LATVIJAS ZINĀTNIEKU SAVIENĪBAS BIEDRI,
GODĀTIE KOLĒĢI,

Tātad, mums pašiem jāstrādā, lai pierādītu LZS nepieciešamību!

Novēlu jums, kolēģi, stipru veselību, ticību un jaunas idejas savu ieceru realizēšanā!

Apspriedām Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) sēdes lēmumus, un tā kā LZS ir minēta Profesionālo mākslinieku reģistrā, tad valdes lēmums ir: paziņot LRSP, ka šādā reģistrā mūsu organizācija nevar būt; ja LRSP reģistru pārdēvēs par Radošo personību reģistru, tad esam gatavi tajā iekļauties, protams, nosakot īpašas (atšķirīgas no profesionālajiem māksliniekiem un arhitektiem) prasības LZS biedriem.

Valde pieņēma lēmumu lūgt Latvijas Zinātnes padomei lielāku finansējumu “Zinātnes Vēstnesim”, lai varētu palielināt tā apjomu. Zinātnes padomē LZS pārstāvēs U. RAITUMA kungs.

Nākošā Valdes sēde notiks 2003. gada 8. janvārī, plkst. 15.00; bet Padomes locekļus lūdzam uz sēdi 30. janvārī, plkst. 16.00.

Un tomēr viņa griežas!

Saruna ar Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidentu INĀRU KĻAVIŅU

Bez irkļiem un bez stūres

Tā varētu raksturot situāciju 90. gadu pirmajā pusē, kad Latvijas rūpniecība tika iemesta brutālajā tirgus ekonomikā absolūti tai nesagatavota. Valdības ieskats bija – lai izdzīvo, kas spēj, lai iet bojā, kas nespēj. It kā loģiski, bet, palaižot vecu koka laivu pasaules okeānā bez airiem un bez stūres, diez vai ir cerība, ka tā saviem spēkiem aizpeldēs līdz kādai ziedošai salai. Ar vienu pašu ūdens smeļamo liekšķeri tālu netiksi. Kā atzīst I. Kļaviņš, toreizējie rūpnīcu direktori vispār neprata sarunāties ar ārzemniekiem, kur nu vēl kaut ko norunāt. Atceros lasījusi Bruņa Rubesa grāmatā, cik augstprātīgi viņu, toreizējo milzīgā “Volkswagen” administrācijas atbildīgu darbinieku, uzņēma mūsu RAF kungs un boss Bosets. Kur tagad Bosets, kur pats RAF? Cik bija tādu direktoru, kuri prata novērtēt situāciju pasaules tirgū? Kļaviņš par piemēru nosauc Latvijas–Vācijas kopfirmas “VERMERK” prezidentu Jāni Zviedri. Jā, jā, tā ir tā pati bijusī Elektrospuldžu rūpnīca Mangaļos, kas apgādāja Padomju Savienību ar Iļjiča spuldzītēm. Paši taisīja visu – pūta kolbas, cokolus. Tā sakot, naturālā saimniecība, lai nebūtu atkarīgi no haotiskiem piegādātājiem. Jaunajā situācijā rūpnīcas vadība izvērtēja savas iespējas un saprata, ka pašu ražotie cokoli neatbilst Eiropas standartiem, pie tam, pieaugot gāzes un elektroenerģijas tarifiem, ātri vien var nonākt zem ūdens. Izrēķināja, ka lētāk ir iepirkt atsevišķas spuldžu sastāvdaļas ārzemēs nekā ražot pašiem. Šobrīd “VERMERK” ražo 400 dažādu veidu kvēlspuldzes, 96% lampu eksportē uz Vāciju.

– Bet kāpēc tad veikalos ir nopērkamas visu iespējamo firmu spuldzes, tikai tādu “VERMERK”, turklāt vēl kā Latvijas preci, es nekur neesmu manījusi?

– Rīgas spuldzes, pie tam vēl ar citu, tirdzniecības firmas marku, ir atrodamas tikai vienā veikalā. Ne tāpēc, ka tās būtu sliktākas par citu firmu ražojumiem. Varbūt tieši otrādi – labākas, citādi nebūtu iespējams visu produkciju eksportēt.

Debesmanna pār Latviju un… citi graudu izstrādājumi

Pasaule ir preču pārpludināta. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas Rietumiem pavērās milzīgi liels, ar kvalitāti neiz lutināts, firmas apstulbināts tirdzniecības lauks. Sākās importa invāzija. Pie tam ārzemju ražotāju un tirgotāju rokās bija gadu desmitos izstrādāts un pārbaudīts izsmalcināts piedāvāšanas mehānisms, kurā jau bija oficiāli paredzētas zināmas summas savas produkcijas, ja tā var teikt, “ieteikšanai” (latviski tas asociējas ar tiem izstrādājumiem, ko saimniece izņem ar lizi no krāsns). Latvijas jaunā vai reorganizētā rūpniecība šajā pasaules preču debesmannas lietū varēja iespiesties tikai ar ļoti augstu kvalitāti, kas nav lēta, vai arī ar to, ko dara viens no jaunajiem un, I. Kļaviņa vārdiem izsakoties, ļoti veiksmīgajiem uzņēmumiem “HANZA ELEKTRONIKA” Ogrē, kuru vada Ilmārs Osmanis, proti, ar kopdarbību.

Uzņēmums sāka strādāt pagājušā gada septembrī un četros mēnešos ar 20 strādājošiem saražoja 100 000 latu lielu neto apgrozījumu. Šogad tas ir sagaidāms ap 600 000 latu. Būvē jaunu ražošanas korpusu 2000 m² platībā, kurā būs darba vietas vēl vismaz 100 strādājošiem.

Ar ko tad nodarbojas šie veiksminieki? Izrādās, saņem ļoti akurāti iesaiņotas detaļas no Zviedrijas un montē atsevišķus elektroniskos mezglus “CANON” kopētājiem. Kļaviņš priecājas, cik perfekti iekārtota katra darba vieta, kur, iztukšojoties kastītei ar detaļām, tās vietā pieslīd nākamā, bet aiznākamā jau ir ceļā no Zviedrijas. Jautāju – ja jau tās detaļas Zviedrijā ir tik perfekti uztaisītas, vai tad tur nevar paveikt arī to mazumiņu un pašiem samontēt? Vai ir vērts saiņot un sūtīt uz Latviju, bet pēc tam atpakaļ?

– Alga, ko šeit strādājošais saņem, atkarībā no atbildības pakāpes, pēc nodokļu atrēķina ir sākot no 180 līdz 400 latiem…

Sapratu. Lētais darbaspēks pagaidām ir viens no mūsu eksporta priekšnosacījumiem līdzās labajai kvalitātei. Taču ne tikai tie. Svarīgi ir atrast savu nišu.

Ekskluzivitāte

Ar ko mums asociējas vārds LĪVĀNI? Katrā ģimenē vēl atrodama kāda Līvānu stikla vāzīte, pelnutrauks vai atliekas no glāžu komplekta. Līvānu stikla rūpnīcas ražojumi bija gana ekskluzīvi tajos laikos, kad čehu stikls un kristāls kalpoja par valūtu norēķinos ar ārstiem un skolotājiem, bet pašiem bija jāiztiek ar Līvānu produkciju. Zinātniskai sabiedrībai Līvāni vēl asociējās ar Mikrobioloģijas institūtu, akadēmiķi Mārtiņu Beķeru un lopbarības lizīna rūpnīcu. Nu nav vairs kolhozu lielfermu, lizīna eksporta un arī pašas ražošanas. Bankrotējusi Līvānu stikla fabrika, bet uz tās drupām, pareizāk – no tās atzara tapusi viena no pasaulē nedaudzajām optisko šķiedru kūļu ražotājām firmām – “ANDA OPTEC” (direktors Daumants Pfafrods). Par to I. Kļaviņš saka:

– Līvānos notiek milzīgs attīstības progress. No bijušā Līvānu stikla rūpnīcas ražošanas iecirkņa izveidots moderns (līdzīgi kā modernais elektronikas aparatūras ražošanas uzņēmums “ARCUS ELEKTRONIKA” Tīrainē, kur direktors ir Vitālijs Aišpurs) uzņēmums “ANDA OPTEC”, no kura produkcijas 99,9% tiek eksportēti. Tā ražojumi tiek izmantoti jaunākajās medicīnas iekārtās, kosmosa tehnoloģijās, piemēram, NASA pasūta komponentus speciāliem spektrometriem. Līdzīga profila uzņēmumu ar jauno gadu slēdz ASV, un liela tiesa pasūtījumu tiek izvietoti Līvānos. Tur bija ieradusies grupa speciālistu no ASV iepazīties ar uzņēmumu, arī japāņi, kuru Eiropas uzņēmumiem vajadzīgi jauni piegādātāji. Nav lieki jāsaka, ka “ANDA OPTEC” ir sertificēts uzņēmums, un sertifikācija sagaida jebkuru no Latvijas uzņēmumiem, kurš grib strādāt Rietumu tirgum.

Otrs unikāls uzņēmums ir BSI – “Baltic Scientific Instruments” (prezidents Vladimirs Gostilo), kura specialitāte ir nukleārā elektronika un radiācijas mērīšanas aparatūra. Savulaik tas bija Radio izotopu institūts, kuru nevar atrast par Latvijas padomju enciklopēdijā. Tā sakot, slepens. tagad tur pēta, izstrādā un ražo konkurētspējīgus radiācijas mērinstrumentus Vācijai, Somijai, tuvākajā laikā paredzēts arī Indijai. Kā teica I. Kļaviņš, pasaulē šādus instrumentus ražo tikai trīs vietās – Latvijā, ASV un Japānā.

– Tas ir labs piemērs, kā uzņēmums, nezaudējot savu iepriekšējo specializāciju, pacēlis to mūsdienu līmenī, – teica I. Kļaviņš.

Ar jaunu sparu pa vecām sliedēm

jeb, kā Latvijas uzņēmumi atgūst savu iepriekšējo tirgu. Pēc Krievijas tirgus krīzes, kas sagrāva ne vienu vien rūpniecības uzņēmumu, kura galvenais noiets bija agrākā Padomju Savienība – atcerēsimies, cik ļoti lielījāmies ar to biezo zirnekļa tīmekli, kas uz kartes savienoja Latviju ar pārējo Padomju Savienību –, palēnām šis tirgus sāk atgriezties līdz ar Krievijas ekonomikas stabilizēšanos un maksātspējas palielināšanos, jo, kā jau teicām, Latvijas preces ir kvalitatīvas, bet, salīdzinot ar krievu pašu ražojumiem, ne tik lētas. Jau pagājušajā reizē rakstījām par Rīgas elektromašīnu rūpnīcas (RER, prezidents Jānis Čakstiņš) sadarbību ar Krievijas elektrovilcienu būvētājiem. Krievijas partneri piedalījušies arī rūpnīcas privatizācijā un kļuvuši par līdzīpašniekiem. Vēl interesantāks ir Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcas (direktors Alfreds Auziņš) piemērs. Rūpnīca tāpat kā agrāk ražo elektronisko kontrolaparatūru automašīnām un traktoriem un apgādā labākos Krievijā ražotos automobiļus. Labākos tādā nozīmē, ka vispirms tiek iemontēta Latvijas produkcija, un tikai tad, kad tā beidzas, montē ottečestvennoje proizvodstvoī no Urālu rūpnīcas. Kāpēc nevarētu vairāk pasūtīt Latvijai? Tāpēc, ka tad būtu jāslēdz rūpnīca Urālos un jāatlaiž daudzi   strādnieki. Tātad šajā gadījumā tas ir sociālās politikas jautājums. Rīga apgādā jaunās, sadarbībā ar Itāliju tapušās Gazeles – 120 tūkstošus autovadības paneļu ar modernu elektroniku. Urāli dod tādu, ko ražoja pirms 10 gadiem, ar daudz zemāku tehnisko līmeni.

Valzivis vēl ir dzīvas

“Alfā” – lielveikals, “VEF” – itāļu solītā lielveikala vēl nav, bet būšot. “Radiotehnikas” garajā ēkā varētu iekārtot boulinga zāli vai vismaz maksas garāžu… Informācijas trūkums rosina fantāziju. Tad nu mēģināsim kopīgiem spēkiem noskaidrot, vai tiešām ar VEF marku pasaulē atcerēsies tikai “Minox” foto aparātu un citas vēsturiskas vērtības, bet “Alfa” jaunās paaudzes apziņā iegulsies kā RIMI lielveikals ar brutālu apsardzi, kur katru somas īpašnieku tur aizdomās par zādzību.

– Sāksim ar “Alfu”, – saka I. Kļaviņš. – “Alfa” strādāja un turpina strādāt Brīvības ielas kreisās puses korpusos. Ražo praktiski to pašu ko agrāk, un man ir liels prieks, ka uzņēmums (valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Kuzņecovs) arī ar samērā novecojušu iekārtu spēj ražot konkurētspējīgu produkciju. Es teiktu – “Alfa” strādā un attīstās. Pagājušā gadā ražošanas pieaugums bija par 20%, tāds ir plānots arī šogad.

– Vai tad attīstība neparedz arī jaunas iekārtas un tehnoloģijas?

– “Alfa” sāka ar pirmo nepieciešamību – pagājušajā gadā un šogad tā ieguldīja līdzekļus ražošanas korpusu remontā un labiekārtošanā. “Alfa” ražo mikroelektroniku Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcai un attīstās kopā ar to. Es esmu pārliecināts, ka mikroelektronika ir un arī turpmāk būs Latvijas rūpniecības attīstības pamatā. Tiesa, ne vairs ar 20 tūkstošiem cilvēku vienā uzņēmumā kā savulaik VEF.

– Lieliski, parunāsim par “VEF”, jo tieši tas lielai daļai lasītāju asociējas ar Latvijas rūpniecības “spožumu un postu”. Kas īsti notika ar “VEF”?

– To es varu pastāstīt diezgan precīzi, jo strādāju toreizējā Rūpniecības ministrijā un vadīju elektrotehnikas un elektronikas pārvaldi. Tik tiešām, “VEF” kopumā kā milzu uzņēmums visgrūtāk ir pārdzīvojis ieiešanu tirgus ekonomikā. Sadalīšanas priekšlikums nāca no rūpnīcas ģenerāldirektora, un rūpnīca tika sadalīta atsevišķās sastāvdaļās, katram uzņēmumam tika ielikts savs direktors, bet… viņiem nebija juridiska statusa! Drīz vien sākās savstarpēja rīvēšanās un nesaskaņas.

– Kādēļ?

– Acīmredzot sāka darboties tas faktors, ka atsevišķus izstrādājumus citur varēja iepirkt lētāk nekā tos rūpnīcas bijušie cehi, tagadējie uzņēmumi, gatavoja te uz vietas. Pietam, lai cik tas smieklīgi neliktos, bija pieņemts jebkurai produkcijai, ko ražoja uzņēmums, pašizmaksai uzlikt milzīgus uzskaitījumus, pat līdz 900%, kur bija ierēķināti visi pārvaldes izdevumi un diezin vēl kas. Ko jūs domājat – tie 20 000 strādājošo! Vai tie pašizmaksu nesadārdzināja? Jebkurā darbadienas stundā “VEF” teritorijā no ēkas uz ēku staigāja lērums ļaužu, kafejnīcas, ēdnīcas un veikali bija pilni. Tas bija tāds ierasts padomju laika darba stils. Nu, “VEF” praktiski izšķīda sastāvdaļās, no kurām daudzas pilnībā izira. Radās jauni uzņēmumi, tādi kā “VEF KTR” – komutāciju tehnikas rūpnīca (ģenerāldirektors Ojārs Grigāns), kas ražo digitālās telefona centrāles, eksportē tās uz Krieviju un Ukrainu un pagājušajā gadā vinnēja tenderu uz Indiju, tas nozīmē, ka ražos digitālās telecentrāles arī Indijai. Savukārt a/s “VEF”, neliels uzņēmums (prezidents Guntis Lipins) turpina to “VEF” virzienu, kas iezīmējās jau 1980. gadā, kad “VEF” Maskavas olimpiādei izgatavoja sporta informācijas tablo un tiesāšanas iekārtas. Tagad uz modernāku komponentu bāzes viņi ražo dažādus tablo un tiesāšanas iekārtas sporta sacīkstēm, ieskaitot peldbaseinus, basketbola un rokasbumbas sacīkstes utt. Ar “VEF” palīdzību tiek aprīkotas skolu sporta zāles. “VEF” teritorijā darbojas arī jauna firma “ELLAT” (direktors Viktors Vahitovs) – izstrādā programmvadību un aparatūru, kas saistīta ar ūdens un kanalizācijas sistēmām. Pirms gada “ELLAT” vinnēja starptautiskā konkursā, kur piedalījās arī SIEMENS, un saņēma uzdevumu apmēram 1 miljons latu apmērā modernizēt pilsētas ūdensvada un kanalizācijas kontroles sistēmas.

– Bet “VEF” manā mājā būs zudis? Sadzīves elektrotehniku tas vairs neražos…

– Nedomāju vis. Kad pirms diviem gadiem bēdīgi slavenais itāļu uzņēmējs E. Preatoni nopirka ēku, kurā atradās shēmplākšņu rūpnīca, solīdams jau šogad tajā atvērt lielāko un modernāko veikalu – kur tas ir? –, godīgi sakot, labās iekārtas par lētu naudu  atpirka “Radiotehnika”, pie viena nopērkot arī “VEF” preču zīmi, un tagad tā saucas “VEF Radiotehnika-RRR” (prezidents Eduards Malejevs), Iekārtas tika uzstādītas “Radiotehnikas” garajā korpusā Kurzemes prospektā un turpina ražot iespiestās shēmas. Ārzemēs brīnās – kas tas par putnu “VEF” Radiotehnika”? Bet, apvienojot abus nosaukumus, mēs tomēr gribējām saglabāt Latvijas rūpniecības flagmaņa vārdu arī turpmāk. Tagad “VEF Radiotehnika–RRR” ražo un plaši pasaulē eksportē ne vairs tranzistoruztvērējus, bet akustiskās sistēmas, tā dēvētās skandas – sākot no nelielām līdz mājas kinozālei. To kvalitāte ir ļoti augsta, un mūsu īpatnība ir tā, ka mēs spējam ļoti ātri piemēroties tirgus prasībām. Jums vajadzīga partija ar noteiktiem parametriem? Pēc nedēļas būs paraugs, pēc mēneša varam sākt ražot. Ārzemniekiem patīk arī Rīgā ražotie televizoru galdiņi.

Kā tas izskatās kopumā?

Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijā ir ap 50 uzņēmumu, arī zinātniskie institūti un lielās telekomunikāciju firmas (LMT, Lattelekom). Asociācijas uzdevums ir pār stāvēt Latvijas ražotāju intereses valdībā un starptautiskās institūcijās, organizēt starptautiskas izstādes, kā arī palīdzēt uzlabot speciālistu sagatavošanu Latvijas augstskolās, atbilstoši modernās elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības prasībām. Šobrīd nozarē strādā ap 5,5 tūkstoši cilvēku un šīgada prognozētais apgrozījums ir 60 miljonu latu (salīdzinājumā 2001. gadā 5,4 tūkstoši un 54,3 miljoni latu). 80% produkcijas tiek eksportēta – vienādi uz Rietumiem un Austrumiem, 20% paliek Baltijas tirgū. Lielākie elektronikas eksporta noņēmēji ir Krievija (18%), Igaunija (18%), Zviedrija (17%), Vācija un Lietuva (katra pa 13%), Ukraina (6%), Somija (5%), Japāna (3%).

Nu ko? Runājot Marka Tvena līdzībās – baumas par Latvijas elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības nāvi ir pāragras. Un labi ka tā.

Ināru Kļaviņu iztaujāja
Zaiga Kipere

Dārgie kolēģi!

Latvijas zinātniekiem nav nekas jauns strādāt Eiropas zināt nes telpā, konkurēt darba tirgū ar pasaules zinātniekiem, taču mums nākošais gads būs nozīmīgs ar to, ka sāksies vērienīgās ES finansētās 6. Ietvara programmas pētniecībā un tehnoloģiju attīstībā. Gribu novēlēt mums visiem vairāk uzņēmības un neatlaidības projektu pieteikumu rakstīšanā un nenolaist rokas pie pirmajām neveiksmēm.

Aizvadītā gada mūsu valsts ārpolitiskās aktivitātes un panākumi it kā ēnā atstāja iekšējās problēmas. Jauno gadu Latvijas zināt nes sāks ar viszemāko valsts finansējumu Eiropas Savienībā uzaicināto valstu starpā. Kā rezultāts – zinātnieku un infrastruktūras novecošana, zinātnē nodarbināto skaita sama zināšanās, kas vistuvākā nākotnē var radīt nopietnas problēmas augstākajā izglītībā un kavēt tautsaimniecības sekmīgu attīstību. Tāpēc novēlu mums visiem panākumus dialoga uzsākšanā starp zinātniekiem, likumdevējiem un izpildvaru, jo katra konstruktīva procesa sākums ir savstarpēja sapratne.

Gribētos, lai svētku priekšvakarā mēs vismaz uz laiku aiz mirstu jau apnikušās nebūšanas, un tāpēc noslēgumā gribu novēlēt mums visiem to, kas varbūt varētu pietrūkt, ja politiķi pēkšņi divkāršotu valsts devumu zinātnei:

saticību, šo naudu dalot,

saprātu izmantot to vislietderīgākajā veidā,

spēju saprast savu kolēģu vajadzības,

atcerēties, ka zinātne ir skaista ar savu daudzveidību un kat ram zinātnes virzienam Latvijā ir tiesības cerēt uz ekspertu objektīvu vērtējumu.

Veselību, darba prieku un skaistus panākumus Jaunajā, 2003. gadā!

Pateicība

Profesora Sergeja Fjodorova saknes ir meklējamas Latgalē, Rēzeknē. Viņa tēvs, būdams izcils ārsts un administrators, pagājušā gs. 30. gados strādāja par galveno ārstu divās Rēzeknes slimnīcās. Vēlāk ģimene emigrēja uz Kanādu. Pats profesors Sergejs Fjodorovs pēc medicīniskās izglītības iegūšanas savu zinātnisko interesi saistīja ar neiroanatomiju, histoloģiju, šūnas bioloģiju, interesējas par nervu šūnu citoskeleta elementu pārmaiņām nervu slimību gadījumos. Profesora Sergeja Fjodorova zinātniskā, akadēmiskā un sabiedriskā darbība noritēja Kanādas Saskatčevanas Universitātē. Šodien emeritētais profesors Sergejs Fjodorovs aktīvi darbojas Rotary kluba ietvaros un turpina interesēties par jaunākiem sasniegumiem morfoloģijas jomā. Viņam ir cieša saikne ar dzimto pusi, kādā no profesora vizītēm viņam līdzi atbrauca arī dēls ar ģimeni. 2001. g. profesors piedalījās II Pasaules latviešu zinātnieku kongresā Rīgā, apmeklēja vairākas Rīgas Stradiņa Universitātes katedras, studiju nodaļas un laboratorijas, piedalījās vairākās morfologu sanāksmēs. Profesors Sergejs Fjodorovs ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors. Visu mūžu strādājot izglītības un zināt nes jomā, profesors labi izprot zinātniskās un mācību literatūras lielo nozīmi medicīnas popularizēšanā un attīstībā Latvijā. Sakarā ar to profesors Fjodorovs šā gada rudenī kopā ar saviem bijušajiem Universitātes kolēģiem, kā arī ar Kanādas Saskatčevanas pilsētas un Rīgas Rotary kluba biedriem realizēja projektu par zinātniskās literatūras atlasi un grāmatu nosūtīšanu uz Latviju. Labas grāmatas ir neatdalāms izcilu lekciju, veiksmīgu projektu un zinātnisko rakstu veicinošs faktors. Tāpēc, saņemot sūtījumu ar grāmatām par medicīnas un bioloģijas nozaru plašu tematiku – anatomiju, neiroanatomiju, histoloģiju, šūnu bioloģiju, elektronmikroskopiju, bioloģiju, ģenētiku u. c., Rīgas Stradiņa Universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta morfologi izsaka dziļu pateicību profesoram Sergejam Fjodorovam un cerību, ka profesors atkal drīzumā ieradīsies Rīgā un turpināsies mūsu radošā sadarbība.

Par profesūru

Latvijas augstskolu profesūra tagad izmirst un iet mazumā. Tas skar ne tikai augstskolas, bet arī Latvijas attīstību un nākot nes perspektīvas. Rūpējoties par profesūras stāvokli, attīstības perspektīvas analizētas gandrīz visās savās prezidiju sēdēs, kā arī LAPA pilnsapulcēs. Izstrādātie pasākumi ir pamats šī dokumenta radīšanai. Balstoties uz minēto, programmas mērķis ir Latvijas augstskolu profesūras kā augstākās izglītības un zinātnes pamatelementa normālas darbības un atjaunošanas nodrošinājums, lai paaugstinātu Latvijas augstskolas izglītības un zinātnes personāla potenciālu līdz starptautiski salīdzināmam līmenim.

Pirmā brīvvalsts laikā Latvijā štata profesors skaitījās amatā uz visu mūžu un nebija atceļams un štata profesora slodzē varēja strādāt līdz 70 gadu vecumam. No 1920. līdz 1940. gadam Latvijā pastāvēja noteikta valsts iedibināta kārtība profesora amata ieņemšanā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas profesora amatā bija ievēlēti tikai habilitēties doktori, kam pietiekamas zinātniskā un pedagoģiskā darba iemaņas un kuri ir ieguvuši starptautisku atzinību. Augstskolu likumā norādīts, ka noteikto vecuma cenzu (65 gadi) sasniegušie profesoru nevar ieņemt vēlētu amatu, bet augstskolā strādā uz individuāla līguma pamata.

Latvijas profesūras vecuma struktūra jau 1998. gadā bija satraucoša – vairāk kā puse profesoru bija vecāki par 60 gadiem, un situācija prasa profesūras steidzamu atjaunošanu. Aprēķināts, ka nepieciešami 22 gadi, lai profesoru skaits sasniegtu Latvijas augstskolās vajadzīgo. LAPA norāda, ka vienīgais reālais ceļš profesoru skaita normalizēšanai ir samazināt to profesoru skaitu, kas atstāj darbu, jo 65 gadu vecuma barjera tām zinātnes apakšnozarēm, kurām profesoru trūkst, ir kaitīgs traucēklis un tuvākajos gados liegs nodrošināt augstskolas ar profesoriem. Šodien darba tirgū labiem speciālistiem piedāvā daudz labāku atalgojumu, nekā augstskolā… Piemēram, Latvijas Jūras akadēmijas absolventu, jaunāko kuģu virsnieku sākuma atalgojums vairākkārt pārsniedz valsts profesora algu. Doktorantūras komplektēšana tāpēc ir apgrūtināta.

Ar mugursomu pa Grenlandi

–Kā jūs abi vispār nonācāt Grenlandē?

– Septiņu gadu laikā, lidodams dažādās darīšanās ar SAS aviokompānijas lidmašīnām, biju sakrājis punktus brīvbiļetei jebkurā maršrutā, kur lido SAS lidmašīnas. Eiropa bija gana redzēta, nezin kādēļ nedeva brīvbiļeti uz Islandi, no mani interesējošām vietām palika Izraēla un Grenlande. Izraēla šobrīd ir diezgan nemierīga, tā arī nav tik grūti aizsniedzama, tādēļ izvēlējāmies Grenlandi. Brīvbiļete bija tikai viena, sieva lidoja par pilnu maksu. Kad bijām pieteikuši savu lidojumu, un tas bija apmēram pirms gada, sākām interesēties, ko, ielidojuši vienīgajā starptautiskajā lidostā Kangerlusakā, mēs varētu tālāk darīt. Sapirkāmies ceļvežus un sākām pētīt. Ir tādi LONELY PLANET ceļveži pa dažādām valstīm, kur ļoti detalizēti aprakstīti visi tūristiem piedāvājamie pakalpojumi. Pētījām kājām gājēju maršrutus. Bija vieglāki – ap 30 km līdz ledājam, apkārt pilsētai utt. Mēs izvēlējāmies vissmagāko – taisnā līnijā 220 km no Grenlandes piekrastes pilsētas Sisimuitas uz salas iekšieni līdz Kangerlusakai, lai tur atkal sēstos lidmašīnā un dotos atpakaļ uz Dāniju. Viss mūsu “pasākums” izskatījās šādi – ar lidmašīnu no Kopenhāgenas uz bijušo amerikāņu karabāzi, tagad Grenlandes galveno lidlauku Kangerlusaku, tur sēdāmies kuģī, kas šajā sezonā bija pēdējais. Kuģis nāca no Grenlandes dienvidu piekrastes, pa 200 km garo fjordu iebrauca Kangerlusakā, paņēma tur daļu no lidmašīnas pasažieriem, devās atpakaļ uz piekrasti līdz Sisimuitai, kur bija jāsākas mūsu maršrutam. taču mēs ar to pašu kuģi pabraucām vēl mazliet tālāk – līdz “aisbergu galvaspilsētai” Ilusiatai, tur padzīvojāmies, kamēr kuģis aizbrauc tālāk uz ziemeļiem, šķiet, līdz Tulei un atgriežas atpakaļ, tad ar to pašu kuģi atkal līdz Sisimuitai, kur sākās mūsu īstais ceļojums. Ilusiatā izmantojām laiku ne tikai aisbergu vērošanai – tur tie atšķeļas no ledāja un sāk savu ceļojumu pa jūrām –, bet mazliet pakāpaļājām pa kalniem, tā sakot, treniņam.

– Vai jūs ar kundzi esat trenēti kalnu tūristi?

– Nē. Kalni man vienmēr ir patikuši, bet pats kāpis neesmu. Bijām pārsteigti, ka Grenlandē tie ir samērā augsti – no 400 līdz 800 metriem, augstākais ap 1000 m, kāpaļāšana iznāca pamatīga, kaut arī tie, salīdzinot ar Alpiem vai Kaukāzu, ir zemi kalni. Mēs galvenokārt bijām trenējuši izturību, pēdējos mēnešus pirms braukšanas pa jūras krastu vakaros noiedami līdz 20 km. Bet tas ir pa līdzenu vietu un bez mugursomas. Kad tev plecos ir 28 kg smaguma un katrā rokā pa slēpju nūjai, sajūta ir pavisam citāda. Pirmajās dienās ar varu bija sevi jāpiespiež atraut acis no zemes un kaut uz dažām sekundēm pacelt uz augšu, lai redzētu to skaistumu.

– Vai tad polārā tundra ir tik skaista?

– Dažādu krāsu klintis, augi, ezeru vairāk nekā Latgalē un, salīdzinot tos ar topogrāfisko karti, varēja it labi orientēties un nenovirzīties no maršruta. Šur tur aizšmauc lapsiņas, tās ir ļoti ziņkārīgas. Aizļinkā zaķis. Vienu brīdi mums bija “piesējies” muskusvērsis. Vasarā tundra ir dzīvības pilna. Bija arī tādi apgabali, kurus dēvē par arktisko tuksnesi, bet arī tam ir savs skaistums. Pasakainas ir debesis, mākoņi. Es pat teiktu, ka tie paši kalni, kas mums sagādāja tik daudz negatīvu emociju, kad pa tiem bija jākāpaļā, kompensēja tās ar savu krāšņumu.

– Kam jūs bijāt un kam nebijāt gatavi?

– Kad nospraudām gājiena maršrutu un plānojām to noiet astoņās dienās, sapratām, ka atpakaļceļa nav. Nav vairs cita kuģa, tas bija pēdējais šajā gadā. Bija jāpaļaujas tikai uz sevi. Mums līdzi bija pilnīgi viss ēšanai, nakšņošanai, medikamenti, spirta plītiņa un šķidrais spirts, arī plosts, gadījumā, ja upi vajadzētu šķērsot peldus. Faktiski tas nebija plosts, bet liels piepūšamais guļammaiss, kurā salikt mugursomas, video kameru, apģērbu. Upīšu mūsu maršrutā bija ne viena vien, tās šķērsojām brišus, bet par Itineku bija rakstīts, ka tā var būt 100 m plata. Upi baro lietus un ledāja kušanas ūdeņi, bet, mums par laimi, sen nebija lijis un no ledāja viena paša ūdeņu nebija tik daudz. Upe bija ap 50 m plata, un mēs to šķērsojām brišus līdz jostas vietai ledainajā ūdenī. Plostu laimīgi pametām krastā. Ūdens līmeņa prognozes tiek izziņotas tāpat kā laika prognozes, un ir iespējams upes šķērsošanai izvēlēties dienu un stundu, kad līmenis tiek prognozēts viszemākais, ko mēs arī izdarījām. Topogrāfiskajā kartē maršruts tiek iezīmēts dažādās krāsās, atkarībā no tā grūtuma pakāpes. Zaļa krāsa apzīmē visvieglāko pakāpi, tad nāk zilā un sarkanā, bet visgrūtākā ir melnā. Mūsu maršruts pārsvarā bija sarkans un nedaudz arī melns.

– Cik kilometru dienā nogājāt?

– Izdaliet 220 kilometrus ar 8. Mēs centāmies iet tā, lai varētu pārnakšņot mednieku mājiņās. Tās nav aizslēgtas, un vasarā tur nakšņo tūristi. Tomēr drošāk, ja virs galvas ir jumts. Naktis ir aukstas. Ejot ar pilnu uzkabi, saulē un aizvējā pat ir karsti, bet, tikko uzpūš vējš, tas ir ledains.

– Vai polārā diena vēl turpinājās?

– Tas bija augusta vidus, un nakts jau bija kādas trīs stundas gara.

– Vai gājiena laikā satikāt arī citus tūristus?

– Katru otro dienu satikām kādus pretimnācējus, viņi maršrutu veica pretējā virzienā. Parasti tie bija tādi paši pāri kā mēs, bija viena dāņu tūristu grupa ar gidu un viena vāciešu grupa, kura gan, šķiet, tālu netika. Jauni cilvēki, ap gadiem 25–28, bet viņi, ik pa brītiņam atpūšoties, to ceļa gabalu, ko mēs nogājām divās stundās, bija gājuši 10 stundu. Mēs gājām praktiski bez atpūtas, pieslējām mugursomu pie klints uz 5–7 minūtēm un gājām tālāk, sviestmaižu apēšanai – ne vairāk par pusstundu. Īstā ēšana bija vakarā, tad iededzinājām plītiņu un gatavojām kautko siltu.

– Vai pārtikas pietika?

– Latvijā īsto tūristu pārtiku nemaz nevar nopirkt, to es jau dažādos braucienos biju sapircis Anglijā un Francijā. Taču daudz kas no rekomendētā izrādījās lieks vai nepiemērots. Visi saldumi bija pilnīgi garām, tos sirds nekāroja. Nekādas šokolādes, nekā dus žāvētus augļus. Gribējās kārtīgu rupjmaizi ar speķi vai cieti žāvētu desu, lai varētu dūšu piesiet. Vēl labi noderēja gailīšu zupiņas. Nav vērts nest līdz nekādus spēcinošos dzērienus. Dzert gribas ļoti, bet Grenlandes ūdens ir vistīrākais pasaulē, pa smel no jebkuras klinšu iedobītes. Tikai auksts gan, tik auksts, ka dzerot galva sāk sāpēt. Pēc ledainās Itinekas forsēšanas labi noderēja arī stiprais somu degvīns. Nekādas slimības mums nepiemetās. Izrādījās, ka sieva slepus bija mugursomā ielikusi satelīta telefonu, tā sakot, drošībai, ja nu kas… Par laimi, to nevajadzēja, bet smags gan bija.

– Vai, izņemot tundru, neko citu Grenlandē neredzējāt?

– Par aisbergiem jau es teicu. Tie bija fantastiski. Pilsētiņa atradās līcī un reizēm izskatījās, ka aisbergi ir aizšķērsojuši ieeju un kuģim vajadzēs gaidīt, kamēr tie izklīst. Par laimi, kuģis pie nāca laikā. Viens vīrs ar videokameru visu dienu gaidīja, lai varētu nofilmēt, kā no ledāja atdalās aisbergs, iekrīt jūrā un ap veļas. Grandiozs skats! Kad bijām atnākuši līdz Kangerlusakai, mums bija vēl dažas dienas laika un mēs ar busiņu aizbraucām kilometrus 30 līdz ledājam. Vienīgais ceļš šajā Grenlandes daļā, jo ceļi pilsētas nesavieno, sniedzas 130 km ledājā iekšā, kur atrodas Volkswagen automašīnu arktisko izmēģinājumu poligons. Automašīnas līdz turienei traktori aizvelk ar ragavām.

– Ceļojumi ir dažādi – ar lidmašīnām, ar autobusiem. Jums bija vajadzīgs šāda – līdz pēdējai spēku robežai. Kādēļ?

– Grupu tūrisms – paskatieties pa labi, paskatieties pa kreisi – arī ir vajadzīga lieta, bet tas nekad nerada tik milzīgu emocionālu pārdzīvojumu. Jā, šis ceļojums bija ārkārtīgi grūts. Fiziski, es domāju, uz pēdējo spēju robežas, bet garīgais ieguvums, arktiskā daba, jā, arī arktiskais zaļums, klintis, pat tās baltās un zilās lapsiņas, zaķīši un uzmācīgais muskusvērsis, kalni, kas atšķiras no Kaukāza un Alpiem, tas viss ir tik neaprakstāms skaistums. Es pat nebiju iedomājies, ka Grenlandē kaut kas tāds var būt. Gan mana sieva, gan es to nekad neaizmirsīsim. Ir redzētas daudzas skaistas vietas, bet neviena nav tik dziļi iespiedusies sirdī, lai gribētu tur atkal atgriezties. Nenoliedzami, tā mums bija arī pašapliecināšanās. Mēs to varam!

– Vai domājat tādā garā turpināt?

– Noteikti. Protams, ne vairs tik grūtus maršrutus. Tas bija eksperiments, spēku pārbaude. Skatīsimies kaut ko īsākam lai kam, trim četrām dienām, bet tas tomēr ir kaut kas pavisam cits, nekā mēs būtu ar lidmašīnām apceļojuši Grenlandes pilsētas, jo autoceļu, kā jau es teicu, tās nesavieno. Šis, protams, bija liels piedzīvojums, un dod Dievs arī turpmāk tādus.

Lai Jaunais gads visiem zinātniekiem nestu radošu no skaņojumu!

Iespējamā tematika. Vides piesārņojums, tā novērtēšana. Zinātniskās izstrādes un tehnoloģiskie risinājumi vides sakopšanā. Vides stāvokļa raksturojums. Videi draudzīgas tehnoloģijas attīstības perspektīvas. Zinātniskie pētījumi un to nodrošinājums. Vides izglītība. Pilsēta, pilsētas attīstība, saimniecība un problēmas.

Konferences organizatori. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Rīgas Tehniskā universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte un Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāte.

Iespējamās dalības grupas. Zinātnieki un praktiķi, sabiedrisko kustību aktīvisti, firmu un uzņēmumu pārstāvji. Firmas, kas ražo un piedāvā iekārtas un reaģentus piesārņojuma noteikšanai un vides atveseļošanai.

Plānotā dalības maksa. Dalības maksa – Ls 5,-. Dalības maksa sedz organizatoriskās izmaksas un tēzes 1–2 lpp. apjomā. Iespējamā finansiālā atbalsta gadījumā dalības maksa studentiem no Latvijas būs mazāka.

Pieteikumu un referāta (ziņojuma) tēzes lūdzam nosūtīt līdz 2003. gada 31. janvārim. Tēzes izvēlētajai tēmai jāiesniedz elektroniski, adrese: contact@ecobalt.lv, vai disketē, papildus tēzes un pieteikums drukātā veidā jāatsūta pa pastu vai faksu.

Informāciju par konferenci, pieteikšanos un tēžu noformē ša nu skatīt elektroniski, adrese: http://www.ecobalt.lv.

Konkurss

l vadošais pētnieks (1 vieta),

l pētnieks (3 vietas).

Dokumenti (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un 3 pēdējo gadu publikāciju saraksts) iesniedzami Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 212. istabā viena mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas.

Valsts Zinātniskās kvalifikācijas komisijas pārskats par darbu 2002. gadā

Akceptētie darbi pa universitātēm iedalās sekojoši: LU – 31 (34), RTU – 16 (10), LLU –  4 (6), DU – 1 (1), LPA – 1 (0), RSU 3 (1), Apvienotā mākslas augstskolu padome 2 (0).

VZK komisija atzīmē, ka aizvadītajā gadā latviešu valoda promocijas darbos ir uzlabojusies, bet vērš promocijas padomju uz manību uz to, ka dažreiz promocijas darbu nosaukumi ir grūti saprotami vai arī neprecīzi atspoguļo darbu saturu.

Aizstāvēšana

Balsošanas rezultāti: par – 11 balsis; pret – 2 balsis; atturas – nav.

* * *

LLU Ekonomikas nozares agrārās ekonomikas un reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē 2002. g. 22. novembrī Kitija Kirila aizstāvēja promocijas darbu “Latvijas lauksaimniecības potenciāls un tā izmantošanas iespējas” ekonomikas doktora grāda iegūšanai.

Balsošanas rezultāti: par – 6 balsis, pret – nav, atturas – nav.

Ar padomes lēmumu Kitijai Kirilai piešķirts LR ekonomikas doktora grāds agrārajā ekonomikā.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 26. novembra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu SOLVEIGAI LINDAI REMESEI nozaru pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Reliģijas pedagoģijas teoriju attīstība”.

Balsošanas rezultāti: par – 7; pret – nav; atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Datorzinātņu promocijas padome PP-10-2-2 2002. gada 27. novembra sēdē piešķīra datorzinātņu doktora (Dr. sc. comp.) zinātnisko grādu Aleksandram Ribakovam datorzinātņu nozares signālu diskrētās apstrādes apakšnozarē par promocijas darbu “Piko sekunžu precizitātes laika intervālu mērīšanas un analīzes skaitlisko metožu izstrāde satelītu lāzerlokācijā pielietojumam”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgu biļetenu – 1.

* * *

Elektrotehnikas nozares promocijas padome “RTU – P14” 2002. gada 28. novembra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu elektrotehnisko teorētisko pamatu apakšnozarē Andrim PURVIŅAM par promocijas darbu “Elektrisko un mag nētisko statisko lauku parciālie risinājumi sarežģītās nevien dabīgas vidēs ar integrālvienādojumu metodi”.

Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas promocijas padome 2002. gada 10. decembra sēdē piešķīra mākslas doktora (Dr. art.) zinātnisko grādu JĀNIM KALNAČAM plastiskās mākslas vēstures un teorijas apakšnozarē par promocijas darbu “Mākslas dzīve nacistu okupētajā Latvijā 1941–1945”.

Balsošanas rezultāti: par – 12, pret – nav, atturas – nav.