Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  28. aprīlis: 8 (258)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS
PAVASARA PILNSAPULCE
2003. gada 10. aprīlī

2003. gada LZA balvu laureāti*

Ivars Kalviņš – Dr. habil.chem. LZA īst.loc., Valsts Orga niskās sintēzes institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, Medicīniskās ķīmijas nodaļas vadītājs – Gustava Vanaga balva ķīmijas zinātnēs par darbu ciklu “Bioaktīvu mazmolekulāro NO–induktoru un donoru sintēze un izpēte”. Darbu cikls sastāv no 23 zinātniskiem rakstiem un 25 patentiem un ir veltīts tādu maz molekulāru bioloģiski aktīvu savienojumu sintēzei un izpētei, kas paredzēti medicīnisku preparātu izstrādei. Sintezēto savienojumu bioloģiskās iedarbības pamatmehānisms – NO radikāla koncentrācijas palielināšana dzīvos organismos vai nu inducējot tā biosintēzi, vai atbrīvojot NO, molekulai organismā degradējoties. Sintezēts vairāk nekā 600 jaunu vielu, no kurām atlasīti jaunu potenciālu zāļu vielu kandidāti sirds-asinsvadu, centrālās nervu sistēmas un ļaundabīgo audzēju ārstēšanai. Viens no tiem – nerameksāns – jau iziet klīniskās pārbaudes, citi atrodas dažādās pirmklīnisko pētījumu fāzēs.

Ģirts Zaķis – Dr. habil.chem., profesors, Koksnes ķīmijas institūta Lignīna ķīmijas laboratorijas vadošais pētnieks. Arvīda Kalniņa balva mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē par darbu kopu (4 monogrāfijām) “Lignīna modeļvielu sintēze, lignīna un to modifikācijas produktu ķīmiskā funkcionālā analīze”. Lignīns pēc celulozes ir otrais dabā izplatītākais biopolimērs, bet tā sarežģītās struktūras izpēte nav iespējam bez funkcionālo grupu analīzes. Šis darbu kopojums ietver pētījumus lignīna analītiskajā ķīmijā, modeļvielu sintēzē un lignīna modificēšanā ar slāpekli saturošām grupām. Šie pētījumi būtiski padziļinājuši zināšanas par koksnes struktūru kopumā, ļauj izprast koksnes bioķīmiskos procesus un prognozēt dažādus koksnes ķīmiskās tehnoloģijas procesus. Izstrādātās jaunās oriģinālās analīzes metodes ļauj pētīt lignīna reakcijspēju un iegūt jaunus modificētus preparātus uz lignīna bāzes.

Aleksandrs Jemeļjanovs – Dr.habil agr. LZA īst.loc., Zinātnes centra “Sigra” direktors – Pauļa Lejiņa balva lauksaimniecības zinātnēs  par vienotas tematikas darbu kopu “Riska faktoru apzināšana un to novēršanas zinātniskā pamatojuma izstrāde kvalitatīvas dzīvnieku valsts produkcijas ieguvei”. Autors izstrādājis teorētisko pamatojumu un dod zinātniski pa matotas rekomendācijas dzīvnieku valsts produkcijas ieguves tehnoloģijai visā ražošanas procesā – no “lauka līdz galdam”. Pētījumi par dzīvnieku valsts produktu kvalitāti veikti, pētot to attīstību ontoģenēzē, saistībā ar lopbarības kvalitāti, ekoloģisko drošību, slimībām un to ārstēšanu, nokaušanu, gaļas un piena higiēnu un produkcijas realizāciju, īpaši pievēršoties gala produktu kvalitātei – piena un gaļas bakteroloģiskajai tīrībai un gaļas morfoloģiskām izmaiņām saistībā ar uzglabāšanu.

Irēne Šneidere –  Dr.hist., LU Latvijas vēstures institūta no daļas vadītāja – Arveda Švābes balva Latvijas vēsturē par padomju režīma Latvijā problēmu analīzei veltītu darbu kopu, kas publicēta 2000. – 2002.gadā. Godalgotais darbs sastāv no krājuma “Latvija padomju režīma varā: 1945–1986”, kas atspoguļo režīma ietekmi uz dažādām sabiedrības dzīves sfērām, un 9 rakstu kopas par līdz šim nepētītām pēckara Latvijas vēstures problēmām – par represijām pret Latgales iedzīvotājiem 1941.g., par Latvijas ebreju politisko vajāšanu pēc Otrā pasaules kara.

Inguna Daukste–Silasproģe – Dr.philol., LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece – Viļa Plūdoņa balva latviešu literatūrzinātnē  par monogrāfiju “Latviešu literārā dzīve un literatūra bēgļu laikā Vācijā (1944–1950)” (publicēta 2002.g. Rīgā). Darbā apkopots liels faktoloģiskais materiāls par latviešu rakstniecības vēsturē maz pētītu posmu – bēgļu nometnēm Vācijā, kur gandrīz sešus gadus uzturējās liels skaits latviešu kultūras un inteliģences pārstāvju. Tā laika rakstniecība vērtēta pēc publikācijām laikrakstos un žurnālos, grāmatām, rakstnieku sarīkojumiem un saietiem, rakstnieku sarakstes. Monogrāfija ir liecība par konkrētu laika posmu latviešu tautas vēsturē un literatūrā.

Donats Millers – Dr.habil phys., LU Cietvielu fizikas institūta laboratorijas vadītājs – LZA un a/s “RD Alfa” balva teorētiskā un lietišķā fizikā par izciliem dielektrisko materiālu pētījumiem un unikālu iekārtu izstrādi mikroelektronikai. Vairāk nekā 90 publikāciju autors starptautiskos fizikas žurnālos, vadījis projektus par struktūras elementu izmaiņas procesiem fotonikas materiālos ārējo iedarbību iespaidā, enerģijas un lādiņu pārnesi fotonikas materiālos, fotonikas materiālu struktūras un elektronisko ierosinājumu relaksāciju, izstrādājis aparatūru apkārtējās vides kontrolei.

LZA un a/s “RD ALFA” 3 ikgadējas balvas studentiem fizikā un tās inženierpielietojumos par pētniecisku darbu un oriģināliem rezultātiem saņēma Ilze Aulika par darbu “Optiskā reflektometrija un elipsometrija plānu kārtiņu biezuma un laušanas koeficienta noteikšanai” (vad. Dr.phys. V. Zauls); Aiga Švede par darbu “Skata virziena ietekme uz proksimālo kon verģenci” (vad. Dr.phys. J. Dzenis) un Boriss Poļakovs par darbu “Nanoizmēru bioloģiski savietojamu materiālu īpašību pētījumi ar skenējošo tuneļmikroskopu un atom spēku mikroskopiem” (vad. Dr.chem. D. Erts).

Prof. J. Stradiņš

Arī Latvijas zinātnē ir bijuši savi notikumi – gan guvumi, gan zaudējumi. Neatgriezeniska ir vienīgi daudzu zinātnieku – mūsu Zinātņu akadēmijas locekļu, goda doktoru, citu ievērojamu Latvijas zinātnes pārstāvju aiziešana mūžībā. Gadā, kas aizvadīts kopš 2002. gada Pavasara pilnsapulces, no mums ir šķīrušies:

Tūrs Heijerdāls (Norvēģija), leģendārs ceļotājs, etnogrāfs, ZA goda doktors; Jakovs Panovko (Vācija) – inženierzinātnieks, mehāniķis, ZA ārzemju loceklis; Edgars Dunsdorfs (Austrālija) – vēsturnieks un tautsaimnieks, ZA goda loceklis; Jānis Labsvīrs (ASV) – tautsaimnieks, ZA goda doktors; Benjamiņš Treijs – ekonomists, ZA goda loceklis; Jurijs Uržumcevs (Krievija) – inženierzinātnieks, ZA ārzemju loceklis; Pēteris Lejiņš (ASV) – tiesībzinātnieks, ZA goda loceklis; Alberts Skudra – inženierzinātnieks, ZA īstenais loceklis; Jurijs Bankovskis – ķīmiķis, ZA īstenais loceklis; Ernests Foldāts (Venecuela) – biologs, ZA ārzemju loceklis; Arnolds Krauklis – mediķis, psihofiziologs, ZA korespondētājloceklis; Ādolfs Sprūdžs – tiesībzinātnieks, ZA goda doktors; Visvaldis Varnesis Klīve – teologs un filozofs, ZA korespondētājloceklis. Godināsim mūžībā aizgājušos izcilos kolēģus ar klusuma brīdi!

Ievadrunā vēlos izsacīt dažas pārdomas par pašreizējo zinātnes stāvokli Latvijā, tās attīstības tendencēm, par zinātnes un valsts attiecībām.

Pirms 1¹/₂ mēneša Saeima apstiprināja Valsts budžetu 2003. gadam, taupības budžetu, kā mums apgalvo; tajā pagaidām nav tikuši iekļauti izdevumi daudzām būtiskām vajadzībām. Papildus finansējumu ir guvuši iekšlietu struktūras, teātra darbinieki, vēl dažas jomas, ieskaitot arī Ministru kabinetu, kaut kas ticis zemniekiem, kaut kas ierēdņiem; tāpat prioritāri un dāsni tiks finansēta sadarbība ar Eiropas Savienību un NATO. Budžetu apspriežot, bija dzirdamas neapmierinātas balsis no mediķu, skolotāju, pensionāru puses, tiem solīts papildus finansējums budžeta grozījumos gada otrajā pusē. Klusēja zinātnieki, klusēja augstskolu darbinieki, klusēja arī vēl daudzu citu jomu darbinieki. Un tad nu vaicāsim, kādēļ klusē zinātnieki, vai tādēļ, ka stāvoklis ir puslīdz apmierinošs, vai tādēļ, ka labi, ja vispār drīkst elpot. Vai tādēļ, ka uz valsts atbalstu vispār vairs necer, ka iemācījušies pelnīt paši vai saņem naudu no Eiropas, vai arī tādēļ, ka saprot: valstij pašreiz ir citas neatliekamas, svarīgākas vajadzības un ne valstij, ne sabiedrībai pašmāju zinātne nešķiet nedz prioritāra, ne interesanta.

Vārdu sakot, kārtējo reizi izvirzās jautājums: Kas notiek Latvijā? Jautājums, ko J. Dombura TV pārraidēs risina ik trešdienas vakaru (starp citu, šis brīvās diskusijas raidījums tapis 2000. gadā arī pēc mūsu ierosmes, kopā ar Latvijas baznīcas un inteliģences pārstāvjiem). Taču arī Dombura diskusiju lokā zinātne, augstskolu dzīve un modernās tehnoloģijas nav iekļuvušas.

Pavīd divi diametrāli pretēji viedokļi. Pirmais: zinātne Latvijā ir dziļā krīzē, stagnācijā, depresijā, tā izlaiž garu, mirst. Otrs: Latvijas zinātne jau kopš 1999. gada veiksmīgi darbojas Eiropas vienotajā zinātnes telpā, kur tā esot nokļuvusi pat agrāk nekā citas jomas. Domāju, ka abi viedokļi ir vienpusīgi, taču katrā no tiem ir daļa patiesības, atkarībā no tā, no kāda viedokļa vērtējam zinātni.

Situācijai zinātnē ir zināma analoģija ar zemkopības vērtē jumu mūsdienu Latvijā. Viens vērtējums būs tradicionālajai, patriarhālajai zemkopībai, kas atdzimusi laukos kādreizējo kolhozu un sovhozu vietā, otrs vērtējums varētu būt 1000 ha saimniecībām, kas cenšas iekarot Eiropas tirgu, pielāgoties tā prasībām, dažkārt gan ignorējot lauku iedzīvotāju vairākuma sociālās, arī nacionālās intereses.

Arī Latvijas zinātnē pēdējos gados iezīmējusies dziļa diferenciācija. Var vērtēt, ka Latvijā pašreiz zinātnē – pētniecībā un industriālajā zinātnē – darbojas ap 5000 cilvēku, 3–4 reizes mazāk nekā 1989. gadā (18 000 cilvēku), to skaitā 1500 doktoru. Ļoti daudzi spējīgi zinātnieki pārcēlušies uz dzīvi un darbu Rietumvalstīs (apmēram 1000), vēl vairāk zinātnieku devušies “iekšējā emigrācijā” – uz biznesa, finansu, administratīvo struktūru pasauli (to skaitā arī mūsu Ministru prezidents Einārs Repše, ja vēlaties – atgādināšu, ka savu karjeru viņš sekmīgi tika aizsācis Zinātņu akadēmijā). Daži kolēģi no zinātnes aprindām pat devušies apceļot pasauli ar katamarānu “Kaupo” un, atgriezušies pēc 3 gadiem, argumentē, ka riskanto ceļojumu uzņēmušies tādēļ, ka Latvijā nav sajutuši atbalstu zinātnei. Neanalizēšu zinātnei zudušo cilvēku kategoriju, kaut arī tās attieksme pret savu iepriekšējo profesiju – zinātni ir ļoti būtiska, īpaši, ja cilvēks ieņem vadošu stāvokli valsts administratīvajā vai biznesa struktūrā.

Latvijas zinātnē turpina strādāt spējīgi un produktīvi zināt nieki, no kuriem daudzi ir labi pazīstami un tiek augstu vērtēti pasaulē. Piemērus jūs paši zināt. Pēdējo gadu laikā īpaši esam centušies identificēt dzīvīgākos Latvijas zinātnes pārstāvjus un virzienus LZA Senāta sēdēs, gada notikumu aptaujās, plašsaziņas līdzekļos, konferencēs. To zinātnieku skaits, kas ir ieinteresēti Latvijas Zinātnes padomes grantos, pašreiz ir aptuveni 1500–2000, viņu darbs visumā ir sekmīgs, taču šādu zinātnieku skaits sarūk, viņu vidējais vecums tuvojas 60 gadiem. Biznesa sektorā, industriālajā zinātnē strādā ap 1500 cilvēku. Bez LZP pētnieciskajos projektos iesaistītajiem vēl ir vismaz 2000 universitāšu un augstskolu docētāju (arī profesoru), kuri veic pētniecisko darbu līdztekus pedagoģiskajam vai arī neveic to.

Zinātnieku (doktoru) skaits uz 1000 nodarbinātajiem Latvijā (0,6 cilvēki) nupat kļuvis 2 reizes mazāks nekā Igaunijā, tas kļūst nesalīdzināms ar rādītājiem ES (8,5) vai ASV un Japānā (11). Šajā ziņā stāvoklis patiešām ir kritisks! Tas stipri līdzīgs zinātnes stāvoklim Zimbabvē, no kurienes bēg “baltie”.

Dažādo zinātnieku kategoriju intereses, finansiālais nodrošinājums, prestižs, morālais reitings, nākotnes izredzes Latvijā ir ļoti atšķirīgas, arī atkarībā no pētnieka vecuma, arī no zinātnes nozares (lietišķās zinātnes, dabzinātnes, humanitārās un sociālās zinātnes), arī no institūcijas, kurā tie darbojas (universitāte, valsts pētnieciskais institūts, firma), tādēļ runāt par kādu kop saucēju, apelēt pie zinātnieku kopējām interesēm Latvijā pašreiz reāli liekas grūti, ja ne neiespējami.

Un tomēr šādas kopējas intereses pastāv, un zinātniekiem tās ir precīzi jānodefinē, lai tās uztvertu gan valsts, gan sabiedrība. Pasaules attīstītākās valstis, arī Eiropas Savienība, 21. gadsimtu uztver kā gadsimtu, kas būs uz zināšanām balstītas ekonomikas un sabiedrības gadsimts. Būtu nevis jāsamazinās, bet ievērojami jāpieaug zinātnes lomai jebkuras valsts attīstībā, kas sevi vēlētos apliecināt kā civilizētu, attīstītu valsti.

Eiropas Savienība Boloņā un Lisabonā ir definējusi augstāko izglītību un zinātni kā prioritāras darbības jomas, spraužot par mērķi līdz 2010. g. atvēlēt zinātnei 3% attiecīgās valsts kop produkta (1% no budžeta, 2% – no ražošanas sektora). Eiropā pēc ES ierosmes tiek veidota vienotā zinātnes telpa, kurā jau patiešām iesaistījušies arī kandidātvalstu zinātnieki. Latvijas zinātnieki, gan samērā ierobežotā skaitā, piedalās ES ietvarprogrammās zinātnē un tehnoloģiskajā attīstībā, un sekmīgo projektu pieteikumu rezultātā 5. ietvarprogrammā Latvijas zinātnieki un uzņēmumi ir  atpelnījuši divreiz vairāk līdzekļu nekā valsts dalības iemaksas. Arī NATO Zinātnes programmā Latvijas zinātnieku līdzdalība bijusi samērā aktīva. Tas ir ļoti apsveicami, tāpat kā apsveicama ir Latvijas valdības politika palielināt līdzfinansējumu ES ietvarprogrammu sekmīgajiem projektiem. Taču pārliekā aizraušanās ar ES projektu nozīmīgumu vien man šķiet pārsteidzīga, pat bīstama. Pirmkārt, tas var radīt maldīgu ilūziju, kas ar zinātnes finansējumu Latvijā viss kārtībā un ja vēl nav, tad atrisinājumu dos Eiropa. Otrkārt, ietvarprogrammu projekti aptver samērā šauru, ierobežotu, praktiski orientētu nozaru loku, noteikumus te diktē ES, nevis mazās dalībvalstis, un lielajās Eiropas Savienības valstīs šādu projektu joma aptver ~5% pētniecības satura. Kopējās programmas tur funkcionē uz finansiāli labi nostādīta un pārdomāta pētniecības fona, uz adekvātas pētniecības bāzes, infrastruktūras fona, ko finansē attiecīgā nacionālā valsts. Atkal un atkal jāatkārto, ka katrai valstij, arī Latvijai tomēr nepieciešama sava nacionāla, labi subsidēta zinātnes sistēma, savas pašas nacionālās programmas, ka zinātnei jāattīstās harmoniski pietiekami plašā nozaru diapazonā, lai nebūtu vērojamas disproporcijas. Saprotams, jau Bībelē runāts par principu: “Kam ir, tam tiks dots, bet kam nav, tam tiks atņemts”, uz to balstās pašreizējā sabiedrība, taču runājot par tik mazu un vēl gluži nenostabilizējušos valsti, kāda ir Latvija, jāšaubās, vai šis princips būtu absolutizējams. Vismaz fundamentālās un arī humanitārās zinātnes būtu jāsubsidē valstij, pat ja tā nav liela un turīga.

Neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas pēdējos 10 gados (1994–2003) visai zinātnei kopumā atvēlēti apmēram 90 miljoni latu, tas ir krietni mazāk nekā pašreizējais Latvijas aizsardzības gada budžets (Ls 110,68 milj.). Pēdējos piecos gados valsts zinātnes budžeta finansējums nav ticis palielināts, tas sastāda 0,18% (kopā ar biznesa sektora – 0,45%) iekš zemes kopprodukta un ir zemākais rādītājs ES kandidātvalstīs. 2003. gadā zinātnes budžeta finansējums (dotācija) salīdzinājumā ar 2002. gadu gan ir palielināts par 9% (no Ls 8 976 892 2002. gadā uz Ls 9 868 030 2003. gadam), taču viss palielinājums ir novirzīts līdzdalībai ES programmās (dalības maksām un sekmīgo projektu līdzfinansējumiem), bet, piemēram, valsts institūciju (ministriju) pasūtītie pētījumi, kuros piedalās arī profesionāli zinātnieki, ir pat samazināti par 300 tūkstošiem latu, un tā saucamais grantu un centralizētais finansējums, tāpat arī, piemēram, finansējums Zinātņu akadēmijai (Ls 120 330) nav pieaudzis ne par santīmu (neraugoties uz inflāciju). Īpaši sāpīgi tas skar nepelnošos institūtus, piem., humanitāros, jo infrastruktūras, pakalpojumu izdevumi arvien pieaug, algas pētniekiem ir īsti nožēlojamas, neadekvātas, kaut gan rezultātu kvalitāte joprojām lielākoties “turas līmenī”. Nedaudz šogad pieaudzis grantu finansējums emeritētiem zinātniekiem.

Jau vairākus gadus netiek rasti līdzekļi Latvijas zinātnes potenciāla atjaunināšanai un papildināšanai, nav izveidota tāda sistēma, arī augstskolās, lai ienākšana zinātnē kļūtu pievilcīga jaunajiem. Jā, studējošo skaits bakalauru un maģistrantu programmās Latvijā ar katru gadu pieaug, bet doktorantu skaits ir 4–5 reizes mazāks par vēlamo, un arī no tiem doktorantūru beidz niecīgs skaits. Arī studējošo sadalījums pa specialitātēm ir vienpusīgs, deformēts, lai neteiktu, kropls (ar hipertrofiju ekonomikas, jurisprudences, citās sociālo zinātņu nozarēs). Dabzinātņu, inženierzinātņu speciālistu skaits, kuri varētu noteikt valsts nākotni, ir krasi nepietiekams. Ir traucēti perspektīvi pētī jumi universitātēs, jo profesoru skaits vienpusīgi tiek saistīts ar studējošo skaitu attiecīgajās nozarēs. Latvijas zinātnieku un augstskolu docētāju potenciāla atjaunināšana ir neatliekams uzdevums. manuprāt, neatliekams uzdevums ir arī veicināt pētniecības attīstību universitātēs, tieši universitātēs, to fakultātēs, ne vien ar universitātēm saistītajos pētnieciskajos institūtos vien, jo pētniecības un augstākās izglītības integrācija, lai kā negribētos atzīt, šajos 10 gados reāli tomēr nav notikusi. Pasaules Bankas veiktais pēdējais pētījums par mūsu augstākās izglītības un pētniecības sistēmu, par valsts atbalstu pētniecībai un augstākajai izglītībai, par to saistību, kura provizoriskie rezultāti publicēti pirms mēneša, ir visai kritisks, ja ne iznīcinošs. Tas mums tomēr jāņem vērā.

Vienlaikus tomēr uzsvēršu, ka paceļot pētniecību universitātēs pašās, nebūtu “gremdējami” juridiski patstāvīgie pētniecības institūti LU sastāvā un ārpus tās, kas joprojām turpina būt galvenie pētnieciskās darbības veicēji Latvijā – tie lielākoties ir tie paši bijušie ZA institūti, kuri tomēr ir darbojušies un turpina darboties kvalitatīvi un kur joprojām ir koncentrēts galvenais pētniecības potenciāls Latvijā. Cietvielu fizikas institūts, Fizikas institūts, Biomedicīnas pētījumu centrs. Organiskās sintēzes institūts, Koksnes ķīmijas institūts, Matemātikas un informātikas institūts jau ir ekselences centri vai arī funkcionē augstā līmenī, un veicināt to eroziju pašreiz nebūtu saprātīgi, tāpat kā Latvijai būtiski nozīmīgi ir Latvijas vēstures institūts, Latviešu valodas institūts, citi humanitāro zinātņu institūti, kas nav vienas dienas veidojumi. Tādēļ universitāšu senātiem, fakultātēm sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, sadarbībā ar institūtiem būtu neatliekami jāveic korekcijas zinātnes un augstākās izglītības likumos, jānosaka augšminēto institūtu statuss, jāpanāk kompromisi, lai institūti varētu funkcionēt, lai institūti (un/vai valsts nozīmes zinātnes centri) gūtu reālu iespēju turpināt darbību, neraugoties uz komerclikuma voluntārajiem un birokrātiskiem šķēršļiem. Nupat saturīgajā tikšanās reizē ar Zinātņu akadēmijas vadību Einārs Repše solīja atbalstīt šos likuma grozījumus. Dzīvē ienāk arī jauns jēdziens – zinātnes un tehnoloģiju parki, veidojas to kontūras, daļa institūtu varētu tajos ieintegrēties, bet ne jau visi. Procesam jānotiek organiski, lai neiznīcinātu saknes, tradīcijas, bet arī – lai neabsolutizētu pašreizējo situāciju un neturpinātos dabiskā erozija.

Viena no pētniecības centru un universitāšu būtiskajām problēmām ir infrastruktūras problēma. Ierobežotā finansējuma dēļ zinātnes infrastruktūra modernā līmenī daudzmaz nodrošināta ir tikai datorzinātnes jomā. Ļoti nepieciešamās, bet dārgās zinātniskās un tehnoloģiskās aparatūras atjaunināšana pēdējos gados praktiski nav notikusi vai notikusi mazā mērā (piemēram, OSI iegādātais rentgendifraktometrs), jau esošās zinātnes infrastruktūras uzturēšanas izdevumi ir stipri pieauguši. Šajā jomā jā panāk kardināli risinājumi, pamatā finansiāla rakstura, lai Latvijas zinātne arī turpmāk saglabātu konkurētspēju, lai tā varētu piedalīties Eiropas projektos, lai Latvijā ne tikai reāli varētu pastāvēt ekselences centri, bet perspektīvā veidotos arī starptautiskas nozīmes kolektīvi centri.

Ja nebūs zinātnes infrastruktūras, ar laiku nebūs arī vērā ņemamas zinātnes. Turklāt par infrastruktūru jārunā visplašākā nozīmē, arī par zinātniskās informācijas, bibliotēku infrastruktūru. Maza atkāpe. Pēdējā laikā daudz esam runājuši par Nacionālo bibliotēku sakarā ar iecerēto Gaismas pils celtniecību, bet vien laikus nemanot esam ļāvuši panīkt Akadēmiskajai bibliotēkai (LAB), kas sevī apvieno gan Misiņa bibliotēku, gan arī seno, 1524. gadā dibināto Bibliotheca Rigensia ar ļoti vērtīgo seno rokrakstu un reto grāmatu fondu. 2024. gadā, tikai pēc 20 gadiem, mums būtu jāsvin 500 gadu kopš šīs senatnīgās, Ziemeļaustrum eiropā pirmās zinātniskās bibliotēkas dibināšanas. Tā varētu būt UNESCO pasaules mantojuma cienīga jubileja, bet vai tad vairs būs kam svinēt  šo datumu? Bibliotēka daudz paveikusi gan datorizācijas, elektroniskās informācijas jomā, gan kultūras mantojuma saglabāšanā, gan sabiedrības integrācijā, ir  cildināms Ventas Koceres un viņas līdzgaitnieču entuziasms, taču kā modernam pētniecības darbam domāta bibliotēka tā pamazām iet bojā. Ik gadus jaunas ārzemju literatūras iegādei tā saņem Ls 23 000(!), apmaiņas ceļā gūst literatūru vēl par ~ Ls 150 000, bet tas ir piliens jūrā. Igaunijā līdzīga akadēmiskā bibliotēka saņem 9 reizes vairāk, Lietuvā līdzīga bibliotēka – 10 reizes vairāk. Bibliotēkā vairs nav jaunākās zinātniskās literatūras. Pēdējā Latvijas Zinātnes padomes sēdē nupat bija mēģinājums atskaitīt no visiem grantiem 1–3% literatūras iegādei, taču dažādu no zaru pārstāvju domas par šo nodevu bija krasi atšķirīgas, pozitīvu lēmumu pieņemt neizdevās. Manuprāt, Akadēmiskās bibliotēkas problēma nav atrisināma zinātnes budžeta ietvaros, vismaz pašreizējā zinātnes budžeta ietvaros (zinātnieki un augstskolu pasniedzēji sastāda tikai 30% bibliotēkas lasītāju), – tā prasa augstākās izglītības, varbūt arī Rīgas pilsētas iesaisti risinājumos. Pieminu šo problēmu arī tādēļ, ka LZA Harta uzliek ZA par pienākumu šīs zinātnes un kultūras mantojuma krātuves zinātnisku pārziņu. Gribu rosināt plašāku publisku diskusiju – ZA, ārpus tās, augstskolās, sabiedrībā – diskusiju par LAB likteni. Rosināju to jau 1999. gadā, taču tad tā tika noklusināta. Būtu jāatsāk spriest, runāt, arī Ministru prezidenta viedoklis bija labvēlīgs.

Sakarā ar Nobela prēmijas piešķiršanu ķīmijā šveiciešu zinātniekam K. Vītriham pērn izvirzījās jautājums, ka viņa skolniekam un daudzu publikāciju līdzautoram LZA īstenajam loceklim E. Liepiņam jāstrādā ārpus Latvijas, Stokholmas Karolinska institutet, jo Latvija nevar atļauties ļoti dārga, bet Latvijas ķīmijas zinātnei visai nozīmīga 500–600 MHz NMR spektrometra iegādi, ar kuru varētu risināt starptautiski nozīmīgas problēmas. Tas ir tikai viens piemērs, ka Latvijas zinātnes potenciāls negūst iespēju realizēties dzimtenē. Šādu piemēru varētu minēt daudz, 700–1000 Latvijas jaunās un vidējās paaudzes zinātnieku darbojas ārzemēs, un šie uz Rietumvalstīm izceļojušie zinātnieki ir aiz veduši sev līdz (ja attiecinām poļu veiktās aplēses uz Latviju) intelektuālo kapitālu apmēram 100 milj. USD apmērā, tas ir samērojams ar summu, kas ieguldīta Latvijas zinātnē visos neatkarības gados. Un šis emigrēšanas process līdz ar iestāšanos ES kļūst intensīvāks, ja valsts nemainīs savu attieksmi pret zinātni, un ja arī paši nebūsim aktīvāki finansu atbalsta meklējumos arī ārzemēs, dažkārt nekaunoties kļūt par “ārzemnieku kalpiem”, taču uz iespējami izdevīgiem noteikumiem, lai šī ārvalstu subsidētā zinātne paliktu Latvijā.

Būtu ļoti ļoti skumji, ja jaunajā, tomēr kosmopolitiskajā Eiropā zinātni, pētniecību meklētu lielajos centros – Kembridžā, Upsalā, Gre noblē, Heidelbergā, ja “lielo mākslu” meklētu Parīzē, bet uz Rīgu, Latviju brauktu iedzert kādu Aldara aliņu, veikt dabas ekskursiju ekoloģiski tīrā vidē, pamīlēties ar skaistām meitenēm un pie reizes varbūt iegriezties Operā. Maza tad būs varbūtība, ka te veidosies jauni valdeni, endzelīni, ostvaldi, canderi, capi, – vismaz savus potenciālos atklājumus viņi te neveiks. Velti būtu cerēt tad uz Latvijas Nokia. Starptautiskie analītiķi lēš: ja aktīvo zinātnieku skaits valstī noslīd līdz 1 zinātniekam uz 1000 iedzīvotājiem (tā tas ir vairumā Āfrikas zemju), intelekts tur attīstīties nespēj. Latvija šo kritisko slieksni diemžēl ir pārkāpusi vai tuvu tam, dažās nozarēs to jau sāpīgi izjūtam (kaut vai ģeoloģijā), tā dēļ jārunā par “zinātnes glābšanu”.

Tādēļ mums jāakcentē pirmām kārtām zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunināšanas programma (izstrādāta Izglītības un zinātnes ministrijā), iekļaujot tur primāri gan atbalstu jau no zinātnieku izaudzināšanai, gan reemigrācijas veicināšanai, gan emeritēto zinātnieku problēmu civilizētu risināšanu (300 emeritēti zinātnieki ar grantu Ls 100 mēnesī). Tas viss nav panākams tikai ar doktorantūras un postdoktorantūras stipendijām, – jābūt arī interesantām un aktuālām tēmām, atbilstošai zinātnes infrastruktūrai, adekvātam asociēto profesoru atalgojumam, perspektīvai veikt pētījumus arī turpmāk, jābūt institūtiem, kur strādāt, kur risina Latvijai vajadzīgas lietas. Situācijas risinājumam zinātnē jābūt kompleksam. Jo ilgāk tādu atliks, jo vairāk finansiālu līdzekļu valstij būs jāiegulda zaudēto gadu un zaudē tās zinātnes kapacitātes dēļ.

Ir nepieciešami – uzsveru vēlreiz – kardināli un drosmīgi risinājumi zinātnes glābšanai Latvijā, Latvijas zinātnes konkurētspējas  saglabāšanai, tos gaidām no valdības. Un te nu nonā kam pie problēmas “Zinātne un valsts”. Mēs runājam par zināt nes pastāvēšanu no zinātnieku viedokļa, bet jāvaicā arī, cik ne lielā valstī zinātne liekas nepieciešama, cik sabiedrība, valsts vara jūt nepieciešamību pēc zinātnes? Pēdējos 10 gadus, īpaši pēdējos 7 gadus, kopš A. Šķēles valdības, varas attieksme pret zinātni ir bijusi nevērīga, formālajās deklarācijās varbūt ne gluži noraidoša. Ir tikušas veidotas un “pieņemtas zināšanai” koncepcijas, stratēģijas, vadlīnijas, bet no tām tikpat kā nekas nav īstenots. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas Latvijas parlaments vai valdība nav akceptējušas ne “White paper on science and technologies in Lithuania”, ne “Knowledge Based Estonia”. Atklāti sakot, visus šos gadus zinātniekiem nav bijis un, šķiet, arī tagad nav politiska atbalsta, lobija. Pat Izglītības un zinātnes ministrijā tik vien kā paliek lepnais nosaukums “…un zinātnes”, kamēr reāli budžeta sadaļa zinātnei IZM budžeta daļā procentuāli sarūk uz izglītības, sporta utml. rēķina, kaut arī ministru pašu subjektīvā attieksme pret zinātni un augstāko izglītību ir bijusi un ir labvēlīga.

Nesen sarunā ar Ministru prezidentu Eināru Repši viņš man sacīja: “Jūs varat rēķināties, ka runājat ar pirmo neatkarīgās Latvijas valdību, kas atbalsta zinātni”. Kaut nu tā būtu, ticēsim, jo “Jaunā laika” programmā patiešām paredzēts divkārtīgs finansējuma palielinājums zinātnei. Arī vakardienas saruna bija cerīga.

Nupat, 20. martā premjers ir apstiprinājis Ministru kabineta rīcības plānu 2003. gadam, kas balstās uz valdības deklarāciju. Valdības 7 deklarēto prioritāšu skaitā viens ir – “informācijas sabiedrība un uz zināšanām balstīta tautsaimniecība”.

Sadaļā (6) “Informācijas sabiedrība” kā būtiska valdības prioritāte ir paredzēts aktīvi stimulēt “informācijas tehnoloģiju attīstību, kā arī to sniegto priekšrocību izmantošana visās dzīves sfērās” un arī “veicināt Latvijas informācijas tehnoloģiju industrijas izaugsmi programmātikas un elektronisko iekārtu attīstībā, ražošanas, apgādes un uzturēšanas jomās, kā arī… šo produktu eksportu”. Deklarācijas sadaļā “Izglītība un zinātne” 11 uzdevumu skaitā formulēti šādi uzdevumi:

“14.8. Īpašu vērību veltīsim fundamentālajām, kā arī humanitārajām zinātnēm, kas sekmē nacionālās identitātes un kultūras attīstību.

14.9. sekmēsim lietišķo pētījumu izmantošanu tautsaimniecībā, lai zinātnes sasniegumi un uzkrātās zināšanas radītu intelektietilpīgus produktus ar augstu pievienoto vērtību.

14.10. Veicināsim zinātnisko darbu augstākās izglītības iestādēs, lai celtu akadēmiskā personāla kvalifikāciju un spētu sagatavot jaunus zinātniekus.

14.11. materiāli stimulēsim jaunu cilvēku promociju un iesaistīšanos zinātniskajā darbā.”

Ministru kabineta vidēja termiņa darbības prioritāšu un rīcības plānā paredzēts izstrādāt Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju, veicināt mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstību, saiknes izveidošanu starp akadēmisko izglītību, zinātni un ražošanu un zinātnisko rezultātu komercializāciju (2003. gadā ieviešot Zinātnes un tehnoloģiju parka 1. posmu Salaspilī, kas sekmētu jaunu inovatīvu MVU veidošanos, radot ne mazāk kā 500 darba vietas zinātņietilpīgās nozarēs). Izglītības un zinātnes ministrijas prioritāšu sarakstā 2003. gadam jau paredzēta zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunināšana (200 doktorantu stipendijas), kā arī “praktiski orientētas zinātnes attīstība Latvijai būtiskās tautsaimniecības nozarēs, ar ES struktūrfondu palīdzību pilnveidojot tirgus orientēto pētījumu sistēmu valsts ekonomiskās attīstības veicināšanai un nodrošinot iespējas kvalitatīvai līdzdalībai ES pētījumu projektos”.

Šīs ieceres ir apsveicamas, lielā mērā tās balstās uz universitāšu un zinātnieku ieteikumiem.

Tiesa, mūsuprāt, plānos ir ignorēta Valdības deklarācijā solītā “īpašā vērība” fundamentālajām un humanitārajām zinātnēm, tām, kas pētī un pamato mūsu nacionālās identitātes un kultūras attīstību. “Svētajā trīsvienībā” – zinātne, augstākā izglītība, tehnoloģijas – parasti apiet šo mazām tautām īpaši būtisko komponenti – humanitārās zinātnes, nacionālās identitātes pamatu izpēti. Nav akcentēti soļi ES strukturālo fondu izmantošanai zinātnes infrastruktūras atbalstam. Bet galvenais – atbalsts zinātnei jo projām paliek labu novēlējumu līmenī, nevis kā reāls finansējuma palielinājums. Taupības režīma apstākļos ir iesaldēts gan akad. E. Grēna rūpīgi izstrādātais Genoma projekts, gan investīciju projekts Dainu skapja un Latviešu folkloras krātuves telpu (varētu teikt arī plašāk – letonikas krātuves) izveidošanai tepat Augstceltnē, nav rasti līdzekļi valsts zinātniskām programmām prioritārajos pētījumos virzienos (un tādas būtu jāiedibina).

Tieši pirms gada, 2002. gada martā, zinātnieki, augstskolu docētāji un Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki pēc ilgstošām diskusijām vienojās, ka visas Latvijas stratēģiskais mērķis varētu būt augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģijas izvirzīšana par pilsoniskas sabiedrības, ekonomikas un kultūras ilgtermiņa attīstības stūrakmeni. Diemžēl, iepriekšējā valdība normatīva dokumenta veidā neapstiprināja un nevirzīja izskatīšanai Saeimā šīs zinātnieku sabiedrības vienošanās pamatnostādnes, kuras man šķiet pareizas un pamatotas arī šodien. Tiekoties ar Ministru prezidentu E. Repši, esam tās saturiski un redakcionāli modificējuši, gribu ar tām iepazīstināt arī pilnsapulci, tās publicētas “Latvijas Vēstnesī” (2003. gada 10. aprīlī).

Kā galvenie uzdevumi ir formulēti:

1. Nostiprināt augstākās izglītības un zinātnes vadošo lomu sabiedrības attīstībā:

– Izveidot universitātes par galvenajiem fundamentālo pētījumu zinātnes centriem Latvijā, kur augsta līmeņa zinātniskā darbība būtu savienota ar augstas kvalitātes akadēmiskajām un profesionālajām studijām pietiekami plašā nozaru spektrā;

– Veicināt valsts zinātnisko institūtu attīstību, paredzot to bāzes finansējumu un institūtu pētnieciskā personāla iesaisti perspektīvāko studiju programmu īstenošanā;

– Palielināt valsts budžeta finansējumu universitātēm zināt nes attīstībai, doktorantūras studiju nodrošināšanai, zinātnes no zaru atbalstam, pētnieciskās bāzes un infrastruktūras nostiprināšanai;

– Nodrošināt akadēmisko bāzi zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, zinātnes un tehnoloģijas parku radīšanai;

– Sniegt iespējas iegūt augstāko izglītību Latvijas reģionos, mazinot disproporcijas to attīstībā;

– Nostiprināt universitāšu un Augstāko izglītības padomes sadarbību, kā arī universitāšu, zinātnisko institūtu, Latvijas Zināt nes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas sadarbību maģistrālo pētniecības virzienu noteikšanā un izvērtēšanā, svarīgāko valsts nozīmes programu mērķu un to īstenošanas formulēšanā; veicināt diskusijas par zinātnes vietu sabiedrībā;

– Sagatavot augstākās kvalifikācijas profesionāļus darba tirgum.

2. Atjaunot zinātnes potenciālu un attīstīt pētījumus inovatīvo tehnoloģiju jomā:

Integrēt zinātniskos pētījumus, augstāko izglītību un modernās tehnoloģijas vienotā inovatīvās darbības vidē;

– Saglabāt un vairot tautas kultūras mantojumu, veicinot humanitāro zinātņu (Latvijas vēsture, latviešu valodniecība, etnoloģija u.c.) padziļinātu izkopšanu;

– Izveidot tautsaimniecības, socioloģijas, politoloģijas u.c. sociālo zinātņu pētījumus mūsdienīgā līmenī;

– Radīt vidi un nosacījumus inovatīvai uzņēmējdarbībai (tajā skaitā informāciju tehnoloģijās), efektīvi izmantojot strukturālos fondus, starptautiskos projektus u.c. finansu instru mentus;

– Nodrošināt zinātnisko institūtu pētījumu produktivitāti, atpazīstamību un konkurētspēju starptautiskajā apritē.

Iezīmēti arī rezultātu un resursu kvantitatīvie indikatori, kas sasniedzami 2010. gadā:

2.1. Cilvēkresursi:

– Studentu skaits 120 000 (pašreiz 118 000)
– Doktorantu skaits 4500 (pašreiz 1100)
– Profesoru skaits 1000 (pašreiz ~500)
– Pētniecībā aktīvi strādājošo zinātņu doktoru skaits 5000 (pašreiz ~1500)
– Pētniecībā nodarbināto cilvēku skaits 12 000 (pašreiz ~4500)

2.2. Finansu resursi:

– Valsts budžeta dotācija augstākajai izglītībai 1,4% no IKP
– Valsts budžeta dotācija zinātnei un pētniecībai, 1,0% no IKP
no tā zinātnei universitāšu fakultātēs 0,4% no IKP
– Pētniecībai piesaistītais privātais finansējums  1,0–1,3% no IKP
– Augstākajai izglītībai piesaistītais privātais finansējums 1,0–1,4% no IKP

2.3. Infrastruktūra:

– Jaunveidoti, ar universitātēm un pētniecības institūtiem saistīti zinātnes un tehnoloģijas parki;
– Augstskolu un infrastruktūras modernizācija un optimizācija.

2.4. Rezultatīvie indikatori:

– Sagatavojamo speciālistu  skaits 30 000
– Sagatavojamo doktoru skaits 700 (pašreiz ~60)
– SCI publikāciju skaits 1000 (pašreiz ~300)
– Augstāko tehnoloģiju produkcijas daļa valsts eksportā 20–25% (pašreiz – 6%).

Šie indikatori sasniedzami, palielinot zinātnes finansējumu ik gadus vidēji par 0,1% IKP, līdz ar to zinātnes budžetam 2004. gadā būtu jābūt vismaz 0,3% IKP (~Ls 16 milj.).

2004. gadā budžetā iesakām papildus asignēt zinātnes cilvēkresursu atjaunošanai Ls 0,5 milj., pētniecisko institūtu bāzes finansējumam Ls 0,8 milj., valsts pētījumu programmu īstenošanai ekonomiski nozīmīgās jomās Ls 0,8 milj., infrastruktūras atjaunināšanai Ls 1,1 milj., Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas vajadzībām Ls 0,4 milj., kā arī lietišķi orientētu pētījumu saites starp ražošanu un zinātni veicināšanai no struktūrfondu (ERAF) līdzekļiem – Ls 1–1,5 milj. apjomā.

Domāju, ka izvirzītie principi varētu tikt iekļauti likumā kā obligātas normas, nevis vēlējumi. Vismaz ministru prezidents solīja panākt zinātnes finansējuma minimālas robežas (% no IKP) iekļaušanu likumā, kas radītu beidzot radikālu pavērsienu reālajā politikā. Uz to pamata varētu tikt veidots Saeimas akceptēts zinātnes stratēģijas dokuments ar obligātiem kontrolskaitļiem.

Ir jārada pārdomāta atbalsta sistēma Latvijas humanitāro zinātņu pētījumiem, uz kurām balstās mūsu nacionālās identitātes apzināšana un uzturēšana. Jāsakārto Latvijas zinātnisko institūciju – juridisko personu īpašumattiecības, nododot nekustamos īpašumus zinātnisko institūciju īpašumā, kā tas noticis attīstītākajās valstīs, arī Igaunijā, daļēji arī Krievijā. Vārdu sakot, zinātnieku un augstskolu darbinieku pretenzijas pašas valdības izvirzīto uzdevumu reālai īstenošanai ir visai plašas un dibinātas, – un tās ir pašas valsts, ne tikai zinātnieku interesēs.

Pašreiz mums varbūt nav jēgas nostāties opozīcijā valdībai, rīkot zinātnieku protesta akcijas pret joprojām nepietiekamo finansējumu, pret nevērīgo attieksmi, kā to rosināja vairāki kolēģi šīs pilnsapulces sagatavošanas gaitā. Būtībā ar jauno valdību zinātniekiem atkal jāatsāk tas pats dialogs, ar tiem pašiem argumentiem, kādus jau gadiem esam cēluši priekšā iepriekšējām valdībām, vēl un vēlreiz skaidrojot, pārliecinot, argumentējot, kā dēļ zinātne Latvijai ir vitāli svarīga, ka zinātne nav “vecu vīru un vecu sievu vaļasprieks” vien. Tiesa, jaunā valdība jau deklarējusi savu pozitīvo attieksmi, izpratni, ka zinātne ir jāatbalsta, ka strauju Latvijas ekonomisko un sociālo attīstību ES ietvaros garantētu vienīgi principiāla izšķiršanās par būtisku atbalsta palielinājumu augstākajai izglītībai, zinātnei un tehnoloģiskajai attīstībai.

Pagaidām šāda izšķiršanās praktiski tomēr vēl nav notikusi, un “jaunie laiki” zinātnē vēl nav iestājušies. Varētu teikt – gaidīsim, kā tajā vecajā nostāstā par Hodžu Naseredinu, kurš sparīgi solījies iemācīt lasīt emira ēzeli 20 gados, aprēķinā, ka pa šiem gadiem viens jau būs paguvis “aiziet” – ēzelis, Naseredins, vai emirs. Desmit gadi būtu aizritējuši, emiri ir mainījušies, ēzelis daļēji ir apmācīts ja nu ne lasīt, tad vismaz savvaļā gādāt sev barību. Naseredins vēl ir dzīvs, Eiropas komisāram Filipam Biskvēnam tiek rakstīti solījumi, cik cēli mēs ieiesim Eiropas zinātnes telpā. Bet vai Eiropas Savienība, tās prasības kļūs par to atslēgu, kuras dēļ Latvija kļūs dāsnāka pret savu zinātni? Daļēji varbūt, taču galīgā izvēle jāizdara tikai un vienīgi mums pašiem, Latvijā, apvienojot valdības un sabiedrības intereses un zinātnieku piedāvājumus, iniciatīvas. Lūzums vēl nav noticis, tomēr negribētos ticēt, ka dzīvē būtu jāienāk jaunai, vecā Rokfellera un vecā Rotšilda dēlu, paaudzei, lai tāds tas varētu īstenoties.

Nav jau daudz šajā zālē jaunu cilvēku, bet tos es sveicu īpaši. Naudas izteiksmē prēmijas, ko viņiem spējam piešķirt, nav tik lielas. Taču jūs esat ķīla tai Latvijas zinātnes, izglītības, tehnoloģiju nākotnei, par kuru te runāju, un ļoti ceru, ka pēc gadiem 5 (ja attaisnosies astrologa P. Globas pareģojumi par Latviju) Akadēmijas prezidenta runa šajā zālē varētu būt krietni vien optimistiskāka.

Studijas, pētniecība, inovācijas – daži izaicinājumi un risinājumi

LZA Pavasara pilnsapulcē
2003. g. 10. aprīlī

Problēmas stāvoklis šobrīd

AKADĒMISKĀ SABIEDRĪBA ATZĪST:

– pētniecība, īpaši lietišķā, nīkuļo. Tiesa, NKP FP5 rezultāti pagaidām uztur zināmu optimismu;

– profesūra (visu līmeņu mācību spēki) noveco;

– doktorantūra vāja (maz aizstāvās, maz inženierzinātnēs).

Pagaidām dominējošais “presinga” motīvs: Latvijā ir viszemākais Eiropā zinātnes finansējums – nedarbojas! Politikas veidotāji un lēmumu pieņēmēji, arī sabiedrība (nodokļu maksātāji) netic, ka ERTDI+I sistēma būtiski ietekmē attīstību (IKP u.c.); netic, ka tieši šis (ERTDI+I) ir ceļš uz labklājību. Ka jaunrade virza progresu. Diemžēl mums nav tam arī daudz pierādījumu. Nav daudz spožu, licenzētu patentu u.c. komercializētu IĪ veidu.

Veidojas CIRCULUS VITIOSUS!

Netic arī, ka ERTDI+I līmenis līdzās teritorijai, valodai, kultūrai varētu būt identitātes kritērijs, ieejot ES u.c. globālajās struktūrās.

DAŽI PROBLĒMAS RISINĀJUMI

Atbalstot LZA prezidenta izvirzīto situācijas novērtējumu par kritisko stāvokli universitātēs, t.sk. zinātnē, ņemot vērā, ka daudzu gadu “vaimanas” – tikai 0,21% IKP zinātnei – nedarbojas, iesaku: mēģināt īpaši aktivizēt formulas beigu daļu: TDI + I. Akcentēt lietišķos pētījumus. Mēģināt pierādīt, ka gudrību un informāciju iespējams pārvērst pārticībā.

Ne pārdalot, bet izdalot īpašu finansējumu un valstiskas rūpes lietišķiem pētījumiem un to rezultātu komercializācijai.

Tas nenozīmē pārtraukt maksāt par rakstiem citējamos žurnālos.

Tas nozīmē būtiski palielināt tirgus orientēto pētījumu (TO) u.c. lietišķo pētījumu līdzfinansējumu.

TDI+I daļas pastiprināšana pasaulē nav nekas jauns. Vai rums ES valstīs darbojas nacionālās inovāciju programmas. Vairākas darba grupas Dr.h.inž. J. Stabulnieka vadībā ir izstrādājušas NIP arī Latvijai (par NIP saturu un kādā stāvoklī tā ir skat. J. Stabulnieka interviju “Zinātnes Vēstnesī” š.g. 10.03.)

Neatkārtošos, teikšu, ka ar Dr.h.inž. J. Stabulnieka u.c. pūlēm 4 gadu garumā Nacionālā inovāciju programma ir sasniegusi finālu – 01.04.03. akceptēta MK. Arī LZA atbalsts šajā fināla taisnē bija nozīmīgs. Šeit – dažas pamatnostādnes no NIP.

Latvijas Nacionālā inovāciju programma aptver inovatīvās darbības attīstības stratēģiju un rīcības politiku, tā apraksta inovāciju vīziju un misiju, sniedz galveno mērķu ap rakstu, iespējamo ietekmes faktoru izvērtējumu, kā arī programmas īstenošanai nepieciešamos resursus un pasākumus. NIP galvenie uzdevumi:

– izglītības, zinātnes un pētniecības, kā arī jaunrades un jaunievedumu nozīmīguma un izmantošanas efektivitātes paaugstināšana;

– inovatīvai darbībai labvēlīgas regulējošās, finansu un informatīvās vides veidošana;

– jaunu inovatīvu uzņēmumu veidošanās un attīstības veicināšana;

– inovāciju atbalsta infrastruktūras attīstības veicināšana.

Tās īstenošanu nodrošina valdības izveidota rīcības institūcija.

Apstiprina Nacionālo inovāciju programmu (no LETA ziņo juma)

Rīga, 01.04.03., LETA. Šodien Ministru kabinets apstiprināja Ekonomikas ministrijas (EM) vadībā izstrādāto Nacionālo inovāciju programmu 2003.–2006. gadam.

Viens no jaunās, zināšanu virzītās ekonomikas galvenajiem dzinējspēkiem ir inovatīvā darbība, kas rosina saimniekošanā efektīvi izmantot jaunākos zinātnes un tehnoloģiju attīstības sasniegumus.

Ministru kabinets noteica, ka par programmas īstenošanu ir atbildīga EM, un uzdeva tai līdz šā gada 1. maijam izstrādāt rīkojuma projektu par Nacionālās inovāciju programmas vadības padomi. Līdz 31. decembrim EM Ministru kabinetā ir jāiesniedz informatīvs ziņojums par Nacionālās inovāciju programmas īstenošanas gaitu.

Ekonomikas ministrs Juris Lujāns uzskata, ka ar tradicionāliem resursiem Latvijas ekonomikas pieaugums gadā var sasniegt aptuveni 4%. Īstenojot inovatīvo programmu, pieaugums var būt 5–7% gadā, uzskata atbildīgais ministrs. Lujāns norādīja, ka Nacionālajā inovāciju programmā ir iekļauti projekti, kas guvuši Eiropas finansiālo atbalstu.

Inovācijas gala rezultāts ir jauni, pasaules tirgū konkurēt spējīgi produkti un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību, kas nodrošina nozīmīgu iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu, vairāk darba vietu kvalificētiem speciālistiem, kas savu kārt veicina ekonomisko izaugsmi, sabiedrības labklājību un valsts uzplauksmi kopumā. Inovatīvās darbības sekmīgu norisi Latvijā valdība paredz realizēt ar inovāciju politiku, kuras pirmais stratēģiskais dokuments ir 2001. gada 27. februārī Latvijas Re publikas Ministru kabinetā pieņemtā Nacionālā inovāciju koncepcija.

III Ko mēs varētu darīt paši ikdienā

Sākt ar studentiem – inovatizēt studiju programmas! Domāt un mācīt tā, lai no mūsu studentiem veidotos uzņēmēji – vidusslānis. Audzināt/mācīt studentus par jaunradīt spējīgiem, par darba devējiem (15–20%), ne tikai par darba ņēmējiem.

Diemžēl studentija joprojām vairumā ir orientēta uz darba ņēmēju lomu. Vairumam mērķis – labi apmaksāts darbs. Audzinām kalpotājus! Jāveido inovatīva vide – jāaktivē NIP arī universitātēs u.c. augstākajās mācību iestādēs.

Lai to darītu, pašai profesūrai jābūt atpazīstamai ne tikai zinātnieku vidē, bet arī attiecīgo nozaru uzņēmumos. Tas nav viegli, jo līdz šim šādu oficiālu prasību nav bijis.

Lielāko universitāšu nodomu protokolā par ZTP veidošanu manuprāt vajadzēja paredzēt šo inovatīvas vides veidošanu. Būtu kļūda, ja ZTP telpas izmantotu pamatmācībām, tās jā piepilda ar radošiem inovatīviem jauniem cilvēkiem, ar jaunradītiem MVU, tam būtu jābūt Latvijas Silikona ielejai. ZTP jāsatur universālas iekārtas, tehnoloģiskās līnijas, infrastruktūra ātrai produktu paraugu izlaidei, lai attiecīgo MVU starts neilgtu vairāk par nedēļām/mēnešiem. Tam ir jābūt spējīgam sevi uzturēt (vismaz)! Pieņemot, ka to izveidosim (g.k. par ES naudu), sava rīcība ZTP būtu jāparedz apmēram šāda:

Universitātes pastiprinās jaunrades potenciālu, lai no rektorāta līdz katedrām, laboratorijām, auditorijām ikdienā tiktu veidota inovatīva vide un rastos grupas, MVU, kuri būtu topošā ZTP kodols. Jaunrades objekti rodas pētījumu (īpaši lietišķo) rezultātā, laboratorijās, profesoru grupās, institūtos. Universitātes centīsies šo jaunradi virzīt uz gala rezultātu: produktiem, servisa risinājumiem tirgum, izmantojot šo Latvijā salīdzinoši jaunu instrumentu: ZTP.

Latvijā galvenokārt veicinām investoru piesaistīšanu zināmu pārbaudītu tehnoloģiju tiražēšanai. Maz licenču darījumu. Tās nav jaunākās tehnoloģijas, ja bankas kreditē. Neprotam riska kapitāla biznesu. Neprotam investoru piesaistīšanu MVU veidošanas agrīnajās fāzēs. Jāiemācās/jāmāca studentiem, īpaši doktorantiem, investoru pie saistīšana TDI+I agrīnajā fāzē, kad vēl veidojas MVU u.tml. struktūras. Akciju tirgus, iesaistot IĪ, praktiski nedarbojas. Cik zināms, tikai 2 IĪ firmas no Latvijas gatavojas startēt NASDAQ tirgū. Šīs prasmes nemācām studentiem. Vai topošā ZTP infrastruktūra to pratīs?

Piezemēti noslēgumvārdi

Referātu (līdzīgu šim), aprakstu/pamācību/plānu, kas un kā būtu jārīkojas, ir daudz, tie ir pareizi. Bet sabiedrība, nodokļu maksātāji, visu līmeņu lēmumu pieņēmēji, kā jau minēju, pagaidām nereaģē (01.04.03. reaģēja NIP sakarā).

Pagaidām mēs – akadēmiskā sabiedrība cits citam pār stāstām savu rūpi/satraukumu/bažas par ERTDI+I sistēmas visai piezemēto vietu mūsu valstī.

Necerot, ka tieši šī kopsapulce, t.sk. mana versija, būs īpaši izšķiroša, tomēr optimisma vairošanai un, lai mans stāsts būtu akadēmiskāks, piedāvāju dažus secinājumus, kā tas pie ņemts mūsdienās, starptautiski lasāmā valodā.

CONCLUSIONS

1. The support of the ERTDI+I complex should be a part of the national/regional policies aimed at increasing the under standing and effectiveness of the Innovation-related economic and social development by the society, industrialists, politicians and governments. The Driving Force is welfare and prosperity, while Innovation is an instrument.

2. How should the products of intellectual activity and the results of research be converted into licenses, production units, products and services sold on the market? It is, certainly, a global challenge. In Europe alone, about dozen of conferences and seminars on Innovation promotion are held annually. A special Innovation Monitoring System (NIP) has been created in Europe and should be implemented also in Latvia.

3. To promote Innovations, special financing is decisive, since, with bank loans at the current resource prices (credit %), it is possible to introduce only well established technologies with a guaranteed result. At least demonstration projects should be financed by grants, subsidies, etc. Shortly, to promote Innovation, the National Innovation Programme should be activated.

4. The central statement is the conviction – the main lever of the development lies in the intellectual field (both technical and artistical creation). It means the activated ERTDI+I system.

5. For that we have to develop special methods how to calculate the share of new products/services developed in the growth of GDP. Taxpayers demand proofs, success stories and not promises.

6. A part of the population (10–15%) must feel an aspiration for creation (inventions, innovations). To foster this – is the task of Universities. A considerable role in establishing the abovementioned approach is played by the educational system, first of all, the higher education. We must teach students to be come not only skilled employees, but also innovative employers.

7. We should develop sustainable technologies and economy – the so-called eco-social market economy. LCA* for new products must be done. Terrorism must be restricted.

* LCA-life cycle assesment; katrai jaunražotai vielai/produktam vajadzēs izsekot “dzīves ceļu”, ideālā pārliecināties, ka pēc lietošanas tā/tas noārdās līdz CO₂ un H₂O.

Saīsinājumu atšifrējums:

ERTDI+I

E studijas, augstākā izglītība,

R pētniecība,

TD tehnoloģiju attīstība,

I ieviešana, RTD rezultātu komercializācija,

+I inovatīvas metodes, RTD rezultātu izmantošanai, pārvēršanai iekšzemes kopproduktā (IKP)

MVU mazais (-ie), vidējie uzņēmumi.

ZTP zinātnes un tehnoloģiju parks.

NASDAQ National Association of Securities Dealers  Automated

Konkursi

izsludina konkursu uz šādiem akadēmiskajiem amatiem molekulārajā bioloģijā:

* vadošais pētnieks (3 vietas)

* pētnieks (5 vietas).

Dokumenti konkursam (iesniegums, CV un pēdējo 3 gadu publikāciju saraksts) iesniedzami LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra sekretariātā (Rīgā, Rātsupītes ielā 1, 220. istabā) viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7808003.

* * *

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem šādās nozarēs:

matemātikā

* vadošais pētnieks (1 vieta),

datorzinātnēs

* pētnieks (1 vieta),

* asistents (2 vietas).

Dokumenti konkursam (iesniegums par piedalīšanos kon kursā, CV un pēdējo 6 gadu publikāciju saraksts) iesniedzami LU Matemātikas un informātikas institūta Personāla daļā (Rīgā, Raiņa bulv. 29, 240. istabā) viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.

LZA Prezidijs

Sievietes skaistums

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS IZSTĀŽU ZĀLĒ
AKADĒMIJAS LAUKUMĀ 1
NO 2003. GADA 13. MAIJA

Proceedings of the Latvian Academy of Sciences
Section B: Natural, Exact, and Applied Sciences

REVIEW

Dagnija Rostoka, Aigars Reinis, Juta Kroiča, Diāna Brāzma, and Valentīna Kuzņecova. Halitosis: Diagnosis and relationship with oral and non-oral diseases
[Halitoze, tās diagnostika un saistība ar citām organisma un mutes dobuma patoloģijām]

ORIGINAL PAPERS

Vizma Nikolajeva, Daina Eze, Zaiga Petriņa, and Indriķis Muižnieks. Pharmakokinetics and tissue distribution of adenylate deaminase from Penicillium lanoso-viride in mice
[Penicillium lanoso-viride adenilātdezamināzes farmakokinētika un izplatīšanās peļu audos]

Antra Jurka, Gunta Mazarēviča, Dace Tirzīte, Irina Krasnakova, Pēteris Tretjakovs, Agnis Štifts, and Valdis Pīrāgs. Erythrocyte refractive index, membrane fluidity, and plasma antioxidant status in diabetes patients
[Eritrocītu gaismas laušanas koeficients, membrānu fluiditāte un plazmas antioksi datīvais statuss diabēta slimniekiem]

Inta Kalniņa and Imants Meirovics. Structural and functional changes of lymphocytes in rheumatoid arthritis patients: Studied using the fluorescent probe ABM
[Limfocītu membrānas strukturāli funkcionālo izmaiņu raksturojums reimatoīdā artrīta pacientiem, izmantojot fluorescento zondi ABM]

Dagmāra Sprūdža, Māra Marauska, Leontīne Antono viča, and Valentīna Gordjušina. Fructan syrup reduces the blood cholesterol level and stimulates the development of Bifidobacterium
[Fruktānu sīrups samazina holesterīnu līmeni asinīs un stimulē bifidobaktēriju attīstību]

Tija Zvagule, Rūta Brūvere, Natālija Gabruševa, and Valdis Balodis. Health problems shown by clinical and immunological tests in Chernobyl clean-up workers during a 15-year period (1986–2000)
[Veselības traucējumu un imūnsistēmas stāvokļa dinamika Černobiļas avārijas seku likvidētājiem 15 gadu laikposmā (1986–2000)]

Vladimirs Skļarevičs, Jānis Vētra, Imants Kalniņš, and Zinaida Kasvande. Occurrence of hypermobility of joints and its link with flatfoot in pre-school children in Latvia
[Locītavu pārmēra kustīguma izplatība un saistība ar plakano pēdu pirmsskolas vecuma bērniem Latvijā]

IN MEMORIAM

Egons Lavendelis. Yakov Panovko (1913–2002), me chanical engineering scientist
[Jakovs Panovko (1913–2002), inženierzinātnieks mehāniķis]

Juris Jansons. Yuri Urzhumtsev 1929–2002), mechanical engineering scientist
[Jurijs Uržumcevs (1929–2003), inženierzinātnieks mehāniķis]

Index of authors and papers published in this journal in the year 2002
[Autoru un rakstu rādītājs]

Branch index
[Nozaru rādītājs]

* * *

Aizstāvēšana

DACE VISNOLA.

Temats “Tradicionālās kultūras apguve topošo skolotāju mākslas izglītībā”.

Recenzenti: D r.habil.paed., LU prof. R. Garleja, Dr.psych., RPIVA prof. R. Bebre, Dr.paed., DU doc. V. Liepa.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 21. maijā, plkst. 15.00 Rīgā, Brīvības bulv. 32. 3. audi torijā, notiks LU Vēstures zinātņu nozares promocijas pa domes atklātā sēde, kurā promocijas darbu par tēmu “Latvijas iedzīvotāju ķermeņa garuma vēsturiskā mainība (7. g.t.pr. Kr. – 18. gs.)” aizstāvēs

GUNTIS GERHARDS.

Recenzenti: Dr.habil.hist. A. Vasks, Dr.hist. I. Zagorska, Dr.med. R. Jankausks (Viļņa).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2003. gada 11. marta sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr.paed.) zinātnisko grādu NORAI LŪSEI nozaru (mūzikas) pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Atskaņotājmākslinieka prasmju pilnveidošanās studijās augstskolā”, balsošanas rezultāti: par  – 7; pret – nav; nederīgi biļeteni – 1, un NILAM S AUTIŅAM skolas pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Harmoniskas personības veidošanās kristīgās skolas pedagoģiskajā procesā”.

Balsošanas rezultāti: par – 7; pret – nav; atturas – nav.

* * *

2003. g. 17. martā LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai nozarē ekonomika, apakšnozarē – statistika, aiz  stāvēja Silvija Kristapsone par tematu: “Noziedzība un to noteicošie sociāliekonomiskie faktori Latvijā 90. gados”. Balsošanas rezultāti: piešķirt – 11, nepiešķirt – 3, nederīgi biļeteni – 1.

* * *

LU Vēstures nozares promocijas padome 2003. gada 2. aprīļa sēdē piešķīra vēstures doktora (Dr.hist.) zinātnisko grādu Gunitai Zariņai par promocijas darbu “Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfija (7.–18. gs.)”. Balsošanas rezultāti: par – 13 balsis, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Promocijas padome 2003. gada 7. aprīļa sēdē piešķīra datorzinātņu doktora (Dr.sc.comp.) zinātnisko grādu Maratam Golovkinam par promocijas darbu “Kvantu automāti un kvantu skaitļošana”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgo biļetenu nav.

* * *

Latvijas Universitātes Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2003. gada 10. aprīļa sēdē piešķīra psiholoģijas doktora (Dr.psych.) zinātnisko grādu IEVAI BITEI klīniskās psiholoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Saistība starp pie  augušo piesaistes veidiem, bērnības vardarbības pieredzi un vardarbību partnerattiecībās”, balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, atturas – nav, un BAIBAI MARTINSONEI klīniskās psiholoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Pieaugušo piesaistes izpēte ar pašnovērtējuma metodēm”.

Balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, atturas – nav.

* * *

2003. gada 16. aprīlī LU Vēstures nozares promocijas padomes atklātajā sēdē piešķīra vēstures doktora grādu Valteram Ščerbinskim par promocijas darbu “Somija Latvijas ārpolitikā. 1918.–1940.”.