Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  9. jūnijs: 11 (261)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Latvijā varētu
atdzimt kodolpētniecība

2001. gada beigās Latvijas Onkoloģijas centrs ANO Eiropas Starptautiskajai atomenerģijas aģentūrai iesniedza projektu par pozitronu emisijas tomogrāfijas attīstīšanu, kurai nepieciešams iegādāties radioaktīvā starojuma avotu – ciklotronu, jo šajā metodē lietojamie radioaktīvie izotropi, parasti fluors-18, ir ar ļoti īsu pussabrukšanas periodu, tādēļ nav tālu transportējami un ilgstoši uzglabājami. Šajā laikā medicīniskais projekts ir ieinteresējis arī fiziķus, ķīmiķus, materiāl zinātniekus, biologus, jo ir radusies iespēja iegādāties tādu ciklotronu, kas kalpotu gan medicīnai, gan zinātnei, gan komercijai. Valstiski domājot, nebūtu gudri palaist garām šo iespēju, jo vismaz piecu vai pat vairāk gadu laikā otra tāda var arī ne rasties. Par to “Z. V.” redaktorei Z. Kiperei stāstīja Latvijas Onkoloģijas centra staru terapijas bloka vadītāja Ilga VĒVERE, LU Radiācijas ķīmijas laboratorijas vadītājs LZA akadēmiķis JURIS TĪLIKS, Radioatkritumu pārvaldījuma aģentūras RAPA direktora vietnieks, LU Cietvielu fizikas institūta laboratorijas vadītājs LZA ko respondētājloceklis JĀNIS BĒRZIŅŠ un Radiaktīvo atkritumu glabātavas “Radons” vadītājs JĀZEPS MALNAČS.

“Z.V.” – Kas ir pozitronu emisijas tomogrāfija?

I. V. – Pozitronu emisijas tomogrāfija ir nukleārā diagnostikas metode, kurā izmanto īpaši radītus farmpreparātus. Tie ir iezīmēti ar radiaktīvajiem izotopiem, parasti fluoru-18, kuram pussabrukšanas periods ir 110 minūtes. Šis iezīmētais preparāts, dezoksiglukoze, tiek ievadīts pacientam vēnā un pēc apmēram stundas, kad tas ar asinsriti ir nonācis slimajās šūnās un sāk izstarot pozitronus, reģistrācijas iekārta to konstatē. Bet pēc dažām stundām tas zaudē aktivitāti un pacientu neapstaro. Atšķirībā no gamma kamerām, ar kurām mēs strādājam šodien, šī jaunā metode ir daudz jūtīgāka, spēj procesu specificēt, pie tam neizmainot orgānu vai audu fizioloģiju. Onkoloģijā ir ļoti svarīgi diagnosticēt ne tikai procesu kā tādu, bet tā specifiku – kas tas ir par audzēju. Ar pozitronu emisijas tomogrāfiju to var noteikt ar 99–100% lielu precizināti. Bez onkoloģijas (60–80%) šo metodi var lietot arī neiroloģijā, kardioloģijā, psihiatrijā, piemēram, lai ļoti agri diagnosticētu Alcheimera, Parkinsona slimības, kuru agrīnām stadijām šobrīd mēs netiekam klāt. Procesi tiek konstatēti šūnu vielmaiņas līmenī. Primārā, protams, ir diagnostika, bet tālāk ar šo metodi kontrolē arī terapiju – kā ķimioterapija samazina metastāzes, cik tā ir iedarbīga, varbūt jādod citi preparāti utt. Kur vien ārzemēs es esmu redzējusi šo metodi darbībā, tā ir brīnišķīga un ārkārtīgi strauji attīstās, kaut arī pagaidām vēl tā ir dārga – viens izmeklējums maksā ap 500 latu.

J. T. – Lai iegūtu fluoru-18, ir nepieciešams ciklotrons, paātrinātājs, kas paātrina protonus, tie bombardē stabila skābekļa izotopu (skābeklis-18) un pārvērš to par fluoru-18, kas ir pozitronu starotājs. Pie tam – ar īsu pussabrukšanas periodu. Tas ir pirmais posms. Nākamais – jārada farmakoloģiskais preparāts. Trešais – reģistrācija. Tam visam jābūt diezgan tuvu, jo preparāti nav uzglabājami un nav arī tālu transportējami. Katras dienas norma ir jātaisa no jauna. Sākumā domāja, ka Onkoloģijas centrs iegādāsies maziņu ciklotroniņu tikai savām vajadzībām. Taču – kādēļ neizmantot šo iespēju, ko finansiāli atbalsta Eiropas Starptautiskā atomenerģijas aģentūra, un neiegādāties lielāku un dārgāku ciklotronu, kas kalpotu visas Latvijas zinātnei un turklāt spētu vēl arī tautsaimniecībai nopelnīt krietnu naudu? Kopš Salaspils atomreaktora slēgšanas Latvijā ir tikai viens, 18 gadus vecs, paātrinātājs LU Fizikas institūtā Salaspilī. Tam ir jāapkalpo gan zinātne, gan praktiķi – katru nedēļu uz turieni firmas ved medicīnas materiālus un instrumentus sterilizācijai, jo radiācijas sterilizācija ir viena no labākajām metodēm. Diemžēl mums ir jāatsaka daudzām organizācijām, jo tām sterilizējamo materiālu apjomi ir nelieli, bet laiku aizņem.

J. B. – EIRATOM projektos mēs strādājam nākotnes kodolsintēzes reaktoriem. Jāpārbauda intensīvā starojuma ietekme uz procesiem un materiāliem. Ko mēs darām? Mēs braucam uz ārvalstīm…

J. M. – Mums ir radiācijas fizika un ķīmija, tikai pašas radiācijas mums nav.

J. T. – Materiālpētniekiem radiācijas avots ir ļoti vajadzīgs. Savukārt biologi pēta kultūraugu sēklu pirmssējas radiācijas apstrādes ietekmi uz ražību. Bija ļoti labi rezultāti ar cukurbiešu sēklām, bet lauksaimnieki teica – cukura mums ir vairāk nekā saprašanas. Tagad veic pētījumus ar rapšu sēklu apstarošanu, lai celtu ražību. Taču – visus šos darbus varētu plaši izvērst tikai tad, ja starojuma avots neatrastos slimnīcā, bet kur citur. Teiksim, Salaspilī bijušā kodolreaktora teritorijā, kur ir saglabājusies un pat tiek pilnveidota infrastruktūra, jo to prasa radiācijas drošības uzraugi. Tuvākajos gados bijušo Salaspils kodolreaktoru demontēs, teritorija un esoša infrastruktūra paliks neiz mantota.

J. B. – Salaspilī ir gan ēkas, gan speciālās ventilācijas sistēmas, gan kanalizācijas sistēma, gan elektrības jaudas. Reaktora zālē liek jaunu dozimetrijas sistēmu.

J. M. – Ļoti nopietna uzmanība Salaspilī ir pievērsta fiziskajai drošībai – žogu aprīkojumam, videonovērošanai, signalizācijai. Tas viss tiek ne tikai uzturēts, bet pat uzlabots.

J. B. – Nesen pie mums bija amerikāņi un mēs slēdzām ar viņiem jaunu līgumu par palīdzību radiācijas drošības jomā.

“Z.V.” – Vai šāda objekta celtniecība nepasliktinās Salaspils vides kvalitāti?

J. T. – Kategoriski nē, jo 45 gadus šajā teritorijā darbojās Salaspils kodolreaktors un šajā laikā nebija neviena negadījuma. Ciklotrons nerada lielu paliekošo radioaktivitāti, saražotā produkcija to pēc dažām stundām zaudē. Šāda objekta celtniecība nepārkāpj Latvijas saistības būt par kodolbrīvu teritoriju, jo tur nebūs ne urāna, ne plutonija.

J. M. – Arī Salaspils dome atbalsta šāda objekta izvietošanu bijušajā reaktora teritorijā, jo tas atdzīvinās pilsētas ekonomiku.

I. V. – Daudziem tas varētu šķist dīvaini un pat nepatikt. Kā tad tā? Jūs, Onkoloģiskais centrs, esat šī projekta autori un nu būtu ar mieru, ka tas daļēji tiktu realizēts Salaspilī? Mums, onkologiem, ir vajadzīgs, lai pacienti un reģistrējošā daļa atrastos Gaiļezerā, bet pats ciklotrons un farmakoloģisko preparātu ražot ne varētu būt Salaspilī, kas ir ne vairāk kā 20 km no Gaiļezera, pusstundas brauciena attālumā. Mēs šobrīd, protams, varētu iztikt arī ar mazāko ciklotrona variantu, taču tad ir skaidrs, ka starptautisku atbalstu otrreiz mēs vairs nedabūsim un pēc dažiem gadiem konstatēsim, ka, diemžēl, esam palaiduši izdevību vējā. Kā saka, skopais maksā divreiz.

J. T. – Tad zinātnieki atietu malā. Mazajam ciklotronam ir tikai viens izvadkanāls. Lielajam to ir 10. Uz 2 kanāliem mediķi 2–3 stundās būs saražojuši savu izotopu dienas normu, tad ciklotronu pārslēdz uz citu procesu, un tas strādā visas 24 stundas diennaktī līdz piektdienai, tad – divas dienas brīvas, pirmdien no rīta tehniskā apkope un darbs turpinās. Ja autobuss no rīta aizved bērnus uz skolu, tad taču ir labi, ka pārējā laikā tas nestāv uz vietas, bet kaut ko dara, pelna naudu.

“Z.V.” – Kas tad būtu tie maksātāji? Ne jau zinātne ar savu mazo finansējumu.

J. T. – Kopš Latvijā vairs nav neitronu avota, mums ir iz zudusi visjutīgākā kontroles metode – neitronu aktivācijas analīze, kas nepieciešama vides kontrolei, materiālu piemaisījuma kontrolei. Šobrīd Latvijā tikpat kā ir izzudusi elektroniskā un pusvadītāju rūpniecība, kur nepieciešama pusvadītāju leģēšana. Kad būs iespējams realizēt produkciju, rūpniecība atdzīvosies. Interesi izrāda lielās ārzemju farmaceitiskās firmas, kurām jā pārbauda savas zāles.

J. M. – Šādu iekārtu pasaulē ir tikai ap 150. Mums tuvākās – Zviedrijā, Upsalā, tad vēl Čehijā un Slovākijā. Zviedri ir teikuši – ja jums būs tāds paātrinātājs, mēs jums piegādāsim farmaceitiskās firmas, jo mēs nespējam tās apkalpot. Tā ir vienkārša un efektīva metode – iezīmē zāles ar radiaktīvo izotopu un tās aiziet kur vajag.

I. V. – Mēs apkalpotu arī slimniekus no Lietuvas un Igaunijas. Baltijas valstīm pietiktu ar vienu tādu diagnostikas aparātu.

J. T. – Es domāju, ka 10 gados ciklotrons būs sevi atpelnījis.

“Z.V.” – Tagad galvenais – cik tas viss maksā un kurš par to maksā?

J. T. – Mazais ciklotrons maksā ap 1,5 miljonus eiro, lielais – 5 miljonus eiro. To ražo Beļģijā. Starptautiskā atomenerģijas aģentūra ir apsolījusi segt trešo daļu no visa finansējuma, ieskaitot arī celtniecības izmaksas. Taču Eiropa nav ieinteresēta mazos projektos. Lielais ciklotrons varētu būt pietiekami liels projekts. Kā zināms, Salaspilī ir nodibināts Zinātnes un tehnoloģiju parks, kura pirmajā kārtā ir iegājis Fizikas institūts. Šovasar sāks veidot otro kārtu, kur varētu iekļaut arī šo mūsu projektu. Parka izveidē piedalās Eiropas Savienība ar saviem strukturālajiem fondiem. Tie jau gan ir sadalīti, bet tajos ir tādas nodaļas, kurās vēl varētu iesprukt. Šie fondi atbalsta tikai ražojošās un komerciālās nozares, tādēļ, ja mēs medicīnai un zinātnei klāt piesaistām arī komerciālo pusi, tad varam pretendēt arī uz šo Eiropas Savienības naudu. Visu saliekot kopā, tā nauda, kas būtu jādod Latvijas valdībai, nemaz tik liela nebūtu.

I. V. – Jāliekas kopā visām institūcijām, visām aģentūrām un jāpaceļ projekts valsts līmenī. Mēs, ārsti, to spējam tikai Veselības ministrijas līmenī, bet projekts ir tik nozīmīgs, ka to nevajadzētu risināt vienas slimnīcas ietvaros. Tā ir iespēja Latvijas zinātnei, Latvijas valstij pieteikt sevi pasaules līmenī. Atomenerģijas aģentūra ir izvirzījusi mūsu Onkoloģijas centru par Eiropas kompetences centru radioterapijā pateicoties tam, ka mums ir labi staru terapijas aparāti un gada laikā mūsu attīstība ir gājusi nevis pa augšupejošu līkni, bet palēkusies vertikāli uz citu līmeni. Ir jāriskē un jāsper nākošais solis.

J. T. – Tuvākajā laikā Latviju apmeklēs Atomenerģijas aģentūras eksperts, kurš tad arī novērtēs mūsu gatavību un apņēmību realizēt šādu projektu.

LZA ārzemju loceklis Juris Svenne

Š. g. 26. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijā savu LZA ārzemju locekļa diplomu saņēma Manitobas universitātes (Kanāda) profesors Juris Pēteris Svenne. Pasaulē pazīstams zinātnieks kodolteorijā, dažu nuklonu pētniecībā, autoritāte kolēģu un studentu vidū, cilvēks ar dziļām saknēm Latvijā un dziļu ieinteresētību Latvijas zinātnes attīstībā.

Juris Svenne dzimis 1939. gada 14. februārī Rīgā inteliģentu ģimenē. 1944. gads Svennes ģimeni aizveda emigrācijā. Nokļuvis Dānijā, ģimenes galva, Latvijā pazīstams jurists, bija spiests nodarboties ar zemkopību, taču vēlāk, izceļojis uz Kanādu, veltīja visus spēkus, lai izglītību iegūtu otrreiz un varētu veicināt dēla skološanos un akadēmisko karjeru. 1962. gadā Juris Svenne beidza Toronto universitāti, pēc tam Masačūsetas tehnoloģisko institūtu Bostonā (ASV) kodolfizikas specialitātē, 1965. gadā iegūstot doktora grādu. Tad sekoja gari un raženi darba gadi Manitobas universitātes Fizikas fakultātē, apvienojot pētniecības un administratīvo darbu. J. Svenne ir bijis savas fakultātes dekāna vietnieks, dekāns, kopš 1980. gada ir universitātes profesors. Intensīvi strādā kodolfizikas fundamentālajos pētījumos, daudz publicējas, piedalās daudzās starptautiskās tēmu grupās, arī prestižajā CERN apvienotajā Kodolpētniecības centrā Ženēvā, Šveicē. Darbojies kā viesprofesors Padujas universitātē, 1999. gadā arī Latvijas Universitātē, nolasot Fizikas un matemātikas fakultātes studentiem lekciju kursu “Izkliedes kvantu teorija un nedaudzu daļiņu problēma fizikā”. 2001. gada augustā viņš piedalījās 2. pasaules latviešu zinātnieku kongresā Rīgā un par saviem jaunākajiem pētījumiem referēja latviešu valodā. Ar profesora palīdzību un gādību diviem LU studentiem radās iespēja mācīties Manitobas universitātē.

LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, pasniedzot diplomu, uzsvēra, ka Juris Svenne savā ziņā turpina tās tradīcijas, kuras uzsāka LZA pirmie akadēmiķi Jānis Endzelīns un Lidija Liepiņa. Viņš ir izveidojis savu zinātnisko skolu. LZA viceprezidents Juris Ekmanis līdz ar apsveikuma vārdiem uzteica J. Svennes darba aktualitāti tieši šodien, kad mēs no jauna sākam runāt par kodolfizikas atdzimšanu Latvijā. Aktuāls kļuvis jautājums par modernu atomelektrostaciju Lietuvā ar Latvijas un Igaunijas atbalstu. LZA īstenais loceklis Jānis Freimanis atzina – ja mēs pašlaik nevaram nodrošināt kara izklīdinātās zinātnieku paaudzes atgriešanos fiziski, tad vismaz varam viņus piepulcināt Latvijas Zinātņu akadēmijai kā padomdevējus un ekspertus.

Profesors Juris Svennes atklāja, ka viņa ģimenes sadarbība ar Latviju turpinās jau kopš 1995. gada, taču pirmās uz Latviju atbrauca meita un dzīvesbiedre. Atbraucis un iepazinies ar Latvijas kolēģiem, Dr. habil. phys. Juri Tambergu un citiem fiziķiem, profesors secināja, ka Latvijā ir labi kodolfiziķi. Šādi spēki noderēs, jo problēma kļūst aktuāla visā pasaulē – pietrūks naftas un ūdens. Savas lekcijas studentiem 1999. gadā lasījis angļu valodā, jo tā ir starptautiskā saziņas valoda. Sagatavošanās referātam latviešu valodā prasījusi veselus trīs mēnešus intensīva darba.

Tālāk saruna ritēja par starptautiskajām pētniecības programmām, kuras piedāvā ES, kodolsintēzes reaktoru celtniecību un jaunākajiem pētījumiem un uzskatiem atoma kodola uzbūves jautājumā. Par pēdējiem akadēmiķis Tālis Millers konstatēja “Daudz kas nav skaidrs.” Uz to LZA ārzemju loceklis profesors Juris Pēteris Svennes optimistiski atbildēja: “Mums visiem vajag darbu!”

I. T.

Turpinās Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa
Jāņa Strupuļa darbu izstāde

Ar vienkāršu un nepārprotamu nosaukumu Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) nelielajā izstāžu telpā vēl apskatāma LZA goda locekļa tēlnieka un medaļu mākslinieka Jāņa Strupuļa darbu izstāde. Skaistumam veltītā ekspozīcija parāda mākslinieka daudzpusību, jo tajā var aplūkot gleznas, grafikas, zīmējumus un medaļas.

Bronzā atlietas gluži mitoloģiskas parādības – grieķu dieviete Hīgeja, Venēra, astronomijas dieviete Urānija; literārās varones – Dantes Beatriče, Tarasa Ševčenko Katerīna. Katra savā skaistu mā un sievišķībā. Mākslinieka vērību piesaistījušas slavenas personības – rumāņu dzejniece Veronika Mikle, Marina Cvetajeva, Anna Ahmatova, Marlēna Dītriha, Žorža Sanda, Aspazija, Jūlija Skaidrīte. Pirmās programmētājas lēdijas Adas Lavleisas portreta motīvs tiek izmantots īpašā medaļā LZA, a/s “Dati” un Latvijas Izglītības fonda iedibinātās Eižena Āriņa balvas laureātiem datorzinātnēs un to pielietojumos. Jāņa Strupuļa precīzā, skaidrā un skaistā izpildījuma maniere, fantāzijas lidojums vairākkārt īstenojušies LZA apbalvojumos – Lielajā medaļā, Raiņa, Kārļa Mīlenbaha, Gustava Vanaga balvās, Asklēpija statuetē, kuru LZA sadarbībā ar P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju pasniedz Paula Stradiņa balvas laureātiem medicīnas zinātnē un medicīnas vēsturē.

Sieviete ķermeņa līnijas plastiski un skaisti atklājas mākslinieka zīmējumos un grafikās. Līdzās tiem sieviešu portreti visdažādāko noskaņu gammās, sākot ar slaveno Merilinu Monro un beidzot ar mūsdienu sievietēm. Izstādi iekārtojot, mākslinieks atklāja, ka savulaik, septiņdesmito gadu sākumā, šo Merilinas portretu komisija atzinusi par nepieņemamu. Kāpēc gan? Portretā ir redzama vien visiem pazīstamās kinozvaigznes seja. Izrādās – šī seja jāsaskata, tā atklājas no īpaša skatupunkta. Bet viens portrets šajā izstādē atšķiras no citiem. Tumšā fonā redzama skaista, pareizas formas sievietes seja. Kupli mati, sakārtoti augstā frizūrā pēc pagājušā gadsimta 40. gadu modes. Domīgais skatiens vērsts tālumā, bet, paejot portretam garām, liekas – šis skatiens tev seko. Stāstu par portreta rašanos izstāstīja LZA goda loceklis režisors Jānis Streičs. Pie mākslinieka reiz ieradies pasūtītājs, viņš ļoti vēloties iemūžināt un saglabāt savas aizsaulē aizgājušās dzīvesbiedres piemiņu. Un atnesis mazītiņu fotogrāfiju, kuras tumšajā fonā saskatāma ļoti glītas sievietes seja. Mākslinieks ķēries pie darba, mēģinājis iztēloties tā laika situāciju, bildītē redzamās sievietes raksturu. Pasūtītājs bijis neredzēti aktīvs – gribējis redzēt uzzīmēto, aktīvi iejaucies visā radošajā procesā, norādot, ka “tur acu mirdzums ne tāds un auss izliekums citāds”. Tā tas turpinājies līdz tam brīdim, kad mākslinieka pacietība gandrīz izsīkusi. Zīmējums bijis gatavs. Bargais soģis atzinis – “viņa ir pārāk skaista” un… otrā dienā vairs nav ieradies…

No tā laika Nezināmā kuplina mākslinieka Jāņa Strupuļa izstāžu ekspozīcijas un iepriecina skatītājus.

I. T.

Satura rādītājs

Varburga institūtā Londonā

Eiropas un pasaules mākslas zinātnieku apziņā Londonas universitātes Varburga institūts kļuvis ne tikai par svarīgu pētniecības un mācību centru, bet arī par noteiktu 20. gadsimta kultūras zīmi vai jēdzienu. Jebkuras nacionālās skolas profesionālās izglītības kurss kultūras vēstures jomā vairs nav iedomājams bez Abi Varburga (Aby Warburg) (1866-1929) vārda pieminēšanas. Pazīstams tas vispirms saistībā ar ikonoloģiju kā Varburga inspirētu pētniecības metodi, kas atsevišķos gadījumos pat tiek saukta par “Varburga metodi”.Viņa vārdā no sauktā institūta iesākums bija no Hamburgas baņķieru ģimenes nākušā mākslas vēstures studenta fanātiskā aizraušanās ar visu studijām nepieciešamo grāmatu iegādi, kas dzīves laikā tikai progresēja. Sākotnējā kaislība ieguva sistēmisku raksturu un, privātai bibliotēkai pievienojoties Hamburgas universitātei, izauga par “gara vēstures” pētniecības centru, kas īpaši slavens tieši ar savu grāmatu krātuvi. Varburga nāves gadā tā bija sasniegusi 65 000, bet tagad jau pārsniedz 150 000 eksemplāru. Tā, protams, ir specializēta bibliotēka, kuras profilu nosaka literatūra, kas veltīta mākslas darba kā tēlojuma un vēstījuma interpretācijai. Latvijas lasītājam vēl būtu jāpastāsta, ka izcila nozīme bija Varburga iedibināto tradīciju turpinātājam viņa asistentam Fricim Zakslam (Fritz Saxl) (1890-1948). 1933.gadā pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas Zaksls, neredzēdams perspektīvas tālākai zinātniskās darbības attīstībai, sāka meklēt bibliotēkai jaunas telpas Leidenē, Romā, ASV, līdz beidzot vienojās ar Londonas universitāti, uz kurieni tajā pašā gadā pārveda divus kuģus ar grāmatām, mēbelēm un slaidiem. Viņa vadībā Varburga institūts kļuva par stabilu pamatu angļu akadēmiskās mākslas zinātnes attīstībai. Šajā pašā sakarā piemināms viens no 20. gadsimta mākslas zinātnes korifejiem, kura vārds vairs nav svešs arī pie mums, – Ernsts Gombrihs. Vairāk nekā desmit gadus (1964 – 1976) viņš atradās Varburga institūta priekš galā. Līdzās plaši pazīstamai un latviešu valodā tulkotai jauniešiem sarakstītai “Mākslas vēsturei” zinātnieku aprindās tiek augstu vērtēti viņa slavenie pētījumi mākslas uztveres psiholoģijas jomā.  

Lai neiestigtu vēl dziļākos mākslas vēstures vēstures ekskursos, tomēr paturot prātā tēzi, ka vēsture nav tikai laikā no slēgta pagātne, bet arī viena, pietiekami svarīga, tagadnes dzīves sastāvdaļa, atgriezīšos 2003.gada aprīļa beigu un maija sākuma tagadnē, kad Britu akadēmijas un Latvijas Zinātņu  akadēmijas zinātniskās apmaiņas programmas ietvaros kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Eduardu Kļaviņu bija iespējams pavadīt desmit iespaidiem piesātinātas dienas Londonā, laika lielāko daļu atvēlot tieši studijām Varburga institūta bibliotēkā.

Nebūtu lieki pieminēt tās topogrāfiju. Institūts atrodas netālu no Reģenta parka un Britu muzeja, tieši iepretim baznīcai universitātes kvartālā. Tā ir tipiski askētiska angļu ķieģeļa ēka ar garenu logu rindu plakanā fasādē. Bibliotēkai atvēlētais korpuss aizņem četrus stāvus un pagrabu. Viss te ir pilnībā datorizēts, jebkurā brīdī izmantojami divi kopētāji. Kā lielākā bibliotēkas priekš rocība jāizceļ brīvi pieejamie grāmatu plaukti, kas strukturēti, sekojot tematiskam kārtojumam. Tepat arī ir apjomīga emblēmu literatūras kolekcija, tajā tad arī ierokos un pazūdu uz vairākām dienām, lai ar dažām svaigākām atziņām un jaunatrastiem paraugiem papildinātu iesākto rakstu par emblēmu literatūras izplatību Latvijas 17. un 18. gadsimta mākslā.

Ikonogrāfija, kas ir mākslas vēstures apakšnozare, un emblēmātika, kas ir viena no ikonogrāfijas sastāvdaļām, šeit bagātīgi pārstāvēta un, sekojot Varburga iedibinātai tradīcijai, ir viena no bibliotēkas pamatsastāvdaļām. Tādēļ visu Londonā pavadīto desmit dienu laikā tā arī neizdodas izkļūt no šīs “šaurās” specializācijas. Tomēr šeit netrūkst arī pavisam cita rakstura literatūras. Tā profesors Eduards Kļaviņš var atrast gan trūkstošos datus topošai monogrāfijai par gleznotāju Jāzepu Grosvaldu, gan pievērsties jaunākajām publikācijām mākslas vēstures teorijas jomā. Turklāt pastāv ērta iespēja katru vakaru iegriezties Londonas labākajā akadēmiskajā grāmatnīcā Waterstones, kas atrodas tikai vienu kvartālu tālāk, lai noskatītu vai jau uzreiz iegādātos kādu grāmatu personīgajai bibliotēkai. Protams, savs laiks tika atvēlēts arī ievērojamākajiem Londonas arhitektūras un mākslas pieminekļiem, bagātajiem muzejiem un kolekcijām, kas ir tik tiešām izcilas. Tās aplūkojot, dažos gadījumos apstiprinājās no attēliem gūtie un gaidītie priekšstati, citkārt tos bija jāmaina. Britu atturīgā un reizē ekscentriskā vide pati par sevi bija pārsteigums.

Īpaša pateicība par veiksmīgi organizēto braucienu, praktisko problēmu nogludinājumu un piekļūšanu nepieciešamajiem mākslas darbiem un grāmatu krātuvēm pienākas LZA Starp tautisko sakaru daļai, bet no Britu akadēmijas puses – tās starptautisko sakaru koordinatorei Fransinai Danaherai.

Elita Grosmanes

Gadījās tā, ka nevarēju piedalīties pavasara pilnsapulcē, kaut gan ļoti vēlējos to darīt, jo tur mana doktorante saņēma jauno zinātnieku balvu par veiksmīgāko promocijas darbu (tas varētu kalpot kā pierādījums tam, ka arī pēc septiņdesmit gadu sasniegšanas zinātniskais vadītājs var izaudzināt jauno zinātnieku maiņu).

Interesējoties par sapulcē runāto, “Zinātnes Vēstnesī” manu uzmanību piesaistīja LZA Uzraudzības padomes ziņojuma pēdējā daļa “Par morālo aspektu”. Tajā tiek atzīts, ka katra konkrēta zinātnieka smadzeņu atmiekšķēšanās vai sažūšana nav saistāma ar viņa dzīves gājuma fiksētu brīdi. Tātad vienam tas var notikt ātrāk, otram lēnāk, bet kāds cits pat var atstāt šo pasauli ar vēl ļoti labi lietojamu zinātniskās domāšanas aparātu. To, ka vecuma ierobežojumi ir diskriminējoši un laupa laicīgos labumus, proti, naudu (ko dod darbs) un varu (ko dod laboratorijas, katedras utt. vadīšana), daži rīcības cilvēki, par laimi mūsu valstī starp tūkstošiem runātāju un kritizētāju atrodas arī tādi, jau bija noveduši līdz Satversmes tiesai. Tādēļ šis vēlreizējais atgādinājums, ka zinātniekiem darbs kā laicīgu labumu devējs dod arī morālu gandarījumu, manuprāt, bija lieks. Sekundārā morālā aspekta pārmērīga izspilgtināšana šķita pat nedaudz liekulīga.

Varbūt būtu bijis lietderīgāk akadēmiski papētīt, kādi precedenti mūsu valstī agrāk ir bijuši vecuma ierobežojumu ziņā. Kaut vai to, cik “likumīgs un prasībā proporcionāls” ir bijis mērķis LZA Statūtos iekļaut normu, ka tīri morālās kategorijās mērījamus labumus (ievērību, atzinību, godu u. c.). zinātniekam jāpaspēj iegūt savas dzīves 69 gados 364 dienās 24 stundās un ne minūti vēlāk. Pie tam runa šeit nav par šīs normas lietošanu, bet fiksēšanas nepieciešamību. Akadēmiķis taču materiālus labumus no nosaukuma vairs negūst, kā tas bija laikos, kad akadēmija pildīja zinātnes centrālkomitejas funkcijas. Vietā būtu arī skaidrojums par atšķirībām diskriminēšanas pieļaujamībā korporatīvās organizācijās, slēgtos klubos un valsts institūcijās.

Jānis Osis,
LZA goda loceklis

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas pavasara kopsapulce

2003. gada 30. maijā Jelgavā LLU aulā notika Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas pavasara kopsapulce. Tās dalībniekiem sirsnīgu apsveikumu bija atsūtījis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš. To nolasīja akadēmiķis Raimonds Valters.

Atklājot kopsapulci, LLMZA prezidente prof. Baiba Rivža informēja par starptautisko konferenci “Pārtikas un lauksaimniecības zinātņu pētījumu jaunā vīzija Eiropā”, kura notika Atēnās 2003. gada 8.–9. maijā. Šīs konferences atziņas:

– visaktuālākie ir tieši starpnozaru pētījumi. Ziņotāji no daudzām pasaules valstīm uzsvēra zināšanu balstītas sabiedrības veidošanas lielo nozīmi;

– pārtikā un lauksaimniecībā galvenais akcents ir pārtikas drošība un kvalitāte, līdz ar to arī patērētāju drošība;

– spēcīga jaunās Eiropas valstu zinātnieku sadarbības tīkla izveidošana;

– atvērtība tehnoloģiskiem jauninājumiem un dialogam ar sabiedrību;

– tīras vides vērtība.

Kopsapulces darba gaitā akadēmiskās lekcijas nolasīja šī gada Pauļa Lejiņa balvas laureāts LZA un LLMZA īstenais loceklis Aleksandrs Jemeļjanovs – “Riska faktoru apzināšana un to no vēršanas iespējas dzīvnieku valsts produkcijas ieguvē”, un Arvīda Kalniņa vārdbalvas laureāts mežzinātnē Dr. habil. chem. Ģirts Zaķis – “Lignīna problēmas koksnes ķīmijā”.

Kopsapulcē par LLMZA goda locekļiem ievēlēja Māri Vītiņu, Latvijas Zivsaimniecības institūta direktoru, un Dainu Bruņinieci – žurnālisti, kura ir tautā ļoti cienītā TV raidījuma “Savai zemītei” veidotāja.

Par LLMZA ārzemju locekļiem kopsapulcē ievēlēja Antoniju Mickēviču (Polija), Ščecinas lauksaimniecības universitātes profesoru, kurš aktīvi sadarbojas ar LLU Ekonomikas fakultāti, un Ivanu Serjakovu, Baltkrievijas lauksaimniecības universitātes profesoru, kurš sadarbojas ar LLU Dzīvnieku zinātņu katedru, veicot kopīgus pētījumus.

LLMZA, LLU un Hipotēku banka ir iedibinājušas balvu jaunajiem zinātniekiem. Šogad konkursā uzvarēja Maira Leščevica, LLU Ekonomikas fakultātes doktorante, ar promocijas darbu “Lauku uzņēmējdarbības vide un tās attīstība Latvijā”. Balvu pasniedza LLU rektors prof. Pēteris Bušmanis, LLMZA prezidente prof. Baiba Rivža un Hipotēku bankas prezidents, LLMZA īstenais loceklis, Dr. oec. Inesis Feiferis.

Mārtiņš Belickis,
LLMZA zinātniskais sekretārs

Par Zaigām, Raitām, eiru un stabilām
partnerattiecībām starp dzimumiem

“Kopš 20. gs. 90. gadu sākuma galvas smadzeņu skenēšanas tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka mūsdienās, izmantojot pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET) un magnētiskās rezonanses imažināro metodi (MRI),smadzeņu darbībai ir iespējams izsekot televizora ekrānā.”

Alans un Barbara Pīzi. “Kāpēc vīrieši neklausās un sievietes neprot noparkot auto.”

Un ko tad zinātnieki telvizora ekrānā ieraudzīja? Apstiprinājumu tam, ko zināja jau vecvecmāmiņas. Proti, ka, neraugoties uz emancipāciju, feminismu un politkorektumu, vīrieši un sievietes tomēr ir dažādi un smadzenes viņiem darbojas dažādi. Nav runa par to, ka vieniem labāk un otriem sliktāk. Vienkārši – citādāk. Sievietēm izteiktāka ir iztēle, emocijas, bet vīriešiem – loģika, konkrētība un zināma vienvirziena domāšana, proti – nespēja uztvert vairākas domas vienlaicīgi. Varbūt tāpēc mūsu Terminoloģijas komisijas daiļo vārdražu ieteikumus, kā latviskot svešvārdus, vīrieši un sievietes uztver dažādi. Piemēram, ieteikums naudas vienību eiro nosaukt par eiru, jo, lūk,latviešu valodā lietvārdiem ir lokāmā galotne. Sievietes, paaudzēm lējušas aizkustinājuma asaras, lasot Emīlijas Brontē romānu “Džeina Eira”, īpaši neiebilst, jo viņām vārds eira saistās ar kaut ko cēlu. Vīriešu uztverē eira skan vienkārši riebīgi.

Vīrietis prasīs: ”Ja jau mums ir vīriešu lats un vīriešu santīms, kāpēc tad jaunajai naudai būtu jābūt sieviešu eirai, nevis eirim?” Ka tik vēlāk neiznāk kā ar to transvestītu sāli.

Vārds nevarot beigties ar burtu o? Neesot tāda mākslas žanra KINO, esot tikai plastmasas lente (kinofilma) un būda, kur to kruķī (kinoteātris). Beigu beigās sāksim vēl to vārdu locīt un nonāksim pie slavenā uzraksta uz kinoteātra durvīm: “Kina ņe buģet,kinšķik spilsja.”

Ejam tālāk. Brends  vai zīmons. Večiem lieta skaidra. “Man brends nepatīk. Kaimiņam ir pretīgs suns Brends,” saka viens. ”Manam kaimiņam toties bija varen badīga govs Zīmaļa. Man galīgi nepatīk vārds zīmons,” saka otrs. Sievietēm tik tiešas asociācijas nerodas, citādi jau sen vārdus būtu nomainījušas visas Zaigas un Raitas, jo tā laukos mēdza saukt ķēves.

“Ja vīrieši un sievietes nevēlas atzīt, ka daba viņus radījusi atšķirīgus, un ja katrs cer, ka otrs būs tas, kurš pielāgosies viņam, tad partnerattiecības kļūst nestabilas.” (Alans un Bar bara Pīzi)

Tādēļ, vīrieši un sievietes, ieklausīsimies viens otrā!

Lai cien./god. lasītāji/-jas nedomātu, ka man nemaz nav pazīstama “vārdu jaunrades burvība” (V. Skujiņa “Latviešu valoda lietišķos rakstos”), piedāvāju savu versiju dažu aktuālu svešvārdu latviskošanai: homoseksuālis, pederasts, gejs – vīrmīlis; lesbiete – sievmīle.

Ar patiesu cieņu, ”Z. V.” lasītājs

Cien. lasītāj! Jums ir misējies. ”Džeinu Eiru” ir uzrakstījusi nevis Emīlija, bet gan viņas māsa Šarlote, un uzvārds Brontē jau sen latviski rakstāms Bronti. Pagaidām – nelokāms.

Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā. 1941–1945

12. un 13. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā notiks Latvijas Vēsturnieku komisijas, LU Latvijas vēstures institūta un LU Vēstures un filozofijas fakultātes organizēta starptautiska konference “Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā. 1941–1945”. Konferences darba valodas – latviešu un angļu, nodrošināts sinhronais tulkojums.

Konferenci atklās 12. jūnijā plkst. 10.00. Paredzēti Vēsturnieku komisijas priekšsēža Andra Caunes, Latvijas Valsts prezidents Vairas Vīķes-Freibergas un Latvijas Universitātes rektora Ivara Lāča uzrunas.

I plenārsēdi “Holokausta izpēte Latvijā” vadīs Andrievs Ezergailis un Aivars Stranga. Par holokausta izpausmēm Rīgā un mazpilsētās runās A. Stranga, M. Vestermanis, R. Vīksne, Dz. Ērglis, kā arī viesi – S. Springfīlds (ASV), Ā. Šneijers (Izraēla), P. Kleins un A. Angriks (abi no Vācijas).

II plenārsēdi “Nacistiskās Vācijas okupācijas politika Latvijā: avoti un historiogrāfija” vadīs Valters Nollendorfs un Antonijs Zunda. No referātiem interesi varētu izraisīt “ASV izlūkdienests OSS (Office of Strategic Services) dokumenti par Latviju nacistu okupācijas laikā (1941–1945)” (U. Neiburgs, Latvija).

III plenārsēdi “Nacistu okupācijas politika Latvijā: pētniecības problēmas un uzdevumi” vadīs Inesis Feldmanis un Ervīns Oberlenders.

13. jūnijā konference darbu turpinās. Plkst. 9.00 IV plenārsēdi “Latvija Otrā pasaules kara gados: kolaboracija, preto šanās, sabiedriskā doma un ārējie faktori” vadīs Kārlis Kangeris un Heinrihs Strods. Tajā gaidāmi ASV (A. Ezergailis, R. G. Vaits), Krievijas (A. Kokurins), Vācijas (K. Reihelte, B. Felders), Zviedrijas (M. Dēlands), Somijas (J. Talonens), Ukrainas (A. Podoļskis) vēsturnieku ziņojumi. Pēc plenārsēdēm paredzētas diskusijas.

LZP Starptautisko pasākumu finansējums 2003. gadā (6. pielikums)

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Tatjana Kuročkina

Latvijas Zinātņu akadēmijas darbiniece kopš 1974. gada 11. februāra. Redaktore, vecākā redaktore, vecākā kadru inspektore, galvenā kadru inspektore, I kategorijas juriskonsulte, LZA galvenā speciāliste. Taņa.

CV ierakstītas tikai dažas rindas: dzimusi Rīgā, beigusi 53. vidusskolu un Latvijas Universitāti, iegūstot jurista kvalifikāciju. Ģimenē vīrs un dēls.

Un ne vārda par to, ka, vienā darba vietā visu mūžu nostrādājot, Taņa Latvijas Zinātņu akadēmijā pazina visus un visi pazina viņu. Tur nav ierakstīta Taņas cieņas pilnā attieksme pret Zinātņu akadēmiju. Un ne vārda par sistemātiskajām likumu studijām, lai spētu izsekot visam jaunākajam darba likumdošanā. Ne vārda par darba tikumu, kārtojot lietas un palīdzot citiem. Un ne vārda par augstākās kategorijas valsts valodas prasmi – tā, pati par sevi saprotama, pierādījās dzīvē. Nav nekā par darbu arodbiedrībā tad, kad šī organizācija zaudēja popularitāti, bet tomēr izrādījās vajadzīga. Nekā par to, kā Taņa prata runāt un saprasties ar cilvēkiem – ikviens viņai uzticētais noslēpums tika saglabāts, bet vajadzības reizē sekoja palīdzība. Šodien daudzi var teikt tā – es nezinu neviena, kurš būtu konfliktējis ar Taņu. Par savlaicīgo “atcerēšanos”, kad kuram goda diena un kā to padarīt jo svinīgu.

Nekā par interesi par mūziku, literatūru un mākslu, par dabas dziedniecību. Par dārziņu Salaspilī un visu, kas tur aug. Par lielisko saimniekošanas prasmi – Taņas sagatavotie gardumi lika taujāt pēc receptēm, un šodien šī pieredze dzīvo mūsu kolēģu vidū. Ne vārda par rūpību pret ģimeni un tuviniekiem, bet tā bija īpaša. Nav nekā par apbrīnojamo prasmi labi izskatīties un izzināt pasauli, par spīti darba algai.

Curriculum vitae “nepilnības” mēs, Tavi kolēģi, izjutām kopīgajā darbā. Paldies Tev par to!

Sit tibi terra levis!

Kolēģi

Satura rādītājs

Ētikas komisijā

Izskatot iesniegumā Ētikas komisijai V. Bruneres minētos materiālus, secinām, ka autori V. Kampars un J. Kreicberga 2002. g. RTU izdotajā mācību līdzeklī “Laboratorijas darbi ķīmijā” lielā mērā ir izmantojuši tekstu no iepriekš (1994. g.) izdotā mācību līdzekļa ar tādu pašu nosaukumu, kura autori ir V. Kampars, A. Blūms, V. Brunere, L. Kamzole. Līdz ar to jaunā izdevuma autoru V. Kampara un J. Kreicbergas rīcību uzskatām par nekorektu, jo viņi nav norādījuši uz iepriekšējo izdevumu un nav minējuši tā autorus.

Rekomendējam RTU atrisināt jautājumu, kā 2002. g. publicētā izdevuma titullapā norādīt saistību ar 1994. g. grāmatu, kuras autoru vidū ir arī V. Brunere.

Ētikas komisija vērš uzmanību uz to, ka jebkurās zinātniskās publikācijās jauna izdevuma sagatavošanā jārespektē iepriekšējais autoru sastāvs.

Izdodot mācību līdzekļus, ir nepieciešams atsaukties uz visu izmantoto literatūru.

Ētikas komisijas locekļi:

V. Kluša
M. Kūle
A. Strakovs
A. Balklavs-Grīnhofs

Konkurss

izsludina konkursu uz šādiem akadēmiskajiem amatiem ķīmijas specialitātē:

vadošais pētnieks (2 vietas),

pētnieks (4 vietas).

Dokumenti (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un 3 pēdējo gadu publikāciju saraksts) iesniedzami Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 212. istabā viena mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7553247, E-pasts irena@osi.lv.

* * *

Lai motivētu Latvijas zinātniekus veikt pētījumus, īpaši lietišķos, enerģētikas attīstības veicināšanai un inovāciju vides veidošanai, Latvijas Zinātņu akadēmija un va/s “Latvenergo” izsludina konkursu uz 2003. Gada balvām. Konkursa uzvarētājiem piešķirs astoņas Gada balvas:

• profesora Alfrēda Vītola balvu par izcilu devumu enerģētikā,
• divas balvas par nozīmīgu devumu enerģētikā,
• piecas balvas par panākumiem enerģētikā jauniem zinātniekiem (vecuma līdz 40 gadiem).

Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu domes vai padomes, va/s “Latvenergo”, universitāšu un augstskolu senāti un fakultāšu domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus, līdz 2003. gada 15. septembrim jāiesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

• motivēts izvirzītāja iesniegums;
• pretendenta Curriculum vitae, norādot darba un mājas adresi, tālr., personas kodu, e-pasta adresi;
• izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā;
• izvirzāmais darbs (darbu kopa).

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – va/s “Latvenergo”.

Materiāli iesniedzami LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā (Akadēmijas lauk. 1, 2. stāvā, tālr. uzziņām: 7223633, 7223931) vai va/s “Latvenergo” (Pulkveža Brieža 12, tālr. uzziņām 7328213).

Aizstāvēšana

2003. gada 1. jūlijā plkst. 13.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda bulv. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

ELĪNA MASLO.

Temats “Jauniešu mācīšanās spēju pilnveide dāņu valodas mācību procesā”.

Recenzenti: LU    prof., LZA korespondētājloc. Dr.habil.paed. , T. Koķe, RPIVA prof., LZA īstenā loc. Dr.habil.philol., D. Markus, DU prof. Dr.habil.paed., Dr.habil.psych. A. Vorobjovs.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

LU Astronomijas un fizikas zinātņu nozaru promocijas pa dome 2003. gada 13. maija atklātā sēdē Vilnis Frišfelds aizstāvēja promocijas darbu “Variāciju metode plazmas fāzu diagrammu aprēķinam trajektoriju integrāļu reprezentācijā” (teorētiskās fizikas apakšnozare) un viņam piešķīra Dr. phys. zinātnisko grādu.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

LU Astronomijas un fizikas zinātņu nozaru promocijas padome 2003. gada 13. maija sēdē Vladislava Locāna 1980. gadā PSRS ZA Zemes magnētisma, jonosfēras un radio viļņu izplatīšanās institūta Padomē iegūtais fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grāds astrofizikas specialitātē par disertāciju “Alfvena un palēninātie magneto-akustiskie viļņi Saules aktīvajos apgabalos” tika pielīdzināts Dr.phys. zinātniskajam grādam astronomijas nozarē (astrofizikas un fundamentālās astronomijas apakšnozarē).

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2003. gada 20. maija sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu Dacei Visnolai Nozaru (mākslas) pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Tradicionālās kultūras apguve topošo skolotāju mākslas izglītībā”. Balsošanas rezultāti: par 7; pret nav; nederīgu biļetenu nav.

* * *

LU Vēstures nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2003. g. 21. maijā Guntis Gerhards aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Latvijas iedzīvotāju ķermeņa garuma vēsturiskā mainība (7. g. t. pr. Kr. – 18. gs.)”.

Balsošanas rezultāti: par – 13 balsis, pret – nav, nederīgu biļetenu nav. G. Gerhardam piešķirts vēstures doktora (Dr. hist.) zinātniskais grāds vēstures nozares arheoloģijas apakšnozarē.

* * *

Latvijas Universitātes Promocijas padome 2003. gada 26. maija sēdē piešķīra datorzinātņu doktora (Dr. sc. comp.) zinātnisko grādu Baibai Apinei par promocijas darbu “Programmatūras izstrādes procesa procesa diagnosticēšana un attīstīšana”.

Balsošanas rezultāti: par – 7, pret – nav, nederīgo biļetenu nav.

* * *

LLU Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē Valda Bratka aizstāvēja promocijas darbu “Lauku saimniecību darbības ekonomiskās analīzes attīstība” ekonomikas doktora grāda iegūšanai.

Balsošanas rezultāti: par – 5 balsis, pret – nav, atturās – nav.

Ar padomes lēmumu Valdai Bratkai piešķirts LR ekonomikas doktora grāds agrārajā ekonomikā.