Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  7. oktobris: 16 (245)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš atzina, ka akadēmiju gandarī š. g. 4. jūlijā parakstītais sadarbības līgums ar Izglītības un zinātnes ministriju, tikai, raugoties kaut vai netālā perspektīvā, ir jāskatās, lai šis līgums “tiktu iedzīvināts darbībā” un lai zinātnes finansējums, pieaugot nacionālajam kopproduktam, nestāvētu uz vietas vairākus gadus. Pētniecības finansējuma ziņā no kopprodukta Latvija ir bēdīgajā pēdējā vietā ES kandidātvalstu vidū. Nav arī valdības un Saeimas ekceptēta dokumenta par zinātnes attīstību, kaut gan IZM kopā ar zinātniekiem sagatavojusi un akceptējusi šāda dokumenta vadlīnijas. Nav skaidrs zinātniski pētniecisko institūtu statuss, un zinātnes finansējums ir katastrofāli zems. IZM un zinātnieku pēdējā laika iniciatīvām jārod turpinājums un politisks atbalsts.

LZA viceprezidents profesors Juris Ekmanis uzsvēra, ka LZA un ministrijas sadarbības līgums vērtējams atzinīgi, jo LZA ir akceptēta kā Latvijas zinātnes koordinators, tās pārstāvji ir nominēti institūtos, augstskolās, ministrijās, dažādās komisijās. Būtiski ir tas, ka parādās konkrēti finansu rādītāji arī par dažām zinātnes jomām Ministru kabineta apstiprinātajā Izglītības attīstības koncepcijā. Latvijas zinātnei šodien ir prioritāri divi nosacījumi: vispirms – lai būtu radītas optimālas iespējas zinātniskajam darbam – bāze, iespējas pieteikties Latvijas un starptautiskajos projektos, lai būtu balsts pasūtījums, lai notiktu kadru atjaunināšana. Tikai tad var strādāt ar pilnu atdevi. Otrs – ir nepieciešama zinātniskā darba stabilitāte. Jāizbeidz nebeidzamās reformas, jāsakārto īpašuma jautājumi saistībā ar Komerclikumu, varbūt izdarot tajā izmaiņas. Nenoteiktība šeit traucē iesaistīties projektos, piesaistīt jaunus kadrus. Jo jaunajiem vajag piedāvāt stabilu darbu vismaz 5–10 gadu garumā. Ir labi, ka valsts atbalsta lielus projektus, kā, piemēram, akadēmiķa Elmāra Grēna genoma projekts, taču tas ir vienīgais. Ir vajadzīga politiskā griba, lai saprastu, ka zinātne ir viena no tautsaimniecības nozarēm, kura var nest peļņu. Zinātne šodien nestrādā ar zaudējumiem. Atsevišķas zinātniskās iestādes maksā nodokļos vairāk nekā saņem no valsts. Sevišķi ir jāatbalsta humanitārās un sociālās zinātnes, kur nevar runāt par peļņu. Situācija zinātnē ir mainījusies, tā vairs nav bezcerīga. Bet Latvijas zinātnieks šodien vairāk strādā Rietumiem.

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs akadēmiķis Juris Jansons atzīmēja, ka zinātnē sistēmas sakārtotības pakāpe šobrīd ir relatīvi augsta. Taču Zinātnes padomei ir bažas, ka sistēma pati tālāk neattīstīsies bez atbalsta “no augšas”. Tāpēc, gatavojoties ZP pārvēlēšanām, tiek domāts, kā sagatavot šo sistēmu efektīvākai attīstībai. Pašreiz ekspertu komisiju sadrumstalojums 14 zinātņu nozarēs kavē efektīvi attīstīties starpnozaru pētījumiem, palielināt grantu naudu. Par kadru atjaunināšanu runājot – noskaņojums mainās, šodien jaunieši grib strādāt zinātnē. Visās programmās nav pietiekama finansējuma zinātnieku sagatavošanai, sākot jau no bakalaura līmeņa.

Akadēmiķis Elmārs Grēns aktualizēja pētniecisko institūtu juridiskā statusa jautājuma risinājuma nepieciešamību, jo neziņa tracina gan universitātes, gan institūtus.

LZA viceprezidents profesors Andrejs Siliņš, runājot par dabaszinātņu nepietiekamo mācīšanu vidusskolās, atzina, ka tā nav tikai Latvijas problēma vien. Arī Eiropas Savienībā ir darba grupa “Zinātnes izglītība”. Piesaiste zinātnei tur sākas jau no 15 gadu vecuma. Mums ir daudz talantu, un dabaszinātņu apguve iemāca talantu izmantot. Ar nepietiekamo fizikas, ķīmijas un bioloģijas apguvi vidusskolās mēs izšķiežam savu zinātnisko potenciālu. LZA zinātnieki būtu ar mieru braukt uz skolām palīdzēt. Starptautiskajos projektos Latvijai nav līdzfinansējuma un Eiropas Savienības finansējums kavējas gadiem. Tad rodas situācijas, kad pirmšķirīgi zinātnieki “ekselences centros” nevar saņemt pat darba algu. Plaši pazīstams ir fakts, ka šī Saeima izvēlējās nopirkt limuzīnu, nevis piešķirt līdzfinansējumu sekmīgiem zinātnes projektiem. Zinātnē sāk trūkt potenciāla, ir pārāk mazs strādājošo skaits. Ja mēs saņemsim pētniecībai 1% no IKP, mēs soļosim uz priekšu.

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs akadēmiķis Tālavs Jundzis minēja absolūti nepietiekamo finansējumu pētījumiem tiesību zinātnēs un politoloģijā.

LU Latvijas vēstures institūta direktors akadēmiķis Jānis Bērziņš informēja, ka ir izdots “Latvijas 20. gadsimta vēsture 1900–1918” pirmais sējums un sagatavots otrais – par Latviju Neatkarīgās republikas laikā. Tā izdošana maksā 11,5 tūkstošus latu, bet sponsoru meklējumi pagaidām nav veiksmīgi. Sagatavojot trešo sējumu – par laika periodu no 1940.–1991. g., zinātniekiem būtu jāstrādā arī Vācijas un Maskavas arhīvos. Naudas komandējumiem nav, jo no Zinātnes padomes iedalītā finansējuma 45% jāpatērē infrastruktūras apmaksai. Kadru jautājums institūtā ir nostabilizējies, jaunie zinātnieki aizstāv disertācijas, taču mazās apmaksas dēļ pāriet citos darbos. Institūts kā pirmā pētniecības iestāde strādā no 1936.gada,un tā juridiskais statuss ir jāsaglabā.

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns, izteicis lielu gandarījumu par kopējo darbu, atzina, ka arī nākošā valdība nevarēs atteikties no fiksētajiem skaitļiem, jo pirmoreiz dokumentā ir iekļauti finansiālie rādītāji. Aizvadīto divarpus gadu laikā ir izdevies “noņemt punktu aiz “un” ministrijas nosaukumā”. Kaut arī Nacionālās attīstības plānā nav ielikts nosaukums “Izglītība un zinātne”, projekts tiks skatīts vēlreiz. Uz LZA prezidenta J. Stradiņa teikto, ka vajadzētu noteikt zinātniskās pētniecības institūta juridisko statusu, pieņemot īpašu likumu, ministrs atbildēja, ka šādai iniciatīvai ir jānāk no zinātniekiem. Valsts sekretāra vietnieks Dr. Valdis Egle, ar samērā iepriecinošiem skaitļiem pamatojis valsts finansiālo līdzdalību ES zinātnes programmās, atzina, ka ar 2003. gadu institūtu statuss būs citāds. Institūts var būt arī kā komercsabiedrība, un likuma sagatavošanas darba grupa esot secinājusi, ka aģentūras kā pārvaldes forma atbilst visām funkcijām, kaut arī zinātnieki šādu formu neatzīst. Pietiekami aktīvi rit darbs pie Zinātnes parka projekta izstrādes. Magnetohidrodinamikas pētījumu attīstībai jaundibināmā Ampēra institūta ietvaros finansiāli palīdz Francija un Vācija.

Savus apsvērumus izteica arī akadēmiķis Jānis Freimanis un LZA korespondētājloceklis Jānis Kristapsons.

LZA prezidents Jānis Stradiņš, rezumējot sarunas dalībnieku uzskatus, ieteica lūgt IZM izveidot darba grupu no IZM darbiniekiem un zinātniekiem, lai “Vadlīnjas augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstībai Latvijā. 2004–2010” izstrādātu kā Saeimas dokumentu, tās būtu Latvijas valsts saistības pret zinātnes sabiedrību un otrādi. Dokuments ar šādu daudzsološu nosaukumu jau ir akceptēts Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijā 2002. gada 14. martā un pieņemts zināšanai LR Ministru kabinetā. Tas jāvirza uz nākamo Saeimu kā zinātnes un tehnoloģijas attīstības stratēģija.

Ir nepieciešams grozīt Komerclikumu, ietverot tajā tēzi, ka šis likums neattiecas uz zinātniskajiem institūtiem un augstskolām, bet to darbību regulē augstskolu likums, likums par zinātnisko darbību un jaunveidojamais likums par zinātniskajām institūcijām, ko varētu pieņemt nākamā Saeima. Ja uzvarētu tendence pārveidot zinātniskās iestādes par aģentūrām, tad šāda nostādne draud iznīdēt zinātnei raksturīgo demokrātisko vadības stilu. Zinātnisko institūtu direktorus un padomes līdz šim ir vēlējuši paši zinātnieki demokrātiskās, aizklātās vēlēšanās un nebūtu vēlams, lai to nomainītu vadītāju “iecelšana no augšas”.

Fakts, ka zinātnei veltītā Latvijas nacionālā kopprodukta daļa paliek nemainīga un nepiedodami zema (kaut arī kopprodukts nemitīgi aug), īpaši uztrauc humanitāro un sabiedrisko zinātņu speciālistus – piemēram, LU Latvijas vēstures institūtu, kurš meklē finansiālas iespējas “Latvijas 20. gadsimtā vēstures” II sējuma izdošanai.

LZA prezidents izteica domu, ka pēdējos gados aizsāktie pozitīvie risinājumi ir jāizvērš reālā darbībā, pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas un jaunās valdības konstruēšanās atkal būtu jāsanāk kopā LZA un IZM vadītājiem, lai demonstrētu varas struktūru politisku atbalstu reālai zinātnes attīstībai Latvijā ES ietvaros. Zinātnei Latvijā beidzot ir jāiziet no ieilgušā krīzes stāvokļa!

Tāda bija īsā ielūkošanās stratēģijā, lai nodrošinātu zinātnei augšupejošu nākotni.

24. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā otro gadu pēc kārtas pasniedza kopā ar SIA “ITERA LATVIJA” un LZF mērķprogrammu “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” iedibināto balvu vides zinībās un vides aizsardzībā diviem izciliem Latvijas zinātniekiem.

LZA akadēmiķis, LU profesors RIHARDS KONDRATOVIČS piemiņas medaļu un stipendiju saņēma par izcilu veikumu rododendru introdukcijā un selekcijā, kā arī par daiļdārzniecības attīstīšanu Latvijā.

LZA korespondētājloceklis, LU profesors GUNTIS EBERHARDS apbalvots par mūža ieguldījumu ģeogrāfijas un ģeoloģijas attīstībā un Latvijas dabas izpētē.

Gan LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš, gan “ITERA LATVIJA” prezidents Juris Savickis bija gandarīti, ka ir atrasts veids, kā kaut mazliet kompensēt cilvēka nodarījumu dabai, proti, veicinot pētījumus un padarot mūsu apkārtni tīkamāku.

Riharda Kondratoviča vārds cilvēkiem vispirms asociējas ar rododendriem, kas pēc ziemas baltuma (vai pelēkuma) pirmie priecē ar košiem ziediem Rīgas apstādījumos, Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, Babītes rododendru audzētavā (uz abām pēdējām vietām pavasarī traucas ekskursantu autobusi), daudzo dārzu mīļotāju un kopēju īpašumos. Un tikai pēc tam atceramies, ka prof. R. Kondratovičs ilgus gadus bijis Latvijas Universitātes zinātņu prorektors, mīlēts un cienīts ne tikai botāniķu vidū. Par to liecināja garā apsveicēju rinda, kurā bija redzami visdažādāko specialitāšu pārstāvji, arī talsenieki, kuri sveica apbalvoto ar dziesmu.

Profesors Guntis Eberhards atzinās, ka savā zinātniskajā darbībā vienmēr vairāk vai mazāk bijis sabiedrības angažēts. Tā tas bija Daugavas krastu izpētē sakarā ar hidrostaciju būvniecības projektiem un sabiedrības attieksmi pret tiem. Otrs lielais pētījumu areāls ir Rīgas līča un Baltijas jūras krasti, it īpaši rudens vētru darbības seku analīze un prognozēšana. Trešais darbības virziens ir saistīts ar arheoloģiju, kā dēļ sveicēju vidū bija arī mūsu arheoloģijas spīdekļi. Pats G. Eberhards par sadarbību ar Latvijas senvēstures pētniekiem ir ļoti gandarīts, jo tapusi skaidrāka ne viena vien lappuse par Latvijas seniedzīvotāju nodarbošanos un dzīvesveidu.

LZF mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” padomes priekšsēdētājs prof. Imants Meirovics cildinoši izteicās par sadarbību ar “ITERA LATVIJA”, kas jau vairākus gadus atbalstījusi studentus, piešķirot viņiem stipendijas, un nu jau otro gadu tiek pasniegtas balvas zinātniekiem. Realizējas arī “ITERA LATVIJA” finansētais projekts – pieminekļa izgatavošana pasaulslavenajam latviešu ķīmiķim Paulam Valdenam. To paredzēts uzstādīt pie LU Bioloģijas fakultātes ēkas Kronvalda bulvāri (bij. Ķīmijas fakultātes). Kā teica prof. J. Stradiņš, prof. R. Kondratovičam tur būtu īstais darba lauks – izgreznot pieminekļa apkārtni ar skaistiem rododendru stādījumiem.

Prof. I. Meirovics novēlēja J. Savickim labu veselību, lai varētu turpināt savus labos darbus, jo, “kamēr veselība ir, mēs to nemanām, bet, kad tās vairs nav, sākas problēmas”. Kā sveicienu pagājušajā dzimšanas dienā J. Savickis saņēma sarkanas rozes.

LZA akadēmiķis prof. Rihards KONDRATOVIČS

Profesors R. Kondratovičs ir vairāk nekā 380 publikāciju, tajā skaitā 5 monogrāfiju, mācību grāmatas, vairāku mācību līdzekļu un autors.

R. Kondratovičs 1957. gadā uzsāka zinātniski pētniecisko darbu par rododendru introdukciju un selekciju Latvijā un 1980. gadā noorganizēja LU mācību un pētniecības darba bāzi – Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavu “Babīte”. Izveidojis vairākus simtus perspektīvo brīvdabas rododendru hibrīdu, ir Valsts prēmijas laureāts par rododendru introdukciju un selekciju Latvijā. No 1999. līdz 2001. gadam Valsts Šķirņu pārbaudes komisija ir reģistrējusi 30 viņa izveidotās brīvdabas rododendru šķirnes. R. Kondratovičs ir Valsts Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, kā arī daudzu zinātnisko biedrību loceklis: Latvijas Dabas Fonda prezidents, Eiropas Zinātņu un Mākslas akadēmijas loceklis, Amerikas rododendru audzētāju biedrības un Vācijas rododendru biedrības biedrs.

Prof. R. Kondratovičs strādā arī, lai   popularizētu  rododendru kultūru, tādējādi veicinot vides sakārtotību.

LZA korespondētājloceklis prof. Guntis EBERHARDS

Augstākās izglītības un
zinātnes attīstības iespējas Latvijas reģionos

Pa ceļam uz Valmieru rīdzinieki apmeklēja Turaidu, kur Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne iepazīstināja armuzeju un Dainu kalnu.

Rīgas Tehniskajai universitātei – 140

Augstākās tehniskās izglītības pirmie soļi Latvijā vienlaikus ir pirmie visai Latvijas augstākajai izglītībai. 1862. gada 14. oktobrī darbu sāka Latvijas pirmās augstskolas – Rīgas Politehniskās augstskolas (vācu valodā – Riga Polytechnikum [RP]) – sagatavošanas kurss, jo parastā ģimnāzijas izglītība izrādījās nepietiekama studijām tehniskā augstskolā. Rīgas Politehniskā augstskola bija veidota pēc tā laika Eiropas modernāko – Cīrihes un Karlsrūes – tehnisko augstskolu parauga un bija pirmā daudznozaru tehniskā augstskola tā laika Krievijas impērijā. Tā bija Baltijas muižniecības uzturēta privātā augstskola ar vācu mācību valodu, kurā iestāties varēja tikai vīrieši no visas Krievijas impērijas bez tautību un kārtu atšķirības. RP bija izveidotas sešas nodaļas – Inženierzinātņu, Ķīmijas, Lauksaimniecības, Mehānikas, Tirdzniecības un Arhitektūras. Pirmais RP direktors bija fiziķis un pedagogs Ernsts Nauks. Līdz 1896. gadam RP bija mācījies 4941 students.

Tehniskās augstskolas dibināšana Rīgā bija loģiska gan ģeopolitiski, gan saimnieciski, jo tā laika Krievijas Baltijas guberņās nebija tehniskas augstskolas, kas varētu sagatavot inženiertehniskos kadrus industrijas vajadzībām. Turklāt Baltijas vāciešu labie kontakti ar Rietumeiropu veicināja spēcīgas profesūras pulcēšanu jaunajā augstskolā, piemēram, no 1881. līdz 1887. gadam par RP Ķīmijas nodaļas profesoru strādāja vēlākais Nobela prēmijas laureāts (1909), RPI Goda loceklis (1903) Vihelms Ostvalds.

Vēl jāatzīmē, ka šī privātā augstskola spēja piesaistīt finansu līdzekļus pētniecībai un visādi veicināja jaunu ražotņu attīstību. Rīgas Politehnikuma absolventi 1882. gadā izveidoja Rīgas telefonu centrāli un 1889.gadā uzsāka automobiļu ražošanu Rīgā, kā arī Liepājā.

Par Krievijas impērijas oficiālu valsts augstskolu ar krievu mācību valodu – Rīgas Politehnisko institūtu (RPI) – Rīgas Politehnisko augstskolu pārveidoja 1896. gadā. Atšķirībā no citām Krievijas valsts augstskolām RPI saglabājās autonomija pēc Eiropas augstskolu parauga. RPI mācībspēku vidū darbojās daudzi starptautiski atzīti zinātnieki, galvenokārt ķīmijā un inženierzinātnēs. Izcilais ķīmiķis P.Valdens bija RPI direktors no 1902. līdz 1905. un no 1917. – 1918. gadam.

Var turpināt uzskaitīt RPI absolventu ieguldījumu tehnikas attīstībā: 1901. gadā Rīgā sāka darboties pirmie elektriskie tramvaji; 1904. gadā uzbūvēta Baltezera sūkņu stacija; 1910.gadā uzsākta lidmašīnu ražošana; 1911. gadā Rīgā sākta rotācijas dzinēju sērijveida ražošana; 1912. gadā Rīgā un Liepājā izveidotas pirmās radiotelegrāfa stacijas. Arī lielākā daļa no 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā uzceltā unikālā Rīgas jūgendstila ēku ansambļa, kas tagad ir UNESCO atzīts pasaules arhitektūras piemineklis, ir Rīgas Politehnikuma un Rīgas Politehniskā institūta absolventu un mācībspēku roku darbs.

Pirmā pasaules kara laikā RPI evakuēja uz Maskavu, kur tas darbojās līdz 1918. gadam.

1919. gada sākumā sākās Latvijas Augstskolas organizēšana, par kuras bāzi kalpoja Rīgas Politehniskā institūta piecas fakultātes. Jau neatkarīgajā Latvijas valstī, 1919. gada 28. septembrī oficiāli atklāja Latvijas Augstskolu (LA) ar deviņām fakultātēm. Pirmo reizi Latvijas vēsturē mācības augstskolā notika latviešu valodā. 1923. gadā LA ieguva Latvijas Universitātes (LU), bet no 1940. līdz 1990. gadam – Latvijas Valsts universitātes (LVU) nosaukumu. LU bija vienota tipa augstskola, kas apvienoja tehniskās, dabas un humanitārās zinātnes. Tajā iekļāvās visas RPI fakultātes, izņemot Tirdzniecības, un turpmākos 40 gadus augstāko tehnisko izglītību Latvijā varēja iegūt, studējot universitātē.

Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā LU tehnisko fakultāšu absolventu darba daļa ieguldīta Rīgā ražotajās izslavētajās radiotelegrāfa stacijās (no 1922. gada) un sērijveida radioaparātu ražošanā (no 1924.gada). Rīgas radioaparāti ar savu dizainu un kvalitāti ir guvuši atzinību daudzās starptautiskās izstādēs. Rīgā sāka ražot savā laikā mazākos fotoaparātus pasaulē – MINOX. Mehānikas un Inženieru fakultātes laboratorijas veica dažādu jauno tehnisko iekārtu ekspertīzes.

Uz LVU inženiertehnisko fakultāšu bāzes 1958. gadā atjaunoja patstāvīgu mācību iestādi – Rīgas Politehnisko institūtu (RPI). Lieli nopelni RPI atjaunošanā bija pazīstamajam melnās metalurģijas speciālistam un pirmajam atjaunotā RPI rektoram Kristapam Neilandam. Jau pirmajos piecos mācību gados institūta studentu skaits palielinājās vairāk nekā trīs reizes, un tika izveidotas jaunas fakultātes. 20. gs. astoņdesmito gadu beigās RPI bija jau vienpadsmit fakultātes: Arhitektūras, Inženierceltniecības, Celtniecības, Ķīmijas tehnoloģijas, Mehānikas un mašīnbūves, Aparātu būvniecības un automatizācijas, Tekstila un apģērbu tehnoloģijas, Elektroenerģētikas, Automātikas un skaitļošanas tehnikas, Radiotehnikas un sakaru, kā arī Inženierekonomikas. Mācības RPI notika latviešu un krievu valodā pēc kursu sistēmas. No 1963. līdz 1985. gadam RPI vadīja ķīmijas profesors rektors Aleksandrs Veiss.

RPI absolventu ieguldījums bija nepieciešams daudzpusīgajā ražošanā: Rīgā ražoja elektriskos dzinējus, dīzeļdzinējus, tramvajus, elektrovilcienus, dīzeļvilcienus, apgaismes tehniku, elektriskos aparātus un vēl daudz ko citu, Daugavpilī, Olainē un Valmierā darbojās lielas ķīmiskās rūpnīcas, Jelgavā un Liepājā – mašīnbūves uzņēmumi. Rīga bija un ir Latvijas satiksmes komunikāciju un energoapgādes vadības centrs.

Savu pašreizējo nosaukumu – Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) – RPI ieguva 1990. gada 19. martā, kad augstskolā sākās studiju procesa reorganizācija, lai nodrošinātu Eiropas savienības prasībām atbilstošu akadēmisko un augstāko profesionālo tehnisko izglītību Latvijas tautsaimniecībai raksturīgajās nozarēs. Pārmaiņu laikā no 1985. līdz 1999. gadam RPI un RTU darbu vadīja mehānikas profesors akadēmiķis rektors Egons Lavendelis.

Īpaši jāatzīmē, ka Rīgas Tehniskā universitāte 19. gadsimta otrajā pusē iesāktos pētījumus inženierzinātnēs ir spējusi turpināt, neskatoties uz revolūcijām, diviem pasaules kariem, kā arī valsts un politisko iekārtu maiņām.

Šodiena

Pašreiz RTU darbojas astoņas fakultātes: Arhitektūras, Būvniecības, Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas, Enerģētikas un elektroteh ni kas, Elektronikas un telekomunikāciju, Inženierekonomikas, Materiāl zinātnes un lietišķās ķīmijas, Transporta un mašīnzinību, kuru sastāvā ir 25 institūti, bet savukārt institūtu sastāvā ir 104 profesora grupas un katedras. Ārpus fakultātēm studiju darbs vēl notiek Humanitārajā institūtā, Valodu institūtā un Rīgas Biznesa institūtā. Vēl RTU darbojas 25 centri un zinātniskās pētniecības laboratorijas, neatkarīgi darbojas Neorganiskās ķīmijas zinātniskās pētniecības institūts.

Studiju struktūra

Akadēmiskās izglītības pilna laika studijas ietver bakalaura studijas (3 līdz 4 gadi), maģistra studijas (2 gadi), doktora studijas (3 gadi). Nepilna laika (neklātienes) studijās apmācības laiki ir pagarināti. Profesionālās izglītības jomā ir iespējams iegūt pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību koledžā (2–3 gadi), otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību jeb inženiera kvalifikāciju (2 gadi) pēc bakalaura studijām vai, to apgūstot tieši pēc vidusskolas (4 gadi).

No 2001./2002. studiju gada uzsāktas studijas profesionālā bakalaura un profesionālā maģistra grāda iegūšanai.

Zinātņu virzieni RTU

RTU zinātniskās darbības spektrs ir ļoti plašs. Promociju padomes RTU darbojas šādās inženierzinātņu nozarēs: ķīmijas inženierzinātnēs, mehānikā, biomehānikā, enerģētikā, būvzinātnēs, elektronikā un telekomunikācijās, materiālzinātnēs, transporta un satiksmes zinātnē, elektrotehnikā un mašīnzinātnēs; dabaszinātnēs: ķīmijā, informācijas tehnoloģijās un datorzinātnē; kā arī arhitektūrā un ekonomikā. Visās minētajās nozarēs promociju padomēm ir tiesības piešķirt zinātņu doktora grādu.

RTU zinātnieki vēl darbojas šādās zinātņu nozarēs: bioloģija, demogrāfija, filozofija, fizika, ģeogrāfija, ģeoloģija, hidroinženierzinātne, literatūrzinātne, matemātika, medicīna, pārtikas zinātne, pedagoģija, politikas zinātne, psiholoģija, socioloģija, vadībzinātne, valodniecība, vēsture un vides zinātne.

Pēdējos gados aizvien vairāk jauni zinātniski sasniegumi tiek gūti vairāku nozaru sadarbības projektos. Pat bakalauru un maģistru apmācībā ir izveidotas integrētas programmas – «Mehatronika» un «Ražošanas inženierzinības un vadība».

RTU zinātniskais personāls

Jau no RP dibināšanas mūsu augstskolā strādājuši un strādā izcili zinātnieki un pētnieki. RPI darbības laiku var sadalīt četros posmos, un katru no tiem raksturo izcili sava laika zinātnes pārstāvji:

• RP un RPI veidošanās un attīstības posms Krievijas impērijā – no 1862. gada līdz 1919. gadam;
• Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātes sastāvā – no 1919. gada līdz 1958. gadam;
• Atjaunotais RPI – no 1958. gada līdz 1990. gadam;
• RTU – no 1990.gada.

Ķīmija un ķīmijas tehnoloģijas vēsturiski ir izveidojušās par tām zinātņu nozarēm, kas RPI vārdu pasaulē spodrinājušas visvairāk. Tā liecinieks ir RP profesors Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds, kura pieminekli atklājām tikai 2001. gada 14. augustā, pateicoties a/s «Grindeks» atbalstam un Rīgas 800 gadu jubilejai.

Arī citās inženierzinātnēs, dabas zinātnēs un arhitektūrā RTU ir veikti būtiski zinātniski pētījumi un atklājumi, kas devuši lielu ieguldījumu moder no tehnoloģiju attīstībā. RP un RPI ir mācījušies M.Doļivo–Dobrovoļskis, kurš izgudroja trīsfāzu asinhrono dzinēju, F.Canders, kurš bija raķešu būves «pionieris» un starpplanētu lidojumu teorijas pamatlicējs. Jāatzīmē arī profesors A.Teplera elektriskais dinamo un izcilie prof. V.Ļebedinska izgudrojumi augstsprieguma transformatora izveidē.

Zinātnieku devums ir novērtēts valsts mērogā. 2002.gadā RTU strādā 15 LZA īstenie locekļi:

• Ķīmijā – Emīlija Gudriniece, Mārtiņš Kalniņš, Valdis Kampars, Ojārs Neilands, Uldis Sedmalis, Andris Strakovs, Raimonds Valters, Tālis Millers;
• Mehānikā – Ivars Knēts, Egons Lavendelis, Imants Matīss, Rolands Rikards, Kārlis Rocēns un Alberts Skudra;
• Arhitektūrā – Jānis Krastiņš.

Par LZA korespondētājlocekļiem no RTU ir ievēlēti:

• Mehānikā – Jānis Rudzītis, Narimants Salenieks, Jānis Vība;
• Enerģētikā – Andris Krēsliņš, Leonīds Ribickis;
• Informātikā – Jānis Grundspeņķis;
• Valodniecībā – Daina Nītiņa;
• Ķīmijā – Jānis Grabis;
• Fizikā – Jurijs Dehtjars.

Kopumā RTU 2000./2001.m.g. strādāja 84 profesori, 75 asociētie profesori, 223 docenti, 147 lektori un 39 asistenti. 509 RTU akadēmiskā personāla locekļiem ir habilitētā doktora vai doktora zinātniskais grāds. Tikai 36% no mācībspēkiem ir jaunāki par 50 gadiem, un tāpēc kadru atjaunošana ir viena no sāpīgākajām RTU problēmām.

Doktorantūra ir pārstāvēta visu fakultāšu programmās, un 2002. gadā kopumā RTU ir 320 doktoranti. 1999. gadā ieviestās jaunās promocijas darba kvalitātes prasības ir augstākas, tāpēc 2001./2002. m.g. zinātņu doktora grādu ieguva tikai 15 RTU jaunie zinātnieki.

Lai jaunajiem zinātniekiem nodrošinātu iespējas publicēt savus darbus, no 2000. gada tiek izdoti RTU Zinātniskie raksti astoņās sērijās: Arhitektūra un būvzinātne, Datorzinātne, Enerģētika un elektrotehnika, Telekomunikācijas un elektronika, Mašīnzinātne un transports, Materiālzinātne un lietišķā ķīmija, Ekonomika un uzņēmējdarbība, Humanitārās un sociālās zinātnes. Visu RTU Zinātnisko rakstu redkolēģijās ir iesaistīti starptautiski atzīti zinātnieki.

Universitātes zinātnisko darbību raksturo publicēto zinātnisko darbu un   noformēto izgudrojumu  skaits. RPI no 1966. gada līdz 1986. gadam publicēti 23 585 zinātniskie darbi, par izgudrojumiem saņemta 1581 autorapliecība.

1986. gadā RPI strādāja 47 PSRS zinātņu doktori un 578 zinātņu kandidāti. 2001. gadā RTU strādā 60 profesori ar habilitētā zinātņu doktora grādu un 449 zinātņu doktori. Laikā no 1998. līdz 2000. gadam RTU zinātnieki ir publicējuši 3105 zinātniskos darbus, to skaitā 58 monogrāfijas, un 108 patentus. Šajā laikā mūsu zinātnieki ir piedalījušies 170 starptautiskos projektos.

RTU zinātnieki aizvien aktīvāk piedalās starptautiskos zinātniskās pētniecības projektos, kuros piesaistīts Eiropas Savienības programmu, Ziemeļvalstu programmu, NATO un atsevišķu valstu finansējums. RTU sadarbības partneru vidū ir 128 universitātes no 28 valstīm.

Nozīmīgākie ES 5. ietvarprogrammas projektu konkursa uzvarētāji ir:

• Profesora Rolanda Rikarda vadītie pētnieki, kuri piedalās projektā «Lidmašīnas kompozītmateriāla fizelāžas projektēšanas procedūras uzlabošana, ievērojot konstrukcijas pēckritisko stāvokli»;
• Profesora Jāņa Grabja vadītie Neorganiskās ķīmijas institūta pētnieki, projekts «TRANSNANOPOWDER»;
• Profesores Dagnijas Blumbergas vadītie pētnieki, projekts «OPET Latvija»;
• Profesora Jurija Merkurjeva pētnieku grupa, projekts «BALT PORTS – IT».

RTU zinātnisko pētniecību finansē:

• LZP – konkursa kārtībā finansēti pētnieciskie projekti;
• LZP – sadarbības projekti;
• LR IZM Tirgus pieprasīto pētījumu fonds;
• Saimnieciskas darbības uzņēmumu līgumdarbi;
• Valsts institūciju pasūtījuma līgumdarbi;
• Starptautiskas programmas un fondi;
• Atsevišķu valstu mērķprogrammas sadarbībai ar Latviju.

Piemēram, 2002. gada kopējais plānotais zinātnes finansējums varētu pārsniegt vienu miljonu latu.

Tehnoloģiju pārvade un inovatīvā darbība RTU tiek organizēta, izmantojot tehnoloģiskos menedžerus un Latvijas Tehnoloģiskā parka (LTP) Inovāciju centru. Jaunu produktu attīstības fāzē finansiālais atbalsts no IZM Tirgus pieprasīto pētījumu fonda ļauj līdz 50% samazināt uzņēmuma risku un izdevumus, ieviešot jauno produktu ražošanā.

Latvijas Tehnoloģiskā parka, kura dibinātāju vidū ir arī RTU un LU, biznesa inkubatorā ir iespējams uzsākt uzņēmējdarbību zinātņietilpīgā ražošanā. 2002.gadā LTP darbojās 29 mazie uzņēmumi.

Kā klājas Latvijas rūpniecības
“smagajam galam”?

– Lasot laikrakstus, var rasties priekšstats, ka jūsu nozares rūpniecība Latvijā iznīcināta “kā šķira” un labākajā gadījumā ražo mēslu dakšas un kaplīšus kapu tantiņām.

– Tieši to mēs diemžēl neražojam, bet iepērkam. Bet par presi jums taisnība. Ja vien tas nav saistīts ar kādiem skandāliem, tad laikraksti, izņemot “Dienas Biznesu”, rūpnieciskas tēmas noklusē, un tad var rasties kļūmīgais priekšstats, ka pie mums neko neražo un nekādi speciālisti nav vajadzīgi. Taču palūkosimies, kādi ir fakti. Lielākā Latvijas rūpniecības nozare ir pārtikas rūpniecība – 32,9%. Un tūdaļ nākošā – ar 19,1% no kopējā apjoma ir metāla, metāla izstrādājumu, mašīnbūves un iekārtu rūpniecība. Tai seko kokrūpniecība (18,4%), vieglā rūpniecība (9,5%) un citas nozares. Ja aplūkojam eksportu, tad mūsu produkcija ir 27% no kopējā rūp niecības produkcijas eksporta un ieņem otro vietu pēc kokmateriālu un to izstrādājumu eksporta. Tuvu pie 80% visas mūsu produkcijas tiek ražots eksportam.

– Redzot visapkārt tukšus rūpnīcu korpusus, jāprasa, kas tad ir tie ražotāji?

– Vispirms jau jāsaka – cik to ir. Mūsu asociācijā ir pāri par 400 uzņēmumu, vairums no tiem, protams, ietilpst mazo un vidējo uzņēmumu grupā, bet, piemēram, “LIEPĀJAS METALURGS” ir Baltijas valstīs vienīgais metalurģijas kombināts un, daudz vai maz, ražo 500 tūkstoš tonnu velmējumu gadā. Pārsvarā tas ir armatūras tērauds. Atsākta arī stiepļu ražošana. Šobrīd “Metalurgam” ir sešu vai septiņu valstu sertifikāti, tā produkciju pērk Vācija, Anglija, Francija, Zviedrija, Amerika. Ar armatūras tēraudu mēs veiksmīgi konkurētajam pasaules tirgū.

– Ar kvalitāti vai cenu?

– Kvalitāte ir ļoti augsta. Savā laikā Liepājas tērauds gāja ļoti svarīgām militārām būvēm Krievijā . Uzņēmuma entuziasti kopā ar austriešiem, vāciešiem, Maskavas Tērauda institūtu, kas ir viens no spēcīgākajiem Eiropā, strādā pie tehnoloģijas modernizācijas. Un galu galā dod darbu 5,5 tūkstošiem liepājnieku. Liepājā sekmīgi strādā “HIDROLATS” – ražo hidrauliskos cilindrus galvenokārt Minskas traktoru rūpnīcai, bet piedāvā savu produkciju arī automobīļu ražotājiem. Notiek sarunas par industriālā parka veidošanu 42 hektāru platībā bijušajā Liepājas kara teritorijā.

Turpat netālu Aizputē otro elpu atguvusi “KURZEMES ATSLĒGA” – ražo durvju un logu furnitūru, durvju atslēgas. Es nosaucu tikai pazīstamākos, bet uzņēmumi aug kā sēnes pēc lietus. Šī gada pirmajā pusgadā mūsu nozarē strādāja 21 tūkstotis cilvēku – kopš pagājušā gada beigām par tūkstoti vairāk. Ražošanas apjomi pēdējos gados pieaug vidēji par 10 līdz 15 procentiem. Mēs momentāli redzam sarosīšanos citās nozarēs. Tikko sāk attīstīties pārtikas rūpniecība, tai vajadzīgas konveijera lentes. Nevedīs taču tās no Malaizijas, jātaisa pašiem. Sarosās būvniecība – nepieciešamas metāla konstrukcijas, stiprinājumu elementi. Var teikt, ka metālapstrāde un mašīnbūvniecība ir visas rūpniecības bāze. Bet nu ceļosim tālāk. Talsu “TEHNIKA” ražo kokapstrādes iekārtas, Auces “TEHNIKA” – arī, tā sadarbojas ar Dāniju un daudz ražo tai. Ventspils vairāk nodarbojas ar savu specifiku, taču “VENTSPILS VEN TI LA TORS” joprojām ir dzīvs. Tukumā “KOMFORTS” ražo normālas, pasaules līmeņa apkures iekārtas ar programmēto vadību. Tādas uzstādītas daudzās rajonu katlu mājās.

– Nonākam Jelgavā. “RAF” tad vairs nav…

– “RAF” ir beigts, un es uzskatu, ka tas lielā mērā ir administratora nopelns. Administratoru institūcija Latvijas rūpniecībai ir nodarījusi tik drausmīgus zaudējumus, ka bezmaz vai katrs otrais būtu jāliek pie sienas. Bet varbūt uzņēmumi tika iznīcināti ar nodomu… Es neredzu “RAF” milzīgajai, pamestajai teritorijai citu atdzimšanas iespēju kā veidot industriālo parku, kam tiek meklēti investori. Taču runāsim par to, kas ir dzīvs. Un dzīva ir “JELGAVAS MAŠĪNBŪVES RŪPNĪCA” – viens no mūsu lielākajiem uzņēmumiem ar straujiem attīstības tempiem. Ražo automašīnu puspiekabes, metāla konteinerus un eksportē uz Vāciju. Viņi sagrābuši ap 20 procentiem no Vācijas tirgus. Ražo arī ļoti specifiskas un interesantas eļļošanas iekārtas velmēšanas stāviem – tās ir smalkas un precīzas lietas. Kad mašīnbūvnieki nopirka bankrotējušo Jelgavas Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcu, tās teritorijā uzsāka ražot metāla gultas, kas pasaulē pašlaik ir ļoti modē un pēc kurām ir liels pieprasījums – šeit, Jelgavā ar gultu ražošanu ienāca zviedri, bet gultas ražo arī vairāki citi mūsu nelielie uzņēmumi. Šobrīd mēs kopā ar Jelgavas domi taisām apmācības centru metālapstrādes profesijām, jo līdz ar rūpniecības sagrāvi tika sagrauta arī profesionālās izglītības sistēma. Zēniņiem no Zemgales braukt mācīties uz Rīgu un maksāt par dzelzceļa biļeti turp – atpakaļ divus latus nemaz nav iespējams. PHARE programmas ietvaros taisīsim apmācības centru Jelgavai un tās apkārtnei – Aucei, Dobelei, Jelgavas rajonam. Mašīnbūves rūpnīca jau ierīko apmācības klases metinātājiem un programmēto darbgaldu operatoriem.

Jelgavas rajonā vispār ir daudz jaunu uzņēmumu, arī ārzemju, bet Ozolniekos ir arī pašu “GEOR” – nosaukums cēlies no īpašnieka vārda. Cepuri nost! Sācis kā skārdnieks, tā sakot, “pazīst drēbi”, nu sācis taisīt arī gultas. Prieks pastaigāt pa Ozolniekiem. Nav nekādu tukšu, pamestu cehu, bijušās Meliorācijas rūpnīcas korpusi ir pilni, viss strādā.

– Ja jau Jelgavā tiks apmācīti programmēto darbgaldu operatori, tad tas nozīmē, ka arī šīs jaunās rūpnīcas nav nekādas “klempneru darbnīcas”.

– Pēdējā pusotra gada laikā Latvijas ražotāji sākuši iepirkt modernas iekārtas, līdz tam gan bija pilnīga stagnācija. Bet nu ir mazliet atspērušies un var domāt par savas ražotnes modernizāciju. Bet šausim tagad pāri Latvijai uz Latgali, Rīgu atstājot uz beigām, jo Liepāja un Daugavpils šobrīd ir interesantākas par Rīgu. “DITTO PIEVADĶĒŽU RŪPNĪCA” – normāli strādā! Tas ir viens no retajiem uzņēmumiem, kurš nopirka vācu uzņēmumu. Nevis otrādi. Līdz ar to viņi nopirka Vācijas tirgu. Pamatelementus ražo Daugavpilī, montē Vācijā. Vai “ZIEGLERA MAŠĪNBŪVE”, kas ražo lauksaimniecības tehniku – zāles pļāvējus traktoriem. Mātes uzņēmums ir Vācijā, filiāles Čehijā. Šoruden sāk pārvest daļu uzņēmuma no Vācijas uz Daugavpili. Vācijas tirgus jau viņiem ir, tagad mēģina palēnām virzīties uz austrumu pusi. Pagājušā gadā atvēra iecirkni, kur sāka ražot kabeļus un savienojumus autorūpniecībai, visādas smalkas elektrotehniskas lietas. “LOKOMOTĪVEI” ir tik daudz pasūtījumu, ka vīri teikuši: “Gandrīz nevaram pavilkt!” Ir grūti uzņemt apgriezienus pēc tam, kad ražošana ir bijusi sašaurināta. Dūšīgi elektroinstrumentus ražo gan Daugavpils “DAUER”, gan Rēzeknes “REBIR”. Viņi sadarbojas.

– Rēzeknē kādreiz ražoja slaukšanas iekārtas, bet nu lielfermas gājušas mazumā.

– Rēzeknes slaukšanas aparātu ražotāji ļoti veiksmīgi konkurē ar pasaulē slavenām firmām. Viņi orientējas uz tirgu un ražo gan lielfermām, gan sīkzemniekiem. Pat slaukšanas aparātus kazām.

– Tagad tomēr par Rīgu, jo šķiet, ka tieši Rīgā visvairāk acīs duras tukšie rūpnīcu korpusi.

– Rīgu vissāpīgāk ķēra visai dīvainā valdības politika attiecībā pret rūpniecību. Atcerieties pati, kādi tik attīstības modeļi Latvijai tika prognozēti, tikai ražošana tur nebija paredzēta. Kad nu saprata, ka nacionālais kopprodukts bez rūpnieciskās ražošanas aug pārāk lēni, tad – nu ja, nu ja… Pēc neatkarības atgūšanas mēs neļāvām aizvest nevienu fabriku, visas pārņēmām valsts jurisdikcijā. Pēc tam daudzas noveda līdz bankrota procedūrai, iecēla administratoru, un pāri palika gruvešu kaudze. Vai vajadzēja censties iznīcināt Rīgas Vagonbūves rūpnīcu tad, kad tai jau bija pasūtījumi? Es redzu tikai vienu iemeslu – tā stāvēja ceļā vāciešiem, kuriem jau 1992. gadā bija gatavs elektrovilciens Krievijai, bet krieviem patika lētākie Rīgā ražotie – mūsu Vagonbūves rūpnīca savulaik taču saražoja 95% no visiem bijušās Padomju Savienības piepilsētas elektrovilcieniem. Krievi Piemaskavā, Demihos atvēra jaunu rūpnīcu, uz turieni pārcēlās daudzi speciālisti no Rīgas – var teikt, ka Demihu vilcienu uztaisīja rīdzinieki. Paldies Dievam, pateicoties savu entuziastu necilvēcīgām pūlēm, mūsu vagonu rūpnīca izdzīvoja un tagad tajos trīs uzņēmumos, kas izvietojušies tās teritorijā, atkal strādā vairāk nekā 500 cilvēku. “VAI ROGS – M” specializējies augstas kvalitātes metālkonstrukciju ražošanā, gatavo mastus, arī mobilajiem telefona sakariem. Tur bija labākā metināšanas laboratorija. “SEVERSTAĻLAT” Latvijā tirgo Čeļabinskā ražotu metālu, sagatavo to atbilstoši pasūtījumam – mazajiem un vidējiem uzņēmumiem taču nevajag uzreiz vagonu metāla. “RĪGAS VAGONBŪVES RŪPNĪCA” atjauno elektriskos pasažieru vilcienus Latvijai un, izmantodama Krievijas un Ukrainas “rīvēšanos”, draudzējas ar ukraiņiem.

– Tik milzīgu, hipertrofētu rūpniecību, kur visas izejvielas nāca no austrumiem un uz turieni aizgāja visa produkcija, Latvija diez vai būtu spējusi pārstrukturēt.

– Daudz ko tomēr varēja izdarīt savādāk. Esmu daudz bijis kaimiņos Igaunijā un Lietuvā, arī bijušajās tā saucamās sociālisma nometnes valstīs. Nupat atgriezos no Čehijas, rudens izstādes Brno. Lielākajā daļā valstu valdības mēģināja amortizēt triecienu uzņēmumiem, kad tie zaudēja Austrumu tirgu. Pie mums notika pilnīgi otrādi. Kad 90. gadu sākumā vēl bija valsts pasūtījums un uzņēmumi dzina prom savu produkciju uz Krieviju, naudu pretī nesaņemot, protams, radās parādi. Ne tikai piegādātājiem, bet arī nodokļu parādi. Mums nevienu nodokļu parādu nenorakstīja, tieši otrādi – bija sistēma, lai gada laikā nodokļu parāds vismaz dubultotos. Tādā veidā tika iznīcināta lielākā daļa uzņēmumu, un tiem, kas izdzīvoja, ir lielā mērā jāpateicas savai vadībai, kas spēja veikt šo brīnumu. Kā jau minēju vagonbūves gadījumā, es pilnīgi pieļauju, ka rūpniecības iznīcināšana varēja būt pasūtījums.

– Nevienam Rietumos mūsu rūpniecība nebija vajadzīga?

– Protams, ne! Arī tagad mūsu rūpniecībai nav viegli ietikt Rietumu tirgū. Mēs jau astoņus gadus piedalāmies Hanoveras mesēs. Pirmajā gadā tur bija izbrīns – kas tas par putnu? Otrajā gadā – skat’ tik, tie vēl ir dzīvi! Trešajā gadā – var jau pieiet parunāties. Nu mūs pazīst, nu mums ir pastāvīgie partneri un klienti. Pagājis ilgs un sāpīgs periods. Viss būtu gājis straujāk, ja varētu nomainīt psiholoģiju. Vēl pirms diviem gadiem man viens rūpnīcas direktors rakstīja: “Kāpēc valsts mums nenodrošina tirgu?” Mēs taču bijām pieradināti tikai ražot. Bet viss mainās arī šajā ziņā. Salaspilī nelaiķa Ieviņa institūtā (“Silava” – red.) ir radīts uzņēmums “BALTROTORS”, taisa rotorus kokmateriālu pacēlājiem un iekrāvējiem, ļoti precīzas lietiņas. Palielina savus ražošanas apjomus par 30–50% gadā. Ir pārstāvniecības Zvied rijā, Vācijā, visā Eiropā, arī Amerikā un Kanādā. Prieks skatīties, kā viņu jaunās meitas strādā starptautiskās izstādēs. Prot valodas, iet kā tanki!

– Kas tad no lielajiem “flagmaņiem” Rīgā vēl ir izdzīvojis?

– Tie ir vai nu sadalījušies vairākās specializētās daļās kā Dīzeļrūpnīca – “RĪGAS DĪZELIS INSTRUMENTS”, “RĪGAS DĪZELIS AGREGĀTI”, vai, kā “RĪGAS ELEKTROMAŠĪNBŪVES RŪPNĪCA”, kas tagad ir pilnīgi privāts uzņēmums un vēl turpina restrukturēties, turpina ražot elektroiekārtas RVR, Demihiem, Ukrainai un pagājušajā gadā atjaunojusi arī savu pulvermetalurģijas ražotni. Vai arī pārcēlies uz citu vietu kā Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, kas tagad saucas “LAUKSAIMNIECĪBAS MAŠĪNU RŪPNĪCA ĀZENE”.

– Un ražo tos pašus mēslu ārdītājus?

– Nesmejieties par mēslu ārdītājiem, pēc tiem bija milzīgs pieprasījums un pēc speciāla pasūtījuma tos uztaisa arī tagad, bet galvenā produkcija ir traktoru piekabes, kuras var gāzt uz trim pusēm.

Stāsts par “VEF” ir īpašs, no manas nozares tur nav daudz – “VEF-REC”, kas izveidots no bijušā mehāniskā un remontu ceha un ražo kokapstrādes darbgaldus un hidroturbīnas mazajām spēkstacijām. Kontrolpakete pieder amerikāņiem. Tajā teritorijā ir arī somu uzņēmums, kurā mūsu konstruktori izstrādā ļoti sarežģītas nestandarta tehnoloģiskās iekārtas. Krustpils ielā ir tīrs latviešu uzņēmums ar itālisku nosaukumu “PERUZA”, kur bijušie “VEF” konstruktori ražo sarežģītas iekārtas pārtikas rūp niecībai. “Vai jums ir kāda problēma?” Aizejiet, “PERUZA” uztaisīs, ko vien jums vajag. Augstas tehnoloģijas iekārtas ražo “DAMBIS”, bijušais “KOMUTATORS”, bet arī tam ir problēmas, kaut vai sakarā ar mobilo telefonu ražotņu lejupslīdi Zviedri jā, jo tur viņiem bija liels pasūtījums. Interesants uzņēmums ir “KO KAR DE” – bijušais krievu armijas “Arsenāls”, kurā pie Māras dīķa remontēja automātus un citus ieročus. Tagad tur uz modernām iekārtām ražo ārkārtīgi plašas nomenklatūras metāla produkciju, galveno kārt “OTTO” katalogam.

Un, gods un slava, – “SIDRABE”, bijušais Vakuumpārklājumu birojs, kuru tā ilggadīgais vadītājs Edgars Jadins pratis spodrināt patiešām sidraba spožumā – katrs agregāts un tehnoloģija ir unikāla, galvenie produkcijas noņēmēji ir Amerikā un Japānā.

Sarunā ir Vilni Rantiņu noskaidrojām, ka mūsu rūpniecības “smagais gals” ir gana svarīgs. Kā mums veiksies ar Rīgas rūpniecības bijušo “ziedu” – elektroniku un elektrotehniku? Par to – turpmāk.

12. ECMI konference Latvijā

ECMI ir Eiropas industriālās matemātikas konsorcijs, kuru 1986. gadā dibināja 10 Eiropas universitātes. Šobrīd ECMI ģeogrāfija aptver praktiski visas Eiropas valstis un iekļauj sevī ne tikai universitātes un pētnieciskos institūtus, bet arī daudzas industriālas firmas. Šī konsorcija galvenie mērķi ir šādi: pirmkārt, veicināt matemātiskās modelēšanas izmantošanu industrijā (industrija šeit tiek saprasta plašā nozīmē – kā visa tautsaimniecība), otrkārt, pēc vienotiem Eiropas mēroga pamatkritērijiem sagatavot jaunos matemātiskās modelēšanas speciālistus (tos sauc arī par tehnomatemātikas vai industriālās matemātikas speciālistiem). Un, visbeidzot, ECMI darbība tiek veikta Eiropas mērogā. LZA un LU Matemātikas institūts (MI) ir ECMI institucionālais biedrs kopš 90. gadu sākuma. 1994.–1996. gados MI piedalījās Eiropas komisijas PECO projektā “Matemātika kā industriālais resurss”. Eiropas projektu vadīja prof. H. Okendona (Oksforda), projekta Latvijas daļas vadītājs bija prof. A. Buiķis. Šī projekta izpildes laikā 1995. gada maijā Jūrmalā tika noorganizēta “Baltic days on mathematics for industry”, kurā piedalījās vairāki Rietumeiropas vadoši speciālisti. Tas bija sākums Latvijas matemātiskās modelēšanas speciālistu plašākai sadarbībai ar saviem Rietumeiropas kolēģiem.

ECMI katru otro gadu kā savu lielāko pasākumu kādā no Eiropas valstīm ir rīkojusi jau 11 konferences. Pēdējos gados šādas konferences ir notikušas Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un Itālijā. 12. ECMI konference pirmo reizi tika organizēta Centrāl- un Austrumeiropā: tā no 10. līdz 14. septembrim notika Jūrmalā, Majoru kultūras namā. To organizēja LZA un LU Matemātikas institūts, Latvijas Zinātnes un dialoga centrs, piesaistot Lietuvas kolēģus – Viļņas Ģedimina tehnisko universitāti un Lietuvas ZA Matemātikas un informātikas institūtu. Šajā forumā piedalījās pāri par 100 vadošo speciālistu un jauno zinātnieku no 18 valstīm. Lielākā delegācija – 20 cilvēki – bija no Vācijas, Lielbritāniju pārstāvēja 16 speciālistu, ap 10 cilvēku bija no Itālijas, Nīderlandes un Austrijas. Latvijas matemātiķi konferencē piedalījās ar 11 dalībniekiem, kuri pārstāvēja ne tikai Rīgu, bet arī Ventspili, Liepāju un Jelgavu. Šī konference uzskatāma par nozīmīgāko, kāda matemātikā notikusi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Starptautiskās orgkomitejas vadītāja bija prof. Hilarija Okendona, kura šobrīd uz diviem gadiem ir arī ECMI prezidente. Konferencē piedalījās 3 bijušie ECMI prezidenti. Bez pieņemtajiem referātiem ECMI konferencēs tā sauktie ielūgtie lektori, pasaulē atzīti un labi pazīstami zinātnieki, uzstājas ar stundu gariem ziņojumiem par kādu plašu un aktuālu matemātikas lietojumu tēmu. Šajā konferencē ielūgtie lektori bija no Austrijas, Spānijas, Itālijas, Somijas, Polijas, Krievijas, Lietuvas un Latvijas. Mūsu kaimiņus lietuviešus pārstāvēja prof. Raimonds Čiegis ar pārskata ziņojumu par zinātniskiem aprēķiniem ar datoriem kā jaunu matemātisku problēmu avotu. Savukārt, lai stiprinātu lietišķās matemātikas saites ar no matemātikas izaugušo un par patstāvīgu zinātnes nozari kļuvušo datorzinātni, prof. Audris Kalniņš (ar līdzautoru akadēmiķi Jāni Bārzdiņu, abi no Latvijas) ziņoja par biznesa modelēšanas valodām un līdzekļiem, izmantojot datorus. Itālijas profesors Luidži Preciozi stāstīja par audzēja augšanu un progresēšanu. Krievijas pārstāvis profesors Vladimirs Jentovs stāstīja par naftas ieguves palielināšanas matemātisko modelēšanu. Speciāli minisimpoziji (kopskaitā 8) bija veltīti zinātniskiem aprēķiniem elektronikas industrijā, pusvadītāju iekārtās, daudzķermeņu dinamikā, kā arī matemātikas izmantošanai finansēs. Latvijas Matemātikas institūta speciālisti kopā ar Lietuvas kolēģim šogad ir saņēmuši Briseles apstiprinājumu tā sauktam EUREKAS projektam par matemātisko modelēšanu papīra ražošanā, un šī problemātika minisimpozija formā arī tika apspriesta šajā konferencē.

Vietējā orgkomiteja, gatavojot 12. konferenci, ņēma vērā jau iedibinājušās tradīcijas. Tajā pašā laikā, apzinoties, ka Latvija lielai konferences dalībnieku daļai būs “terra incognita”, tā bija sagatavojusi speciālu kultūras programmu. Dalībnieku iebraukšanas dienā pēc tā sauktās “welcoming party” ar plašu Eiropas 18. gs. mūzikas programmu uzstājās pazīstamā Latvijas klavesīniste Aina Kalnciema. Šis koncerts bija skaists un pārsteigumu pilns ievadījums konferences zinātniskajai programmai, kura sākās 11. septembrī no rīta. Pēc koncerta daudzi konferences dalībnieki izteica savu sajūsmu gan koncerta sniedzējai personīgi, gan arī vietējai organizācijas komitejai. Nākošajā vakarā, pēc bagātas un saspringtas darba dienas, konferences dalībniekiem bija iespēja vērot Majoru kultūras nama veco ļaužu tautas deju kolektīvu. Pēc tam savu dejas prasmi rādīja bērni un pusaudži modernās mūzikas pavadījumā. Un atkal konferences dalībnieki bija sajūsmā par pašdarbības kolektīva augsto līmeni. Otrās konferences dienas pēcpusdiena bija veltīta Brīvdabas muzeja un Vecrīgas iepazīšanai. Pilnīgāka priekšstata gūšanai par Latvijas valsti un tautu konferences dalībnieku somiņās bija ievietotas Latvijas institūta sagatavotās faktu lapas “Latvija īsumā”, “Latvijas nacionālie simboli” un “Latviešu valoda”, kā arī savulaik Latvijas Zinātnes un dialoga centrā izdotā I. Ziedoņa sagatavotā grāmatiņa “Latviskie ēdieni”.

Ņemot vērā visu iepriekš stāstīto, nav jābrīnās, ka ECMI prezidente drīz pēc atgriešanās savā dzimtenē ECMI padomes vārdā atsūtīja A. Buiķim, J. Cepītim un A. Reinfeldam pateicību par ļoti labi noorganizētu konferenci. Zīmīga ir šīs vēstules beigu daļa, kurā viņa atzīmē, ka konferences dalībnieki bijuši priecīgi apmeklēt Latviju un nedaudz iepazīt šo brīnišķīgo valsti.

Latvijas Zinātnes padomē

Latvijas Zinātnes padomes paziņojums

J. Jansons,
Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

Vai jūs jau esat iegādājies jauno
“Dabas un vēstures kalendāru”?

“Es to nopirku Jūrmalā.” “Es – Jēzusbaznīcas ielā, bāzes veikalā”. “Es gaidu Preses namā – tur man visērtāk”. Tā jau pirmajās kalendāra tirgošanas dienās. Protams, ka visizdevīgāk kalendāru iegādāties “Zinātnes” grāmatnīcā Zinātņu akadēmijas Augstceltnes pirmajā stāvā. Tur tas nopērkams vislētāk – Ls 1.50.

Vizuāli kalendārs viegli atpazīstams – uz tā pirmā un pēdējā vāka ir… Ēģipte. Pareizāk – latviešu arheologi Ēģiptē. Vēl pareizāk – viens arheologs, divi ģeodezisti un fotogrammetristi un viena ģeogrāfe, kuri 2002. gada februārī piedalījās starptautiskā projektā, strādājot UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautā Karnakas tempļu kompleksa pētniecībā Augšēģiptē.

Ēģipte. Par to sapņojušas un turpina sapņot arheologu paaudzes. Tur strādāt ir likteņa dāvana. Šoreiz šī dāvana tikusi arheologam Mārtiņam Lūsēnam. Par to un daudzām citām likteņa veltēm varat lasīt šajā kalendārā, kura vadmotīvs ir liktenis. Jau sākuma, kalendārajā daļā fotogrāfs Māris Locs aicina ielūkoties divpadsmit Latvijas vietās un salīdzināt šodien redzamo ar to, kā šī vieta fiksēta vecā atklātnē. Vai daudzi atceras, kāda pirms kara izskatījās Siguldas dzelzceļa stacija? Vai arī Daugava ar diviem dzelzceļa tiltiem līdzās?

Ventspils Piejūras muzejā vēsturnieks un keramikas pētnieki vāra akmenslaikmeta virumus pēc akmenslaikmeta paņēmieniem gatavotos traukos un sūkstās, ka ezerrieksts ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā un dabā tikpat kā nav sastopams, toties ezerriekstu čaumalas kuršu zemes apmetnēs atrastas biezos slāņos. E. Vimba kalendārā izpētījis Latvijas ezerrieksta likteni – no laikiem, kad tas bija atrodams biezos slāņos, līdz nonākšanai Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.

Vai tas nebija likteņa pirksts, kas vienu nedēļu (!) dāvāja iespēju iegūt unikālo bronzas laikmeta rotaslietu depozītu brūkošajā jūras krastā pie Staldzenes? Ja krāsainā metāla vācēji nebūtu pamanījuši, ja pieminekļu inspektors nebūtu pārtvēris, ja nebūtu izdevies teritoriju apsekot ar metāla detektoru, tad 174 bronzas priekšmeti vai to fragmenti, vairāk nekā 5,5 kg kopsvarā (bet kurš tad vēsturi mēra kilogramos?) pazustu jūrā kā nekad nebijuši. Un nevienam nebūtu jā min, kā tie nonākuši Ventspils pusē. “…vai vērtīgā krava bija domāta skandināvu kolonistiem Ziemeļkurzemē, vai arī tās iecerētais, bet nesasniegtais galamērķis bija tālāks – bronzas metalurgi Latvijas centrālajā un austrumu daļā, kur arheoloģiskajā materiālā jau gūtas liecības par nozīmīgiem bronzas apstrādes centriem…”, jautā A. Vijups. Atbilde vēl meklējama.

Mazajā Ērģeļu ielā Pārdaugavā kāda nama pagrabā neredzams malkas cirtējs pa naktīm cērt un cērt… Mainās gadu desmiti, mainās valdības, mainās iedzīvotāji, bet neredzamais cirtējs tikai cērt un cērt… “Varbūt kāds cara laiku sētnieks nebija paspējis saskaldīt visu saimniekam apsolīto malkas daudzumu? Bet varbūt ērģeļmeistars A. Martins, nepaspējis izgatavot vai salabot kādas ērģeles, vēl arvien tām taisa sagataves – un tā nemaz nav malka?” (M. Lazda).

“Kamēr pie mūsu kaimiņiem leišiem un igauņiem plaukst, zeļ un paplašinās folkloristika, Dainu skapja zemē nacionālā zinātne tuvojas iznīcībai – gan materiālo, gan cilvēku resursu izsīkumam. Kāda nozīme būs Dainu skapim kā relikvijai kādas “gaismas pils” korē vai Augstceltnes labiekārtotā pagrabā, ja neturpināsies latviešu tautas dziesmu vākšana, kārtošana un izdošana, apcerot Dainu skapja likteni, jautā M. Vīksna.

“Sevišķi iecienīts ēdiens ir kaņepes. Viņas sagatavo šādi: kaņe pes sagrauzdē un tad piestā grūž. Pēc kāda laiciņa sagrūstās kaņepes izsijā caur smalku sietu un visas kaņepes, kuras palikušas sietiņā, sagrūž vēl reiz, tad sagrūstās kaņepes saber piestā un tikmēr grūž, kamēr viņas kļūst eļļainas un salīp vienā pikā. Ja grib, lai ātrāki saliptu un būtu garšīgākas, tad klāt piemet nedaudz taukus vai sviestu. Tad pieber sāli un piemet smalki sagrieztus sīpolus. Var arī mest veselu, nomizotu [sīpolu], jo grūžot viņu saberž smalku. Kaņepes ēd ar maizi. Sevišķi labi garšo ar sviestmaizi. Kaņepes uzskata kā pa valgu.” Tādu A. Vestermaņa (Raunas draudze) stāstītu kaņepju gatavošanas recepti Etnogrāfijas nodaļas materiālos atradis E. Vimba, aprakstīdams sējas kaņepes nelaimīgo likteni, no latviešu iecienīta aizdara kļūstot par narkotiku. “… narkomānija ir ļoti nopietna mūs dienu problēma. Taču diemžēl gan patiesas informācijas trūkums, gan arī aplama informācija par sējas kaņepi šo problēmu atrisināt nepalīdz. Par nožēlošanu, Latvijā pašreiz taisni ar to ir jāsastopas.”

Vēl var nosaukt cilvēkus, ar kuriem lasītājs kalendārā sastapsies. Ķīmiķis, Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds, arhitekti Pauls Kundziņš un Vaidelotis Apsītis, paleozoologs Valters Roberts Gross, pasaku krājējs Ansis Lerhis-Puškaitis, Pētera akadēmijas mehāniķis Ernests Johans Bīnemanis, Šveices mākslinieks Johanns Rudolfs Šturns, izcilais Sēlijas novadnieks, etnogrāfisko materiālu vācējs Mikus Skruzītis, Svētciema kora diriģente Viktorija Bilzena un Alojas skolotājs un novadpētnieks Kārlis Antons Galeviuss, botāniķi Marija un Pauls Galenieki. Un vēl, un vēl. Lai jums ir satikšanās prieks, lasot par pazīstamiem, un iepazīšanās prieks, tiekoties ar svešiem!

Konkurss

izsludina konkursu uz vakanto pētnieka vietu datorzinātnēs.

Prasības pretendentam: Dr. dat. zinātniskais grāds un iepriekšēja pieredze pētījumos automātu teorijas jomā.

Dokumenti iesniedzami Rīgā, Dzērbenes ielā 14 201. kab. viena mēneša laikā kopš konkursa izsludināšanas dienas.

Uzziņu tālr. 7558244.

* * *

izsludina konkursu uz vakanto pētnieka vietu 2.1 laboratorijā. Prasības pretendentam: Dr. sc. comp. zinātniskais grāds un iepriekšējā pieredze pētījumos signālu diskrētās apstrādes jomā.

Dokumenti iesniedzami Rīgā, Dzērbenes ielā 14 201. kab. viena mēneša laikā kopš konkursa izsludināšanas dienas.

2. Identifikācijas Nr.: LU EDZI 2002/02

3. Iepirkuma procedūra: ATKLĀTS KONKURSS

4. Paredzamā līguma priekšmets: Laboratorijas mēraparatūras piegāde CPV kods: 29000000-9

Paredzamā līguma apjoms: Osciloskops-1, signālu ģenerators-2.

Pretendents var iesniegt piedāvājumus: par daļu no apjoma

5. Paredzamā līguma izpildes vieta: Rīga, Dzērbenes iela 14, Latvija, LV-1006

Paredzamā līguma izpildes termiņš: 21.12.2002.

6. Konkursa nolikumu var saņemt: Rīgā, Dzērbenes ielā 14, 17A kab., darba dienās no 10.00–12.00 līdz 13.11.2002.

7. Pieprasījums par papildu informāciju iesniedzams līdz: 13.11.2002.

8. Piedāvājums jāiesniedz: Rīgā, Dzērbenes ielā 14, 17A kab., darba dienās no 10.00–12.00 līdz 21.11.2002 plkst. 11.00

TATJANA Bogučarska

aizstāvēs disertāciju par tēmu “Kauls kā ultravioletā starojuma bioekvivalenta dozimetra prototips” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. sc. ing., Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Kalnačs, Dr. habil. sc. ing., Kauņas Tehnoloģijas universitātes profesors Sigitas Tamulevičius, Dr. habil. phys., Rīgas Tehniskās universitātes profesors Māris Knite.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

* * *

2002. gada 30. oktobrī plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 8. auditorijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, notiks LU Juridiskās zinātnes nozares promocijas padomes atklāta sēde, kurā

KRISTĪNE STRADA-ROZENBERGA

aizstāvēs promocijas darbu “Pierādīšanas teorijas pamatjēdziena problemātika kriminālprocesā” tiesību doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. iur., doc. A. Niedre, Dr. habil. iur., prof. V. Justickas (Lietuva), Dr. habil. iur., prof. A. Kavalieris.