LZA īstenajiem locekļiem Edmundam Lukevicam,
Pēterim Cimdiņam un goda loceklei Lilijai Dzenei

“Latvenergo” un Latvijas Elektroenerģētiķu biedrības prēmijas studentiem

Kursa projekti/darbi

Diplomi valsts emeritētajiem zinātniekiem

Atceramies aviokonstruktoru
Kārli Irbīti

Sadarbojas Latvijas un Amerikas bioķīmiķi

2004. gada 20. novembrī aprit 100 gadu, kopš Saldū piedzima tautsaimnieks un vēsturnieks Dr. oec., Dr.hist.h.c. Edgaras Dunsdorfs (1904 – 2002), zinātnieks, kuru viņa kolēģi Latvijas vēstures pētniecībā uzskata par vienu no ievērojamākajiem 20.gs. latviešu vēsturniekiem.

Edgars Dunsdorfs nomira 2002. gada 24. martā Melburnā, Austrālijā, kur dzīvoja un strādāja vairāk nekā pusi no sava garā mūža. Viņa pelnu urna apglabāta Rīgā, Raiņa kapos. Tur tagad uzstādīts tēlnieka Induļa Rankas veidots piemineklis.

Latvijas Zinātņu akadēmija, LU Latvijas vēstures institūts, Saldus rajona Padome un Saldus pilsētas Dome, atzīmējot Edgara Dunsdorfa 100. dzimšanas dienu, rīko divus pasākumus un aicina tajos piedalīties visus interesentus.

Sestdien, 20. novembrī Raiņa kapos notiks Edgara Dunsdorfa kapa pieminekļa iesvētīšana, ziedu nolikšana un piemiņas brīdis. Pulcēšanās plkst. 12. 00 Rīgas Krematorijas (Varoņu ielā 3a) foajē kopīgam gājienam uz profesora atdusas vietu.

Otrdien, 23. novembrī notiks Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde. Saldū. Saldus rajona Padomē Avotu ielā 12 plkst. 11.00 akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā tiks izvērtēts profesora Edgara Dunsdorfa zinātniskais darbs, stāstītas atmiņas par viņa personību un sabiedriskajām rosmēm un atvērta E. Dunsdorfa 100 gadu jubilejas grāmata “Saldenieks pasaules tālēs”.

Plkst. 16.00 J. Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā Striķu ielā 22 tiks atklāta E. Dunsdorfam veltīta izstāde. Par devumu izglītībā un pētniecībā tiks pasniegta Edgara Dunsdorfa prēmija.

Autobuss aties no LZA Augstceltnes 23. novembrī plkst. 9. 00.

Pieteikties līdz 2004. gada 17. novembrim; tel. 7225889; 7225361; 7223931; 7223715

Latvijas Zinātņu akadēmija
LU Latvijas vēstures institūts
Saldus rajona Padome
Saldus pilsētas Dome
J. Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs

Latvijas pētnieku izstrādātais pārskats par tautas attīstību saņēmis ANO Attīstības programmas (UNDP) Tautas attīstības godalgu vienā no septiņām nominācijām – par izcilu inovāciju tautas attīstības izpētē. Pavisam bija nominēti pārskati no 40 valstīm, informēja ANO starpaģentūru sabiedrisko attiecību vadītāja Līva Biseniece.

“Pārskata par tautas attīstību 2002./2003” galvenā tēma ir cilvēkdrošība – cik liela mērā cilvēki jūtas brīvi no bailēm, un brīvi no trūkuma. Pārskats analizē UNDP izveidoto un ieviesto tautas attīstības jēdzienu cilvēkdrošības aspektā, izvērtējot indivīdu spējas pasargāt sevi, kā arī cīnīties un pārvarēt drošības trūkumu izraisošus apstākļus, kas tiem liedz dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Godalgas žūrija, ko pārstāv starptautiski pētnieki un tautas attīstības praktiķi, par Latvijas pārskatu uzsver: “Latvijas pārskats ir ļoti oriģināls. Tas parāda, ka tautas attīstības sakarā ir svarīgi runāt par drošumspēju (spēju pasargāt sevi, cīnīties un pārvarēt drošības trūkumu). Tāpat, pārskatā argumentēts, ka cilvēkdrošība ir aktuāls jautājums arī valstīs, kurās nenotiek militāri vai vardarbīgi konflikti”.

Pārskata galvenā redaktore Māra Sīmane pastāstīja, ka Latvijā kopš pārejas perioda laikiem viss ir strauji mainījies: “Ir cilvēki, kas jūtas pilnīgi droši, bet atsevišķi indivīdi jūtas nedroši visās jomās.”

“Mēs secinājām, ka nevar raudzīties tikai no objektīvajiem faktoriem. Pārskata centrā likām cilvēku un apkopojām gan objektīvos, gan subjektīvos faktorus, par ko cilvēks jūtas nedrošs,” uzsvēra Sīmane. Tieši šī iemesla dēļ pārskats arī ieguva nomināciju tieši par izcilu inovāciju.

Tautas attīstības godalgu pasniegs 15. decembrī Ņujorkā.

Šis ir jau septītais pārskats par tautas attīstību Latvijā. UNDP Latvijā ir pasūtījusi pārskata veidošanu kopš 1995. gada. To izstrādā neatkarīgi eksperti, lai pievērstu pilsoniskās sabiedrības un politikas veidotāju uzmanību aktuālām Latvijas tautas attīstības problēmām.

Izdevums Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2002/2003. ir veltīts cilvēkdrošībai – tam, kādā mērā cilvēki jūtas “brīvi no bailēm un brīvi no trūkuma” (Kofi Annans). Cilvēkdrošība ir priekšnoteikums ANO Attīstības programmas ieviestajam tautas attīstības jēdzienam, jo tikai drošs cilvēks var “paplašināt iespējas un izredzes dzīvot pilnvērtīgu dzīvi”.

Pārskata mērķis ir rosināt uz pasākumiem, kas stiprinātu Latvijas iedzīvotāju drošību jomās, kurās tie jūtas apdraudētu – stiprinātu iedzīvotāju drošumspēju*.

Pārskata ietvaros veiktais pētījums rāda, ka 2002/2003. gadā cilvēki Latvijā visvairāk ir norūpējušies par sekojošiem jautājumiem:

1. ekonomisko drošību, it īpaši ienākumu paredzamību un pietiekamību;
2. finansiāli un citādi pieejamu kvalitatīvu medicīnisku aprūpi;
3. narkotiku izplatību;
4. HIV izplatību un saslimstību ar AIDS;
5. organizētās noziedzības sekām.

Latvija jau atrodas Eiropas Savienībā un to aizvien vairāk skar globāli jautājumi. Visas nācijas spēja paredzēt pārmaiņas un tikt ar tām galā ir atkarīga no iedzīvotāju spējām būt un justies drošiem.

Šis ir jau septītais pārskats par tautas attīstību Latvijā. UNDP Latvijā ir pasūtījusi pārskata veidošanu kopš 1995. gada. To izstrādā neatkarīgi eksperti, lai pievērstu pilsoniskās sabiedrības un politikas veidotāju uzmanību aktuālām Latvijas tautas attīstības problēmām.

Galvenā redaktore Māra Sīmane,

autori Ivars Austers, Ieva Bite, Ivars Dukāts, Anita Kalniņa, Valts Kalniņš, Vladimirs Meņšikovs, Žaneta Ozoliņa, Sandra Sebre, Uģis Šics, Inna Šteinbuka, Dzintra Zilinska, Linda Zīverte

Konsultants – Tālis Tisenkopfs

* Drošumspēja – indivīda spēja nenonākt nedrošā situācijā un nezaudēt drošības sajūtu, bet ja tas noticis, drošību un drošības sajūtu atgūt.

PAR SVENTĀJAS ROBEŽZĪMĒM UN NĀKOTNI DOMĀJOT

Tepat kaimiņos, Sventājā, 24. un 25. septembrī notika lietuviešu un latviešu pētnieku kopīga konference “Ēlija, Sventāja, Šventoji: robežas zīmes”, kas bija veltīta šī savdabīgā novada vēsturei, kultūrai un attīstības problēmām. Sadarbību rosinājušas divas augstskolas – Klaipēdas Universitāte (tās rektors – vēsturnieks Vlads Žulkus – bija organizācijas komitejas priekšsēdētājs) un Liepājas Pedagoģijas akadēmija. Daudz ideju konferences sagatavošanai deva darbīgais Sventājas Kuršu biedrības priekšsēdētājs novadpētnieks Miķelis Balčus.

Konferences atklāšanā Klaipēdas Universitātes valodniece Daļa Kiseļūnaite un vēsturnieks Daiņus Elerts uzsvēra, ka pārmaiņas Sventājas dzīvē ir neizbēgamas, tomēr noteikti jārod veids, kā kopt tās tradicionālās vērtības, kas veido novada īpašo auru.

Latvijas zinātniekus Sventājā pārstāvēja Latviešu valodas institūta vadošie pētnieki Dr.habil.philol. Brigita Bušmane un Dr.habil.philol. Ojārs Bušs, Folkloras krātuves speciālisti Māra Vīksna un Aldis Pūtelis, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas valodniece Dr.habil.philol. Benita Laumane un Dr.philol. Ieva Ozola, kā arī LPA absolvente Renāte Vītola. Neklātienē (ar atsūtītu referātu) konferencē piedalījās arī Dr.hist. Ilmārs Mežs.

Sekcijā “Ikdiena pierobežā” tika apspriestas Sventājas un tās apkaimes vides un saimnieciskās attīstības problēmas, ko izraisa nepieciešamība attīstīt ostu un mūsdienīgu zvejsaimniecību, vienlaikus nezaudējot iespēju izveidot labvēlīgu dzīves vidi kā pašiem sventājniekiem, tā arī daudzajiem atpūtniekiem un tūristiem. To, ka pēc atvaļinājumu sezonas beigām Sventāja ir krietni iztukšota un neapdzīvota, tūlīt pamana katrs pilsētiņas viesis. Tāpēc notika dzīvas diskusijas gan par aktuāliem attīstības virzieniem, gan par dažādu institūciju (Lietuvas valsts, Palangas pašvaldības, Sventājas sabiedrības) atbildību samilzušo problēmu risināšanā.

Sekcijā “Valodu un kultūru saskarsme” uzstājās galvenokārt latviešu zinātnieki, kas iepazīstināja ar apgūto izlokšņu un etnogrāfisko mantojumu, kā arī etniskā sastāva pārmaiņām. Unikālai personībai – Sventājas folkloras teicējai Ķērstai Balcerei – bija veltīti divi referāti. Šīs teicējas atstāto dziesmu pūru pašlaik apgūst un atdzīvina Liepājas folkloras kopa “Vēlava” Zentas Bērtiņas vadībā; kopas uzstāšanās, kā arī Folkloras krātuves videofilma papildināja liepājnieces Renātes Vītolas priekšlasījumu par Ķērstas Balceres dzīves ceļu un dziesmām. Brigita Bušmane analizēja Sventājas izloksnes īpatnības, ko saglabājušas Ķērstas Balceres rakstītās vēstules.

Jaunā Klaipēdas valodniece Lilija Zoločevskaja sniedza pārskatu par Sventājas izloksnes lituānismiem, pievēršot uzmanību lietuviešu valodas aizguvumu biežumam dažādu paaudžu Sventājas latviešu runā. Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesore Benita Laumane referātā “Reljefa nosaukumi Lejaskurzemē” uzsvēra nepieciešamību precizēt Kurzemē pierakstīto vietvārdu areālu, jo daudzi no vietvārdiem pagaidām reģistrēti tikai vienu reizi. Ieva Ozola runāja par Kurzemē, arī Sventājā, pierakstīta dzīru rituāla “pičāšanās” izplatību un iespējamo semantiku. Tika nolasīts arī Ilmāra Meža atsūtītais referāts “Palangas latviešu skaits XX gadsimta gaitā”.

Trešās sekcijas dalībnieki diskutēja par tām vēsturiskajām robežzīmēm, kas atrodamas arheoloģiskajās liecībās, rietumbaltu valodu dotumos un jaunāko laiku vēstures dokumentos par Latvijas un Lietuvas attiecībām. Baltu vietvārdus ar sakni Svent-, Švent- analizēja Ojārs Bušs (referāta līdzautore – Anta Buharina), Klaipēdas Universitātes profesore Audrone Kaukiene aplūkoja kuršu un prūšu valodas paralēles, bet docente Daļa Kiseļūnaite salīdzināja Sventājas latviešu un Kuršu kāpu kursenieku izlokšņu attīstības īpatnības.

Lietuvas vēstures institūta zinātnieki Rimute Rimantiene un Aļģirds Girininks iepazīstināja ar arheoloģisko izrakumu dotumiem par akmens laikmeta apmetnēm Sventājā. Arheologus satrauc tas, ka daļa akmens laikmeta apmetņu vai iespējamu apmetņu vietu teritoriju jau privatizētas, tāpēc problemātiska ir to turpmāka zinātniska izpēte.

Novadpētnieks Miķelis Balčus referēja par Sventājas pilsētiņas iedzīvotājiem 17. gadsimtā. Diemžēl par maz arheoloģiski pētīta īlijas 15.–17. gs. teritorija, jo liela daļa izpētes darba būtu jāveic zem ūdens. Arī ekspedīcijās, tostarp zemūdens arheologu ekspedīcijās, iegūtie materiāli pagaidām netiek izmantoti Sventājas vēstures popularizēšanai.

Sventājas latviešu kopienas ikdienu atdzīvināja vakarēšana, ko kuplināja liepājnieku “Vēlava”, Rucavas danču klubs un Palangas kopa “Meguva”.

Konferences dalībnieki, Miķeļa Balčus pavadīti, varēja apskatīt Sventājas vietas, kas liecina par latviešu dzimtām un Ēlijas pagātni. Redzams, ka iznīkst tradicionālās, Sventājai raksturīgās viensētas, pagaidām nav mēģinājumu vēl atlikušos tautas celtniecības objektus izmantot kultūrvēsturiskā tūrisma attīstīšanai. Būtiņģes luterāņu draudzes mācītājs R. Mors iepazīstināja ar draudzes vēsturi un tradīcijām. Lai gan pašlaik reģistrēto draudzes locekļu skaits krietni pārsniedz simtu, parasti dievkalpojumos piedalās tikai ap 30 vecākās paaudzes cilvēku.

Konferences nobeigumā tika pieņemta rezolūcija, kas rosina izstrādāt stratēģisko Sventājas attīstības plānu. Latviešiem vērā ņemams ir rezolūcijas priekšlikums veidot Sventājā starptautisku (lietuviešu–latviešu) kultūras centru, kas apvienotu vietējo latviešu kopienu un dotu iespēju jebkuram interesentam iepazīties ar šejieniešu–kursenieku un vietējo žemaišu – folkloru, vēsturi, tautas kulināriju, tradicionālajiem amatiem u.c. Te gaidāms arī pētnieku devums, jo ļoti trūkst populārzinātnisku, plašai sabiedrībai domātu izdevumu. Turklāt Folkloras krātuvē, Latviešu valodas institūtā, Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, Klaipēdas Universitātē un citur uzkrātie materiāli nav pilnīgi izpētīti, publiskoti un popularizēti.

Ik reizi, iebraucot Sventājā, uzzinām, ka Mūžībā atkal aizgājis kāds no kurseniekiem – valodas un dzīvesveida zinātājiem. Tāpēc Folkloras krātuves pētnieki Māra Vīksna un Aldis Pūtelis ir pilni apņēmības noteikti atgriezties Sventājā. Konference, protams, ir ierosme zinātnieku turpmākiem pētījumiem: 2005. gadā Klaipēdas Universitātes izdevniecībā iecerēts publicēt kopīgu rakstu krājumu, būs vēl citas pētnieku tikšanās. Taču jāatceras, ka Būtiņģes un Sventājas latviešu gaida ne tikai pētniekus, bet mūsu visu nesavtīgu atbalstu latvietības saglabāšanā.

Konferences rīkotāju vārdā – Dr.philol. Ieva Ozola

No dzīves šķīries mūsu ilggadējais, krietnais kolēģis, čaklais darbarūķis, LZA korespondētājloceklis, habilitētais filoloģijas doktors Broņislavs Tabūns. Viņa aizrautība un mīlestība bija literatūras pētniecība. Šim darbam viņš veltīja turpat piecdesmit gadus. Vēl pagājušā gada nogalē savai septiņdesmit piektajai dzimšanas dienai viņš bija sarūpējis sev jauku dāvanu – tad klajā nāca viņa grāmata Modernisma virzieni latviešu literatūrā, kurā B. Tabūns pamatīgi aplūkojis tādus latviešu literatūras virzienus, kas gadiem ilgu bija noklusēti un nepētīti, – impresionisms, akmeisms, dadaisms, imažinisms, sirreālisms un vairāki citi. B. Tabūnu interesēja literatūras izpēte no teorētiskā aspekta, īpaši viņš bija pievērsies prozai, un 1988. gadā iznāca viņa monogrāfija Prozas specifika, taču uzmanības lokā B. Tabūns paturēja arī pašus prozas, kā arī dzejas rakstītājus un publicēja grāmatas par Linardu Laicenu un Regīnu Ezeru, kā arī vairākus rakstus par ievērojamiem mūsu vārdamākslas meistariem – V. Lāmu, Z. Skujiņu, J. Kalniņu, J. Klīdzēju, Z. Mauriņu, bet pēdējā viņa iecere saistījās ar Gunara Janovska daiļrades detalizētu izpēti, tapa monogrāfija par izcilo prozaiķi. Diemžēl tā palika nerealizēta... Visu jau nevar paspēt. Katram no mums atvēlēts noteikts dzīves posms, cik nu kurš pagūst paspēt. Broņislavs Tabūns paspēja daudz, jo bija strādīgs, čakls, īsts darba cilvēks un brīnišķs kolēģis. Darba gaitas viņš uzsāka toreizēja ZA Valodas un literatūras institūtā 1957. gadā, pirms pāris gadiem emeritējās, taču itin bieži vēra mūsu institūta durvis, un tad ar prieku varējām sacīt: “Redz, Bruņa kungs atkal klāt!” Nu viņš šīs durvis vairs nevērs, bet mēs glabāsim atmiņas par smalkjūtīgu, taktisku, augstas kultūras cilvēku, kurš nekad necentās sevi izcelt pāri citiem un kura ideāls un sūtība bija literatūras pētniecība.

No dzīves šķīries Latvijas ZA ārzemju loceklis, Krievijas ZA akadēmiķis Valentīns Sedovs, viens no mūsdienu izcilākajiem arheologiem. Viņam ir lieli nopelni slāvu un to tuvāko kaimiņu – baltu un Baltijas somu etniskās vēstures izpētē. Veiksmīgi apvienojis arheoloģijas datus ar antropoloģijas un valodniecības, it īpaši ar toponīmikas liecībām, V. Sedovs izvirzīja savu teoriju par austrumslāvu etnoģenēzi, par baltkrievu tautas veidošanos uz austrumbaltu substrāta, kā arī citus ar slāvu un baltu tautu etnisko vēsturi saistītus jautājumus. V. Sedovs par šiem pētījumiem ir publicējis 12 monogrāfiskus liela apjoma darbus un vairāk nekā 450 zinātnisku rakstu kā Krievijā, tā ārzemēs.

Valentīns Sedovs dzimis Maskavas apgabalā, Noginskas pilsētā, 1924. gada 21. novembrī. V. Sedovs jau no agras jaunības interesējies par savas tautas senatni, kuras pētniecībai viņš pašaizliedzīgi kalpojis visu mūžu.

Vispusīgi izvērtējis Dņepras un Daugavas augšteces apgabala arheoloģisko materiālu, V. Sedovs 60. gadu vidū uzrakstīja doktora disertāciju “Slavjaņe Verhņego Podņeprovja i Podviņja”, ko 1970. gadā publicēja atsevišķā grāmatā. Disertācijas aizstāvēšana gan aizkavējās, jo dažiem padomju laika vadošajiem arheologiem nebija intereses lasīt disertanta jaunās atziņas, kas bija pretrunā ar viņu pašu hipotēzēm par slāvu izcelsmi un slāvu kultūras autohtono attīstību Krievijā. Turpretī V. Sedovs ar neapstrīdamiem arheoloģijas, antropoloģijas un hidronīmijas faktiem pierādīja, ka slāvi šai apgabalā ir vēlāki ienācēji, kas laika gaitā asimilēja te agrāk dzīvojošos austrumbaltus.

Lai gan 70. gados – 90. gadu sākumā V. Sedovs ir lielu arheoloģisku ekspedīciju vadītājs Izborskā (1970–1982) un Pleskavā (1983–1992), viņš atrod laiku, lai dzelzs laikmeta un agro viduslaiku etniskos jautājumus risinātu par arvien plašāku Austrumeiropas teritoriju. Sērijā “Arheologija SSSR” 1982. gadā ir uzrakstīta grāmata “Vostočnije slavjaņe v VI–XIII vv.”, kurā ar bagātīgu faktu materiālu V. Sedovs pamato visu austrumslāvu cilšu (kriviči, slovēņi, radimiči, severjaņi, vjatiči u.c.) ieceļošanu, izplatību, saimniecisko dzīvi un kultūru 1. g.t. otrajā pusē un 2. g.t. sākumā.

Par nopelniem zinātniskajā un pedagoģiskajā darbā V. Sedovam 1986. gadā piešķīra profesora nosaukumu. V. Sedovs bija atbildīgais redaktors un autors lielai daļai rakstu 1987. gadā izdotajā grāmatā “Slavjaņe v raņņem srednovekovje”. Šajā darbā V. Sedovs ir rakstījis par igauņiem, lībiešiem, votiem, ižoriem, karēļiem un citiem somugriem. Viņš ir autors arī rakstiem par baltiem – latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem, augštaišiem, lietuvjiem, prūšiem, kuršiem, jātvingiem u.c. Šis darbs, protams, lielā mērā balstās uz vietējo arheologu jaunākajiem pētījumiem, taču V. Sedovs plašo materiālu ir sistematizējis pēc vienota principa, tāpēc Baltijas arheoloģijas sasniegumi šai darbā ir labi pārskatāmi.

Atzīstot, ka V. Sedovs ir izcils baltu un slāvu tautu etniskās vēstures pētnieks, izdevniecība “Zinātne” viņam pasūtīja uzrakstīt populārzinātnisku darbu “Balti senatnē”, ko publicēja Rīgā 1992. gadā. Darbā pierādīts, ka jau akmens laikmetā Centrāleiropā radās baltu etnolingvistiskā kopība. Balstoties uz arheoloģijas, antropoloģijas un valodniecības materiāliem, V. Sedovs attēloja baltu cilšu materiālo un garīgo dzīvi triju gadu tūkstošu laikā. Autors parāda baltu sakarus ar slāviem, ģermāņiem un somugriem un iezīmē tos procesus, kuru rezultātā radās latviešu un lietuviešu tauta. Izdots šīs grāmatas otrs izdevums, atzīmējot autora 80 gadu jubileju. (2004).

V. Sedovs 20. gs. 90. gados ir publicējis vēl divas grāmatas, kas teritoriāli ietver ne tikai austrumslāvu, bet arī rietum- un dienvidslāvu apdzīvotās zemes. Pirmā ir monogrāfija “Slavjaņe v drevnosti”, kas izdota 1994. gadā. Tajā risināti slāvu cilšu izcelsmes un agrās vēstures jautājumi. Darba ievadā V. Sedovs uzrakstījis plašu historiogrāfiju, kur analizēti visi svarīgākie pētījumi par slāvu pirmdzimteni un to izplatību līdz t.s. tautu staigāšanas laikam. Pēc autora domām, slāvu izcelsme saistāma ar valodnieku un arheologu konstatēto seneiropiešu kopību Viduseiropā, kur bez slāviem dzīvojušas citas indoeiropiešu ciltis. Slāvu kultūras sākumu Pievislas apgabalā varētu attiecināt uz 1. g.t. otro pusi pirms Kristus.

Savā otrajā grāmatā “Slavjaņe v raņņem sredņevekovje”, kas izdota 1995. gadā, V. Sedovs raksturo 1. g.t. arheoloģiskās kultūras, kuru pārstāvji bija tā laika slāvi Eiropas vidus- un austrumu daļā, kā arī Balkānos. Abas grāmatas bagātīgi ilustrētas ar kartēm un senlietu attēliem. Tām pievienota plaša literatūra par slāvu vēstures jautājumiem, ģeogrāfisko vietu, arheoloģisko kultūru un etnosu un autoru rādītājs. Ar šiem plašajiem pētījumiem par slāviem V. Sedovs pielīdzināms izcilajam čehu zinātniekam enciklopēdistam Luboram Nīderlem (1865–1944), kas monumentālā darbā “Slovenske starožitnosti” bija apkopojis visas ziņas par slāviem līdz 20. gs. pirmajai pusei.

Cieša sadarbība V. Sedovam bijusi ar Baltijas republiku arheologiem. Viņš ar referātiem piedalījies visās starprepublikāniskajās baltu etniskās vēstures konferencēs Latvijā un Lietuvā (1977–1991). V. Sedovs ir bijis galvenais oponents latviešu arheologu (A. Caune, J. Graudonis, ī. Mugurēvičs, V. Urtāns) zinātņu kandidāta vai doktora disertācijas aizstāvēšanā. Viņš ir sekmīgi vadījis aspirantu V. Bebres un I. Ozeres-Virses darbu.

Ņemot vērā V. Sedova lielos nopelnus baltu un slāvu etniskās vēstures pētniecībā un arheoloģijas attīstības veicināšanā mūsu valstī, Latvijas ZA kopsapulce 1994. gada 25. novembrī viņu ievēlēja par LZA ārzemju locekli. Līdz mūža galam viņš bija Krievijas ZA arheoloģijas institūta Arheoloģijas pieminekļu izpētes nodaļas vadītājs.

KONKURSS

izsludina konkursu uz šādiem akadēmiskajiem amatiem datorzinātnēs:

• vadošais pētnieks (1 vieta),
• asistents (1 vieta).

Dokumenti konkursam (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un pēdējo 6 gadu publikāciju saraksts) iesniedzami LU Matemātikas un informātikas institūta Personāla daļā (Rīgā, Raiņa bulvārī 29, 240. istabā) viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7229213.

Nobela prēmija medicīnā piešķirta diviem amerikāņu zinātniekiem par ieguldījumu ožas maņu orgānu pētījumos. Ričards Aksels un Linda Baka peles organismā atrada no aptuveni tūkstoš gēniem sastāvošu kopu, kas ir atbildīga par dažādu ožas receptoru proteīnu radīšanu. Cilvēkiem šo gēnu ir nedaudz mazāk, taču abi pētnieki apgalvo, ka trīs procenti mūsu gēnu ir nodarbināti tieši smaržas receptoru ražošanā. Katrs proteīns spēj uztvert noteiktu smaržu tipu, un tie atrodas deguna šūnās, kas komunicē ar smadzenēm. Izpētot smaržu uztvērēju sadarbību ar smadzenēm, R. Aksels un L. Baka verēja izskaidrot, kā cilvēki spēj atsaukt atmiņā pirms vairākiem mēnešiem vai pat gadiem sajusto smaržu.

58 gadus vecais Kolumbijas universitātes un Hovarda Hjūsa medicīnas institūta zinātnieks R. Aksels un gadu jaunākā L. Baka no Freda Hačinsona Vēža izpētes centra Sietlā par Nobela prēmijas ieguvējiem izraudzīti tāpēc, ka līdz šim ožas sistēma bija neatklāts noslēpums. Par gēnu uziešanu abi zinātnieki kopīgi paziņoja 1991. gadā un kopš tā laika atsevišķi turpināja gūt arvien vairāk atziņu par ožas sistēmas funkcionēšanu.

Nobela prēmiju fizikā par vissīkāko daļiņu pētījumiem piešķīra amerikāņu fiziķiem Deividam Grosam, Deividam Policeram un Frenkam Vilčekam. Viņi 1973. gadā izskaidroja, kā darbojas viens no dabas pamatspēkiem, tā dēvētais "stiprais spēks", kas satur kopā kvarkus – protonu un neitronu sastāvdaļas – pat tad, kad protonu pozitīvais elektromagnētiskais lādiņš kodolā to sagrauj. Fiziķi nonāca pie atklājuma ar spīdošu teorētisku formulu. Viņi pierādīja, ka pretēji gravitātei un elektromagnētismam, kas kļūst spēcīgāki, diviem elementiem nonākot tuvāk viens otram, "stiprais spēks" divu kvarku satuvināšanās laikā kļūst vājāks, taču kļūst stiprāks, tiem attālinoties.

"Laureātu veiktais pētījums paver iespēju pabeigt elementārdaļiņu fizikas standartmodeli, kas apraksta vissīkākos dabā sastopamos objektus un kā tie savstarpēji mijiedarbojas", teikts Zviedrijas Karaliskās ZA paziņojumā.

Nobela prēmija ķīmijā ir pirmā Nobela prēmija, ko saņēmuši Izraēlas zinātnieki. Izraēlas bioķīmiķi Ārons Cihanovers un Avrams Herško kopā ar amerikāni Ērvinu Rouzu apbalvoti ar Nobela prēmiju par atklājumu, kā šūnas iznīcina nevēlamos proteīnus, palīdzot organismam pašam sevi aizsargāt no dažādām slimībām.

Katrā cilvēka šūnā ir apmēram simts tūkstoši proteīnu, kas paātrina ķīmiskās reakcijas un darbojas kā signāli. Līdz šim vismaz piecas Nobela prēmijas piešķirtas par pētījumiem, kā šūnas ražo proteīnus, taču līdz 1980. gadiem zinātniekiem nebija ne jausmas, kā tie tiek iznīcināti, kad ir pabeiguši misiju un vairs nav vajadzīgi. Izraēliešu bioķīmiķi Ārons Cihanovers un Avrams Herško, kā arī amerikānis Ērvins Rouzs atklāja un izskaidroja šo procesu: vispirms īpaša molekula ubikvitīns sagrābj iznīcībai nolemto proteīnu un iezīmē to, bet pēc tam sacērt gabalos un nogādā uz proteasomām – organisma "izgāztuvēm". Šis process ir atbildīgs arī par šūnu dalīšanos, DNS atjaunošanu un jauno proteīnu kvalitātes kontroli. Tā arī ir nozīmīga daļa organisma imūnsistēmas veidošanā. Kad šajā procesā notiek kļūda, var raksties vairāki simti dažādu slimību, ieskaitot kakla vēzi, leikēmiju un cistas fibrozi.

"Pateicoties triju laureātu darbam, tagad ir iespējams molekulārā līmenī izprast, kā šūnas kontrolē vairākus centrālos procesus, sadalot dažus proteīnus, bet atstājot citus", prēmijas piešķiršanu pamatoja Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas Nobela prēmijas komisija ķīmijā.

Nobela prēmiju ekonomikā ieguvuši Norvēģijā dzimušais Finns Hjidlands un Edvards Preskots no ASV, par darbu, pētot ietekmi, kādu uz ekonomisko ciklu atstāj ekonomikas, politikas un tehnoloģiju izmaiņas. Kā teikts Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas paziņojumā, “Viņu darbs ne tikai pārveidojis ekonomiskos pētījumus, bet arī pamatīgi ietekmējis visu ekonomiskās politikas praksi, īpaši attiecībā uz monetāro politiku.” Viņu pētījumi ir “pārveidojuši ekonomisko ciklu teoriju, integrējot to ar ekonomikas attīstības teoriju”.

Finns Hjidlands ir Kārnegi Melouna universitātes un Kalifornijas universitātes pasniedzējs. Edvards Preskots strādā Arizonas štata universitātē un Mineapoles Federālo rezervju bankā. Viņu pētījums 1977. gadā par “laika konsekvences problēmu” aprakstīja, kā politiķu pūliņi konsekvences trūkuma dēļ bieži vien dod plānotajam pretēju efektu. Tā, piemēram, pasludinot par mērķi cenu stabilitāti, faktiski tiek radīta inflācija.

1982. gadā abi zinātnieki izstrādāja modeli, kas parādīja, kā ekonomikas piedāvājuma pusē radušies šoki, piemēram, tehnoloģijās, ir ekonomiskā cikla virzītājspēks. Iepriekš par to tika uzskatītas dažādas pieprasījuma izmaiņas.

“Ja iepriekšējos pētījumos tika uzsvērti makroekonomiskie šoki ekonomikas pieprasījuma pusē, tad Hjidlands un Preskots demonstrēja, ka šokiem piedāvājums pusē var būt tālejošas sekas,” norādīja akadēmija.

Nobela Miera prēmiju piešķīra Kenijas dabas aizstāvei Vangarī Mātai, kura tiek godināta par lielo ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības, miera un demokrātijas veicināšanā. 64 gadus vecā V. Mātai, kuras dibinātā organizācija Āfrikā iestādījusi miljoniem koku, ir pirmā Miera prēmijas ieguvēja, kas šo prestižo balvu saņēmusi par veikumu dabas aizsardzības jomā. Saņēmusi no Norvēģijas pilsētas Oslo ziņu, ka viņai piešķirta Nobela Miera prēmija, V. Mātai savā dzimtajā pilsētā Njeri (Kenija) sarīkoja pieņemšanu, kuras laikā iestādīja kārtējo kociņu.

"Viņa domā globāli un rīkojas lokāli," Norvēģijas Nobela komiteja savā paziņojumā uzsver, ka V. Mātai darbība iemieso zaļo kustības pamatprincipu.

LU ĶĪMIJAS zinātņu nozares promocijas padome Rīgā, 2004. gada 30. septembrī, izskatot Dainas Jansones disertāciju par tēmu “Aril(Hetaril) ?- un ?- laktoni: sintēze un bioloģiskā aktivitāte” un pamatojoties uz recenzentu Dr.habil.chem. M. Kļaviņa, Dr.habil.chem. G. Veinberga, Dr. chem. A. Prikšānes atzinumu par veiktā darba nozīmīgumu, apjomu un atbilstību doktora grādam, piešķīra Dainai Jansonei doktora zinātnisko grādu ķīmijas zinātņu nozares organiskās ķīmijas apakšnozarē.

Aizklātas balsošanas rezultāts: par 8, pret nav, atturas nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

LU ĶĪMIJAS zinātņu nozares promocijas padome Rīgā, 2004. gada 30. septembrī, izskatot Ļenas Golombas disertāciju par tēmu “Heterociklisko aldimīnu hidrosililēšanas un trimetilsililcianēšanas reakcijas” un pamatojoties uz recenzentu: Dr.habil.chem. L. Leites, Dr.habil.chem. š. Ignatovičas, Dr.habil.chem. A. Zicmaņa atzinumu par veiktā darba nozīmīgumu, apjomu un atbilstību doktora grādam, piešķīra šenai Golombai doktora zinātnisko grādu ķīmijas zinātņu nozares organiskās ķīmijas apakšnozarē.

Aizklātas balsošanas rezultāts: par 8, pret nav, atturas nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

RTU inženierzinātņu nozares promocijas padome P-07 2004. gada 11. oktobra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Aritai Takahaši par promocijas darbu “Ģenētiskie algoritmi sarežģītu funkciju optimizācijā”.

Balsošanas rezultāti: par – 10 balsis, pret – nav, nederīgu biļeteni – nav.

* * *

Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas promocijas padome 2004. gada 12. oktobra sēdē Sergeja Osokina P. Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā 1992. gadā iegūto mākslas zinātņu kandidāta grādu par disertāciju “Mūzikas sacerējuma vēsturiskā dzīve atskaņotājmākslā” (Istoričeskaja žizņ muzikaļnogo proizvedeņija v ispolņiteļskom iskustve) pielīdzināja Latvijas Republikas mākslas doktora grādam (Dr. art.).

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas promocijas padome 2004. gada 12. oktobra sēdē piešķīra mākslas doktora (Dr. art.) zinātnisko grādu GEORGIJAM KADOLČIKAM mūzikas vēsture un teorijas apakšnozarē par promocijas darbu “Artikulācija pianisma izteiksmes līdzekļu sistēmā 20. gadsimta otrās puses mūzika”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, atturas – nav.

* * *

2004. gada 19. oktobrī RTU ķīmijas inženierzinātņu nozares RTU promocijas padomes P-02 atklātā sēdē IVARS BĪBERS aizstāvēja promicijas darbu “Heterogēnas poli-?-hidroksibutirāta kompozītsistēmas” (polimēru un ķiedrmateriālu apakšnozarē) un viņam piešķīra Dr.sc.ing. zinātnisko grādu.

Balsošanas rezultāti: par – 13, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.