Zinātnes Vēstnesis: 2006.g. 9. janvāris

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Latvijas Zinātņu akadēmija, apkopojot iesniegtos universitāšu, zinātnisko institūtu un centru priekšlikumus, nosaukusi nozīmīgākos Latvijas zinātnes sasniegumus 2005.gadā.

Gada nogalē, īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijas firmas steidzās piešķirt 2005. gada balvas nopelniem bagātiem zinātniekiem un viņu jaunajai maiņai. 21. decembrī a/s LATVENERGO mājvietā Pulkv. Brieža ielā tradicionāli tika pasniegta viena Alfrēda Vītola balva par izcilu devumu enerģētikā, divas Gada balvas par nozīmīgu devumu enerģētikā un balvas jaunajiem zinātniekiem. Šīs balvas Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar a/s LATVENERGO piešķir kopš 1999. gada. 2005. gads ir īpaši iezīmīgs kādai ģimenei, par ko runāsim mazliet vēlāk.

Balvas pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Juris Ekmanis un a/s LATVENERGO valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons.

Alfrēda Vītola balvu par izcilu devumu enerģētikā saņēma RTU docents Dr. sc. ing. Kārlis TIMMERMANIS par darbu kopu “Enerģētikas latviešu terminoloģija”. Viņš A.Vītola balvu saņem pēc tādiem izciliem zinātniekiem kā Juris Ekmanis (1999), Viktors Zēbergs (2002), Namejs Zeltiņš (2003), Jāzeps Barkāns (2004). Dr. sc. ing. Kārlis Timmermanis ir ne tikai Rīgas Tehniskās universitātes docents, bet arī LR Ekonomikas ministrijas Enerģētikas nozares ekspertu padomes loceklis, Latvijas Enerģētiķu biedrības valdes loceklis, Latvijas Valsts standarta Elektrotehnikas terminoloģijas standartizācijas tehniskās komitejas priekšsēdētājs . Viņš ir 130 zinātnisko un metodisko publikāciju, tajā skaitā 16 grāmatu autors. Ja ņemam vērā to, ka praktiski visa enerģētikas terminoloģija bija krievu valodā, Kārļa Timmermaņa devums patiešām ir milzīgs un faktiski prātam neaptverams.

Gada balvu par nozīmīgu devumu enerģētikā saņēma LZA Fizikālās enerģētikas institūta Elektrofizikālo procesu modelēšanas laboratorijas vadītājs, Dr. habil. sc. ing. Vladislavs PUGAČEVS par darbu kopu “Vēja iekārtu tiešās piedziņas ģenerēšanas un vadības lēngaitas elektriskās mašīnas”. Laureāta zinātniskais darbs saistīts ar vēja ģenerātoru iekārtas problēmām. Ir aprakstīti pētījuma rezultāti par elektrisko mašīnu jaunu konstruktīvo variantu izstrādāšanu ar tiešās piedziņas ģenerēšanas un vadīšanas sistēmām, kuras būtiski uzlabo tehniski ekonomiskos rādītājus un vienlaicīgi samazina iekārtas gabarītus un svaru, tajā pašā laikā nodrošinot bezkontaktību, darbības stabilitāti un tehnoloģiskumu izgatavošanā. Dr. habil. sc. ing. V.Pugačevs ne tikai vada FEI Elektrofizikālo procesu modelēšanas laboratoriju, bet kopš 1997. gada ir zinātniskās ražošanas firmas “Magnetons” direktors. Viņš nesen saņēma Latvijas Darba devēju konfederācijas balvu mazajam uzņēmumam. Darbu kopa, par kuru piešķirta LZA un a/s LATVENERGO balva, ietver 34 zinātniskos darbus, kas publicēti, sagatavoti drukāšanai un nolasīti zinātniskajās konferencēs no 2000. līdz 2005. gadam. Starp tiem ir divas monogrāfijas, 27 raksti un ziņojumi, kā arī 5 LV patenti. Kopējais zinātnisko darbu skaits latviešu, krievu un angļu valodā ir 135, to skaitā trīs zinātniskās monogrāfijas, 18 autorapliecības, 14 Latvijas patenti un 12 ASV, Francijas, Vācijas un Lielbritānijas patenti.

Ar Gada balvu par nozīmīgu devumu enerģētikā apbalvota Rīgas Tehniskās universitātes profesore, Vides aizsardzības un siltuma sistēmu katedras vadītāja, Dr. habil. sc. ing. Dagnija BLUMBERGA. Viņas devums – darbu kopa “Energoefektivitāte un ietekmes uz klimata pārmaiņām samazināšana”. Darbu kopa ietver 143 publikācijas un monogrāfiju “Energoefektivitāte”. Un te nu esam nonākuši līdz lielajam ģimenes notikumam, par kuru solījām pastāstīt. 2002. gadā LZA un a/s LATVENERGO balvu jaunajam zinātniekam saņēma profesores Dagnijas Blumbergas vecākā meita, jauna inženierzinātņu doktore Andra Blumberga (RTU Enerģētikas institūts) par darbu “Ēku energoefektivitātes izpēte. Ekonomiskā un ekoloģiskā optimizācija” (zinātniskais vadītājs Dr. habil. sc. ing. I.Veidenbergs). Savukārt 2004. gadā LZA un a/s LATVENERGO balvu jaunajam zinātniekam saņēma profesores Dagnijas Blumbergas jaunākā meita , zinātņu maģistre, RTU doktorante Marika Blumberga par darbu “Izpēte Nacionālā emisiju kvotu sadales plāna izstrādei” (zinātniskā vadītāja Dr. habil. sc. ing. D.Blumberga). Ja LATVENERGO, līdzīgi LATVIJAS GĀZEI, nolemtu apbalvot arī ārstus, tad uz balvu par alerģisko slimību izpēti varētu pretendēt arī profesores vidējā meita, medicīnas zinātņu doktore Guna Blumberga, un viss Blumbergu ģimenes “sievišķais spārns” būtu pilnībā aptverts. Guna par tādu neiespējamu iespēju tikai smej un saka, ka viņai nevajag. Taču arī bez viņas fakts, ka vienas ģimenes trīs sievietes plūkušas laurus tik vīrišķīgā profesijā kā enerģētika, ir vēsturē nebijis fakts.

LZA Fizikālās energētikas institūta Energosistēmu matemātiskās modelēšanas laboratorijas vadošajai pētniecei , Dr. sc.ing. Irinai OĻEIŅIKOVAI par darbu kopu “Latvijas elektroapgādes sistēmu zinātniskie pētījumi brīvā elektroenerģijas tirgū”. Irinai Oļeiņikovai ir 31 gads un 26 publikācijas (no 1999. gada);

RTU doktorantam Armandam KASPARĀNAM par maģistra darbu “Latvijas energosistēmas slodzes mezglu reaktīvās jaudas bilances analīze un optimizācijas metodikas izstrāde”. Armandam ir 24 gadi, divas publikācijas un referāts zinātniskā konferencē Čehijā;

LLU doktorantei M. Sc. Kristīnei ZIHMANEI-RĪTIŅAI par darbu “Bioloģiskās dīzeļdegvielas motoriem un apkurei”. Kristīnei ir 28 gadi, 9 publikācijas, piedalīšanās 5 vietējās un 5 ārzemju zinātniskajās konferencēs un viens LV patents.

LZA prezidents profesors Juris Ekmanis apsveica laureātus un vēlēja sekmes turpmākajā darbā, kā arī informēja par LR Ekonomikas ministrijā topošajām Latvijas Republikas elektroenerģētikas pamatnostādnēm.

No kreisās: laureāti Gatis Bažbauers un Kārlis Trušinskis, LZA prezidents prof. Juris Ekmanis, a/s "Latvijas gāze" prezidents Adrians Dāvis, laureāti Ivars Siliņš un Namejs Zeltiņš, Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas "Izglītībai, zinātnei un kultūrai" vadītājs Imants Meirovics

Profesors Jānis Stradiņš pateicas Kārlim Trušinskim un pasniedz simbolisku Minhauzena foto

A. Edžiņas foto

22. decembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika 2005. gada pēdējā apbalvošana – Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s “Latvijas gāze” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” 2005. gada balvas zinātnē saņēma divi ievērojami zinātnieki vai praktiķi gāzes, siltumtehnikas un ar tām saistītās ķīmijas tehnoloģijas nozarēs, kā arī sirds ķirurģijas un kardioloģijas zinātnēs par izcilu darbu kopumu vai mūža veikumu.Apbalvoti arī divi jauni zinātnieki.

Šī ir samērā jauna balva un, kā atzīmēja mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” vadītājs profesors Imants Meirovics, a/s “Latvijas gāze” prezidents Dr. Adrians Dāvis, ar kuru mērķprogrammai jau ir ilgstoša sadarbība studiju atbalstam, pats ierosināja iedibināt kopīgu balvu arī zinātnē. Balvu līdzšinējie laureāti, kā saka, komentārus neprasa, tie ir plaši pazīstami un sabiedrībā cienīti zinātnieki un ārsti Andris Krēsliņš un Romans Lācis (2002), Egīls Dzelzītis un Jūlijs Anšelevičs (2003), Viktors Zēbergs un Jānis Volkolākovs (2004).

2005. gada balvu – Zelta medaļu, diplomu un stipendiju par mūža veikumu kardioloģijā pasniedza profesoram Dr. habil. med. Ivaram SILIŅAM. Viņš ir ievērojams ārsts, zinātnieks un pedagogs. Sadarbībā ar Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta speciālistiem 60. un 70. gados radīta aparatūra perifēro asinsvadu izmeklēšanai ar neinvazīvām metodēm.Profesora I.Siliņa izstrādātās vadlīnijas (1994) sirds mazspējas ārstēšanā palīdzējušas ievērojami uzlabot specilizētās palīdzības kvalitāti šajā sarežģītajā kardioloģijas virzienā. Profesors ir iecienīts lektors studentu un ārstu auditorijās . Viņa vadībā izstrādātas trīs medicīnas doktoru disertācijas , vairāk nekā 40 gadu laikā ir izaugušas jaunas ārstu paaudzes. 154 zinātnisko publikāciju, 8 medicīnas rokasgrāmatu un 5 izgudrojumu autors. Latvijas PSR Valsts prēmijas (1982) laureāts kardioloģijā, ASV ārstu koledžas goda biedrs (1996), valsts emeritētais zinātnieks (2002). Profesors Imants Siliņš ir tas apskaužamais gadījums, kad cilvēks visu mūžu nodarbojas ar to, kas patīk un rada prieku, un par to vēl saņem algu. Medicīna profesoram ir neizsīkstošs intereses avots.

Zelta medaļu, diplomu un stipendiju saņēma profesors Dr. habil. sc. ing. Namejs ZELTIŅŠ – enerģētiķis ar ļoti plašu skatienu – par darbu kopu “Dabas gāzes efektīva transporta, uzglabāšanas un izmantošanas kompleksie pētījumi”.

Tā ir balva par mūža devumu gāzes un siltumtehnikas nozarē. Šai tēmai veltītā darbu kopa sastāv no 23 publikācijām, taču Nameja Zeltiņa Latvijas enerģētikas kompleksa tematikai veltīto zinātnisko publikāciju skaits kopumā pārsniedz 250. Namejs Zeltiņš ir rūpējies, lai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā varētu ieņemt savu likumīgo vietu Pasaules Enerģētikas padomē, jo ir viena no šīs starptautiskās organizācijas dibinātājvalstīm 1924. gadā. Viņš ir Latvijas Nacionālās enerģētikas padomes vadītājs. Daudz strādājis pie Latvijas Nacionālās enerģētikas programmas izveides. Runājot par dabasgāzi, profesors Zeltiņš par galveno nosauc piegādes drošību.

Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēks Dr. sc. ing. Gatis BAŽBAUERS, kurš balvu saņēma par darbu kopu “Slodžu un ģenerējošo jaudu izvietojuma izpēte Latvijas reģionos”, jau ir paguvis sarūpēt krietnu CV. Viņam ir inženiera siltumenerģētiķa diploms (1990, RTU), M.Sc. mehānikā (1995 Masačūsetas Tehnoloģiskais institūts), Dr.sc. ing. (1999 par disertāciju “Turbulences iespaids uz ogļūdeņraža oksidēšanās procesu un kaitīgo izmešu veidošanos enerģētiko iekārtu pēcliesmu zonā”), viņš ir arī vadības zinātņu bakalaurs (2002 RTU). RTU mācībspēks, kopš 2002. gada – docents, SIA “EEE” inženieris (1992-1993), Masačūsetas Tehnoloģiskā institūta pētnieks (1993-1995), zviedru firmas “Vattenfall” Latvijas nodaļas projektu vadītājs (1995-2001) un direktors (kopš 2001). Pētījis Latvijas energoapgādes sistēmas tehniskos, vides un ekonomiskos aspektus. Piedalījies elektrības un siltumenerģijas tarifu aprēķina metodikas izstrādē. 2005. gadā Gatis Bažbauers kļuva par Latvijas Siltuma ražotāju asociācijas prezidentu.

Kā balvas pasniegšanas ceremonijā tika jokots, Gatis Bažbauers nāk no labas ģimenes, arī uz balvas saņemšanu viņu atvedis tētis – ilggadējs RTU Elektroenerģētikas fakultātes dekāns. Pats laureāts teica, ka, pasaules naftas krājumiem ejot uz beigām , enerģētiķus sagaida lieli izaicinājumi.

Ne mazie izaicinājumi gaida arī jauno kardiologu Kārli TRUŠINSKI, LU Kardioloģijas institūta asistentu. Viņš apbalvots par sekundāro riska faktoru pētījumiem un novērtējumu koronārās sirds slimības izcelsmē un prognozēšanā. Dakteris Trušinskis pilnveidojies izcilākajos Austrālijas, Anglijas, Holandes, Itālijas medicīnas centros. Profesors Jānis Stradiņš kā Kārļa Trušinska pacients izteica dakterim visdziļāko pateicību, teikdams, ka daudzus pacientus izglābušas šīs rokas. Viņš ir ļoti iejūtīgs, ļoti profesionāls saskarsmē ar pacientiem. Un, tā kā invazīvajā kardioloģijā ir daudz kas kopīgs ar Minhauzena izkļūšanu no purva, izvelkot pašam sevi aiz matiem, tad profesors Stradiņš pasniedza dakterim Trušinskim monētu ar Minhauzena attēlu.

Taču Kārlim Trušinskim bija jāuzklausa ne tikai pateicības un cildinājumi , bet arī novēlējumi drīzāk pārvērst savas atziņas un darbus zinātnē, lai savam vārdam varētu pievienot Dr.med. kā zinātniskās kvalifikācijas rādītāju. Pats laureāts izteica pateicību savam kolēģim P. Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas centra invazīvās kardioloģijas nodaļā Andrejam Ērglim,no kura viņš daudz mācījies.(“Dienas” korespondentei Kārlis Trušinskis par Andreju Ērgli teicis:”Ja tinu filmu atpakaļ, tad atceros, ka pirms desmit gadiem, kad slimnīcā pacienti gulēja nedēļām un Ērglis teica – kādreiz mums būs vienas dienas stacionārs, man tā šķita utopija. Taču drīz sapratu, ka tas cilvēks nav traks, viņš vienkārši redz un plāno nākotnē.”) Tāpat savai skolotājai profesorei Verai Rudzītei.

A/s “Latvijas gāze” prezidents Dr. Adrians Dāvis, kurš par dabasgāzi parasti ir spiests runāt 365 dienas gadā, aicināja šo vienīgo dienu neilgi pirms Ziemassvētkiem par to nerunāt, bet padomāt par valsts un uzņēmēju atbildību par zinātni un izglītību. Politiskā atmoda ir notikusi, bet ekonomiskā atmoda pat vēl nav sākusies, tādēļ zinātne un izglītība joprojām nav pietiekami atzīta un zinātnē spēj strādāt tikai fanātiķi un ļoti stipri cilvēki. A.Dāvis lūdza piedot jaunajai valstij, kura vēl neprot novērtēt zinātnes lomu, tādēļ ir nepieciešamas tādas firmas kā “Latvijas gāze”, kas vismaz dažiem zinātniekiem spēj pateikt paldies par viņu pašaizliedzīgo darbu. Viņš aicināja arī citus uzņēmumus sekot “Latvijas gāzes” paraugam, līdz valsts un sabiedrība spēs pilnībā novērtēt zinātnes un izglītības lomu. A.Dāvis, ironiski nosaucis “Latvijas gāzi” par”nīstamo monopolistu”, aicināja Latvijas Zinātņu akadēmiju noslēgt ilgtermiņa sadarbības līgumu, kuru nevarētu ietekmēt nekādas politiskās spēles. Tā, gribot negribot, tomēr iznāca runāt par gāzi, bet nobeigums šajai sarunai bija cerīgs.

Arī mēs varam sacīt, ka tīri zinātniskā ziņā T. Grothusa darbība būtībā bija Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības augstākais devums un arī viena no virsotnēm ar Latviju saistīto pētniecības darbu vēsturē.

Diemžēl pēc 1822. gada, līdz ar Grothusa nāvi, Paukera aiziešanu no biedrības sekretāra amata (viņam pārmeta izšķērdību pārāk speciālu zinātnisku krājumu izdošanā) un Vatsona pievēršanos latviešu avīžniecībai, biedrības tīri zinātniskā darbība apsīka, trešais annāļu sējums palika neizdots. Arī Nikolaja I laikmeta iestāšanās, dekabristu un poļu dumpja apspiešana neveicināja sabiedriskas darbības izvēršanos. Tikai ar 1840. gadu atsākās biedrības rakstu krājumu regulāra izdošana, gan ar nedaudz citu ievirzi, Latvijas Valsts vēstures arhīvā no biedrības saglabājusies sarakste ar daudzām zinātņu akadēmijām (Pēterburgas ZA, Vīnes ZA, Vācu Dabaspētnieku akadēmiju “Leopoldina” u.c.), daļēji arī biedrības arhīvs, vērtīga autogrāfu kolekcija.

Minot Kārli Vatsonu, mēģināšu atbildēt uz pamatjautājumu – vai šī Kurzemes biedrība bija saistīta ar latviešiem, ar viņu apgaismību. Pieminētajā statūtu 1817.gada papildinājumā deklarēts:

“Taču biedrība neaprobežojas, lai tikai izglītotajās kārtās veicinātu gaumi, mīlestību un kaisli uz augstākajām zinībām, <..> kā īpašu un svētu pienākumu tā uzliek arī no savas puses darboties, lai garīgi paceltu zemākās tautas kārtas. Šai nolūkā tā izdos pilsētniekiem un zemniekiem gan laiku pa laikam īpašus populārus rakstus, tautas kalendārus u. tml., gan periodisku tautas avīzi, ja to uzskatīs par derīgu un mērķtiecīgu. Šie raksti iznāks vācu, latviešu un igauņu valodā. Tie būs domāti šo kārtu vajadzībai un rediģēti atbilstoši to uztveres spējai”.

Ja KLMB kļuva par pirmo letonikas, letonistikas publisko tribīni, par to lielā mērā jāpateicas Kārlim Vatsonam (1777–1826), biedrības aktīvam biedram, Lestenes un Struteles mācītājam un pirmā latviešu laikraksta izdevējam. Kārlis Vatsons bija Pētera akadēmijas latīņu valodas profesora M. Vatsona dēls, pats literāts un latviešu problēmu pētnieks, kurš dzimtbūšanas atcelšanas laikmetā aizrāvās ne tikai ar latviešu senatni un valodu, bet arī ar latviešu nācijas nākotnes vīziju. Viņu atbalstīja ietekmīgais Vidzemes luterāņu baznīcas superintendents, G. Merķeļa centienu veicinātājs Karls Zontāgs (1765–1827), arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs. Tieši Kurzemes Literatūras biedrības sēdēs Vatsons nolasīja daudzus referātus par latviešiem; vispār, 1817.–1821.g. viņš bija referents vai pusē visu biedrības sēžu.

1818. XII Par letu [baltu] saimes nācijām, kādas tautas pie tās pieder un kādas zemes tās apdzīvo

1819. I Par latviešu valodas izcelšanos no slāvu – krievu valodām un par gotu un somu valodas ietekmi uz latviešu valodu

1819. III Par valodu attiecībām vācu Rītjūras provincēs un par latviešu pārvācošanu

1819. XI Kurzemes senais iedalījums, vāciešiem ienākot (pēc 13. g.s. dokumentiem un senajām hronikām)

1820. X Par kukaiņiem, kas 1820. g. vasarā nodarījuši lielu skādi laukiem Kurzemē.

Vēl Vatsons biedrībā referēja par seno zemgaļu virsaišiem Vestartu un Nameisi, par Kurzemē mītošajiem “krieviņiem”, par “leišu vecu pagānišķu māņu ticību”. Latviešu kalendāra pielikumā (1822., 1823.g. ) publicētas prof. L. Rēzas izdotā lietuvju dzejnieka K. Donelaiša “Zemnieku dziesmas” (daļa no “Gadalaikiem”) Vatsona tulkojumā, bet Vatsona apcerējumus par letu (baltu) tautām un to radniecību ar slāviem vēl 1842.gadā publicēja D. Jazikovs pazīstamajā Pēterburgas žurnālā “Sin otečestva”.

Vatsona referātos un publicējumos pa daļai zinātniskā, pa daļai populārzinātniskā formā runāts par baltu (letu) valodniecību, definēta šī valodu grupas saistība ar slāvu un ģermāņu valodām, somu valodu ietekme, mēģināts sniegt interpretāciju arī seno hroniku materiāliem. Lielā mērā Vatsons turpināja Merķeļa aizsākto senlatviešu cilšu romantizēšanas un idealizācijas tendenci, gan daudz vairāk balstoties uz konkrētu lingvistisku vai vēstures materiālu. Tiesa, arī Vatsona rakstos daudz nepamatotu un vēlāk neapstiprinātu atziņu, piemēram, ka ģermāņu cilts heruļi, kas 476. gadā gāza pēdējo Romas imperatoru, identificējami kā latvieši.

Taču vēl nozīmīgāka bija Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdēs 1819.gada februārī – aprīlī notikusī publiskā diskusija par to, vai latvieši ir pārvācināmi. Sekojot Jaunā Stendera atziņām, Salgales mācītājs Ādams Konrādi publiski izteica domu, ka latvieši augstākās humanitātes un kultūras vārdā pašu latviešu labad būtu pārvācojami, lai varētu sasniegt augstāku sabiedrisku un izglītības stāvokli, savu referātu nobeidzot ar bēdīgi slaveno saukli: “Keine Letten mehr !”. Konrādi apgalvoja, ka valoda vien šķir latviešus no vāciešiem. Ticība un tēvzeme ir viena. Dzimtbūšanas atcelšana tuvina abas tautas, šo dabīgo gaitu nevajag kavēt. Latvietis, redzēdams vācietī kaut ko labāku, labprāt piemērotos viņam. Tagadējam latvietim senču ziņā nav nekā cildinoša. Latviešu valoda tik trūcīga, ka viņu zaudējot nekas nav zaudēts. Zem patvarības un kalpības spaidiem nav izveidojies nekāds tautas raksturs, tautas gars. Taču pārējie diskusijas dalībnieki – Jelgavas ģimnāzijas profesors K.V. Krūze un Dr. E. Trautfetters, mācītājs K. Elferfelds, apriņķa maršals, jurists G. H. G. Brinkens, Kurzemes provinces likumu komisijas prezidents G. B. Engelharts un arī pats K. Vatsons dedzīgi uzstājās par to, ka latviešiem jādod zināšanas viņu pašu valodā.

Prof. Krūze: Jaunajā statusā brīvais latvietis nevar iztikt ar agrāko vergu valodu, tā pārveidojama. Latviešu valodas nabadzība nevar būt par iemeslu viņas atmešanai; arī izmeklējot slepkavību nejautā, vai nokautais bijis bagāts vai nabags.

Vatsons: Jebkura tauta var tikt izglītota ar savu valodu, šīs tautas nacionalitātes sargātāju. Valodas iznīcināšana ir ne vien ļoti grūta, bet arī augstākā mērā netaisna un kaitīga. Latviešu tieksme mācīties vācu valodu nenāk no vācu valodas un kultūras mīlestības, bet ir tikai turīgo augstprātība, pie citiem uzskats, ka iemācoties vācu valodu, var pāriet kungu kārtā.

Krūze, Vatsons, Zontāgs, arī Elferfelds un Engelhards, Kēlers uzsvēra, ka latviešu valodā jāveido jauna terminoloģija, īpaši likumu tulkošanai un skaidrošanai vajadzīgi jauni vārdi, arī latviešu Bībeles valoda jāpārlūko – jaunam laikmetam, jaunajai dzīves iekārtai vajadzīga jauna valoda, bet šai valodai jābūt latviešu valodai, ne vācu.

Vatsons izvirzīja priekšlikumus, ka KLMB būtu piešķirama privilēģija izdot latviešu valodā gadagrāmatu vai mēnešrakstu. Atbildē uz šo rosinājumu marķīzs Pauluči atzina, ka biedrība ar šīm lietām gan varētu nodarboties, taču monopolprivilēģija tai nebūtu jādod un arī informāciju latviešiem vajadzētu sniegt dozētu. Lieta beidzās ar to, ka Vatsonam atļāva no 1822.gada izdot nedēļas laikrakstu “Latviešu Avīzes”, kuras viņš kopā ar Stefenhāgenu nu rediģēja un izdeva līdz pat savai nāvei 1826.gada “Latviešu Avīžu” redakcija atradās tajā pašā Stefenhāgena mājā, Kannulējēju ielā, kur Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība un Jelgavas muzejs, dzīvoja ciešā simbiozē ar biedrību.

“Latviešu Avīzes” parasti raksturo kā klerikālas, konservatīvas ievirzes izdevumu, latviskā gara nomācēju un tautisko centienu apkarotāju, vācu mācītāju ideoloģijas izplatītāju latviešu vidū (ironizē par “veco Lavīzi” !). Droši vien jaunlatviešu laikmetā tā tas patiešām arī bija, taču Vatsona laikā šī avīze lielā mērā raksturojama kā mērenu apgaismības centienu paudēja, tautas izglītotāja, protams, nevis Merķeļa, bet Vecā Stendera izpratnē. Tā cēla latviešu zemnieku zināšanas, deva tiem plašāku skatienu un visumā atbilda toreizējo latviešu zemnieku mentalitātei un intelektuālam līmenim, pauda klerikāli patriarhālu nacionālismu.

Raksturīgi, ka avīzes otrajā numurā Vatsons sniedz rēķināšanas uzdevumu latviešiem:

Gluži negaidot šī uzdevuma publicēšana izraisa pirmo publisko polemiku latviešu presē, kas ilgst 4 mēnešus. Kandavas pastnieks – “grāmatu nesējs” Krebsbergs un tas Nukke Miķels šādu publikāciju atzīst par lasītāju izjokošanu un lūdz, lai tās Avīzes citādi raksta. Lasītāji sāk rosināt visai vientiesīgā veidā, par ko tad Avīzēm būtu jāraksta. Ērmans Nāting un Krists Nāting savukārt saka, ka ēdolniekiem mīkla patikusi. Klibīšu Ansa, tā nomirēja, dēls Jānis ieteic paļauties uz mācītājiem un lūdz “tos avīžu apgādātājus, lai liek arvien visādus stāstus par ziņu no mūsu Kurzemes, kas mums vēl vairāk ir derīgs, nevis no Vāczemes, kaut gan tas arī labs ir ….” Andreass, Mārtiņa dēls, iekš vārda tās latviešu draudzes no Bauskas ķirspēles apgalvo, ka cūku rēķināšana nebūt neesot izjokošana. Izvēršot tālāku diskusiju, Veczvārdes vagars Jēkabs Pīsenieks savukārt ierosina: “Saņemsimies visi vienis prātis un nosauksim savu mīļu Kurzemi par jaunu Vāczemi!” Viņš izsaka pārliecību, ka “mēs saviem Vāczemes brāļiem līdzīgi tapsim, ja tikai paši no sevis gribam vecu māņu ticību, skaudību un muļķību atmest”.

Pāris citātu. Pīsenieks: “Man prāts uz to nesas, ka mēs latvieši iekš visādas labas zināšanas, iekš labas lauku kopšanas un iekš skolu apgādāšanas Vāczemes zemniekiem varam līdzīgi tapt”.

Elferfelds (juniors): “Tomēr es Jums šo padomu donu no mīļas sirds: negribat tapt, ne saucaties par jauniem vāczemniekiem. Tāpēc ka, kad kāda tauta savu būšanu un valodu atmet un citas tautas būšanu un valodu pieņem, tad top greiza iekš sirds prāta. Katrai tautai savs gods un sava īpaša slava. Jūs patiesi neesat sliktāki par vāczemniekiem. Latviešu tauta mudra iekš saprašanas”.

Lasītāju domu apmaiņā tomēr ieskanas arī pretējs viedoklis, ka ne viss, kas labs Vāczemei, labs arī Kurzemei, – tā saka mācītājs Katerfelds un Elferfelds jaunākais. Viss kopā gandrīz vai lasāms kā mūsdienīga interneta diskusijas par Latviju Eiropā.

“Latviešu Avīzēs” Vatsona laikā vismaz četras reizes (LA, 1822, ?9; 1823, 24. maijā; 1824, ?28; 1825, ?27) tiek piemin?ta ar? Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, gan saistībā ar “Muzeumu” Jelgavā, ko drīkstot aplūkot arī latvieši un kura krājumi atrodas Stefenhāgena izdevniecības namā, gan sakarā ar biedrības 1824. gada sapulci, kurā Kurzemes galvenais akušieris un Jelgavas muzeja konservators Johans Lihtenšteins (1787–1848) (Hamburgas rabīna mazdēls un J. F. Rekes draugs) salīdzina latviešu un vācu zemnieku higiēnu, rosinot vairākus praktiskus uzlabojumus.

Lihtenšteins runā par to, ka “Vāczemes zemnieki daudz stiprāki, jo veseli un spirgti esot par mūsu zemniekiem un , ka ari ilgāki dzīvojot”. Tas tādēļ, ka “daudzreizām tie latviešu bērniņi jau gļēvi piedzimstot, jo pie mums daudz ko nerēķinājot par grūtu sievu”, ka “vecāsmātes uz zemēm savu amatu it nemaz labi neprotot”, ka “latviešu bērni ar savām mātēm paliekot dažu dienu nemazgāti, tādēļ nu arī kašķi gandrīz pa visām mājām esot atronamas”, tāpat “pie mums mazas un sliktas akas pa mājām esot, pie dažām mājām it ne kādas akas nav, bet tikai bedre, kur no malu malām neskaidrs ūdens satek”. Lihtenšteins māca kungiem, lai tie gādā, ka “pie ikkatrām mājām laba aka taptu izrakta un lai allažiņ labu alu pa visiem krogiem tura, tad tā negodīga un neveselīga brandavīna dzeršana, kas dažu latvieti priekš laiku vecu un vāju darot, jo dienām izzustu”. Tāpat : “Latviešu meitas būtu jāmāca labāki barību vārīt un labāki glabāt un uzturēt, ka nepaliekot tik ātri nesmeķīga un neveselīga. Arī Latviešiem būtu jāpalīdz, kad allažiņ un papilnam sāli, kas tik ļoti vajadzīga lieta ir, varētu dabūt”. (Latviešu Avīzes, 1824.g. 10. jūlijā, Nr. 28). Neapšaubāmi, šādas higiēnas pamācības var vērtēt kā visai noderīgas un savlaicīgas zemnieku sadzīves modernizēšanai Kurzemē.

Par pašu Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdi minēts arī, ka “beidzot tas biedrības siktērs [sekretārs Dr. Kēlers, – J. S.] vēl nolasīja tos vārdus to 14 kungu un vienas gaspažas, kas pa Kur– un Vidzemi, kā arīdzan pa Vāczemi par biedrības locekļiem šo gad ir tikuši uzņemti” (Latviešu Avīzes, 1824.g. 10. jūlijā, Nr. 28).

Vatsons aicina arī latviešus iegriezties Jelgavas muzejā (Latviešu Avīzes, 1822.g. 2. martā, Nr. 9):

Vēl vairāk, jau piecus gadus pirms “Latviešu Avīžu” reālas iznākšanas tās iecerētais redaktors K. Vatsons Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā 1817.g. 8. augusta sēdē nolasījis “latviešu tautas avīzes parauga lapu” par piemēru kādā garā šī periodiskā tautas avīze “Mēneša Avīze” jeb “Padoma devējs pie tās jaunas brīvestības būšanas” būtu jāveido. Šajā parauga lapā, cita starpā sniegta ziņa par pašas Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības darbības reālo sākumu, proti par tās pirmo sēdi 1817. gada jūnijā:

Še viena jauna biedrība cēlusies, kas visas augstas gudrības grib kopt un par to gādāt, ka tās gudras zināšanas, kas dažam ir, vairāki zināmas taptu pie augstiem, kā pie maziem. Tas cienīts Ģenerālgubernatora kungs to labu apņemšanu un šīs biedrības likumus ar augstu Ķeizara ziņu apstiprinājis un pats par biedri šīs biedrības tapis. Kungi no muižnieku un citas kārtas, it īpaši mācītāji, pie šīs biedrības pieder. Tā cienīga liela māte [Doroteja, – J. S.], kas citkārt pār mums valdīja, tik žēlīga bijusi, ka viņa šai biedrībai, kuras loceklis pati tapusi, 1000 rubļus sudraba naudā šķiņķojusi, ka tās labas apņemšanās jo labi varētu izdarīt. Šī biedrība grib arī to apgādāt, ka latviešu ļaužu zināšanas taptu vairotas un cilātas.”(Dokumenti par Latviešu Avīžu izveidi un darbības sākumu (V. Zelčes un M. Jakovļevas publikācija un komentāri) publicēti žurnālā “Latvijas Arhīvs”, 1994. – Nr. 3. – 52.–60. lpp.).

Tieši apcerētās Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības iniciatīvas, diskusija par latviešu pārvācošanu, Vatsona “Latviešu Avīžu” regulāra iznākšana rosina Vidzemes un Kurzemes vācu mācītājus dibināt jaunu, tieši latviešu izpētei un izglītošanai paredzētu “Latviešu literāro biedrību” (Lettische Literärische Gesellschaft) vai “Latviešu draugu biedrību”, ko dibina 1824.gada, kuras statūtus apstiprina 1826.gadā un kura faktiski darbību sāk 1827.gadā. Šādas biedrības dibināšanas pirmie rosinātāji – letofīli Vatsons, Zontāgs Latviešu draugu biedrības darbības sākumu paši gan vairs nepieredz, viņi abi mirst pirms tam, Vatsons – atstājis 8 bērnus un vienu pieņemtu bāreni ģimenē. Pati Latviešu draugu biedrība darbojās gan Rīgā, gan Jelgavā, vairāk tomēr Rīgā, bet no Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības tā pārņem latviešu tautas izglītošanas funkcijas. Iztirzāt visai pretrunīgi vērtētās Latviešu draugu biedrības darbību laika gaitā, tās principiālās nesaskaņas ar jaunlatviešiem, pretošanos Rīgas latviešu biedrības dibināšanai, “Latviešu Avīžu” pretstāvi “Pēterburgas Avīzēm” neietilpst šī referāta uzdevumā. Še gribu vienīgi uzsvērt, ka tieši Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība savā ziņā deva pirmos impulsus Latviešu draugu biedrības dibināšanai, kas savos 1855. – 1857. gadā protokolos pati dēvējās par “latviešu valodas un literatūras akadēmiju” un izdeva zinātnisku žurnālu “Magazin”. Tāpat kā KLMB, arī Latviešu draugu biedrība bija nozīmīgs faktors Vidzemes un Kurzemes integrēšanā, vienotas latviešu kultūras priekšnoteikumu izveidošanai. Latviešu draugu biedrības ilggadīgais priekšsēdētājs, pazīstamais latviešu valodas un etnogrāfijas, latviešu apdzīvotās teritorijas robežu pētītājs Augusts Bīlenšteins (1826–1907) (Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības goda biedrs kopš 1877.gada un Pēterburgas ZA korespondētājloceklis) ir uzsvēris abu šo biedrību pēctecību un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības lomu Latvijas vēstures un etnogrāfijas sākotnējā izpētē:

“Kurzemes literatūras un mākslas biedrība savos protokolos jau 1820.–ajos gados raidīja skatus tēvzemes vēsturē. No šīs biedrības, kura savas darbības sākumos pievērsa īpašu interesi mūsu latviešu zemnieku tautai, 20.–ajos gados zināmā mērā tapa Latviešu literārā biedrība, kura sāka patstāvīgu eksistenci. Šīs [KLMB, – J. S.] biedrības sekretārs J. Dērings [19.] gadsimta vidū guva īpašus nopelnus pilskalnu pētniecībā”.

LZA ārzemju loceklis profesors Indriķis Šterns (13.10. 1918. – 29.12. 2005.)

Sava mūža 88.gadā no dzīves šķīries Latvijas vēstures institūta korespondētājbiedrs, LZA ārzemju loceklis, Dr. phil. profesors Indriķis Šterns, kas pēc saviem nopelniem atzīstams par latviešu izcilāko viduslaiku vēstures speciālistu. Viņa darbi par Vācu ordeni, tā statūtiem un ordeņa sākotnējo darbību Tuvajos Austrumos ir izpelnījušies starptautisku atzinību. Daudzie raksti par Latvijas viduslaiku vēstures notikumiem, kapitālie monogrāfiskie darbi divos sējumos par Latvijas vēsturi no 12.gs beigām līdz 16.gs sākumam, kur sarežģītie vēstures procesi tādā apjomā pirmoreiz skatīti no latviešu tautas viedokļa, ir novērtēti ar daudziem apbalvojumiem.

I. Šterns dzimis 1918.gada 13.oktobrī Liepājā, kur ieguvis sākotnējo izglītību. Vēstures studijas uzsācis vēl pirmskara LU pie prof. A. Švābes, taču II pasaules kara notikumi studijas aizkavēja un universitāte bija jāpabeidz jau trimdas apstākļos ASV. Ar 1968. gadu I.Šterns tika uzņemts ASV Viduslaiku vēsturnieku b-bas sastāvā un kļuva par seno un viduslaiku vēstures docētāju Mīlenberga koledžā Alentaunā, kur nostrādāja vairāk nekā 20 gadus un pensionējās kā emeritētais profesors.

Pie Latvijas vēstures tematikas I.Šternam bija iespējams strādāt no maizes darba brīvajā laikā, kad viņš saņēma uzaicinājumu uzrakstīt Latvijas viduslaiku vēstures sējumus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 90.gados I.Šterns uz ilgāku laiku apmeklēja dzimteni, kur LU Vēstures un filozofijas fakultātes studentiem nolasīja Latvijas viduslaiku vēstures kursu. Šajā laikā veidojās viņa auglīgā sadarbība ar Latvijas vēsturniekiem. Vietējos žurnālos un rakstu krājumos I.Šterns publicēja savus pētījumus par zemju izlēņošanu, vasaļu muižu sākumiem, Rīgas vēsturi u.c. Tika publicēta monogrāfija “Latvijas vēsture 1290-1500” (1997, 741 lpp.), kas kādā no recenzijām nosaukta par dižgrāmatu – monumentālāko pētījumu Latvijas viduslaiku vēsturē. Lasītāju rīcībā bija nonācis oriģināls 14.-15.gs vēstures notikumu un parādību sistemātisks izklāsts, kāda līdz tam historiogrāfijā nebija. Par šo izcilo pētījumu I.Šterns saņēma ģenerāļa Kārļa Gopera fonda balvu un LZA Arveda Švābes balvu. Atzīmējot I.Šterna nopelnus Latvijas vēstures pētniecībā, LZA pilnsapulce 1998.gada 27.novembrī viņu ievēlēja par LZA ārzemju locekli.

Nākošo lielo darbu “Latvijas vēsture 1180 – 1290. Krustakari” (2002, 735 lpp.) I.Šterns publicēja par 13.gs notikumiem. Ar šo sējumu tika pabeigta Latvijas vēstures sērija, ko pēckara periodā bija sagatavojuši tagad jau aizsaulē aizgājušie trimdas latviešu vēsturnieki. Latvijas 13.gs vēsturi I.Šterns uzrakstīja, izvērtējot visus iespējamos vēstures avotus, arī lietiskos materiālus. Izmantojot savā doktora disertācijā veiktās studijas par Vācu ordeni, I.Šternam bija iespējams labāk izprast ar šo ordeni radniecīgo Zobenbrāļu un Livonijas ordeņbrālu mentalitāti, kas nebija pieņemama vietējiem iedzīvotājiem brīvības cīņu laikā 13.gs. Ar konkrētiem piemēriem autors šajā grāmatā parādīja, kā jaunie zemes kungi nobīdīja pie malas vietējos valdniekus un iznīcināja to dzimtas.

I.Šterna pētījumi Latvijas viduslaiku vēsturē, t.sk. augšminētā grāmata, augstu novērtēta vairākās recenzijās. Par lielajiem nopelniem Latvijas viduslaiku vēstures pētniecībā LZA Senāts profesoru I.Šternu 2003.gadā apbalvoja ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu.

Pēc grūtas slimības I.Šterns nomira 29.decembrī ASV pilsētā – Alentaunā, kur 5.janvārī viņu guldīs zemes klēpī vietējās draudzes kapsētā. Latvijas vēstures institūta kolektīvs skumst par izcilā vēsturnieka nāvi un izsaka dziļu līdzjūtību aizgājēja tuviniekiem – dzīvesbiedrei un meitām.

Ziemeļvalstu Lauksaimniecības zinātnieku asociācijas Prezidija sēde novembra vidū notika Kauņā, Lietuvā, kas ir līdz šim nebijis fakts. Parasti mēs, baltieši, esam braukuši uz Ziemeļeiropu. Bet pēc asociācijas prezidenta Svena Adalsteinsona (Islande) un ģenerālsekretāra Torna Eriksona (Zviedrija) vizītes Latvijā un piedalīšanās mūsu Zinātņu akadēmijas Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas organizētajā starptautiskajā konferencē “Agrārās zinātnes attīstības problēmas ES vienotā telpā” 2005. gada 27. – 28. maijā izveidojās tālākā, Baltijas virzienā vērstā, sadarbības programma.

Neliela uzziņa – Ziemeļvalstu Lauksaimniecības zinātnieku asociācija ir NVO, kurā apvienojušās piecu Ziemeļvalstu un trīs Baltijas valstu lauksaimniecības speciālisti. Asociācijas darbības pamatā ir divi zinātniskie semināri un viena konference gadā katrā no deviņām sekcijām. Reizi četros gados notiek kongress.

Lai Baltijas valstis ciešāk iesaistītos asociācijas darbā, Kauņā notikušajā sēdē katras sekcijas valdē tika ievēlēts viens zinātnieks no Baltijas (iepriekš sekcijas valdi veidoja tikai pieci Ziemeļvalstu zinātnieki), līdz ar to Baltijas valstu zinātnieki piedalīsies sekciju valdes sēdēs. Tā, piemēram, Ekonomikas sekcijā ir ievēlēta profesore Baiba Rivža, Izglītības un konsultāciju sekcijā – R.Sīle.

Tālākā sadarbība varētu veidoties, pirmkārt, ciešāk apvienojoties starptautisko konferenču organizēšanā un uzaicinot valdes locekļus konferenču zinātnisko rakstu redakcijas komisijās, kā arī par zinātnisko rakstu recenzentiem; otrkārt, semināros piedaloties Baltijas valstu jaunajiem zinātniekiem un doktorantiem; treškārt, Ziemeļvalstu zinātnieki varētu būt doktorantu promocijas darbu starptautiskie eksperti, no viņiem tiek gaidīti arī zinātniskie raksti un piedalīšanās Baltijas valstu zinātnieku organizētajās konferencēs. Piemēram, Ekonomikas sekcijas valdes priekšsēdētājs, profesors no Dānijas Karaliskās lauksaimniecības un veterinārmedicīnas universitātes jau apsolīja piedalīties Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes un LZA Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas organizētājā konferencē “Ekonomikas zinātne laukiem, 2006”, kas notiks 2006. gada aprīlī.

Pēteris Rivža,
Latvijas Lauksaimniecības zinātnieku asociācijas koordinators, profesors

VZK komisija 2005. gadā izskatīja un akceptēja 107 promocijas darbus. 2004. gadā komisija izskatīja 89 promocijas darbus, noraidīja 2. 2005. gadā akceptēto promocijas darbu skaits salīdzinājumā ar 2004. gadu ir pieaudzis par 20,2 %. Kopš Latvijā izstrādāto promocijas darbu skaita straujā krituma 2000. gadā (tikai 24 darbi) 2005. gadā šo darbu skaits pirmoreiz ir pārsniedzis 100 (!).

2005. gadā izskatītie promocijas darbi pa specialitātēm iedalās šādi (iekavās 2004. gadā izskatīto darbu skaits): bioloģija – 8 (5), būvzinātne – 1 (1), datorzinātne un informācijas tehnoloģijas – 4 (5), ekonomika un vadībzinātne – 13 (13), elektrotehnika un telekomunikācijas – 0 (1), enerģētika un elektrotehnika – 8 (7), farmakoloģija – 1 (0), filozofija 3 (0), fizika un astronomija – 5 (4), ģeogrāfija – 2 (1), hidroinženierzinātne 1 (0), juridiskā zinātne – 1 (1), ķīmija un ķīmijas inženierzinātnes – 4 (7), laukkopība – 4 (1), lauksaimniecības inženierzinātne 2 (0), literatūrzinātne – 5 (1), lopkopība – 0 (3), materiālzinātne – 2 (1), medicīna 15 (13), matemātika – 1 (1), mākslas zinātne – 2 (3), mehānika un mašīnzinātne – 3 (3), pārtikas zinātne – 1 (2), pedagoģija – 9 (7), psiholoģija 1 (1), socioloģija, politikas un komunikāciju zinātne – 6 (3), transports un satiksme – 1 (2), valodniecība – 2 (1), veterinārmedicīna – 2 (1), vēsture – 0 (1).

Akceptētie darbi pa augstskolām iedalās sekojoši: LU – 51 (38), RTU – 21 (20), RSU – 15 (13), LLU – 13 (12), DU – 5 (3), LMA – 1 (2), LKA – 1 (0), Apvienotā Mākslas augstskolu padome – 0 (1).

2006.gada 25.janvārī plkst.15.00 Rīgas Tehniskās universitātes Mašīnzinātņu nozares promocijas padomes P-16 atklātajā sēdē Rīgā, Ezermalas ielā 6, 405.auditorijā
Andrejs Pavļenko
aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Elektronu paramagnētiskā rezonanse uzkrāto radiācijas dozu mērīšanai” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: prof. Dr.habil.chem. J.Tiliks (Latvijas Universitāte), prof. Dr.sc.ing. J.Kalnačs (Fizikālās enerģētikas institūts), asoc.prof. Dr.phys. D.Adliene (Kauņas Tehnoloģiskā universitāte).
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

2006. 3. februārī plkst. 10.00 Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Svētes ielā 18, 212. auditorijā, promocijas darbu ekonomikas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs
Anda Zvaigzne
Tēma: “Riska vadība Latvijas lauku tūrisma uzņēmumos”.
Recenzenti: Dr. oec., LLU profesore Ingrīda Jakušonoka, Dr. oec., LLU profesors Jānis Kaktiņš, Dr. oec., Latvijas statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs Jūlijs Beļavnieks.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2.”

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2005.gada 1.novembrī Anda Kuduma aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Leldes Stumbres dramaturģija”. Balsošanas rezultāti: par – 10, pret – 1, nederīgu biļetenu nav. Andai Kudumai tika piešķirts filoloģijas doktores (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē latviešu literatūras vēstures apakšnozarē.

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2005.gada 1.novembrī Elita SALIŅA aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Velsiešu dzejas tradīcija Dilana Tomasa daiļradē”. Balsošanas rezultāti: par – 11 , pret – nav, nederīgu biļetenu nav. Elitai SALIŅAI tika piešķirts filoloģijas doktores (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē cittautu (angļu) literatūras vēstures apakšnozarē.

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2005.gada 29.novembrī Evija VEIDE aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Biogrāfiskās un vēsturiskās prozas modifikācijas Marģera Zariņa daiļradē”. Balsošanas rezultāti: par – 12 , pret – nav, nederīgu biļetenu nav. Evijai VEIDEI tika piešķirts filoloģijas doktores (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē latviešu literatūras vēstures apakšnozarē.

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2005.gada 29.novembrī Jurijs SADLOVSKIS aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Ukraiņu dzeja 19. un 20.gs. mijā un krievu “sudraba laikmets””. Balsošanas rezultāti: par – 12 , pret – 1, nederīgu biļetenu nav. Jurijam SADLOVSKIM tika piešķirts filoloģijas doktora (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē cittautu (slāvu) literatūras vēstures apakšnozarē.

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2005.gada 13.decembrī Nataļja POĻAKOVA aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Vīnes modernisma pozīcijas: identitātes un stila problēmas Pētera Altenberga daiļradē”. Balsošanas rezultāti: par – 10 , pret – nav, nederīgu biļetenu nav. Nataļjai POĻAKOVAI tika piešķirts filoloģijas doktores (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē cittautu (vācu) literatūras vēstures apakšnozarē.

2005 g.19. decembrī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai vadībzinātnes nozarē, apakšnozarē – izglītības vadība, aizstāvēja Ineta Kristovska par tematu “Tālmācības studiju atbalsta sistēmas pārvaldība pieaugušo kompetenču pilnveidošanas procesā”
Balsošanas rezultāti: piešķirt – 9, nepiešķirt – 1, nederīgu biļetenu nav.

Ķīmijas nozares promocijas padome “RTU P–01” 2005. gada 22. decembra sēdē piešķīra ķīmijas doktora zinātnisko grādu (Dr. chem.) Ķīmijas nozares organiskās ķīmijas apakšnozarē Nelli Batenko par promocijas darbu “2,5–bisheteroarilaizvietotu 1,4–benzohinonu sintēze”
Balsošanas rezultāti: par – 15, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

RTU promocijas padome P–07 2005. gada 5. decembrī saskaņā ar “Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem ”(Latvijas Republikas Ministru kabinets 1999.gada 6. aprīlī), RTU Senāta lēmumu (31.03. 2003.) un Egila Stalidzānā iesniegtā promocijas darba “Datorvadības algoritmi daudzobjektu bioloģiskām sistēmām” novērtējumu, recenzentu slēdzieniem un aizklātās balsošanas rezultātiem, nolemj: piešķirt inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Informācijas tehnoloģijas nozares Sistēmu analīzes, modelēšanas un projektēšanas apakšnozarē Egilam Stalidzānam.
Balsošanas rezultāts:par – 12; pret – nav; nederīgu biļetenu nav.

elektrotehnikas nozares promocijas padome ”RTU – P14” 2005. gada 23.decembra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu elektriskās tehnoloģijas un automātikas apakšnozarē Innai Rodionovai par promocijas darbu “Maiņstrāvas elektrovilcienu līdzstrāvas elektropiedziņu efektivitātes izpēte”.
Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.