Pirmie Valtera Capa laureāti Roberts Kalniņš (pa kreisi) un Benjamiņš Joffe

Laureātus sveic LZA prezidents Juris Ekmanis (vidū), LR Patentu valdes priekšsēdētājs Zigrīds Aumeistars (pa kreisi) un firmas Minox GmbH pārstāvis Arnds Abrahams

6.septembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā, atzīmējot izcilā rīdzinieka, pasaulē revolucionārā minifotoaparāta VEF-Minox izgudrotāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora Valtera Capa simtgadi, pirmo reizi tika pasniegtas balvas labākajiem izgudrotājiem. Valtera Capa balvu Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Latvijas Patentu valdi iedibināja 2004.gadā. To paredzēts piešķirt reizi divos gados. 2005.gadā par pirmajiem Valtera Capa balvas laureātiem kļuva zinātņu doktors Benjamiņš JOFFE (ASV) un zinātņu doktors Roberts KALNIŅŠ (LU Fizikas institūts) par nozīmīgiem izgudrojumiem detaļu automatizētā manipulēšanā ar elektromagnētisko lauku (EMAGO).

Rīgā dzimušajam, Tallinā savu ģeniālo miniatūras fotokameras ideju radījušajam un Rīgā, Valsts Elektrotehniskajā rūpnīcā (VEF) to realizējušajam Valteram Capam 4. septembrī būtu bijusi 100. jubileja, līdz kurai viņam pietrūka nieka divi gadi. Taču pirms četriem gadiem Valters Caps Latvijas Zinātņu akadēmijā pašrocīgi saņēma augstu apbalvojumu – Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora diplomu un pat latviski teica īsu runu, gan atvainodamies, jo kopš 1941.gada viņa dzīve un darbs bija saistīti ar Vāciju un Šveici un latviešu mēle vairs nebija tik raita. Taču izcilais izgurotājs pasvītroja, ka viņa dzimtene ir Latvija un Rīga. LZA prezidents prof. Juris Ekmanis, iepazīstinot ar V.Capa unikālo personību un devumu, teica, ka, protams, nevar viennozīmīgi Minox nosaukt par Latvijas izgudrojumu. Vai par Igaunijas izgudrojumu. Tā iecere un risinājums radies Igaunijā, bet ražošanu Igaunijas un Vācijas neieinteresētības dēļ uzņēmās un ļoti sekmīgi realizēja VEF Latvijā. Tādēļ varbūt tiešām tas būtu jādēvē par Baltijas izgudrojumu.

LR Patentu valdes direktors Zigrīds Aumeisters saistīja Valtera Capa simtgadi ar Alberta Einšteina ģeniālā atklājuma simtgadi, kas lika ANO 2005.gadu pasludināt par Fizikas gadu. Ir izgudrojumi un ir pionierizgudrojumi, kas paver pilnīgi jaunas robežas, kam var sekot citi. Minox bija šāds pionierizgudrojums, un EMAGO arī ir pionierizguidrojums, tādēļ tā autori var būt lepni, ka viņu principiālie risinājumi ir plaši lietoti pasaulē dažādos tehniskos virzienos.

Zinātņu doktors Benjamiņš Joffe ir dzimis Rīgā 1931.gadā, strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā (RER) par inženieri konstruktoru, pēc tam LZA Fizikas institūtā un dažādās organizācijās ASV, pie kam pēdējos 13 darba gadus NASA sistēmā. Viņš ir izcils izgudrotājs, viens no detaļu bezkontakta orientēšanas, identificēšanas un separēšanas ar elektromagnētisko lauku (EMAGO) sistēmas autoriem, vēlāk savas idejas izmantojis mašīnu un mehānismu konstrukcijās pusvadītāju un kosmiskajā tehnikā. Viņa īpašumā ir vairāk nekā 230 patenti, to skaitā 98 PSRS autorapliecības, 32 ASV, 19 Anglijas, 10 Francijas, 16 Japānas, 15 Vācijas, 17 Itālijas un 17 Šveices patenti. 2000.gadā viņam piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grāds fizikā.

Zinātņu doktors Roberts Kalniņš dzimis 1929.gadā. Viņš ir Latvijas Universitātes Fizikas institūta zinātniskais konsultants. Viņa izgudrojumi saistīti ar magnētiskā lauka tehnisko pielietojumu – magnētisko sistēmu optimizāciju, bezkontakta ierīcēm un metodēm šķidru metālu plūsmas parametru diagnostikā, elektromagnētiako spēku izmantošanu dažādas formas metālu ķermeņu (detaļu) manipulēšanai. Viņam pieder 70 PSRS autorapliecības, viens LR patents un deviņi patenti septiņās pasaules valstīs.

Valtera Capa balvas laureāti saņēma ne tikai diplomus un piemiņas medaļas, bet arī pasaulslavenās Minox fotokameras, kuras viņiem pasniedza Valtera Capa Vācijā dibinātās firmas Minox GmbH pārstāvis no Vācijas Arnds Abrahams. Tas ir unikāls retums, jo firma šīs kameras šobrīd ražo tikai kolekcionāru vajadzībām. Taču nenoliedzams ir fakts, ka Minox ar dažu gadu pārtraukumu kara laikā savā nemainīgā , Valtera Capa iecerētā veidā tiek ražots jau kopš 1936.gada!

Palūkojoties atpakaļ un visapkārt “laikā un telpā”, un tas nav mazais laiks, bet pusgadsimts radošas darbības zinātnē un tehnikā, ir ko pastāstīt tiem, kuri domā par tehnisko jaunradi. Tehniskā jaunrade manuprāt pieder pie jaunrades, kas rakstāma ar lielo burtu. Taču, kad mēs runājam par izgudrošanu, ir jārēķinās ar to, ka , ja tu kaut ko neesi izgudrojis šodien, tad to pašu vai kaut ko līdzīgu rīt izgudros vai ierosinās cits. To mēs redzam ik dienas. Cita lieta ir mākslinieciskā jaunrade, kur komponists, rakstnieks, mākslinieks rada to, ko atkārtot nespēj neviens cits, un, ja viņš to nebūs radījis, tad cilvēcei būs liegta Mocarta, Bethovena, Čaikovska u.t.t. unikālā mūzika. Taču zinātniskajā un tehniskajā jaunradē izgudrotājam ir jārēķinās, ka to, ko tu neesi izgudrojis šodien, kāds cits izgudros rīt. Tikko ir radusies unikāla ideja, tā tūdaļ ir jāpiesaka patentam. Patentu ekpertīze tad jau konstatēs, vai jūsu ideja tiešām ir jauna vai arī atkārto kāda cita jau agrāk pieteiktu ideju.
Taču acīmredzams ir arī tas, ka vairums izgudrojumu savā būtībā pilnveido jau zināmo, bet pionieridejas, kas veicina spert jaunu, būtisku soli uz zinātnes un tehnikas takas, rodas ne pārāk bieži.

Kad šāda pionierideja ir radusies, tai seko daudz izgudrojumu, kas pilnveido un attīsta šo pionierideju. Par to es pārliecinājos, iepazīstoties ar citu izgudrotāju jaunradi, kad savulaik vācu materiālus grāmatai “Izgudrots Padomju Latvijā”, kā arī no paša pieredzes.

Man dzīvē ir veicies. Strādāju par inženieri mehāniķi rūpnīcā un radīju mašīnas ražošanas procesa autamatizācijai. Vēlāk kopā ar kolēģiem strādājot Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā, kur notika magnētiskās hidrodinamikas pētījumi, es sapratu, ka ar elektromagnētisko spēku palīdzību var pārvietot nemagnētiskos strāvu vadošos šķidrumus. Tas man bija jaunums. Tūdaļ radās jautājums – ko darīt ar strāvu nevadošiem šķidrumiem? Meklējot atbildi, es nonācu pie jaunu, oriģinālu sūkņu idejas. Tika saņemta virkne autorapliecību, uzrakstītas vairākas zinātniskās publikācijas. Kolēģi jau pareģoja sekmes kandidāta disertācijas aizstāvēšanā. Taču disertācijas nebija. Kādēļ? Iemesls vienkāršs. Es jau biju iepazinis primārā un sekundārā elektromagnētiskā lauka mijiedarbības efektu un man visu laiku nelika mieru jautājums, vai nebūtu iespējams ar elektromagnētisko spēku palīdzību bezkontaktu ceļā manipulēt ar nemagnētiskiem, strāvu vadošiem priekšmetiem pēc to konstruktīvām pazīmēm. Tas ir, vai nevarētu manipulēt ar alumīnija, bronzas un tamlīdzīgām detaļām, piemēram, orientēt tās pēc to konfigurācijas vai slēptām pazīmēm attiecībā pret citu objektu, detaļām, instrumentiem vai montāžas iekārtām. Ja izdotos to panākt, tad tā būtu sava veida revolūcija automatizācijas iekārtu jomā. Līdz šim, lai varētu sasniegt tādu efektu, katrai konkrētai detaļai bija jārada savs īpašs mehānisms vai iekārta. Par savu mērķi biju izraudzījies radīt unikālus mehāniskus risinājumus.

Kaut kādi jauninājumi jau man bija, vēl pirms tika radīti jauna veida elektromagnētiskie sūkņi, bet tie derēja tikai relatīvi liela izmēra objektiem un nebūt neatbilda manam sapnim.

Jautāju padomu kolēģiem, arī toreizējam institūta direktoram akadēmiķim Igoram Kirko. Viņi man palīdzēja daudz ko saprast elektromagnētisko lauku fizikas jomā . Taču bieži vien es redzēju savu jauno draugu sejās smaidus un šaubas par manu ieceru izdošanos.

Darbs pie elektromagnētiskajiem sūkņiem man daudz ko iemācīja., kaut arī notika pa vaļas brīžiem. Mani galvenie inženiera konstruktora pienākumi bija izstrādāt robotus atomreaktoram un eksperimentālās iekārtas institūta zinātniekiem. Taču , strādājot arī šajā jomā, es, pateicoties saviem kolēģiem, daudz ko iemācījos.

Elektromagnētiskā virzuļa sūkņa demonstrācija vienā no MHD konferencēm bija sekmīga un piesaistīja uzmanību. Drīz vien institūtā ieradās vissavienības naftas institūta, vai kā viņu tur sauca, pārstāvji, kuriem tādi sūkņi šķita ārkārtīgi perspektīvi, jo, pārsūknējot naftu, sūkņi to sasildīja , kas savukārt bija pozitīvs faktors sūkņu atdzesēšanai. Vārdu sakot, bravo, Beņa! Ej un aizstāvi savu gara ražojumu un kļūsti par zinātņu kandidātu!

Kas tad galu galā notika? Kādā agrā rīta stundā pirms doties uz institūta konstruktoru biroju, es iegāju vienā no laboratorijām, kur bija elektromagnētiskais sūknis un, variējot magnētiskā lauka frekvenci, es ievēroju attiecībā uz detaļu drāšu modeļiem efektu, ko vēlāk nosauca par EMAGO. Es biju septītajās debesīs, jo skaidri sapratu, ka tas ir pionierizgudrojums, kurš pavērs ceļu daudziem interesantiem un ļoti vajadzīgiem tehniskiem risinājumiem.

Nākamajā dienā es šo jaunatklāto efektu parādīju Igoram Mihailovičam Kirko, un viņš pēc dažām dienām palūdza mani parādīt EMAGO darbību PSRS Zinātņu akadēmijas prezidentam akadēmiķim Aleksandrovam, kurš tobrīd apmeklēja Fizikas institūtu. Akadēmiķim Aleksandrovam redzētais patika. Viņš tūdaļ nolēma atbalstīt mūs jaunas zinātniskās laboratorijas izveidošanā (šķiet, tā saucās Magnētiskās mehānikas laboratorija). Brauciens uz Maskavu, uz Valsts Zinātnes un tehnikas komiteju ar PSRS Zinātņu akadēmijas prezidenta parakstītu vēstuli drīz vien īstenoja jaunas laboratorijas ideju. To uzdeva vadīt Robertam Kalniņam.

Pēc aptuveni trim gadiem es Tulas Politehniskajā institūtā aizstāvēju zinātņu kandidāta disertāciju par EMAGO tēmu. Zinātniskā padome disertāciju augstu novērtēja un ieteica pēc pāris mēnešiem to iesniegt doktora grāda iegūšanai. Fizikas institūta jaunajam direktoram tas entuziasmu neradīja. Viņš mani uzaicināja uz sarunu un lūdza darbu kā doktora disertāciju neiesniegt. Viņam tobrīd bija lielas nepatikšanas no akadēmijas vadības (un,domājams, arī no čekas) puses, jo pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas Hermans Branovers un Arkādijs Cinobers sāka cīnīties par izbraukšanu uz Izraēlu. Un kas tad tāds Joffe? Ebrejs, pie tam bijušais izsūtītais uz Sibiriju!

Mihailovs man apsolīja atbalstu radošajā darbā un brīvu pārvietošanos Padomju Savienības robežās uz dažādām konferencēm u.c. Savu iespēju robežās viņš vārdu turēja. Acīmredzot viņa pilnvaras ierobežoja jau pieminētās iestādes, jo atkārtoti iesniegtie dokumenti uz vecākā zinātniskā līdzstrādnieka vietu daudzus gadus palika bez ievērības. Bulgārijas notikums jau ir temats atsevišķai sarunai...

Roberta Kalniņa vadītais radošais kolektīvs bija draudzīgs un auglīgs. Mēs EMAGO nozarē radījām daudzus jauninājumus,kuri tika atzīti par izgudrojumiem. Izdevām grāmatu un pēc Fizikas institūta direktora akadēmiķa Jurija Mihailova ierosinājuma EMAGO tika izvirzīts Latvijas PSR valsts prēmijai.

Atgriežoties tajos laikos, kad Fizikas institūta direktors bija Igors Mihailovičs Kirko, mazliet gribu pastāstīt par mūsu sadarbību. Viņš bieži vien lūdza izdarīt eksperimentus, lai pārbaudītu kādas savas idejas. Viņš bija (un, domājams, tāds arī vēlāk palika) talantīgs zinātnieks, kuru ārkārtīgi aizrāva jaunas idejas. Tās no viņa bira kā no pilnības raga. Institūta darbinieki no viņa vairījās, jo vairumam viņa ideju nebija nekādas praktiskas jēgas vai pat vēl vairāk... Bet tajā pat laikā dažas idejas nešaubīgi bija vērtīgas. Tad nu manī viņš ieraudzīja cilvēku, kurš spēj ātri palīdzēt pārbaudīt virkni ideju un veiksmes gadījumā novest līdz praktiskam iznākumam. Mēs sadraudzējāmies.

Viena no tādām idejām bija iedarboties ar elektrostatisko lauku uz dielektriskiem šķidrumiem gāzes vidē. Idejas mērķis bija, kā raķetes reaktīvā dzinēja degvielas tvertnē bezsvara stāvoklī koncentrēt degvielu vajadzīgajā zonā. Tas ir, atsevišķas bezsvara stāvoklī peldošas degvielas lodītes savākt un noturēt tur, kur tām jāatrodas, lai barotu reaktīvo dzinēju. Vienkāršoti eksperimenti ar elektrostatiskā lauka gradientu apstiprināja, ka gāzes burbulīšus no petrolejas vides var izvadīt ar elektrostatiskiem spēkiem.

Kirko uzdeva Robertam Kalniņam izstrādāt augstsprieguma barošanas avotu, bet man – eksperimentālo tvertni ar šķidrās degvielas sistēmu kosmiskajiem izmēģinājumiem. Kirko bija sakari augstākajās zinātniskajās aprindās – akadēmiķis Millionščikovs, akadēmiķis Aleksandrovs un zināmā mērā domāju, ka arī Koroļovs. Ietaise bija izgatavota un sekmīgi izmēģināta kosmosa apstākļos. Tajā laikā Kirko atbrīvoja no ieņemamā amata (ģimenes skandāla dēļ...), un viņš sāka strādāt par fizikas katedras vadītāju augstākajā raķešu komandieru skolā. Viņš aicināja mani uz turieni. Zināmu iemeslu dēļ es kategoriski atteicos, un mūsu ceļi šķīrās. Man palika vissiltākās atmiņas par šo neparasti talantīgo zinātnieku ar neparasti radošu nervu. Bieži vien sarunās ar kolēģiem, kuri no viņa rāvās sānis, es teicu: “Ja no desmit murgainām idejām viena ir vērtīga, tas jau ir lielisks rezultāts!”

Valsts Izgudrojumu komiteja nolēma patentēt mūsu izgudrojumu ārzemēs, jo tā pionierideja bija acīmredzama. Atsūtīja komisiju, lai pārliecinātos, ka mūsu pieteikumi patiešām ir tik efektīvi, kā rakstīts papīros. Trīs dienas pēc kārtas tika veikti uzkatāmi demonstrējumi. Komisija aizbrauca apmierināta. PSRS bija gatava tērēt dārgo valūtu. Kur tas tajos laikos bija redzēts!

Kam šodien vajadzīgas tādas atmiņas? Domāju, ka tie inženieri un zinātnieki, kas nāk pēc mums, šo to no mums var mācīties. Ja dažādu specialitāšu cilvēki ir gatavi cits citu ar savām zināšanām atbalstīt, viņi kopā var daudz ko sasniegt!

Es esmu ārkārtīgi pateicīgs Latvijas Zinātņu akadēmijas vadībai un maniem bijušajiem kolēģiem, kuri saglabāja atmiņā manu vārdu , kaut arī VDK lika to izdzēst no izgudrojumu autoru skaita. 2000.gadā man par ieguldījumu zinātnē un tehnikā tika piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grāds, bet 2005.gadā Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Latvijas Patentu valdi mani un Robertu Kalniņu apbalvoja ar pirmo Valtera Capa balvu par mūsu devumu EMAGO sistēmas izveidošanā. Liels paldies jums, kā arī tam radošajam kolektīvam, ar kura kopējām pūlēm pirms 30 gadiem tapa tas, par ko es , daudzkārt uzstādamies ārzemēs, esmu izpelnījies aplausus. Es vienmēr esmu pasvītrojis, ka tas ir Latvijas Fizikas institūta, Latvijas Zinātņu akadēmijas nopelns un aplausi pienākas tai.

Masu saziņas līdzekļos pēdējā laikā vai ik dienas rodamas ziņas par putnu gripu, kura šīs vasaras laikā veikusi ievērojamu attālumu – no Ķīnas līdz Krievijas Eiropas daļas austrumu apgabaliem. Saskaņā ar internetā sniegtajām ziņām, vīruss H5N1 izsaucis vairāk kā 6000 savvaļas putnu bojāeju Kvinhajas ezerā Ķīnā. Putnu gripa parādījusies arī Krievijā, Novosibirskas apkārtnē, kur izplatījusies vairākos ciemos, nogalinot 350 zosis, pīles un citus mājputnus. Arī Ziemeļkazahijā putnu gripa kļuvusi par nāves cēloni 600 zosīm vienā ciemā. Pēdējās ziņas liecina, ka tā sasniegusi Krievijas Eiropas daļas austrumu apgabalus. Ziņas par cilvēku saslimšanu ar putnu gripu ir pretrunīgas – Kazahijā it kā viens fermas darbinieks saslimis un miris, pēc citām ziņām cilvēku saslimšanas gadījumi nav konstatēti. Putnu gripa neapšaubāmi var radīt nozīmīgas ekonomiskas problēmas, tāpēc veterinārā dienesta ieteiktie drošības pasākumi putnu fermu aizsardzībai ir pamatoti un respektējami.

Kā jau minēts, ar putnu gripu var slimot arī savvaļas putni. Tāpēc loģiski, ka tie var būt vīrusa pārnēsātāji un izplatītāji. Reizē tomēr jāatzīmē, ka putnu gripas šīs vasaras uzvaras gājiens no Ķīnas līdz Čeļabinskas apgabalam rada pamatotas šaubas, vai migrējošie putni varētu būt vienīgie vainīgie infekcijas izplatīšanā. Kaut vai tāpēc, ka šāda virziena migrācijas šajā teritorijā un sezonā nav raksturīgas.

Tomēr savvaļas putnu potenciālo lomu putnu gripas izplatīšanā noliegt nevar, un pamatots ir jautājums, vai ar gājputniem tā nevar nonākt Latvijā?

Šai sakarā vispirms uzmanību saista sugas, kuras pie mums ligzdo un ik gadus dodas ziemot uz Indiju un Indoķīnu, respektīvi, rajonu, kuru putnu gripa skārusi visagrāk. Tās ir mazais svilpis, mazais mušķērājs, zaļais ķauķītis un krūmu ķauķis – sīki, ne īpaši lielā skaitā sastopami dziedātājputni, kuru kontakti ar mājputniem vai cilvēku ir maz iespējami. Tas pats sakāms par dažām lapu ķauķīšu sugām (dzeltensvītru ķauķītis, Sibīrijas ķauķītis), kuras ligzdo Sibīrijā, normāli ziemo Indijā un Indoķīnā, bet kurām pa laikam vērojamas nelielas invāzijas rietumu virzienā. To apstiprina šo putnu neretie noķeršanas gadījumi arī Papes ornitoloģiskajā stacijā.

Putnu gripas kontekstā daudz lielāku vērību pelna savvaļas pīles un zosis, kuru kontakti ar saviem domesticētajiem radiniekiem, vismaz dažām sugām, ir iespējami un ticami. Vairākām pīļu sugām Rietumsibīrijā un Krievijas Eiropas daļas austrumos, respektīvi, šobrīd jau putnu gripas skartajā rajonā, ligzdojošo populāciju ziemošanas vietas zināmā mērā pārsedzas ar Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēs ligzdojošo populāciju ziemošanas vietām. Tā kā daļai pīļu sugu pāru veidošanās notiek jau ziemošanas vietās un tēviņš seko mātītei līdzi uz tās dzimteni, iespējama gan mūsu pīļu nonākšana Rietumsibīrijā, gan Rietumsibīrijā, t.i. gripas skartajā rajonā, dzimušo pīļu nonākšana Latvijā. Tādējādi var notikt putnu apmaiņa pat starp ļoti attālām populācijām. Kā šāds pierādīts „rekords” minams Engurē izperēta prīkšķes tēviņa atrašana nākošajā vasarā pie Baikāla. Acīmredzot, cēlonis meklējams Centrālajā Āfrikā, kur ziemo kā Eiropas, tā Sibīrijas prīkšķes. Ja putnu gripas vīruss savvaļas pīlēs var saglabāties ilglaicīgi (NB! bet ar šo vienu „ja”) un tikt iegūts ziemošanas vietās, pastāv varbūtība, ka nākošā pavasarī ar gājputniem tas var nonākt arī pie mums. Vīrusa nonākšana ar migrējošām pīlēm un zosīm Latvijā šoruden šķiet maz ticama. Vienkārši tāpēc, ka šobrīd putnu gripas skartajos rajonos ligzdojošās pīles rudens migrācijas laikā cauri Latvijai nelido, vai arī šie gadījumi ir ļoti reti.

Putnu gripas gadījums lieku reizi apstiprina, ka dabā dažādās organismu grupās notiekošie procesi ir jāpēta, jāseko to pārmaiņām. Konkrētajā gadījumā gan attiecībā uz putniem, gan vīrusiem. Mūsu zināšanas par pīļu migrācijām, to ziemošanas vietām, natālās dispersijas likumībām ir samērā pilnīgas par sešām sugām, kuras ilgstoši kalpojušas kā modeļsugas populāciju ekoloģijas pētījumos Engures ezerā. Zināšanas par pārējām sugām ir visai aptuvenas. Migrāciju aina var laika gaitā mainīties globālās sasilšanas un dažādu citu cilvēka izraisītu vides pārmaiņu rezultātā, tāpēc pirms pusgadsimta gūtās atziņas var izrādīties krietni koriģējamas mūsdienās. Vēl vairāk neskaidrību ir par vīrusiem. Vai kāds var pateikt, kādus vīrusus vispār mūsu gājputni pārnēsā tūkstošiem kilometru tālajā migrāciju ceļā? Cik bieži putnu gripas vīruss konstatējams savvaļas putnos un kādos? Šķiet, ka putnu gripas vīruss, kas nule kā atrasts kādā kaijā Somijas ziemeļos, nu nekādi nevar būt saistīts ar tā izraisītajām saslimšanām Rietumsibīrijā. Putnu gripas ekspansijas gadījums, protams, ir stimulējošs un veicina sarosīšanos vismaz apzināt, ko īsti zinām un ko nezinām. Taču „balto plankumu” aizpildīšanai mūsu zināšanās vajadzīgi pētījumi, finansējums un vispārēja atziņa, ka Latvijas dabas izpētei jābūt prioritāro zinātnes virzienu skaitā.

Vispasaules vēstures zinātņu kongress Austrālijā

Pasaules mērogā lielākās vēsturnieku zinātniskās sanāksmes notiek Vēstures zinātņu starptautiskās komitejas ( VZSK) rīkotajos kongresos, ko sasauc ik pēc pieciem gadiem kādā no vēstures zinātņu pētniecības vadošiem centriem. Šoreiz kongress notika Austrālijas lielākajā pilsētā – Sidnejā, par ko bija nobalsots iepriekšējā 19. kongresā (Oslo, 2000).

20. kongress norisinājās plašajās un moderni iekārtotajās auditorijās Jaundienvidvelsas universitātē, ko uzlūko par vadošo augstāko mācību iestādi Austrālijā un visā Okeānijas reģionā. Kongress notika no 3. līdz 9. jūlijam, izvēloties Zemes dienvidu puslodei samērā vēsāku laika periodu, kad te skaitās ziema. Kongress bija pulcinājis ~ 1300 dalībnieku no 54 valstīm, kas, salīdzinot ar iepriekšējo kongresu dalībnieku skaitu (~2000), bija mazāk apmeklēts. Tas skaidrojams ar Sidnejas lielo attālumu no galvenajiem Eiropas vēsturnieku centriem un dārgajiem ceļa izdevumiem. To vērā ņemot, saprotams, ka dalībnieku vairums bija no Austrālijas (~1/4), lielākas delegācijas (50–100 dalībnieku) bija varējušas nosūtīt tikai ekonomiski spēcīgās valstis ASV, Lielbritānija, Vācija, Itālija, Japāna. No citām lielākajām Eiropas, Āzijas un Amerikas kontinenta valstīm kongresā bija augstākais pāris desmit dalībnieku no katras zemes, kamēr ~ 20 valstis bija pārstāvētas tikai ar vienu delegātu. Par finansiālo atbalstu, lai varētu piedalīties kongresā, šīs informācijas autors izsaka pateicību Valsts Kultūrkapitāla fondam, Latvijas Zinātnes padomei un privātiem sponsoriem – Mārai Doles kundzei (ASV).

Vēsturniekus ar īsu uzrunu sveica kongresa organizācijas komitejas priekšsēdētājs profesors M.Lijons, kas vārdu deva Jaundienvidvelsas pavalsts premjeram R.Dž.Karram. Savā runā viņš atzīmēja, ka Austrālija pēdējo 200 gadu laikā devusi patvērumu un darba iespējas lielam ieceļotāju skaitam, kas savukārt veicinājis arī zinātnes t.sk. vēstures pētījumu izvēršanu patiesas demokrātijas apstākļos. Bija arī citi apsveikumi, taču kongresa dalībniekus īpaši aizkustināja Austrālijas aborigēnu priekšnesums ar viņiem tipiskiem mūzikas instrumentiem.

Darbs noritēja kongresa atklāšanas sēdē, trīs plenārsēdēs, daudzajās 26 sekciju un 20 apaļā galda sēdēs, 25 starptautisku organizāciju un iekšējo komisiju sēdēs. Visu sēžu nosaukumi ar plenārsēžu referātu īsu saturu bija publicēti kongresa programmā.

Kongresa atklāšanas sēdē “Vēstures globalizācija un tās robežas” referēja VZSK prezidents J.Kocka (Vācija) un N.Z.Deivisa (Kanāda), skarot jautājumus par vispārējo vēsturi un utopiju.

Visās plenārsēdēs, kas bija sadalītas pa atsevišķām tēmām, bija līdzīga referātu apspriešanas kārtība. Katrai tēmai bija divi referenti, kuri deva kopsavilkumu par vairākiem tematiski tuviem agrāk iesniegtiem ziņojumiem. Pirmajā plenārsēdē “Cilvēce un daba vēsturē” bija trīs tēmas: 1)”Jaunas teorijas un pieejas ekoloģijas vēsturē”, 2) “Dabas katastrofas un to sekas”, 3) “Dabas zinātnes un vēsture”. Katras tēmas apspriešanā tika uzsvērta nepieciešamība veidot ciešāko sadarbību starp vēsturniekiem un dabas zinātņu pārstāvjiem.

Beidzamajā gadu desmitā vides vēsturei jeb ekovēsturei (ecohistory) tiek piešķirta īpaša vieta, jo tā ir kļuvusi par pagātnē notikušo parādību interpretācijas paņēmienu citās specialitātēs. Ņemot vērā vārda ekoloģija nozīmi, pētījumi ietver arī darbus par klimata, augu un dzīvnieku valsts izmaiņām. Te, pirmkārt, jānovērtē attiecīgās vides kultūra, otrkārt, vides vēstures politika, kas saistīta ar dažādu uzskatu sadursmi nacionālisma un postkoloniālisma apstākļos. Treškārt, esot jāseko, kā vides vēsture tiek uztverta un kā tā mainīsies transnacionālo sakaru kontekstā, jo videi kā tādai nav nacionālās valsts robežu. Tā kā ekovēsture esot starpdisciplināra zinātne, profesionālie vēsturnieki to līdz šim nav pietiekoši novērtējuši. Pašlaik esot noorganizēti speciāli žurnāli vides vēstures pētniecībai.

Otrajā plenārsēdē “Mīti un vēsture” jautājumu apspriešana sadalījās: 1) “Vēstures mītu pamatojums un identitātes veidošana”, 2) “Mīti, lielvalsts, vēsture un vēsturnieka atbildība”, 3) “Vēsture un utopija”.

Referātu kopsavilkumā liela vieta bija veltīta jautājumam, kā 19.–20.gs rakstīja nacionālās vēstures Eiropā. Sakarā ar modernā nacionālisma rašanos vēsturnieki centušies zinātniski pamatot savas tautas un valsts izcelsmi. Taču noraidot pirms tam pastāvējušos mītus, kuros nostāstu veidā atspoguļojās pirmatnējie priekšstati par dabas un sabiedrības attīstību, vēsturnieki radījuši jaunus mītus. Šie mīti, iztopot politiķiem, tika pieskaņoti savas nacionālās valsts vajadzībām. Ar tādiem darbiem bija cerēts panākt valsts prestiža un pilsoņu pašapziņas nostiprināšanu. Pēc II pasaules kara Rietumeiropā sāka vairāk kritizēt to vēsturnieku darbus, kuros bija sludināts ekstrēmais nacionālisms, jo tas bija veicinājis kara laika katastrofas. Lielo impēriju sabrukuma apstākļos, kad izveidojās jaunas valstis, visos kontinentos kā pozitīvs faktors tika atzīmēts nacionālās historiogrāfijas uzplaukums. Dzīva diskusija bija par nacionālismu, kas nosodāms lielo tautu politikā, kamēr nacionālā identitāte gan audzināma mācību procesā.

Pirmajā mirklī varētu likties, ka vēsture un utopija kā jēdzieni ir viens otru izslēdzoši, taču īstenībā sabiedrības dzīvē ne vienmēr tas tā ir noticis. Kā lūzuma punkts, kad politiķi sāka atteikties no utopiskās domāšanas, ko bija aizsācis Tomass Mors ar darbu ”Utopija” (1516), tiek uzlūkots 1989.gads, kad sākās sociālistisko valstu sabrukums. Utopiskie uzskati, kas sludināja vienlīdzību sabiedrībā, sevišķi populāri bijuši starp 19.gs Eiropas intelektuāļiem. Lai gan sabiedrības attīstības izpratnē utopiskie uzskati ir piedzīvojuši krahu, dažu vēsturnieku pētījumos ir izskanējis brīdinājums par būtiski jauna veida utopiskās domāšanas rašanos. Mūsdienās utopija tiekot pausta ar mākslas palīdzību, kas atspoguļojoties dažās uzņemtajās filmās. Esot gadījumi, kad attēlotajos daudznozīmīgajos notikumos vēsture saplūstot ar utopiju vai arī tā parādīta kā murgaini sapņi. Par utopiju kļūstot arī nostalģija pēc pagātnes, cerot, ka tā varētu kļūt par jaunu vērtību nākotnē. Vairākums uzskata, ka uz jaunā gadsimta sliekšņa utopiskās teorijas vairs neatbilst mūsdienu vēstures izpratnei.

Trešajā plenārsēdē “Karš, miers, sabiedrība un starptautiskā kārtība vēsturē” apsprieda: 1) “Taisnīgs karš (bellum justum), netaisnīgs miers? Idejas un praktiski risinājumi”, 2) “Uzskatu maiņa par miera noteikumiem vēsturē”, 3) “Karš, vardarbība un dzimuma piederība”. Kopš sirmās senatnes politiķi ir domājuši, kā attaisnot vardarbību kara laikā. Tāpēc ir radies termins “taisnīgs karš”. Kara attaisnošanai visbiežāk vērojama vadīšanās no politiskās un reliģiskās pārliecības. Iztirzāja islāma “svētā kara” (džihāda) reliģisko tradīciju. Atzīmēja, ka džihāda doktrīna nav atrodama Korānā, bet gan idejiskajā cīņā starp diviem islāma politiskajiem novirzieniem pagājušā gadsimta 20.gados.

Miers mūsdienās parasti tiek uzlūkots kā pozitīva vērtība, taču vēstures notikumu gaitā tas tā vienmēr nav bijis, piem., sengrieķu sabiedrībā karš likās normāla parādība, tāpat tas lielāko tiesu bija krusta karu laikā. Attīstoties starptautiskajām attiecībām un brīvai tirdzniecībai, ar 19.gs arvien lielāka nozīme bija liberālam un demokrātiskam mieram. Starptautisku ievērību ieguva Mahatmas Gandija cīņa par Indijas neatkarību ar mierīgiem līdzekļiem – t.s. miermīlīgā prestestība (peaceful resistance).

Plenārsēdē par karu, vardarbību un kara upuriem starp dzimumiem tika vērsta uzmanība uz bojā gājušo civiliedzīvotāju lielo skaitu. Ja I pasaules karā starp mirušajiem bija tikai 5% civiliedzīvotāju, tad II pasaules karā šī iedzīvotāju grupa jau sastādīja 66%. Otrā pasaules kara pieredze liecināja, ka Anglijā vairāk cilvēku gāja bojā bombardēšanas laikā, nekā tas notika ar angļu karavīriem cīņās frontē. Tiek apstrīdēta arī Vācijas pilsētu barbariskā bombardēšana kara beigu posmā, kurā cieta galvenokārt civilie iedzīvotāji. Vardarbībai karalaikā visvairāk pakļautas bija sievietes, kad tās masveidīgi mobilizēja frontē (PSRS), gan pakļāva seksuālajai izmantošanai Otrā pasaules kara frontes abās pusēs.

No daudzajām sekciju sēdēm tikai dažas skāra konkrētus vēstures notikumus Eiropas centrālajā un austrumu daļā, jo dominēja citu kontinentu vēstures tematika. Tēma “Politiskā kultūra Centrālajā Eiropā starptautisko notikumu kontekstā” balstījās uz čehu, poļu, slovaku, slovēņu, ungāru un vācu vēsturnieku iesniegtajiem rakstiem. Diskusija parādīja, ka notikumu attīstībā agrajos viduslaikos liela loma bija kristietības pieņemšanai un valdošo dinastiju savstarpējām politiskajām attiecībām. Jāatzīmē UNESCO sponsorētā tēma “Centrālās Eiropas vieta starp Austrumiem un Rietumiem tūkstošgadē, 1000–2000”, kuras apspriešanā tika aplūkota reģiona nozīme Eiropas vēsturē ilgā periodā, kas noslēdzās ar vairāku valstu iestāšanos ES un NATO. Diskusija bija par šī reģiona starp Krieviju un Vāciju nosaukumu, ko dēvē par “Austrumviduseiropu“ (Ostmitteleuropa, East Central Europe).

No apaļā galda sēdēm atzīmējama tēma “Vēsture, antropoloģija un arheoloģija”, kur tika rezumēts septiņos ziņojumos iesniegtais materiāls: 1) antīkās pasaules apbedījumu analīzē, 2) aizvēstures sociālās diferenciācijas sakarību noteikšanā, 3) materiālās kultūras simboliskās nozīmes pētniecībā, 4) neolita Eiropas un mūsdienu Papua Jaungvinejas salīdzināšanā, 5) antropoloģijas un arheoloģijas loma Austrālijas vēsturē, 6) etniskās vēstures un aizvēstures mākslas izpētē, 7) vēstures koncepcijas par āriešiem apskatā.

No starptautiskajām komisijām atzīmējama Krievijas revolūcijas komisija, kurā bija runa par kardinālajām izmaiņām Austrumeiropā 20.gs pēc politiskajiem notikumiem Krievijā 1917.gadā un PSRS sabrukuma 90.gados. Šo periodu pētnieki tagad atteikušies no iepriekš pieņemtām shēmām par “Oktobra revolūcijas uzvaras gājienu”, bet plaši izmanto jaunus arhīva materiālus, tā laika dalībnieku atmiņas. Apspriežot referātus, sēdē tika diskutēts par izmaiņām, kas sākās Krievijā 90.gados, salīdzinot tās ar vienlaicīgiem procesiem Ķīnā.

Kongresa grāmatu izstādē piedalījās vairākas izdevniecības. Iepazīšanos ar jaunākajām publikācijām atviegloja izdevniecību katalogi par beidzamajos gados izdoto vēstures literatūru. Kongresa laikā tā dalībniekiem bija iespējams iepazīties ar Sidnejas pilsētu, muzejiem un kultūras iestādēm. No universitātes bija ekskursija uz Federdales dabas parku, kur varēja vērot Austrālijas kontinentam tipisko dzīvnieku valsti. Apmeklēju Sidnejas Latviešu namu, kur Sidnejas Latviešu biedrības (SLB) priekšnieks Jānis Ronis un SLB informācijas biļetena “Ritums” redaktors Ēriks Zvirbulis iepazīstināja ar nama iekārtojumu, bibliotēku un nama izmantošanu. Laika un finanšu trūkuma dēļ vajadzēja atteikties no priekšlikuma apmeklēt latviešus Melburnā.

Kongresa laikā notika divas VZSK Ģenerālās asamblejas sēdes ar visu šai komitejā ietilpstošo valstu delegātu piedalīšanos. Asamblejas dalībnieki noklausījās ģenerālsekretāra un mantziņa atskaites par organizācijas darbu no 2000. līdz 2005.gadam un izlēma jautājumus, kas attiecas uz VZSK tālāko darbību, ievēlēja jauno vadību. Diskusija notika par nākamā VZSK kongresa sasaukšanas vietu, jo uz šo godu pretendēja Amsterdama un Parīze. Aizklātā balsošanā par 21. kongresa sasaukšanas vietu 2010.gadā noteica Amsterdamu.

IN MEMORIAM

Viņa bija viens no spilgtākajiem 20.gadsimta latviešu rakstniecības simboliem, daudzu nozīmīgu literāro godalgu laureāte, savulaik tikusi izvirzīta arī Nobela prēmijai literatūrā: pasaules klases rakstniece, atdzejotāja, tulkotāja.

Vizmas Belševicas talants uzplauka 20.gadsimta sešdesmitajos gados, kad viņas vārds kļuva par sinonīmu pilsoniskai nepakļāvībai un brīvības alkām. Valdošās politiskās kliķes inscenētie zemiskie cenzūras skandāli, kas pavadīja Vizmas Belševicas dzejoļu krājumus, komunistiskās partijas augstāko amatpersonu publiska kritika un mēģinājumi padarīt viņas darbus nepublicējamus tomēr izrādījās pārāk sīki un niecīgi ģēnija talanta priekšā.

Vizmas Belševicas darbu augsto māksliniecisko provi vislabāk pierāda tas, ka neskaitāmi viņas darbu sižeti un teksti laika gaitā kļuvuši par tautas gara bagātību un dzīvo savu patstāvīgu dzīvi. Dzejoļu krājumi “Zemes siltums” (1959), “Jūra deg” (1966), “Gadu gredzeni” (1969), “Madarās” (1976), “Kamolā tinēja” (1981), “Dzeltu laiks” (1987) pieder 20.gadsimta latviešu kultūras zelta fondam. Vizma Belševica savā daiļradē varēja būt gan nesaudzīgi asa kā poēmā “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, gan līdz asarām smejoša kā stāstā “Tās dullās Paulīnes dēļ”, gan dzirkstīgi vēstoša kā grāmatu ciklā par Billes gaitām.

Mūža pēdējos gados dzejniecei liktenis bija laupījis iespēju tikties ar lasītājiem un iziet publikas priekšā. Neraugoties uz slimību, viņa turpināja strādāt. Šopavasar par krājumu “Atdzeja” (2004) Vizma Belševica saņēma gada balvu literatūrā.

Dzejnieces sirds turpinās pukstēt mūžībā, bet viņas darbi dzīvos lasītāju sirdīs.

Latvijas Universitātes 2.promocijas padomes fizikas nozarē sēde notiks 2005.gada 30.septembrī Cietvielu fizikas institūtā, Ķengaraga ielā 8, 1.auditorijā, kur plkst. 12-00

Edmunds Tamanis (DU)

aizstāvēs promocijas darbu “Nanostrukturētu pārklājumu iegūšana ar Peninga šūnu, to fizikālo īpašību izpēte un modificēšanas iespējas” cietvielu fizikas apakšnozarē.
Darba vadītāji: Dr. phys. L.V. Kozlovskis; prof. G. Liberts.
Zinātniskais konsultants: Dr.habil. phys. J. Maniks.
Recenzenti: prof. I. Tāle, (padomes loceklis), Dr. habil.sc.ing., J.Grabis, (NĶI, RTU), prof., P. Kulu, (Tallinn Technical University) –neatkarīgais starptautiskais eksperts.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkas brīvās pieejas fondā.

***

2005. gada 11.oktobrī plkst.16.00 Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, Alberta ielā 10, 313. telpā notiks Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas promocijas padomes atklātā sēde, kurā disertāciju ģeogrāfijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

par tēmu “Kultūras mantojuma aizsardzība un attīstības plānošana”.
Recenzenti: Dr. habil. oec. Pārsla Eglīte, prof., Dr. habil. hist. Saulvedis Cimermanis, asoc. prof., Dr.geogr. Maija Rozīte.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2005. gada 18. oktobrī plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Datorzinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē, LU Matemātikas un informātikas institūta zālē, Raiņa bulvārī 29

aizstāvēs promocijas darbu “Informātika skolā” datorzinātņu doktora (Dr. sc. comp.) zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. habil. math., prof. R.-M. Freivalds (LU), Dr. habil. math., prof. A. Andžāns (LU), Dr. sc. comp., asoc. prof. M. Vītiņš (LU).
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulvārī 4.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes promocijas padome Lauksaimniecības zinātņu nozares Laukkopības apakšnozares atklātā sēdē 2005.gada 25.augustā piešķira lauksaimniecības doktora zinātnisko grādu (Dr. agr.) Edgaram Rubauskim par promocijas darbu “Augsnes mitruma režīmu regulēšanas ietekme uz augļu koku augšanu uz ražas parametriem”.
Balsošanas rezultāti: par – 7 balsis, pret – 1, atturas – nav.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes promocijas padome Lauksaimniecības zinātņu nozares Laukkopības apakšnozares atklātā sēdē 2005.gada 25.augustā piešķira lauksaimniecības doktora zinātnisko grādu (Dr. agr.) Kasparam Kampusam par promocijas darbu “Upeņu un jāņogu (Ribes L.) ģenetisko resursu izpēte Latvijā”.
Balsošanas rezultāti: par – 8 balsis, pret – nav, atturas – nav.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes promocijas padome Lauksaimniecības zinātņu nozares Laukkopības apakšnozares atklātā sēdē 2005.gada 26.augustā piešķira lauksaimniecības doktora zinātnisko grādu (Dr. agr.) Jānim Kopmanim par promocijas darbu “Herbicīdu samazinātu devu ietekme uz vasaras miežu sējumu nezāļainību un nežāļu nākošo paaudzi”.
Balsošanas rezultāti: par – 8 balsis, pret – nav, atturas – nav.

Latvijas dzīvē nozīmīgs bija ārsts ģenerālis LU MF profesors Pēteris Sniķers (1875-1944), kurš akadēmisko karjeru izveidoja Pēterburgas Kara Medicīnas akadēmijā (PKMA). Retāk dzirdēts RMI profesors Pēteris Jākobsons (1900-1974), kurš akadēmisko dzīvi veidoja “Ķemeros”, arī Kauņas medicīnas institūtā un Ļeņingradā (Sanktpēterburgā). Nosauktie abi dermatoveneroloģijas profesori bija PKMA absolventi. Krievijas impērijas Eiropas daļas galvaspilsēta pašlaik arī sadarbojas ar LU MF zinātniekiem un 2005. gada jūnijā svinēja Sanktpēterburgas Medicīnas akadēmijas pēcdiploma izglītības (SPb MAPI) pastāvēšanas 120. gadadienu.

Latvijas zinātnieki pēta medicīniskās mikoloģijas problēmas un konkrēti sadarbojas ar Sanktpēterburgas Kaškina zinātnisko medicīniskās mikoloģijas institūtu (Saint Petersburg Medical Academy of Postgraduate Education Kashkin Research Institute of Medical Mycology).

SPb MAPI nodibināja 1886. gadā kā Imperātorisko klīnisko institūtu. Pasaulē tā bija pirmā iestāde, kas realizēja ārstu izglītību. Šo ideju radīja princese Jelena Pavlovna kopā ar izcilo terapeitu profesoru Eduardu Eihenvaldu.

Latvijā Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā (BKUS) dislocēta klīniskās mikoloģijas bāze un to vada asociētā profesore Ināra Ančupāne. Minētajā struktūrvienībā strādājošie zinātnieki pēta bakteriāli-mikotiskās jauktās infekcijas un to saistības ar atopisko dermatītu.

Piezīme: profesoram P. Jākobsonam un P. Kaškinam bija draudzīgas un savstarpēji izpalīdzīgas attiecības. Pēc Otrā pasaules kara P. Jākobsons kādu laiku dzīvoja Ļeņingradā (tur bija viņa sievai dzīvoklis). P. Jākobsons veicināja apstākļus, lai Latvijas ārsti medicīniskajā mikoloģijā izglītojas profesora Kaškina vadītajā iestādē.

Sacensības, veltītas Valkā dzimušā matemātiķa un šahista P.Bola (1865-1921) 140. dzimšanas dienai, notiks Valkas šaha klubā Kūru ielā 13 15. un 16. oktobrī: turnīrs Šveices sistēmā 9 kārtās (sākums 15.10. 11.00) un ātrspēles turnīrs (16.10 no 13.00).

Notiks arī lasījumi par P.Bola paveikto zinātnē (akad. A.Buiķis) un šahā (G. Salmiņš).
Pasākumos aicināti piedalīties Latvijas un Igaunijas šaha spēles cienītāji, tai skaitā zinātnes cilvēki. Sacensību uzvarētāji tiks apbalvoti ar Valkas pilsētas Domes piemiņas balvām.
Dome nodrošinās dalībniekus ar naktsmītnēm, lūgums iepriekš pieteikties Valkas šaha kluba direktoram V.Dudzinskim, mob. t. 9399315.

Šķiet, ka nekas no vecajiem priekšstatiem par Ķīnu vairs nav spēkā. Ar Ķīnu mums ir gājis kā pa viļņiem – no “Staļins un Mao brāļi uz mūžiem” līdz Edgara Kataja pieminētajai gluži siltas tulkotās ķīniešu daiļliteratūras izņemšanai no grāmatnīcām un iznīcināšanai. Tajā pat laikā pazuda vienādos ancuciņos tērpto čaklo ķīniešu studentu pūļi no Maskavas un Ļeņingradas augstskolām. Viņi tika atsaukti un, kā melš, ar viņiem Ķīnā apgājās skarbi. Hunveibini, zvirbuļu ķeršana,čuguna liešana māju pagalmos. Komunisma ideoloģija ļļļoti dīvainās izpausmēs. Pat mums, marksismu-ļeņinismu zubrījušiem, dīvainās izpausmēs.

Vēl bija literatūra. Ķīna tajā parādījās pastarpināta. Eiropieša acīm. Kā “Septiņi gadi Tibetā”. Ar lielu līdzjūtību pret nelaimīgā Dalailamas likteni. Kā “Mīļākais”, kur darbība gan notiek tajos laikos Saigonā, bet Mīļākais ir jauns, bagāts, Eiropā izglītojies ķīnietis. Vēl jau ir arī pašmāju autoru dokumentālā proza, kā Edgara Kataja “Zem desmit valstu karogiem”- par 33 Mandžūrijā nodzīvotajiem gadiem. Šodienas izziņas avoti galvenokārt ir diletantiski ceļojumu apraksti, kur čum un mudž faktu kļūdas. Priecājoties par vērojamo jauniešu vēlmi studēt ķīniešu valodu, E.Katajs teica, ka tad būs cerība, ka mūsu masmedijos neparādīsies tādas aplamības, kad, rakstot par viņa dzīvi, žurnālists Mandžūriju aci nepamirkšķinot “novieto” Ķīnas ... dienvidos. “Es Ķīnas dienvidos savu mūžu neesmu bijis”, teica pazīstamais ķīniešu literatūras speciālists un tulkotājs.

Šis ļoti garais ievads personīgajās attiecības ar Ķīnu ir rakstīts ar vienu mērķi – aicināt apmeklēt Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas izstādi “Es redzu zemi, kur tējaskoks zied”, kas rāda Ķīnas un Latvijas kultūru saskarsmi vēsturiskā attīstībā. Uz izstādes atklāšanu 5.septembrī bija ieradusies vai visa Ķīnas Tautas Repblikas vēstniecība Latvijā, tā parādot pasaules lielvalsts cieņu un godu Latvijai. Ķīna ir ļoti liela un ļoti dažāda. No trūcīgiem un atpalikušiem rietumiem līdz augstajām tehnoloģijām austrumos. To var redzēt Zanes Mellupes un Imanta Prēdeļa lielformāta fotoattēlos.

Par Ķīnas zinātnes attīstību saruna būtu cita un tur daudziem mūsu zinātniekiem būtu kas bilstams, bet tas ir cits temats. Literatūras cienītājiem varu ieteikt izlasīt izdevniecības “Atēna” nesen izdoto Veihuejas “Šanhajas mīlulīte”. Lai gan, kā saka, Šanhaja jau Ķīnā vienmēr bijusi kaut kas īpašs.

hidrobioloģija, protozooloģija – vadošais pētnieks – 1 vieta
hidrobioloģija, ekotosikoloģija – vadošais pētnieks – 1 vieta
augu fizioloģija – vadošais pētnieks – 1 vieta
hidrobioloģija, ekotoksikoloģija – pētnieks – 1 vieta
cilvēka un dzīvnieka fizioloģija – pētnieks – 1 vieta
augu fizioloģija – asistents – 1 vieta

Pieteikumi izsniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Salaspilī, Miera ielā 3, 230.istabā, tālrunis – 7944988.

Pieteikumam pievienot:

1) biogrāfiju (Curriculum vitae);
2) zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
3) publicēto zinātnisko darbu sarakstu;
4) citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

vadošais pētnieks fizikālās ķīmijas (1 vieta) un farmakoloģijas (1 vieta) specialitātē;

pētnieks bioloģijas (1vieta), farmakoloģijas (1 vieta) un organiskās ķīmijas (2 vietas) specialitātē.

Dokumenti (iesniegums par piedalīšanos konkusā, CV un 3 pēdējo gadu publikāciju saraksts) iesniedzami Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 212.istabā viena mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7553247, E-pasts irena@osi.lv.

K. Poča stipendiju konkurss

Latvijas Zinātņu akadēmijas Fonds izsludina konkursu uz K. Poča stipendijām fizikā 2005./2006.g. Stipendijas Ls 60.– mēnesī uz 10 mēnešiem piešķir konkursa kārtībā un to mērķis ir veicināt pētījumus fizikā un jaunu speciālistu sagatavošanu šajā nozarē. Konkursam, atbilstoši stipendiju nolikumam, lūdzam pieteikties līdz š.g. 15.oktobrim LZA sekretariātā (Akadēmijas lauk.1, Rīgā, LV – 1050, tālr. 7228784 vai 7225361)

Ar konkursa nolikumu var iepazīties LZA Fondā vai LZA sekretariātā, kā arī LU Fizikas un matemātikas fakultātē un Daugavpils Universitātes Fizikas katedrā.

J. Labsvīra stipendiju konkurss

Latvijas Zinātņu akadēmijas Fonds izsludina konkursu uz J. Labsvīra stipendijām Latvijas valsts vēstures problēmu pētīšanā 2005./2006.g. Stipendijas Ls 70.– mēnesī uz 10 mēnešiem piešķir konkursa kārtībā un to mērķis ir veicināt pētījumus fizikā un jaunu speciālistu sagatavošanu šajā nozarē. Konkursam, atbilstoši stipendiju nolikumam, lūdzam pieteikties līdz š.g. 15.oktobrim LZA sekretariātā (Akadēmijas lauk.1, Rīgā, LV – 1050, tālr. 7228784 vai 7225361)

Ar konkursa nolikumu var iepazīties LZA Fondā vai LZA sekretariātā, kā arī LU Latvijas vēstures institūtā un LU Vēstures un filozofijas fakultātē.