Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  9. cecembris: 20 (249)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

LZA viceprezidenta Jura Ekmaņa ievadruna LZA rudens pilnsapulcē 2002. gada 28. novembrī

Tai pat laikā jāatzīst, ka daudz ko pozitīvu, t.sk. jaunus zinātnes stūrakmeņus mēs arī sagaidījām. Ja atceramies tikai novembra mēneša notikumus – zinātnei oficiāli tika atvērta ES 6.Ietvarprogramma, daudzi no klātesošajiem bija šajā atvēršanas ceremonijā; tikko Latvija ir uzaicināta dalībai NATO aliansē, un es gribu teikt, ka citu agrāk zināmu prasību starpā attiecībā uz NATO jau šo pirmdien LZA Prezidijā ienāca aicinājums LZA iesaistīties vairāk nekā 10 NATO Zinātnes komisiju paneļos un citu komisiju darbā. Tas nozīmē, ka bez mūsu ekspertu jau pašreizējās līdzdalības ES programmu komisijās tiek izteikta prasība obligāti deleģēt papildus desmitiem Latvijas zinātnieku dažādās NATO komisijās. Ne tikai zinātnes komisijās: programmā, ko saņēmām šopirmdien, paredzēta daudz plašāka LZA un Latvijas zinātnieku pārstāvniecība. Līdz ar to mums nāk sies uzņemties arī zināmu atbildību NATO paplašināšanās procesā. Jāsaka gan, ka šis sabiedriskais darbs NATO atšķirībā no citiem mūsu sabiedriskā darba pienākumiem tiek garantēti ap maksāts.

Ja skatām šo gadu Latvijas ietvaros, ar gandarījumu jāatzīmē, ka šogad mēs mācējām vienoties un noformulēt augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas turpmākajiem 10 gadiem. Daudzi no mums piedalījās vadlīniju izstrādē un domāju, ka darbs pats par sevi un tā rezultāts bija pozitīvs. Ne gaidīti mēs paguvām pat sagaidīt aizejošās Saeimas pozitīvu balsojumu par izglītības attīstības koncepciju līdz 2005.gadam, kurā pirmo reizi Latvijas pēdējo gadu augstākās izglītības un zinātnes vēsturē tiek paredzēta konkrēta dinamika valsts finansējuma pieaugumam vairākās pozīcijās, t.sk. zinātnisko kadru atjaunošana, emeritēto zinātnieku grantu skaita palielināšana u.c. Šovasar esam sagaidījuši Latvijas Zinātnes un tehnoloģiju parka projekta pirmās kārtas nobeigumu, kurā ar ļoti konkrētiem priekšlikumiem zinātne tiek piesaistīta Latvijas ekonomikas tālākai izaugsmei.    

Atliek vienīgi cerēt, ka visi šie un arī neakceptētie projekti un koncepcijas, neieguls jauno ministriju un ministru atvilknēs, ka arī jaunais Ministru kabinets un Saeima tajos saskatīs zināmu racionālu graudu un pēctecības princips šiem projektiem nostrādās. Jā tā notiks, tad mūsu zinātnes augšupejas gaidīšanas process vairs neievilksies un pārvērtīsies par “pievienošanās” procesu – šo terminu mēs daudz lietojam attiecībā uz NATO aliansi, kur pievienošanās nav statisks process, nav gala mērķis, bet nepārtraukts dinamisks process un milzīgs darba lauks arī Latvijas zinātniekiem. Ja mēs tajā iesaistīsimies, tad Latvijas zinātnei stagnācija nedraud.

Ar rūpēm par Latvijas nākotni un mūsu zinātniskā potenciāla apzināšanu saistīta mūsu šodienas rudens pilnsapulces tematika: dienas kārtībā ir divas lekcijas – 2001. gada Ministru kabineta balvas laureāta akadēmiķa Jāņa Stradiņa akadēmiskā lekcija  “Zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē” un 2002. gada LZA Lielās medaļas laureāta Tāļa Millera akadēmiskā lekcija “Plazma, ķīmija, jauni materiāli”. Šīs tēmas šodien ir svarīgas arī tādēļ, ka Latvijas zinātne arvien vairāk tiek pievienota Eiropas zinātnes telpai, un domāju, ka šī tēma varētu tikt apspriesta arī šodien paredzētajā diskusijas daļā.

Diskusijas rosināšanai tikai divi piemēri:

1) mēs varam būt lepni, ka ar Eiropas naudu šogad esam dubultojuši visai skopo zinātnes budžetu, ar uzviju atpelnot visas iemaksas 5.Ietvarprogrammā. Tomēr zinātnes loma paliek atklāts jautājums un par to vēl daudz būs jārunā. Kam mēs šobrīd strādājam? Vai tas ir Eiropas kopējam katlam, vai labums ir arī Latvijas ekonomikai? Šobrīd izskatās, ka Latvijas tautsaimniecība no mūsu zinātnes saņem tikai nodokļus, jo tie tiek atskaitīti arī no Briseles naudas, ko mūsu zinātnieki māk piesaistīt;

2) otrā sāpīgā tēma ir mūsu attiecības ar jauno Komerclikumu un ar šo likumu saistītā dažu ministriju dzīlēs topošā “Koncepcija par izglītības, zinātnes, kultūras, veselības aprūpes un sociālās aprūpes nozares valsts institūciju juridisko statusu”. Šajā dokumentā tiek paredzēta absolūta ministriju virsvadība zinātnes organizācijā, pārveidojot zinātniskas institūcijas par valsts aģentūrām, ignorējot zinātnieku tiesības un pienākumus, kas noteikti likumā “Par zinātnisko darbību”, t.sk. arī ierobežojumi patstāvīgi slēgt finansiālus starptautiskus zinātniskus līgumus, kuri ir būtiski papildinājuši mūsu budžetu līdz šim. Ceru, ka jaunā valdība šajā jautājumā domās savādāk, bet varbūt runāsim par to diskusijas daļā un varbūt vēlāk arī plašākā zinātniskā sabiedrībā.

Jauni Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļi

rakstnieks un tulkotājs Roalds DOBROVENSKIS,

vēsturniece, muzeju speciāliste, Turaidas muzejrezervāta direktore Anna JURKĀNE,

interjerists, gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Jānis Andris OSIS,

Kā tas notiek Lietuvā?

Jānis Kristapsons, LZS valdes priekšsēdētāja vietnieks:

– Mūsu ciešāki darba kontakti ar Lietuvas Zinātnieku savienību sākās tad, kad viņi bija iecerējuši ar UNESCO Lietuvas Nacionālās komitejas vai kādas citas UNESCO organizācijas Lietuvā finansiālo atbalstu izveidot trim Baltijas republikām kopēju interneta datu bāzi par zinātni. Otra sadarbības forma – mums, visām trim valstīm, ir kopīgs žurnāls “Revue Baltique”, kurš iz nāk Viļņā, bet kura sagatavošanā piedalās arī Latvijas un Igaunijas zinātnieki.

Par pirmo aspektu. Internetā tika izveidotas uzziņa mājas lapas Igaunijai, Latvijai un Lietuvai pēc vienas un tās pašas shēmas – cik ir zinātnieku, kā zinātnieku skaits mainījies pa gadiem, kāds ir zinātnes finansējums, kā tas mainījies pa gadiem, cik katrā zinātnes nozarē strādā cilvēku, kādi ir izcilākie zināt nieki, kādi zinātniskie žurnāli, kādas ir institūcijas – augstskolas un institūti, kāda ir zinātnes politika. Ar šo salīdzinošo materiālu katrs pats var iepazīties kopējā Latvijas Zinātņu akadēmijas un Zinātnieku savienības mājas lapā http://science.lza.lv.

– Kas jums šķita ievērības cienīgs no tā, ko uzzinājām no daudzajiem ziņojumiem?

– Visvairāk mani iespaidoja tas, un ar to es iepazīstināju arī mūsu Zinātņu akadēmijas prezidiju, ka zinātnes finansējums Lietuvā ir apmēram 25–30 miljoni latu. Ne litu, bet latu! Tajā pat laikā mums tas ir 8 miljoni latu. (Pat aptuveni rēķinot, uz katru “galviņu” Lietuvā iznāk turpat trīs reizes vairāk – Red.). Tad, lūk, mēs varam saprast, kāpēc viņiem ir tāda Zinātnieku savienība ar plašām telpām un algotu priekšsēdētāju, kāpēc pastāv tāds 16 lpp. biezs laikraksts un citas institūcijas. Otra lieta, kas man pēc Gonta referāta izraisīja interesi, ir – vai tiešām tās daudzās Zinātnieku savienības nodaļas ir juridiskas personas? Ir. Tāpēc tām var būt savs rēķins bankā un viss cits.

– Es sapratu, ka nodaļu juridiskā patstāvība ir svarīga, veidojot dažādus projektus un slēdzot līgumus.

– Cik es sapratu, ar tiem līgumiem ir mazliet bēdīgāk. Vispār rodas jautājums, kāpēc līgumdarbiem nepieciešama Zinātnieku savienība? Atbildes nav. Es saprotu – 1990. vai 1991. gadā, kad šī kustība tikai veidojās, Zinātnieku savienībai bija ļoti liela piekrišana kā starpniekam. Tagad visi ir iemācījušies paši naudu pelnīt, bez kaut kādiem starpniekiem. Es jau Viļņā izteicu tādu pieņēmumu, un pārējie mūsu brauciena dalībnieki man piekrita, ka tas ir kaut kas līdzīgs 70. gadu komjauniešu kooperatīviem, kas bija pie komjaunatnes rajonu komitejām un no kuriem vēlāk izauga daļa mūsu tagadējo lielo uz ņēmēju.

– Vai tad Lietuvā tas turpinātos vēl līdz 2000. gadiem?

– Es vēlreiz saku, ka nesaprotu, ko dara savienības daudzās nodaļas. Vai zinātniskais institūts.

– Institūts savā ziņā darbojas kā starpnozaru veido jums, kurš projektiem piesaista dažādu augstskolu un institūtu zinātniekus. Bet kāpēc ar tiem pētījumiem, ar ko, piemēram, nodarbojas Klaipēdas nodaļa, nenodarbojas pati Klaipēdas universitāte?

– Varbūt sākumā bija iecerēts, ka visi zinātnieki būs uzņēmēji un naudas starpnieki? Grūti pateikt. Taču, no otras puses – ja Zinātnieku savienības priekšsēdētājs saņem algu, tad taču viņam ir jāstrādā un jāpierāda, ka viņš ir vajadzīgs.

Uldis Raitums, Latvijas Zinātnieku savienības valdes loceklis:

– Man visinteresantākais šķita tas, ka viņu jaunie doktoranti spēja panākt zināmas izmaiņas likumdošanā, kas agrāk bija nostādījusi nevienādās pozīcijās universitāšu un zinātnisko institūtu doktorantus – kā zināms, Lietuvā ne visai zinātniskie institūti ir integrēti augstskolās. Daudzi, tāpat kā agrāk, strādā patstāvīgi. Šo institūtu doktoranti bija zaudētāji, salīdzinot ar augstskolu doktorantiem. Tad nu doktoranti savā starpā pa internetu sačatojās, un viņu bija pietiekami liels skaits, lai saņemtu atbalstu savām vēstulēm augstākajām varas un likumdošanas instancēm, un rezultāts bija pozitīvs. No šīs čatošanas izveidojās entuziastu kopa, kas darbojas kā Lietuvas Zinātnieku savienības jaunatnes grupa. Mēs tādu varētu tikai vēlēties. Par pārējo runājot – bija grūti saprast viņu sarežģīto organizatorisko uzbūvi un jautājumu par finansu plūsmām, kas, protams, netika mums atklāts. Es to saprotu tā – tās cepurītes jeb jumt organizācijas viņiem ir vajadzīgas tādēļ, lai varētu apvienot dažādu specialitāšu zinātniekus un pretendēt uz kādiem projektiem. Brīžam tas izdodas ļoti veiksmīgi, piemēram, naudu no UNESCO dabūja Lietuva un uzaicināja Latvijas un Igaunijas Zinātnieku savienības pievienoties, lai projekts gūtu starptautisku skanējumu. Latvijas daļu perfekti paveica J. Kristapsons ar saviem palīgiem.

– Kā mēs redzējām, Lietuvas Zinātnieku savienība mitinās plašās un skaistās telpās.

– 200 m² pašā Viļņas centrā, netālu no Viļņas universitātes, par kuriem viņiem nav jāmaksā ne nodokļi, ne īres maksa. Tikai par notērēto elektrību un siltumu. Tāda ir Lietuvas valdības attieksme pret zinātni. Visi zinātniskie institūti saņem bāzes finansējumu, grantiem atvēlēti daudz mazāki budžeta procenti kā pie mums. Taču par centralizētiem bāzes finansējumiem institūti Izglītības un zinātnes ministrijai maksā ar zināmiem patstāvības ierobežojumiem. Situācija Lietuvā ir tuvāka tai, kāda bija pie mums agrāk. Tas liek domāt, ka zinātnes reformas tempi ir lēnāki.

*

Avīze “Lietuvas Zinātne” (“Mokslo Lietuva”)

Tas ir ilustrēts 16 lappušu biezs izdevums, kas iznāk 1000 eksemplāru lielā tirāžā divas reizes mēnesī. Kā teica avīzes galvenais redaktors Gedimins Zemlicks (Gediminas Zemlickas), viņu mērķis ir padarīt avīzi par nedēļas izdevumu, līdzīgu vairākām citām nedēļas avīzēm. Tā kā avīze daļu no finansējuma saņem no īpaša fonda, kas atbalsta kultūras periodiku un attiecīgus radio un televīzijas raidījumus, tad “Lietuvas Zinātne” daudz raksta par kultūras tēmām – koncertiem, izrādēm, izstādēm, kā arī plaši apgaismo augstskolu zinātnisko un mācību darbu. Paziņojumi par disertāciju aizstāvēšanu un dažādiem konkursiem ir par maksu, kas arī ienes avīzes budžetā savu litu. Laikrakstam valdība piešķīrusi māju (skat. jau ar U. Raitumu iztirzāto Lietuvas valdības attieksmi pret zinātni), kuru “L.Z.” izīrē un pati mitinās Zinātnieku savienības telpās.

Būdams liels savas avīzes patriots un atbrīvots no avīzes gatavošanas tehniskajām lietām, G. Zemlicks pats pieraksta un piefotogrāfē vismaz 2/3 no avīzes platības, G. Zemlicks, cik varēja spriest no lasītā, ir labs žurnālists, kaut arī pēc izglītības eksakto zinātņu pārstāvis – fiziķis. To mēs redzējām arī paši savām acīm, cik pamatīgi un ilgi viņš intervēja mūsu delegācijas pārstāvi Jāni Kristapsonu par Latvijas zinātnes politiku, virzībām un tendencēm.

Katrā ziņā, šķirstot bagātīgi ilustrēto, ar Lietuvas zinātnes šodienas aktualitātēm un vēstures pētījumiem bagāto avīzi, varam tikai skaitīt Ja man būtu tā naudiņa, / Kas guļ jūras dibenā… (Turpinājums varētu būt Es izdotu avīzīti/ Visi kādu gribējuši.) Lai nu kā, bet vismaz četrrinžu mūsu tautai pietiek.

Lietuvas zinātnes un augstākās izglītības sistēmu veido:

Lietuvas zinātnes un augstākās izglītības sistēmā strādā:

Bez augstskolām un institūtiem Lietuvas zinātnes un augstākās izglītības sistēmā ietilpst:

Izglītības un zinātnes ministrija

Lietuvas Zinātnes padome

Lietuvas Zinātņu akadēmija

Lietuvas Zinātnieku savienība

Lietuvas Universitāšu rektoru konference

Lietuvas Valsts zinātnisko institūtu direktoru konference

Lietuvas Valsts zinātnes un augstākās izglītības fonds

Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības padome

Valdības Zinātnes un tehnoloģiju komiteja

Augstākās izglītības kvalitātes novērtējuma centrs

Gaidāmais zinātnes un augstākās izglītības finansē jums 2003. gadā – 654,9 milj. litu* (2002. g. – 632,2 milj. litu)

Universitātes – 282 milj.

Zinātniskie institūti – 82 milj.

Universitāšu un institūtu ienākumi – 122 milj.

Studentu stipendijas – 58 milj.

Studentu aizdevumu fonds – 18 milj.

Zinātnisko pētījumu konkursu finansēšanas fonds – 18 milj.

Zinātniskā infrastruktūra (informācijas tīkli, Zinātņu akadēmija un tās bibliotēka, Lietuvas Zinātnes padome, arhitektūras objekti u. c.) – 25 milj.

Citi kopēji tēriņi (6. Ietvarprogramma, ERASMUS, EU RE KA, valsts prēmijas un stipendijas, zinātniskie izdevumi, starptautiskie sakari u. c.) – 28 milj.

Investīciju projekti – 22 milj.

* Valūtas kurss: 1 Lietuvas lits – aptuveni 0,175 lati

Polijas vēstnieka vizīte LZA

Polijas vēstnieks pateicās par uzaicinājumu un saņemto informāciju, kā arī pastāstīja par jau esošo un iecerēto sadarbību ar izglītības un kultūras iestādēm Latgalē (piem., neseno piedalīšanos Pilsudska vārdā nosauktās ģimnāzijas atklāšanā Daugavpilī).

Akad. J. Stradiņš ierosināja vēstniekam apdomāt iespēju iniciēt lielas poļu-latviešu vārdnīcas sagatavošanu, līdzīgi kā tika izstrādātas un izdotas lietuviešu-latviešu un franču-latviešu vārdnīcas. Tika izteikts arī priekšlikums uz LZA maija pilnsapulci, kas būs veltīta jautājumiem par Latvijas perspektīvām ES, uzaicināt kādu no Polijas ZA locekļiem, kurš varētu iepazīstināt ar Polijas pieredzi. Polijas vēstnieks apsolīja šos priekšlikumus apdomāt. Sarunu gaitā puses arī vienojās, ka turpinās atbalstīt kultūras un zinātnisko sakaru attīstību starp abām valstīm.

U. Sedmalis, I. Šperberga

Latvijas derīgo izrakteņu pētniecība un to izmantošanas iespēju noskaidrošana jau gandrīz pusotru gadsimtu ir RTU MĶF Silikātu ķīmijas speciālistu uzmanības lokā.

Ko saprotam ar jēdzienu “derīgie izrakteņi”? Bieži ikdienā jēdziena “derīgie izrakteņi” vietā lieto jēdzienu “minerālās izejvielas”, kas ir aptverošāks un tajā ietilpināmi gan cietie derīgie izrakteņi, gan izejvielas, ko iegūst šķidrā un gāzveida stāvoklī. Par derīgiem izrakteņiem pieņemts saukt Zemes garozas minerālos veidojumus, kurus izmanto konkrētu tautsaimniecisku vajadzību apmierināšanai vai uzdevumu risināšanai. Derīgo izrakteņu atradnes, savukārt, ir derīgo izrakteņu sakopojumi, kuru daudzums, kvalitāte un ieguves apstākļi pie noteikta tehnikas un tehnoloģijas attīstības līmeņa nodrošina ekspluatācijas ekonomisko lietderību.

Pirmos nozīmīgākos pētījumus silikātu ķīmijas jomā saistībā ar Latvijas minerālām izejvielām veicis Maksimiliāns Glāzenaps (1845-1923), kurš 1878.gadā kļūst par Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļas profesoru ķīmijas tehnoloģijā. M.Glāzenapa uzsāktos darbus par derīgo izrakteņu izmantošanu turpināja Eižens Rozenšteins (1886-1933). Pēc profesora E.Rozenšteina nāves 1933.gadā viņa darbu sekmīgi turpināja profesors Jūlijs Eiduks (1904-1986). J.Eiduka vadībā tika vispusīgi turpināti pētījumi par ģipšakmeni, māliem, dolomītu, kaļķakmeni, kvarca smiltīm. Prof. J.Eiduks aktīvi darbojās Latvijas Zemes bagātību pētīšanas komisijā (izveidota 1936.gadā), kas 1939.gadā pārtapa par Latvijas Zemes bagātību institūtu.

Pēc otrā pasaules kara un Latvijas Zemes bagātību institūta reorganizācijas pētījumi par derīgo izrakteņu izmantošanu galvenokārt notika 1947.gadā nodibinātajā LVU Ķīmijas fakultātes Silikātu tehnoloģijas katedrā un no 1946.gada toreizējā LPSR ZA Ķīmijas institūta Silikātu tehnoloģijas laboratorijā. Derīgo izrakteņu pētījumi Silikātu tehnoloģijas katedrā turpinās līdz šim laikam. 1996.gadā pie Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas tehnoloģijas fakultātes tiek atjaunots Latvijas Zemes bagātību institūts, kas pašlaik strādā pie valsts sadarbības projekta “Videi draudzīgi materiāli uz vietējo izejvielu bāzes”.

Latvijas zeme ir bagāta zeme un bieži dzirdam sakām, ka Latvija ir Dievzemīte. Pie mums nenotiek iznīcinoši ģeoloģiskie un atmosfēras procesi, kā vulkānu izvirdumi, zemestrīces, nav viesuļvētru un orkānu, bet atrodamas daudzas bagātības, sākot ar ļoti izplatītiem derīgiem izrakteņiem, kā mālu, ģipšakmeni un beidzot ar dzelzs rūdām, naftu un pat dimantiem.

Visas Latvijā sastopamās dabas bagātības iedalāmas divās grupās:

• dabas bagātības, kas atrodamas un veidojas uz zemes virsmas vai nelielā dziļumā un tās ikdienā mēs prakstiski iegūstam un izmantojam;

• dabas bagātības, kuras apslēptas zemes dzīlēs, tās ne vienmēr ir viegli atrodamas, to iegūšanai un izmantošanai nepieciešami ievērojami finansiālie līdzekļi.

Pirmajā grupā ietilpst mūsu augu valsts bagātības, tai skaitā meži un uz zemes mītošā dzīvā radība. Šai grupai jāpieskaita arī virszemes (jūras, upju, ezeru) ūdeņi un tajos mītošā dzīvā radība. Šīs bagātības nepārtraukti un relatīvi ātri atjaunojas.

Otrajā grupā ietilpst cietās neorganiskās un organiskās minerālās izejvielas, to skaitā rūdu minerālus saturoši veidojumi, pazemes ūdeņi (dzeramie, stipri mineralizētie, termālie), kūdra, sapropelis, nafta u.c. Otras grupas bagātības arī atjaunojas, bet process ir nesalīdzināmi garāks kā tas ir ar pirmās grupas dabas bagātībām. Šie laiki mērojami sākot no vairākiem desmitiem, simtiem, tūkstošiem līdz pat simtiem miljoniem gadu.

1.tabulā parādītas ēras un periodi, kuros izveidojušies pašlaik nozīmīgākie izmantojamie Latvijas derīgie izrakteņi.

1.tabula

Lai īsi raksturotu derīgos izrakteņus, tie nosacīti tiek grupēti atkarībā no izpētes pakāpes, kā arī esošās un perspektīvās izmantošanas iespējām:

• izmantojamie derīgie izrakteņi ir tie, kuru izmantošanu var uzsākt tūlīt, tie ir pietiekoši izpētīti un apzināti. Tie ir būvmateriāli un to izejvielas, kā arī kūdra, sapropelis, pazemes dzeramie un ārstnieciskie minerālūdeņi;

• perspektīvie derīgie izrakteņi visbiežāk atrodas ievērojamā dziļumā, zināšanas par tiem nav pietiekošas un tie jāturpina pētīt. Tie ir rūpnieciskie minerālūdeņi, nafta, struktūras pazemes gāzes krātuvju ierīkošanai, zemes siltums un magnetīta dzelzsrūdas;

• mazizplatītie un problemātiskie derīgie izrakteņi ir tādi reti sastopami un maz pētīti derīgie izrakteņi kā brūnogles, limonītu dzelzsrūdas, dzelzs un mangāna konkrēcijas, urāna rūdas, dzintars, dimanti u.c.

Latvijā pašlaik ar tautsaimniecisku nozīmi ir kvartāra un devona sistēmu māli, kaļķakmeņi, dolomīti, ģipšakmeņi, kvarca smiltis, grants u.c.

Māls Kopējie māla krājumi ir ap 120 milj. m3. Lielākās devona mālu atradnes ir Liepas un Kupravas atradnes, bet kvartāra māla – Lielupes baseina atradnes (Kaiģi, Kalnciems, Progress, Spartaks), kā arī Līvānu atradne. Ilggadīgie RTU Silikātu tehnoloģijas katedras darbinieku veiktie pētījumi sadarbībā ar ģeologiem un ražošanas uzņēmumu (A/s “Lode”, A/s “Latvijas keramika”, SIA “LatSpartaks”, SIA “Ceplis”, A/s “Būvmateriāli – A.N.” u.c.) speciālistiem pierādījuši, ka Latvijas māliem ir daudzveidīgas izmantošanas iespējas:

• termiski neapstrādāts māls kā materiāls būvniecībā (mālu javas, māla suspensijas, māls kā plastifikators, māls hidroceltniecībā);

• māls saistvielu rūpniecībā (portlandcements, hidrauliskās piedevas u.c.);

• būvkeramika (apdares, celtniecības, dūmvadu ķieģeļi, drenu caurules, kārniņi, grīdu un trotuāru plātnes un flīzītes, krāsns ķieģeļi, ķieģeļi un bloki ar paaugstinātām siltumizolācijas īpašībām, keramzīts un izstrādājumi no tā, pildvielas siltumapmetumam, krāns podiņi un kamīnu elementi, restaurācijas ķieģeļi, klinkera materiāli, glazētas un neglazētas fasādes un iekšējās apdares plāksnes u.c.);

• māla šamota un ugunturīgie materiāli;

• sanitāri tehniskā keramika;

• keramiskie sorbenti rūpniecisko un lauksaimniecības notekūdeņu attīrīšanai;

• elektrotehniskā keramika;

• dekoratīvā, mākslas un sadzīves keramika, mālu fajansa un akmensmasas izstrādājumi.

No nozīmīgākajiem jaunajiem materiāliem minami šādi:

• blīvā keramika (ūdens, vai plašākā nozīmē šķidrumu necaurlaidīgi, termiski izturīgi trauki, kanalizācijas caurules, balzāma krūkas, klinkera izstrādājumi);

• siltumizolācijas materiāli (enerģijas taupīšana);

• ugunturīgie materiāli;

• dolomītkeramika (ražošanas blakus produktu – pārpalikumu realizācija);

• sorbenti (māls kā sorbents izmantojams pārtikas rūpniecībā, rūpniecisko un lauksaimniecisko notekūdeņu attīrīšanai, kā arī jūras un upju ūdeņu attīrīšanai no naftas un tās produktiem u.c.).

Kaļķakmens Īpaši jāizceļ perma nogulumi Latvijas dienvidrietumu daļā ar lielām kvalitatīva kaļķakmens atradnēm. Kaļķakmens izpētītie krājumi ir aptuveni 80 milj.t un aptuveni novērtētie – piecas reizes lielāki. Izpētītie krājumi atrodas 4 atradnēs (Kūmas, Kursīši, Auce un Nīgrande), no kurām praktiski izmanto Kūmu atradni. Kaļķakmeni izmanto A/s “Brocēni”, A/s “Būvmateriāli-AN” u.c. Kaļķakmens izmantošanas iespējas nosaka, galvenokārt, to ķīmiskais sastāvs, jo mehāniskā izturība un salturība nav pietiekoša, lai šos kaļķakmeņus izmantotu būvniecībā kā ēku apdares materiālu vai šķembu izejvielu. Kaļķakmens pašreizējie un perspektīvie izmantošanas veidi ir šādi:

• portlandcementa ieguvei;

• maltu neveldzētu vai veldzētu būvkaļķu ieguvei, kurus, savukārt, izmanto celtniecībā (apmetuma un mūrjavā) un celtniecības materiālu ražošanā (gāzbetons, silikātķieģeļi);

• stikla ieguvei;

• ķīmiskajā rūpniecībā;

• cukurrūpniecībā;

• augsnes kaļķošanai;

• kā kušņus metalurģijā;

• kā pildvielu papīra un kosmētisko līdzekļu rūpniecībā.

Ģipšakmens Ģipšakmens ir viens no pašiem vērtīgākajiem Latvijas derīgajiem izrakteņiem. Lielākās ģipšakmens atradnes atrodas Rīgas reģionā. Izpētītas trīs ģipšakmens atradnes – Salaspils, Saurieši, Skaistkalne. To kopējie izpētītie krājumi ir ap 50 milj. t, bet aptuveni novērtētie – 2 reizes lielāki. Pašlaik tiek izmantots Sauriešu atradnes ģipšakmens, no kura SIA “Knauf Marketing Riga” ražo ģipša saistvielas un izstrādājumus no tām. Ģipšakmens galvenais kvalitātes rādītājs ir CaSO4·2H2O saturs, pēc kura to iedala vairākās rūpnieciskās šķirās ar atšķirīgām izmantošanas iespējām. Ģipšakmens izmantošanas veidi ir šādi:

• ģipša saistvielu ražošana (būvniecības vai apmetuma ģipsis, augststiprības ģipsis, veidņu un medicīniskais ģipsis, ģipša cements);

• cementa rūpniecība (piedeva cementa klinkeram).

Savukārt, no ģipša saistvielām iegūst sekojošus izstrādājumus:

• ģipša kartonu;

• ģipša sausās javas un maisījumus;

• ģipša akustiskās un dekoratīvās plāksnes;

• ģipša veidnes keramikas rūpniecībai u.c. izstrādājumus.

Dolomīts Dolomīti ir viens no galvenajiem mehāniski izturīgu akmens materiālu avotiem Latvijā. Latvijas dolomīti galvenokārt tiek izmantoti kā šķembu ražošanas izejviela. Šķembu ražošanai lielākās izpētītās atradnes ar kopējiem krājumiem ir 184 milj.m3. Šķembu ražošanai galvenokārt tiek izmantota Aiviekstes atradne. Mehāniski izturīgākie dolomīti ir arī ķīmiski tīrākie un satur vairāk par 90 % CaCO3 + MgCO3. No tiem var ražot būvkaļķus un dolomītu miltus. Lielākā daļa no Latvijas dolomītiem piemērota kā būvakmens vai apdares materiāls. Daudzu atradņu dolomītus var izmantot kompleksi, paredzot to izmantošanu dažādām vajadzībām. Dolomītu būvkaļķu un dolomītmiltu ražošanai iegūst tikai vienā – Kranciema atradnē Ogres rajonā, kuru izmanto SIA “Saulkalne-S”. Kopējie dolomītu daudzumi tiek vērtēti ar 26 miljardiem m3.

Dabīgā, termiski un ķīmiski apstrādātā dolomīta izmantošanas veidi ir šādi:

• dabīgais dolomīts:

- būvakmens ēku būvniecībai un akmens pieminekļu restaurācijai;
- apdares plāksnes;
- dolomītšķembas;
- dolomītmilti lauksaimniecībai;
- kā viena no sastāvdaļām stikla un minerālvates ražošanai;
- drupināšanas atsijas.

• termiski apstrādāts dolomīts:

- kaustiskais dolomīts, fibrolīta un ksilolīta tipa apdares siltumizolācijas materiāli;
- dolomītkaļķi, hidrauliskie dolomītkaļķi, romāncements, mūrjavas, apmetumjavas, zemas markas betons, smilšu-kaļķu bloki;
- saķepdolomīts metalurģijai un ugunturīgie monolītizstrādājumi.

• ķīmiski apstrādāts dolomīts:

- magnija oksīds un magnija šķīstošie sāļi, mervinits, periklaza špineļu tipa ugunturi;
- metāliskais magnijs pirotehnikai un supervieglu sakausējumu ieguvei.

Stikla un veidņu smiltis Stikla rūpniecībā un metalurģijā galvenokārt lieto tīrākos kvarca smilšu paveidus t.i. smiltis ar augstu kvarca un minimālu dzelzs oksīda, titāna dioksīda un hroma oksīda saturu. Veiktās tehnoloģiskās pārbaudes liecina, ka Latvijas kvarca smiltis izmantojamas metalurģijā (veidnēm) un stikla ražošanā, bet tikai pēc to bagātināšanas. Par perspektīvām smiltīm bagātināšanai uzskatāmas juras perioda kvarca smiltis Skudru atradnē. Devona nogulumi, kas izplatīti galvenokārt Cēsu un Valmieras rajonā, ir nozīmīgs balto stikla un veidņu smilšu avots. Smiltis ir ļoti plaši izplatītas kvartāra nogulumos, kur to krājumi ir praktiski neierobežoti, bet galvenais šo smilšu trūkums ir augstais krāsojošo oksīdu saturs.

Grants Grants un smilts atradņu kopējie izpētītie krājumi ir ap 240 milj. m3. Ar mazgātu smilšu un šķembu ražošanu nodarbojas SIA “RUDUS LATVIA”. Ar grants un šķembu ieguvi nodarbojas SIA “Veseta”, SIA “Pļaviņu DM” u.c. uzņēmumi Latvijā. Jau agrāk veiktie pētījumi parādījuši, ka Latvijas grants stiprība (triecienizturība, nodilumizturība) un salturība ir atkarīga no tās petrogrāfiskā sastāva. Svarīgākais komponents, kas pozitīvi ietekmē grants kvalitāti, ir magmatisko un metamorfo iežu graudi. Konstatēts, ka pat tādas grants iegulas, kuras nemaz nesatur magmatisko iežu graudus, bet sastāv tikai no svaigām un izturīgām karbonātiežu atlūzām, pēc materiāla triecienizturības ir pilnībā izmantojamas dzelzceļa balastam. Autoceļu būvei, kur liela nozīme ir materiāla triecienizturībai, nepieciešama grants, kura satur vismaz 10-12 % magmatisko un metamorfo iežu graudus. Latvijas grants parasti ir salturīga, tās salturība atkarīga no komponentu mehāniskās izturības, plaisainības, slāņojuma īpatnībām un sadēdējuma pakāpes.

Latvijas Zinātnes padomē

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Aicinām pieteikties!

Šie līgumi ietver ekvivalentas apmaiņas kvotas, kurās noteikts maksimālais laiks, ko vienas valsts zinātnieki var uzturēties otrā valstī, lai veiktu pētījumus kopējās programmās ar partneriem ārvalstīs.

Ja Jums jau ir kopēji zinātniski projekti LZA starptautiskās sadarbības valstīs vai arī ja vēlaties uzsākt sadarbību ar partneriem šajās valstīs, aicinām Jūsu pieteikumus iesniegt LZA Starptautiskajā daļā līdz 2003. gada 1. martam. Īpaši gaidīsim pieteikumus no humanitāro zinātņu pārstāvjiem, ievērojot to, ka ES 6. Ietvarprogramma piedāvā sadarbības programmas galvenokārt dabas un lietišķo zinātņu jomās.

Papildus informāciju par līgumiem, atbilstošajām kvotām un apmaiņas nosacījumiem katrā valstī, kā arī par LZA sadarbību ar starptautiskajām organizācijām var saņemt LZA Starptautiskajā daļā. Telefons: 7227391 vai 7223922; e-pasts: int@lza.lv.

LZA divpusējie zinātniskās sadarbības līgumi

Šī brauciena laikā vēlējos iepazīties ar Maskavas antropoloģijas iestāžu fondos uzkrātiem jauniem   kranioloģiskajiem materiāliem baltu problēmas tālākai izpētei, iepazīties ar galvenajiem pētniecības virzieniem dažādās Maskavas antropoloģiskajās iestādēs, nodibināt zinātniskos sakarus starp Maskavas un Latvijas antropologiem, iegūt jaunu antropoloģisko literatūru.

KZA Arheoloģijas institūtā es iepazinos  ar Vologdas apgabalā iegūto m.ē. 11.–12. gs. kranioloģisko materiālu (Nikoļskas un Ņefedjevas kapulauki), ar kuru (pēc zinātnieku atzinuma) pārstāvētas pirmās kara draudzes, kas kolonizēja Krievijas ziemeļrietumus. Ar šiem materiāliem mani mudināja iepazīties trīs dažādi iemesli: 1) valodnieku liecības par minētajā reģionā iegūto lielu baltu cilmes hidronīmu un toponīmu skaitu (Agejeva, 1986), 2) Vologdā konstatētais baltu ģenētiskais marķieris LW^b gēns ar salīdzinoši augstu šī retā gēna sastopamību (2,2%), 3) publicētie summārie galvaskausu sēriju dati stiprā mērā liecināja, ka starp tiem iedzīvotājiem, kas atstājuši minētos kapulaukus Vologdas apgabalā, ir bijuši arī baltu cilmes iedzīvotāji.

Iepazīstoties ar Nikoļskas un Ņefedjevas kapulauku galvaskausiem, es atradu to sastāvā neapšaubāmi baltu cilmes indivīdus ar izteiktām baltiem raksturīgām pazīmēm. Caurmērā šie indivīdi identiski m. ē. 2.–4. gs. jatvingiem, 4.–8. gs. lietuvjiem un 9.–12. gs. latgaļiem. Turklāt minētiem baltu cilmes indivīdiem (šajā laikā tikai baltiem) raksturīgas arī arhaiskas pazīmes: liels galvaskausa velves augstums, liels sejas augstums, kā arī 11.–12. gs. galvaskausu morfoloģijā izteikta masivitāte.

Maskavas universitātes Antropoloģijas institūtā es iepazinos ar 1. g.t. p.m.ē. kranioloģiskajām sērijām, kas iegūtas Skitijas teritorijā, kurā tiek iekļauts arī Dņepras kreisā krasta mežastepju rajons, kur ir dzīvojuši balti. Bez tam mani interesēja galvaskausi, kas pārstāv baltu arheoloģiskās kultūras un pieguļ Skitijas teritorijai no rietumiem. Skitiju un tās kaimiņus ir aprakstījis Herodots. Viņa pieminētie budini un neuri, iespējams, bijuši baltu etnosam piederīgie iedzīvotāji. Tādējādi liels skitu materiāls, kas glabājas MU Antropoloģijas institūta fondos, ir neapšaubāmi interesants arī no seno baltu pētniecības redzesloka. Iepa zīstoties ar skitu materiālu, kļūst skaidrs, ka šajā teritorijā ir bijuši arī balti. Taču, lai to nopietni izvērtētu, ir vajadzīgs laiks un liels darbs. Pagaidām no redzētā un izprastā var secināt, ka skitu nosaukums ir apvienojis dažādas cilmes etnosus. Tātad Herodota skitus ir jāuzskata kā polietnisku veidojumu. Starp tiem ir bijuši arī balti, kas pārstāv divus antropoloģiskos variantus, abi masīvi: vienam ir bijusi plata seja (pazīme, kas visvairāk raksturīga senbaltiem), otram šaura – iespējams, starp tiem bijuši neuri un ciltis, antropoloģiski līdzīgas zemgaļiem. Izdevās izmērīt budinus, kas 1. g.t. p.m.ē. apdzīvoja Desnas upes ielejā Juhnovas kultūras teritoriju. Tiem raksturīga izteikti plata seja, masivitāte un izteikts arhaisms (līdzīgi latgaļiem, lietuvjiem, jatvingiem, iespējams, arī kuršiem). Tas liecina par budinu piederību baltiem un to radniecību ar minētām ciltīm. Ļoti svarīgi būtu iepazīties ar lielu skitu kranioloģisko materiālu, kas glabājas Ukrainas ZA Arheoloģijas institūtā Kijevā.

MU Antropoloģijas institūtā pēc Maskavas kolēģu lūguma es nolasīju referātu par antropoloģisko problēmu loku Latvijas antropologu pētniecībā. Pēc referāta bija daudz jautājumu, diskusija un pārrunas.

LZA Arheoloģijas institūtā tiek dibināts jauns antropoloģiskais žurnāls Bioarheoloģija, kas iznāks četras reizes gadā. Žurnālam būs starptautiskais raksturs. Mani uzaicināja uzrakstīt žurnālam divus rakstus krievu valodā. Kopsavilkums krievu valodā – 2/3 no raksta apjoma – tiks tulkots angļu valodā ar kāda fonda atbalstu. Viens raksts būs veltīts manai metodei “Kapulauka iekšējās struktūras izpēte”, kas pirmo reizi pielietota Ķivutkalna kapulauka izpētē. Otrs raksts ir jāsagatavo par somugriem, galvenokārt uz Zvejnieku kapulauka materiāla bāzes. Tā saturā jāatspoguļo antropoloģiskais sastāvs, apbedīšanas tradīcijas u.c. Es referātā īsā veidā iepazīstināju ar manu koncepciju par senbaltu teritoriju Eiropā, kas dibināta galvenokārt uz paleoantropoloģisko materiālu. Koncepciju antropologi uztvēra kā pa ma totu un tādēļ tika piedāvāts uzrakstīt Novosibirskas žurnālam (kas tiek dublēts angļu valodā) rakstu “Senbalti indoeiropiešu telpā”. Žurnālam “Bioarheoloģija” tika piedāvāts sagatavot rakstus pēc izvēles arī pārējiem Latvijas vēstures institūta antropoloģijas laboratorijas līdzstrādniekiem. Šo iespēju mēs noteikti izmantosim. Pēc referāta, debašu laikā man tika pie dāvāts uzrakstīt universitātes mācību grāmatu “Paleoantro po loģija”. Senbaltu problēmas sakarā es piedāvāju prof. I. Perevozčikovam sagatavot mūsu rakstu krājumam rakstu par tohāriem. Šajā sakarā viņš minēja interesantu faktu: Toha ristānas teritorijas daļa, kas atrodas Afganistānas ziemeļaustrumos, kādā senā ģeogrāfiskajā kartē iezīmēta ar nosaukumu “Āria”. Pieminēšu mūsdienu baltu un tohāru valodas (12. gs. p.m.ē.) vārdu lielu līdzību.

Vizītes laikā Maskavā es apmeklēju KZA Arheoloģijas institūta antropoloģijas nodaļu, Maskavas universitātes antropoloģijas katedru, KZA Etnonoloģijas un antropoloģijas institūta Antropoloģijas nodaļu un laboratoriju un Maskavas universitātes Antropoloģijas institūtu.

Apmeklējot minētās antropoloģiskās iestādes, saņēmu dāvanu veidā ap 40 dažādu izdevumu – galvenokārt grāmatas, rakstu krājumus, brošūras u.c., kas atspoguļo nosauktos pētniecības virzienus.

Manu braucienu zinātniskajā nolūkā uz Maskavas antropoloģiskajām iestādēm es vērtēju kopumā kā produktīvu. Maskavas kolēģi bija ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Man liekas, ka arī Maskavas kolēģi manu apmeklējumu uztvēra kā produktīvu, kas veicinās abpusējus zinātniskos sakarus un konkrētu sadarbošanos.

Stipendijas zinātnes cerībām

Kā jau lasījām iepriekšējā “Z. V.” numurā (nr. 19, 2002. g. 25.XI), konkursa komisija fizikā nolēma piešķirt stipendijas 2002./2003. māc. g. USD 100,00 mēnesī Baibai Rakvičai (Daugavpils Universitāte), Edmundam Tamanim (Daugavpils Universitāte), Ilzei Aulikai (Latvijas Universitāte) un Renāram Ertam (Latvijas Universitāte).

Konkursa komisija politoloģijā un tiesību zinātnēs nolēma pie šķirt stipendiju Ls 80.00 mēnesī. 2002./2003. māc. g. tiesību zinātnēs Mārim Graudulim (Latvijas Policijas akadēmija), Baibai Brokai (Latvijas Universitāte) un politoloģijā Karīnai Janavai no LZA Ekonomikas institūta.

25. novembrī LZA bija ieradušies K. Poča stipendiju saņēmēji, tāpēc saruna vairāk izvērsās par šo dāsno, inteliģento latviešu ģimeni no ASV – Konstantīnu un Ernu Počiem. Konstantīns Počs bija Latgales dēls, dzimis 1912. g. 27. februārī. Rēzeknes apriņķa Poču ciemā. Beidzis Aglonas ģimnāziju, Latvijas Universitātes matemātikas un dabaszinātņu fakultāti (1940), iegūstot Mag. rer. nat. grādu ģeoloģijā. Strādājis par fizikas skolotāju un ķīmijas lektoru Rēzeknes Valsts ģimnāzijā un Komercskolā (1940–1944). Kara gados, nokļūstot Vācijā, strādājis par skolotāju latviešu DP skolās un studējis fiziku Getingenas universitātē. Pēc izceļošanas uz Angliju 1947. g., smagi strādājot fizisku darbu tekstilrūpniecībā, tomēr atradis par iespējamu vēl papildināties mikroskopijā un meteoroloģijā Mančesteras un Šefildas universitātēs. Kopš 1956. g. studējis atmosfēras fiziku un meteoroloģiju Toronto universitātē, vēlāk vēl papildinājies atmosfēras fizikā Teksasas universitātē (ASV, 1961), specializējies tranzistoru un diodu laukā. Daudzpusīgā sagatavotība pavēra iespēju K. Poča karjerai ASV Gaisa spēkos. Kopš 1962. g., vairāk nekā 30 gadu strādājot ASV Gaisa spēku un pa saules telpas laboratorijā (Aerospace Instrumentation and Meteorology Division,Air Force Cambridge Research Laboratory Bostonā, ASV), viņš kļuva par izcilu meteoroloģijas raķešu konstruktoru, piedalījās ASV Mēness pētījumu programmas īstenošanā un slavenās AWACS (Airborne Warning and Control System) sistēmas izveidošanā ASV bruņotajiem spēkiem, ar kuras palīdzību tika izcīnīta uzvara Līča karā. K. Počs attīstījis meteoroloģiskās raķetes ASV Mēness programmas atbalstam – optimālo apstākļu novērtēšana 30–250 km augstuma zonā un izvēle pirms lielo kosmosa raķešu palaišanas. K. Počs bija daudzu izgudrojumu autors, viņam vairākkārt izteikta ASV valdības un militārās vadības augsta atzinība. Pats K. Počs par savu zinātnisko darbu teica: “Es biju stiprs, strādīgs, bez atpūtas varēju daudz paveikt zinātnē un mājas darbos nedēļas nogalēs… Mans pētījums aparātu attīstībā nav saistīts ar to, kā labāk un ātrāk iznīcināt cilvēkus, bet gan ar to, kā aizsargāt civilie dzīvotājus, karavīrus, zemi un rūpniecību kā kara, tā arī miera laikos.”

LZA Fonda priekšsēdētājs LZA īstenais loceklis Tālis Millers, sirsnīgi apsveicot konkursa uzvarētājus, atzina, ka konkurss ir bijis nopietns un komisijām bija visai grūti izlemt, izskatot pieteikumus un iesniegtos materiālus. T. Millers novēlēja visiem stipendiju saņēmējiem strādāt rūpīgi un rezultatīvi. Jaunos zinātniekus sveica arī Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” priekšsēdētājs prof. I. Meirovics. LZA viceprezidents LZA īstenais loceklis Juris Ekmanis, atzīmējis, ka pirmos Konstantīna Poča stipendiātus zinātnes vēsturē vienmēr pieminēs, uzsvēra šīs stipendijas iedibinātāja neordināro personību – viņš bija inženieris, radaru tehnikas un aviācijas speciālists, kurš uzskatīja, ka inženierzinātņu pamatā ir fizika, jo, tiklīdz inženierzinātnes iziet “pielietojamās sfērās”, ir teicami jāzina fizika.

LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, izteicis lielu gan darījumu par jauniešu uzvaru, novēlēja viņiem kļūt par labiem fiziķiem un vispusīgiem cilvēkiem. Tādiem, kāds bija Konstantīns Počs. Jo līdzās plašām zināšanām fizikā K. Počs jau no ģimnāzijas gadiem aizrāvās ar klasisko kultūru, senajām valodām, Aristo teļa un Platona filozofiju, Sv. Augustīnu un Akvīnas Tomu. Tas deva dzīves rūdījumu un veidoja prasmi loģiski skaidri formulēt savus uzskatus. K. Počs bija vēsturiskās, 1896. g. Pēterburgā dibinātās latviešu studentu korporācijas Fraternitas Metro politana filistrs, tāpat kā J. Stradiņa tēvs Pauls Stradiņš. K. Počs bija liels ideālists, filozofs, viņš runāja un rakstīja par Aristoteli, Platonu, Heraklītu, par antīko pasauli. Likās, ka nepiepildītas izglītības alkas viņu pavadīja visu mūžu. Viņa darbības lokā bija sadarbības veidošana dažādu speciālistu starpā, kontraktu analīze un slēgšana par vairāk nekā miljardu ASV dolāru. Izcili godīgs valsts līdzekļu izmantošanā, viņš bija turīgs un dāsns cilvēks, kuram rūpēja gan dzimtās Latgales kultūras atbalstīšana, gan Latvijas jauno fiziķu izglītošana. Viņa personības iezīmes saskatāmas Konstantīna Stroda–Plencinīka memuāru romānā “Viss sākās Varakļānos”. Pēdējos dzīves gadus K. Počs pavadīja savā mājā Keipkodā (ASV, Masačūsetas pavalstī) kopā ar dzīves biedri Ernu Poču. Viņa bija valodu skolotāja, apveltīta ar izcilu māksliniecisku gaumi. Mājā atradās arī darbnīca, kurā slavenais izgudrotājs savam priekam būvēja raķešu modeļus. LZA ir liels gandarījums par Konstantīna Poča un Ernas Počas gribas īstenojumu – stipendijām jaunajiem zinātniekiem.

Stipendiāti ar pateicību atzina, ka stipendija patiešām būs būtisks atbalsts gan tuvāku, gan tālāku plānu realizācijā – sākot no studiju pabeigšanas, zinātniskā darba turpināšanas, līdz pat laboratorijas izveidei Daugavpils Universitātē. Zīmīgi, ka tikšanās un saruna notika LZA Senāta zālē – vietā, kur tiek risinātas zinātnei svarīgas problēmas. Jaunie zinātnieki saņēma arī vēlē jumu pēc gadiem atgriezties šajā telpā korespondētājlocekļu un akadēmiķu statusā.

“Pasaules klases namā lai skan pasaules klases mūzika” – tā, sveicot savus viesus 24. novembra pusdienā, laipni teica nama saimnieks O. Spārītis. Pētera Vaska mūzika patiesi ir ieguvusi pasaules slavu, vienā daļā klausītāju pat raisot tādu domu, ka tās autoru labāk pazīst ārzemēs un nevis Latvijā. Koncerts bija vienreizējs. Tajā nozīmē, ka savas domas, izjūtas, atsevišķu muzikālo tēmu rašanos izskaidroja pats komponists. Iespaids fascinējošs, klausītāji jutās apburti un savaldzināti. Ielūkošanās radošā dvēselē – ar uzticēšanos saviem klausītājiem un māksliniekiem – izpildītājiem, tā varētu raksturot šo apbrīnojamo atmosfēru koncertzālē. Skanēja “Mazā vasaras mūzika” (1986) vijolei un klavierēm, klavieru fantāzija “Izdegušās zemes ainavas” (1992), “Ainava ar putniem” (1981), trīs daļas no “Klavieru kvarteta” (2001). Muzicēja J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Maļeckis, (klavieres), Dita Krenberga (flauta), Nacionālā simfoniskā orķestra un Kremerata Baltica mākslinieks Sandis Šteinbergs (vijole), Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieks Arigo Štrāls (alta vijole), Kremerata Baltica mākslinieks Ēriks Kiršfelds (čells).

Pēc koncerta visiem klausītājiem O. Spārīša vadībā bija iespēja papriecāties par Melngalvju nama dārgumiem un jaunieguvumiem, atjaunojot kādreiz slaveno Melngalvu nama sudraba kolekciju.

Kāpēc par šiem jautājumiem runā arvien biežāk un plašākās auditorijās? Zinātnes progress pagājušā gadsimta 90. gados un jaunā gadu tūkstoša sākumā ir attīstījis lavīnveida ātrumu, radot jaunas nozares bioloģijā un medicīnā, ietverot vēl nebijušas biomedicīniskas procedūras, kas saistās ar cilvēka dzīvības sākumu un beigām. Tās ir orgānu, audu, šūnu un dzimumšūnu transplantēšana, ģenētiskā testēšana, gēnu inženierija un terapija, cilvē kaembriju šūnu pētījumi, eitanāzija utt. Arvien vairāk paplašinās zinātnieku praktiskās darbības, kas šķērso valstu robežas, pieaugot orgānu, šūnu, DNS paraugu, ģenētisko datu eksportam un importam. Tādējādi biomedicīnas attīstība, ko var uzskatīt par biotehnoloģijas fenomenu un kas reprezentē cilvēka intelekta uzvaras gājienu, rada arī nopietnas bažas par cilvēka dzīvību, cilvēka cieņas un tiesību aizsardzību. Eiropā jau ir izstrādāti vairāki dokumenti, kas deklarē šo tiesību aizsardzību (piem., 1997. g. UNESCO izstrādāja deklarāciju par cilvēka genoma un cilvēka tiesību aizsardzību, ko akceptēja ANO Ģenerālā asambleja 1998. g.).

Taču svarīga ir katras valsts atbildība un spēja regulēt bioētikas principu praktisko ievērošanu. Tas ietver gan likumdošanu, gan sadarbības radīšanu un informācijas apmaiņu starp zinātniekiem, valstiskām un nevalstiskām organizācijām, bioētikas komitejām, sabiedrību. Tas savukārt nozīmē, ka cilvēkiem, kas piedalās šajā kooperācijā, ir jāprot runāt “bioētikas valodā”. Vai Latvijā ir pietiekoša izpratne un informācija par bioētiku un tajā ietvertajiem jautājumiem? Zinātniekiem, kas darbojas kādā noteiktā biomedicīnas specialitātē, šīs problēmas nav svešas. Uz entuziasma pamata aktīvi darbojas mūsu bioētikas komitejas. Taču bioētika neattiecas tikai uz bioloģiju un medicīnu. Tā attiecas uz visu sabiedrību, ietverot kultūras, sociālos, ekonomiskos, reliģiskos aspektus. Vai sabiedrība ir pietiekoši informēta? Minimāli. Žurnālisti par bioētiku runā reti, un zinātnei veltītie TV raidījumi nobīdīti uz pusnakti. Vai Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija aktīvi iekļaujas bioētikas jautājumu risināšanā? Baidos, ka nē. Vismaz pēdējo gadu starptautiskos forumos, kas veltīti bioētikai un uz kuriem speciāli aicina attiecīgo ministriju pārstāvjus, mūsu Izglītības un zinātnes ministrijas funkcionārus ir grūti ieraudzīt. Citiem vārdiem, mums Latvijā trūkst bioētikas speciālistu, kas orientētos mūsdienu bioētikas jautājumos, sākot no ētikas filosofijas, starptautisko juridisko dokumentu izpratnes, reproduktīvām tehnoloģijām, ģenētikas, un beidzot ar eitanāziju.

Ievērojot biomedicīnas un biotehnoloģijas straujo attīstību, kas radīs jaunas, nebijušas metodes grūti ārstējamu slimību novēršanā, no vienas puses, bet, no otras puses, pielietojot jaunās biomedicīnas un gēnu tehnoloģijas, pastāv draudi cilvēka dzīvībai un cilvēka tiesību aizsardzībai arī Latvijā.

Acīmredzot, Latvijājā izstrādā bioētikas izglītības koncepcija. Daudzās Centrālās un Austrumeiropas valstīs pie universitātēm nodibinātas bioētikas katedras vai institūti (piem., Čehijā, Polijā, Slovākijā, Vācijā, Gruzijā). Dažās valstīs (piem., Igaunijā) bioētika ir obligāts kurss doktorantiem. Kā mums sākt organizēt bioētikas izglītību? Mūsu Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāpiešķir būtisks finansējums, lai sākumā mūsu studenti no dažādām fakultātēm (bioloģijas, medicīnas, filosofijas, žurnālistikas, juridiskās, vides aizsardzības u. c.) varētu tikt sūtīti mācīties uz starptautiskiem bioētikas centriem (piem., Norvēģijā). Šie jaunie “bioēticisti” varētu kļūt par kodolu bioētikas katedras vai centra radīšanā Latvijā. Mums jāpasteidzas, jo ejam taču uz ES.

Konkurss

Pretendēt uz amatu var persona ar zinātņu doktora grādu psiholoģijā. Līdz 23.12.2002 jāiesniedz šādi dokumenti:

– Augstskolas Senātam adresēts iesniegums par piedalīšanos konkursā;
– izglītības dokumenta noraksts;
– zinātnisko grādu apliecinoši dokumenti;
– dzīves un darba gājums (CV);
– publicēto darbu saraksts;
– izraksts no darba grāmatiņas par pēdējiem 6 gadiem.

Dokumentus ir jāiesniedz:

Psiholoģijas Augstskolas personāldaļā,
Psiholoģijas Augstskolā, Lomonosova 4, 103. kab.
Uzziņas pa tālruni: 7100608, 7100540.

Aizstāvēšana

JĀNIS KALNAČS

par tematu “Mākslas dzīve nacistu okupētajā Latvijā 1941–1945”.

Promocijas darba recenzenti: Dr. art. Laila Bremša, Dr. art. Ruta Čaupova. Dr. art. Zaiga Kuple.

Ar promocijas darbu var iepazīties J. Vītola Mūzikas akadēmijas bibliotēkā, Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 1.

* * *

2002. gada 20. decembrī plkst. 13.00 RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes aktu zālē Kronvalda bulvārī 1 notiks “RTU – P14” Promociju padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai elektrotehnikas nozarē aizstāvēs

ALEKSANDRS TEREBKOVS

par tēmu “Specializētie enerģijas pārveidotāji ar paplašinātām funkcionālām iespējām”.

Recenzenti: prof. Dr.habil.sc.ing. L. Ribickis (RTU, Latvija), prof. Dr.habil.sc.ing. A. Smiļgevičius (Viļņas TU, Lietuva), prof. Dr.habil.sc.ing. A. Šnīders (LLA, Latvija).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2002. gada 23. decembrī plkst. 13.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

SVETLANA SAKSONOVA

par tematu: “Latvijas komercbanku aktīvu struktūras pilnveidošana”.

Recenzenti: Dr. habil. oec. profesors Valerijs Praude, Dr. oec., asociētais profesors Uģis Zālītis, Dr. oec. Ludmila Rozgina.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2003. gada 7. janvārī notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertācijas pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs:

plkst. 11.00

MĀRA DIRBA

Temats “Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LPA prof. D. Lieģeniece, Dr. paed., SDSPA “Attīstība” prof. A. Vilciņa, Dr. phil., LU asoc. prof. E. Buceniece;

plkst. 13.00

DACE NAMSONE

Temats “Didaktiskās sistēmas pilnveide organiskajā ķīmijā”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. I. Maslo, Dr. habil. paed., Valsts emer. zin., DU goda Dr. L. Keirāns, Dr. chem., RTU asoc. prof. Ē. Bizdēna.

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 8. janvārī, plkst. 15 notiks LU Vēstures zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde Rīgā, Brīvības bulv. 32, 4. auditorijā, kurā promocijas darbu par tēmu “Vācu faktors Latvijā (1918.–1939.): politiskie un starptautiskie aspekti” aizstāvēs

RAIMONDS CERŪZIS.

Recenzenti: Dr. habil. hist. A. Stranga, Dr. hist. H. Šimkuva, Dr. hist. Ē. Jēkabsons.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

Latvijas Universitātes vēstures zinātņu promocijas padome 2002. gada 20. novembrī piešķīra vēstures doktora (Dr. hist.) zinātnisko grādu LU Latvijas vēstures institūta asistentei Renātei Blumbergai vēstures nozares etnogrāfijas apakšnozarē par promocijas darbu “Etnogrāfiskie materiāli par lībiešiem Somijas avotu krātuvēs”.

Balsošanas rezultāti: par – 11 balsis; pret – 2 balsis; atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 26. novembra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnis ko grādu SOLVEIGAI LINDAI REMESEI nozaru pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Reliģijas pedagoģijas teoriju attīstība”.