Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  8. septembris: 14 (264)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Vilhelmam Ostvaldam - 150

Š.g. 2. septembrī, slavenā ķīmiķa rīdzinieka Vilhelma Ostvalda 150. jubilejā, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Tehniskās universitātes vadība, firmas "Grindeks" un zinātniski tehniskās sabiedrības pārstāvji nolika ziedus pie izcilā zinātnieka pieminekļa Vērmanes dārzā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta, Vilhelma Ostvalda biedrības godabiedra profesora Jāņa Stradiņa rakstu "Vienīgais Nobela prēmijas laureāts no Latvijas" lasiet "Zinātnes Vēstneša" nākamajā numurā 22. septembrī. Rakstā plaši analizēts Vilhelma Ostvalda zinātniskās darbības Rīgas posms līdz 1887. gadam, kad, "…citos vēstures apstākļos īstenojās arī šodien Rīgā vērojamā zinātnieku "smadzeņu noplūde". Ostvalds kļuva par Leipcigas profesoru, nesasniedzis vēl 34 gadu vecumu."

Paldies par padarīto, domas par nākotni

Francija nav nedz tuvākā, nedz tradicionālākā Latvijas sadarbības valsts Eiropā, taču gan Francijas vēstniecības enerģiskās darbības, gan daudzu zinātnieku personisko iniciatīvu dēļ tā kļuvusi bezmaz par visrezultatīvāko zinātniskās sadarbības partneri. Atcerēsimies kaut vai zīmīgākos faktus. 1994. gada martā Parīzē parakstīts zinātniskās sadarbības līgums starp Latvijas Zinātņu akadēmiju un Francijas Zinātņu akadēmiju. 1995. gada decembrī, Francijas vēstniecei Latvijā Īannai Debenē apmeklējot LZA, tika aizsākti divi lieli kopprojekti, kuri sekmīgi īstenoti: LZA telpās izveidots Francijas-Latvijas Zinātniskās informācijas centrs ar bibliotēku - to atklāja 1997. gada septembrī, līdz ar to Latvijas interesentiem kļuva pieejams Luija Ašeta fonda dāvinājums - vairāk nekā 4000 vērtīgu zinātnisku un mākslas grāmatu un enciklopēdiju; 2002. gada novembrī prezentēja unikālu un ļoti nepieciešamu izdevumu - Franču-latviešu vārdnīcu. Tā ir visplašākā vārdnīca franču-latviešu leksikogrāfijas vēsturē un satur ap 45 000 vārdu un 250 000 tulkojumu. Šo sarežģīto un tehniski grūto liela kolektīva darbu nepārtraukti atbalstīja Francijas vēstniecība un Ašeta izdevniecība Francijā, piemēram, nododot Latvijas pusei elektronisku Franču-angļu vārdnīcas daļu un apmācot latviešu tulkotāju komandu strādāt ar sarežģīto datorprogrammu.

Kopīgi darbi ar franču kolēģiem ir mūsu zinātniskajiem institūtiem, tiek praktizēta doktora darbu izstrādāšana divu valstu zinātnieku vadībā, iegūstot vienlaicīgi Latvijas un Francijas zinātnisko grādu.

Uzskaitījumu varētu turpināt, taču, 17. jūlijā Francijas vēstniekam Mišelam Fušē viesojoties Latvijas Zinātņu akadēmijā, padarītais vairāk tika pieminēts, lai pateiktos vēstniecības kultūras un zinātnes padomniekam Īanam Bodrī, kurš beidz savu darbu Latvijā. Jāsaka - diemžēl, jo Bodrī kunga enerģija, kompetence un ieinteresētība paliks vislabākajā atmiņā. Viņš gan apgalvoja, ka nākamais padomnieks būšot tikpat enerģisks.

Tikšanās reizē bez LZA vadības, Latvijas Zinātnes padomes un zinātnisko institūtu pārstāvjiem piedalījās arī Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta pārstāve Maija Bundule, kura ir Francijas un Latvijas valsts līmeņa projekta "Osmoze" kuratore. Programma aizsākta 2002. gadā, rit tās darbības pirmais gads un, kā teica LU Polimēru mehānikas institūta direktors un LZP vicepriekšsēdētājs Juris Jansons, šis projekts ļāva sakārtot, vadīt un kontrolēt zinātnisko sadarbību visplašākajā spektrā - sākot ar fiziku un beidzot ar mikrobioloģiju un biomedicīnu. Gada beigās notiks pirmo rezultātu izvērtēšana un, ja būs veicies, varēs pieņemt arī jaunus pieteikumus. Būtu vēlams pēc šī parauga veidot Latvijas zinātnieku sadarbību arī ar citām valstīm.

LZA prezidents Jānis Stradiņš uzsvēra "Osmozes" atšķirību no Eiropas Savienības ietvarprogrammām, kas tomēr galvenokārt ir praktiski orientētas. Savukārt šī ir orientēta uz fundamentālām zinātnēm. Pats vārds osmoze ir visciešāk saistīts ar Rīgu, jo 1795. gadā Rīgā ieradās franču izcelsmes zinātnieks Georgs Frīdrihs Parrots, vēlākais Tērbatas universitātes atjaunotājs un rektors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, kurš šeit atklāja osmozes pamatlikumības. Iniciatīva izveidot projektu "Osmoze" nāca no Francijas vēstniecības puses, arī nosaukums ir Bodrī kunga priekšlikums. No 17 iesniegtiem projektiem atbalstu guva 9, ir iesniegti arī 5 jauni.

LU Fizikas institūta direktors Jānis Freibergs runāja par Ampēra institūtu, kas ir Fizikas institūta un Francijas sadarbības projekts - franču iniciatīva, kuru atbalstīja mūsu puse. Tas ir ierakstīts starpvaldību līgumā. Atkal un atkal tika pieminēts Bodrī kungs un viņa enerģiskā darbība. Šis projekts ir ne tikai fundamentāls, bet arī lietišķs, jo cieši saistīts ar magnetohidrodinamikas praktisko aspektu, ieskaitot biznesa inkubatora izveidi. Salaspilī. Ar Grenobli saistītas arī kopīgas disertācijas un sadarbība jaunas paaudzes dinamo izveidē Dinamo projekta ietvaros. Prof. Andrejs Cēbers no Fizikas institūta atzinīgi novērtēja kopīgās disertācijas un publikācijas labākajos starptautiskajos fizikas žurnālos, nosaucot to par piemēru veiksmīgai sadarbībai ar ES valsti.

Vēstnieks Mišels Fušē teicās pirms pāris nedēļām saņēmis vēstuli par Ampēra projektu ar aicinājumu spiest uz Latvijas valdību, lai tā samaksātu savu daļu. Par to vēstnieks runājis ar mūsu premjerministru. Varbūt būtu vērts mazliet pagriezt projektu praktiskākā virzienā, lai būtu iespējams iekļauties Eiropas Savienības noteikumos un dabūt naudu no turienes, piemēram, no struktūrfondiem, kas nevar finansēt tīri zinātniskus projektus bez praktiskas dimensijas. Vēstnieks uzsvēra, ka Francijas vēstniecība arī turpmāk atbalstīs divpusēju sadarbību tādēļ ka, pirmkārt, Latvija nedrīkst zaudēt savu zinātnisko kapitālu un balstīt ekonomisko attīstību uz bankām un ostām, jo šajā ziņā Latvijai ir konkurenti daudzās Eiropas valstīs. Zinātnes kvalitāte ir viena no Latvijas vērtībām, stājoties Eiropas Savienībā. Otrkārt, M. Fušē pats ir zinātnieks, ģeopolitikas doktors, tādēļ viņu interesē ar zinātni saistīti jautājumi. "Zinātnieki vienmēr atradīs kopīgu valodu", M. Fušē teica, pieminot Freidu un Einšteinu, kuri satiekoties varēja ļoti labi sarunāties.

Tikšanās laikā Bodrī kungam pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas Atzinības rakstu.

Nē, runa nebūs par Džona Golsvērtija "Forsaitu teiku". Runa būs par skanējumā līdzīgo, bet rakstībā atšķirīgo angļu vārdu foresight, ko ir paredzēts gluži kā neskaramu simbolu angļu rakstībā lietot arī latviešu valodā.

"Zinātnes Vēstneša" 26.05.2003. numurā Dr. Artura Pugas raksts iepazīstina lasītāju ar īpašu zināšanu iegūšanas un izmantošanas sistēmu - nākotnes studijām. Kā uzsvērts rakstā, šī sistēma Eiropā īpaši strauji attīstās pēdējā desmitgadē, un raksta autors uzskata par lietderīgu gan vairākus šīs nozares terminus, gan izteiksmi "some of the key features of an exercise in foresight" (manā tulkojumā: "dažas paredzēšanas darbību pamatpazīmes"), kā arī citas frāzes latviešu valodā netulkot, bet arī latviskā tekstā rakstīt angļu valodā.

Šāda pieeja nav nekas jauns. Tā nereti rīkojas cilvēki, kas labi neorientējas ne jaunās parādības būtībā, ne latviešu valodas leksikā vai kam ir aizspriedumi pret latvisko izteiksmi un, protams, kas ir vienaldzīgi pret latviešu valodas kultūru, attīstību un pastāvēšanu nākotnē. (Vai nav paradokss: nākotnes studiju entuziasti…, bet ar vienaldzību pret mūsu valodas nākotni?)

Ilgstoši darbojoties terminoloģijā, par savu uzdevumu uzskatu dalīties pieredzē latviešu valodas terminoloģijas tālākā attīstībā pirmām kārtām uz pašas latviešu valodas bāzes. Mūsu valoda ir pietiekami bagāta, lai tajā atrastu vārdus arī jaunām parādībām. Turklāt patlaban situācijā, kad aizguvumu skaits sāk pārsniegt 1/3 no latviešu valodas leksikas, pārmērīga aizraušanās ar angļu vārdu pārņemšanu ir kaitīga un nepiemērota kultūrtautas valodai, par kādu uzskatu arī savu dzimto valodu. Turklāt svešvārdi lielākajai tautas daļai nav saprotami un parasti arī nozares speciālisti vienu un to pašu svešvārdu skaidro pretrunīgi.

Tātad - runa būs par to, cik pamatota ir izteiktā vēlme (vai norādījums?) paturēt netulkotus nākotnes studiju terminus un frāzes, turklāt - angļu rakstībā.

"Liriska" atkāpe: atceros kādu padomju laika PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķu sēdi, ko vadīja akadēmiķis F. Fiļins, kurš "ieteica" visās PSRS valodās lietot tikai krievu valodas terminus, visžēlīgi pieļaujot (ja nepieciešams) pievienot attiecīgās valodas vārdu galotnes. (Šoreiz "forsaitam" pat galotne netiek atvēlēta.)

Lai izvēlētos piemērotāko terminu, vispirms skaidri jādefinē jēdziens. Ko angļu valodā apzīmē ar forsight?

Dr. A. Pugas rakstā ar angļu vārdu forsight izteiktais jēdziens raksturots samērā vispārīgi. Tā ir "sistemātiska darbība, kas vērsta, lai ievērotu zinātnes, tehnoloģijas, sabiedrības, ekonomikas un šo sfēru mijiedarbību ilgtermiņa nākotnes attīstību, ar mērķi radīt zināšanas, ar kuru palīdzību īstenot sociālos, ekonomiskos un vides pilnveidojumus, balstoties uz labi pamatotiem projektiem."

Uzsverot, ka jaunās nozares sākotne un raksturojums rodams angļu valodā sarakstītajā literatūrā un ka latviskie termini jēdzieniski nebūs tik precīzi, tiek secināts, ka latviešu valodā jāpatur nemainīts angļu valodas termins foresight. Kā papildu pamatojums pārņemšanai tiek minēts, ka "foresight nav nākotnes pareģošana".

Šai ziņā autora viedoklim var pievienoties: "pareģošana" patiesi neder, taču latviešu valodā bez tam ir arī vārdi paredzēt, paredzēšana, paredzējums, bet tos autors nepiemin.

Kā liecina latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas, paredzēt nozīmē (veidot priekšstatu, plānu) (piem., paredzēt nākotni, notikumu gaitu, sekas). Šī pamatnozīme vēl papildināta ar nozīmes niansi ‘noteikt iepriekš ar īpašām metodēm, arī pēc iepriekšējas pieredzes, zināšanām’. Šķiet, tieši šī nianse ir tā, kas visciešāk saistās ar angļu vārda foresight attiecīgo nozīmi nākotnes studiju kontekstā. Tieši paredzēšana, paredzējums ir tie vārdi, kas harmoniski saistās ar aktuālo nākotnes redzējumu, kas balstās uz uzkrātajām zināšanām, pieredzi un par ko ir runa arī A. Pugas rakstā.

Atsevišķi jaunā virziena raksturojumi ("tā ir tendenču ievērošana un atklāšana", "mērķtiecīga darbība apzinātu iespēju sasniegšanai", "nevēlamo seku novēršana" u. tml.) liek domāt, ka daudzi šī jaunā virziena elementi atsevišķās nozarēs, tostarp valodniecībā, ir bijuši aktuāli un risināti arī iepriekš (valodniecībā - jau, piem., J. Endzelīna laikā).

Latviešu valodas terminoloģijā jau vairākus gadus tiek analizēta arī nacionālo un starpnacionālo faktoru iedarbība uz terminoloģijas attīstību un tiek meklēti risinājumi nacionālo valodu harmonizētai attīstībai daudzvalodu sabiedrības apstākļos arī nākotnē (šis virziens tika skarts arī, piem., 2002. gada rudenī liepājnieka Ernesta Drezena piemiņai veltītajā starptautiskajā terminoloģijas konferencē).

Nākotnes studijām vajadzētu būt saistītām ar stratēģisko domāšanu, kuras elementi, iespējams, izpaudušies arī labākajos plānos un projektos. Tiesa, mūsdienu sabiedrībā stratēģiskajai domāšanai un pieejai nav bijis veltīts pietiekami daudz uzmanības. Tomēr šķiet, ka nākotnes studijas nenāk tukšā vietā, arī terminoloģijas ziņā. Tikai nenoniecināsim savas valodas iespējas un atlicināsim laiku, lai ieskatītos patlaban visai bagātajā dažādu vārdnīcu klāstā un atrastu tur visai piemērotus vārdus arī visjaunāko jēdzienu izteikšanai. Un varbūt, atrodot savus vārdus, vieglāk pamanīsim, kad runa ir par patiesi jaunām parādībām un kad "jaunā" aizsegā vienkārši pārpludinām savu valodu ar svešiem vārdiem uz savējo rēķina.

A. Pugas rakstā jau lietoti vairāki sekmīgi darināti termini: future studies - nākotnes studijas, strategic thinker - stratēģiskais domātājs, tāpat termini sociālā diagnoze, terapijas ieteikumi u.c. Arī "strategic future" un "the role of foresight" (kas nav pārtulkots) varētu būt: stratēģiskā nākotne un paredzējuma loma. Vārds paredzējums labi iederas arī vārdkopās, kurās patlaban rakstā lietots "foresight": paredzējumu plašums, paredzējumu darbības sistēma, paredzējumu uzdevumi, paredzējumu izpētes objekti, paredzējumu rezultāti.

Nepretendējot uz to, ka manis minētie terminu piedāvājumi ir labākie varianti, tomēr domāju, ka latviešu valodas vārdu krājumā atradīsim īstos vārdus, ja vien šai gadījumā bez aizspriedumiem raudzīsimies uz saviem vārdiem. Arī uz vārdu paredzēt un tā atvasinājumiem, neidentificējot vai nepielīdzinot to ‘pareģošanas’ jēdzienam. Balstoties uz vēstures pētījumiem, mēs taču varam spriest par iespējamo attīstības gaitu nākotnē un paredzēt, kā attīstīsies dažādi notikumi, procesi u. tml.

Un vēl par vienu atziņu Dr. A. Pugas rakstā, kas tomēr nešķiet pieņemama.

Proti - par Latvijas un citvalstu zinātnieku savstarpējām attiecībām: esam kolēģi vai skolnieki? Manuprāt, nav pamata piešķirt Latvijas pieredzes bagātajiem zinātniekiem citvalstu zinātnieku skolēna statusu. Te varētu būt runa par pieredzes apmaiņu, nevis par skolotāja un skolēna attiecībām, arī ne nākotnes studiju jomā. Ja runa ir par nākotnes redzējumu, kas balstās uz iepriekš uzkrātām zināšanām, pieredzi, tad savas priekšrocības ir katrai no pusēm: citvalstnieku pieredze ne vienmēr būs burtiski pārņemama Latvijā. Vai Latvijā noderēs Lielbritānijas modelis? To vislabāk spēs novērtēt mūsu pašu gudrākās smadzenes. Mūsu vietējos apstākļus vislabāk pārzinām mēs paši, bet pieredzes apmaiņa var noderēt.

Godātie LZS biedri!

1988. gada 27. novembrī tika dibināta Latvijas Zinātnieku savienība. Šā gada 27. novembrī plkst. 16.30 sanāksim Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē uz V kongresu.

Uz valdes aicinājumu atsaukties LZS vecbiedriem, mūsu organizācijas veidotājiem, atsaucība diemžēl ir minimāla. Ļoti ceram, ka kongress, kurā vērtēsim LZS 15 gados paveikto un nepaveikto, būs lemtspējīgs.

LZS valde ierosina šādu dienas kārtību V kongresā:

1) valdes ziņojums par darbību kongresu starplaikā,
2) LZS revīzijas komisijas ziņojums,
3) LZS statūtu izmaiņu apspriešana,
4) kandidatūru izvirzīšana LZS padomei,
5) vēlēšanas,
6) debates.

Valde aicina izteikt priekšlikumus kongresa darba kārtībai, padomes nākamajam sastāvam, LZS statūtu izmaiņu variantam (skat. "Zinātnes Vēstnesi" 2002. g. 22.04., 6.05., 21.10.). Ļoti gaidām publikācijas mūsu laikrakstā par LZS veidošanas un darbības vēsturi, par LZS nākotni.

Jānis Štrauhmanis,
LZS valdes priekšsēdētājs

KONKURSS

Latvijas Zinātņu akadēmija, firma "ITERA Latvija" un Latvijas Izglītības fonda mērķprogramma "Izglītībai, zinātnei un kultūrai" izsludina konkursu 2003. gada balvu piešķiršanai ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un praktiķiem par izcilu veikumu vai mūža devumu vides, Zemes un ģeogrāfijas zinātnēs vai par nozīmīgu vides izstrādes sistēmu veicināšanu. Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, Latvijas zinātnisko institūtu padomes, firma "ITERA Latvija", universitāšu senāti un fakultāšu domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija. Izvirzot pretendentus, līdz 2003. gada 26. septembrim divos eksemplāros jāiesniedz šādi dokumenti:

* motivēts izvirzītāja iesniegums;

* ziņas par pretendentu (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi, telefonu, personas kodu, elektroniskā pasta adresi;

* izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā (darba nosaukums arī angļu valodā);

* izvirzītais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs - LIF mērķprogrammas IZK birojā. Materiāli iesniedzami LZA zinātniskajā sekretariātā Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524. Tālr. uzziņām 7223931.

Latvijas kultūrvēsturisko pieminekļu celtniecībā lietotā Itālijas travertīna saglabāšana ir Latvijas un Itālijas zinātnieku sadarbības projekta mērķis, kas jau kopš 2000. gada tiek īstenots Latvijas Zinātņu akadēmijas sadarbības līguma ar Nacionālo Lincei Akadēmiju Romā ietvaros.

2003. gada martā Rīgas Tehniskās universitātes Silikātu materiālu institūta doktorante Inese Sidraba devās četru nedēļu ilgā apmaiņas braucienā uz Romas 3. universitāti, lai izvērtētu Itālijas travertīna dēdēšanas procesus Brīvības piemineklī un Rīgas Brāļu kapos, apkopojot Latvijā un Itālijā veiktās izpētes rezultātus.

Itālijas travertīns no Tivoli karjera, apmēram 20 km no Romas, joprojām ir pasaulē plaši lietots apdares materiāls, ko iegūst jau kopš Romas impērijas laikiem, un tas pazīstams ar nosaukumu Travertino Romano - Romas travertīns. Šodien Romas travertīns ieņem pirmo vietu pasaulē pēc izejmateriāla ieguves apjoma: ik mēnesi Tivoli karjeros iegūst ap 125 000 tonnu neapstrādāta travertīna un pagaidām ir izmantoti tikai ap 20% no iegulās esošā materiāla.

Latvijā Itālijas travertīnu ieveda 30. gados Brīvības pieminekļa (1935) celtniecībai. Pēc Brīvības pieminekļa pabeigšanas atlikušo travertīnu izmantoja vairāku šodien Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauto pieminekļu celtniecībā: Rīgas Brāļu kapu ansamblī (1936), Smārdes Brāļu kapos Tukuma rajonā (1937), Piemineklim Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem Cenu pagastā Jelgavas rajonā (1937), Kr. Skaldera kapa piemineklim Bauskas Plosta kapos (1930. gadi).

Latvijas pieminekļu - Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu ansambļa - apsekošanā un izpētē konstatēts, ka travertīnam vērojami bojājumi un virsmas izmaiņas: melnas, blīvas virsmas garozas veidošanās un virsmas nomelnēšana. Pieminekļu restaurācijā kvalitatīvu lietotā materiāla saglabāšanas metodikas izvēli primāri nosaka iepriekšējās zinātniskās izpētes rezultāti par materiāla īpašībām un bojājumu cēloņiem. Pamatjautājums, uz kuru tika meklēta atbilde komandējuma laikā. Latvijas pieminekļos eksponētā travertīna virsmas deponējuma izpēte tika veikta ar mērķi izvērtēt, vai virsmas nomelnēšana un garozas veidošanās ir tikai estētiska rakstura problēma, kas nelabvēlīgi ietekmē pieminekļu vizuālo uztveri, vai arī to sastāvs un fizikālās īpašības veicina pastāvīgu travertīna neatgriezenisku sairšanu.

Veicot laboratoriskās izpētes Romas 3. universitātē travertīna paraugiem gan no Brīvības pieminekļa, gan no Brāļu kapiem, secināts, ka Latvijas pieminekļos eksponētā travertīna virsmas dēdēšanas procesu pamatā nav apkārtējās vides atmosfēras piesārņojums, kas būtu izraisījis travertīna ķīmisku šķīšanu. Kaut gan konstatētie travertīna virsmas deponējumi nav vērtējami kā materiāla struktūras sairšanu izraisoši, tomēr, lai novērstu turpmāku virsmas nomelnēšanu, nepieciešama travertīna aprūpe, kas veicama regulāri neatkarīgi no veiktajiem restaurācijas pasākumiem objektā.

Izpētē konstatētais fakts, ka 60 gadu eksponēšanas laikā Brīvības piemineklī iebūvētie travertīna izstrādājumi (apšuvuma bloki, plāksnes) ir bijuši pakļauti ūdens migrācijas iedarbībai visā to tilpumā, norāda uz nepieciešamību izvērtēt travertīna fizikāli mehāniskās sabrukšanas procesus, kas atšķirībā no Itālijas pieredzes Latvijas klimatiskajos apstākļos eksponētajiem porainajiem būvmateriāliem ir būtiski. Šādi pētījumi jau ir uzsākti Rīgas Tehniskās universitātes Silikātu materiālu institūtā, lai noslēgtu travertīna īpašību izpētes un bojājumu cēloņu identificēšanu.

KĀDA CEĻOJUMA PIEZĪMES

Tikpat veiksmīga bija tikšanās ar glezniecības nodaļas vadītāju Pjotru Mihalovski, kura 1985. gada oktobrī Homburgas lasījumos nolasītais un publicētais referāts "Par Baltijas mākslu Poznaņas muzejos" bija zināms 16.-19. gadsimta mākslas pētniekiem Latvijā. Gara un sarežģīta ir bijusi šī muzeja Baltijas mākslas kolekcijas veidošanās vēsture. Aizsākumi tai meklējami grāfu Račiņsku (ar Kurzemi 19. gadsimtā saistītās dzimtas) kolekcijā, no kuras muzejā nonākuši Leonharda Šērera, Johana Leberehta Eginka, Jūliusa Dēringa u.c. mākslinieku darbi. Nākošais kolekcijas vēstures posms attiecas uz 1939.-1945. gadiem, vācu okupācijas laiku Polijā, kad muzejs tika pārdēvēts "Ķeizara Frīdriha" vārdā un aktīvi iepirka Baltijas mākslinieku gleznas un grafikas (Franca Gerharda fon Kīgelgena, Kārļa Teodora Hūna, 3 Vilhelma Purvīša ainavas). Fragmentārā jaunieguvumu dokumentācija un karalaika noslēguma jukas apgrūtina šī perioda izpēti, visi darbi vairs nav uz vietas, daļa ir kaut kur izklīdusi. Tā, piemēram, Kārļa Teodora Hūna Ainava nezināmā veidā nonākusi Varšavas Nacionālajā muzeja. Bet tas ir tikai viens piemērs, katram mākslas darbam bijis savs liktenis. Pēckara periodā Poznaņas muzejs bija atguvis agrāko Nacionālā muzeja nosaukumu; šobrīd tā ekspozīcija sastāv no divām daļām: Rietumeiropas mākslas, kas izkārtota "vecā" muzeja telpās, un plaša pārskata par poļu mākslu no 18. gadsimta līdz mūsdienu avangardam cieši piebūvētajā un ar veco muzeja ēku savienotajā "jaunā"- nesen atklātā muzeja zālēs. Muzejs ir arī iepircis pilsētā un tās apkārtnē izkliedētus Baltijas mākslas darbus. Pārsvarā tie bijuši no privātkolekcijām iegūti dzimtas portreti. Uzturēšanās laikā muzejā Rūtai Kaminskai izdevās fiksēt tehnisko informāciju par Poznaņas Nacionālā muzeja fondos esošo baltiešu glezniecību, tomēr apskatīt pašus mākslas darbus nebija iespējams, tie eksponēti 100 km attālajā filiālē - franču neorenesanses stilā 19. gadsimtā pārbūvētajā Goluhovas pilī. Uz vietas varējām apskatīt un fotografēt tikai Johana Ludviga Šulca gleznoto "Skatu uz Rīgas Pēterburgas priekšpilsētu 1812. gada jūnijā" īsi pirms tās nodedzināšanas, gaidot Napoleona karaspēka atkāpšanos (agrāk atradies Rīgas Doma muzejā) un Kurzemes galma gleznotāja Leonharda Šorera Frīdriha fon Mirbaha portretu. Cerams, ka plašāku ieskatu glezniecības kolekcijas vēsturē interesenti Latvijā varēs gūt šīgada novembrī Rīgā, noklausoties Pjotra Mihalovska referātu Jelgavai veltīto B.Vipera lasījumu laikā.

Mazāk sekmīga bija mūsu darbība Poznaņas Valsts arhīvā. Ierašanās laikā arhīvs izrādījās slēgts, tomēr, pateicoties darbinieku atsaucībai, izdevās piekļūt fondu aprakstu grāmatai un vēlāk arī vairāku lietu aprakstiem, bet apkopotā informācija pārsvarā bija saistīta ar Baltijas vāciešu izceļošanu 1939-1945. gadam. Uz Kurzemes literatūras un mākslas biedrību attiecināmi materiāli, vismaz lielajos fondu aprakstos, nemaz neparādījās.

Veiksmīgāka turpmākie meklējumi izrādījās A. Mickēviča vārdā nosauktās universitātes bibliotēkas Retumu nodaļā. Šo rindu autorei izdevās atrast svarīgu Vilhelma Ludviga Bokslafa manuskriptu, kurā bija arhitekta dzīves nogalē apkopotas atziņas par 19.gs. beigās un 20. gs. sākumā Rīgas un Tērbatas baznīcu rekonstrukcijas laikā fiksētajiem novērojumiem. Domājams, ka šos pierakstus vajadzētu tulkot un publicēt LMA Mākslas vēstures institūta žurnālā Mākslas vēsture un teorija, jo šī unikālā informācija var būt noderīga ne vienam vien senatnes pētniekam Latvijā. Otra materiālu grupa bija saistīta ar 1940. gada vasarā notikušo Baltijas nozīmīgāko arhitektūras un mākslas pieminekļu un muzeju vērtību fotofiksāciju un Baltijas institūta projektu Pozenē. Fiksētie materiāli šobrīd glabājas Herdera institūtā Mārburgā, kur mākslas zinātnieks Dītmars Pops un vēsturniece Margita Romanga strādā pie plaša materiālu izpētes un sagatavošanas projekta "Mitau/Jelgava" un kā sadarbības partneri, piepulcējot arhīvu nodaļas vadītāju Pēteri Versteru, ar priekšlasījumiem ieradīsies uz Jelgavai veltītiem pasākumiem Rīgā un Jelgavā jau vairākkārt pieminēto B. Vipera lasījumu ietvaros.

Atgriežoties pie apskatāmā brauciena uz Poliju, jāatzīst, ka ne mazāk aktīva bija vienīgā Varšavā pavadītā diena, kas bez kontaktiem ar jau labi zināmiem un jauniem kolēģiem vainagojās ar svinīgu savstarpējās sadarbības līguma (no 2003. līdz 2005. gadam) parakstīšanu starp Mākslas institūtu Varšavā, kuru pārstāvēja institūta direktors Lehs Sokuls un zinātniskā līdzstrādniece Hanna Farina-Paškeviča, un LMA Mākslas vēstures institūtu Rīgā. Tika pārrunātas turpmākās sadarbības iespējas, saglabājot līdzšinējo zinātniskās literatūras apmaiņu, piedalīšanos konferencēs, kā arī iespēju katrai pusei pavadīt divas nedēļas gadā Varšavā un Rīgā.

Apskatītā brauciena operatīvu sagatavošana un veiksmīga norise bija iespējama, pateicoties akadēmiķa Jura Ekmaņa, Latvijas ZA Starptautiskās daļas, un Magdalēnas Īečkovskas no Polijas ZA Mākslas institūta atsaucībai.

Pie jums nāk žurnāls "Enerģija un Pasaule"

Vieniem tā būs tikšanās ar jau iepazītu un gaidītu sarunu biedru, jo žurnāls iznāk ceturto gadu, ik pa diviem mēnešiem reizi, citiem - pirmais randiņš ar skaistu svešinieci, par kuras pastāvēšanu līdz šim nav dzirdēts vai arī dzirdēts tikai pa ausu galam. Nav jau nekāds brīnums - avīžu kiosku vitrīnas ņirb no visdažādāko izdevumu vāku krāsām un daiļavu attēliem, kam bieži vien ir visai attāls sakars ar žurnāla saturu. Šajā raibumā var arī nepamanīt eleganti noformētu žurnālu, kura dizains iet rokrokā ar nopietnu, bet tajā pat laikā arī aizraujošu saturu (redaktore Edīte Kalniņa, datorgrafiķis Gunārs Rutkis).

Kā jau vēsta nosaukums, žurnālā galvenokārt runā par enerģiju - tās avotiem, iegūšanu, izmantošanu, taupīšanu, vai tā būtu milzu atomelektrostacija vai Jotulas krāsniņa vasaras namiņā. Taču enerģija ir plašs jēdziens. Tajā ietilpst, piemēram, naftas fenomena vēsture no pirmajām zināšanām par eļļainā šķidruma ārstnieciskajām īpašībām (Gajs Plīnijs Sekunds Dabas zinātņu vēsture) cauri lielvalstu interesēm un to izraisītajiem kariem līdz… Nudien nevaru pateikt, ar ko beigsies Aleksandra Mosjakina "Ogļūdeņražu laikmets", kas publicēts šī gada 3. un 4. numurā un kura pēdējie vārdi ir "Turpinājums sekos". Autors pagaidām ir ticis tikai līdz 1970. gadiem.

Kaut arī žurnāls iznāk ik pa diviem mēnešiem reizi, tam izdodas būt Latvijas sabiedrību interesējošo aktualitāšu pašās pirmajās rindās. Tā, piemēram, burtiski tajās dienās, kad valdība apstiprināja Nacionālo inovāciju programmu, klajā nāca žurnāla numurs ar plašu prof. J. Stabulnieka sniegtu interviju, kurā izsmeļoši bija izklāstīti gan programmas principi, gan ceļš no idejas līdz nebūt ne bieži panākamajam valdības lēmumam un uz to balstītai tālākajai darbībai. Šķiet neviena avīze to tik pamatīgi un detalizēti neaplūkoja. Cits piemērs - mūsu visu bažas par Daugavu, par ūdeni, ko dzeram, par mežiem un tīrumiem, aizsargājamajām teritorijām un biotopiem, kurus apdraudētu iecerētā Ozolsalas celulozes rūpnīca, ja ražotāju izdevīgumam tiktu pakārtotas vides un veselības aizsardzības intereses. Šī gada 3. numurā vārds tika dots Koksnes ķīmijas institūta vadošajam pētniekam habilitētajam doktoram Arnim Treimanim, kurš ir arī Baltic Pulp projekta dalībnieks, Ietekmes uz vidi novērtējuma darba ziņojuma autoru pārstāvei somu ekspertei Kaisu Annalai un Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Domes neatkarīgo ekspertu grupas vadītājam akadēmiķim Ivaram Kalviņam.

Īurnāla nosaukumā ietverts vārds Pasaule. Pasaule pie lasītājiem nāk kā tuvējās ārzemes - ar Ignalinas atomelektrostacijas problēmām un Krievijas naftas eksportētāju interesēm Baltijā mums visai netradicionālā un varbūt arī neglaimojošā skatījumā. Un arī ar tālajām ārzemēm, kā, piemēram, ar grandiozo Ķīnas Trīs aizu HES projektu. Vai latvieša piedāvājumu Maltas salas energobilances uzlabošanai, izmantojot jūras viļņu enerģiju. Alternatīvie enerģijas iegūšanas veidi, kam nākotnē būs arvien lielāka nozīme tautsaimniecībā, jo pasaules naftas un ogļu krājumi nav bezizmēra, ir viens no žurnāla tematikas stūrakmeņiem.

Pārveidojot pazīstamo teicienu "Parādi, kas ir tavi draugi…", palūkosimies, kas ir žurnāla pastāvīgie autori. Diez vai kāds lasītājs pašķirs garām lappuses, kurās par zinātnes vēsturi raksta profesors Jānis Stradiņš. Vai tas būtu Latvijas pirmās neatkarības laika hidrotehniķis Alfrēds Vītols, kura vārdā nosaukta Latvijas Zinātņu akadēmijas un VAS Latvenergo kopējā balva un ar kuru profesora ģimeni saistīja personīga draudzība, vai nule iznākušajā žurnāla numurā lasāmais plašais raksts "Grāfs Mihals Borhs - Eiropas mēroga zinātnieks 18. gadsimtā" - par Varakļānu muižas īpašnieku un viņa daudzpusīgajām interesēm. Uzticams "Enerģijas un Pasaules" autors ir LZA Fizikālās enerģētikas institūta vadošais pētnieks Elmārs Tomsons, kurš regulāri stāsta par atomenerģētikas aktualitātēm Eiropā un ar kura atbalstu publicēta intervija ar vienu no mūsu laika izcilākajiem zinātniekiem atomenerģētikas jomā Edvardu Telleru. Viņu Stanfordas universitātē Kalifornijā intervēja profesors Jeržijs Mihna (Enerģijas un ekoloģijas politikas starptautiskā centra priekšsēdētājs, LZA Goda doktors), Dr. Ludvigs M. Bednares (Padomju un Eiropas pētniecības institūts, Kalifornija, ASV) un Dr. Detlefs Frormans (Eiropas Menedžementa akadēmija). "Edvarda Tellera priekšlikumi šai tūkstošgadei" iesaka jauna tipa kodoldalīšanās reaktoru, kas darbotos 200 m dziļumā pazemē.

Ar kādām mērvienībām mērīt to enerģiju, kas liek cilvēkiem izvēlēties grūti sasniedzamus mērķus un tos pārvarēt? LZA akadēmiķis, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Jānis Priedkalns saka: "Vīriešiem gribas sevi apliecināt visādos muļķīgos veidos", ar humoru un zināmu pašironijas devu skaidrojot, kāpēc viņam, cilvēkam drīzāk otrajā, ne pirmajā jaunībā, savajadzējās šovasar kāpt Everestā. Kāpēc cits akadēmiķis Tālavs Jundzis, nebūt nebūdams sportisks cilvēks, devās pārgājienā pa vientulīgo kalnaino Grenlandes tundru? Šādus rakstus žurnālā var atrast rubrikā "Dzīves enerģija".

Ar labu vārdu jāpiemin LZA Goda mecenāts Juris Savickis, ar kura atbalstu tiek piešķirtas LZA, firmas "ITERA-Latvija" un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas "Izglītības zinātnei un kultūrai" balvas vides zinātnēs, kura vadītā firma finansējusi pieminekli izcilajam ķīmiķim Paulam Valdenam. To 1. oktobrī atklās pie bijušās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas ēkas Kronvalda bulvārī. Īurnālam grūtā laikā tieši Juris Savickis tam pasniedza palīdzīgu roku, nodibinot tā izdošanai SIA Enerģija un Pasaule.

Cena 98 lappušu biezajam, poligrāfiski perfekti izdotajam žurnālam nav dārga - Ls 1,60. To var iegādāties preses kioskos, J. Rozes grāmatnīcās, taču jūs ietaupīsiet savu laiku un nervus, ja tas būs tikai jāizņem no jūsu pastkastītes, proti, ja jūs to abonēsiet. Tas būs gan ērtāk jums, gan atbalsts žurnāla veidotājiem, kuri seksžurnālu un citas sēnalu literatūras pārbagātajā laikā veic svētīgu darbu, jo "Enerģija un Pasaule" faktiski ir lielākais populārzinātniskais žurnāls Latvijā.

Akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītājs

Rīga, 2003. g. 1. jūlijā

Saskaņā ar Latvijas Zinātnes padomes Vēstures nozares ekspertu komisijas 2003. g. 26. maija ierosinājumu un pamatojoties uz LZP Zinātnes nozaru un apakšnozaru klasifikācijas komisijas š.g. 10. jūnija lēmumu, Latvijas Zinātnes padome nolemj apstiprināt Vēstures zinātnes apakšnozares nosaukuma maiņu no "Etnogrāfijas" uz "Etnoloģiju", paplašinot tās pētījumu areālu.

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs,
akadēmiķis J. Ekmanis

Rīga, 2003. g. 1. jūlijā

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu "Par zinātnisko darbību" (20.05.98.), "Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem" (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99) un LZP Promocijas padomju komisijas š.g. 19. jūnija slēdzienu, nolemj:

1. Apstiprināt par ekspertiem zinātņu nozares "Filozofija" apakšnozarēs "Ētika", "Ideju vēsture", "Filozofijas vēsture" un "Kultūras filozofija" un "Izziņas un apziņas teorija" šādus zinātniekus:

2. Iekļaut augšminētos zinātniekus nosauktajās apakšnozarēs Latvijas Universitātes promocijas padomes sastāvā, apstiprinātajā ar Latvijas Zinātnes padomes lēmumu Nr. 3-2-4 (29.02.2000.).

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu "Par zinātnisko darbību" (20.05.98.), "Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem" (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99) un LZP Promocijas padomju komisijas š.g. 19. jūnija slēdzienu, nolemj:

1. Apstiprināt par ekspertiem zinātņu nozares "Transports un satiksme" apakšnozarē "Telemātika un loģistika":

2. Apstiprināt Transporta un sakaru institūta (TSI) padomi ar promocijas tiesībām zinātņu nozares "Transporta un satiksmes zinātne" apakšnozarē "Telemātika un loģistika", iekļaujot tajā augšminētos ekspertus. Padome tiesīga piešķirt inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu. Padomes pilnvaru laiks līdz 2008. g. 1. jūlijam.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis

Rīga, 2003. g. 1. jūlijā

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu "Par zinātnisko darbību" (20.05.98.), "Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem" (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99) un LZP Promocijas padomju komisijas š.g. 19. jūnija slēdzienu, nolemj:

1. Apstiprināt par ekspertiem zinātņu nozarē "Sporta zinātne" šādus zinātniekus:

Eksperta tiesību pilnvaru laiks 1 gads.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis

Rīga, 2003. g. 1. jūlijā

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu "Par zinātnisko darbību" (20.05.98.), "Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem" (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99) un LZP Promocijas padomju komisijas š.g. 19. jūnija slēdzienu, nolemj:

2. Apstiprināt par ekspertiem zinātņu nozares "Astronomija" apakšnozarē "Astrofizika un fundamentālā astronomija" Dr.habil.phys. Juri Žagaru, Ventspils Augstskolas asociēto profesoru.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis

Mūžībā aizgājis pazīstamais Latvijas ķīmiķis - ārstniecisko vielu ķīmijas un heterociklisko savienojumu speciālists, daudzu pretvēža preparātu autors, LZA īstenais loceklis (1990), valsts emeritētais zinātnieks, habilitētais ķīmijas doktors (1974), profesors (1994) Marģeris Līdaka.

Marģeris Līdaka dzimis 1928. gadā Bauskas apriņķa Stelpē skolotāja ģimenē. Pēc Rīgas 1. ģimnāzijas absolvēšanas iestājies Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē un to beidzis 1951. gadā, iegūstot inženiera tehnologa specialitāti farmācijas ķīmijas tehnoloģijā. 1964. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijā aizstāvējis ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju organiskajā ķīmijā, 1974. gadā - ķīmijas zinātņu doktora disertāciju dabas un fizioloģiski aktīvu vielu ķīmijā.

Pēc ļoti nozīmīga darba cēliena Rīgas 3. ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā (1952-1958) Marģeris Līdaka no 1958. līdz 1998. gadam vadīja laboratoriju Organiskās sintēzes institūtā, bija institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1964-1971). Astoņus gadus (1990-1998) akadēmiķis vadīja LZA Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļu, bija LZA Prezidija un Senāta loceklis, izpelnoties kolēģu nedalītu cieņu un atzinību. Viņš daudz paveicis Zinātņu akadēmijas pārveidošanā.

Marģera Līdakas darba mūžs lielā mērā bija veltīts jaunu pretvēža un pretvīrusu preparātu radīšanai, strādājot heterociklisko savienojumu (aziridīna, purīna, pirimidīna, hinolīna) un nukleozīdu atvasinājumu un to analogu ķīmijā. Viņš bija viens no medicīniskās ķīmijas un sintētisko zāļu tehnoloģijas pamatlicējiem Latvijā. M. Līdaka pētījis nukleozīdu analogu lietošanas iespējas medicīnā. Viņa izgudrotie oriģinālie pretvēža preparāti imifoss un florafūrs guva plašu ievērību ne tikai Latvijā vien. Akadēmiķis izstrādājis ražošanas tehnoloģijas daudziem efektīviem medicīnas preparātiem, kas plaši izmantoti praktiskajā medicīnā (tiotefa, ciklofosfāns, aciklovirs, tubazīds, tioguanīns, citozinarabinozīds u. c.).

Marģeris Līdaka bija aziridīna (etilēnimīna) ķīmijas pamatlicējs Latvijā. Vērtējumu vēl gaida M. Līdakas līdzdalība raķešu degvielas izstrādāšanā PSRS, kas būtībā izpaudās kā šī procesa bremzēšana, ievērojot to, ka zinātnieks jaunībā bijis saistīts ar Pētera Aivara vadīto nacionāli demokrātiskās pretestības kustību. Vēlāk aziridīna ķīmijas jomā M. Līdaka kļuva par līdzautoru PSRS reģistrētajam atklājumam (1972) par trīsvērtīgā slāpekļa konfigurācijas stabilitāti dažos aziridīna atvasinājumos.

Akadēmiķis bija periodiskā izdevuma "Eksperimentālā un klīniskā farmakoterapija" galvenais redaktors (1976-1992), vairāku žurnālu redakcijas kolēģiju loceklis. Publicējis 5 monogrāfijas, vairāk nekā 400 zinātnisku rakstu, saņēmis 90 autorapliecības un patentus, viņa vadībā izstrādātas 10 zinātniskas disertācijas.

M. Līdakas zinātniskā darbība ir tikusi augstu novērtēta - viņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums (1976), LPSR Valsts prēmija (1965), LZA un a/s "Grindeks" balva (1998), Solomona Hillera (1990) un D. H. Grindeļa (1995) medaļa. 1998. gadā viņš apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Mūža nogalē viņš vadīja Grindeļa medaļu piešķiršanas ekspertu komisiju.

Akadēmiķa zinātniskais darbs ar ļoti toksiskā aziridīna atvasinājumiem iedragāja viņa paša veselību, taču tieši viņa darba rezultāti ir glābuši dzīvību, paildzinājuši mūžu vai atvieglojuši ciešanas tūkstošiem vēža slimnieku.

Kolēģi vienmēr paturēs Marģeru Līdaku gaišā piemiņā kā sirsnīgu, koleģiālu un atsaucīgu cilvēku, pašaizliedzīgu zinātnes darbarūķi, labu organizatoru, kurš savu darbu veica klusi un nemanāmi, nekad netiecās pēc ārēja spožuma un slavas, lai gan neapšaubāmi bija to pelnījis.

2003. gada 17. jūlijā Šveices pilsētā Binningenā mūžībā aizgāja viens no Latvijas izcilākajiem izgudrotājiem - pasaulslavenā fotoaparāta VEF Minox radītājs Valters Caps. Konstruktors dzimis Rīgā 1905. gada 4. septembrī baltvācu ģimenē. Kopā ar ģimeni 1921. gadā pārcēlās uz dzīvi Tallinā, kur strādāja līdz 1936. gadam.

1932.-1936. gadā Valters Caps realizēja savu ideju par miniatūra fotoaparāta izveidošanu, ar draugu finansisālu atbalstu izgatavoja tā pirmo eksemplāru. Izgudrotājs nesastapa interesi par to ne Igaunijā, ne slavenajā vācu fotofirmā AGFA. Turpretī dzimtenē Latvijā rūpnīca VEF Rīgā to uzņēma ar izpratni. Tas bija risks, jo rūpnīca neko tamlīdzīgu līdz tam netika ražojusi. 1936. gada rudenī V. Caps pārcēlās uz Rīgu un kopā ar latviešu inženieriem un konstruktoriem Eduarda Bērziņa vadībā ķērās pie tehnoloģiskās izstrādes aparāta rūpnieciskai ražošanai. 1937. gadā tapa fotoaparātu eksperimentālā partija, bet tā sērijveida ražošana sākās 1938. gadā. Uz fotoaparāta bija iegravēts: "VEF. Minox. Riga. Made ir Latvia". Patenti ar VEF un Valtera Capa vārdiem vispirms tika reģistrēti Somijā, bet pēc tam vēl vairāk nekā 20 valstīs (Austrālijā, ASV, Kanādā, Vācijā, Francijā, Argentīnā, Lielbritānijā u. c.). No 1937. līdz 1942. gadam VEF saražoja aptuveni 17 000 kameru, kuras eksportēja uz visām attīstītākajām pasaules valstīm.

Valters Caps dzīvoja un strādāja Rīgā līdz 1941. gadam, kad pārcēlās uz Vāciju, kur strādāja Berlīnē firmā AEG līdz 1945. gadam. 1945. gadā kopā ar Rihardu Jirgenu Veclāras pilsētā (Vācija) nodibināja uzņēmumu Minox GmbH. Uzņēmums izgatavojis apmēram miljonu fotoaparātu. Iela, kurā atrodas Minox GmbH galvenās ēkas, nosaukta V. Capa vārdā. Kopš 1950. gada izgudrotājs dzīvoja Šveicē un nodarbojās ar aprēķiniem un konstruēšanas darbiem miniatūrās fotogrāfijas jomā.

2001. gadā Valters Caps pēc 60 gadu prombūtnes atkal ciemojās Latvijā un Igaunijā. 3. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš svinīgā sēdē viņam pasniedza LZA Goda doktora diplomu un teica: "Šodien mēs visi apzināmies, ka esam vēsturiska notikuma liecinieki. Mūsu vidū ir cilvēks, kurš savulaik izveidojis unikālo "Minox" aparātu, kas devis tik lielu labumu Latvijai, nesot mūsu zemei augsto tehnoloģiju laukā vislielāko slavu, ko neatkarīgā Latvija ir piedzīvojusi. Šodien viņš no savas dzimtenes, no Rīgas, no Latvijas Zinātņu akadēmijas un no Latvijas zinātnieku un inženieru saimes saņem pelnīto atzinību[…] "Minox" fotoaparāts joprojām ir izplatīts visā pasaulē. Joprojām to ražo".

Savā atbildes runā izcilais konstruktors teica: "Es ļoti atvainojos, ka slikti runāju latviski, jo sešdesmit gadus neesmu dzīvojis Latvijā. Tāpēc atļaujiet man jums vispirms pateikt latviski lielu paldies… Ne jau mans aparāts bija brīnums. ±stais brīnums bija tas, ko tolaik izdarīja VEF darbinieki… Latvijā patiešām bija tapis tehnikas brīnums, un es šodien pāri laikiem gribu pateikties VEF darbiniekiem - šī brīnuma radītājiem." Toreiz, 2001. gada 3. septembrī VEF vecveterānu kluba "Minox" aktīvisti pasniedza Valteram Capam sava kluba biedra karti, paužot cerību, ka kādreiz VEF atkal nesīs Latvijas vārdu pasaulē.

Tagad, atvadoties no Valtera Capa uz mūžu, gribētos citēt dzejoli, kuru viņš toreiz nolasīja klātesošajiem un kuru viņa dēls, pildot tēva novēlējumu, vēlreiz atsūtīja uz Rīgu līdz ar sēru paziņojumu:

"Ak, līkumainie, nelīdzenie ceļi -
Es tagad atskatos uz tiem.
Tās bija nebeidzamas pūles,
Un tomēr man ir laimējies.
Nu esmu tuvu jau pie mērķa,
Un krasts man neliekas vairs tāls.
Un šķiet, ka pārcēlājs jau laivu
Man gatavotu, ūdenī tur laiž.
Es viņam sekošu labprāt,
Un baiļu nav man sirdī vairs.
Jo ceru, piepildīsies tur,
Kas šeit man izdevies vēl nav."

("Latvijas Vēstneša" atdzejojums no vācu valodas. Pirmo reizi publicēts "Latvijas Vēstnesī", 2001. gada 5. septembrī.)

KONKURSS

Iesniegums par piedalīšanos konkursā, zinātnisko kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, lietišķā biogrāfija (CV), pēdējo 5 gadu svarīgāko zinātnisko publikāciju saraksts mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas iesniedzami LLU Ulbrokas ZC, Institūta ielā 1, Ulbrokā, Rīgas rajonā, LV-2130.

Tālrunis: 7910879.

2003. gada 24. septembrī plkst. 15.00 notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas, mākslas un komunikāciju zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde (Visvalža ielā 4a, Rīgā), kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats "20. gs. modernisma literatūras strāvojumi un ietekmes latviešu trimdas dzejā".

Recenzenti: Dr. habil. philol. Viktors Hausmanis, Dr.philol. Ilze Stikāne, Dr.philol. Dace Lūse.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Bibliotēkā, ar kopsavilkumu - LU Filoloģijas fakultātē 219. telpā.

* * *

2003. gada 25. septembrī plkst. 15.00, Rīgā, Åzenes ielā 14/24, 271. auditorijā notiks RTU Ķīmijas inženierzinātņu nozares promocijas padomes RTU P-02 atklātā sēdē. Promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanas aizstāvēs

Promocijas darba temats - "TiO2-SiO2 sola-gēla stiklveida un kompozītie pārklājumi".

Recenzenti: Dr.habil.sc.ing. V. Švinka, Dr.habil.phys. M. Knite, Dr.habil.sc.ing. J. Grabis.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

* * *

Latvijas Universitātes Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2003. gada 17. jūlija sēdē piešķīra psiholoģijas doktora (Dr.psych.) zinātnisko grādu Tatjanai Uzolei sociālās psiholoģijas apakšnozarē par promocijas darbu "Skolotāju profesionālais stress".

Balsošanas rezultāti: par - 7; pret - 1; atturas - nav.