Zinātnes Vēstnesis: 2004.g. 4. oktobris

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Izglītības un zinātnes ministrijā ir saņemta Jūsu 2004. gada 1. septembra vēstule Nr. 01/6-132, kurā paužat bažas par zinātnisko institūtu iespējamo reorganizāciju pirms galīgo grozījumu pieņemšanas likumā “Par zinātnisko darbību”.

Pašreiz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā norit likumprojekta 2. lasījums. Izprotot zinātnieku sabiedrības satraukumu par paredzamo reorganizāciju, informējam, ka ministrijā zinātnisko institūciju juridiskā statusa maiņu ir paredzēts veikt pēc likumprojekta “Par zinātnisko darbību” galīgā varianta pieņemšanas.

Valsts budžeta grozījumos 2004. gadam ir iestrādāti izdevumi Valsts emeritēto zinātnieku mūža granta apjoma palielināšanai no Ls 66 līdz Ls 100, šim nolūkam piešķirot finansējumu Ls 20 320 apmērā. Lūdzu no š.g. 1. oktobra nodrošināt to palielināšanu.

Atzīstot par svarīgu minētā jautājuma risināšanu arī turpmāk, Valsts emeritēto zinātnieku mūža granta apjoms Ls 100 tiek plānots arī 2005. gada valsts budžetā.

Š.g. 2. martā Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts 2004. gada Lielo medaļu piešķīra LZA goda loceklim Imantam LANCMANIM par Rundāles pils kompleksa atjaunošanu un izcilu devumu mākslas zinātnē un LZA ārzemju loceklim Andrim PADEGAM (ASV) par ievērojamu ieguldījumu lieldatoru operētājsistēmu izstrādē. Par to bija rakstīts “Zinātnes Vēstneša” 2004. gada 5. numurā, kur bija lasāms arī īss pārskats par laureātu devumu (skat. internetā). Lielās medaļas pasniegšanu Imantam Lancmanim un viņa akadēmisko lekciju pēc laureāta ierosinājuma nolēma apvienot ar viņa 40 gadu ilgās darbības atzīmēšanu Rundāles pilī š.g. 24. septembrī.

Šo notikumu ievadīja LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas konference “Kurzemes ass Latvijas mākslā un arhitektūrā. Atziņas”.

Imants Lancmanis Latvijas kultūrvēsturē ir parādība. Īstais cilvēks īstajā vietā. Nav jāatkārto viņa nopelni Rundāles pils un citu Latvijas, galvenokārt Kurzemes un Zemgales, piļu sakarā, Latvijas Eiropas piederības spodrināšanā. Par to savā “Laudatio Imantam Lancmanim” runāja LZA korespondētājloceklis mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, kultūras ministre Helēna Demakova, LZA prezidents Juris Ekmanis un Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, Imanta Lancmaņa kolēģi no citiem muzejiem. Pats godināmais teica: “Visu to klausoties, es jau sāku domāt – vai es vēl te sēžu vai jau guļu zāles vidū.”

Imanta Lancmaņa akadēmisko lekciju “Kurzemes hercogiste: mūžīgais un efemērais”, kuru laureāts, izmantojot mājastēva tiesības, krietni ievilka pāri laikam un kas ne mirkli neatslābināja klausītāju uzmanību, varat lasīt laikraksta “Latvijas Vēstnesis” š.g. 24., 28., 29. un 30. septembra numurā, kā arī internetā.

2004. gada 30. maijā Sv. Georga medaļu “Gods. Slava. Darbs”, ko starptautiskā popularitātes reitinga akadēmija “Zelta fortūna” kopā ar Ukrainas pareizticīgo baznīcu piešķir par veiksmīgu sadarbību zinātnē un kultūrā, saņēma a/s “Grindeks” valdes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons, Organiskās sintēzes institūta direktors, profesors Ivars Kalviņš un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere. Apbalvošanas ceremonija notika Ukrainā, Kijevas Pečoru klostera zālē no Kijevas Metropolīta rokām. Ceremonijas laikā laureāti saņēma arī Kijevas un visas Ukrainas pareizticīgās baznīcas priekšstāvja Vladimira svētību.

Apbalvojuma 10 gadu pastāvēšanas laikā to saņēmuši 56 dažādu valstu pārstāvji, viņu vidū Romas pāvests Jānis Pāvils II un operzvaigzne Plasido Domingo. Sv. Georga medaļa pasniegta arī vairākām pazīstamām starptautiskām organizācijām – Nobela fondam, Vispasaules kodolpētījumu centram Ženēvā, UNESCO u.c.

20. septembrī notika Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde, kurā valdes priekšsēdētājs Aivars Āboltiņš ziņoja par galvenajiem LZS darbības virzieniem līdz šī gada beigām. Tie būtu:

Par katru no šiem punktiem valdes locekļi izteica savas domas. Padomes priekšsēdētājs Uldis Grāvītis pastāstīja, ka likuma “Par zinātnisko darbību” pirmajam lasījumam Saeimā vēl netika ņemti vērā iesniegtie labojumi un papildinājumi, ar tiem komisija tagad strādā, gatavojot likumu otrajam lasījumam, kas paredzēts 6. novembrī. Pašlaik Saeimas komisija ir tikusi līdz 28. pantam. Trešais lasījums būs decembrī, līdz ar to nelikumīga ir Finanšu ministrijas prasība pārveidot institūtus par aģentūrām līdz 30. oktobrim, pretējā gadījumā piedraudot ar kontu slēgšanu. Kā teica U. Grāvītis, “pārliecīga centība padara cilvēku smieklīgu”, un Finanšu ministrijas ierēdņi acīmredzot nav iepazinušies ar Saeimas noteikumiem, ka zinātniskās iestādes ir reorganizējamas gada laikā pēc likuma darbā stāšanās, bet likums “Par zinātnisko darbību” var tikt pieņemts ne agrāk par decembra beigām. Taču, lai novērstu ierēdņu pārliecīgās centības sekas, U. Grāvītis apņēmās par to informēt finanšu ministru. Tas pats ir attiecināms arī uz Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, kuriem gan būtu bijis jābūt labāk informētiem par pašu ministrijas izstrādāto likumu un tā stāšanos spēkā. Jaunajā likumā pozitīvs būs tas, ka ir paredzēts katra valsts zinātniskās institūta bāzes finansējums, pārējos līdzekļus iegūstot konkursu ceļā.

Domu apmaiņu un rēķināšanu galvā izsauca jaunajā likuma projektā ieteiktais zinātnes finansējuma modelis – to saistīt ar valsts konsolidētā budžeta procentuālo pieaugumu nevis zinātnieku ieteikto 0,1% no iekšzemes kopprodukta (IKP), līdz zinātnes finansējums sasniedz 1% no IKP. LZS valdē esošie matemātiķi un astronomi ātri aplēsa, ka 0,1% IKP ikgadējais pieaugums ir krietni lielāks. J. Kristapsons paskaidroja, ka 0,1% ir ekonomiskāka pieeja, bet konsolidētais budžets – juridiskāka pieeja, jo juristi principā negrib likumā nekādus konkrētus ciparus.

Jānis Kristapsons informēja par savu piedalīšanos Latvijas augstskolu zinātnisko prorektoru sanāksmē Daugavpilī, kur viņš iepazīstinājis ar Latvijas Zinātnieku savienības vēlmi būt konstruktīvā opozīcijā Zinātņu akadēmijai un Zinātnes padomei. Tāpat kā Latvijas Zinātņu akadēmiju Zinātnieku savienību rūp zinātnes attīstība, taču attiecībās ar Latvijas Zinātnes padomi LZS ir tā modrā acs, kas skatīsies, vai LZP nepieļauj kļūdas un norādīs uz tām. Viņš aicināja augstskolu prorektorus ņemt vērā to, ka pieaug nevalstisko organizāciju loma, arī zinātnes sistēmā. Tāda Zinātnieku savienības šūniņa jebkurā augstskolā varētu palīdzēt tās mērķu sasniegšanā.

Runājot par Zinātnieku savienību kā neatkarīgu ekspertu, Uldis Raitums teica, ka cilvēku loks ir šaurs, visi cits citu pazīst un tā neatkarība var būt visai nosacīta. Kad radīja Latvijas Zinātnes padomi, tajā bija arī šķīrējtiesa, kas darbojās virs padomes un kurā bija viens cilvēks no ZA, viens no LZP un viens no Rektoru padomes. Šķīrējtiesa strīdīgos gadījumos uzdeva ekspertu komisijai vēlreiz izskatīt jautājumu, ja tas bija nepieciešams, vai arī apstiprināja Zinātnes padomes lēmumu. Šī šķīrējtiesa beidza darboties 1994. gadā. LZS valde nolēma ierosināt atjaunot LZP šķīrējtiesas darbību.

Diskusiju ar jaunās zinātnes politikas 15 gadiem valde nolēma apvienot ar LZS kongresu vai pilnsapulci 2005. gada aprīlī vai maijā, kad notiks LZS statūtu precizēšana, gatavojoties pārreģistrācijai. J. Kristapsons atgādināja, ka pirms 15 gadiem darbojās Zinātnieku savienības un Zinātņu akadēmijas komisija toreizējā savienības priekšsēdētāja Elmāra Grēna un akadēmijas prezidenta Jāņa Lielpētera vadībā, kas izstrādāja reformas pamattēzes. Reformas 15 gadi ir pelnījuši atzīmēšanu un izvērtēšanu. Igauņi savas reformas 10 gadus atzīmēja ar konferenci un rakstu krājumu. Mums situācija ir tāda, kāda nu tā ir. Zinātnes finansējums nav pieaudzis, rezultativitāte ir relatīvi sliktāka kā Igaunijā un Lietuvā, un no simtprocentīga grantu finansējuma esam gatavi atgriezties pie institūtu daļēja bāzes finansējuma.

Jānis Stradiņš teica, ka, lai izvairītos no liekām emocijām, būtu nepieciešama dziļāka analīze, jārunā gan par plusiem, gan mīnusiem. Igauņi pie bāzes finansējuma atgriezās savlaicīgi. Kad pieņēmām simtprocentīgu grantu sistēmu, mēģinājām aiziet uz programmu finansēšanu, bet tas pilnībā neizdevās. Grantu sistēma lielā mērā uztur vecos zinātniekus un neļauj zinātnē ienākt jaunajiem, tādēļ runa ir arī par zinātnes novecošanos. J. Stradiņš ieteica nesasteigt analīzi, piemērojot reformas piecpadsmit gadu atzīmēšanu Zinātnieku dienā (tāds priekšlikums izskanēja), bet to izdarīt pavasarī LZS kongresā. Tad kongress nebūtu veltīts tikai statūtu labojumiem un pārreģistrācijai. U. Grāvītis papildināja, ka tad jau būs pieņemts jaunais likums “Par zinātnisko darbību” un būs zināms arī 2005. gada finansējums. Tam visi piekrita un nolēma ieteikt LZS padomei apspriest kongresa sasaukšanu maijā ar attiecīgu darba kārtību.

Rita Bebre bija uzņēmusies rīkot Zinātnieku dienas pasākumu, pieskaņojot to Zinātnieku savienības dibināšanas datumam. Tā kā tas šogad sakrīt ar Mirušo piemiņas dienu, tad varbūt, ka ir vērā ņemams ierosinājums atzīmēt Starptautisko Zinātnes dienu 10. novembrī, bet tas nav izlemjams bez R. Bebres klātbūtnes.

Citu starpā U. Raitums izteica jautājumu, vai LZS ir jāiejaucas stipendiju nolikumā, kur priekšlikumus var iesniegt ministrijā līdz 30. septembrim. Runa ir par aizliegumu doktorantiem strādāt un saņemt stipendiju. U. Grāvītis teica, ka, ja tehnisko zinātņu doktorants nestrādās savas tēmas ietvaros, tad viņa disertācija ir graša vērta. Tika nolemts uzrakstīt Izglītības un zinātnes ministrijai Latvijas Zinātnieku savienības valdes viedokli, ka aizliegums doktorantiem strādāt zinātnisko un akadēmisko darbu nav pieņemams, jo viņu zinātniskā darba kvalitāte ir tieši atkarīga no darba.

Lai veicinātu sadarbību starp ASV un Baltijas valstīm, no 26. līdz 28. septembrim Latvijā viesojās ASV zinātnieku un zinātnes organizatoru delegācija. Tās sastāvā bija pārstāvji no ASV Nacionālā Zinātnes Fonda (National Science Foundation), Jūras Flotes zinātniskās pētniecības dienesta (Office of Naval Research), ASV žeoloģijas dienesta (U. S. Geological Survey), Civilās pētniecības un attīstības fonda (Civilian Research and Development Foundation), Nacionālā Veselības institūta (National Institute of Health).

Vizīti bija organizējusi ASV vēstniecība Latvijā un tās mērķis bija iepazīties ar zinātnes stāvokli un prioritārajiem virzieniem, kā arī apspriest kopīgu projektu veidošanas iespējas, tādēļ delegācija apmeklēja augstskolas un zinātniskos institūtus, pabija vairākās ministrijās.

27. septembrī notika ASV delegācijas pirmā tikšanās ar Latvijas vadošajiem zinātniekiem Latvijas Zinātņu akadēmijā, kurā piedalījās arī ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons, kā arī Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas un ASV vēstniecību Latvijā un Kopenhāgenā pārstāvji. Notika mutiskas un rakstiskas informācijas apmaiņa, kuras konkrētākas aprises iezīmējās, tiekoties ar zinātniekiem institūtos. Tā, piemēram, fiziķiem bija ko piedāvāt... Jūras Flotes zinātniskās pētniecības dienestam, lai uzlabotu kuģu vadīšanu. Ne velti saka, ka nav nekā praktiskāka par labu teoriju – gudras galvas zinās, kā teoriju izmantot praksē.

LZA, SIA "ITERA-Latvija" un LIF mērķprogrammas "Izglītībai, zinātnei un kultūrai" balvu pasniegšana. No kreisās: balvas laureāts Jānis Vīksne, SIA "ITERA-Latvija" prezidents Juris Savickis, LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, balvas laureāte Edīte Kaufmane un LZA prezidents Juris Ekmanis

Ornitologs Jānis Vīksne

Selekcionāre Edīte ar meitām Lāsmu un Daigu

Jebkam pamatā ir dziļi cilvēciskas un būtībā vienkāršas vēlmes. To atgādināja SIA ITERA-Latvija prezidents Juris Savickis Latvijas Zinātņu akadēmijas, ITERA-Latvija un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas Izglītībai, zinātnei un kultūrai gadskārtējās balvas pasniegšanas ceremonijā Latvijas Zinātņu akadēmijā 23.septembrī. Edītes Kaufmanes aprikožu un plūmju selekcijai, lai iegūtu jaunas, pret slimībām izturīgas šķirnes, pamatā ir mātes un vecmāmiņas rūpes, lai meitas un tā mazā, divgadīgā bumbulīte, kura Latvijas kārtējā starpvaldību periodā auklei bargi noprasīja: “Kādēļ mums nav valdības?” ēstu veselīgus, ķīmiski pēc iespējas mazāk piesārņotus augļus. Savukārt ornitologam Jānim Vīksnem, kurš par putniem sācis interesēties no mazām dienām, nav gājis secen visu mazu zēnu ilgpilnais skatiens debesīs, pavadot veiklos lidotājus, jo kurš gan zēns nesapņo par lidmašīnu? Diez vai mazā Jāņa interese par putnu ligzdiņām bijusi tāda kā mūrnieka Pēterim, drīzāk gan tā bija Janča un Marča bijīgā cieņa dabas brīnuma priekša, kam”dvašu ar’nav brīv virsū pūst”.

Latvijas Zinātņu akadēmijas, SIA ITERA-Latvija un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas Izglītībai, zinātnei un kultūrai balva jau ceturto gadu tiek piešķirta ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un praktiķiem par izcilu veikumu vai mūža devumu vides, Zemes un ģeogrāfijas zinātnēs vai par nozīmīgu vides izstrādes sistēmu veicināšanu. Abiem šīgada laureātiem mūža veikuma rezumējums gan vēl tālu priekšā.

Ornitologs, LZA korespondētājloceklis, Dr.biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs JĀNIS VĪKSNE balvu saņēma par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas putnu izpētē un aizsardzībā. LZA ģenerālsekretārs, Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļas priekšsēdētājs profesors Raimonds Valters, raksturojot laureātu, teica, ka viņa putnu pētnieka gaitas nopietni sākās jau vidusskolas gados, kad Jānis Vīksne piedalījās ornitologu ekspedīcijās. Tālāk likumsakarīgi sekoja studijas LU Bioloģijas fakultātē un darbs Bioloģijas institūtā, sākot no jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka līdz laboratorijas vadītājam. Viņš ir Latvijas Ornitologu biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs.

Jāņa Vīksnes zinātniskās intereses saistītas ar lielo ķīri, ko mēs pazīstam kā kaiju, ar ūdensputnu populāciju, ziemošanu, migrāciju. Pētītas dažādu sugu dzīves vietu ietilpības palielināšanas problēmas, putnu un to dzīves vietu aizsardzība un monitorings. Viņš ir ornitoloģisko liegumu iniciators lielajos piejūras ezeros. Pats būdams kaislīgs mednieks, J. Vīksne ierosinājis izmaiņas medību noteikumos, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību. Sakarā ar NATO patruļlidmašīnu lidojumiem Latvijas gaisa telpā ir pastiprinājusies aviatoru interese par J. Vīksnes darbu, lai novērstu tērauda putnu un dzīvo putnu sadursmes, kas var būt katastrofālas kā vieniem, tā otriem.

Pats laureāts atbildes runā teica, ka Latvija putnu ziņā šobrīd vēl ir tāda, kāda Eiropa bija pirms 100 – 200 gadiem. Britu salās viens no dzīves vietas kritērijiem ir, cik putnu, gan pēc daudzuma, gan sugu skaita, ir apkārtnē. īrglis debesīs ir liecība, ka vide ir vesela, nesaindēta.

Par savu mīlestību lielo ķīri J. Vīksnes teica – pirms 150 gadiem to bija 10 00 pāru, 1950.gada - 110 000 pāru, 1980.gadā skaits katastrofiski bija nokrities līdz 40 000 pāriem. Tagad lielais ķīris ir atkopies. Līdzīgi notiek ar mūsu zinātni – pēc kataklizmām Latvijas zinātne sāk atkopties, lai sāktu jaunu augšupejas ciklu. Lai mums visiem blakus stāv veiksme, novēlēja Jānis Vīksne.

Agronome, selekcionāre, Dr.biol. EDĪTE KAUFMANE ir Valsts Dobeles Dārzkopības, selekcijas un izmēģinājumu stacijas direktore. Stacija, kuru mēs pazīstam kā Upīša dārzu, pēc leģendārā ceriņu un augļu koku selekcionāra Pētera Upīša vārda, arī pārdzīvojusi savas kataklizmas, atplaukusi, uzplaukusi, jo, kā teica Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas zinātniskais sekretārs Mārtiņš Beļickis, “Edītei ir paveicies ar kolektīvu un kolektīvam ir paveicies ar Edīti”.

Divas no Edītes Kaufmanes selekcionētajām reģistrētajām aprikožu šķirnēm viņa nosaukusi savu meitu vārdā par Lāsmu un Daigu, savukārt viena no divām plūmju šķirnēm Minjona nes Latvijas Universitātes sieviešu kora vārdu. Edīte ir ilggadēja šī kora dziedātāja, viņas nopelns ir arī tas, ka jau trīs gadus ceriņziedu laikā Upīša dārzā notiek brīvdabas kamermūzikas koncerti ar Latvijas ievērojamāko mūziķu piedalīšanos (šovasar, neraugoties uz lietaino laiku, bija sabraucis pat tūkstotis klausītāju).

Edītei Kaufmanei balva piešķirta par augstražīgu augļaugu šķirņu izveidošanu, videi draudzīgas audzēšanas un pārstrādes tehnoloģiju izstrādi. “Mēs vēl nevaram teikt, ka mūsu šķirnes būtu absolūti ekoloģiski tīras. Lai apkarotu dažādas slimības un kaitēkļus, gadā mēs tomēr augļu kokus miglojas trīs reizes, salīdzinājumam – košie dienvidu augļi, kas nonāk uz mūsu galda, ir migloti 30 reižu, un pat poļu augļkopji, kuri uzskata, ka dod tirgū absolūti tīru produkciju, savus augļu kokus gadā miglo piecpadsmit reižu!”

Latvijas zemnieki labprāt Dobelē iegādājās jaunās šķirnes, konsultējas to audzēšanā. Bioloģiski aktīvu vielu saturošu augļu un ogu produkti ir perspektīva Latvijas tirgus prece.

Dobeles Dārzkopības, selekcijas un izmēģinājumu stacija ir zinātniskā bāze Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentiem un doktorantiem, kā arī sadarbības partnere 24 zinātniskajām iestādēm Latvijā un pasaulē. E. Kaufmane stažējusies Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Ungārijā, Čehijā, Itālijā.

Abi laureāti tika mudināti neapstaties pie sasniegtā. Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim Jānim Vīksnem lika pie sirds ja ne šogad, tad nākamgad kandidēt uz īstenā locekļa vakanci, bet Edīti Kaufmani jau sen gaida LLU profesūra. Kā teica Juris Savickis, cilvēks var sasniegt visu, ja viņš sevī ir izveidojis trīs pieradumus – pieradumu strādāt, pieradumu dzīvot veselīgi un pieradumu mācīties. Viņš aicināja visus klātesošos kopīgiem spēkiem rūpēties par to, lai mūsu Latvija būtu veselīga un nepārvērstos par ķīmisko kombinātu. Lai cilvēki un putni Latvijā justos labi.

No 9. līdz 11. septembrim Rīgā notika starptautiskā konference par aktuāliem inovāciju jautājumiem “Baltic Dynamics 2004”. Šādas konferences secīgi katra no trim Baltijas valstīm organizē kopš 1996. gada, kad tā notika Tartu, kur tika izveidota Baltijas zinātnes parku un inovācijas centru asociācija. Toreiz runa bija par zinātnes parku un biznesa inkubatoru veidošanas principiem un juridiskām finesēm. Mums pašiem vēl bija ļoti vāja izpratne par to, kā šiem parkiem vajadzētu veidoties, tādēļ jau no paša sākuma esam šajās konferencēs iesaistījuši speciālistus no Eiropas un ne tikai no Eiropas. Latvija konferenci pirmo reizi rīkoja 1998. gadā, otro – 2001. gadā, tad 2004. gadā un, ja Dievs dos, nākamā konference pie mums atkal būs 2007. gadā. Šogad konferencē piedalījās 460 dalībnieku no 36 valstīm, to skaitā septiņi no ASV un astoņi no Lielbritānijas. Plašas delegācijas bija atsūtījusi Vācija, un, protams, Igaunija un Lietuva kā asociācijas dalībvalstis.

Ar katru gadu vairāk konferences pievēršas inovācijām, proti – sadarbībai starp zinātni un ražošanu jauno produktu veidu izstrādāšanā. Kā palīdzēt jaunām firmām un uzņēmumiem, kā tās iesaistīt starptautiskā sadarbībā? Ļoti aktuāls un joprojām neatrisināts ir jautājums par finanšu pieejamību, par to runāja daudzi. Ja tās firmas, kas ar ārkārtīgām grūtībām kaut ko jau ir sasniegušas, var vieglāk piesaistīt līdzekļus, ņemt bankas kredītus, jo tām ir ar ko tos garantēt, tad jaunajiem ir tikai labas idejas, un tas arī ir viss. ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas profesors Čārlzs Vesners posmu starp ideju un tās realizāciju nosauca par Nāves ieleju un attēloja grafiski. Faktiski tas varētu būt otrs konferences logo. Kreisajā krastā ir valsts finansēti pētījumi, tur rodas jaunas idejas. Zinātņu akadēmijās, universitātēs. Ar šo krastu viss ir kārtībā. No tā, vai valsts finansējums zinātnei ir 0,2% vai 1%, atkarīgs stādījumu biezums un koku leknums. Un tad nāk dziļa bedre, kuras dibenā aug kaktusi, uz kuriem sāpīgi uzdurties. Pāri bedrei ved nedrošs, ļodzīgs tiltiņš – kapitāls, lai attīstītu idejas par inovāciju. Tā laipiņa ir tik nedroša, tik ļoti šūpojas, ka maz ir tādu, kas gatavi riskēt un uz tās uzkāpt. Par to runāja Klauss Plate no Heidelbergas Tehnoloģiju parka. Izrādās, ka šī problēma nav sveša arī bagātajā bijušās Rietumvācijas zemē – maz ir to, kuri vēlas kļūt par zinātniekiem, un vēl mazāk – par uzņēmējiem. Pietrūkst uzņēmējdarbības gara. Ko dara Heidelbergā? Viņi ir noorganizējuši svētdienas skolas, kurās zinātnieki un uzņēmēji tiekas ar pamatskolu un vidusskolu skolēniem, lai jau no pamatskolas gadiem radītu interesi par zinātni un uzņēmējdarbību. Sākumā baidījušies, vai būs atsaucība, bet sestdienās un svētdienās skolas esot pilnas, un skolēni ņemot līdz arī vecākus.

Atgriežoties pie profesora Vesnera – izrādās, ka Amerikā, jā, jā, Amerikā ar tās milzu koncerniem un ražošanas gigantiem ir īpaša valsts programma, kā attīstīt mazos uzņēmumus. Ja pie manis Tehnoloģiskajā centrā mēnesī atnāk trīs cilvēki un saka, ka vēlētos uzsākt kādu ražošanu, lielākais, ko es varu piedāvāt, ir istabu uz pusgadu par brīvu. Amerikā cilvēks atnāk ar vienu lapiņu, uz kuras uzrakstījis savu biznesa ideju. Ja komisija to atzīst par labu, viņš dabū 50 000 dolāru modeļa izstrādāšanai. Ja viņš pēc gada var parādīt, ka modelis strādā, viņš kā dāvanu dabū vēl 100 000 dolāru ražošanas uzsākšanai. Trešajā gadā, kad viņš jau ir uzsācis ražošanu, ir iespēja dabūt kredītus ar ārkārtīgi zemiem procentiem.

Visi runājam par zināšanu ekonomiku, par Lisabonas stratēģiju, kam līdz 2010. gadam jāpadara Eiropa par viskonkurētspējīgāko pasaulē. Bet kā to panākt? Par moderno inovāciju stratēģijas politiku runāja ENTOVATION grupas prezidente Debra Amidona no ASV. ENTOVATION (Enterprice and Inovation) grupā jeb, kā to arī sauc, E-100 grupā 100 locekļus tās dibinātāji izvēlas no visas pasaules – Indijas, Āfrikas, Japānas u.c. Arī man ir tas gods būt šajā simtniekā. Grupa ir izstrādājusi un uz konferenci atvedusi Zināšanu pilsētu manifestu, kuru pirmajam no pasaules pilsētu mēriem būtu bijis tas gods parakstīt Rīgas mēram Gundaram Bojāram, ja viņš būtu ieradies. Debras Amidonas referāts, vienīgais, kuram bija atvēlēta vesela stunda, bija veltīts zināšanu globalizācijai un tās izraisītajai nepieciešamībai mainīt stratēģisko domāšanu jebkurā līmenī. Informāciju tehnoloģijas ļauj ātri pārvadīt zināšanas, rodas globālā zināšanu plūsma un neņemt to vērā ir vairāk nekā tuvredzīgi. Es nevaru ierauties savā kaktiņā un teikt – es čubināšos šite, kamēr pasaulē procesi notiek globāli. Jaunā globālā zināšanu plūsma rada jaunas attiecības starp zināšanu radītājiem un zināšanu patērētājiem un prasa jaunas demokrātijas formas. Tām jārodas pilsētās, kuras savulaik arī radīja demokrātiju, iedzīvotāju iesaistīšanu pilsētas pārvaldīšanā pretēji feodālajai pārvaldei.

Rīgas mērs bija ļoti pretimnākošs un bez maksas atvēlēja konferencei Melngalvju namu. Taču pats neieradās, un Zināšanu pilsētu manifestu parakstīja Rīgas Domes pārstāvis. Ekonomikas ministrs Juris Lujāns konferenci neatklāja, kā tas bija ierakstīts programmā. Tā vietā mēs konferenci atklājām un slēdzām ar videoklipu Welcome to my country, par ko amerikāņu dāmas slaucīja asaras. Vai kungi tiešām bija tik aizņemti? Varbūt viņi baidījās no tā, ka, kontaktējoties ar tāda ranga speciālistiem, un tas plaukts tiešām bija augsts, viņiem nebūs ko teikt? Mēs jau zinām, kas notika ar Rīgas Zinātnes parku. Augstskolu lokālās intereses un ambīcijas izrādījās lielākas par kopējām interesēm. Visi rakstītie un parakstītie projekti izrādījās veltīgi. Bet Lietuvā jau darbojas kādi septiņi tehnoloģiskie centri un, izmantojot ES struktūrfondus, tur taisīs vēl 10 biznesa inkubatorus jebkura žanra biznesam – sākot no kurpnieka un beidzot ar beķeri. Mums ir izstrādāti tik stingri noteikumi, ierēdņi ir tik ļoti vecās pieredzes ietramdīti, pietiek atcerēties vien G-24 kredītus, ka uzņēmējs nav spējīgs šos noteikumus izpildīt un uz kredītu pretendēt. Tallinā, kur jaunajā rajonā Mustamē jau darbojās zinātnes pilsētiņa, tāda kā pie mums Teikā, tikai lielāka – ar Zinātņu akadēmijas institūtiem un lielu teritoriju Tallinas Tehniskajai universitātei, tagad oficiāli ir izveidots Zinātnes parks ar 1000 zinātniekiem un 10 000 studentiem. Notiek esošo ēku rekonstrukcija un plānā iezīmēta vieta augstceltnei, lai, kā saka pilsētas tēvs, “visi no Tallinas centra redzētu šo māju, un es varētu pateikt, ka tur man ir zinātne”. (Starp citu, ejot garām Teikas institūtiem, der pamest acis uz Organiskās sintēzes institūta fasādi. Tur mums ir zinātne – Z. K.)

Doma par zināšanu pilsētu ir visjaunākā un aizraujošākā dimensija, kas raksturo uz zināšanām balstītu ekonomiku. Uz zināšanām balstītā ekonomikā cilvēka attīstību nosaka nevis tas, ka tam pieder kas vairāk, bet tas, ka viņš pats kļūst par kaut ko vairāk – par cilvēces nākotnes līdzradītāju.

Kopš senie grieķi radīja savu pilsētas koncepciju (grieķiski polis), neviena jauna pilsētas tipa formācija nav bijusi tik daudzsološa demokrātijai, kā patlaban augošā zināšanu pilsēta. Ja tagad ražošanas līdzekļi patiešām ir meklējami ražotāju iztēlē, tad tiek paplašinātas līdztiesības iespējas, jo ikvienam var rasties kāda vērtīga ideja. Zināšanu pilsēta ir “radošas pilsētas”, “zinātnes pilsētas” un “digitālās pilsētas” kulminācija un sintēze, kur humanitārās un eksaktās zinātnes apvienojas unikāli humānā 21. gadsimta pilsētu tipa vidē, kura virzītājspēks ir saziņas tehnoloģiju panākumi.

Zināšanu pilsētas aktīvi interesējas par savu jaunrades spēju palielināšanu, atbalstot uzņēmējdarbību, izglītību un mākslu, lai zināšanas dotu iedvesmu un enerģiju katram pilsētas iedzīvotājam. Zināšanu pilsētas cita no citas uzzina, ar kādu politiku un metodēm var radīt dinamisku un līdzradošu sabiedrību. Šādas zināšanu zonas – kuras tagad pārsniedz ģeogrāfiskās un ražošanas nozaru robežas – kļūst par savstarpēji saistītām sabiedrības vienībām, kur novatoriskas prakses idejas pārceļo no sava sākumpunkta uz vajadzīgo vai izdevīga izmantojuma vietu.

Pilsētas, kurās ir nostiprinājusies ticība jaunai attīstības perspektīvai uz zināšanu un inovāciju pamata, izrāda aktīvu interesi par piedalīšanos Zināšanu pilsētu observatorijā līdzfinansējošu un līdzradošu partneru lomā. Tas ir aktīvs uz zināšanām vērstu pilsētu kopums, kas spēj strauji gūt zināšanas cita no citas. Tā kā ideju efektīvā apmaiņā un papildināšanā ir nepieciešama ideju daudzveidība, Zināšanu pilsētu observatorija ietver mazas un lielas pilsētas jebkurā no sešiem pasaules kontinentiem, kas ir dažādā pakāpē urbanizētas apdzīvotas vietas, – gan tādas, kam pieder sens vēstures mantojums, gan tādas, kas tikai nesen izveidojušās. Piedalīšanās priekšnoteikums ir vēlēšanās piedāvāt savu pieredzi un saņemt to no citām observatorijas dalībniecēm.

Observatorija nodrošina ilgtermiņa novērošanu un plaši formulētus viedokļus par stratēģiju, apstākļiem, nemateriālajiem aspektiem, sociāli ekonomiskās attīstības dinamiku un cilvēkfaktora jautājumiem, kas veido pilnvērtīgu un veiksmīgu zināšanu pilsētu.

Katra pilsēta ieceļ amatpersonas sakaru organizēšanai, kuras piedalās zināšanu pilsētu sanāksmēs un gūst iespaidus un zināšanas, iepazīstas ar atklājumiem un izpildes līdzekļiem. Parasti tās ir augsta līmeņa amatpersonas, piemēram, pilsētas mērs, atbildīgais par ekonomisko attīstību, atjaunošanas plāna vadītājs. Katrai pilsētai, kura piedalās Zināšanu observatorijas darbā, noteikti ir daudz unikālas ekspertu pieredzes, metožu, ieskatu un prakses, ar ko var iepazīstināt pārējās dalībnieces, tādā veidā bagātinot labākās prakses zināšanu kopumu.

Uz zināšanām balstīta pilsētu attīstība ir lieliska jauna vide, kurā veidojas dzīvotspējīgākas, stimulējošākas, tīrākas, gudrākas, apgaismotas, tolerantas un nozīmīgas pasaules mēroga sabiedrības grupas. Zināšanu pilsēta ir pirmais pilsētvides veidojums, kurš atbilst zināšanu ekonomikas prasībām, kur valda idejas un ir atrodamas neskaitāmas jaunrades un jaunas bagātības radīšanas receptes.

Lai jaunrade neaprobežotos tikai ar industrializēto zonu reģenerāciju, katras pilsētas domes galvenais uzdevums ir veidot sabiedrību no sabiedrības grupām, uzskatot šo uzdevumu par savas valdīšanas būtību. Tas tieši atbilst grieķu polis būtībai, jo indivīdi piešķir nozīmi informācijai un pārvērš to darbībā, pamatojoties uz sabiedrības izauklētām idejām. Jaunas radošās grupas un augošos sabiedrības segmentus veido cilvēki, kuri gūst pilsētas iestāžu atzinību par jaunu zināšanu meklējumiem.

Pilsētu mēri ir jaunie zināšanu “arhitekti”, kuri var pārvērst savu pilsētu par zināšanu pilsētu. Laikmetā, kurā pieaug diskomforts, neapmierinātība un neuzticēšanās pastāvošajam pārvaldes režīmam, jaunie zināšanu pilsētas “arhitekti” var veicināt jaunu pilsonības formu rašanos, kuru pamatā būs atklātība, caurskatāmība un atbildība.

Vecāki daudz strādāja, tādēļ Skuju bērni auga stipri patstāvīgi. Pat vidusskolu izvēlējās katrs atšķirīgu. Kaut arī ģimene dzīvoja Pārdaugavā, Vidaga braukāja uz Rīgas 49. vidusskolu toreizējā Gorkija ielā – skolu, kas stabili atradās reitinga augšgalā un apgādāja Rīgas augstskolas ar nākamajiem ķīmiķiem, biologiem un mediķiem. Vidaga atceras, ka reizi nedēļā no skolas braukuši uz Zinātņu akadēmijas Organiskās ķīmijas institūtu. “Mēs darījām laborantu darbu, bet institūta darbinieki mūs vēroja. Aha, tam jau var uzticēt ko vairāk par mēģeņu mazgāšanu.” Viņa jau toreiz gribējusi mācīties Medicīnas institūtā. “Man bija sapnis kļūt tādai kā tētis.”

Vidaga iestājās Medicīnas institūtā, un pirmie divi kursi viņai padevās viegli, jo “pārnestā nozīmē, man bibliotēka bija vienmēr pie rokas. Interneta toreiz vēl nebija, arī bibliotēkā ne vienmēr visu varēja atrast, bet tētis mājās katru gadījumu iztirzāja plaši un pietiekami sarežģīti, lai es ne vienmēr varētu saprast. Arī ķīmijā pirmie kursi šķita kā 49. vidusskolā mācītā atkārtojums.”

Pēc otrā kursa Vidaga cieta avārijā un guva smagu galvas traumu. Vēl šodien viņa ir pārliecināta, ka viņu izglāba studenta apliecība jakas kabatā ar Vidagas Nikolaja meitas Skujas vārdu, jo diez vai citādi ārsti vēlā vakarā noņemtos ar acīmredzami bezcerīgu gadījumu. Vidagu operēja labākie neiroķirurgi, tēvs vairāk nekā nedēļu sēdēja pie bezsamaņā guļošās meitas, kursa biedri uzmanīja aparatūru. Un tā, kaujoties ar drūmām domām – vai meita vispār pamodīsies un, ja pamodīsies, ar kādām gara spējām, vai nebūs kā nesaprātīgam bērnam jāmāca ēst un staigāt, tēvs ievēroja, ka neapsaitētā actiņa paveras un Vidaga saka: “Tēt, es gribu ēst!” “Laikam tāpēc es kļuvu par diētas ārsti”, smejas Vidaga. “Nevis par ķirurgu, jo es taču neprasīju, lai man kaut ko nogriež.”

– Kad sākās klīnika, es gandrīz bēgu no tēta. Ne nu gluži bēgu, tas būtu pārspīlēts. Tētis tik ārkārtīgi gribēja palīdzēt, viņam bija tik svarīgi, lai meita nedarītu viņam kaunu. Viņam jau tie mani kursa biedri šķita tādi mazliet vieglprātīgi, iet kopā uz operu vai teātri, rīko kursa vakarus. Tētim droši vien likās, ka es mācības par vieglu ņemu, tādēļ pat ēšanas reizēs viņš mani eksaminēja, lika pēc dažādiem simptomiem noteikt slimniekam pirmo diagnozi. Tad man momentāli pazuda apetīte. Pie tam viņš simptomus nosauca tik ārkārtīgi sarežģīti, ka man šķita – tētis tīšam grib tā uzstādīt jautājumu, lai es nesaprastu. Man tādās reizēs šķita, ka es pat nespētu atbildēt, kā mani sauc. Viņš bija ļoti stingrs un ārkārtīgi prasīgs. Man liekas, ka viņš juta – man pirmajā un otrajā kursā ir gājis pārāk viegli. Viņš visu mūžu ir bijis ļoti prasīgs pret sevi un nespēja saprast, kā var būt mazāk stingrs pret citiem.

Vidaga Skuja ir uzturmācības pasniedzēja P. Stradiņa universitātes Māszinību fakultātē, kur māsas iegūst augstāko izglītību. “Pirmajā gadā bija ļoti grūti, kamēr es tiku pāri kompleksam, vai maz spēju viņas ieinteresēt. Studentes bija ar dažādu darba pieredzi, strādājušas dažādās nodaļās. Vienas māsiņas ir no sanatorijas, tur viena darba specifika, citas no klīniskās slimnīcas, un pat tur nav tādas vispārējās māsas. Kaut vai mūsu Stradiņa slimnīcā. Viena strādājusi endokrinoloģijas nodaļā, viņa perfekti zinās, kā jābaro cukurslimnieki. Gastroenteroloģijas centra māsa zina, kādu diētu dot čūlas slimniekam. Ķirurģijas māsa zina, ko dot pēcoperācijas periodā, kad jau var sākt dot ēst un dzert. Katra pārzina savu specifiku un domā, kāda velna pēc man jātērē laiks ar to, kas man nebūs vajadzīgs. Bija burtiski jāuztausta ceļš pie katras mācību grupas. Ar mazu grupiņu strādāt vieglāk, tad iznāk tāda kā apaļā galda diskusija. Bet ir arī lielās, apvienotās grupas, pa 40 cilvēku. Tad nu dažas čukstas par iepriekšējās svētdienas piedzīvojumiem, rāda fotogrāfijas, klausās austiņās mūziku. Pirmajā mācību gadā es pārtraucu lekciju un lūdzu iziet, kaut arī man to bija ļoti grūti izdarīt. Tagad es esmu sapratusi, ka jādara tas, ko es varu ietekmēt, un nav jāpievērš vērība tam, ko ietekmēt nevaru.

Jautāju Vidagai, kā uzturzinātnes mācītājai pašai veicas ar pareiza un sabalansēta uztura ievērošanu, jo parasti jau skroderis ir bez svārkiem un kurpnieks bez kurpēm.

– Vai es īpaši piedomāju pie tā, ko un kad ēdu? Kāda tam ir uztura vērtība? – pārprasa daktere Skuja. – Drīzāk jau – kā visi. Pareizāk būtu teikt – kā ātrāk. Slimnīcā man ir visi apstākļi, lai ievērotu pareizu uztura režīmu, jo mans pienākums ir degustēt ēdienu, pirms to nosūta uz nodaļām. Taču visu nosaka laika trūkums. No rīta mājās kafijas tase vīram un sev. Šeit es varētu paēst, bet sākas slimnieku izrakstīšana, man viņi jākonsultē par uzturu. Visi grib ātrāk tikt mājās, kam aiziet vilciens, kam autobuss, un tagad vēl jāgaida viens gudrs dakteris, kurš stāstīs, kā ēst! Loģiski, ka es cenšos to izdarīt ātrāk. Tad, kad es varētu paēst pusdienas, katli jau ir izmazgāti, jau tiek gatavotas vakariņas. Tad pāreju mājās, gatavoju vakariņas ģimenei un paēdu par visu dienu. Kad iegāju slimnīcā pārbaudīties un man konstatēja veselu virkni diētas ārstam pilnīgi apkaunojošu vainu, nācās sākt pašai ievērot diētu.

Saruna ar dakteri Vidagu Skuju notiek Gastroenteroloģijas centrā kabinetā, kuram uz durvīm plāksnītē ir arī Nikolaja Skujas vārds. Speciāli nejundīta, pārmantojamība tomēr ir notikusi. Vidaga cenšas atslogot tēvu arī sabiedrisko pienākumu pildīšanā, piemēram, kļūstot viņa vietā par Eiropas celiakijas asociācijas koordinatori Latvijā pieaugušajiem celiakijas slimniekiem. (Jautāju, kas tā celiakija ir par zvēru. Izrādās, ka tā ir slimība, kad organisms nepanes graudaugu olbaltumu.)

Liepājas Pedagoģijas akadēmijas iedibinātā Antoņinas Reķēnas balva tiek piešķirta reizi divos gados par nozīmīgiem pētījumiem (monogrāfijām, izlokšņu vārdnīcām, vienotas tematikas zinātnisko darbu kopām) latviešu dialektoloģijā un valodas vēsturē (diahroniskajā valodniecībā).

Antoņina Reķēna (1928–1998) – Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesore, ap 50 zinātnisku publikāciju, monogrāfijas “Amatniecības leksika dažās Latgales dienvidu izloksnēs un tās sakari ar atbilstošajiem nosaukumiem slāvu valodās” (1975) un divsējumu “Kalupes izloksnes vārdnīcas” (1998) autore. Ievērojama Latgales izlokšņu pētniece, strādājusi valodu kontaktu, latviešu leksikas, fonētikas un gramatikas vēstures izpētē. Antoņina Reķēna darba mūžs kopš 1953. gada bija saistīts ar Liepāju – jauno filologu, latviešu valodas skolotāju un zinātnieku izglītošanu.

Balva tiek piešķirta kopš 2000. gada, to saņēmuši: 2000. gadā “Latviešu valodas dialektu atlanta” zinātniskais kolektīvs Dr.habil.philol. B. Bušmane, Dr.habil.philol. B. Laumane, Dr.philol. A. Stafecka, 2002. gadā – Dr.habil.philol. E. Kagaine par jaunākajiem pētījumiem dialektālajā leksikoloģijā un leksikogrāfijā.

2004. gadā Antoņinas Reķēnas balva tiks piešķirta par jaunākajiem publicētajiem (2002.–2004.) pētījumiem latviešu diahroniskajā valodniecībā.

Balvai iesniegtos darbus vērtē LPA rektora apstiprināta ekspertu komisija. Laureāts saņem Antoņinas Reķēnas balvas diplomu un naudas balvu LPA Senāta noteiktā apmērā.

Antoņinas Reķēnas balvas pretendentus var izvirzīt augstāko mācību iestāžu Senāti, fakultāšu Domes, kā arī zinātnisko iestāžu Padomes.

Minētie dokumenti viena mēneša laikā pēc konkursa izsludināšanas iesniedzami vai atsūtāmi pa pastu Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Latviešu valodas katedrai.

Adrese:
Latviešu valodas katedra
Lielā iela 14
Liepāja LV-3401
Tālr. 3425204
e-pasts: balti@lieppa.lv

Līdzīgi kā Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs LFK dibināta tālajā 1924. gadā, kad skolotājai Annai Bērzkalnei izdevās savu ieceri realizēt un apstiprināt ar izglītības ministra parakstītu pavēli. Jubilejas izstādi folkloristi pirmo reizi veidojuši kopā ar profesionālu mākslinieci Ainu Alksni-Alksnīti. Tās galvenais mērķis dot ieskatu interesentiem krātuves materiālu bagātībās, izsekot darba formām un iespējām gadu gaitā.

Ko ieraudzīja un saprata viesi no Eiropas, Amerikas, Austrālijas un pat Āfrikas plašajā rokrakstu, fotogrāfiju, senas tehnikas un piemiņas lietu klāstā? Iespējams, eksotiski skatīt Tomasa Edisona fonogrāfu, ar kuru strādāts no 1926. līdz 1947. gadam, pirmo iegādāto LFK priekšmetu – rakstāmmašīnu “Continental”, darboties spējīgu sešdesmito gadu magnetofonu, iespaidīgo Anša Lerha-Puškaiša pasaku manuskriptu, kas dienas gaismu nodrukāts piedzīvojis pēc simt gadiem. Saistoši folkloras pieraksti lībiešu, vācu, čigānu, ebreju, krievu, baltkrievu un poļu valodā, krāšņie zīmējumi cietumnieku un karavīru kladēs, aizkustinoši ilustrētās mīklas un spoku stāsti skolēnu materiālos. Tālumniekiem brīnuma vērts varēja likties vietējo varas pārstāvju militārais apģērbs, tautastērpos saposto teicēju dziedājums uz dižā padomju tautu tēva Staļina portreta fona, deju kolektīvu piramīdas 50. gadu fotogrāfijās. Neizprastas un nepamanītas varbūt palika zvaigznes, sirpji un āmuri, miera baloži un amerikāņu nopulgojumi horeogrāfiskajos un pionieru ugunskura vietu zīmējumos un saukļos.

Tomēr tikai latvieti var sajūsmināt iespēja ieraudzīt 13 gadus vecās Austras Skujiņas pierakstītās tautasdziesmas, rūpīgi vilktos burtus jaunā Artura Filipsona, Oto Čakara, Volfganga Dārziņa, Krišjāņa Ancīša pierakstos, ar Anšlava Eglīša roku steidzīgi uzšņāptos krievu skaitāmpantus. Tikai latvietis mēģinās saskatīt pazīstamas sejas simtgalvainā Izglītības ministrijas kolektīva 1927. gada fotogrāfijā. Tikai latvietim skanēs Jurjānu Andreja, Emiļa Melngaiļa, Nikolaja Heņķa pieraksti, Lidijas Galenieces un Pētera Barisona mātes dziesmas, aizkustinās Lidijas Galenieces portrets ar vijoli un stāsts, kā, bizēm plīvojot, ar šo vijolīti uz velosipēda apbraukātas 39 Latvijas nabagmājas.

Latvietis nepaies garām Kārļa Strauberga, Luža Bērziņa, Pētera Šmita, Pētera Birkerta darbam, novadpētnieku Kārļa Bukuma, Jāņa Kučera, Sigurda Rusmaņa stendam. Pie skolēnu vākumiem ar Almas Mednes, Almas Ancelānes, Vilmas Grebles, Elzas Kokares, Jāņa Rozenberga rokrakstiem un Krāslavas ģimnāzijas direktora vēstulīti, cik svarīgi ir bērniem “vingroties tautas gara mantu vākšanā” arī apstāsies un padomās, iespējams, tikai iesvaidītie folkloristikā. Plašos skolotāju institūtu krājumus ekspozīcijā pārstāv Emīlijas Gudrinieces, Skaidrītes Zvanītājas (Cielavas), Pētera Damberga, Arvīda Skalbes, Friča Gulbja un Nikolaja Kalniņa savāktie lopu vārdi, sakāmvārdi un buramvārdi; Latvijas Universitātes filologu stends lepojas ar Veltas Rūķes-Draviņas, Daces Ūdres, Ojāra Spārīša, Māras Zālītes dziesmu un teiku pierakstiem.

Vitrīnās ieslēgti buršanās atribūti, ko Jānis Kučers ieguvis Lejasciemā no Jēkaba Pilsnibura dzimtas, Kalētos atrastā rokrakstu grāmatiņa, ko, iespējams, skolotājiem veltījis Andrejs Spāģis ap 1835. gadu, Annai Bērzkalnei Viļņā dāvinātā svētbildīte dzintarā, daudz pieredzējušās Artura Ozola šķēres, Almas Mednes-Romanes tautiskā josta un dokuments par marksisma-ļeņinisma universitātes absolvēšanu, Vilmas Grebles krelles un, protams, arī tabakas papīra čaulīšu kastīte, ko izmantojis Krišjānis Barons vēl pirms Dainu skapja dziesmu kārtošanai un uzglabāšanai. Pavisam netālu fondos atrodas pats Dainu skapis, pie kura latvietis kļūst skaistāks un apgarotāks, bet tikai sveštautietis apjautājas par tā naudisko vērtību.

Visvairāk materiālu veltīts pēdējām 49 ekspedīcijām gan rokrakstu kopijās, gan fotogrāfiju birumā. Tie atgādina laiku, kad materiālo rūpju nenomākti, folkloristi ar papes koferīšiem rokās un milzīgo magnetofonu, mīļi sauktu par Lizīti, autobusā apceļoja Latvijas novadus, kad astoņdesmito gadu beigās ar mikroautobusu un dārgo lienēto videoaparatūru nedēļām varēja braukāt un apciemot labākos teicējus. Šobrīd katrs santīms vairākkārtīgi jāapgroza rokās, lai varētu dažas dienas atļauties aizbraukt tik nepieciešamajos lauku pētījumos tepat Latvijā.

LFK ar šo izstādi grib pateikties saviem brīnišķīgajiem teicējiem un jau aizsaulē aizgājušajiem kolēģiem un priekštečiem. Tā vēl pāris mēnešus aicināt visus interesentus iepazīt un skatīt eksponētos materiālus un to kopijas.

Dokumenti (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un 3 pēdējo gadu publikāciju saraksts) iesniedzami Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 212. istabā viena mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas.

2004. gada 12. oktobrī plkst. 16.00 LMAA Mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 1, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Senāta zālē

aizstāvēs promocijas darbu “Artikulācija pianisma izteiksmes līdzekļu sistēmā 20. gadsimta otrās puses mūzikā” mākslas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.art., asoc. prof. Z. Gailīte, Dr.art. I. Šarkovska-Liepiņa, Dr.habil.art., prof. J. Torgāns.

Ar promociju darbu var iepazīties JVLMA bibliotēkā, Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 1.

2004. gada 13. oktobrī Elektronikas un telekomunikāciju Promocijas padomes P-08 atklātajā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 12, 210. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Mobilo sakaru sistēmu radioviļņu izplatīšanās mežos matemātiskie modeļi” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.sc.ing. G. Balodis, Dr.habil.sc.ing. A. Kajackas (Lietuva), Dr.habil.sc.ing. I. Matīss.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

2004. gada 19. oktobrī plkst. 15.00 Rīgā, Āzenes ielā 14/24, 271. auditorijā notiks RTU ķīmijas inženierzinātņu nozares RTU promocijas padomes P-02 atklātā sēde.

Promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Promocijas darba temats – “Heterogēnas poli-?-hidroksibutirāta kompozītsistēmas”.

Oficiālie oponenti: Dr.habil.chem. A. Zicmanis, Dr.sc.ing. S. Reihmane, Dr.habil.chem. U. Stirna.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

2004. gada 21. septembrī LU Astronomijas un fizikas zinātņu nozaru promocijas padomes atklātā sēdē KASPARS BLUŠS aizstāvēja promocijas darbu “Zēmana koherenču kustības vienādojumi atomu un starojuma mijiedarbības analīzei “ (lāzeru fizikas un spektroskopijas apakšnozarē) un viņam piešķīra Dr.phys. zinātnisko grādu.