Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  3. jūnijs: 11 (240)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

2003. gada janvārī tiks piešķirtas šādas LZA balvas:

Edgara Siliņa balva fizikā

Gustava Vanaga balva ķīmijas zinātnēs

Arvīda Kalniņa balva mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē

Arveda Švābes balva Latvijas vēsturē

Viļa Plūdoņa balva latviešu literatūrzinātnē

Kandidātus Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu konkursam var izvirzīt LZA  īstenie locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, universitāšu vai akadēmiju senāti vai domes. Iesniegtos darbus vērtēs katras balvas ekspertu komisija.

Izvirzot kandidātus balvai, ekspertu komisijai 1 eksemplārā iesniedzami šādi dokumenti:

1) izvirzītāja ieteikums,

2) izvirzītais darbs,

3) ziņas par autoru (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi un tālruni, personas kodu, elektroniskā pasta adresi,

4) autora parakstīta īsa iesniegtā darba anotācija latviešu valodā, darba nosaukums angļu valodā.

Latvijas zinātņu akadēmijas balvas jaunajiem zinātniekiem

Balvas uz zinātnisko darbu konkursa pamata piešķir maģistrantiem, doktorantiem vai jauniem pētniekiem ne vēlāk kā vienu gadu pēc maģistra vai doktora darba aizstāvēšanas. Konkursam var iesniegt darbus, kurus veicis viens zinātnieks, ja viņš iesniegšanas brīdī nav vecāks par 30 gadiem.

2003. gadā LZA piešķirs 9 balvas:

* fizikas, matemātikas un inženierzinātnēs – 3, no tām viena ir Ludviga un Māra Jansonu balva par labāko darbu fizikā;

* ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātnēs – 3, no tām viena ir Mārtiņa Straumaņa un Alfrēda Ieviņa balva par labāko darbu ķīmijā;

* humanitārajās un sociālajās zinātnēs – 3, no tām viena ir Zentas Mauriņas balva par labāko darbu literatūrzinātnē un filozofijā;

Balvas minimālais lielums ir Ls 200,-

Konkursā iesniedzamie dokumenti:

* motivēts LZA īstenā locekļa, zinātniskā institūta vai augstākās mācību iestādes senāta vai domes ieteikums, kurā dots īss konkursā iesniedzamā darba vērtējums un jaunā zinātnieka vispārējo zinātnisko aktivitāšu raksturojums;

* konkursa darbs, norādot uz titullapas institūta vai augstskolas nosaukumu, darba nosaukumu latviešu un angļu valodā, autora vārdu, uzvārdu, pilsētu, kur tas veikts, gadu; uz titullapas jābūt norādei LZA jauno zinātnieku darbu konkursam;

* darba īsa anotācija (līdz 1 lpp.) latviešu valodā, kuru parakstījis autors;

* publicēto darbu saraksts (ja tādi ir);

* uzziņu lapa par darba autoru: vārds, uzvārds, dzimšanas gads un datums, personas kods, darba vieta, doktorantūra, maģistratūra vai to beigšanas gads, mājas un darba pilnas adreses un telefoni, elektroniskā pastā adrese.

Konkursā iesniegtos darbus vērtē LZA Senāta ievēlētās ekspertu komisijas. Godalgotie darbi glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, pārējos izsniedz autoriem atpakaļ.

Konkursa ekspertu komisijas izvirza labākos no iesniegtajiem darbiem refelktēšanai arī uz LZA un “Grindeksa”, LZA un “Aldara” u. c. jauno zinātnieku konkursa balvām.

Izvirzot pretendentus LZA – a/s “Latvijas gāze” balvai, jāiesniedz šādi dokumenti divos eksemplāros:

* motivēts izvirzītāja iesniegums,

* ziņas par pretendentu (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi, telefonu, personas kodu, elektroniskā pasta adresi,

* izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā (darba nosaukums arī angļu valodā),

* izvirzītā darba (darbu kopas) aprakstošā un grafiskā daļa.

Apbalvojumi

Mārim Čaklajam un

Augstu starptautisku atzinību saņēmuši Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļi Māris Čaklais un Imants Lancmanis.

Kā tas ir lasāms laikraksta “Austrālijas Latvietis” 15. maija numurā, “Š. g. 3. maijā Vīnes Universitātes svētku zālē notika svinīgā Herdera balvas pasniegšanas ceremonija. Universitātes rektors Prof. Dr. Georgs Vinklers (Univ. – Prof. Dr. Georg Winckler) pasniedza prestižo balvu septiņiem Centrāl- un Dienvideiropas valstu pārstāvjiem. Kopā ar laureātiem no Grieķijas, Bulgārijas, Ungārijas, Horvātijas, Rumānijas un Polijas balvu saņēma arī dzejnieks, žurnāla “Karogs” galvenais redaktors Māris Čaklais.

Finansējumu Herdera balvai piešķir Alfrēda Topfera fonds Hambur gā (Alfred Topfer Stiftung), bet pasniegšana ik gadu tradicionāli notiek Vīnē. Šogad balva tika pasniegta 39. reizi. Tā ir veltīta zinātnes, mākslas un literatūras sakaru uzturēšanai un veicināšanai ar Eiropas austrumu valstīm, kā arī šo valstu kultūras ieguldījumu izcelšanai Eiropas kontekstā.

Herdera balvu 1993. gadā saņēmusi dzejniece Māra Zālīte un 1996. gadā – komponists Pēteris Vasks.” (Piebilde – abi LZA goda locekļi.)

Tā pati avīze vēsta par Eiropas kultūras balvas piešķiršanu Rundāles pilsmuzeja direktoram, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklim Imantam Lancmanim.

“Berlīnē 11. maijā Imantam Lancmanim tika piešķirta Eiropas kultūras fonda “Pro Europa” balva. Tā ir Eiropas kultūras projekta balva un Imantam Lancmanim tā tiek piešķirta par ieguldījumu Eiropas vēsturei ļoti nozīmīgā Rundāles pils restaurācijā. Par godu visiem šī gada Eiropas kultūras balvas ieguvējiem Vācijas federālais prezidents Johaness Rau sestdien savā pilī rīko pieņemšanu. Starp balvas ieguvējiem ir arī Igaunijas bijušais prezidents Lenards Meri, kuram tika piešķirta Eiropas Baklina kultūras balva, un Bils Geits, kurš saņems Eiropas mediju un komunikāciju balvu. No Latvijas puses runu par godu Imantam Lancmanim teiks Kultūras ministre Kārina Pētersone un apsveikt Lancmaņa kungu ieradīsies arī Latvijas vēstnieks Andris Teikmanis. Pēc oficiālās godināšanas Kultūras ministre un Imants Lancmanis apmeklēs Latvijas vēstniecību Berlīnē, kā arī Vācijas Ārlietu ministriju, kuras vestibilā tiek izvietota Ilmāra Blumberga izstāde, kas tapusi, sadarbojoties vēst niecībai un Vācijas Ārlietu ministrijai.”

Te jāiebilst, ka arī mākslinieks Ilmārs Blumbergs ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis un viņa izstādi Vācijā var uzskatīt par vēl vienu pagodinājumu un atzinību viņa talantam.

Latvijas Zinātņu akadēmijas vadība apmeklē Zviedriju un Baltkrieviju

Zviedrijā

Tie bija gluži pretēja rakstura komandējumi. Pirmais turpināja tās tradicionālās saites ar Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Dānijas zinātņu akadēmijām, kas aizsākās 90. gadu sākumā pēc neatkarības atgūšanas. Atcerēsimies, ka pirmā visu akadēmiju vadītāju tikšanās notika Jūrmalā 1996. gadā pēc mūsu Zinātņu akadēmijas ierosmes. Šī sanāksme Stokholmā bija pēc skaita piektā. Zīmīgi ir tas, ka ar katru gadu tikšanās norit lietišķāk, es teiktu – ikdienišķāk. Pirmajās reizēs sanāksmes dalībniekus pieņēma Baltijas valstu prezidenti, tās bija ļoti svinīgas, nu svinīgums noplok, un šī bija darba apspriede, es pat teiktu – mājas kārtībā. Piedalījās visu triju Baltijas valstu un četru Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju pārstāvji. Islandi šajās sanāksmēs kādreiz pārstāvēja Dānija, bet nu Dānijas pārstāvis vispār īsti nezināja, vai Islandē ir vai nav sava Zinātņu akadēmija. Arī mums ir bijusi darīšana tikai ar Islandes Zinātnes padomi. Tādēļ turpmākai apspriešanai tika izvirzīts priekš likums rīkot 5 (4)+ 4 valstu zinātņu akadēmiju vadītāju tikšanās, kur varbūt nebūtu Islandes, toties Baltijas valstīm līdzās nostātos Polija, kas arī ir Baltijas jūras valsts. Tas izskaidrojams ar reģiona interešu kopību un varbūt zināmā mērā arī ar to, ka Skandināvijā šobrīd ir diezgan daudz poļu.

Mājastēva lomā šoreiz neuzstājās Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija, kas ir ar dabaszinātnisku ievirzi un pazīstama ar Nobela prēmiju piešķiršanu, bet humanitārā akadēmija – Zviedrijas Karaliskā Literatūras, vēstures un senlietu akadēmija, dibināta 1753. gadā – lielākā zinātniskā organizācija, kas nodarbojas ar valodniecības, muzeju, kolekciju jautājumiem, arī ar teoloģiju, jo pašreizējais šīs akadēmijas prezidents prof. I. Jefners ir Upsalas universitātes teoloģijas profesors.

Runājām par vispārīgiem jautājumiem, apmainījāmies ar informāciju par akadēmiju darbību, noklausījāmies lekciju par akadēmiju lomu universitāšu izvērtēšanā. Baltijas zinātņu akadēmijām tā gan nav īpaši raksturīga funkcija, bet Skandināvijas zinātņu akadēmijas uzstājas kā neatkarīgi eksperti augstskolu izvērtēšanā.

Lietderīgi bija uzzināt par akadēmiju jaunām funkcijām. Tā, piemēram, Norvēģijas Zinātņu akadēmija sākot ar nākošo gadu pieškirs kaut ko līdzīgu Nobela prēmijai matemātikā – Nilsa Ābela prēmiju. Nilss Ābels (1802–1829) bija ģeniāls norvēģu matemātiķis, kaut arī nomira trūkumā. Daudzās matemātikas nozarēs izmanto Ābela integrāļus, funkcijas utt. Atzīmējot sava ģeniālā tautieša 200. dzimšanas dienu, tiek iedibināta viņa prēmija, kas naudas ziņā būs pat lielāka par Nobela prēmiju. Šogad, Ābela jubilejas gadā, balvas dibināšanu izziņos, nākamgad pirmo reizi piešķirs.

Man nācās runāt pat divas reizes un pēc klātesošo reakcijas varējām secināt, ka mēs nemaz tik neinteresanti neesam. Runāju par Zinātņu akadēmijas lomu un tās netradicionāliem pasākumiem. Tās ir dažādu prominentu viesu pieņemšanas, kā, piemēram, mūsu akadēmija uzņēma UNESCO ģenerāldirektoru. Dalailamu un kosmonautu, mēs regulāri tiekamies ar valstsvīriem un ārzemju vēstniekiem. Z iemeļvalstīs tas, es teiktu, dažuviet grūti iedomājams. Arī Igaunijas ZA gadagrāmatā atradu skrupulozi fiksētu katru pieņemšanu, kurā piedalījies viņu prezidents. Mēs tādas pat nevarētu saskaitīt. Norvēģus zināmā mērā pat izbrīnīja tas, ka Tūrs Heijerdāls bija mūsu akadēmijas goda doktors. Ar savu akadēmiju pasaulslavenais ceļotājs un pētnieks nebija īpaši saistīts. Tā viņiem bija īsta atklāsme – par Heijerdāla pēdējām, ar Daugavas–Dņepras seno ceļu saistītajām hipotēzēm.

Mūsu akadēmijas darbības ir ļoti dinamiska – Baltijas intelektuālās sadarbības konferences, genoma projekts, Rīgas 800 gadu jubilejas pasākumi, piemineklis Ostvaldam un topošais – Valdenam, pārrunas par pirmo Latvijas satelītu, Otrais Pasaules latviešu zinātnieku kongress, kas vienā zālē pulcēja teju vai tūkstoti zinātnieku. Tas viss ir cieņas un uzmanības vērts.

Es stāstīju par to, ka Latvijā ir valodas un vēsturnieku komisijas valdības un Prezidentes līmenī. Citur nekā tāda nav. Mums ir sava akadēmiskā nodaļa Ņujorkā. Arī zinātnes mecenātisms nav attīstīts ne Lietuvā, ne Igaunijā. Tiesa, Zviedrijas Karaliskā Literatūras, vēstures un senlietu akadēmija nesaņem valdības dotācijas un dzīvo no savu biedru novēlējumiem, kas ir bagātīgi gan naudā, gan graudā – īpašumos. Taču, izņemot Nobela prēmiju, Zviedrijā maz mecenātu iedibinātu balvu. Zinātniekiem Somijā ir meteorologa Vaiselu fonds, par kura līdzekļiem uz Somiju brauc arī mūsu zinātnieki, Dānijas Zinātņu akadēmija balstās uz Karlsberga fondu, bet par Lietuvu un Igauniju to vēl nevarētu teikt.

Es domāju, ka sabiedriskās atpazīstamības ziņā mūsu Zinātņu akadēmija nebūt nav pēdējā vietā. Ziemeļvalstīs zinātņu akadēmijas ir slēgti klubi. 1908. gadā dibinātā Somijas Zinātņu un mākslu akadēmija grib reformēties un pārvarēt atsvešinātību no sabiedrības, visur līst iekšā. Pasaulē pazīst Zviedrijas Karalisko Zinātņu akadēmiju – Nobela prēmiju un cilvēktiesību aizstāvības dēļ, arī Norvēģijas Zinātņu akadēmiju par cilvēktiesību aizstāvību. (Nobela miera prēmiju gan piešķir nevis Norvēģijas Zinātņu akadēmija, bet parlaments.) Tagad arī Somijas Zinātņu akadēmija grib teikt savu vārdu.

Mēs, runājot par zinātnes finansējumu, vienmēr atsaucamies uz Somiju, kur liels iekšzemes kopprodukta procents atvēlēts zinātnei. Bet Somijas zinātnieki ir neapmierināti ar to, ka šie līdzekļi ir domāti vairāk lietišķajām zinātnēm, inovācijām, toties universitāšu zinātne noplok. Somi pret sevi ir noskaņoti ļoti kritiski. Ziemeļvalstu zinātņu akadēmijas kritizē arī ES ietvarprogrammas – tā ir lietišķā, pat pragmātiskā zinātne, kas ved pie zinātnes deģenerēšanās, jo nemāca zinātnisku domāšanu, ieliek zinātnes jēdzienā citu saturu. Māca, ka zinātnei visu ko var palikt apakšā. Somijas akadēmiskie cilvēki uzskata, ka zinātne pie viņiem tiek pat mazāk atbalstīta nekā līdz šim! Neapmierināti, piemēram, ir biomedicīnas pārstāvji, arī humanitāro zinātņu pārstāvji uzskata, ka sociālajās zinātnēs tiek kultivēta pļāpāšana, nevis iedziļināšanās sistemātiskā un konceptuālā darbā.

Norunājām turpināt akadēmiju vadītāju tikšanās kā Baltijas intelektuālās sadarbības konferences sastāvdaļu. Nākošā konference notiks Viļņā un būs veltīta reģionālajai identitātei globalizētajā Eiropā. Tajā zinātņu akadēmiju vadītāji varētu noturēt nelielu informatīvu apspriedi par zinātni.

Kā tādu amizantu pieredzes apmaiņu no šī brauciena atvedām visu Nobela prēmiju pasniegšanas mielastu ēdienkartes, kas izdotas sakarā ar Nobela prēmijas simtgadi 2001. gadā. Tur varam uzzināt, ko, pie mēram, ēdis Ostvalds 1909. gadā. Varbūt, ka Ostvalda 150 gadu jubilejā Gūtenberga restorānā varētu pasūtīt šādu mielastu. Tur gan ir daudz cāļa gaļas, ko es personīgi neēdu. Tad jau interesantāks šķiet Štaudingera mielasts 1953. gadā – lobsters, brieža gaļa… Interesanti, ka 1914. gadā, kad prēmiju nesaņēma uz to izvirzītais Valdens, mielasta vispār nebija. Droši vien kara dēļ.

Taču interesantāka par pašu konferenci bija tikšanās ar mūsu goda mecenātu Jāni Sadovski un goda doktoru Leonīdu Siliņu – pēdējiem Konstantīna Čakstes līdzgaitniekiem viņa vadītajā pretestības kustībā Latviešu Centrālajā padomē. Siliņš mūs izvadāja pa Čakstes pretestības kustības maršrutiem Stokholmā, arī uz namu Kungsgattam, kur atradās Zviedrijas–Baltijas palīdzības komiteja. Mēs tur dzērām kafiju. Visas šīs vietas, tiesa, ļoti tendenciozi, bet sīki un smalki ir aprakstītas Griguļa romānā “Kad lietus un vēji sitas logā”.

Jānim Sadovskim ir 98 gadu, viņš mīt augstas klases veco ļaužu mītnē un savas atmiņas un prāta spēju dēļ vēl šodien varētu būt ministrs. Viņš kara laikā uz rakstāmmašīnas pārdrukāja deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, to parakstīja 188 ievērojami Latvijas sabied riskie, zinātnes un kultūras cilvēki, un Leonīds Siliņš to slepus pāri jūrai nogādāja Zviedrijā, lai tālāk izplatītu Lielbritānijā un ASV. J. Sadovskis daudz stāstīja par K. Čaksti, ar kuru dzīvojis vienā mājā Rīgā, Antonijas ielā. Tās bija ļoti emocionālas stundas, jo mēs visi trīs – J. Sadovskis, L. Siliņš un es – esam akadēmiskās vienības “Austrums” vecbiedri.

Baltkrievijā

Pavisam cits raksturs bija braucienam uz Baltkrieviju, jo mums nebija nekādas informācijas, kas tur zinātnē ir noticis pēdējo 10 gadu laikā. Doma par savstarpējās sadarbības līgumu starp Latvijas Zinātņu akadēmiju un Baltkrievijas Nacionālo Zinātņu akadēmiju radās 1998. gadā Minhenē, tiekoties ar toreizējo BNZA viceprezidentu. Tad turienes akadēmijā mainījās vadība, ir iecelts jauns prezidents – ekonomikas doktors (mūsu izpratnē habilitētais doktors) Mihails Mjasņikovičs, biju šais A. Lukašenko administrācijas vadītājs, tiek veidota jaunā vadība, un tā ļoti aktīvi uzsākusi starptautisko saišu veidošanu un stiprināšanu. Šī gada janvārī kā pirmā ar Baltkrievijas Nacionālo Zinātņu akadēmiju līgumu noslēdza Lietuvas Zinātņu akadēmija, tas notika Viļņā. Ar Igauniju līgumu tika noslēgts pa pastu. Mēs bijām trešā Baltijas valsts, kas noslēdza līgumu. Tikām aicināti jau janvārī, bet atlikām braucienu uz siltāku laiku. Turklāt bija interesanti savām acīm paskatīties, kas notiek kādreizējos sadarbības partneros kā, piemēram, Bioorganiskās ķīmijas institūtā, kam bija tuva draudzība ar mūsu Organiskās sintēzes institūtu.

Baltkrievijas Nacionālā Zinātņu akadēmija ir saglabājusi iepriekšējo struktūru un institūtus. Tie, tāpat kā pie mums, pa daļai noveco. Baltkrievijas zinātnes kopējais finansējums ir aptuveni 45 miljoni dolāru (Latvijas – ap 18 miljoni dolāru). Tas nav liels, bet jāņem vērā, ka dolāram Baltkrievijā ir cita vērtība, lai cilvēks izdzīvotu.

Otra atšķirība ir tā, ka Zinātņu akadēmija Baltkrievijā ir vairāk atrauta no augstskolām. Zinātņu akadēmijas personālsastāvā ir tikai 8% augstskolu aktīvo profesoru, mums ir ap 50%, ja ne vairāk. BNZA zinātne līdz šim nebija ciešāk saistīta ar ražošanas struktūrām, lai gan kopumā lietišķā zinātne tur ir stipri spēcīgāka kā Latvijā, taču tā lielā mērā ir ārpus Zinātņu akadēmijas.

Varētu prasīt, ar ko tad nodarbojas akadēmijas institūti. Nu, ar to pašu, ar ko institūti nodarbojās pie mums. Ar akadēmisko problēmu risināšanu. Daudz zinātnieku brauc uz ārzemēm un nereti tur paliek. Viens no Baltkrievijas ZA prezidentiem akadēmiķis Platonovs savulaik atteicās no prezidenta amata un pārcēlās uz Kanādu. Šogad agrākais Bioorganiskās ķīmijas institūta direktors ar daudziem līdzstrādniekiem ir pārcēlies uz Upsalu. Institūti un arī universitātes daudz nodarbojas arī ar lietišķajiem pētījumiem, jo Baltkrievijā atšķirībā no Latvijas neienāk tik daudz dažādu produktu no Eiropas, kas pārpludinājuši Latvijas tirgu, tādēļ viņiem joprojām ir aktuāls kādreiz akadēmiķa Hillera uzņemtais kurss – pārņemt labāko no ārzemēm un lokalizēt savām vajadzībām.

Ir, protams, Baltkrievijai sakari ar Austriju, ar Vāciju, taču vēl labāki sakari ir ar Ķīnu, Indiju, Kazahstanu, Ukrainu, Krieviju, arī ar Lībiju. Mēs, pie mēram, dzīvojām lieliskā viesnīcā Planeta, kurā ir Lībijas kapitāls. Sakari ar kādreizējām PSRS republikām vairs neiet caur Krieviju, bet ir tieši. Piemēram, Baltkrievija apgādā Turkmenistanu ar traktoriem un skaitļošanas tehniku, pretī saņemot naftu.

Jaunais Baltkrievijas NZA prezidents ir plaša vēriena ekonomists, sarakstījis monogrāfiju par Baltkrievijas virzību uz tirgus ekonomiku. Jaunajai akadēmijas vadībai stāv priekšā tas pats akadēmisko institūtu, universitāšu un tehnoloģijas centru integrācijas process, ko mēs pirms 10 gadiem veicām mierīgā ceļā. Tikai tagad mēs tā īsti pamanām, cik tas ir bijis sarežģīts. Baltkrievijā saites starp universitāti un akadēmiju nav bijušas diezcik labas, nu tās jāharmonizē. Protams, daudzi momenti akadēmijas reformēšanā mums likās apstrīdami, īpaši – to sasniegšanas ceļi.

Baltkrievijas Zinātņu akadēmija ir dibināta 1929. gadā uz Baltkrievu kultūras institūta bāzes. Viens no akadēmijas organizētājiem bija toreizējais Baltkrievijas kompartijas 1. sekretārs Vilis Knoriņš, viņa rakstu krājumā ir ļoti pamatīgs Zinātņu akadēmijas dibināšanas pamatojums. Kultūras institūts saistījās ar baltkrievu nacionālās kultūras atdzimšanu, ar terminoloģijas radīšanu, 1926. gada novembrī uz baltkrievu valodas standartizēšanas konferenci no Latvijas aizbrauca Rainis un valodnieks E. Blese. Nacionālās atdzimšanas virzienu turpināja arī Zinātņu akadēmija, ne velti visus tos cilvēkus, kuri stāvēja pie Zinātņu akadēmijas un 1921. gadā dibinātās Baltkrievijas universitātes šūpuļa, vēlāk vai nu nošāva, vai represēja. Bez izņēmuma, V. Knoriņu ieskaitot, kurš bija arī viens no pirmajiem Baltkrievijas universitātes profesoriem.

Interesanti ir tas, ka universitātes parasti nosauc pilsētu vārdos, izņēmumi ir tikai Īrijas Nacionālā, Islandes, Latvijas un Baltkrievijas universitāte, pie kam Īrijas Nacionālā universitāte ir gēļu un angļu valodā mācošu nacionāli noskaņotu universitāšu apvienība.

Apmeklējām Baltkrievijas universitātes galveno ēku, kas brīnišķīgi saposta 80. gadu jubilejai. Jāatzīst – visas mūsu augstskolas līdzās nobāl. Šīs ēkas dārzā ir novietoti pieci lieli augstvērtīgi bronzas pieminekļi. Kam? Politiķiem? Nē, baltkrievu domātājiem. Polockas Eifrosīnijai – svētajai, Baltkrievijas aizgādnei, Franciskam Skorinam, kurš baltkrievu valodā pārtulkoja un nodrukāja Bībeli, Polockas Simeonam – domātājam. Pieminekļi tapuši 90. gados. Arī Minskas lielākā iela – bijušais Ļeņina bulvāris pārdēvēts par Franciska Skorinas ielu.

Par kādiem jautājumiem vienojāmies sarunās ar Baltkrievijas Nacionālo Zinātņu akadēmiju? Tās ir tradicionālās zinātnieku apmaiņas kvotas. Vienojāmies, ka kopīgi pētīsim Daugavas problēmu ekonomiskā, ekoloģiskā un kultūrvēsturiskā aspektā. Pašlaik Daugavpilī notiek konference par Latvijas un Baltkrievijas kultūras paralēlēm. No Verhodvinskas uz Krāslavu brauc plostnieki. Esam paredzējuši rudenī, oktobrī rīkot LZA pilnsapulci, kas būtu veltīta līdzsvarotai attīstībai. Ir pagājuši 10 gadi kopš Rio un no Johanesburgas (Dienvidāfrika) būs atgriezies akadēmiķis M. Kļaviņš. Apskatīsim Daugavas funkcionēšanu, celulozes rūpnīcas projektu. Mēs uzaicinājām BNZA prezidentu M. Mjasņikoviču un viņa kolēģus. Prezidents būtu gatavs uzstāties par Rietumu–Aust rumu attiecībām kā līdzsvarotas ekonomiskas attīstības elementu, konkrētāk runājot par tranzītu cauri Latvijai.

Otrs virziens, pie kura jāstrādā, ir tradicionālo zinātnisko sakaru atjaunošana fizikā, ķīmijā, bioloģijā, ģenētikā. Ceram redzēt Bioorganiskās ķīmijas institūta pārstāvi II starptautiskajā Valdena simpozijā Rīgā, 2003. gadā.

Trešais virziens – baltu un slāvu etnoģenēze un arheoloģija, kultūras sakari, arī pa Daugavu.

Varbūt kādu pieredzi no baltkrieviem varētu gūt arī mūsu lauksaimniecības zinātnieki, piemēram, linkopībā, linsēklu kultivēšanā, purvu pētniecībā.

22. maijā LZS valdes sēdē vispirms noklausījāmies informāciju par piedalīšanos Latvijas Nacionālā Konventa un fonda “Humanities and Social Sciences Latvia” (žurnāls) valdes sēdēs, par to ziņoja šo rindu autors.

Pēc prof. E. Gudrinieces ierosinājuma valde uzdeva J. Štrauhmanim un J. Kristapsonam sagatavot un iesniegt uz nākošo valdes sēdi materiālu par LZS publicēšanai Latvijas enciklopēdijā. Bet valde noraidīja enciklopēdijas redakcijas lūgumu šajā darbā publicēt arī visu LZS biedru sarakstu.

Atbalstot J. Kristapsona kunga ierosinājumu, valde pieņēma divus svarīgus lēmumus:

– š. g. septembrī organizēt zinātnieku tikšanos ar visu partiju, kuru programmas būs pieejamas, pārstāvjiem, lai apspriestos par partiju pozīciju pret zinātnes lomu mūsu valstī;

– š. g. oktobrī valde plāno tikšanos ar Lietuvas Zinātnieku savienības valdi Viļņā.

Valdes sēdi vasarā sasauksim, ja radīsies nepieciešamība, bet visus LZS biedrus lūdzam gatavoties mūsu kongresam 2003. gadā.

J. Štrauhmanis

Vilnis Detlovs saņēma Eižena Āriņa balvu un stipendiju par mūža devumu datorzinātnēs un informātikā. Igors Kabaškins apbalvots ar piemiņas medaļu un stipendiju par nozīmīgiem pētījumiem datorzinātnēs un informātikā. Ainars Brūvelis apbalvots ar piemiņas medaļu un stipendiju par nozīmīgu informācijas sistēmu izstrādi.

Cik pamatīgi vērtējam ietekmi uz vidi?

No pēdējā laika programmām, projektiem un iecerēm šaurāku vai plašāku sabiedrību saviļņojuši Jēkabpils celulozes rūpnīcas, Mangaļu naftas termināla, Audriņu radara, Olaines bīstamo atkritumu sadedzinātāja projekts. Par Audriņu radaru jau rakstījām (“Radars – drauds vai draugs?” "Z. V." nr. 2 2002. g. 21.I). Tā paredzētajā celtniecības vietā “masu akcijas” cenšas organizēt nacionālboļševiki. Š. g. 7. maijā LZA Senāta sēdē pēc akadēmiķa Māra Kļaviņa ziņojuma par Nacionālās līdzsvarotas attīstības programmas sagatavošanu un pārrunām par tīru Daugavu tika nolemts š. g. oktobrī noturēt LZA pilnsapulci par šiem jautājumiem.

Šajā “Z.V.” numurā sākam sarunu ar inženierzinātņu doktoru JĀNI AVOTIŅU, kurš vada pirms trim gadiem Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā izveidoto Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroju, kura uzdevums ir nodrošināt ietekmes uz vidi no vērtējuma sistēmas ieviešanu un novērtējuma procedūras izveidošanu, lai lielu tautsaimniecisku objektu būvēšana un ekspluatācija būtiski nepasliktinātu vides kvalitāti. Šajā sarunā – par projektu publisku apspriešanu un arī par Salaspils kodolreaktora demontāžas sagatavošanu.

Šī saruna daļēji ir turpinājums tai, kuru risinājām ar SIA RAPA direktora vietnieku, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli habilitēto fizikas doktoru Jānis Bērziņu (“Strādāt mazbērniem”, “Z.V.” nr. 5, 2002. g. 4.III).

– Kāda ir jūsu vadītā biroja sūtība un būtība?

– Ja valstī paredzēts būvēt lielu tautsaimniecības objektu, tad, cik ātri vien iespējams, vēl pirms tehniskā projekta izstrādāšanas, tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Mūsu uzdevums ir nodrošināt pietiekami dziļu, detalizētu un objektīvu izpēti, kuru veic ārštata eksperti, tostarp arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, kā arī citi savas nozares augsti kvalificēti speciālisti, kurus Latvijā varam atrast praktiski ikvienā nozarē. Kopā ar viņiem mēs veidojam argumentētu, pamatotu biroja slēdzienu ar saviem ieteikumiem. Tie var būt vairāku līmeņu. Mēs varam aizliegt, un ir bijuši gadījumi, kad dažādu iemeslu dēļ esam aizlieguši projekta realizāciju. Mēs varam rekomendēt, pieprasot veikt dažādus ierobežojošus, vidi sargājošus pasākumus, kas ir obligāti, realizējot šo projektu. Skandalozu projektu gadījumos, kā, piemēram, pašlaik iedzīvotāju ažiotāžu izraisījusī Olaines bīstamo atkritumu sadedzinātava, mēs veicām ranžēšanu – izvērtējām 6 vietas, no kurām birojs atbalstīja trīs.

Virknei lielo objektu pēc tam, kad tie atbilstoši visām vides aizsardzības prasībām ir uzbūvēti, vēl jāgriežas vides institūcijās, lai saņemtu tā dēvētās integrētās atļaujas piesārņojošai darbībai. Skan dīvaini, bet ir tāds termins piesārņojošā darbība. Latvijā šādu lielu uzņēmumu, kas veic piesārņojošo darbību, ir ap 60 – termoelektrostacijas, metālapstrādes uzņēmumi, cementa un stikla ražotnes u. c. Tiem tiek izvērtēta kompleksā ietekme uz vidi, ietverot tehnoloģiju pilnveidošanu, to atbilstību labākajiem pieņemamajiem tehniskajiem risinājumiem (LPTR) – tāds termins ir pieņemts likumdošanā. Eiropas Savienība Seviļā, Spānijā ir nodibinājusi speciālu biroju, kas, iesaistot visas ES dalībvalstis un kandidātvalstis, izstrādā LPTR katrai rūpniecības nozarei. Tie ir diezgan fundamentāli. Piemēram, celulozes ražošanas gadījumā tas dokuments, kas norāda, ko var un ko nevar, ir pāri par 500 lappušu biezs.

Bez t.s. vertikālajiem LPTR, kas attiecināmi uz vienu nozari, šobrīd tiek strādāts pie t.s. horizontālajiem LPTR, kas attiecas uz virkni iekārtu, ko izmanto dažādās nozarēs, kā, piemēram, dzesēšanas iekārtas, kas darbojas metalurģijā, ķīmijas rūpniecībā, farmācijā utt. Tādiem tiek izstrādātas šodienas prasības, kā arī grafiki, kad būs jāpāriet uz jauna tipa iekārtām vai tehnoloģijām. Birojs skaitās kompetentā iestāde par šiem integrētajiem piesārņojumiem. Pamatdarbu veic 8 reģionālās vides aizsardzības pārvaldes, bet mums ir tiesības iejaukties, pieprasīt izmainīt atsevišķas sadaļas, tās pārstrādāt, atbilstoši šodienas vai rītdienas prasībām.

Ir kāda īpaša kategorija – uzņēmumi, kuri avārijas gadījumā varētu apdraudēt ne tikai vidi, bet arī apkārtējo iedzīvotāju dzīvību. Šie uzņēmumi ir pakļauti vēl vienai Eiropas direktīvai, kas īstenota mūsu Ministru kabineta noteikumos. Tā ir tā saucamā Soveso – 2 direktīva. Soveso ir pilsēta Itālijā, kur 1970. gados notika ļoti liela ķīmiskās rūpnīcas avārija ar cilvēku upuriem. Šī direktīva, kā arī mūsu likumdošana paredz izvērtēt bīstamo uzņēmumu riska pakāpi, veikt pilnu riska analīzi un izstrādāt pasākumus riska varbūtības novēršanai vai samazināšanai. Šeit mēs sadarbojamies ar Glābšanas un ugunsdzēsības pārvaldi, Darba inspekciju, veselības dienestiem, pašvaldībām, veidojot vienotu dokumentu kompleksu. Latvijā, šķiet, šobrīd tādi ir 44 uzņēmumi. Tur ietilpst vairāk nekā 20 naftas termināli un naftas bāzes (ne katra mazā, bet tās, kuras nosaka ar īpašu aprēķinu formulām), šķidrās gāzes stacijas, arī ne katra, un tādu ir astoņas, Rīgā patlaban ceļ devīto. Atcerieties neseno gadījumu Daugavpils šķidrās gāzes uzpildes stacijā, kas, paldies Dievam, beidzās bez cilvēku upuriem, bet jāparedz arī tādi gadījumi, tādēļ direktīvās starp ārējiem riska faktoriem ir minēts arī tāds, ja cilvēks ar novirzēm iekļūst objektā un izraisa avāriju. Acīmredzot pret to tiks veikti kādi drošības pasākumi.

Ir vēl kāds mūsu darbības virziens, kas izriet no visiem jau pieminētajiem, un tā ir plaša sabiedrības informēšana, projektu publiska apspriešana, sabiedrības viedokļu uzklausīšana. Tam tiek gatavoti īpaši uzskates materiāli, populārzinātniski izklāsti, publikācijas vietējā presē un arī radio.

– Tad kādēļ parasti lielākā sabiedrības viļņošanās notiek tad, kad vilciens jau aizgājis? Kaut vai Olaines gadījumā.

– Olaines sadedzinātāja ietekmes uz vidi izvērtēšanas juridiskā procedūra beidzās jau gandrīz pirms gada. Bija speciāli raksti vietējā presē, kuros tika izklāstīts gan kas ir sadedzinātājs, gan, kas ir poligons. Apspriešanas laikā Olaines iedzīvotāju aktivitāte nebija diez cik augsta. Kādi trīsdesmit cilvēki piedalījās pasākumā, kad izklāstīja sākotnējo ieceri, un arī tad, kad darba ziņojums jau bija gatavs, kad jau bija zināms, kāda ietekme uz vidi būs, kā to mazināt vai novērst, apspriešanā ieradās ne vairāk kā 30 cilvēku.

– Kas tad pa šo laiku ir mainījies?

– Man ir divas versijas. Viena – atbilstoši latviešu tautas mentalitātei neviens īsti neuztraucas, kamēr tas neskar viņu personīgi. Sākumā teica – ir piecas vai sešas vietas, starp tām arī Olaine. Izvēlēsies vienu. Cilvēki vēl domā – varbūt tā nebūs mūsējā. Kad ministrija un Ministru kabinets apstiprinājis Olaini, beidzot ir skaidrs – tas tak skar mani! Otra versija – vēlēšanas. Ik pa diviem gadiem ir Saeimas vai pašvaldību vēlēšanas, un nākamie kandidāti vai partiju pārstāvji ļoti cenšas paaugstināt savu reitingu, atpazīstamību sabiedrībā. Tā nav ļaužu pamatmasa, kurai būtībā ir viena alga, nav arī tie, kuri cer dabūt darbu vai citādi atdzīvināt savu teritoriju, kā, piemēram, Jēkabpils Ozolsalas celulozes kombināta gadījumā. Olainē, analizējot presi, pie tam, galvenokārt krievu presi, ir redzams, ka visaktīvākie ir pilsētas un pagasta jurkāniešu biroju vadītāji.

– Ko, visu augšminēto ievērojot, varētu šobrīd teikt par Salaspils atomreaktora demontāžu? Tas ir gan liels projekts, it īpaši naudas izteiksmē, gan dzīvībai bīstams, gan sabiedrību interesējošs.

– Naudas ziņā tas ir ļoti liels projekts, jo tur jāiegulda liela Eiropas nauda. Nedomāju, ka tur ir iespējamas dzīvību apdraudošas avārijas, jo ar atomu sen neviens nejoko, tur visas darbības ļoti stingri kontrolē Eiropas Savienības Atomaģentūra ar savām inspekcijām un noteikumiem. Savas specifikas dēļ tas ir ļoti lēns process, tādēļ šobrīd varam runāt par mūsu biroja izstrādāto Programmu Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumam.

– Ļoti sarežģīti. Tātad vēl neiet runa par pašu demontāžu, bet tikai par ietekmes uz vidi novērtēšanu, par noteikumiem, ar kuriem būs jārēķinās demontāžas projektētājiem?

– Jā, tā tas ir. Šī programma ir parakstīta 2002. gada 1. februārī. Pirms vairāk nekā diviem gadiem toreizējā valdība savā deklarācijā bija kā vienu no prioritātēm ierakstījusi Salaspils reaktora demontāžu, bet tad valdība mainījās un radās citas prioritātes. Pagājušā gada beigās šis jautājums atkal aktualizējās, un šī gada sākumā mēs saņēmām no mūsu ministrijas uzdevumu izstrādāt šādu programmu, kuru varētu iesniegt konkursa dalībniekiem.

Tas ir pamatīgs dokuments, kas pieprasa analizēt gan esošo situāciju – ģeoloģiskos, hidroģeoloģiskos, klimatiskos apstākļus, bioloģisko daudzveidību un īpaši aizsargājamo sugu sastopamību, tuvākās apdzīvotās vietas, dzīvojamās mājas un sabiedriskās ēkas, ainaviskās un kultūrvēstures vērtības, kā arī ietver prasības demontāžai un tās personālam, atsevišķi aplūkojot reaktora radioaktīvo un neradioaktīvo konstrukciju demontāžu, izvedamo, apglabājamo un uzglabājamo atkritumu un būvgružu daudzumu un to bīstamības pa kāpi. Jāparedz, kur to visu glabāt, kā uz turieni aiztransportēt. Kā demontāža atsauksies uz tuvējiem iedzīvotājiem, kāds būs trokšņa līmenis, ilgums, biežums utt. Avārijas riska analīze un nepieciešamie pa sākumi avāriju novēršanai un likvidēšanai. Medicīniskā uzraudzība demontāžas darbu veicējiem un vēl, un vēl. Svarīga ir arī pēcdemontāžas fāze – kā tiks labiekārtota teritorija, kā tā tiks turpmāk uzraudzīta, tātad – ne pieciešamie monitoringa pasākumi, to regularitāte un parametri. Un. protams, populārzinātnisks paredzētās darbības ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma kop savilkums, sagatavots arī atsevišķas brošūras formā, ar kuru iepazīstināt sabiedrību.

– Tas nozīmē, ka tiek rīkots konkurss par to, kura firma veiks ietekmes uz vidi novērtējumu?

– Jā. Tā kā nauda ir tik liela un objekts tik specifisks, tad tiek rīkots starptautisks konkurss uz vides novērtēšanu, kur no konkursa dalībniekiem tiek prasīta ilggadēja pieredze šādām darbībām. Mums pašiem šādu firmu nav, taču pie redze rāda, ka ārzemju firma, dabiski, nebūs spējīga veikt visu darba apjomu, nezinot vietējos apstākļus, tādēļ tradicionālā prakse ir tāda, ka uzvarējusi firma pieslēdz kādu subkontraktoru no Latvijas, kas veic Latvijas apstākļiem specifiskus darbus, pie mēram, ģeoloģisko izpēti, urbšanu u.c.

Kad ietekmes uz visi novērtējums būs gatavs, fantastiskas summas būs vajadzīgas demontāžas projekta izstrādei, kas arī prasīs lielu laiku. Tur jānāk iekšā Eiropas naudai.

Taču es redzu citu problēmu. Būtībā ir vienlaicīgi jā veic divi ietekmes uz vidi novērtējumi – reaktora demontāžai un Baldones Radona (tagad jaunā RAPA) paplašināšanai. Es pat nezinu, kuram pirmajam. Ir apriors izvērtējums, cik daudz varētu būt tādu materiālu, kas būs jāapglabā Radonā. Tas tiks precizēts. Varbūt liela daļa pamatmasas parādīsies kā inerti būvgruži, un tiem ir citas utilizācijas tehnoloģijas, taču noteikti krietna daļa materiālu būs jāizvieto Radonā. Radioaktīvajiem materiāliem būs dažāda piesārņojuma pakāpe atkarībā no tā, cik tuvu tie bijuši darba zonai. Un tie būs tūkstošiem tonnu! Jāizbūvē Radona trešā krātuve ar lielu jaudu, kas faktiski būs paredzēta tikai Salaspils radio aktīvajiem atkritumiem.

– Un tad, iespējams, atkal celsies kājās baldonieši.

– Jā, tā būs. Demokrātijai ir virkne priekšrocību, bet, realizējot jaudīgus projektus, kas valstij kopumā dod labumu, vienmēr atskan sakramentālais jautājums: “Kāpēc tieši pie mums? Mēs saprotam, cik tas valstij ir svarīgi, bet kāpēc ne kaimiņu pagastā?” Un mēs varēsim atsaukties uz jebkurām likumdošanām un normatīviem. Kurš grib dzīvot blakus bīstamo atkritumu poligonam vai radioaktīvo atkritumu glabātuvei? Nu, neviens to negrib.

– RAPA direktora vietnieks J. Bērziņš stāstīja, ka Karlsruē, Vācijā, radioaktīvos atkritumus glabā virszemes četrstāvu betona blokā pašā pilsētā un neviens nesatraucas, ka jāiet vai jābrauc garām.

– Tad ir jātic speciālistu argumentācijai, ka tur nekāds starojums nav iespējams. Pie mums jau tauta nekādiem argumentiem netic. Es nezinu, vai tā ir bēdīgā daudzu iepriekšējo gadu desmitu pieredze, kad tauta tika mānīta, bet faktiski jau vairs netic nekam.

– Vai jūs domājat, ka varētu būt kāda pretestība arī no Salaspils iedzīvotāju puses?

– Protams, priecīgi nebūs bijušie reaktora darbi nieki, kam tas bija pieaudzis pie sirds un kas tajā saskatīja savas darbības jēgu. Tas ir normāli, jo viņiem visa dzīve ir bijusi tur.

– Es gan nedomāju, ka viņi vēl tagad cerētu uz kādu pozitīvu pagriezienu. To līķi jau vairs neatsildīt.

– Viņi tur ierodas, apkopo vecos datus, raksta publikācijas. Demontāža varētu būt interesanta materiālpētniekiem, jo rodas unikāla iespēja pētīt materiālus, kas gadu desmitus atradušies radioaktīvā starojuma zonā. Protams, nevarēs pasist padusē kādu puskubikmetru un stiept uz savu laboratoriju pētīt, tur būs darīšanas ar jauno Radiācijas drošības centru, bet tās jau ir viņu problēmas. Citādi Salaspils iedzīvotājiem nebūs jā uz traucas, jo jau tagad tiek veikti sagatavošanās darbi, galvenajā korpusā izdarīta hermetizācija, viss notiks iekšienē, lai nekādi putekļi uz āru netiktu. Tur būs strikta uzraudzība gan no Eiropas, gan pasaules speciālistu puses.

– Vai ir jau zināms, uz kurieni vedīs izmantoto degvielu?

Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 2002. gada 24. maija  lēmumam

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

Krišjāņa Barona Dainu skapis – Pasaules atmiņas reģistra sastāvdaļa

“Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuve (LFK) turpina 1924. g. dibinātās Latviešu Folkloras krātuves darbu. Tās pārziņā šodien ir unikāls arhīvs. Pazīstamākā glabāšanas vienība – K. Barona “Dainu skapis” jeb “Latviju Dainu” manuskriptu kopums ir ietverts UNESCO reģistrā “Pasaules atmiņa”. LFK glabājas arī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas arhīvs (vākts 1877–1905), A. Jurjāna, E. Melngaiļa tautas melodiju vākumi, A. Lerha-Puškaiša vāktie pasaku un teiku krājumi. Krātuvē glabājas arī nozīmīgi tehniskie dokumenti – skaņu ieraksti fonogrāfa veltņos (izdarīti no 1926–1947), ieraksti lentēs (kopš 1951), videoieraksti (kopš 1986), folkloras ekspedīcijās iegūtais fotomateriāls (kopš 1949). LKF bibliotēkā savākti visi folkloras izdevumi visos žanros no 19. gs., arī latviešu folkloras tulkojumi citās valodās. Te glabājas arī plašs gan Latvijā, gan ārpus Latvijas izdotās teorētiskās literatūras klāsts.

Latviešu Folkloras krātuvē strādā Latvijā vienīgie speciālisti ar ievirzi – veikt folkloras vākšanas, saglabāšanas un izpētes darbu. Ir iegūta darba pieredze, stažējoties ārvalstu arhīvos. Pašlaik tiek gatavots daudz sējumu tautasdziesmu akadēmiskais izdevums.

LFK cenšas ieviest jaunās tehnoloģijas – veidojas “Dainu skapja”, fotoattēlu digitālo attēlu arhīvs, ir digitalizēti fonogrāfa veltņu ieskaņojumi utt.

LFK veic lielu izglītošanas darbu – te folkloras praksē strādā studenti, zinātnieki lasa lekcijas studentiem, skolniekiem, interesentiem, sniedz konsultācijas, dokumentu, ierakstu, foto kopijas. Arī oriģinālie manuskripti un “Dainu skapis” tiek rādīti apmeklētājiem.

Problēma – šīs nacionālās nozīmes vērtības atrodas savai nozīmībai neatbilstošās un nepiemērotās telpās.

Tādēļ ir sagatavots LZA Projekta pieteikums Valsts investīciju programmai. Projekta mērķi: nodrošināt unikālā “Dainu skapja” un Latviešu Folkloras krātuves arhīva kā nacionālās bagātības saglabāšanu atbilstoši arhīvu noteikumiem, izveidot optimālus darba apstākļus zinātniskajiem darbiniekiem un studentiem – praktikantiem, saglabāt un attīstīt Latviešu Folkloras krātuves izglītojošo funkciju sabiedrībai.”

Klātesošiem tika piedāvāta iespēja apskatīt 18 m² lielo telpu Augstceltnes 3. stāvā, kurā pēc institūta bijušā līdzstrādnieka nelaiķa Ulda Sūnas projekta izgatavotos plauktos glabājas unikālās vērtības (Uldis Sūna bija ne tikai horeogrāfs, viņam bija arhitekta izglītība). Tika atvērts arī seifs ar leģendāro Dainu skapi, kuru Maskavā 1880. gadā pēc K. Barona zīmējuma no egles koka ar bērza koka atvilktnēm izgatavoja vācu tautības galdnieks. Tika izņemta atvilktne, kurā ar Dārtas Baronas šūtajām svītrainajām lentītēm sastiprinātas (lai pārvedot neizkaisītos), glabājas lapiņas ar tautasdziesmu četrrindēm.

Preses konferences dalībnieki telpā varēja ieiet mazās grupiņās, tā pat to dara ekskursanti. Aizplauktē pāris mazu rakstāmgaldu. Bet ar šiem materiāliem taču strādā zinātnieki, doktoranti, diplomanti, ārzemju kolēģi!

Latvijas Zinātņu akadēmijas lietu pārvaldnieks Vitālijs Kozlovskis izrādīja pašreizējās kafejnīcas un bijušās ēdnīcas (tagad tur iekārtotas auditorijas) telpas, kur 7–8 mēnešu laikā būtu iespējams iekārtot pietiekami plašas un labas telpas Latviešu Folkloras krātuvei, kafejnīcu nolaižot uz cokolstāvu. Kopējais pārbūvējamo telpu apjoms būtu 790 m³. Protams, tas iespējams tikai tad, kad būs saņemts pieprasītais finansējums.

Vairāk esošajā situācijā un tās risinājumā var iedziļināties, izsekojot žurnālistu jautājumiem un speciālistu atbildēm.

Vai ir bijis kāds mēģinājums Dainu skapi nozagt?

Pirmā atbilde ir pretjautājums – ko tad zaglis ar to darīs? Nu, taču tik liela vērtība… Bet var atbildēt arī citādi, un to darīja. V. Kozlovskis, norādot uz to, ka šo unikālo, naudā nesamaksājamo vērtību aizsardzību labāk varēs nodrošināt pirmajā stāvā, kur iespējams ievērot visas ugunsdzēsības normas, iekārtot atbilstošu signalizāciju, kur uguns dzēsējiem, nedod Dievs, nebūtu jāsvempjas pa trepēm vai jālīkumo pa gaiteņiem. Jo neviens zaglis bibliotēkām un dokumentu krātuvēm nav bīstamāks par sarkano gaili. Tā savā laikā bez pēdām pazuda slavenā Aleksandrijas bibliotēka.

Dainu skapim pēc projekta ir paredzēta vieta Nacionālās bibliotēkas Stikla kalna galotnē. Vai tas nevarētu būt iebildums pret cita finansējuma piešķiršanu?

Līdz Stikla kalnam vēl kā līdz Saulei. Pat, ja tiks sekmīgi pārvarēti visi šķēršļi, tehniskā projekta izstrāde un celtniecība ievilksies uz daudziem gadiem. Folkloras krātuve tik ilgi gaidīt nevar.

Vai nevar izlīdzēt Akadēmiskā bibliotēka?

Akadēmiskās bibliotēkas iecerētais telpu pārbūves projekts maksātu pusotru miljonu latu. Akadēmijas priekšlikums ir pats lētākais – tikai 300 000 latu. Pie tam to ir iespējams izdarīt īsā laikā.

Kā teica Latviešu Folkloras krātuves direktora vietas izpildītājs Aldis Pūtelis, jau vairāk nekā puse tautasdziesmu ir ievadītas internetā. Vai tad zinātniekiem un citiem interesentiem maz būs nepieciešams fiziski strādāt ar Dainu skapi? To taču varēs darīt virtuāli.

Dainu skapī nav tikai tautasdziesmas. Lielajās lejas atvilktnēs ir dokumenti, vēstules, piemēram, 150 Barona vēstules Vizendorfam un viņa atbildes. Krātuvē ir dokumentētas folkloras ekspedīcijas, teicēju pieraksti, skaņu ieraksti un videoieraksti. Nevar visas Folkloras krātuves problēmas atrisināt ar viena Dainu skapja eksponēšanu, pie tam to nevar mākslīgi izraut no Latviešu Folkloras krātuves un visa LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta konteksta.

Man šķiet, žurnālisti pat apstulba, izdzirdot, ka LFK zinātniskā darbinieka alga pēc nodokļu atskaitīšanas ir Ls 50. Praktiski Latviešu Folkloras krātuves uzturēšanai gadā tiek saņemti 7–7,5 tūkstoši latu. LFK ir bijusi spiesta atteikties no divām Augstceltnes 15. stāva istabiņām, lai spētu norēķināties par telpu īri. Kas maksās par skaistajām, plašajām telpām 1. stāvā, ja Ministru kabinets būs apstiprinājis naudas piešķiršanu to izbūvei? Un kas tur strādās? Apstājusies arī tautasdziesmu skenēšana, jo nav vajadzīgo līdzekļu. Līdz šim to kā savu vaļasprieku veica LFK līdzstrādnieks Guntis Pakalns (viens no tiem, kurš strādā par Ls 50,- mēnesī).

Tas, ka Dainu skapis 2001. gadā nonāca Pasaules atmiņas reģistrā, paver iespēju piesaistīt tam starptautiskus līdzekļus. Taču neviena ārzemju organizācija neko nedāvina par skaistām acīm, visur līdzās jābūt pašmāju finansējumam. Ja Latvijas valsts būs devusi līdzekļus infrastruktūrai, var tālāk runāt par darba izvēršanu. Dz. Ābiķis ieteica labu priekšlikumu – vērsties pie Valsts valodas komisijas, kas šobrīd ir topā.

LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas sēde

Latvijas zinātnieki vērš uzmanību par satraucošu mistikas, dažādu maģiju un māņticības izplatīšanos. Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas veicina šo procesu, ir izglītības sistēmā veiktās haotiskās reformas, kad priekš roku dod galvenokārt gatavu instrukciju iegaumēšanai un to kvalitatīvai izpildei, nevis materiālās pasaules izpratnei, analītiskai un sintētiskai pieejai un domāšanas ieaudzināšanai un izkopšanai. Stāvokļa uzlabošanai ir nepieciešams veltīt nopietnu vērību to atziņu apgūšanai, ko mums dod dabaszinātnes – ne tikai materiālās, bet lielā mērā arī garīgās pasaules izzināšana. Jāatjauno līdzsvars sākuma un vidējās izglītības sistēmā, palielinot dabaszinātņu bloka, tātad arī astronomijas īpatsvaru, jo citādi apstākļos, kad eksaktā informācija netiek novērtēta izglītības sistēmā un šī attieksme rod savu atspoguļojumu arī plašsaziņas līdzekļos, Latvijas sabiedrības lielākajai daļai draud briesmas pasaules zinātnē un tehnoloģijās notiekošos procesus pat nesaprast. Šajā ziņā gan simptomātisks, gan biedējošs ir kaut vai tāds fakts, ka valsts populārākajos preses izdevumos regulāri tiek publicētas dažādas astroloģiskas blēņas, bet zinātnieka satura raksti iekļūst ar grūtībām vai ne iekļūst nemaz.

Lai mainītu garīgo situāciju Latvijā, pārtraucot tās turpmāku grimšanu misticismā un ar to neizbēgami saistītā atpalicībā, aicinām:

Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM):

– pievērst lielāku uzmanību dabaszinātņu, t. sk. astronomijas mācīšanai, lai skolēni un topošie speciālisti spētu orientēties arvien pieau gošās dažādas kvalitātes informācijas apjomā,

– gādāt, lai skolu bibliotēkās būtu pieejams populārzinātnisks gadalaiku izdevums “Zvaigžņotā Debess”, žurnāls “Terra” un citi populārzinātniski izdevumi, kas sniedz visaktuālāko informāciju gan par sasniegumiem Visuma izpratnē pasaulē, gan par Latvijas zinātnieku ieguldījumu dažādos pētījumu virzienos,

– novērst, ka IZM Izglītības satura un eksaminācijas centra gatavotajos materiālos parādās astronomijas un astroloģijas elementu mistrojums;

Valsts Radio un televīzijas padomei programmās vairāk ietvert zināt nieku sagatavotus raidījumus zinātnes atziņu un sasniegumu popularizēšanai, tai skaitā par astronomiskajām parādībā, lai sabiedrībā velti nesatrauktos par pa rastām debess parādībām, Saules sistēmas planētu stāvokļiem vai Mēness fāzēm, kā tas notiek pašlaik;

Aizstāvēšana

Raisa SMIRNOVA

aizstāvēs disertāciju par tēmu: “Regulāras un haotiskas piespiedu svārstības gaballineārās sistēmās ar nelineāru disipāciju” inženierzinātņu doktores zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. sc. ing., prof. R. Bansevičius (Kauņas Tehnoloģiskā universitāte, Lietuva), t. z. d., prof. G. Panovko (Krievijas ZA Mašīnzinību institūts), Dr. habil. sc. ing., prof. J. Vība (Rīgas Tehniskā universitāte).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

* * *

2002. gada 17. jūnijā plkst. 14.00 Rīgas Tehniskajā universitātē Kronvalda bulvārī 1, aktu zālē Enerģētikas nozares promocijas padomes atklātā sēdē

Igons ANDREJEVSKIS

aizstāvēs promocijas darbu “Automātiskās atkalieslēgšanas ar sinhronisma uztveršanu efektivitātes paaugstināšana” inženier zinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. sc. ing., prof. V. Uzārs (LJA), Dr. habil. sc. ing., prof. J. Barkāns (RTU), Dr. sc. ing., A. Svalovs (DC “Baltija”).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2002. gada 18. jūnijā plkst. 13.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252.aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aiz stāvēs

Monta FARNESTE

Temats “Rakstīšanas process augstskolā kā mērķtiecīgas saziņas apguves līdzeklis”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. T. Koķe, Dr. paed. D. Pauna (Rīgas Ekonomikas augstskola), Dr. habil. paed. A. Berdithevskis (Austrija).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

Latvijas Universitātes ķīmijas zinātņu nozares promocijas padome 2001. gada 20. septembrī, pamatojoties uz recenzentu, Dr. habil. cehm. E. Lukevica, Dr. habil. chem. G. Dubura, Dr. habil. biol. R. Mucenieces atzinumu par Maijas DAMBROVAS disertāciju “N-hidroksiguanidīni – jauna tipa ksantīna oksidāzes elektronu akceptori”, kas aizstāvēta Zviedrijā Upsalas Universitātes Biomedicīnas centrā, Farmaceitisko biozinātņu institūtā 1999. gada 19. novembrī, darba oponents Kristofs Fovlers (Umea universitāte, Zviedrija), un piešķirto doktora (Ph.D) farmaceitiskajā farmakoloģijā, pēc diskusijas un aizklātas balsošanas (par 6, pret nav, nederīgu biļetenu nav), nolēma piešķirt Maijai Dambrovai doktora zinātnisko grādu farmācijas zinātņu nozares farmācijas ķīmijas apakšnozarē, pie līdzinot Zviedrijā piešķirto doktora grādu.

* * *

Latvijas Universitātes ķīmijas zinātņu nozares promocijas  padome 2002. gada 25. aprīlī, pamatojoties uz recenzentu Dr. habil. chem. M. Kļa viņa, Dr. habil. chem. V. Kaļķa, Dr. chem. A. Prikšānes atzinumu par Ivetas UZULIŅAS disertāciju par tēmu “Polimerizēties spējīgu virsmas aktī vo vielu sintēze, to pielietošana emulsijas polimerizācijā un radi kāļu kontrolētajā polimerizācijā” (Synthese de tensioactifs polymeri sables. Application en polymerisation en emulsion et en polimerisation radicalaire controlee), kas aizstāvēta Lionas Claude Bernard 1. universitātē (Francijā) 2002. gadā, un piešķirto doktora grādu un atzinumu par veiktā zinātniskā darba nozīmīgumu, apjomu un atbilstību doktora grādam, aizklātas balsošanas rezultātā (par 7, pret nav, atturas nav, nederīgu biļetenu nav) piešķīra Ivetai Uzuliņai doktora zinātnisko grādu ķīmijas zinātņu nozares organiskās ķīmijas apakšnozarē, pielīdzinot Francijā piešķirto doktora grādu.

* * *

Latvijas Universitātes ķīmijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 25. aprīlī, pamatojoties uz recenzentu Dr. habil. chem. E. Lukevica, Dr. habil. chem. M. Kļaviņa, Dr. habil. chem. A. Zicmaņa atzinumus par Jura Paula KREIŠMAŅA disertāciju par tēmu “Ribonukleīnskābju kompleksu pro tonu magnētiskās rezonanses pētījumi “(Proton Magnetic Resonance Studies of Ribonucleic Acid Complexes), kas aizstāvēta Kalifornijas Tehnoloģijas institūtā (ASV) 1972. gadā, piešķirto Ph. D. grādu un atzinumu par veiktā zinātniskā darba nozīmīgumu, apjomu un atbilstību doktora grādam, aizklātas balsošanas rezultātā (par 5, pret nav, atturas nav, nederīgu biļetenu nav) piešķīra Jurim Paulam Kreišmanim doktora zinātnisko grādu ķīmijas zinātņu nozares fizikālās ķīmijas apakšnozarē, pielīdzinot ASV piešķirto doktora grādu.

* * *

Ķīmijas nozares promocijas padome RTU P-01 2002. gada 3. maija sēdē piešķīra ķīmijas doktora zinātnisko grādu (Dr. chem.) organiskās ķīmijas apakšnozarē Dacei ŠANTAREI par promocijas darbu “2 (1H)-oksooksazolo [5,4-b] piridīni”.

Līdz vasaras atvaļinājumam “Zinātnes Vēstnesis” iznāks vēl divas reizes – 17. jūnijā un 8. jūlijā. Sludinājumus avīzes 12. numuram (17. jūnijā) lūdzam iesniegt ne vēlāk par 11. jūniju, bet 13. numuram (8. jūlijā) – līdz 2. jūlijam. Pēc atvaļinājuma avīze atsāks iznākt septembrī.