Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  23. septembris: 15 (244)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Klausoties “Delta Rīga” izpilddirektora Visvalža Skujiņa un Zemkopības ministrijas pārstāvju stāstījumu par gadiem ilgstošo laušanos caur tīši un netīši sabūvētiem birokrātijas aizsprostiem, lai Latvijā legalizētu savas vietējās, uz atjaunojamajiem resursiem balstītas degvielas  ražošanu, negribot veidojas analoģija par vienas dienas izdevīguma saimniekošanu, kur bezrakstura tētiņš (Latvija?) un dūšīgā, valdonīgā pamāte (?) izdzen savu nākotni – mazo Ansīti un Grietiņu (Latvijas zinātne) mežā vilku barībai, lai paši labāk paēstu, jo vakardienas saimniekošanas acīm skatoties, biodīzeļdegvielas lietošana šobrīd varbūt tiešām vēl neatmaksājas, tikai nezin kāpēc civilizētajā pasaulē, nemaz nerunājot par Eiropas Savienību, kuru mēs vārdos piesaucam vietā un nevietā, attīsta šo ražošanas nozari kā līdzsvarotas attīstības neatņemamu sastāvdaļu. Arī Latvijas taču vārdos to ir atzinusi, jo kā citādi tad tā šajā līdzsvaroti attīstītajā pasaulē grasās dzīvot?

Rīgas autobusu parks “Imanta” Rīgas domes finansiāli atbalstītajam eksperimentam atvēlējis visvecāko un vissagrabējušāko dzelteno “Ikarusu” – no tiem, kuriem garām pabraucot, desmit minūtes jāklepo. Un tad, lūk, ir pretenzijas, ka darba dienas beigās šoferim un konduktorei vairs nepatīk biodīzeļdegvielas smaka salonā. (Pie parastā dīzeļa viņi jau ir pieraduši.) Bet kāpēc vispār salonā jābūt smakai? Kāpēc eksperimentu nevar izdarīt ar jaunu, modernu autobusu? (Varētu, ja eksperimentētāji paši šādu autobusu nopirktu…) Taču “Imanta” varonīgi ir gatava eksperimentu turpināt ar visiem 30 vecajiem “Ikarusiem”, ja, protams, Rīgas dome par to maksās. Un par to viņiem paldies.

Sēdē tika pieņemti divi dokumenti – sēdes lēmums un aicinājums politiskajām partijām.

Noslēgumā – ja kāds vēl nav pārāk tālu aizgājis no bērnības vai jau atgriezies tajā, var pamēģināt pats turpināt analoģiju pasakai par Ansīti un Grietiņu. Kas ir tā ragana, kura vilina viņus ar piparkūku mājiņu un dažādiem gardumiem? Diezgan nežēlīgi izmantojuši viņas savtīgo viesmīlību, Ansītis un Grietiņa atgriežas tēva mājās (Latvijā?) tad, kad ļaunā pamāte (?) ir mirusi. Toties atgriežas ar pilnām riekšām kliņģeru un riekstu… Tā sakot, savu labumu tomēr dabūjuši.

Biodīzeļdegvielu ražošana un pielietošana

Sēdes dalībnieki, LLMZA Inženierzinātņu nodaļas locekļi, LZA un LLU zinātnieki un ZM vadošie darbinieki, noklausījušies ziņojumus par biodegvielu ražošanas un pielietošanas pašreizējo situāciju un perspektīvām, kā arī uz vietas Naukšēnos praktiski iepazīstoties ar SIA “Delta Rīga” biodīzeļdegvielas ražotnes darbību un tās attīstības iespējām,

uzsver:

1. EK Baltā grāmata nosaka mērķi – līdz 2010. g. divkāršot atjaunojamos enerģijas avotus. Viens no iespējamiem risinājumiem šī mērķa īstenošanā ir biodegvielas ražošana. Īpaši tam pievērsusies Francija, Itālija un Vācija. 2002. g. paredzēta biodīzeļdegvielas (augu eļļu metilēsteru) ražošanas palielināšana Vācijā par 160 tūkst. t, Itālijā un Francijā par 100 tūkst. t. Eiropas valstīs ražo galvenokārt metilēsterus no rapšu eļļas.

2. Arī Latvijā SIA “Delta Rīga” Naukšēnos ražo metilēsterus no rapšu eļļas, ko saīsināti apzīmē ar RME. ASV metilēsterus ražo no sojas eļļas (SME). Naukšēnos ražotā RME īpašības atbilst Eiropā un pasaulē ražotās biodīzeļdegvielas izstrādātajām normām. Ražošanas process SIA “Delta Rīga” Naukšēnos ir noslēgts, automatizētas tehnoloģijas process. Tas nepiesārņo gaisu, augsni un ūdeņus – process dabai draudzīgs, ekoloģiski tīrs.

3. Atbalstāma ir Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas iniciatīva par biodīzeļdegvielas eksperimentālu ieviešanu autobusu parka “Imanta” vienā autobusu līnijā. Eksperimentu ieteicams paplašināt, izmantojot pozitīvo čehu pieredzi biodīzeļdegvielas un fosilās degvielas maisījuma (31:69) pielietošanā, kas ļautu samazināt izmaksas, tajā pašā laikā saglabājot biodīzeļdegvielas priekšrocības;

atgādina:

1. Biodīzeļdegvielu iegūst, augu eļļas, piemēram, sojas, rapšu eļļu, pāresterificējot ar zemākajiem spirtiem (metil-, etilspirtu). Tā iegūšana ir bezatkritumu process, jo radušies blakusprodukti spraukumi, jēlglicerīns, nātrija vai kālija fosfāti atrod plašu pielietojumu. Saistībā ar apkārtējās vides, īpaši atmosfēras, aizsardzības prasībām izvirzās nepieciešamība risināt transporta ekoloģiskās problēmas. Biodīzeļdegviela sniedz dubultu ekoloģisku efektu, proti, gan izmantošanas zonas lokālajos mērogos, gan globālā, atmosfērai draudzīgā ietekmē, ierobežojot siltumnīcas efektu.

2. Biodīzeļdegviela, nokļūstot augsnē vai ūdenī, bioloģiski sadalās (100% – 21 dienā, 85% – 7 dienās), biodīzeļdegviela nesatur sēru, līdz ar to degšanas izmešos nav sēra oksīdu, izmeši nesatur policikliskos aromātiskos savienojumus, fosfora savienojumus, izteikti maza dūmu (kvēpu) veidošanās, jo degviela satur ~10% saistīta skābekļa, kas veicina pilnīgu tās sadegšanu motoros. Piejaucot biodīzeļdegvielu, uzlabo fosīlās dīzeļdegvielas kvalitāti, biodīzelim ir par 4 vienībām lielāks cetānskaitlis kā fosīlajai dīzeļdegvielai, bet tās maisījumam, kas satur 10% biodīzeļa, par 2 vienībām, 20% maisījumam par 3 vienībām lielāks.

3. Lietojot biodīzeļdegvielu, veidojas labvēlīga enerģētiskā un CO₂ bilance. Pamatizejviela biodīzeļdegvielas ražošanai ir augu eļļas, pilnībā atjaunojamais enerģijas avots un pieejams alternatīvs dīzeļdzinēju enerģijas avots. Lietojot biodīzeļdegvielu, netiek izjaukts CO₂ līdzsvars atmosfērā, jo, sadegot motoros, izdalītā CO₂ daudzums izmešos atbilst uzņemtajam augu augšanas periodā. Līdz ar to tiek samazināts “siltumnīcas efekts”. Ja 1 litru dīzeļdegvielas nomainītu ar biodīzeļdegvielu, samazinātos 3,5 kg CO₂ ekvivalenta emisija.

4. Biodīzeļdegviela ir netoksiska un nekaitīga veselībai, saskaroties ar ādu. Biodīzeļdegvielas ražošana rada jaunas darba vietas gan ražošanas procesa apkalpošanā, gan lauksaimniecībā eļļas augu audzēšanā.

5. Pastāv iespēja veidoties labvēlīgākai valsts ārējās tirdzniecības bilancei, ko nodrošina naftas importa samazināšanās, lopbarības sastāvdaļu importa samazināšanās, lietojot augu eļļu spraukumus lopbarībai, tīra glicerīna eksporta  iespējas.

6. Palielinās lauksaimniecības produktu ražošana nepārtikas vajadzībām, tiek novērsta neizmantoto zemju platību aiz augšana ar ne zālēm un krūmiem. Rapšu audzēšana uzlabo augsni, tā ir nepie ciešama augu sekai; rapšu ziedi nodrošina bitēm labu medus ienesumu.

7. Īpaši noderīga biodīzeļdegviela ir transporta līdzekļos pilsētās, liegumos, rezervātos, ūdens satiksmes līdzekļos, kā kurināmais koģeneratoros u.c. Bez tam to var lietot smēreļļu īpašību uzlabošanai, hidraulisko šķīdumu pagatavošanai, kā šķīdinātāju augu aizsardzības līdzekļiem u.c.;

konstatē:

1. Biodīzeļdegvielas (rapša eļļas metilestera RME) ražošanai un pie lietošanai, kas strauji attīstās Eiropas valstīs, būs būtiska no zīme arī Latvijas tautsaimniecībai, jo EK direktīvas paredz, ka biodegvielu pielietošanai transportā jāpieaug ik gadus par 0,75% un 2010. gadā jāsasniedz 5,75% no transporta degvielu kopējā patēriņa.

2. Apsveicama un visnotaļ atbalstāma SIA “Delta Rīga” iniciatīva un veikums, izveidojot biodīzeļdegvielas ražotni Naukšēnos ar ražību 2500 t/gadā un iespējām tālākai izaugsmei.

3. Izstrādātā nacionālā programma “Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvijā” atbilst valsts interesēm, bet tās apstiprināšana MK kavējas jau vairāku gadu garumā. Programmas realizācija valsts iekšzemes kopproduktu varētu palielināt par 150 miljoniem latu.

4. Subsīdijas rapša audzētājiem ir nepamatoti zemas. ES valstīs tās ir 200 līdz 300 Ls par ha, turpretī Latvijā – 15 Ls/ha, biodīzeļdegvielas ražošana vispār netiek subsidēta.

5. Tas, ka nav izstrādāts Latvijas Republikas Valsts standarts biodīzeļdegvielas (rapša eļļas metilēstera) un fosilās dīzeļdegvielas  maisījumam 31:69 un maisījumam 5:95, izslēdz jebkuru cerību ražot biodīzeļdegvielu Latvijā;

nolemj:

1. Atzīmēt SIA “Delta Rīga” ieguldījumu Naukšēnos biodīzeļdeg vielas ražošanas uzsākšanā un pielietošanas organizēšanā. Atzīt, ka Latvijā biodīzeļdegvielas ražošana un izmantošana no rapšu eļļas jāpaplašina.

2. Ieteikt LZA, LU, RTU un LLU zinātniekiem turpināt un padziļināt pētījumus par rapša ražības palielināšanu, efektīvu biodīzeļdegvielas ieguvi un pielietošanu, vēršot uzmanību uz metilspirta aizstāšanu ar bioetanolu biodīzeļdegvielas ražošanas procesā, uzsākt pētījumus par biodīzeļdegvielas noturību atkarībā no vietējiem klimatiskajiem un glabāšanas apstākļiem un izgatavošanas tehnoloģijas.

3. Ieteikt Latvijas Zinātnes padomes Zinātnisko pētījumu koordinācijas padomei paplašināt biodegvielu pētījumu diapazonu, piešķirot atbilstošus līdzekļus un uzskatot biodegvielu jautājumu par vienu no Latvijas zinātnes prioritātēm.

4. Ierosināt MK atrisināt biodīzeļdegvielas (rapša eļļas metilēstera) un fosilās dīzeļdegvielas maisījumu Latvijas Republikas Valsts standartu izstrādi un apstiprināšanu, ņemot par pamatu attiecīgos ārvalstu standartus, kā arī rast iespēju organizēt Latvijā akreditētu biodīzeļdegvielas pārbaudes laboratoriju.

PIE ES 6. IETVARA
PROGRAMMAS SLIEKŠŅA

– Mazliet atgādināsim, kāda bija ES pētniecības un tehnoloģiju attīstības 5. Ietvara programma un kāda būs sestā?

– Kā darbojas ietvara programmas un kā tās Eiropā tiek uzsauktas, lielā mērā ir politikas jautājums un norāda, kādus pētījumu virzienus Eiropai kopumā attiecīgajā laikposmā ir nepieciešams izvērst. Šim mērķim Eiropas Savienība tērē diezgan nopietnus līdzekļus – 5. Ietvara programmā tie bija 15 miljardi eiro, 6. Ietvara programmai paredzēti gandrīz 18 miljardi eiro. Tā ir salīdzinoši liela summa, kaut arī tikai 5% no tās naudas, ko ES atvēl zinātnei un tehnoloģijām kopumā, ja saskaita visus nacionālos budžetus. Tātad – gan liela nauda, bet tajā pašā laikā – relatīvi ne tik liela, taču šai naudai ir rezonanses vai svārsta efekts, jo tā iedarbina programmas dalībvalstu līdzekļus. Finansējums konkrētos projektos notiek pusi uz pusi – cik daudz naudas dod ES, tik pat jāliek pretī pašiem.

ES finansē tiešās pētījumu izmaksas: darba algu, nepieciešamos materiālus un instrumentus projekta izpildes laikā, komandējumus. Pārējais jāsedz projekta pieteicējiem.

5. Ietvara programmā, kura sākās 1999. gadā un beidzas šogad (katra programma ilgst 4 gadus), līdzās dzīves kvalitātei, informācijas sabiedrības veidošanai u.c., par prioritāru tika atzīta tematiskā programma Enerģija, apkārtējā vide un līdzsvarota attīstība (ar apakšnozarēm apkārtējā vide un līdzsvarota attīstīta, ūdens kvalitāte, globālās pārmaiņas, klimats un bioloģiskā daudzveidība, jūras ekosistēmas, nākotnes pilsētas un kultūras mantojums) un Enerģija (tīras enerģijas sistēmas, ekonomiska un efektīva enerģētika). 6. Ietvara programmas pirmais uzsaukums acīmredzot būs šī gada novembra beigās un programma ilgs līdz 2006. gadam. Tajā definēti šādi galvenie virzieni: Genomika un biotehnoloģija veselībai, Informācijas sabiedrības tehnoloģijas, Nanotehnoloģijas, inteliģentie materiāli un jaunas produkcijas procesi, Aeronautika un kosmoss, Pārtikas drošība un risks veselībai, Līdzsvarota attīstība un globālās pārmaiņas, kur apakšprogrammās īpaši akcentēta videi draudzīga enerģija, alternatīvie enerģijas avoti, vides draudzīgs transports utt.

– Kā Latvijai ir veicies līdz šim?

– Latvijas līdzdalība 5. Ietvara programmā praktiski paglāba daudzus zinātnes sektorus un zinātnieku grupas no iznīkšanas, paverot jaunas, vēl nebijušas iespējas un perspektīvas. Uz šo brīdi no gandrīz 700 projektu pieteikumiem ar Latvijas līdzdalību ir180 vinnētāji, apmēram 28% no projektiem. Tā, piemēram, no 35 pieteikumiem enerģētikas nozarē sekmīgi ir bijuši 20. Salīdzinājumā ar citām programmām, tas ir daudz, bet tur ir ieskaitīti arī tā saucamie pievienošanās projekti, kur Eiropas Savienības kandidātvalstis tiek uzaicinātas pievienoties jau esošiem projektiem.

– Vai tā ir zināmā mērā pretimnākšana?

– Jā. Eiropas Savienības palīdzība kandidātvalstīm bija gan 5. Ietvara programmā, gan arī jaunajā, 6. Ietvara programmā. Taču tās nekādā ziņā nav atlaides kvalitātes ziņā. Tur mūs vērtē tik pat stingri kā “vecās” ES dalībvalstis. Iesniegtos pētniecības projektus Briselē vērtē absolūti anonīmi. Neatkarīgus ekspertus iespiež pa 4–5 vienā istabā, iedod projektus, ekspertiem nav nekādu kontaktu ar ārpasauli un pat telpas iekšpusē viņi savā starpā nediskutē, diskusijas notiek pēc darba pabeigšanas. Ja kādā gadījumā ekspertam rodas interešu konflikts, viņš nekavējoties par to paziņo un attiecīgo pieteikumu nerecenzē.

– Kā notiek projektu pieteikšana?

– Piedalīšanās noteikumi ir ļoti vienkārši. Jūs uzziniet par konkrēto konkursu. Ja jums ir kaut kas atbilstošs, ko varētu piedāvāt, sāciet meklēt kompanjonus. Katram pētniekam ir partneri, draugi vai paziņas citu zemju universitātēs vai pētniecības iestādēs. Tad notiek savstarpējas konsultācijas, tiek veidota komanda un rakstīts pieteikums.

– Cik lielai komandai jābūt?

– Minimālais skaits ir trīs partnerorganizācijas vai cilvēki – divi no Eiropas Savienības dalībvalstīm un viens no kandidātvalsts, taču prakse ir pierādījusi, ka uz pozitīvu iznākumu biežāk var cerēt 5–7 partneru liela grupa. Protams, ja jums ir stipri partneri, tad jūsu izredzes ir labākas. Caurmērā vinnē katrs piektais iesniegtais projekts. 6. Ietvara programmā ir kāda jauna nianse – pirms oficiālā uzsaukuma bija savdabīgs interešu pieteikums, kur pētnieki tika aicināti atsūtīt savas idejas projektiem, kurus viņi uzskatītu par perspektīviem.

– Vai kāds Latvijas zinātnieks piedalījās?

– Es domāju, ka jā.

– Vai tad šos pieteikumus Nacionālais kontaktpunkts nesaņēma un tālāk nedeliģēja?

– Te mums ir jārunā par to, ko tad dara Nacionālais kontaktpunkts. Tas neko nesavāc un nepārsūta. Mēs neesam administratori, bet konsultējam, dodam padomus, un tie tiešām var būt ļoti labi padomi – lūdzam visus pretendentus to ievērot –, jo mēs zinām spēles noteikumus. Mūsu princips ir darīt visu, lai cilvēki uzrakstītu maksimāli labu projektu un lai viņu projekts netiktu noraidīts kādas formālas kļūdas dēļ. Eiropas Savienība nav ieinteresēta zaudēt labus projektus, bet spēles noteikumi ir spēles noteikumi, tie ir jāzina un jāievēro. Ja basketbola spēles laikā tu uzkāp uz svītras, atskan tiesneša svilpe. Te ir tas pats. Nacionālā kontaktpunkta uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar šīm problēmām.

– Vai birokrātija ir ļoti liela?

– Es tā nedomāju. Piesakot vienu otru projektu tepat Latvijā ar desmit reižu mazāku finansējumu, nākas rakstīt daudz vairāk papīru.

– Nu mēs esam nonākuši pie naudas. Kādu daļu no projekta izmaksām sedz Eiropas Savienība un kādu – valsts?

– Ir atšķirība starp privātām pētniecības institūcijām un augstskolām. Privātās firmas izskaitļo pilnīgi visas projekta izmaksas, ieskaitot telpu īri, grāmatvedes patērēto darba laiku utt. Precīzi līdz minūtēm. Tad 50% no kopējām izmaksām nosedz Eiropas Savienība, bet otrus 50% – projekta izpildītāju organizācijas. Universitātēm kārtība ir mazliet savādāka, bet jebkurā gadījumā no Eiropas Savienības līdzekļiem tiek segtas izpildītāju darba algas, braucieni, kas saistīti ar projektu, tiešās materiālu un aparatūras izmaksas, bet netiek samaksāta telpu īre, elektrība, apkure un pārējā infrastruktūra. Reizēm notiek tā – O. K., jūs savam pētījumam pērkat dārgu aparatūru, tā, protams, kalpos 10 gadus nevis 4, tādēļ mēs samaksāsim par tiem četriem gadiem, bet jūs – par pārējiem. Tas Latvijas zinātniskajām iestādēm bieži vien ir ļoti skarbi, un cilvēki neriskē rakstīt, ka pirks jaunu aparatūru, kas savukārt padara Latvijas dalību problemātisku.

– Tuvojoties 6. Ietvara programmai, tāpat kā pirms 5.   Ietvara programmas, zinātnieku vidū tika diskutēts par to, vai Latvija no savas zinātnei atvēlētās niecīgās budžeta daļas (0,2–0,4%) spēs samaksāt dalības maksu.

– Visas Eiropas Savienības dalībvalstis un kandidātvalstis, kuras vienojušās, ka startēs Ietvarprogrammā, maksā dalības maksu, no kuras tad rodas tie 18 miljardi eiro. Dalības maksa nav atkarīga no tā, vai projekti konkursos vinnē vai nevinnē, tādēļ katrs ir ieinteresēts atpelnīt un nopelnīt. Protams, Vācija un Lielbritānija maksā miljardus, lielāko daļu. Latvija par dalību 5. Ietvara programmā no valsts budžeta samaksāja ap 5 miljoniem eiro, tas ir 2/3 no kopējās summas. 1/3 tika nosegta no PHARE programmas līdzekļiem 6. Ietvara programmā dalība pieaugs, bet aizvien daļu no maksas varēs segt no Latvijas pirms iestāšanās naudas. 5. Ietvara programmā Latvija reāli atpelnīja tuvu pie 14 miljoniem, tātad rentabilitāte bija 250%.

– Vai var nosaukt kādus sekmīgus projektus?

– Es negribētu kādu īpaši izcelt, bet, runājot par 20 sekmīgiem projektiem enerģētikā, var nosaukt, piemēram, Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūtu, kur ir vairāki labi ar enerģētikas resursiem saistīti projekti, kas gan ideoloģiski, gan filozofiski, gan pēc būtības ir Eiropas līmenī. Mazliet grūtāk klājas LZA Fizikālās enerģētikas institūtam, jo viņu darbības laukā Eiropā strādā vairāki ļoti spēcīgi institūti. Tur ir ļoti liela konkurence. Padomju laikos mūsu zinātnieki netika īpaši trenēti tādās enerģētikas nozarēs kā enerģijas taupīšana, fosilo izrakteņu aizstāšana ar alternatīviem enerģijas avotiem. Nav daudz cilvēku, kas šos jautājumus spētu aplūkot pēc būtības. Piemēram, cik daudz cilvēku pie mums saprot, ko nozīmē līdzsvarota attīstība, par ko pasaule ir politiski vienojusies un kam arī Latvija formāli ir piekritusi? Ir tikai daži profesori, kuri var nolasīt lekciju kursu par līdzsvarotu attīstību, un ar zināmu lepnumu es varu teikt, ka Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē tādas lekcijas tiek lasītas, lai fiziķi zinātu, kā mainās tehnoloģijas.

– Vai izmaiņas ir tik krasas?

– Kad tika definēta politiskā koncepcija un vajadzība pēc līdzsvarotas attīstības, Latvijas statuss mainījās simtprocentīgi. Agrāk mēs bijām nabadzīga zeme: mums nav naftas, nav ogļu, nav citu derīgo izrakteņu. Tagad, kad par primāriem tiek uzskatīti atjaunojamie enerģijas resursi, Latvija ar savu lielo mežu platību, sauli, vēju un mazo iedzīvotāju skaitu ir ļoti bagāta zeme. Jautājums tikai, vai mēs esam gudri, lai dzīvotu un uzvestos kā bagāta nācija?

– Pieredze rāda, ka ne visai.

– Ja mūsu lielie enerģijas uzņēmumi Latvenergo, Latvijas gāze saka, ka viņu mērķis ir dot pēc iespējas vairāk enerģiju, tad tas nozīmē, ka mēs visi kopā atbalstām Krievijas ekonomiku. Ar katru kilovatu un kilokaloriju, ko notērējam, ar katru kubikmetru gāzes, ko sadedzinām. Bet, ja mēs ietaupām litru benzīna vai kubikmetru gāzes, mēs investējam Latvijas ekonomikā. Ja mēs ietaupām 10% no mūsu enerģijas patēriņa, tad mēs investējam Latvijā pārsimt miljonus latu. Dānijā es redzēju paradoksu – pašvaldībai piederošs enerģētikas uzņēmums pelnīja tādēļ, ka samazināja savu apriti. Tas bija ekonomiski daudz efektīvāk nekā paplašināt ražošanu. Viņiem liek maksāt par gaisa piesārņojumu, par kaitējumu dabai, cilvēkiem utt., un to visu saskaitot kopā, izdevīgāk iznāk ražot mazāk. Uzņēmums bija akciju sabiedrība, visi akcionāri paši bija enerģijas patērētāji un uzņēmuma dibinātāji, viņi zināja, ko dara.

– Tad jau mēs, likvidēdami savu rūpniecību, esam rīkojušies ļoti tālredzīgi…

– Ir atšķirība starp rūpniecību un rūpniecību. Mūsdienu pasaulē produkcijas apjoms pieaug, bet enerģijas patēriņš uz vienu produkcijas vienību samazinās.

– Tātad enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju vairs nav valsts ekonomiskās augšupejas rādītājs?

– Eiropā jau gadus desmit tas tā nav. Attīstītajām valstīm ir problēma, kā samazināt pieaugošo enerģijas patēriņu. Eiropas Savienībā – ja ne 10 reizes, tad vismaz 4 reizes. Šogad ir publicēta Eiropas Komisijas brošūra “Enerģija: Pārvarēsim savu atkarību” (“Energy. Let us overcome our dependence”). Tur prognozēta enerģijas ražošana un patēriņš līdz 2030. gadam. Vai mēs Latvijā domājam tik tālu uz priekšu? Kā mēs būsim kopā Eiropā? Pie tās dinamikas, kas pašlaik notiek attiecībā uz enerģētiku, vismaz reizi mēnesī jāizskata galvenās interneta lappuses, lai varētu sekot līdzi visam jaunajam.

• Viss par aktuālo pētniecībā un tehnoloģiju attīstībā Eiropas Savienībā ir atrodams internetā – http://www.cordis.lu/
• Viss par 5. un 6. Ietvara programmām meklējams internetā – http://www.cordis.lu/fp5/, http://www.cordis.lu/rtd2002/
• Viss par Eiropas Savienību atrodams internetā – http://www.europa.eu.int/ vai http://www.eurunion.org/infores/resquide.htm
• Nacionālais kontaktpunkts (NKP) atrodams Šķūņu ielā 4, Rīgā, tālr. 7229727, mob. tālr. 9498659
• NKP ir bibliotēka ar plašu materiālu klāstu par zinātni un tehnoloģiju attīstību ES, no kuriem var gūt labu priekšstatu par ES finansētiem    projektiem
• Nacionālā kontaktpunkta mājas lapa internetā – http://www.zinatne-5.lv

Lai uzlabotu un veicinātu dabas zinātņu priekšmetu, īpaši, fizikas un ķīmijas apgūšanu vidusskolās, nepieciešams steidzīgi veikt neatliekamus pasākumus:

1. Jāuzlabo materiālās bāzes (aparatūra, materiāli) kvalitāte eksperimentu demonstrējumiem un laboratorijas darbiem. (Pēdējos desmit gados esošā aparatūra skolās ir novecojusi, nolietojusies, materiāli izlietoti, bet no jauna praktiski nekas nav papildināts).

2. Jāorganizē skolotāju kvalifikācijas celšanas kursi, papildinot viņu zināšanas ar jaunāko zinātniski tehnisko informāciju.

3. Nepieļaut mācību stundu skaita samazināšanu eksaktajos priekšmetos

Šādos apstākļos jo nepamatotāka un pārsteidzīga ir IZM aktivitāte, ar kādu Izglītības satura un eksaminācijas centrs (direktors M. Krastiņš) cenšas panākt mācību stundu skaita samazināšanu dabas zinātņu priekšmetos vidusskolā. Tiek veidoti jauni standarti un programmas, kurās tiek samazināts mācību priekšmeta satura apjoms atbilstoši paredzētajam mazākam mācību stundu skaitam. Tas parāda, ka tiek plānota mērķtiecīga skolēnu zināšanu līmeņa pazemināšana dabas zinātņu priekšmetos. Visiem skaidrs, ka tāpēc samazināsies vidusskolu absolventu vēlēšanās un iespēja studēt inženierzinātnes, dabas zinātnes un medicīnu, kur nepieciešamas priekšzināšanas matemātikā, fizikā, ķīmijā un bioloģijā. Rezultātā samazināsies mūsu augstskolu absolventu konkurētspēja ES darba tirgū. Nav saprotams, kam tas izdevīgi, bet tikai ne Latvijas attiecīgo studiju programmu absolventiem.

Tajā pat laikā ir zināms, ka humanitāro zinātņu speciālistu pieprasījums ES darba tirgū samazinās, bet pieaug vakanču skaits inženieriem, matemātiķiem, fiziķiem, ķīmiķiem, biologiem u.c. eksakto nozaru pārstāvjiem.

Rezolūcija pieņemta Latvijas Fizikas biedrības 7. konferencē.

2002. gada 8. jūnijā Daugavpilī.

Vai tiešām nav nekā jauna?

Tajā skatāma rūpīgi atlasīta pēdējos divos gados gleznotu 12 darbu izlase. Tiesa, viens no darbiem – “Mazais remontiņš” datēts ar 1955. gadu un nāk līdzi kā liecība par to laiku, kad šādu gleznu neizstādīja. Brūns kolorīts, simpātiska, jauna, sievišķīga dāma sakārto zeķi un, protams, domā, ka to neviens neredz. Jaunākās gleznas: “Likumu grāmata”, “Saglabāsim!”, “Klavierstunda”, “Pie dēla attēla” datētas ar 2001. gadu, bet visjaunākā – “Vēstījums” gleznota 2002. gadā. Mainījies gleznu kolorīts, tēmas, taču mākslinieka skats palicis iepriekšējais – viņš pamana pasaules negācijas un mūsu vājības, pamana, pasmaida par tām un liek padomāt. Pasmaida bez ļaunuma.

LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, atklājot izstādi, šajā rudenī un atvasaras gaišumā sveica svētkos mākslinieku, viņa dzīvesbiedri un pastāvīgo modeli Ņinas kundzi un visu Baušķenieku ģimeni. Prezidents atzina, ka desmit gadus darbojoties LZA goda locekļa statusā, Auseklis Baušķenieks vienmēr bijis kā visjaunākais, vitālākais, viņa darbu izstādes vienmēr ir bijušas svētki. Var pamanīt mākslinieka evolūciju, bet, pat mainoties mākslinieks ir palicis tāds pats kā bija – talantīgs, atjautīgs, ironisks, ironisks ar labsirdību.

LZA goda loceklis tēlnieks Indulis Ojārs Ranka, pēc iegūtās augstākās mākslas izglītības būdams gleznotājs un tikai vēlāk savā daiļradē pievērsies tēlniecībai, var novērtēt mākslinieku no profesionāļa pozīcijām: “Arī nesagatavojies cilvēks var teikt labus vārdus par Ausekļa Baušķenieka nevīstošo jaunību. Sešdesmitajos gados Ausekli izstādēs varēja ieraudzīt ar acs kaktiņu. Vienu laiku arī es pārņēmu punktuālismu, biju Ausekļa skolnieks. Kā dabūt kolorītu – lūk tas ir interesants paņēmiens. Auseklis ir nemaldīgs un iet tikai uz priekšu”.

LZA goda loceklis rakstnieks Alberts Bels: “Vēsturisks ir katrs notikums. Kad Auseklis Baušķenieks parādījās izstāžu zālēs, tur sākās “bubināšana”. Tāda sākās arī “augšā”, bet oficiālā “bubināšana” bija cita – kas viņš ir, ko viņš grib teikt, kas tā par metodi? Katrs viņa audekls ir kā romāns. Auseklis nekad nav traģisks, bet optimistiski traģisks. Grūtos brīžos es pašķirstu žurnālus, paskatos viņa reprodukcijas, papriecājos – un pasaule kļūst pieņemamāka. Ir tāda sajūta, ka mēs visi esam izkāpuši no viņa gleznām un viņš te stāv kā mazs ķeizars.”

LZA prezidents Jānis Stradiņš, dodot vārdu LZA goda loceklei rakstniecei un literatūrzinātniecei Saulcerītei Viesei un apsveicot viņu ar jauniznākušo darbu par grāmatu un cenzūru, jautāja, varbūt māksliniekam vajadzētu pārcelties uz Mežaparku, lai ieraudzītu un attēlotu tur pašlaik notiekošo. Saulcerīte Viese atzina, ka Auseklis Baušķenieks tiešām noderētu Mežaparkā, tagad, kad Mežaparks tiek gan postīts, gan celts un saudzēts, un saka paldies par prieku, ko dod šīs gleznas. “Labi, ka inteliģence nepazaudēja spēju smieties, un Auseklis nekad nav pakļāvies cenzūrai” – uzsvēra rakstniece.

Gala vārdā izstādes autors, nesen augusta nogalē savu 92. dzimšanas dienu atzīmējušais Auseklis Baušķenieks teica: “Ar bildēm ir tā – viņas ir jātaisa. Tas prasa piepūli. Kad ir gatava, parādu kundzei, tuviem draugiem. Ja patīk – māksliniekam ir liels prieks. Te ir divpadsmit pēdējo gadu bildes, pēc satura vai formas dažādas. Liela nozīme ir nosaukumam – tas palīdz skatītājam. Pasaule ir pilna ar notikumiem. Izvēlējos divpadsmit un izliku uz audekla. Gribu pievērst jūs uzmanību bildei “Mazais remontiņš”. 1955. gadā to neatļāva izstādīt. Modelis ir te. Galvenais ir glezna un skatītājs. Patīk? Nepatīk? Uzmālēs citu. Gaišais acis jums un labu skatīšanos!”

Gaišais acis mums tiešām noderēs. Paldies māksliniekam par izstādi un rosinošo vēlējumu.

Š. g. 14.–17. augustā Rīgā viesojas Mie nacionālās universitātes, kura ir apmēram tikpat liela kā Latvijas universitāte, Bioresursu fakultātes profesors Masamitsu Funaoka. Viņa misijas uzdevums bija savākt informāciju par vadošo Eiropas laboratoriju pētniecības virzieniem un rezultātiem bioresursu izmantošanas jomā. Profesors jau bija iepazinies ar laboratorijām Vācijā, Zviedrijā un Somijā un no Rīgas tālāk devās uz Franciju. Japānas zinātnes diriģenti viņa maršrutā bija iekļāvuši arī Latviju un konkrēti Koksnes ķīmijas institūta Biomasas eko-efektīvas konversijas laboratoriju. Rīdzinieki, protams, viesi nevarēja pārsteigt ne ar oriģinālu, ne arī ar rutīnas aparatūru vai jaunām konstruētām iekārtām, tādēļ sarunas pārsvarā norisinājās pie tāfeles.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā dabisko oglekļa planetāro ciklu (t.s. cirkulējošais ogleklis) nodrošina biomasa ar tās galveno komponentu – mežu. Biomasas polimēru pamatkomponenti ir celuloze un lignīns, tādēļ šādus dabas materiālus bieži ķīmiķi dēvē par cellolignīnu vai cellolignīniem (angļu valodā “lignocellulosics”). Otrs, t.s. stacionārais jeb fiksētais ogleklis ir planētas Zeme fosilie resursi: pamatā ogles, nafta un dabas gāze, kas neatjaunojas un kuru resursi nav bezgalīgi. Mūsu rūpniecība galvenokārt ir balstīta uz fosilā oglekļa izmantošanu, tā pēdējā laikā katru gadu ienesot cirkulējošā oglekļa ciklā sešus miljardus tonnu necirkulējošā oglekļa masas, pie tam šis daudzums ar katru gadu aizvien pieaug. Tas noved pie disbalansa dabiskajā oglekļa cirkulācijā un tā sekas mēs izjūtam graujoši, piemēram, dramatiskā klimata maiņā.

Japāna, Japānas Nulles emisijas (bezatkritumu) projekts un tā dalībnieks Funaoka ir ieinteresēti:

– analizēt un saprast cirkulējošā un fiksētā oglekļa kvalitatīvos un kvantitatīvos raksturlielumus;

– mēģināt dinamiskajā ciklā iepludināto fiksēto oglekli aizstāt ar oglekli no pašatjaunojošās biomasas. Citādi sakot, mūsdienu enerģētiku un ķīmisko industriju pārbāzēt no fosiliem resursiem uz biomasu. Šī doma parasti rada neizpratni. Biomasas izmantošanas gala produkts tāpat ir oglekļa dioksīds, bet šīs ogleklis tiks saistīts jaunajā fotosintezētajā biomasā. Tādēļ biomasa ir “oglekļa ziņā neitrāla”. Tas gan pie viena nosacījuma – mežu resursu izmantošanā nedrīkst dominēt izciršana;

– radīt lignīna molekulāri regulējamu arhitektūru ilgtermiņa (long term) līdzsvarota oglekļa cirkulācijas nodrošināšanai. Tas tādēļ, ka kā perspektīvākais izejvielu avots iepriekš minētā uzdevuma izpildē ir izvēlēts lignīns (10–40% no auga masas), kam pašlaik nav industriāla ķīmiska pielietojuma;

– izveidot cellolignīnu izmantošanas kontroles principus un sistēmas;

– galamērķis ir radīt līdzsvarotas (ilgtspējīgas) attīstības rūpniecību, pamatojoties uz cellolignīnu izmantošanu.

Tikšanās reizē ar KĶI pārstāvjiem, kā arī no profesora Funaokas lekcijas Zeri Balticum fonda Zinātniskās padomes locekļiem, kļuva skaidrs, ka daudzi no šiem virzieniem atbilst Eiropas 6. Ietvara programmas idejām nanostruktūru un nanotehnoloģiju jomā. Citi saistās ar bezatkritumu (Zero Emissions) ražošanas sistēmu koncepciju. Gan vieni, gan otri ir Biomasas eko-efektīvas konversijas laboratorijas interešu lokā, it īpaši uzsverot sadarbību starp Eiropas un Japānas zinātniekiem. 21. gadsimtā ir jārodas principiāli jaunai industrijai, kas nodrošinātu cellolignīna tipa resursu kontroli molekulārā līmenī, līdzīgi kā to pašlaik veic uz naftu bāzētā ķīmiskā industrija. Šī cellolignīna industrija būtu jauna resursu platforma jau esošajai ķīmiskajai industrijai.

Mie universitātes pilsētiņā jau darbojas pirmā demonstrēšanas pilotiekārta-rūpnīca molekulāri regulējamu lignīna polimēru un oligomēru ieguvei. Katru gadu profesors Funaoka savam piecgadu projektam pētniecības darbiem no Izglītības un zinātnes ministrijas saņem vienu miljonu dolāru finansējumu. Ir izveidota 18 firmu (tai skaitā tādi giganti kā Toijota) apvienība ar mērķi uzcelt rūpnīcu ar 100 reizes lielāku jaudu nekā esošā pilotrūpnīca. Firmas ir ieinteresētas demonstrēt savu “zaļo gribu”, jo arī Japāna ir ratificējusi Kioto protokolu. Neapšaubāms ir finansiālais izdevīgums, jo 50% investēs valsts.

Nobeigumā viena nepatīkama nianse. Profesors Funaoka labprāt vēlējās noslēgt starplaboratoriju vienošanos par sadarbību un zinātnieku apmaiņu. Diemžēl mēs šo iespēja nevaram izmantot, jo nespējam nodrošināt paritāti samaksas ziņā un pētniecības instrumentālo nodrošinājumu. Te nevar būt ne runas par līdzvērtīgu sadarbību un pie viņu informētības par mūsu sasniegumiem ekonomikā iet ar izstieptu roku būtu nepieklājīgi.

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

Organizatori jau sāk domāt par nākošās skolas tēmu, studentiem un mācību spēkiem. Ir domas, ka nākošās vasaras skolas tēma varētu būt: “Lipid-mediated signalling and cell func tions” (skats.http://www.negrisud.it/en/dcbo un zemāk pievienoto informāciju). Lūdzu visus kolēģus, kas ieinteresēti šajos jautājumos, reaģēt bez vilcināšanās un pieteikt savus studentus, gan arī pieteikt sevi kā eventuālus lektorus. Neskaidrību gadījumā varat kontaktēt: vijaklus@latnet.lv.

Konkurss

1. D. A. Lebera stipendijas tiesību zinātnē (2 stipendijas) un politoloģijā (2 stipendijas) Ls 80.– mēnesī katra;

2. K. Poča stipendijas fizikā (2 stipendijas) USD 100.- mēnesī katra.

Stipendijas piešķir konkursa kārtībā un to mērķis ir veicināt pētījumus tiesību zinātnē, politoloģijā un fizikā.

Konkursam, atbilstoši attiecīgo stipendiju nolikumu prasībām, lūdzam pieteikties līdz š.g. 15. oktobrim LZA sekretariātā (Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1524, tālr. 7228784 vai 7225361).

Ar stipendiju konkursa nolikumiem, pieteikšanās un piešķiršanas kārtību var iepazīties LZA Fondā, LZA sekretariātā, kā arī:

tiesību zinātnē un politoloģijā – Latvijas Universitātes Juridiskajā, Sociālo zinātņu un Vēstures un filosofijas fakultātēs, Latvijas Policijas akadēmijā, Sociālo tehnoloģiju augstskolā, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas Integrācijas institūtā. Biznesa augstskolas Turība Juridiskajā fakultātē, Vidzemes augstskolā un Rēzeknes augstskolā;

fizikā – Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē un Daugavpils Universitātes Fizikas katedrā.

Anete KARLSONE.

Recenzenti: Dr. habil. hist. L. Dumpe, Dr. habil. hist. A. Zariņa, Dr. habil. hist. S. Cimermanis.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā – Rīgā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

2002. gada 7. oktobrī plkst. 13.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kron valda b. 4, 252. aud.), kurā promocijas darbu pedagoģijas doktora zināt niskā grāda iegūšanai aizstāvēs

BAIBA KAĻĶE

Temats “Skolotāji – rakstnieki pedagoģijas teorijai un praksei Latvijā no 1900. līdz 1940. gadam”.

Recenzenti: A. Špona, Dr.habil.paed., LU profesore; L. Žukovs, Dr.habil.paed., LSPA prof esors; A. Lanka, Dr.paed., RTU docente.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2002. gada 22. oktobrī plkst. 16.30 RTU Mašīnzinātņu nozares promocijas padomes P-16 atklātajā sēdē Rīgā, Ezermalas ielā 6 405. auditorijā

IRINA PAVĻENKO

aizstāvēs disertāciju par tēmu “Kaulu optisko īpašību noteikšana” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. phys., LU prof. Jānis Spīgulis, Dr. habil. phys., RTU prof. Māris Knite, Dr. habil. phys., RTU prof. Viktors Ataušs.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā Anglikāņu ielā 5.