ATKLĀŠANA
Akadēmiķis Juris Ekmanis

REFERĀTI

Par zinātnes finansēšanas modeli
LZA kor.loc. Imants Bērsons

Zinātnes, tehnoloģiskās attīstības un inovāciju stratēģija Latvijā
Akadēmiķis Elmārs Grēns

Humanitārās zinātnes Latvijā šodien un rīt: problēmas un risinājumi
Akadēmiķe Maija Kūle

DISKUSIJA

PĀRRUNAS PIE KAFIJAS TASES

Zinātnieku savienība, Zinātņu akadēmija, Zinātnes padome šo konferenci rīko, lai ar zinātniekiem apspriestu svarīgāko, kas pašlaik notiek Latvijas zinātnē (jaunais Zinātniskās darbības likums, zinātnes stratēģijas projekts u.c.). Konferences mērķis – iegūt Latvijas zinātnieku vērtējumu un jaunas idejas tālākai attīstībai. Piedalīties konferencē aicināti visi ieinteresētie zinātnieki.

Jālikvidē bīstamā atstarpe atalgojumā starp profesoriem, asociētiem profesoriem no vienas puses un vadošiem pētniekiem, pētniekiem no otras puses, iedibinot pēdējiem štata vietas ar atalgojumu, samērojamu ar profesoru atalgojumu. Šo štata vietu iedibināšanu dažādās apakšnozarēs varētu veikt nozaru ekspertu komisijas vai institūtu Domes. Finansiāli atbalstīt ne tikai prioritāros virzienus un lietišķos pētījumus, bet arī pārējos virzienus, kur radušās jaunas idejas vai ir iepriekšējās iestrādes.

1. Kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz pat 2005.gadam zinātne Latvijā eksistēja izdzīvošanas režīmā. Kopš 2005.gada vidus, cerams, sāksies tās attīstības laikmets. Iepriekšējā laika posmā attiecības starp zinātņu nozarēm lielos vilcienos bija tādas, kādas tās tika fiksētas deviņdesmito gadu sākumā. Attīstības laikmetā, manuprāt, vairs nav nepieciešams tik cieši turēties pie jau esošajām finansējuma proporcijām kā agrāk, jo jādomā par jauniem projektiem, institūcijām, pasākumiem.
Taču būtu jāievēro sociāli nozīmīgs un morāls princips:

a) necensties sacerēt un radīt grandiozus jaunus projektus un dibināt jaunas apjomīgas institūcijas, pirms turpmākajam laikam nav garantēts to zinātnieku cienīgs atalgojums, kuri ar savu darbu piecpadsmit gadu garumā ir centušies saglabāt Latvijai nozīmīgus virzienus, lai zinātnei nelabvēlīgos apstākļos nodrošinātu visdažādāko nozaru pastāvēšanu. Lai attīstības laikmeta sākums būtu arī gandarījuma un nabadzības pārvarēšanas brīdis visiem Latvijas zinātniekiem, nevis tikai un vienīgi izredzēto pētnieku revolucionārs lidojums uz priekšu;

b) jāmeklē optimāls mehānisms, kā panākt, lai visi Latvijā strādājošie zinātnieki saņemtu atalgojumu saskaņā ar MK 2003.gadā noteiktajām Intelektuālā darba darītāju kategorijām. Patlaban ar grantu sistēmas rīcībā esošajiem līdzekļiem tas nav iespējams. Jāpārdomā, vai nebūtu vēlams būtiski palielināt finansējumu grantiem kopumā, jo tas ir mehānisms, kas aptver visus zinātniekus, ne tikai tos, kas darbosies zinātnes prioritārajos virzienos un jaunajās institūcijās.

2. Eiropas civilizācijas pārlieku lielajai tieksmei uz tehnoloģizāciju, informatizāciju un materiālo labumu vairošanu 21. gs. jāliek pretī stipras un drošas humanitārās zinātnes, kas ne tikai pēta savas tautas pagātni, bet arī rūpējas par vispārcilvēcisku vērtību sistēmu, jēgpilnu dzīvi un kultūras nākotni. Humanitārās un sociālās zinātnes jāpadara fundamentālākas, jābeidz spekulācijas ap sociālo zinātņu “jaunību” kā argumentu to svarīgumam. Jānostiprina princips, ka humanitārās zinātnes pirmām kārtām pilnā apjomā jābalsta pašu mājās, jo dabaszinātņu finansējuma lielu daļu arvien vairāk veidos ES un cita veida starptautisks finansējums.

3. Humanitārajās zinātnēs jāuzsāk ilglaicīgi, lieli un valstiski svarīgi projekti, piemēram, Latvijas kultūras vēsture 10 sējumos, datu bāzu digitalizācija, pasaules humanitārās domas klasikas tulkojumu sērija latviešu valodā un labāko latviešu zinātnieku darbu tulkošana no latviešu valodas uz Eiropas tautu valodām.

4. Visiem humanitārajiem zinātniekiem, kas ir izteikuši vēlmi sniegt savas zināšanas universitāšu studentiem, jārod iespēja to darīt līdztekus zinātniskajam darbam, pārvarot fakultāšu radītos šķēršļus. Ja universitātes paredz dibināt “zinātnes katedras”, tad zinātnisko institūtu pārstāvji, savukārt, varētu dibināt “akadēmiskā-studiju darba projektus”, kas būtu vērsti uz darba apmaksu zinātniekam, pasniedzot kursus par savu pētījumu tēmām.

Zinātnes, tehnoloģiskās attīstības un inovāciju stratēģijas pamatnostādnes

Zināšanas, jaunrade, inovācijas un gudrība ir Latvijas galvenie resursi valsts attīstības mērķu sasniegšanai. Uzsvars uz daudzu savstarpēji saistītu nozaru attīstību ir raksturīgs lielām ekonomikām. Mūsu valstij nav tādu dabas bagātību, pat ne pašlaik tik populārie meži, kas varētu ilgtermiņā kalpot par ekonomiskās attīstības pamatu. Pretstatā valstīm, kurām ir iespēja izvēlēties no vairākiem resursu veidiem vai tos kombinēt, Latvijai faktiski nav citas alternatīvas kā uz cilvēku balstīts un ar cilvēka spēju pilnveidošanu saistīts attīstības ceļš.

Uz zināšanām balstītais attīstības modelis izvirza izglītību, zinātni, ar tām saistīto tehnoloģisko attīstību un inovācijas kā prioritārus priekšnosacījumus sekmīgai, ilgspējīgai valsts attīstībai. Intelektuālais potenciāls virza kapitāla izmantošanu, tehnoloģiju attīstību un darbaspēka kvalitāti, sekmējot ekonomikas augšupeju. Augsto tehnoloģiju procesos iegūstamā pievienotā vērtība, protams, ir lielāka, taču ieguldījumi šajā jomā ir riskanti. Tādēļ svarīgi ir sekmēt uz zināšanām balstītu darbību ikvienā nozarē, amatā un sfērā, veidot inovācijām atvērtu ekonomiku un līdz ar to labvēlīgu vidi valsts un tās reģionu attīstībai, ikviena sabiedrības locekļa radošam darbam.

Inovācijas sekmē iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu, daļa IKP tiek izmantota izglītībai un jaunām zinātniski pētnieciskām izstrādnēm, kuras savukārt vēl vairāk palielina ekonomikas attīstības tempus. Ienākumi no ideju īstenošanas pārsniedz ieguldījumus zināšanu uzkrāšanai un ideju radīšanai. Process tiek atražots, un tā ilgtspēja kopumā nodrošina maksimālo pozitīvo ekonomisko efektu. Dažādu valstu empīriski pētījumi rāda, ka ieguldījuma pieaugums zinātnei un pētniecībai (Z&P) par 1% dod iekšzemes kopprodukta pieaugumu par 0,15%.

Latvija ir kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti un iekļāvusies globālās integrācijas procesos. ES izvirzījusi mērķi veidot zināšanu sabiedrību, kļūt par reģionu ar dinamisku tautsaimniecību. Šī mērķa sasniegšanai jāpalielina ES zinātnes, pētījumu un inovāciju kapacitāte. 2010. gadā Z&P finansējumam jāsasniedz 3% no IKP (tai skaitā 1% no valsts budžeta un 2% no privātkapitāla līdzekļiem). Tiek uzskatīts, ka šāds ieguldījums Z&P dos apmēram pieckārtīgu efektu IKP pieaugumā.

Latvijas Z&P raksturojošie skaitļi ir satraucoši zemi. Raugoties no Rietumu civilizācijas kritēriju un vērtību viedokļa, tas rada bažas par Latvijas valsts nākotnes modeli. No IKP atvēlēto Z&P līdzekļu apjoma ziņā Latvija ir pēdējā vietā starp ES valstīm. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem kopējais finansējums Z&P 2002. gadā bija 0,42% no IKP, bet 2003. gadā – vairs tikai 0,38% no IKP. Valsts budžeta finansējums zinātnei 2003. gadā veidoja tikai 0,18% no IKP, bet privātā sektora investīcijas Z&P – 0,13% no IKP. Taču faktiskais stāvoklis ir vēl kritiskāks. No Pasaules Bankas 2003. gadā veiktā pētījuma izriet, ka Z&P jomā Latvijā galvenokārt darbojas dažas ārvalstu telekomunikāciju firmas, bet visi pārējie uzņēmumi kopā finansē niecīgu Z&P daļu.

Z&P stāvoklis augsto tehnoloģiju nozarēs ir īpaši satraucošs. Tā dēļ Latvija drīz vien var atpalikt no tām ES valstīm, kurās notiek strauja modernās ekonomikas attīstība. Pēc FIAS (Foreign Investment Advisory Service) datiem tikai 2% no Latvijā strādājošiem ir nodarbināti augsto tehnoloģiju nozarēs un tikai 3% tiešo ārvalstu investīciju (atskaitot telekomunikācijas) ir ieguldīti zināšanu ietilpīgajos sektoros. Starp Baltijas valstīm Latvija ieņem pēdējo vietu gan zinātnieku un zinātnisko publikāciju skaita ziņā uz miljonu iedzīvotāju, gan pēc aprēķinātās inovatīvās kapacitātes, gan arī, protams, pēc Z&P atvēlēto līdzekļu apjoma.

2002. gadā IZM kopā ar Latvijas Zinātnes padomi (LZP) un universitāšu pārstāvjiem izstrādāja „Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.–2010. gadam” („Vadlīnijas”), kuru tālākā virzība valsts struktūrās apstājās, paliekot tikai labu nodomu deklarācijas statusā. Daudzas šo „Vadlīniju” normas saglabājušas aktualitāti arī pašlaik un ir ietvertas šajā dokumentā.

Lai ekonomiskās un sociālās globalizācijas apstākļos par nozīmīgu Latvijas valsts attīstības un intelektuālās izaugsmes spēku kļūtu Z&P rezultativitāte, tā jāsamēro ar aizvien augošajām prasībām Eiropas un pasaules vienotajā zinātniskajā telpā. Z&P ietekmi uz Latvijas kā modernas valsts attīstību nosaka zinātniskais potenciāls un veikto pētījumu kvalitāte.

Zinātnes potenciālu, pirmkārt, raksturo zinātņu doktora grāda īpašnieku īpatsvars valsts iedzīvotājos. Šis rādītājs Latvijā jau ilgu laiku ir viens no viszemākajiem Eiropā, atpaliekam arī no tuvākajām kaimiņvalstīm. Latvijā doktora grādu ieguvuši ap 5700 cilvēku, no kuriem Z&P pilnu laiku strādā ne vairāk kā 3200, bet pētījumus veic un publicējas tādā apjomā, lai piedalītos LZP vēlēšanās – ap 1900 cilvēku. Rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju, Latvijā zinātnieku skaits pašlaik nav lielāks par 1390. Produktīvai R&D darbībai nepieciešami vismaz 2000 zinātnieki uz miljonu iedzīvotāju. Tādējādi R&D aktīvi strādājošo zinātņu doktoru kopskaitam Latvijā līdz 2010. gadam jāsasniedz vismaz 5000. Tātad krasi jāpalielina studentu skaits doktora programmās un zinātņu doktora grādu ieguvušo pētnieku skaits, īpaši dabas un inženierzinātnēs. 2001. un 2002. gadā iegūti 40–50 doktora grādi, 2003. un 2004. – 70–80 doktora grādi gadā. Lai tuvotos „Vadlīnijās” paredzētajam kontrolskaitlim – 400 promocijām, nekavējoties jāizstrādā aktīvas rīcības plāns, jāuzlabo doktora studiju darba koordinācija, paredzot tam pieaugošus finanšu līdzekļus – vidēji apm. 6 milj. Ls gadā.

Otrkārt, zinātnes potenciālu raksturo atbilstošs materiāli tehniskais nodrošinājums. Tas ir priekšnosacījums jebkurai produktīvai zinātniskai darbībai, it sevišķi dabas un inženierzinātņu laukā. Jāatgādina, ka zinātnisko institūtu un zinātnieku grupu aparatūra, tās ekspluatācijai nepieciešamie materiāli un uzturēšanas līdzekļi kopš padomju laikiem nav piedzīvojuši vērā ņemamu atjaunināšanu. Zinātnes budžeta finansējums kopš 1990. gada faktiski nodrošinājis tikai izdzīvošanu. Turklāt ES zinātnes ietvarprogrammu finansējums nav paredzēts zinātniskās aparatūras iegādei, bet tikai jau esošās aparatūras izmantošanai. IZM līdzfinansējums sekmīgiem ES zinātniskajiem projektiem pēdējos gados nedaudz uzlabojis kritisko situāciju, taču svarīgi panākt, lai 2004./2005. gadā sekmīgi uzsāktais zinātniskās infrastruktūras atbalsts no ES struktūrfondiem un Latvijas līdzfinansējuma nekļūtu par vienreizēju kampaņu, bet sistemātiski un plānveidīgi vismaz 3 milj. Ls apjomā turpinātos ik gadus.

Par zinātnisko pētījumu kvalitāti, pirmkārt, liecina publikācijas augsta prestiža zinātniskajos žurnālos. Tikai tās nodrošina Latvijas zinātnieku atpazīstamību starptautiskajā mērogā un līdzdalību ES un citos starptautiskos pētniecības projektos. Latvijas zinātnieki gada laikā publicē tikai ap 350 zinātnisko rakstu žurnālos, kuri ietverti Science Citation Index sarakstā un dažu citu starptautiski atzītu zinātnisko izdevumu sarakstos. Tas ir daudzkārt mazāk par citu ES valstu, pat mūsu tuvāko kaimiņu zinātnisko publikāciju skaitu. Turpmāk LZP atbalstāmo zinātnisko projektu izvērtēšanā, it sevišķi fundamentālajās zinātnēs, daudz vairāk uzmanības jāpievērš projektu pieteicēju publikāciju kvalitātei.

Lai stimulētu augsta zinātniskā līmeņa pētījumus un publikācijas, nedrīkst ignorēt katra projekta izpildei nepieciešamā finansējuma apjomu. Piešķirot grantu, tas jāatbalsta ar adekvātiem līdzekļiem. Dabaszinātnēs un inženierzinātnēs, piemēram, vidēja lieluma zinātniskajam projektam, kuru izpilda trīs cilvēki, nepieciešamais minimālais gada finansējums ir 25 000–35 000 Ls. Salīdzinājumam – šogad vidējais LZP granta lielums ir apm. 5000 Ls, turklāt pētnieku skaits, kas projektā strādā pilnā slodzē, parasti ir lielāks par trīs. Līdz ar to, lai nodrošinātu iespēju kvalitatīvi strādāt tikai esošajam nepietiekamajam zinātnieku skaitam Latvijā, vismaz četrkārtīgi jāpalielina finansējums konkursa kārtībā iegūstamajiem Z&P projektiem.

Pasaulē plaši lietoto Z&P kvalitātes un inovāciju potenciāla rādītāju – iesniegto un apstiprināto patentu skaitu – ir grūti izmantot Latvijā. No vienas puses, tik vien kā 12 izgudrojumu pieteikumi 2003. gadā (Starptautiskās patentu organizācijas PCT dati) raksturo Latvijas Z&P zemo inovatīvo kapacitāti. No otras puses, jāatzīmē, ka ne visus izgudrojumus Latvijas zinātnieki sagatavo kā patentu pieteikumus; tie tiek pārdoti ārzemju partneriem vienkārši kā know-how izstrādes. Latvijas zinātnieku nepietiekama pieredze un līdzekļu trūkums sava intelektuālā īpašuma tiesiskajai aizsardzībai Eiropā un pasaulē nopietni apdraud no investīcijām Z&P sagaidāmo ekonomisko iznākumu. Valsts atbalsts izgudrojumu patentēšanai, licencēšanai, patentu uzturēšanai un licenču pārdošanai ārzemēs ir viens no neatliekamajiem pasākumiem Z&P efektivitātes palielināšanai Latvijā.

Galvenais uzdevums Z&P attīstībai, īstenojot Latvijas tautsaimniecības stratēģiskos plānus, ir zinātniskā kapacitātes palielināšana inovatīvo produktu un tehnoloģiju radīšanā. Uzdevuma izpildi, pirmām kārtām, apdraud Latvijas uzņēmumu nespēja vai/un intereses trūkums šādus produktus iegādāties vai investēt to izstrādē.

Zinātne un studijas

Fundamentālā (teorētiskā) zinātne, jaunu zināšanu radīšana ir viens no priekšnosacījumiem modernas valsts attīstībai un kvalitatīvai augstākajai izglītībai, veidojot nācijas intelektuālo potenciālu. Tā ir pamats arī lietišķiem pētījumiem un inovācijām modernajās tehnoloģijās, kas sekmē valsts konkurētspēju globālajā ekonomikā. Daudzpusīgi, dažādu zinātnes nozaru aptveroši fundamentālie pētījumi ir vajadzīgi, lai veidotu bāzi tehnoloģiju attīstībai visās tautsaimniecības un sociālās dzīves nozarēs.

Universitātēm Latvijā jākļūst par fundamentālās zinātnes centriem, kuri veicina mūsdienīgu, sabiedrībā pieprasītu lietišķo pētījumu attīstību un nodrošina augstu studiju kvalitāti visos studiju līmeņos un jomās.

Strauji jāpieaug zinātnes īpatsvaram universitātēs akreditētajās studiju programmās, pie tam harmoniski visās zinātņu nozarēs. Katrai universitātei ir jāpanāk, lai līdz 2010. gadam Z&P paredzēto līdzekļu apjoms veidotu pusi no tās kopējā budžeta. Šo kritēriju jāuzskata par vienu no galvenajiem, lai augstskola iegūtu vai saglabātu universitātes statusu.

Jāveic universitāšu darbības virzienam atbilstošo zinātnisko institūtu integrācija universitātes sastāvā atbilstoši jaunajam Zinātniskās darbības likumam, vienlaikus nostiprinot institūtu vietu, organizatorisko struktūru un autonomiju universitāšu satversmē.

Universitātēs ir jāveic būtiskas reformas, lai izveidotu tās par zinātnes centriem, internacionalizētu studijas un akadēmiskā personāla vēlēšanas. Jāpilnveido akadēmiskā personāla vēlēšanu kārtība un pētniecisko projektu ekspertīze, lai izskaustu interešu konfliktu iespējas. Gan projekti, gan amati būtu iegūstami atklāta starptautiska konkursa un novērtējuma procesā, ņemot vērā neatkarīgu ekspertu viedokli. Akadēmiskā darba kvalitātes paaugstināšanai visnotaļ ir atbalstāma studiju un pētniecības internacionalizācija, piesaistot darbam viesprofesorus un citus speciālistus, arī tad ja tie nav Latvijas pilsoņi, aktīvāk piedaloties starptautiskajos pētniecības tīklos, izveidojot grantu shēmu, kas veicina jaunās paaudzes pētnieku un seniorprofesoru reemigrāciju. Tas sekmēs labāk kvalificēta akadēmiskā personāla atlasi, starptautisku zinātniskā darba kvalitātes standartu ievērošanu un papildu līdzekļu piesaisti. Maģistra un doktora studiju programmās vismaz daļēji jāpāriet uz angļu valodu, lai veidotos internacionāli kolektīvi arī zinātniskajās laboratorijās.

Pakāpeniski jāsasniedz līmenis, kad līdz 40% no valsts budžeta Z&P tiek piešķirti zinātnei augstskolās, galvenokārt universitātēs. Universitātes budžetam pilnā mērā jāsedz integrēto universitātes institūtu līdzdalība studiju programmu īstenošanā un daļēji arī to zinātniskā darbība.

Zinātniskās kapacitātes un augstāko līmeņu studiju kvalitātes celšanai augstskolām, it sevišķi universitātēm, efektīvi jāizmanto ārpus augstskolām esošais zinātnisko un tehnoloģisko institūtu un iestāžu, kā arī uzņēmumu resursi.

Z&P prioritārajos virzienos valstij jāizveido zinātnes kompetences centri, kuros tiek koncentrēti valsts stratēģiskajai attīstībai nozīmīgi pētījumi un izstrādes. Zinātnes kompetences centri realizē valsts pētījumu programmas, veic inovatīvu darbību un pētījumus ES un citu starptautisku zinātnisku programmu ietvaros, aktīvi sadarbojas ar universitātēm augstākā līmeņa studiju programmās un pētniecībā.

Nepieciešams pārvērtēt un uzlabot dabaszinātņu un matemātikas mācību programmas skolās, popularizēt Latvijas un pasaules zinātnieku sasniegumus plašsaziņas līdzekļos, investēt zinātnes popularizēšanas jaunās formās, piemēram, zinātnes un tehnikas vēstures muzejā, kurā tiktu piedāvāta interaktīva ekspozīcija, zinātnisko diskusiju klubos, zinātnes festivālā, skolēnu zinātnisko aktivitāšu atbalstā.

Tehnoloģiskās izstrādes un inovācijas

Fundamentālo zinātnisko pētījumu rezultātā parādās nozīmīgi atklājumi un izgudrojumi, rodas principiāli jaunas tehnoloģijas un veidojas tehnoloģiskie cikli, kas uz daudziem gadiem nosaka ekonomikas un sabiedrības attīstību.

Par vienu no aktuālajiem uzdevumiem Latvijas Z&P politikā ir izvirzāma pielāgošanās globālajiem procesiem. Latvijas zinātniskās institūcijas nedrīkst turpināt līdzšinējo pasīvo politiku, aprobežojoties ar pētījumiem un izstrādnēm, kuru tautsaimnieciskais, tostarp tirgus vai sociālais efekts ir apšaubāms. Tām jāatrod sava vieta Eiropas un globālajā zinātnes telpā, jākļūst par organisku tās sastāvdaļu. Jau tagad ir jāveic augstākās izglītības, bet nereti arī vidusskolas izglītības pārorientācija atbilstoši konkrētā tehnoloģiskā cikla un arī iespējamo nākamo ciklu vajadzībām.

Šim nolūkam ir nepieciešams apkopot informāciju par pašreizējo un nākotnē sagaidāmo tehnoloģiju attīstību pasaulē, lai identificētu, kāds būs nākamais, ar jauno tehnoloģisko ciklu saistītais, zināšanu vilnis un kā tas ietekmēs Latvijas ilgtermiņa stratēģiju. Analizējot Latvijas salīdzinošās priekšrocības un reālās iespējas, kā prioritātes valsts atbalsta politikai izglītībā, zinātniskajos pētījumos, kā arī inovāciju izstrādes un ieviešanas procesā jāizvēlas neliels skaits bāzes tehnoloģiju.

Lai nodrošinātu konkurētspēju Z&P jomā ilgtermiņā, Latvijas izglītības sistēmā nekavējoties jāuzsāk darbs pie vairākiem uzdevumiem un pakāpeniski jāpanāk, lai vidusskolas izglītību iegūtu 85–90% no iedzīvotājiem 20–24 gadu vecumā (2002. g. – 73,2%), bet dabas un inženierzinātņu studijas absolvētu 1,5–2% no iedzīvotājiem 20–29 gadu vecumā (2001. g. – 0,76%). Nepieciešams, lai maģistra līmeņa izglītību iegūtu 70–80% bakalaura un profesionālo studiju programmu absolventu (2003. g. – 21,4%), bet doktora grādu iegūtu 0,5% no iedzīvotājiem 25–29 gadu vecumā (2003. g. – 0,04%).

Lai gan augsto tehnoloģiju izstrāde un inovatīvā darbība Latvijas zinātnē raksturīga ar visai zemiem formāliem rādītājiem (patenti, investīcijas pētniecībā, privātkapitāla piesaiste u. tml.), atsevišķi zinātniskie institūti un pētnieku grupas šajā jomā uzrāda visai labas sekmes. Panākumus veicina iespējas piedalīties ES Z&P programmās, kuras lielākoties atbalsta tieši lietišķos pētījumus. Zīmīgs ir fakts, ka Latvijas zinātnieku grupu piesaistītie ES finanšu līdzekļi no 5. Ietvara programmas zinātnē un tehnoloģijā (1998.–2002. g.) bija vairāk nekā divas reizes lielāki par Latvijas valsts līdzfinansējumu šajā programmā. Diemžēl jauno dalības noteikumu un citu apstākļu dēļ Latvijas sekmes ES 6. Ietvara programmā (2002.–2006.g.) vairs nav tik pārliecinošas. Vairāki pozitīvi ilgtermiņa sadarbības piemēri Latvijas zinātniekiem ir arī ar Eiropas un pasaules augsto tehnoloģiju firmām, kuras dod būtisku papildinājumu ierobežotajam Z&P valsts finansējumam.

Pēc aptuveniem datiem, no ES 5. Ietvara programmas Latvijas zinātnieki saviem projektiem vidēji ik gadus guvuši finanšu līdzekļus, kuru kopapjoms ir ap 12% no valsts budžeta gada finansējuma zinātnei. No vienas puses, tas pozitīvi raksturo Latvijas zinātnes potenciālu un iespējas (vismaz daļā nozaru), taču, no otras puses, tas apgrūtina nacionālas zinātnes politikas un prioritāšu realizāciju. Attīstītās ES valstīs zinātnisko pētījumu finansēšanā tikai 3–5% ir ES programmu līdzekļi, un tādējādi tie maz ietekmē valsts zinātnes politiku un pētījumu virzību, turpretim Latvijā vairums kvalificētāko zinātnieku jau ir iesaistīti ES pētnieciskajos projektos. Taču šo šķietamo problēmu var pārvērst pozitīvā guvumā, pareizi veidojot valsts zinātnes politiku un finansiālā atbalsta formas.

Daudz smagāka problēma ir Latvijas zinātnieku sadarbība ar pašmāju uzņēmumiem augsto tehnoloģiju izstrādē un realizācijā. Tikai nedaudzi Latvijas uzņēmumi veic aktīvu inovatīvo darbību, bet t. s. mazo uzņēmumu ierobežotie finanšu resursi vairumā gadījumu vispār izslēdz jebkuru Z&P, nemaz nerunājot par zinātnisko ārpakalpojumu pasūtīšanu.

Lai novērstu lietišķo pētījumu fragmentāciju zinātnē lietderīgi izveidot Lietišķo pētījumu informācijas un koordinācijas centru. Atbalstu inovatīviem pētījumiem un izstrādēm varētu sniegt Inovāciju fonds, kura finanses veidotu gan valsts budžets, gan līdzekļi no uzņēmējdarbības.

Būtu jāpārskata nodokļu politika attiecībā uz valsts programmās un projektos iesaistītajiem uzņēmumiem, biznesa līdzfinansējumu iekļaujot attaisnotajās uzņēmējdarbības izmaksās. Jāpārskata arī nodokļu atlaides augsto tehnoloģiju eksporta produkcijai un ienākuma nodokļa vienādošana jebkura veida uzņēmējdarbībai.

Jāatbalsta ārpakalpojumi, kurus Latvijas uzņēmumiem sniedz universitātes, zinātnes kompetences centri un pārējās pētnieciskās struktūras.

Lietišķo pētījumu un inovāciju atbalstam finanšu resursi un materiālie līdzekļi tuvākajos gados jākoncentrē galvenokārt jau esošu un produktivitāti apliecinājušu pētniecisko un komerciālo struktūru kopprojektu īstenošanai, mazākā mērā jārada jauni tehnoloģiski centri un parki ar plašu celtniecības programmu. Jāstimulē tādas formas kā virtuālie tehnoloģiskie centri, izveidojot kopējas informācijas, komercializācijas, tehnoloģiskās palīdzības u. c. struktūras. Jāņem vērā pašreiz visumā veiksmīgā lielāko zinātnisko institūtu prakse, ka zem viena jumta sekmīgi notiek savstarpēji papildinošas darbības – fundamentālā zinātne, lietišķie pētījumi, tehnoloģiskie pakalpojumi, arī mazie uzņēmumi. Šo aktivitāšu mākslīga nodalīšana pēc formāliem principiem pārraus vienoto zinātnes un inovāciju ķēdi.

Pasaules praksē mazie un vidējie uzņēmumi kā jauno inovatīvo tehnoloģiju inkubatori parasti savu intelektuālo un materiālo produktu realizē lielajos uzņēmumos, ar kuriem tie nereti ir tieši saistīti gan finansiāli, gan juridiski. Latvijā diemžēl šāda prakse nav populāra. Tādēļ ES valstīs aktīvi popularizētais tiešais atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem inovatīvu produktu un procesu radīšanā Latvijā jārealizē apdomīgi, izvērtējot konkrētā uzņēmuma iespējas. Nereti lietderīgāk būtu atbalstīt lielākos uzņēmumus, to sadarbību ar pētnieciskiem institūtiem un zinātnieku grupām atsevišķi vai kopējas inovāciju programmas ietvaros. Jāizvērtē ES struktūrfondu iesaistīšanas formas inovāciju atbalsta programmā, lai stimulētu abu pušu reālu ieinteresētību produktīvā sadarbībā, kā arī jāizvairās bez izvērtēšanas kopēt populārākos ES atbalsta modeļus.

Turklāt jāņem vērā, ka svarīgs ir ne tikai kopējais investīciju apjoms. Ir nepieciešams sabalansēt inovāciju procesa makrolīmeni un mikrolīmeni (inventions & inovations) un organiski integrēt izglītības, zinātnisko pētījumu un uzņēmējdarbības procesus. Īrijas, Dānijas, Somijas un Zviedrijas pieredze rāda, ka nelielu valstu salīdzinošās priekšrocības daudz lielākā mērā saistās ar augstām tehnoloģijām un zināšanu ietilpīgiem pakalpojumiem, tātad investīcijām zināšanās un cilvēkkapitālā.

Lai sasniegtu ES deklarēto mērķi – 2010. gadā zinātnisko pētījumu atbalstam atvēlēt 3% no iekšzemes kopprodukta, tai skaitā 1% no valsts budžeta un 2% no privātkapitāla līdzekļiem, jāapzinās, ka šī virzība notiks nevienmērīgi. Pirmajos gados neizdosies nodrošināt divu trešdaļu līdzekļu pieaugumu no uzņēmējdarbības puses. Tādēļ valsts budžeta daļa kopējā zinātnes finansējumā sākumā būs lielāka. Taču mēģinājumi pilnībā kompensēt sākotnējo privātkapitāla deficītu ar valsts budžeta līdzekļiem, lai saglabātu deklarēto finansējuma apjomu, nodarīs ļaunumu gan zinātnes institūcijām, gan pašiem uzņēmumiem. Tikai izsvērta un uz lietišķas analīzes balstīta finanšu politika zinātnē stiprinās pagaidām vēl vājos kontaktus un sadarbību starp zinātni un uzņēmējdarbību.

Pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai situācija valstī ir mainījusies, un Latvijai jāformulē sava attieksme pret ES attīstības stratēģiju. Valstij jāieņem skaidra nostāja attiecībā pret zinātni, pētniecību un inovācijām, īpaši pret augstajām tehnoloģijām, jāizstrādā konkrēti pasākumu plāni gan likumdošanas un strukturālajā jomā, gan adekvāta finanšu nodrošinājuma ziņā:

1) jārada priekšnoteikumi augsta līmeņa zinātniskiem pētījumiem nozarēs, kurām ir atbilstošs potenciāls un attīstības perspektīvas, jāsniedz īpašs atbalsts prioritārajām zinātnes nozarēm;

2) jāatbalsta konkurētspējīgi uz lietotāju orientēti pētījumi inovatīvās tehnoloģijās, nodrošinot investīcijām labvēlīgu vidi, vienlaikus koncentrējot pētniecisko potenciālu un resursus izvēlētās stratēģiskās nozarēs.

Statūtu izmaiņu apspriešana un pieņemšana
2005.gada 27.maijā plkst. 17.00
LZA augstceltnē (Akadēmijas laukumā 1, konferenču zālē)

28. aprīlī notika LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas un Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas kopsēde “Nacionālais ciklotrona centrs un tā izmantošanas perspektīvas”.

Sēdē ziņojumus sniedza: Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūras direktors Dr. chem. Andris Abramenkovs  – “Nacionālā daudzfunkcionālā ciklotrona centra izveidošanas perspektīvas Salaspils kodolreaktora teritorijā”, akad. Jānis Bērziņš – “ Ciklotrona starojuma izmantošana fizikas un tehnikas pētījumos, kodolfizikas speciālistu sagatavošana”, akad. Juris Tīliks – “ Ciklotrona starojuma izmantošana ķīmijas un bioloģijas pētījumos, radioķīmijas speciālistu sagatavošana”, Latvijas Onkoloģijas centra Staru terapijas bloka vadītāja Dr. Ilga Vēvere – “ Pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET) metodes pielietojums onkoloģijā”, Dr. Ēriks Reinholds (P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca) – “ PET metodes pielietošana kardioloģijā un citās nozarēs” , “Radona” vadītājs Jāzeps Malnačs –”Ciklotrona izmantošana radioaktīvo izotopu ražošanā”.

LZA FTZN un ĶBMZN kopējā sēdē 2005. gada 28. aprīlī noklausījās ziņojumus par Nacionālā daudzfunkcionālā ciklotrona centra izveidošanu Salaspilī.

1. LZA FZTN un ĶBMZN atbalsta Nacionālā daudzfunkcionālā ciklotrona centra izveidošanu Salaspilī. Nacionālais ciklotrona centrs dos jaunas iespējas medicīnai, kā arī zinātnisko un pielietojamo pētījumu veikšanai Latvijas zinātnei prioritārajos virzienos: ķīmijā, fizikā, bioloģijā un medicīnā.
2. Lai paplašinātu zinātnisko pētījumu loku un pilnīgāk izmantotu ciklotrona tehniskās iespējas, LZA nodaļas rekomendē:
a) iekļaut Nacionālā ciklotrona centra projektēšanas tehniskajā uzdevumā un būvniecības celtniecības izmaksās sekojošo:
– neitronu konvertora projektēšanu, izgatavošanu un uzstādīšanu dažādas enerģijas neitronu starojuma iegūšanai;
– standartizētu starošanas bloku un kanālu izejas aprīkojumu projektēšanu un uzstādīšanu dažāda veida eksperimentu veikšanai;
b) ieinteresētajām zinātniskajām laboratorijām un grupām Nacionālā ciklotrona centrā plānojamo pētījumu programmas iesniegt nodaļu zinātniskajiem sekretāriem līdz š. g. 1. jūnijam.
c) nodaļu ieteiktiem ekspertiem aktīvi sadarboties ar projekta realizētājiem, regulāri saskaņojot paredzamos zinātnisko pētījumu projektus un no tiem izrietošās tehniskās prasības, ekspertu darbu apmaksājot no projekta ieviešanas izmaksām.
3. Nodaļas iesaka veikt aprēķinus par Nacionālā ciklotrona centra starotāju izmantošanas laika iespējamām izmaksām zinātnisko pētījumu veikšanai un izstrādāt finansēšanas mehānismu Latvijas zinātnieku darbības atvieglošanai.
4. LZA Nodaļas uzskata, ka, ievērojot Nacionālā ciklotrona centra izveidošanas projekta stratēģisko nozīmi Latvijas zinātnes un medicīnas tālākai attīstībai, nepieciešams izveidot Latvijas speciālistu darba grupu zinātniski tehnisko jautājumu risināšanai projekta ieviešanas procesā, nodrošinot grupas darbības finansēšanu no projekta ieviešanas izmaksām.
5. LZA Nodaļas atbalsta Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes izvirzītās iniciatīvas speciālistu sagatavošanai Nacionālā ciklotrona centra darbības un ar to saistīto pētījumu nodrošināšanai un uzskata par nepieciešamu steidzami risināt jautājumu LR VM un LR IZM par papildus finansējuma piešķiršanu mācību procesa nodrošināšanai.

Pozitronu emisijas tomogrāfija (PET) ir viena no nukleārmedicīnas diagnostikas metodēm, kura tiek ieviesta ārkārtīgi straujā tempā kopš 1970. gadiem. Latvijā šādas diagnostikas iekārtas pagaidām nav. Valstīs, kur šī metode tiek izmantota, ir aprēķināts, ka nepieciešamība ir 1 PET uz 1 miljonu iedzīvotāju.

Metodes princips un pamatojums. Cilvēka ķermenī esošas vielas (piem.glukoze) tiek iezīmētas ar pozitronu emiteriem un injicētas pacientam, skaneris reģistrē šo vielu pārvietošanos un uzkrāšanos ķermenī (iesaistīšanos metabolismā), dators pārveido emitētos signālus redzamā attēlā.Glukozi savā metabolismā lieto visas šūnas. Jo intensīvāks šūnu metabolisms, jo vairāk audos uzkrājas iezīmētā viela (vēža šūnām šis process ir izteikti intensīvs) un tāpēc var vizualizēt izmaiņas arī parasta lieluma struktūrās (piem.limfmezglos) ievērojami agrāk kā ar citām staru diagnostikas metodēm. PET tehnoloģija nekonkurē ar citām diagnostikas metodēm (CT, MR), bet gan būtiski papildina ar informāciju par ārstu interesējošo audu/struktūru funkcionālo aktivitāti/metabolismu. Metodes priekšrocība ir tās augstā sensitivitāte un specifitāte, kas vairāku onkoloģisko slimību gadījumos ir 100 % vai ļoti tuvu tam. Pielietojamo RFP īsais T½ (F18–110, C11–20 minūtes) nodrošina ātru organisma atbrīvošanos no radiācijas, bet ir šķērslis transportēšanai tālumā. Mīnuss – transportēšanas problēma un salīdzinoši augstā cena – viena izmeklējuma izmaksas lietotājvalstīs ir ap 400–500 Ls. Kaut gan onkoloģiskās slimības ir otrajā vietā aiz kardiovaskulārām slimībām, ~80 % PET pielietojums ir tieši onkoloģiskajā diagnostikā (krūts, plaušu, zarnu, galvas–kakla, barības vada vēzis, limfoma, melanoma u.c.) un atlikušie 20 % kardioloģijā un neiroloģijā.

Katru gadu saslimstība ar vēzi Latvijā pieaug par ~2 % un 2004.gadā Latvijas vēža reģistrā kopā bija 52 717 slimnieku, 2004.gadā pirmreizēji diagnosticēts vēzis – 9687, bet agrīnā diagnostika 2004.gadā bija tikai 41.3 % gadījumos.

Biežākais PET pielietojums ir agrīnai vēža diagnostikai, audzēja stadijas noteikšanai, procesa izplatības (metastāžu) precizēšanai, audzēja agresīvākās vietas noteikšanai biopsijai, piemērotākās ārstēšanas metodes izvēlei, ārstēšanas efektivitātes novērtēšanai, recidīvu diagnostikai u.t.t.

Veiksmīgai projekta realizācijai mums ir nepieciešama valdība, kura saprot ekonomisko efektu pielietojot it kā dārgu metodi, bet gala rezultātā ietaupot, un kura atrod finansējumu, ir savlaicīgi jāsagatavo speciālisti ražošanai un lietošanai. Projekta realizācija paver ļoti plašas iespējas Latvijas valstij ieņemt nozīmīgu vietu Eiropas valstu vidū daudzās zinātnes nozarēs, jo tik jaudīgas iekārtas tuvāko tūkstošu kilometru rādiusā nav.

Šobrīd mums ir valdība, kura neapzinās zinātnes lomu jau tā iznīkstošo valsts cilvēkresursu un ekonomikas saglabāšanā, bet ir medicīnas un radiācijas fanātiķi un ieinteresēti zinātnieki, kuri tomēr cer, ka lēmējvara un izpildvara spēs saprast situācijas nopietnību.

I.Vēvere,
Latvijas onkoloģijas centra Staru terapijas bloka vadītāja

Konkursam iesniedzamie dokumenti:

1) iesniegums par piedalīšanos vēlēšanās;
2) Curriculum vitae;
3) dokumenti par zinātnisko kvalifikāciju;
4) zinātnisko publikāciju saraksts;
5) perspektīvās darbības programma.

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 1213. istabā, tālrunis 7223715.

* * *

Kā viens no līdzekļiem, lai iedzīvinātu 2000. gadā pieņemto programmu par Eiropas pētniecības telpu, tiek uzskatīta pētnieku mobilitātes veicināšana – iespēja pētniekiem piedalīties pētnieciskajās programmās un projektos, kuras tiek veiktas dažādu valstu universitātēs un pētnieciskajos centros. Universitāšu izglītība un zinātne jau no seniem laikiem ir bijušas atvērtas starptautiskajai sadarbībai un mobilitātei gan studentu, gan arī pasniedzēju un pētnieku līmenī. Pieredzes uzkrāšana un papildināšanās citu valstu zinātnes centros tiek uzskatīta par nepieciešamu elementu augstas klases speciālistu sagatavošanā un kvalifikācijas uzturēšanā. Tas nodrošina arī nepastarpinātu zināšanu pārnesi un izplatību. Arī mūsdienās pētnieki ir mobilāki par pārējo darbaspēku kopumā: ES eksperti 2000. gadā pētnieku mobilitāti vērtē kā 5% pret 2% visām profesionālajām grupām caurmērā.

ES Komisijas Pētījumu Ģenerāldirektorāts un 33 valstis, kas piedalās ES 6. ietvara pētniecības un tehnoloģiju attīstības programmā, ir uzsākušas darbu pie 2001. gadā pasludinātās iniciatīvas “Mobilitātes stratēģija Eiropas pētniecības telpā” (http://europa.eu.int/eracareers/docs/Com_2001_331_en.pdf). Mērķis ir Eiropas pētnieku darbaspēka tirgus kā kopēja Eiropas darbaspēka tirgus sastāvdaļas veidošana. Zinātne kā profesionālā darbības joma jāpadara pievilcīgāka plašam speciālistu lokam gan Eiropā, gan visā pasaulē, piesaistot trešo valstu pētniekus darbam Eiropas valstu pētniecības centros. Būtiski ir arī sekmēt pētnieku atgriešanos gan savā zemē, gan arī darbā Eiropā kopumā.Kā ne mazāk svarīga līdzās starpvalstu mobilitātei ir arī starpsektoru mobilitāte: speciālistu apmaiņa starp sabiedrisko (universitātes, valsts pētniecības institūcijas un programmas) un privāto (uzņēmumi, pakalpojumu sfēra) sektoru.

Aktivitāšu mērķis ir novērst tos daudzos šķēršļus, kuri attur pētniekus aktīvi iesaistīties starptautiskajā vai starpsektoru mobilitātē: informācijas trūkums par darba piedāvājumiem, atšķirīgs tiesiskais un administratīvais regulējums Eiropas valstīs, problēmas nodrošināt savu profesionālo karjeru, mainot darba vietas, problēmas pārcelties uz dzīvi citā valstī kopā ar ģimeni. Lai padarītu mobilitāti pievilcīgu speciālistiem, viņiem jābūt labi informētiem arī par šiem jautājumiem un jābūt iespējai saņemt palīdzību to risināšanā, sevišķi dažādu procedūru veikšanā (piem., darba atļauju saņemšanā).

Minētās aktivitātes ir cieši saistītas arī ar citu 6. ietvara programmas instrumentu – Marijas Kirī aktivitātēm. Tomēr jānorāda, ka mobilitātes veicināšanas tiek izprasta plašāk, šeit pamatā tiek likts uzsvars uz pētnieku iesaistīšanos patstāvīgās darba attiecībās jaunajā darba vietā, kamēr Marijas Kirī aktivitātes galvenokārt piedāvā ierobežota ilguma apmaiņu stipendiju ietvaros.

Īstenojot iniciatīvu 2003. gada jūlijā tika atklāts Eiropas Pētnieku mobilitātes portāls (http://europa.eu.int/eracareers/index_en.cfm), kurš nodrošina pieeju darba piedāvājumu un darba meklētāju datu bāzēm, kā arī satur saites uz dažādu pētniecības organizāciju mājas lapām, kurās atrodamas stipendijas un darba piedāvājumi pētniekiem. Vēl pēc gada – 2004. jūnijā tika atklāts Eiropas mobilitātes centru tīkls ERA–MORE (European Research Area – Mobile researchers), kurš sastāvēs no apmēram 200 mobilitātes centriem 33 valstīs. Centru uzdevums ir nodrošināt bezmaksas informāciju un personisku atbalstu pētniekiem un viņu ģimenēm pirms iesaistīšanās mobilitātes akcijās, uzturoties vai atgriežoties no darba gaitām ārvalstīs.

2005. gada 11. martā Eiropas zinātnes un pētījumu komisārs Janežs Patočnike Eiropas Komisijas vārdā parakstīja ieteikumus “Par Eiropas pētnieku hartu un par Uzvedības kodeksu pētnieku pieņemšanai darbā” (ieteikuma variants latviski ir pieejams Eiropas Pētnieku mobilitātes portālā). Tie aicina uz jaunu izpratni par pētnieku karjeru un tās nodrošināšanu, kā arī aicina veidot jaunu modeli darba attiecībās starp pētniekiem un viņu darba devējiem. Tiek uzsvērts, ka dalībvalstīm vajadzētu censties piedāvāt pētniekiem ilgtspējīgas profesionālās karjeras sistēmas visās karjeras stadijās, neskatoties uz to, kādās līgumattiecībās tie atrodas un kādu pētniecības un attīstības darba ceļu tie izvēlējušies. Sevišķi tiek uzsvērts atbalsts pētniekiem to karjeras agrīnajā stadijā un visu mobilitātes veidu nozīme pētnieku profesionālās izaugsmes veicināšanā.

Vērtējot šādu visaptverošu un mērķtiecīgu starpnacionālās mobilitātes atbalsta programmu, var rasties bažas vai nenotiks speciālistu aizplūšana uz to valstu pētniecības centriem, kuri var piedāvāt labākas pētnieciskā darba iespējas un izaugsmes perspektīvas, atbilstošu atalgojumu paveiktajam darbam. Šo negatīvo aspektu nenoliedz arī iepriekš minētie dokumenti, tomēr norādot, ka izeja meklējama, nevis ierobežojot vai apgrūtinot pētnieku dalības iespējas mobilitātes akcijās, bet gan attīstot katras valsts, reģiona un zinātniskā centra iespējas piedāvāt karjeras izaugsmes iespējas. Pati mobilitātes programma lielā mērā tika radīta ar mērķi celt Eiropas pētniecības centru spēju piesaistīt speciālistus, konkurējot ar ASV piedāvātajām iespējām. Nav jādomā, ka tā ir tikai jauno ES dalībvalstu, tai skaitā arī Latvijas, problēma. Analizējot pētnieku mobilitāti starp Itāliju un Lielbritāniju (CORDIS Focus, 2004, N 241, p. 4.), tiek konstatēts, ka pirmā ir lielākais “smadzeņu donors” ES ietvaros, bet otrā ir galvenais to patērētājs. Pētnieku aptaujas liecina, ka galvenais arguments izvēlei pētnieku vidū ir tieši karjeras iespējas Lielbritānijā.

2005. gada janvārī ir uzsākts jauns 6. ietvara programmas projekts “Latvijas Pētnieku mobilitātes centrs: izveidošana un darbība” (akronīms: RESMOB–LATVIA, veids: specialā atbalsta akcija (SSA)).

Projekta ietvaros ir paredzēts:

– izveidot Latvijas Pētnieku mobilitātes portālu (http://www.eracareers.lv), kurš piedāvātu informāciju angļu un latviešu valodā;

– sagatavot un uzturēt informācijas paketes par tiesiskajiem, sadzīves un citiem jautājumiem, kuri ir būtiski saistībā ar dalību mobilitātes akcijās kā Latvijā iebraucošajiem, tā arī izbraucošajiem pētniekiem

– nodrošināt atbalstu iebraucošajam pētniekiem (vieslektoriem) un viņu ģimenes locekļiem tiesisko un administratīvo, kā arī sadzīves jautājumu risināšanā uzsākot darba gaitas Latvijā;

– sniegt informāciju par pieejamajām pētnieka darba vietu un stipendiju vakancēm Latvijas augstskolās, pētniecības institūtos un rūpniecības uzņēmumos;

– informēt Latvijas pētniekus par informāciju un iespējām, kuras paver Eiropas Pētnieku mobilitātes portāls un nacionālo mobilitātes centru tīkls (ERA–MORE), tādejādi veicinot viņu profesionālo izaugsmi un karjeru;

– izveidot informācijas apmaiņas un izplatīšanas tīklu, lai informētu Latvijas zinātnisko sabiedrību par pētnieku mobilitātes mērķiem un aktualitātēm.

Projekta realizācijā iesaistītie speciālisti ir paredzējuši iepazīstināt Latvijas sabiedrību ar projektu, jaunveidojamo Latvijas Pētnieku mobilitātes centru un portālu, to mērķiem un piedāvātajām sadarbības iespējām š.g. 19. maijā, Mazajā Ģildē. Centra veidotāji labprāt saņemtu Latvijas pētnieku ieteikumus par tā darbības organizēšanu atbilstoši pētnieku interesēm.

Arnis Kokorevičs, Dr.chem.
Latvijas Pētnieku mobilitātes centra vadītājs

Latvijas Pētnieku mobilitātes centra un portāla atklāšana
2005. gada 19. maijā (pl. 10:00 –15:00, reģistrācija no 9:30) Mazā Ģildē (Amatu iela 5, Rīga) notiks Eiropas Komisijas un Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstītās IP6 Speciālās Atbalsta Akcijas – projekta “Latvijas Pētnieku mobilitātes centrs: izveidošana un darbība” (RESMOB–LATVIA) prezentācija.
Pasākuma programmā: l IZM, LZA un LZP pārstāvju uzstāšanās ES Pētījumu ģenerāldirektorāta pārstāvja A.Ziller informācija par pētnieku mobilitātes un karjeras attīstības iespējām Eiropas pētniecības telpā; vērtējums par pētnieku mobilitātes nozīmīgumu Latvijas pētnieku sabiedrībai; ERA–MORE tīkls un Eiropas Pētnieku mobilitātes portāls; Latvijas Pētnieku mobilitātes centra un portāla (http://www.eracareers.lv/) darbības veidi un mērķi; Marijas Kirī programmas aktualitātes un citi resursi pētnieku karjeras veicināšanai; veiksmes stāsti un pieredzes apmaiņa.
Tiks apspriestas savstarpējās sadarbības iespējas starp jaunveidojamo mobilitātes centru un Latvijas augstskolām un zinātniskajiem institūtiem, kā arī ar pētniecības un inovāciju atbalsta nodaļām ražošanas uzņēmumos.
Lūdzam iepriekš pieteikties nosūtot E–pastu info@eracareers.lv. Papildus informācija: Arnis Kokorevičs, 7553591, 9473753, info@eracareers.lv

Š.g. 13. maijā plkst. 10.00 Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Svētes ielā 18, 212. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

par tēmu “Lauku uzņēmējdarbības vides attīstības iespējas Latvijā”.
Recenzenti: Dr. habil. oec., LU profesors, LZA akadēmiķis Oļģerts Krastiņš; Dr. oec., LU profesore Biruta Sloka; Dr. habil. oec., LLU profesors Vulfs Kozlinskis.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielajā ielā 2”

***

“2005. gada 19. maijā plkst. 14°° LLU Veterinārmedicīnas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā Helmaņa ielā 8, 1.auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Bišu kaļķu peru bioloģiskā apkarošana” veterinārmedicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. habil. med. vet. Zigmunds Brūveris Valsts Emeritētais zinātnieks, profesors, Dr. med. vet. Roberts Trubka LLU Veterinārmedicīnas fakultātes asoc. profesors, Dr. med. vet. Inese Zītare, LLU Biotehnoloģijas un veterinārmedicīnas zinātniskā institūta “Sigra” vadošā pētniece.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielajā ielā 2”

***

2005 g.25. aprīlī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai ekonomikas nozarē, apakšnozarē – ekonometrija, aizstāvēja Konstantīns Beņkovskis par tematu “Latvijas maksājumu bilances ekonometriskā analīze un prognozēšana”
Balsošanas rezultāti: piešķirt –10, nepiešķirt – 1, nederīgi biļeteni – nav.