Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  14. aprīlis: 7 (257)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Latvijas Zinātņu akadēmijas Pavasara pilnsapulce

Latvijas Zinātņu akadēmijas Pavasara pilnsapulce notika š. g. 10. aprīlī. Pēc LZA prezidenta Jāņa Stradiņa ievadvārdiem “Zinātnes vieta šodienas Latvijas kontekstā” tika pasniegtas LZA gada balvas. Pārskatu par LZA darbību 2002. gadā sniedza LZA ģenerālsekretārs Raimonds Valters, bet par izglītību, zinātni, inovācijām, dažiem izaicinājumiem un risinājumiem savas domas izteica akadēmiķis Uldis Viesturs.

Par Pavasara pilnsapulces gaitu, kā arī par LZA 9. aprīlī notikušo tikšanos ar LR Ministru prezidentu Eināru Repši un izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski, lasiet nākamajā “Zinātnes Vēstneša” numurā š.g. 28. aprīlī.

* * *

Š.g. 4. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts Mākslas muzeja un P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kopsēde “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisku sakaru skatījumā”. Tā bija cikla “Par pētījumiem Letonikā” 27. sēde. Sēdi ar savu klātbūtni pagodināja Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā Igors Studenņikovs. LZA pre zi dents akadēmiķis Jānis Stradiņš kopsēdi ievadīja ar ziņo jumu “Pēterburga Latvijas kultūras un politiskajā vēsturē” (ziņojumu publicējam). Vēstures doktors Raimo Pullats (Tallina) stāstīja par igauņiem un latviešiem Pēterburgā, Valsts Mākslas muzeja direktore Māra Lāce – par Pēterburgas Mākslas akadēmijas dāvinājumu Rīgas pilsētai, LZA goda doktors Kārlis Ēriks Arons iepazīstināja ar latviešu korporāciju sākumiem Pēterburgā, bet LZA īstenais loceklis Arnis Vīksna – ar Kara Medicīnas akadēmiju, kurā izglītojušies daudzi Latvijas ārsti.

Pēc kafijas pauzes sēde darbu turpināja ar mākslas zinātnieces Ināras Bužinskas (“Latvija un Pēterburga: ieskats 20. gs. kultūras sākumos”), inženierzinātņu doktoru Helmuta Guļevska un Ilgara Grosvalda (“Augstākā tehniskā izglītība Pēterburgā un Latvijā”), mākslas zinātnieces Aijas Brasliņas (“Pēterburgas Mākslas akadēmijas nozīme latviešu nacionālās mākslas attīstībā”), folkloristes Māras Vīksnas (“Pēterburga un latviešu folklora”), laikraksta “Jūras Vēstis” redaktora Ginta Šīmaņa (“Krišjānis Valdemārs, Pēterburga un latviešu kuģniecības sākumi”), LZA īstenā locekļa Ēvalda Mugurēviča (“Pēterburga un Latvijas arheoloģija”) un vēsturnieka Alda Upmaļa (“Pēterburgas cenzora Mārtiņa Remiķa (1845–1921) piezīmes”) ziņojumiem, kurus būs iespējams izlasīt žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”.

8. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijā goda doktora diplomus svinīgi pasniedza oftalmoloģei Gunai DAMBĪTEI, literatūrzinātniekam un kritiķim Ilgonim BĒRSONAM un selekcionāram Jānim RUKŠĀNAM. LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš sirsnīgos vārdos sveica LZA goda doktora saimes jauno papildinājumu, kas to ir noapaļojis līdz skaitlim 85. Par viena no Latvijas Brīvības cīņu izcīnītāja pulkveža, vēlāk ģenerāļa Dambīša meitu Gunu Dambīti viņš teica – viņa daudziem latviešiem ir atdevusi redzi – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ilgoņa Bērsona devums, sastādot daudzu literātu, arī savā laikā neērtu, darbu krājumus un kopotus rakstus, kas šodien turpinās ar A. Grīna, L. Breikša, K. Skalbes kopotajiem rakstiem un J. Jaunsudrabiņa Kopotu rakstu papildinājumu “Trimdas raksti”, vispār nav par augstu novērtējams. Savukārt Jānis Rukšāns, kuru “atbalstīt” un sveikt bija ieradušies ne mazāk pazīstami selekcionāri – akadēmiķis Rihards Kondratovičs un goda doktors Aldonis Vēriņš, kautrīgi atzinās, ka nule ASV 5 viņa jaunās sīpolpuķu šķirnes izpelnījušās visaugstāko novērtējumu. Viņa sīpolpuķu audzētava Rozulā, kā izrādījās, atrodas līdzās bijušajām Paula Valdena dzimtajām mājām Pīpeniem, tādēļ J. Rukšāns solīja darīt ko var, lai šo vietu iezīmētu. Tūdaļ arī tika sarunāta ekskursija uz Rozulu tulpju un narcišu ziedēšanas laikā.

Z. K.

Jānis Stradiņš

Pēterburga Latvijas kultūras
un politiskajā vēsturē.*

Atgādināšu, ka 1703. gada 1.(12.) maijā Pētera I vadītais karaspēks ieņēma zviedru cietoksni Nienšanci netālu no Ņevas grīvas un 16.(27.) maijā tur tika likti pamati Sanktpēterburgas (jeb Petropavlovskas) cietoksnim, ko nosauca Sv. Pētera vārdā. Ar šo datumu saista Pēterburgas dibināšanu, jo vēl tajā pašā gadā tur sāka celt arī ostu, biržu, tirdzniecības centru, cara rezidenci, gadu vēlāk – admiralitāti, bet 1712. g. Pēterburgu pasludināja par Krievijas galvaspilsētu. Visi šie akti šīsdienas latviešu inteliģentā var izaicināt pretrunīgas jūtas un asociācijas, jo laika ziņā tie sakrīt ar Pētera I un Šeremetjeva postošajiem iekarojumiem, ar Krievijas impērijas tapšanu un tās iziešanu uz Baltijas jūru, ar “loga ciršanu uz Eiropu”. Latvijas teritorija 18. gs. – trijos paņēmienos – tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, lielā mērā atrauta no Ziemeļvalstīm, savā ziņā arī vājinot tradicionālos sakarus ar Vāciju un Poliju–Lietuvu. Taču, no otras puses, ar šīm vēstures norisēm pati Krievijas impērija Pētera I un viņa pēcnācēju, īpaši Katrīnas I laikā, pamazām tika tuvināta Rietumeiropai, ierauta Eiropas norisēs, un šīs tuvināšanās, Krievijas vesternizācijas, centrs bija Pēterburga. Tā kļuva par caru rezidences vietu, par Krievijas tirdzniecības, kuģošanas, rūpnieciskās ražošanas, kultūras un zinātnes centru. 1725. g. te tika dibināta Pēterburgas Ķeizariskā Zinātņu akadēmija. Pēterburgai bija cieši sakari ar iekarotajām Baltijas guberņām, arī ar Rečas Pospolitas sastāvā ietilpstošo Kurzemes-Zemgales hercogisti, ar Baltijas vāciešiem, kuru loma Krievijas impērijā, īpaši 18. gs., bija ļoti liela. Atgādināšu, ka ukazu par Pētera iecerētās Pēterburgas Zinātņu akadēmijas darbības uzsākšanu 1725. g. novembrī parakstīja Katrīna I, bet Pēterburgu par Krievijas impērijas galvaspilsētu galīgi noteica cariene Anna Ivanovna 1732. gadā (Pēteris II 1728. g. bija licis pārcelt galvaspilsētu atpakaļ uz Maskavu), un abas šīs augstās dāmas nāca no Latvijas.

Neiztirzāšu jautājumu par Pēterburgas – galvaspilsētas, Baltijas guberņu un Kurzemes hercogistes “īpašajām attiecībām” 18. gs., jo tas vairāk skar Baltijas vācu elites funkcionēšanu impērijā. Atgādināšu vienīgi Ernsta Johana Bīrona fenomenu saistībā ar Rundāles un Jelgavas piļu celtniecību, arhitekta Rastrelli iesaistīšanu šajos darbos, un tāpat akcentēšu Pēterburgas Zinātņu akadēmijas ietekmi uz zinātņu attīstību Baltijā vispār. Baltija ir devusi neproporcionāli daudzus Pēterburgas Zinātņu akadēmijas locekļus, savukārt Zinātņu akadēmija daudz darījusi Baltijas izpētē (akadēmiķu I. Ļepjohina, V. Severgina, A. Šegrēna ekspedīcijas, V. Strūves – K. Tennera ģeogrāfiskā grāda mērījumi, detalizētu Vidzemes un Kurzemes ģeogrāfisko karšu sastādīšana, akadēmiķa Kristiāna Pandera devona nogulumu pētījumi un jo daudzi citi veikumi). Pirmais latviešu izcelsmes dabaszinātnieks – ārsts un farmaceits D. H. Grindelis arī bija Pēterburgas ZA korespondētājloceklis (1807), kurš augstāko izglītību (mācīta aptiekāra diplomu) formāli bija nedaudz agrāk guvis Pēterburgā, Medicīniski ķīmiskajā akadēmijā 1800. gadā.

Pirmās ziņas par Pēterburgu latviešu valodā un latviešiem rodamas Stendera “Augstas gudrības grāmatā”. Tās pirmajos izdevumos (1774; 16) Vecais Stenders Pēterburgu gan piemin tikai garāmejot, pāris teikumos (“Kas gan bija Krievu valsts priekš simt gadiem? Gan maz spēka un godības. Bet ej tagad uz Pēterburgu. Tavas acis taps apstulbumotas, visu jaukumu izskatīties”). Šo Pēterburgas fenomenu Stenders skaidroja ar kristīgās reliģijas un Eiropas ietekmi (“it kā jauns gars pār visām Europeru tautām nāce, tie devēs uz visas mācīšanās iekš skunstēm un augstām ziņām”), ko Krievijā pieņēmis Pēteris I (“viens ļoti prātīgs Ķeizars, tas lielais Pēters <…> visu savu zemi un ļaudis apgaismoja un viņus uz visām mācībām, skunstēm un dažāda amata darba, kuģbūvēšanas un visu to, caur ko citi Europieri cēlušies, skubināja – un ko viņš labi iesācis, skubināja viņa pēcnākušie valdnieki jo vairāk pašķirt…”). Savukārt Jaunā Stendera trešajā, pārstrādātajā “Augstas gudrības grāmatas” izdevumā (1796. g.), kas nāca klajā gadu pēc Kurzemes iekļaušanas Krievijas sastāvā, ir vesela jauna nodaļa (XI) “No Pēterburgas pilsāta”. Tās ir vesela slavas dziesma impērijas galvaspilsētai, priekš mācītāja negaidīti pacilāts laicīgo labumu cildinājums.

Taču būtiskāk Pēterburgas ietekme Latvijas kultūrā, latviešu inteliģences pirmo paaudžu tapšanā īsteni ir sākusi izpausties Aleksandra II reformu laikmetā, aptuveni kopš 1860. gada, kad Pēterburgā (daļēji arī Tartu–Tērbatas universitātē), ārpus Baltijas vācu elites tiešās ietekmes loka, sāka raisīties latviešu tautas atmoda. Pēterburgā tā varēja veidoties daudz brīvāk nekā Baltijas guberņās, kur vācbaltieši lika šķēršļus no dzimtbūšanas nesen atbrīvoto latviešu centieniem emancipēties, veidot savu patstāvīgu kultūru, izglītību un zinātni. Pēterburga šajā ziņā bija liberālāka, turklāt daudzi krievu kultūras darbinieki (toskait arī slavofili) latviešu atmodas darbiniekos saskatīja vismaz pagaidu sabiedrotos cīņā pret vācu pārmērīgo ietekmi Krievijas impērijas administrācijā un kultūrā.

Tieši tādēļ Pēterburgā varēja tik sekmīgi darboties Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns, tieši tādēļ te veidojās “Pēterburgas Avīzes” (1862.–1865. g.), pirmais relatīvi neatkarīgais, demokrātiskais, eiropeiski un latviski noskaņotais laikraksts (gan ar īsu mūžu). Mūsu tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju” 1873. gadā Pēterburgā sacerēja Smoļnija institūta pasniedzējs Baumaņu Kārlis. Mazliet vēlāk (galvenokārt pēc 1890. g.) Pēterburgā izauga profesionāli latviešu mākslinieki (K. Hūns, J. Feders, Ā. Ālksnis, A. Baumanis, J. Rozentāls, V. Purvītis, J. Valters, A. Romans, J. Tilbergs, V. Matvejs, K. Zāle, A. Annuss, E. Brastiņš, A. Cīrulis, B. Dzenis, J. Kuga, P. Kundziņš, J. Madernieks, E. Melderis, K. Miesnieks, R. Pērle, O. Skulme, G. Šķilters, T. Ūders, S. Vidbergs, T. Zaļkalns, R. Zariņš), profesionāli latviešu komponisti (Jurjānu Andrejs, J. Bētiņš, J. Vītols, P. Jozuus, A. Kalniņš, E. Melngailis, E. Dārziņš, J. Zālītis, T. Reiters, N. Vanadziņš), arhitekti (J. Baumanis, E. Štālbergs, S. Antonovs, J. Alksnis), daudzi dažādu nozaru speciālisti un zinātnieki. Kā redzam, no Pēterburgas Mākslas akadēmijas, Pēterburgas konservatorijas vai Štiglica Augstākās zīmēšanas skolas nākuši vai visi tālaika latviešu izcelsmes komponisti, gleznotāji, tēlnieki, grafiķi, kas likuši pamatus latviešu mākslai un tiek atzīti par klasiķiem arī tagad. Ievērojama vieta šim posmam ierādīta arī trimdā izdotajā Jāņa Siliņa “Latvijas mākslā, 1800–1915” (Stokholma, 1980).

Ar Pēterburgu saistās latviešu kuģniecības sākumi, Krišjāņa Barona “Latvju Dainu” izdošana, ko pēc pazīstamā tirgotāja un Pēterburgas domes locekļa H. Visendorfa protekcijas īstenoja Pēterburgas Zinātņu akadēmija (1894–1915). Šis pats Visendorfs pēc Barona “Dainu” iznākšanas bija izlūdzies Zinātņu akadēmijas atbalstu arī Kārļa Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcas” izdošanai, līdzko darbs būšot nobeigts vairāk par pusi, diemžēl, šis projekts neīstenojās. Krievijas ģeogrāfijas biedrība daudz darīja Baltijas izpētē, ievadīja latviešu un krievu etnogrāfu un folkloristu sadarbību.

Ar Pēterburgas Zinātņu akadēmijas atbalstu izdots arī iepriekšējā laikmeta vācbaltiešu darbinieka Augusta Bīlenšteina izcilākais darbs “Par latviešu tautas robežām” (1892) un pats valodnieks un etnogrāfs ievēlēts par Pēterburgas ZA korespondētājlocekli (tāpat kā par tādu vēlāk tika ievēlēts arī Jānis Endzelīns).

Pēterburgā radās Latviešu studentu literārie vakari (kopš 1870. gada), vēlāk (1896) – studentu korporācija “Fraternitas Petropolitana” (tagad “Fraternitas Metropolitana”), pirmais latviešu mākslinieku pulciņš “Rūķis” (ap 1890), studentu biedrība “Ziemelis” (1908) u. c.

Salīdzinot Pēterburgu ar Maskavu, jāatzīst, ka aptuveni kopš 1870. gada spēcīga latviešu diaspora darbojās arī Maskavā, te ir strādājuši K. Valdemārs, K. Barons, F. Brīvzemnieks, izglītību guvis Jānis Čakste, radušās akadēmiskā vienība “Austrums” (1883) un studentu korporācija “Fraternitas Lettica” (“Fraternitas Moscoviensis”), strādājuši vairāki ievērojami latviešu zinātnieki (R. Krimbergs, V. Altbergs). Taču latviešu skaita ziņā un nozīmības ziņā līdz 1914. gadam Maskava tomēr ir atpalikusi (dažubrīd gan nedaudz) no Pēterburgas. Nevar tomēr noliegt, ka šajā laikmetā abās pilsētās risinājušies Latvijas kultūrvēsturei nozīmīgi notikumi. Paradoksālā kārtā latviešu inteliģences eiropeizācija, tuvināšanās Rietumu mentalitātei savulaik vairāk gāja caur Pēterburgu (saprotams, citā aspektā to veicināja arī Baltijas vācbaltieši tepat Baltijā).

Aplūkotajām norisēm ir dziļa analoģija ar to darbu, ko veikusi latvju trimda pēc 2. pasaules kara, kad daudziem dzimtenē strādāt iespējams nebija. Tātad latviešiem jau kopš 19. gs. vidus iedibinājās trimdas kultūras tradīcijas, turklāt šī kultūra bija cieši saistīta ar Latviju, izrietēja no tās vajadzībām un atbalsojās Latvijā. Saprotams, nebūtu jāpārspīlē – kopš 1868.gada sāka darboties Rīgas Latviešu biedrība, gadu vēlāk – tās Zinību komisija, kultūras un daļēji arī humanitāro zinātņu darbā Latvijā pamazām iesaistījās arvien vairāk tautskolotāju u.tml. Tērbatas universitāte un Rīgas Politehniskais institūts līdz pat 1918. g. palika svarīgākie latviešu akadēmiskās izglītības centri. Un tomēr – profesionāli nodarboties ar zinātni, avansēties akadēmiskajā dzīvē Rīgā un Tērbatā līdz pat Latvijas neatkarības laikam latviešiem praktiski nebija iespējams.

Tādēļ jauno latviešu censoņu skats vērsās ārpus Latvijas – gan uz augstskolām Krievijā, bet stipri mazākā mērā – Vācijā, Šveicē, Francijā. Izcilu, ja ne pašu izcilāko vietu zinātnes centru vidū ieņēma Pēterburga.

Kādēļ Sanktpēterburga, un kādēļ 90. gadi? Pēterburga bija Krievijas impērijas galvaspilsēta, viseiropeiskākā no tās pilsētām. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā 1861. g. un Aleksandra II reformām augšupeju te pieredzēja izglītība un zinātne, esošās augstskolas eiropeizējās, tika dibinātas jaunas. Pēterburgā izveidojās prāva latviešu kolonija, 20. gs. sākumā Pēterburgā un tās apkaimē mita apm. 15 000 latviešu, kas cerēja avansēties. Lielākoties tie gan piederēja mazāk izglītotiem slāņiem – tirgotāji, sīki ierēdņi, dārzkopji, mežkopji, mūziķi, ļoti lielā skaitā – sulaiņi, kalpotāji, taču daudz bija arī skolotāju, inženieru, ārstu. Ja līdz 19. gs. 80. gadiem latvieši, arī jaunlatvieši. orientējās galvenokārt uz vācu kultūru un latviešu skolās mācīja vācu valodu, tad pēc Manaseina revīzijas un spaidu rusifikācijas Baltijas guberņās sāka mācīt krievu valodu un varmācīgi pārkrievot augstskolas. 1893. g. Tērbatas universitāte kļuva par Jurjevas universitāti ar krievu mācību valodu. 1896. g. krievu valodu ieveda arī Rīgas Politehnikumā, pārveidojot to par Rīgas Politehnisko institūtu. Ļoti daudzi Tērbatas un arī Rīgas mācībspēki atstāja savas vietas, daļēji kritās šo augstskolu līmenis. Spaidu rusifikācija Baltijas guberņās pamazām pārviļināja latviešu studentus uz Pēterburgas augstskolām, kur gars bija liberālāks un kuru zinātniskais līmenis šajā laikā arvien auga.

Apspriežot problēmu “Kur latviešu jaunekļiem der studēt?”, “Dienas Lapa” 1887.  gadā sniedz kategorisku atbildi: “Latviešiem ieteicamas krievu universitātes.” Pēc “Dienas Lapas” datiem 1819.–1894. g. Pēterburgas universitātē studējuši 90 latvieši, arī Jānis Pliekšāns-Rainis, kurš beidza juridisko fakultāti 1884. g. Zīmīgi, ka šie izglītošanās centieni deva vielu Plūdoņa poēmai “Atraitnes dēls” (sacerēta 1899. g., publicēta “Mājas Viesa Mēnešrakstā” 1900. g.) – poēmas tapšanas iegansts bijusi kāda “Dienas Lapas” ziņa par latviešu studenta – censoņa pāragro nāvi Pēterburgā, kurš turp braucis studēt par skolotāju.

Līdz 1890. g. tieši latviešu zinātnieku vai zinātniski orientētu studentu Pēterburgā nav, taču 80. gados līdz ar rusifikācijas vilni sākas zinātnei disponēto latviešu migrācija no Tērbatas uz Pēterburgu (līdzīgi tam, kā iepriekšējos gadu desmitos no Tērbatas uz impērijas galvaspilsētu bija aizplūduši daudzi vācbaltieši, kas tur avansējās zinātnē). Tā Pēterburgā nonāk jaunais astronoms F. Blumbahs, veterinārārsti K. Helmanis un E. Zemmers, farmaceits K. Krēsliņš un vēl citi, starp citu, visi Lettonias filistri. Tieši šim apstāklim ir izšķirīga loma gan latviešu akadēmiskās dzīves veidošanā Pēterburgā, gan Fraternitas Petropolitana tapšanā.

Man nav iespējams šodien sniegt tās latviešu zinātnieku kopas raksturojumu, kas izauga Pēterburgā 19.–20. gs. mijā (1890–1920) un vēlāk turpināja savu darbību Latvijā, kad tā ieguva neatkarību. To bija daudz, un te rodam Latvijas akadēmiskajā dzīvē visai nozīmīgus uzvārdus. Pēterburgas 20 augstskolās šajos gados izglītību guva 12–15% visas latviešu akadēmiskās jaunatnes (pēc F. Mīlenbaha uzziņu grāmatas datiem). Daudzi no tiem kvalitātes ziņā pārsniedza citās pilsētās studējošos. Pēterburga deva daudz izcilu mācībspēku jaundibinātajai Latvijas Universitātei – pirmajos desmit pastāvēšanas gados vismaz 57 docētājus. To skaitā minami: arhitektūras fakultātē V. Purvītis, E. Štālbergs un S. Antonovs; ķīmijas fakultātē – J. Auškāps, A. Janeks, A. Liepiņš, M. Gūtmanis, B. Popovs, arī farmaceiti E. Svirlovskis un E. Zariņš, kas ilgus gadus bija darbojušies Pēterburgā; filozofijas un vēstures fakultātē – E. Blese, A. Tentelis, E. Dīls, J. Jirgens, A. Ābele; inženierzinātnēs – E. Laimiņš, J. Leimanis; lauksaimniecības fakultātē – P. Starcs, A. Teikmanis, K. Kiršteins; matemātikas un dabzinātņu fakultātē – R. Putniņš, F. Gulbis, E. Gēliņš, A. Zāmelis; mehānikas fakultātē – N. Rozenauers, A. Vītols; medicīnas fakultātē – E. Fērmanis, E. Gartjē, V. Kļimenko, P. Mucenieks, J. Prīmanis, K. Rudzītis, P. Sniķeris, P. Stradiņš, M. Veidemanis, N. Vētra, arī pirmā sieviete – zinātņu doktore Rīgā A. Bormane; tiesību fakultātē – L. Ausējs, V. Bukovskis, A. Būmanis, K. Dišlers, V. Gribovskis, P. Mincs; teoloģijas fakultātē – Jāzeps Vītols (komponists). No šī nepilnīgā saraksta vien redzams, ka daudzi no LU celmlaužiem, apm. 15% docētāju nākuši no Pēterburgas. No Pēterburgas nāca Mākslas akadēmijas un Konservatorijas pirmie rektori V. Purvītis un J. Vītols.

Abi pirmie Rokfellera fonda stipendiāti, kurus konkursa kārtā ASV pārstāvji 1924. g. atzina par piemērotiem tālākām studijām ASV, bija mediķi – Kara Medicīnas akadēmiju beigušie petropolitāņi Jēkabs Prīmanis un Pauls Stradiņš. Jēkabs Prīmanis uzskatāms par latviešu medicīniskās antropoloģijas pamatlicēju, Tautas dzīvā spēka institūta izveidotāju, Pauls Stradiņš – par daudzu ķirurģijas nozaru un medicīnas institūciju, arī organizētās pretvēža cīņas pamatlicēju Latvijā, Kristaps Rudzītis – par terapeitu skolas izveidotāju un plašas terminoloģijas vārdnīcas sastādītāju. Ievērojamākais un cienījamākais inženierzinātnieku saimē bija profesors Alfrēds Vītols, hidrauliķis ar pasaules vārdu, LU zinātnes prorektors, Tautu savienības eksperts Polijas un Dancigas brīvpilsētas robežstrīda izšķiršanai, eksperts Ķeguma spēkstacijas būvē, Lubānas nosusināšanas projekta realizēšanā un Liepājas – Glūdas dzelzceļa līnijas celtniecībā. Vītols ir pētījis hidroelektrisko staciju dambju hidraulisko profīlu, upju gultnes nevienmērīgumu un morfoloģiju, hidrauliskās berzes koeficientus. Mūža beigās Vītols centās izveidot vispārinātu hidrauliku – psammohidrauliku vai psaltikohidrauliku, ģeneralizējot Bernulli formulu.

Var pieminēt, ka vairākām vārdbalvām, kuras tagad piešķir LZA, doti kādreiz Pēterburgā studējušo latviešu uzvārdi (Raiņa balva, Alfrēda Vītola, Paula Stradiņa balvas), savukārt Rīgas Stradiņa universitāte piešķir Kristapa Rudzīša un Jēkaba Prīmaņa balvas).

No citu jomu latvie?u darbiniekiem būtu pieminami “Latvijas radio tēvs” Jānis Linters, pedagogs Longins Ausējs, teologs Jānis Sanders un Krievijas luterāņu bīskaps Jānis Grīnbergs, cenzors Mārtiņš Remiķis, izveicīgais žurnālists Oskars Rāviņš (kura izveidotajās “Jaunās Pēterburgas Avīzēs” līdzdarbojušies V. Olavs, K. Ducmanis, A. Niedra, R. Blaumanis, E. Treimanis-Zvārgulis). Atzīmēsim, ka tieši Pēterburgā izdoti gan Augusta Deglava “Latyšskij sbornik sovremennoi literatury”, gan īpaši V. Brjusova un M. Gorkija redakcijā veidotā latviešu literatūras antoloģija (1916. g.), pirmā latviešu literatūras reprezentācija cittautu auditorijā, kur kvalitatīvus tulkojumus veikuši citu starpā A. Bloks, V. Brjusovs u. c. krievu literāti.

Politiķi – Latvijas valsts dibinātāji (K. Ulmanis, J. Čakste, Z. Meierovics u. c.) – kā personības un sabiedriski darbinieki lielākoties gan nav veidojušies Pēterburgā, taču pirmie latviešu parlamentārieši, ja tā drīkst apzīmēt Krievijas Valsts domes deputātus (pēc 1905. g. revolūcijas, 1906.–1917. g.) ilgāku vai īsāku laiku ir darbojušies Pēterburgā. Pirmās Valsts domes (1906) deputāti citu starpā bijuši Jānis Čakste un Frīdrihs Grosvalds, 2. Valsts domē (1907) ievēlēti Eduards Treimanis-Zvārgulis, Jānis Ozols, Pēteris Juraševskis, 3. Valsts domē – Andrejs Priedkalns un zemnieks Ernests Karlsbergs, 4. Valsts domē – Jānis Zālītis (vēlākais LR aizsardzības ministrs) un Jānis Goldmanis. No 1915. g. augusta līdz 1918. g. janvārim Pēterburgā darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kas bija pirmā nopietnā skola latviešu inteliģencei un nākamajiem brīvvalsts politiķiem plašākam valstiskam darbam. Liktenīgajā, visgrūtākajā vēstures momentā tā organizēja izkaisītos tautas spēkus pašpalīdzībā un pašdarbībā. Līdz ar šīs organizācijas nodibināšanos Valsts domes deputāti J. Zālītis un J. Goldmanis strādāja ciešā kontaktā ar to, katra abu uzstāšanās Valsts domē, katrs likumprojekts un ierosinājums iepriekš tika apspriests ar bēgļu delegātiem, te izkristalizējās ideja par latviešu Baltijas guberņu – Vidzemes un Kurzemes apvienošanu. Šajā nozīmē Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju var pamatot saukt par pirmo latviešu parlamentu, varbūt latviešu priekšparlamentu. Komitejas vadītāji bija Vilis Olavs, vēlāk Jānis Čakste, priekšsēdētāja vietnieks – Arveds Bergs, aktīvo locekļu vidū minami arī J. Zālītis, J. Goldmanis, V. Skubiņš, prof. V. Maldonis, prof. J. Rancāns, F. Kemps, K. Bahmanis, K. Zariņš, F. Grosvalds.

No šīs institūcijas izauga Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Tautas padomes priekštece, kuru 1918. g. 11. novembrī Lielbritānija atzina par Latvijas Pagaidu valdību. Priekšdarbi LPNP izveidošanai tika veikti Petrogradā 1917. gada oktobrī, tur darbojās arī tās organizācijas komiteja, un tikai Oktobra revolūcijas izraisīšanās dēļ pati dibināšana notika Valgā, 1917. g. 17.–19. novembrī (pēc vecā stila). LPNP vadošie darbinieki bija J. Goldmanis, K. Pauļuks, Z. Meierovics, V. Zāmuels, J. Čakste, Ā. Klīve, K. Bahmanis, J. Rubulis, K. Skalbe, J. Akuraters, A. Kroders, A. Bergs u. c. Atzīmējams, ka LPNP otrajā sesijā jau boļševizētajā Petrogradā, pagrīdes apstākļos 1918. g. 17. janvārī pieņēma rezolūciju, ka “Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”. Daži memuāristi un vēsturnieki to pat pielīdzina Latvijas valsts pirmajai proklamēšanai, kas tātad būtu notikusi Petrogradā tūdaļ pēc Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas. Arī turpmāk LPNP darbība līdz par 1918. gada vidum risinājās Pēterburgā pagrīdes apstākļos, un tikai pēc tam vēsturisko stafeti Rīgā pārņēma Kārlis Ulmanis ar saviem domu biedriem, kuru vidū bija arī LPNP pārstāvji. Tātad var teikt, ka arī latviešu tautas otra, politiskā atmoda lielā mērā saistās ar Pēterburgu.

Pēc tam, kad tika proklamēta Latvijas valsts, turpmākajos vēstures posmos ne latviešu politiskajā, ne sabiedriskajā, ne kultūras dzīvē Petrogradas loma Latvijā vairs nav bijusi ne tuvu tik nozīmīga. Tiesa, arī Ļeņingradā strādāja atsevišķi latviešu cilmes zinātnieki (piem., A. Dzens-Ļitovskis, V. Melnalksnis, P. Saldaus, A. Šmits, J. Lūsis u. c.), darbojās latviešu kultūras organizācijas lielinieciskā garā, taču tā jau ir cita, īpaši aplūkojama problēma, margināla Latvijas kultūrvēsturei.

Bet šodien aplūkojamā problēma ir visai būtiska, par to liecina kultūrvēsturnieku interese, lielais pieteikto referātu skaits. Mēs atceramies seno, vēsturisko Pēterburgu kā vienu no latviešu kultūras un valstiskuma šūpuļiem.

Prātā nāk mākslinieka Aleksandra Benuā vārdi, kas sacīti pirms 100 gadiem, kad šī pilsēta svinēja savu 200-gadi: “Pēterburga ir augusi un attīstījusies savdabīgi, ar apbrīnojamu spēku. Tā taču ir nevis vidusmēra eiropeiska pilsēta un pat, no otras puses, ne krieviska, bet tāda pilnīgi savdabīga, nenoliedzami skaista un grandioza [pilsēta].” Ar šiem vārdiem lai sveicinām Sanktpēterburgu tās trīssimtgadu jubilejā.

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Indriķis Šterns,

LATVIJAS VĒSTURE  1180–1290

Krustakari

Šķiet, tā bija kreisi noskaņotā rakstniece Elza Triolē, kura kādā savā romānā vēsturi nosauca par prostitūtu, kuru katrs cenšas ievilkt savā gultā. Tik tiešām – fizikas likumi ir neatkarīgi no valdošās iekārtas, ķīmijas formulas nevar mainīt ar dekrētu vai monarha pavēli, bet vēsture kā neviena cita zinātne ir pakļauta interpretācijai. Vācu krustneši ar uguni un zobenu atnesuši 700 gadu verdzību. Tie paši, padarīdami nabaga pagāniņus par kristīgiem cilvēkiem, ieveduši viņus Eiropā. Viss atkarīgs, kas un no kuras puses skatās.

Indriķa Šterna* “Latvijas vēsture. 1180–1290. Krustakari”, ko izdevis Latvijas vēstures institūta apgāds, “..aptver mūsu vēstures 13. gadsimtu, par kuru ir saglabājušās agrākās rakstītās liecības, sākot ar “Indriķa hroniku””. 1997. gadā apgāds “Daugava” jau ir izlaidis šīs grāmatas autora hronoloģiski nākamo “Latvijas vēstures” sējumu, kas aptver 1290.–1500. gadu.

Grāmatas priekšvārdā lasām: “Tāpat kā iepriekšējais sējums, arī šis ir rakstīts tikai pēc pirmavotiem, tos interpretējot no latviešu tautas vēstures viedokļa, nevis kā vācu kolonijas vēsturi. Tāpēc arī daudzi vēstures fakti, notikumi un personas ir pārvērtētas un dotas citādākā skatījumā nekā agrāk rakstītos vācu vēsturnieku pētījumos.” Tas būtu par interpretāciju. Iesildīšanās nolūkā iepazīstinājis lasītāju ar krustakaru ideoloģiju, autors viņu paņem aiz rokas un ved līdzi kareivīgajiem vikingiem un vācu tirgotājiem uz Baltijas jūras austrumkrastu. “Kādu tad vāci atrada Senlatviju savas ekspansijas sākumā 12. un 13. gs. mijā? Kā Senlatvijas iezemieši sagaidīja vācu tirgotājus, katoļu misionārus un Vakareiropas krustkarotājus?” vaicā autors un savā gandrīz 700 lappušu biezajā grāmatā, ar daudziem zīmējumiem, kartēm, iezemiešu un svešzemju valdnieku tabulām ilustrētajā, atbilstošās literatūras norādēm bagātinātajā, atbild uz šo un uz daudziem citiem jautājumiem gan par kristīšanu, gan par dzīvi Rīgā un provincē. Nopietna vēsturnieka pamatīgi argumentētu grāmatu var lasīt kā detektīvromānu, un tas ir viena vienīga iemesla pēc – neviens romānu rakstnieks nevar izdomāt neko tādu, kas dzīvē jau nebūtu bijis.

Šīs mazās anotācijas noslēgumā kāds Indriķa Šterna secinājums: “..šīsdienas vēsturnieks var droši teikt, ka peļņas kāre no tirdzniecības ar Krievzemi vedināja vācus dibināt savu ostas pilsētu pie Daugavas, ka tirgotāju interešu aizvējā Latvija tika pievērsta katoļticībai un kristīšanas aizsegā Senlatvija tapa par vācu koloniju. Tāpēc arī taisnība būs vecai parunai, ka svešas zemes vispirms atklāj tirgotāji ar savu olekti, tiem seko misionāri ar krustu un kolonizēšanas darbu nobeidz krustakarotāji ar uguni un zobenu (igne et gladio, XII, 6); tā tas bija krustakaru laikā Svētajā jeb Dēla Zemē, tā tas notiks arī Dievmātes jeb Marijas Zemē Livonijā.”

Konkursi

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas Salaspilī, Miera ielā 3, 202. istabā, tālrunis – 7945414.

Pieteikumam pievienot:

1. zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
2. CV;
3. publicēto darbu sarakstu;
4. citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 1201. istabā, tālrunis 7225948.

Pieteikumam pievienot:

1) Curriculum vitae;
2) zinātnisko publikāciju sarakstu;
3) zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
4) citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Aizstāvēšana

VALDA BRATKA

par tēmu “Lauku saimniecību darbības ekonomiskās analīzes attīstība”.

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis; Dr.oec. Irina Pilvere, ZM Lauku atbalsta dienesta vadītāja; Dr.oec. Ingrīda Jakušonoka, LLU EF profesore, Grāmatvedības un finansu katedras vadītāja.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2.

* * *

2003. gada 13. maijā plkst. 16.00 LU Astronomijas un fizikas zinātņu nozaru promocijas padomes atklātā sēdē (Zeļļu ielā 8, 233. auditorijā)

VILNIS FRIŠFELDS

aizstāvēs promocijas darbu “Variāciju metode plazmas fāzu diagrammu aprēķinam trajektoriju integrāļu reprezentācijā” fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.phys. J. Tambergs (LU CFI), Dr.habil.phys. I. Bērsons (LU ASI), Dr.phys. O. Dumbrājs (Somijas Zinātņu Akadēmija).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

Š.g. 14. maijā plkst. 14.15 LU Bioloģijas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Kronvalda b. 4, 2. auditorijā

MĀRIS ZUNDE

aizstāvēs promocijas darbu bioloģijas doktora grāda iegūšanai par tēmu “Kultūrvēsturisko un dabas objektu dendrohronoliģiskā datēšana un tās perspektīvas Latvijā”.

Recenzenti: Dr.habil.biol., prof. V. Balodis, Dr.habil.hist., prof. A. Caune un Dr.biol., asoc. prof. U. Kondratovičs.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 15. maijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Ķirurģijas apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

EDMUNDS AUSTRUMS

aizstāvēs promocijas darbu “Pēcoperācijas mazu tilpumu enterālās barošanas nozīme smaga akūta pankreatīta ārstēšanā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesors Andrejs Skaģers (Latvija), profesors Andrejs Pavārs (Latvija), profesors Anders Borgstrēms (Zviedrija).

Ar darbu var iepazīties RSU, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotēkā.

* * *

2003. gada 21. maijā plkst. 15.00 RTU Mašīnzinātņu nozares promocijas padomes P-16 atklātajā sēdē Rīgā, Ezermalas ielā 6, 405. auditorijā

IGORS KLEMENOKS

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Aukstās bīdlodēšanas proce sa izstrāde un pētīšana virsmu metālisko pārklājumu gadījumā” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.sc.ing. J. Andersons (Latvijas Metināšanas speciālistu asociācija), Dr.sc.ing. O. Petersons (Latvijas Instruments), Dr,habil.sc.ing., profesors V. Ataušs (Rīgas Tehniskā universitāte).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

* * *

Elektrotehnikas nozares promocijas padome “RTU–P14” 2003. gada 27. februāra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu elektrisko mašīnu un iekārtu apakšnozarē Nataļjai ROLDUGINAI par promocijas darbu “Sinhrono dzinēju speciālo režīmu regulēšanas likumu optimizācija”.

Balsošanas rezultāti: par – 12, pret – nav, atturas – nav.

* * *

200 3. gada 10. martā LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai nozarē ekonomika, apakšnozarē – grāmatvedības un uzskaites teorija, aizstāvēja Inga Būmane par tematu: “Nemateriālo aktīvu grāmatvedības metodoloģiskās problēmas Latvijas Republikā”.