LZA goda locekļa režisora
Jāņa Streiča apsveikums
Ziemassvētkos un Jaunajā gada

No sirds sveicam decembra jubilārus:

Māris SIRMAIS – kordiriģents, Dziesmu svētku virsdiriģents. Dz. 1969.gada 27.jūnijā. Rīgā. Mācījies Rīgas 77. vidusskolā, pēc tam E. Dārziņa mūzikas vidusskolā. Beidzis Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģentu klasi (1992), ieguvis maģistra grādu profesora I. Kokara diriģēšanas klasē (1996). Turpinājis studijas orķestra diriģēšanas klasē Mākslas un mūzikas universitātē Grācā (Austrija, 2000). Jauniešu kora Kamēr dibinātājs un vadītājs (1990). Koris koncertējis un uzvarējis koru konkursos Latvijā, Itālijā, Spānijā, Šveicē, Beļģijā, Īrijā, Polijā, Vācijā, Ungārijā, Austrijā. Ar tā mūzikas ierakstiem izdoti 5 kompaktdiski.

Nepieciešamība pēc terminoloģijas gan kā valodniecības nozares, kas pētī un veido terminus, gan kā vārdu kopuma, kas apzīmē jēdzienus kādā zinātnes, mākslas vai tehnikas nozarē, parasti rodas tad, kad valstī notiek krasas sabiedriski politiskās iekārtas maiņas un ir prasība pēc jauniem apstākļiem atbilstošas terminoloģijas.

Pirmais lielākais latviskās terminoloģijas uzplaukums sākās pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas 1918. gadā. Nepieciešamība pēc latviskiem terminiem valsts pārvaldē un izglītībā pretstatā līdz tam valdošajai oficiālajai krievu valodai bija liela, un 1919. gada 9. septembrī tika izveidota Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisija ar septiņām pamatsekcijām (dabas zinību, matemātikas, tehniskā, medicīniskā, juridiski ekonomiskā, valodnieciski vēsturiskā un mākslas). 1920. gadā tām pievienojās militārā, glezniecības un celtniecības, mūzikas, kā arī veterinārā sekcija. Formāli Terminoloģijas komisija darbu izbeidza 1921. gadā . Tās sarūpētie termini tika izdoti “Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” (1922), kā arī vairākās nozaru terminu vārdnīcās, kas iznāca 1930. gados.

Līdz ar Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā radās nepieciešamība pēc jaunajai iekārtai atbilstošiem terminiem valsts pārvaldē, tautsaimniecībā un izglītībā. Lai nodrošinātu krievu valodas terminu latviskošanu, jau 1945. gada maijā izglītības ministra vadībā tika izveidota terminoloģijas un pareizrakstības komisija. Bez specifiskajiem juridiskajiem, finanšu, ekonomikas un, protams, vēstures un filozofijas terminiem šai komisijai bija jānodarbojas ar Latvijas (nu jau padomju Latvijas) iedzīvotāju vārdu, tēva vārdu un uzvārdu, kā arī apdzīvoto vietu pareizrakstību latviešu un krievu valodā.

1946. gadā visi Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas materiāli tika nodoti jaunizveidotās Zinātņu akadēmijas prezidijam, kura pārraudzībā sāka darboties Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija. Tās darbību noteica Ministru Padomes nolikums, kas formāli bija spēkā līdz pat 1990. gadam. Tas noteica, ka Terminoloģijas komisija var veidot apakškomisijas, iesaistot tajās Zinātņu akadēmijas institūtu pētniekus, augstskolu mācībspēkus un nozaru speciālistus. Visi Terminoloģijas komisijas lēmumi ir publicējami presē, un mēneša laikā iestādes, organizācijas un personas var iesūtīt savus ieteikumus, papildinājumus un priekšlikumus, pēc kuru izskatīšanas komisija pieņem galīgo lēmumu. Šī procedūra bija obligāta arī tajos gadījumos, kad iebildumu nebija, tādēļ terminu pieņemšana bija gara un smagnēja. Tā ir spēkā vēl tagad , kaut arī Latvijas neatkarības atgūšana ar tai sekojošo uzņemšanu NATO un ES vēstures ratu iegrieza pavisam citā tempā.

Valsts valodas statusa piešķiršana latviešu valodai 1988. gadā un tam 1989. gadā sekojošais Valodu likums parādīja, pie kāda terminoloģijas purva mēs faktiski stāvam. Valsts pārvaldē, uzņēmumos, arī Zinātņu akadēmijā visa lietvedība notika krievu valodā. (Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vadošās institūcijas 1988. gada 13. oktobrī pieņēma lēmumu “Par latviešu valodas kā valsts valodas lietošanu Latvijas PSR ZA”, uzdodot sagatavot priekšnoteikumus lietvedības pāriešanai uz latviešu valodu.)

1990. gada 3. augustā Latvijas Ministru Padome likumā “Par Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju” valstisko atbildību par Terminoloģijas komisijas darbības nodrošināšanu pilnībā uzticēja Zinātņu akadēmijai.

Terminoloģijas ugunsdzēsēji

Kāds terminoloģijā ir stāvoklis šobrīd, pēc 15 gadiem? Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas sastāvā darbojas 27 apakškomisijas praktiski visās zinātnes un tehnikas nozarēs. Tajās iesaistīti ap 300 speciālistu, kuri par savu darbu nesaņem nekādu atlīdzību. Viņus tēlaini var salīdzināt ar ugunsdzēsējiem, kas dzēš tur, kur jau deg ar spožu liesmu, un cenšas profilakses nolūkos atrast vājās vietas, kur gruzdēšana vēl nav sākusies, bet ir iespējama. Tāpat kā pēc neatkarības atgūšanas bija jātiek vaļā no krievu valodas metastāzēm latviešu valodas organismā, tā, Latvijai nonākot Rietumu informācijas zonā, tā sāka izjust milzīgu citu starptautiski lietotu valodu, galvenokārt angļu valodas, spiedienu. Zinātniskā un tehniskā literatūra, starptautiskie sakari, piedalīšanās starptautiskās konferencēs, kur gandrīz vienmēr dominē angļu valoda, jaunas nozares, kā, piemēram, informātika, kur vispār nebija latviešu terminu, mudināt mudināja iet vieglāko ceļu un pieņemt jau gatavus, starptautiski aprobētus terminus. Taču tas nav savienojams ar valsts valodas statusu un katras nācijas vēsturisko atbildību par savas dzimtās valodas saglabāšanu un kopšanu. Diemžēl Terminoloģijas komisijai, tāpat kā Valsts ugunsdzēsības dienestam, traucēja novecojusī tehnika – smagnējais terminu veidošanas un apstiprināšanas mehānisms, kam jākļūst operatīvākam un saprotamākam, lai katram interesentam būtu skaidrs, kā tiek veidoti un pieņemti jauni termini.

Terminoloģijas komisiju ar ugunsdzēsējiem sarado arī hronisks līdzekļu trūkums. Kopš Zinātņu akadēmija 1992. gadā kļuva par personālo akadēmiju, bet zinātniskie institūti iekļāvās augstskolās, vienīgais Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas finansējuma avots ir piedalīšanās projektos. Valsts valodas likumā noteikto LZA Terminoloģijas komisijas funkciju izpilde netiek finansēta no valsts budžeta.

Šobrīd Latvijas terminoloģijas laukumā darbojas vairāki spēlētāji. Bez ZA Terminoloģijas komisijas, kurai valsts kā galveno funkciju ir uzdevusi vienotas, saskaņotas un zinātniski pamatotas terminoloģijas izstrādi un apstiprināšanu, vēl darbojas Valsts prezidenta pārraudzībā esošā Valsts valodas komisija, kas izveidota, lai apzinātu valsts valodas situāciju Latvijā un izstrādātus konkrētus ieteikumus, kā nostiprināt latviešu valodas pozīcijas, un Valsts valodas aģentūra kā valsts iestāde, kurai viens no uzdevumiem ir nodrošināt valsts valodas terminoloģijas attīstību, veidojot terminoloģijas datubāzes un apkopojot esošās valsts institūciju tulkojumu datubāzes. Tieslietu ministrijas pārraudzītais Valsts valodas centrs savukārt veic uzrauga un kontroliera funkcijas, bet Izglītības minstrijas paspārnē darbojas valsts aģentūra Tulkošanas un terminologijas centrs, kura uzdevums ir tulkot ES un NATO normatīvos aktus un citus dokumentus latviešu valodā un Latvijas Republikas aktus ES dalībvalstu valodās, kā arī veidot un uzturēt lielāko latviešu terminoloģijas datubāzi internetā.

Viena vai trīs?

Latvieši savā garā ir bagāti ļaudis. Mums ir daudz politisko partiju. Mums ir daudz organizāciju, kas nodarbojas ar terminoloģiju, atšķirībā no Lietuvas, kur Seimā izveidota Valsts Lietuviešu valodas komisija ar apakškomisijām un sakārtotu struktūru, kur ir skaidri zināms, kurš pieņem lēmumus un kurš kuram atskaitās. Komisija ir atbildīga tikai Seima priekšā.

Mums ir arī vairākas interneta datubāzes – bez jau pieminētās Tulkošanas un terminoloģijas centra datubāzes, kuras izveidošanu un uzturēšanu finansē valsts, Latvijas Zinātņu akadēmija jau kopš 1994. gada veido savu datubāzi. Sākotnēji tajā bija tikai vienas apakškomisijas – Informācijas tehnoloģijas un telekomunikācijas apaškomisijas izstrādātie un Terminoloģijas komisijas apstiprinātie termini, bet tagad tajā ir vairāk nekā 145 000 terminu visdažādākajās zinātnes, tehnikas un tautsaimniecības jomās. Ar tiem var iepazīties Zinātņu akadēmijas interneta portālā www.termnet.lv, ko uztur SIA TILDE piecu pušu (LZA, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju asociācijas LIKTA, SIA TILDE, Valsts valodas komisijas, Latvijas Mobilā telefona) sadarbības līguma ietvaros. Ir vēl viena privāta datubāze, kurā apkopoti galvenokārt informācijas tehnoloģijas un fizikas termini.

To, vai Latvijā ir vajadzīga viena vai vairākas terminu datubāzes, acīmredzot noteiks to lietotāji, izvēloties labāko. Tiesa, tas, ka termini datubāzēs reizēm tiek tulkoti un skaidroti dažādi, sagādā problēmas mūsu tulkiem Briselē, jo nav viena autoritatīva avota, uz kuru atsaukties.

Kam pieder termins?

Dīvains jautājums. Kā termins var kādam piederēt? Izrādās, ka uz terminiem ir attiecināmas tādas pašas autortiesības kā uz jebkuru jaunrades produktu. Pie tam termina autors var būt tikai fiziska persona. Protams, tas nenozīmē, ka mums katram būs jānoskaita santīmi par to, cik bieži mēs runājot vai rakstot lietojam kādu jaunu, Terminoloģijas komisijas apstiprinātu terminu, taču var gadīties, ka Terminoloģijas komisijai būs jāslēdz līgums ar saviem locekļiem par to, ka viņi nodod savu izstrādāto terminu lietošanas tiesības Zinātņu akadēmijai un atļauj tos ievietot datubāzē. Savukārt citām datubāzēm tie būs jāpērk. Protams, arī tiem, kuri izmanto interneta datubāzi dažādu vārdnīcu sastādīšanai un izdošanai.

Zaiga Kipere

16. decembrī Latvijas Zinātņu akadēmija sumināja savus jaunievēlētos biedrus, pasniedzot diplomus, kas apliecina viņu piederību pie īsteno, goda, ārzemju un korespondējošo locekļu “slakas”. Līdz ar viņiem diplomus saņēma arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori, kuri par tādiem kļuvuši 2005. gadā. Viņu vidū ir arī , kā pats savā dzīves gājumā raksta, pensionēts docents Jānis KLĒTNIEKS, kurš par saviem darbošanās virzieniem min astronomiju, ģeodēziju, ieskaitot kosmisko ģeodēziju, fotogrammetriju un zinātņu vēsturi.

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība
(1815–1939) – zinātņu akadēmijas aizsākums Latvijā*

Jānis Stradiņš

Gribētu ieskicēt šādas problēmas: kas īsti bija Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, vai pēc tās struktūras, funkcijām un darbības formām to vispār drīkst definēt par zinātņu akadēmiju? Ja atzīstam, ka drīkst, vai tai ir kāds sakars ar tagadējo LZA, kāda noteikta pēctecība, jo biedrības locekļi bija galvenokārt Baltijas vācieši (kopš tautiskās atmodas laikmeta – vispār vairs neviena latvieša !) un tās sēdeklis bija Jelgavā, nevis Rīgā. Vai Latvijas zinātnes vēsturiskā galvaspilsēta bijusi Rīga vai Tērbata, vai varbūt Jelgava? Vai Kurzemes biedrības darbības loks aptvēra visu Latviju, vai tā nodarbojās ar Latvijai un latviešiem aktuālām problēmām? Un pēdīgi – vai biedrība bija tikai kultūras institūcija (tomēr tā dēvējās par literatūras un mākslas, nevis zinātņu biedrību) vai tomēr arī zinātniska institūcija, arī dabzinātņu problēmu risināšanas vieta, kāds ir tās reālais devums zinātnei, pat pasaules zinātnei?

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, Kurlanskoje Obščestvo ļubiteļei slovesnosti i hudožestv) dzima 1815. gadā, – tā bija apgaismības laikmeta veidojums, kas tapa drīz pēc Lielās Franču revolūcijas, lielajiem Napoleona kariem, laikā, kad Aleksandra I liberālo reformu gaisotnē trijās “vāciskajās” Baltijas guberņās atcēla zemnieku dzimtbūšanu – Kurzemes guberņā to atcēla 1817.gadā, Vidzemes guberņā – 1819.gadā, vēl agrāk – Igaunijas guberņā.

Biedrības dibinātāji 1815.gada 23. novembrī bija 8 pazīstami Jelgavas (Kurzemes) sabiedriski darbinieki – 6 liberāli muižniecības pārstāvji un guberņas ierēdņi (t.sk. Ulrihs Šlipenbahs, Aleksandrs Medems, Georgs Felkerzāms), Jelgavas cildenās ģimnāzijas vēstures profesors brīvmūrnieks Karls Vilhelms Krūze (1765–1834) un pazīstamais vēsturnieks, pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bijušais arhivārs un Jelgavas muzeja dibinātājs Johans Frīdrihs fon Reke (1764–1846) . Viņi vēlējās radīt vietēju forumu aktuālāko zinātnisko un sabiedrisko problēmu apspriešanai, veidot tiltu starp Austrumiem un Rietumiem (starp Krieviju un Vāciju) un intelektuāli vienot trīs Baltijas provinces (guberņas), tajā skaitā Vidzemi un Kurzemi, pirmām kārtām, jau vietējos vāciski runājošos “literātus”, taču nepiemirstot arī latviešu cilmes iedzīvotājus, kuri drīzumā bija jāatbrīvo no dzimtbūšanas jūga. Tika spriests par to, kāda nākotnes perspektīva jāiezīmē brīvajiem latviešiem un igauņiem.

Kurzemes guberņa tikai samērā nesen (1795.g.) bija iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, daudz daudz vēlāk nekā Vidzeme, intelektuāli tā bija tuvāka Rietumiem, Vācijai, īpaši Prūsijas karaļvalstij. Dzīvas un spilgtas vēl bija atmiņas par Kurzemes hercogisti un tās izglītības un kultūras centru – Academia Petrina, kas te darbojās kopš 1775. gada, tā slavas laikiem. 1801.gada sākumā 109 dienas formāli skaitījās pat Jelgavas universitāte (tikai Pāvila I noslepkavošana un Aleksandra I nākšana tronī Baltijas guberņām paredzēto universitāti galīgi pārcēla uz Tērbatu – Tartu). Kurzemes pārstāvjus aizvainoja, ka universitāte dibināta Tērbatā, nevis Jelgavā, un zināmu kompensāciju viņi domājās atraduši, dibinot jauno biedrību. Pēc tam, kad biedrības statūtus 1816.gadā bija apstiprinājis Baltijas ģenerālgubernators Filips Pauluči, dibinātāji 1817.gada 6. jūnijā noturēja pirmo konstituēšanās sēdi un pievēlēja klāt vēl 127 locekļus no visām trim Baltijas guberņām, citām Krievijas impērijas pilsētām un ārvalstīm, uzlūkojot biedrību kā Tērbatas universitātes sava veida papildinājumu. Jaunā biedrība veidota pēc Vācijas un Itālijas mazvalstiņu zinātnisko biedrību parauga, kas darbojās kāda valdnieka protektorātā (Krūze savā atklāšanas runā piesauca pat Londonas Royal Society). Šajā ziņā zīmīga bija pēdējas Kurzemes hercogienes Dorotejas Bironas ievēlēšana par KLMB pirmo goda biedri; viņa ziedoja biedrībai 1000 sudraba dālderus ar noteikumu, ka biedrībai jādarbojas Kurzemē – tātad pastāvēja varbūtība, ka to varētu pārcelt uz Tartu vai Rīgu.

Biedrība centās piesaistīt sev iespējami plašu prominentu personu loku, ievēlot par biedriem gan zinātniekus, gan māksliniekus un rakstniekus, gan arī mācītājus un ierēdņus ar plašām intelektuālām interesēm, turklāt no visas Baltijas, arī no Rīgas, Tērbatas, Igaunijas.

Pirmie 10 biedrības darbības gadi, Aleksandra I, bet ne vairs Nikolaja I valdīšanas laikā, bija paši radošākie, produktīvākie zinātniskā ziņā. Kaut arī biedrība turpināja pastāvēt līdz pat Baltijas vācu repatriācijai 1939. gadā, pieredzot kāpumus un kritumus, taču vēlāk tā vairāk izvērsa Kurzemes novadniecisko, vēsturisko un mākslas vērtību izpēti, J. Rekes 1818.gadā dibinātā Kurzemes provinciālmuzeja veidošanas darbu kā tā galvenais balsts, būtībā tā kļuva par muzeja aizbildņu un draugu kopu. Lielie pētnieciskie vai visu sabiedrību rosinošie projekti vairāk saistās ar darbības sākuma posmu.

Biedrības sākotnēji zinātnisko raksturu precīzi (kaut arī valodnieciski neveikli) uzsver šīs biedrības nosaukums latviešu valodā, kas sniegts pirmajā latviešu laikrakstā “Latviešu Avīzes”(1824.gada 10. jūlijā) “Tā Kurzemes biedrība uz vairošanu visu augstu zināšanu”. Tāpat zīmīgi to raksturo vācu ģeogrāfs un ceļotājs J. G. Kols, 1841.gadā savos Jelgavas ceļojuma iespaidos: “Tiesa, šīs biedrības gaismiņa nespīd tālu pāri Kurzemes robežām <…> Tā ir patīkama maza [zinātņu] akadēmija en miniature, un tās sanāksmēs, kurās palaikam drīkst ierasties arī pilsētas izglītotās dāmas, te piedalās ar vislielāko interesi, lai priecīgi noklausītos kaut ko jaunu no vēstures, ģeogrāfijas vai dabaszinātnēm, par latviešu izcelsmi …. vai par kādu citu priekšmetu…”

Pavisam biedrības sastāvā par biedriem vai goda biedriem bija ievēlēti (līdz 1915. gadam) 1124 cilvēki, to skaitā tādas pasaules zinātnē pazīstamas personības, kā F. Gauss (matemātiķis), N. Karamzins (vēsturnieks), K. Bērs (biologs), V. Strūve (astronoms), T. Grothuss (ķīmiķis), J. Krūzenšterns (pasaules apceļotājs), J. Engelharts (Carskoje Selo liceja izveidotājs, Puškina audzinātājs), J. Grimms (valodnieks), G. Šveinfurts (Āfrikas pētnieks), F. Vīdemanis (valodnieks), K. Širrens (vēsturnieks), L. Rēza (Kēnigsbergas universitātes teoloģijas profesors, lietuvju kultūras pētnieks), A. Becenbergers (valodnieks), A. J  Šegrēns (Pēterburgas akadēmiķis), H. Roze (ķīmiķis, niobija atklājējs) utt.

No vietējiem Baltijas zinātniekiem un kultūras darbiniekiem minami D. H. Grindelis, G. Merķelis, J. Broce, A. Hūpelis, K. G. Zontāgs, O. Hūns, K. Šīmanis, K. Vatsons, A. Bīlenšteins, K. Grēvings, G. Bergmanis, I. Brensons utt.

Goda biedru skaitā bija hercogiene – atraitne Doroteja, marķīzs F. Pauluči, Saksijas – Veimāras lielhercogs Karls Frīdrihs, Pēterburgas ZA prezidents S. Uvarovs u.c..

Saprotams, reāli darbojās visai neliels pulciņš, daži desmiti cilvēki, bet citi ievēlētie cēla biedrības svaru un reputāciju.

Sākotnējos statūtos kā biedrības mērķi definēti:

1) veidot biedrošanās vietu tiem, kas vēlas iepazīties ar literatūras un mākslas progresu un paši tajā līdzdarboties;

2) vietējiem literatūras un mākslas draugiem atvieglināt iepazīšanos ar ārzemju pieredzi šajās nozarēs un ārzemniekiem palīdzēt uzzināt, kas šajā ziņā veikts Krievijas impērijā;

3) darīt pazīstamus ikdienas dzīvei noderīgus izgudrojumus un atklājumus un pretdarboties kaitīgiem aizspriedumiem.

Drīz vien (1817. gada 28.martā) tika pieņemts statūtu pirmais papildinājums (Erste Beylage zu den Statuten), kas biedrības funkcijas traktēja daudz plašāk:
“Tās mērķis ir 1) vēsturiski literārajā, 2) tīri zinātniskajā un 3) tautas izglītošanas jomā izveidot Krievijas vācu Baltijas provincēm [die deutsche Ostseeprovinzen Russlands – tā toreiz apzīmēja Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas – J. S.] garīgu pieturas un vienotības vietu, tuvāku zinātnes saiti un kopdarbības iespēju.

Pirmais zinātniski literārais mērķis ir izmantot Kurzemes izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, lai rakstu un vēstuļu apmaiņas ceļā ar saviem biedriem, no vienas puses, dažādās Krievijas provincēs un tās vācu Baltijas provincēs it īpaši, no otras puses, ārzemēs, vienotu to aktivitātes zinātnes un mākslas jomā; izveidotu spēku apmaiņas punktu [..]. Tā .. uzņemas visas rūpes, lai sniegtu ziņas ne tikai par šo Baltijas provinču v ā c u iedzīvotāju kultūras stāvokli, bet arī par latviešu un igauņu ciltīm, to valodu, dzeju, reliģiju [..].

Otrajā, tīri zinātniskajā plāksnē biedrība ne tikai centīsies savākt savu Baltijas provinču biedru izkliedētos zinātniskos un mākslinieciskos darbus un apvienot viņu spēkus kopējam mērķim un tēvzemes zinātnieku dedzības un darbīguma palielināšanai; tā arī vēlas šajos centienos iesaistīt jo lielāku interesentu skaitu, paplašināt izglītotajos slāņos zinātnes izpratni un dedzību, tālāk izplatīt un popularizēt sabiedriskajai dzīvei svarīgus zinātnes rezultātus”.

Tādā kārtā “statūtu pirmais papildinājums” traktēja terminu “literatūra un māksla” ļoti plaši, ietverot tajā arī zinātni, t. sk. dabaszinātnes. Papildinājuma autors, bija Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas matemātikas profesors Georgs Paukers (1787–1855), biedrības sekretārs.

Bija arī paredzēts, ka biedrība izdos gadskārtējus rakstu krājumus – annāles (Jahresverhandlungen).

“Kaut arī cilvēka zināšanu jebkura daļa var tikt izvēlēta par Rakstu krājumā ievietojamo lielo sacerējumu tematu, taču te īpaši izceļamas: visas dabaszinātņu nozares, seno un jauno laiku zemju un tautu pētījumi, apcerējumi par tirdzniecību, jūras braukšanu un kuģniecību, kara lietām u. tml., tehnoloģija, lauksaimniecība un statistika, valsts un kultūras vēsture, valodniecība, dzeja un daiļās mākslas vispār, mūzika, glezniecība, skulptūra, arhitektūra u. tml.”.

Publicējamos zinātniskos apcerējumus iepriekš iztirzāja biedrības sēdēs, kuras sasauca ik mēneša pirmajā trešdienā un kurās lasīja ierosinošus zinātniskus rakstus, apmainījās idejām, runāja par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, demonstrēja dabaszinātniskus eksperimentus un ziņoja par iekšzemju un ārzemju korespondenci. Jūnijā, kad daudz bija iebraucēju arī no Vidzemes un Igaunijas, sēde tika iecerēta tematiski daudzveidīga, turklāt – 15. un 16. jūnijā – bija jānotur biedrības gadasapulce ar jaunu biedru vēlēšanām, gada pārskatu utt.

Sēdes notika sākumā Jelgavas ģimnāzijas telpās, pēc 1820. gada – pazīstamā grāmatizdevēja Pētera Stefenhāgena namā, kur vienlaikus veidojās arī Kurzemes provinciālmuzejs.

Jāpiebilst, ka Rīga šajā laikā bija ne mazāk ievērojams zinātnes un kultūras centrs kā Jelgava, savukārt Tērbatā (Tartu) strauji un dinamiski veidojās 1802. gadā dibinātā (atjaunotā) universitāte, kas ātri vien kļuva par galveno zinātnes un augstākās izglītības centru visām trim Baltijas provincēm. Rīgā savukārt tika dibinātas vai visas šī reģiona nozīmīgākās zinātniski profesionālās biedrības, kā Rīgas Ķīmiski farmaceitiskā biedrība (dib. 1803), Rīgas Praktizējošo ārstu biedrība (dib. 1822), Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas biedrība (dib. 1834), sākotnēji te funkcionēja arī Vidzemes vispārderīgā ekonomiskā biedrība (darbu sāka 1795.gadā, kopš 1812.gada – mītne Tērbatā), tāpat darbīga bija Literāri praktiskā pilsoņu biedrība (dib. 1803). Taču visas šīs biedrības bija vai nu ar praktisku vai šauri specializētu ievirzi un neviena no tām nebija tiesīga pretendēt uz zinātņu akadēmijai līdzīgas biedrības statusu. Tikai Jelgavā radās pietiekami drosmīga intelektuāļu kopa, kas uzdrīkstējās šādu ideju izvirzīt un – kas arī nav mazsvarīgi – mēģināt integrēt ne tikai Kurzemes, bet arī abu pārējo Baltijas guberņu kultūras un zinātnes darbiniekus kopīgam darbam un savu pētījumu prezentācijai. Tālākajā vēstures gaitā šajā konkurences cīņā Jelgava izrādījās zaudētāja iepretī Rīgai un Tartu, par reģiona vadošo kultūras un zinātnes centru tā nekļuva. Taču jelgavnieku unikālā iniciatīva zināmā vēstures posmā nedrīkstētu tikt piemirsta; līdzīgi Jelgavas Pētera akadēmijai, kas par īstu universitāti neizveidojās, Kurzemes biedrība palika nepiepildīta cerība, taču ar tālu atbalsi nākotnē. Viss tas ļauj apgalvot, ka biedrībai – vismaz sākotnēji – piemita zinātņu akadēmijas darbības iezīmes.

KLMB sēdēs nolasīja un apsprieda arī dažādus dabaszinātniska, tehniska un matemātiska satura pētījumus, piemēram, par Baldones un Bārbeles minerālavotiem (1819, H. Biders, K. Šīmanis), par lauksaimniecības kaitēkļiem (1820), par Slokas miesta ģeogrāfisko platumu (G. Paukers, 1818), par jauniem ugunsdzēsības līdzekļiem (1820), par Kurzemes ģeogrāfiju, par pirmā Latvijas teritorijā nokritušā meteorīta – Līksnas meteorīta (1820) ķīmisko sastāvu un īpatnībām (T. Grothuss) u.tml. 1820. gada februāra sēdē tika nolasīta izcilā vācu matemātiķa biedrības Goda biedra F. Gausa vēstule G. Paukeram sakarā ar pēdējā aprēķiniem, kā konstruēt aplī iezīmētu 257–stūri; vēstulē Gauss informē arī par savas pirmskaitļu teorijas tapšanu.

Astronomijas, mehānikas un matemātikas jautājumos bez paša G. Paukera rakstiem Kurzemes biedrības rakstu 1. sējumā (1819) atrodam arī Rīgas Domskolas profesora Johana Dāvida Zanda mērījumus dažādu Latvijas vietu ģeogrāfisko koordinātu noteikšanai, 2. sējumā – Kurzemes ārsta Karla Kristjāna Šīmaņa rakstu par Baldones un Bārbeles sēravotu analīzi un jaunā Skrundas ārsta Eduarda Eihvalda (1795–1876) – vēlāk slavenā zoologa, Pēterburgas ZA korespondētājlocekļa plašo rakstu par paleontoloģiju jeb, kā viņš to dēvē, sistemātisko oriktozooloģiju (nolasīts 1821. gada 8. marta sēdē). Šis Eihvalda darbs joprojām saista bioloģijas vēsturnieku uzmanību ar savu vērienu un evolucionisma idejām, kuras te pretstatītas Ž. Kivjē katastrofu koncepcijai. Kurzemes biedrības sēdēs jaunais E. Eihvalds ir arī demonstrējis dažus paleontoloģiskus retumus – pārakmeņojušos abiniekus no Gvadelupas (1820.gada 6. augusta sēdē), biedrības gada sapulcē teicis runu par augu un dzīvnieku valsts organizācijas robežām (1821.gada 20. jūnija sēdē). 1820.g. 6.augusta sēdē tika nolasīts arī Eihvalda domubiedra, vēlākā Pēterburgas ZA akadēmiķa Kristjāna Pandera raksts par vistas olas attīstību, embrioloģijas vēsturei nozīmīgu darbu.

Taču pati ievērojamākā publikācija neapstrīdami bija Teodora Grothusa klasiskais traktāts “Par gaismas un elektrības ķīmisko darbību”, ko saslimušā zinātnieka vietā cēla priekšā biedrības 1818. gada 6. novembra sēdē viņa draugs Jelgavas ārsts H. Biders. Ar šo 65 lappušu garo darbu, ko zinātnes pasaulē atzīst par jaunas zinātnes nozares – fotoķīmijas pamatu izklāstu, tika atklāts Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības rakstu 1. sējums. Šis raksts ļāvis saglabāt pašas biedrības vārdu zinātņu vēsturē. Vēlāk (1906) raksts pilnā apjomā pārdrukāts sērijā “Ostwalds Klassiker der exakten Wissenschaften”, bet Grothusa mūžs un darbs vispilnīgāk raksturots PSRS Zinātņu akadēmijas zinātnieku biogrāfiju sērijā 1966. gadā Maskavā izdotajā J. Stradiņa grāmatā. Šī leģendārā pētnieka uzvārdu un galveno zinātnisko nopelnu uzskaitījumu atrodam daudzās universālās enciklopēdijās, fizikas un ķīmijas vēstures grāmatās.

Kurzemes muižnieka, komponista un pianista Ēvalda Grothusa dēls, fiziski vārgs, slimīgs, tāls ikdienas dzīvei, Teodors Grothuss (1785–1822) dzimis vecāku ārzemju ceļojuma laikā Leipcigā, bet gandrīz visu mūžu pavadījis Geduču muižā (tag. Lietuvā), netālu no Bauskas un Rundāles, 56 verstis no Jelgavas. Tur viņš veicis eksperimentus un sacerējis gandrīz visus savus 70 rakstus par ķīmijas, fizikas un blakusnozaru problēmām.

1805. gadā, 20 gadu vecumā, T. Grothuss zinātniski izskaidroja nesen atklāto elektrolīzes parādību (īpatnējā Grothusa elektrolīzes teorija – stafetes mehānisms), 1811. gadā pamatoja, kādēļ gāzu maisījumi neuzliesmo šaurās caurulītēs, 1814. gadā izskaidroja luminiscences (fosforescences) cēloņus, bet 1818. gadā atklāja fotoķīmijas (gaismas ķīmiskās darbības) pamatlikumus, tādējādi teorētiski pamatojot toreiz vēl neizgudroto fotogrāfijas mākslu. T. Grothuss centās dot vienotu dabas parādību fizikālu izskaidrojumu, kas ļautu izprast visas norises, sākot ar gravitāciju un gaismu un beidzot ar ķīmiskiem procesiem, siltumu, rūgšanu, dzīvību, savā koncepcijā uztverot visas šīs tik dažādās parādības kā apslēptas elektrības izpausmes.

Šie minējumi kopumā gan neattaisnojās, taču intuitīvi T. Grothuss bija uztvēris vēlākos matērijas kinētiskās teorijas, gaismas elektromagnētiskās teorijas, elektrolītiskās disociācijas teorijas, skābju – bāzu teorijas principus, un zinātnes vēsturniekus šie spriedumi saista vēl šodien. Ir sastādīts 19. gs. potenciālo Nobela prēmijas laureātu saraksts, kurā iekļauts arī T. Grothuss, tajā skaitā minot arī viņa Kurzemes biedrībā ziņotos atklājumos.

Kurzemes biedrības sēdēs Jelgavā 10 reizes apspriesti ievērojamākie T. Grothusa darbi, to skaitā pieminētais sacerējums par gaismas un elektrības ķīmisko iedarbi. Taču arī Jelgavas mācītie vīri pilnā mērā nespēja sekot sava kolēģa domu lidojumiem: vairāk viņus saistīja Grothusa veiktās vietējo minerālūdeņu un meteorītu analīzes. Kopš agras jaunības Grothusu mocīja kāda nedziedināma iekšķīga kaite, viņa pētnieciskās nodarbības tuviniekiem bija neizprotamas un vienaldzīgas. Strādājot lauku vientulībā, bez savlaicīgas zinātniskas informācijas, aparātiem, laborantiem (viņa palīgs bija kāds dzimtcilvēks, vārdā Pēteris, par kura likteni tuvākas ziņas diemžēl nav saglabājušās), T. Grothuss reizēm eksperimentos kļūdījās vai “atklāja” zinātnē jau aprakstītas lietas, izraisījās prioritātes strīdi. Un galu galā 37 gadu vecumā 1822. gada 26. martā T. Grothuss kādā depresijas brīdī nošāvās.

Par savu mantinieci viņš bija nozīmējis Kurzemes literatūras un mākslas biedrību, novēlot tai ne tikai savu bibliotēku, “fizikālos un ķīmiskos aparātus un preparātus”, dabaszinātniskās kolekcijas, minerālijas u.c., bet arī 12 000 sudraba rubļus, kurus noteica izmantot “fizikālu un ķīmisku instrumentu iegādei, lai pēc dažiem gadiem Jelgavā varētu radīt profesūru eksperimentālajā fizikā un ķīmijā”. Piederīgo protesta dēļ testaments spēkā nestājās, un pašreiz tikai Latvijas Valsts vēstures arhīvā un muzejos var atrast vienīgi fragmentāras liecības par zinātnieku. Viņa vārds Latvijā lielā mērā nodots aizmirstībai, taču 1960. gados sīkāk izpētīts viņa pārsteidzošais zinātniskais mantojums. Tagad Grothusu “pārņēmusi” Lietuva: 1994. gadā Lietuvas ZA ar Vācijā dzīvojošo Grothusu dzimtas pārstāvju gādību iedibinājusi Grothusa prēmiju un medaļu par nopelniem zinātnē. 2005. gada 5.–8. jūnijā Starptautiskā elektroķīmijas biedrība ISE un Viļņas Ķīmijas institūts Viļņā sarīkoja Teodora Grothusa elektroķīmijas konferenci (sakarā ar viņa elektrolīzes teorijas 200 gadiem), kuras pamatreferātiem paredzēts veltīt starptautiskā žurnāla “Electrochimica Acta” īpašu laidienu.

Proceedings of the Latvian Academy of Sciences Section B: Natural, Exact, and Applied Sciences

ORIĢINĀLRAKSTI [ORIGINAL PAPERS]

Neuroprotective (oxygen–glucose deprivation model) and neurotrophic effects of novel 1,4-dihydropyridine derivatives in cerebellar granule cells [Dažādu 1,4-dihidropiridinu neiroprotektīvie (skābekļa–glikozes deprivācijas modelī) un neirotrofie efekti smadzenīšu graudainajos neirocītos]
Linda Klimavičiusa, Vija Kluša, Gunārs Duburs, Allen Kaasik, Anti Kalda, and Alexander Zharkovsky 169–174

Long-term changes of aquatic chemistry with respect to river runoff and contaminant loading changes in Latvia [Latvijas upju hidroloģiskā režīma un antropogēnās slodzes ietekme uz ūdeņu ķīmiskā sastāva ilgtermiņa mainības raksturu]
Māris Kļaviņš, Valērijs Rodinovs, Ilga Kokorīte, and Tom Frisk 175–182

Science Life [ZINĀTNES DZĪVE]

History and development of anaesthesiology and intensive care in Latvia [Anestezioloģijas un reanimatoloģijas vēsture un attīstība Latvijā]
Indulis Vanags and Antoņina Sondore 183–187

Abstracts of the 1st International Baltic Congress of Anaesthesiology and Intensive Care and the 3rd Joint Congress of Anaesthesiology, Reanimatology, Intensive Care, Emergency and Disaster Medicine in Latvia [1. starptautiskais Baltijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas kongress un 3. Latvijas Anestezioloģijas, intensīvās terapijas, neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas kongress: tēzes] 189–228

Number 6

ORIĢINĀLRAKSTI [ORIGINAL PAPERS]
Latvian term structure of interest rates premium [Latvijas procentu likmju termiņstruktūras prēmija]
Viktors Ajevskis 229–233

Applied equivariant degree. Part III: Global symmetric Hopf bifurcation for functional differential equations [Lietišķā ekvivariantā pakāpe. III daļa: funkcionālo diferenciālvienādojumu globāla simetriska Hopfa bifurkācija]
Zalman Balanov, Wieslaw Krawcewicz, and Haibo Ruan 234–240

On the synchronisation of valve generator with delayed feedback [Svārstību ģeneratora ar aizturētu atgriezenisko saiti sinhronizācija]
Mark Bukatar and Māris Buiķis 241–244

Averaging method for retarding quasilinear dynamical systems with rapidly oscillating perturbations [Kvazilineāru dinamisku sistēmu ar laika aizturi un ātri oscilējošām perturbācijām vidējošanas metode]
Jevgeņijs Carkovs and Kārlis Šadurskis 245–254

What stochastic mechanics are relevant to the study of living systems? [Vai stohastiskā mehānika ir pielietojama dzīves sistēmu pētīšanā?]
Eugen Mamontov, Krzysztof Psiuk-Maksymowicz, and Andrei Koptioug 255–262

Diffusion approximation of some GARCH-M type impulse dynamical system [Impulsu dinamiskās sistēmas GARCH-M veidā difūzijas aproksimācija]
Oksana Pavļenko 263–265

New theorem on instability of differential equations in linear approximation [Jauna teorēma par diferenciālvienādojumu nestabilitāti lineārajā aproksimācijā]
Vasyl Slyusarshuk 266–267

SCIENCE LIFE [ZINĀTNES DZĪVE]

Professor Jevgeņijs Carkovs, a distinguished mathematician [Izcils matemātiķis profesors Jevgeņijs Carkovs]
Kārlis Šadurskis 268–270

Activities of the Latvian Academy of Sciences in 2005 (March – June) [Latvijas Zinātņu akadēmijas darbība 2005. gadā (martā–augustā)] 271–273

Aizlūgsim par Suni!

2006.gads – Suņa gads

“Kas tas par kukaini?” bieži vien jautājam, kad sastopam kaut ko nezināmu un neparastu. Tas vieplis, kas lūkojas pretī no Dabas un vēstures 2006. gada kalendāra vāka, tiešām pieder kukainim vienā tā attīstības stadijā – tas ir pelēkās dakšastes kāpurs. Šī portreta autors ir Aivars Petriņš. Savukārt uz pēdējā vāka redzamie krāšņie globusi no Dānijas Karaliskās bibliotēkas ir Gotharda Frīdriha Stendera, jā, jā, tā paša Vecā Stendera darināti. Viens bija domāts Karaliskajai bibliotēkai, otrs – pašam Dānijas karalim Frederikam V. Par Stendera māku liecina šāds atzinums: “dāņu ģeogrāfi vēl šodien apbrīno Stendera zināšanas, jo, piemēram, viņa Ķīnas zīmējums ir pat precīzāks nekā visās Stendera laikā pazīstamajās kartēs.” Par Stendera piedzīvojumiem Dānijā, septiņus gadus ilgušo globusu epopeju un daudz ko citu, ar viņa ģeogrāfiskajām interesēm saistītu var izlasīt Māras Grudules rakstā “ Gothards Frīdrihs Stenders (1714 – 1796) un ģeogrāfija”.

Vai nav neparasti, ka moderna šodienas studente, pie tam nebūt ne filoloģe, apbrīno un uzskata par pamācošu muižnieci no slavenās Kurzemes hercogistes grāfu Mēdemu dzimtas – Elīzu fon der Reki, dzejnieci, savam laikam ļoti emancipētu sievieti, kura sarāva laulības saites ar nemīlamu vīru, kuram bija tīkamas visas bagātu lauku muižnieku parupjās izpriecas. Elīza aizraujas ar misticismu, kļūst par Jelgavā iebraukušā avantūrista Kaljostro “uzticamības personu”, bet, sapratusi savu maldus, uzraksta par viņu atmaskojošu rakstu “Ziņojums par bēdīgi slavenā Kaljostro uzturēšanos Jelgavā 1779. gadā un tur veiktajām maģiskajām darbībām”, ar ko kļūst slavena visā Eiropā. “ 1981. gadā Elīzu fon der Reki kā vienīgo daiļā dzimuma pārstāvi uzņem Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā. Viņai ir iznākušas 26 dažāda nozīmīguma un literārās vērtības grāmatas, 13 no tām ir publicētas dzīves laikā, pēc nāves publicētas autores dienasgrāmatas, ceļojumu piezīmes un apraksti, publicēti vairāku autoru Elīzas fon der Rekes dzīves apraksti un biogrāfijas, dzeja”, lasām Gunitas Mūrnieces rakstā “Elīza fon der Reke”. Uz sev uzdoto jautājumu “Kas viņa bija man?”, raksta autore atbild: “Cilvēks, no kura mūža var mācīties.”

Margitas Zālītes raksts “Kursenieces Lizelotes Šrēberes ( dzim. Purvin) dzīvesstāsts” sākas ar intrigu.” Par Lizelotes eksistenci mēs uzzinājām pavisam nejauši. Nidas kafejnīcā “Kuršis” minēja, ka te katru dienu nākot tāda jocīga vāciete, kas iedzerot, paēdot un, pēc izskata un izturēšanās spriežot, neko citu arī Nidā nedarot.” Kad nu Lizelote ir novaktēta, dzerot šņabi ar minerālūdeni, sākas pilnīgi fantastisks stāsts, kurā Lizelotes vācu valodai pa vidu iesprūk īsteni kurseniski vārdi, tādi kā ūdin (ūdens), kapin (kapsēta), diržas (sukas), Pērkūnēns grauž (Dieviņš rājas). Kurseniece, kura, ilgus gadus Vācijā dzīvodama, apzinās savu identitati, kura prot pastāstīt par to, kā kursenieki dzīvoja pirms kara, uz Nidu atvaļinājumā brauc jau 14 vasaru. Necenšas atgūt māju, kur bijušajā vecāku guļamistabā , tagadējā krogus centrālajā telpā, jaunieši klaigā, dzer, skatās sporta raidījumus. Viņa nostaļģiju remdē ar brīnišķīgo Kuršu kāpu ainavu. “Dzimtenes mīlestības dēļ es to daru. Tā ir mana ilgošanās pēc senajiem ceļiem, ko staigājuši mani priekšteči. Visi ceļi te vēl ir saglabājušies, tiem pat vārdi ir tādi paši kā kādreiz,” saka Lizelote.

Tie ir tikai daži no kalendārā ievietotajiem rakstiem, bet jau no šīs nelielās izlases var just 2006.gada Dabas un vēstures kalendāra vadmotīvu – stāstīt par to, kas ir neparasts, citāds. Arturs Mauriņš par to raksta: “Neparastais intriģē, fascinē un aizrauj. Vairākums cilvēku ieinteresēti lasa grāmatas par neparastiem piedzīvojumiem,žurnālu nodaļas, avīžu rakstus “Neparastie notikumi”, “Neparastais parastajā”, “Vai tu zini, ka...” u.tml. Neparastais ir psihi veldzējošs malks dzīves ierastajā, apnicīgajā rutīnā. Pēc neparastā, neizzinātā tiecas cilvēka meklējošais gars.”

Lai jums jaunais Dabas un vēstures kalendārs ir gan psihi veldzējošs malks, uzzinot ko jaunu, piemēram, par “mīlas dzērienu” un kārpu nodzīšanu, gan mudina vērīgāk raudzīties dabā, lai ieraudzītu savu ūdeņu čipsti vai bišudzeni (varbūt ne tiešā, bet pārnestā nozīmē).

2005. gada 19. decembrī plkst.16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 302.auditorijā promocijas darbu (nozare – vadībzinātne, apakšnozare – izglītības vadība) ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda igūšanai aizstāvēs

***

***

***