LZA Senāta lēmums:

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā

Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanas
mēģinājumi neatkarīgās Latvijas laikā
(1918–1940) un Latvijas vēstures institūts*

* Tēzes ziņojumiem LZA Senātā 2006.gada 10.janvārī

Latvijas Republikas (1918–1940) oficiālajā likumdošanā Latvijas Zinātņu akadēmijas vārds pirmo un vienīgo reizi parādās 1936. g. 14. janvāra “Likumā par Latvijas Vēstures institūtu”, kura 8. pantā sacīts, ka “dibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, Vēstures institūts ieies tajā kā viņas pirmā sastāvdaļa”, Latvijas ZA līdz 1940. gadam netika nodibināta, bet Latvijas vēstures institūtu – tā pirmo sastāvdaļu – dibināja 1936. g. janvārī. Jāpiebilst, ka pēc 1934. g. 15. maija apvērsuma, kad Saeimas darbība bija pārtraukta, valsts likumus izdeva Ministru kabinets (konkrēto likumu parakstīja Ministru prezidents K. Ulmanis un izglītības ministrs A. Tentelis).

Pirmo reizi par Latviešu zinību akadēmiju ir runājis Maskavas universitātes maģistrants Pauls Dāle lekcijā Maskavas Politehniskajā muzejā 1916.g. februārī, ieteicot šādu akadēmiju dibināt iecerētās vienotās Latviešu augstskolas ietvaros (augstskola bija iecerēta kā trejāda tipa iestāžu apvienojums: 1) tautas augstskolas, 2) nacionālā augstskola (universitāte) un 3) latviešu zinību akadēmija). 1918.g. 30. novembrī dibinātās Latviešu Akadēmiskās savienības mērķu skaitā iekļauta – “tīri zinātnisku jautājumu atrisināšana, lai tā varbūt liktu nākamai Latvijas Zinātņu akadēmijai”.

1920.g. pēc Latvijas Augstskolas sekretāra doc. P. Dāles ierosinājuma pie Izglītības ministrijas izveidota Zinātņu komiteja (prezidents – prof. J. Endzelīns, sekretārs – prof. E. Lejnieks, locekļi – profesori K. Balodis, E. Felsbergs, R. Krimbergs, L. Kundziņš, E. Laube, P. Šmits, vēlāk arī V. Purvītis un Jāz. Vītols), kas oficiāli darbu sāka 1921.g. 1. oktobrī. Šai komitejai (akadēmijai) uzdota zinātniskās terminoloģijas izstrāde, grāmatu recenzēšana, augstskolu un muzeju, Moricsalas dabas rezervāta pārraudzība, universitātes docētāju algu un kvalifikācijas diferencēšana. Taču jau 1922.g. toreizējais finansu ministrs Ringolds Kalnings taupības režīma dēļ komiteju svītroja no valsts izglītības budžeta.

Par LZA dibināšanu vēlākajos gados iestājās – rakstos un parlamenta runās – prof. P. Zālīte (1923), J. Rainis (1927), prof. A. Tentelis (1927), prof. K. Balodis (1929). Impulsus deva Norvēģijas ZA reorganizēšana un J. Raiņa Baltkrievijas brauciens (1926). Raiņa dienasgrāmatās pavīd doma, ka izglītības ministrs Arv. Kalniņš varētu Rainim piedāvāt dibināmās ZA priekšsēdētāja vietu (1925.g. 17. jūnijā).

Taču dažādu iemeslu dēļ valsts subsidētas ZA dibināšana uz priekšu nevirzījās un 1932.g. 23. maijā tika atklāta privāta zinātņu akadēmija – Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu Komiteja (Academia Scientiarum Latviensis, SRL), kas darbojās līdz 1945.g. 5. jūlijam (vadīja prof. P. Šmits, no 1938.g. – prof. J. Endzelīns).

1935.g. oktobrī K. Ulmanis atgriezās pie domas par valstiskas Latvijas ZA dibināšanas laikraksta “Brīvā Zeme” redakcijas gada sapulcē (“vēstures pētīšanas institūts varētu nozīmēt pirmo mazo istabiņu z i n ā t ņ u  a k a d ē m i j a s nākotnē”). 1935.g. 30.oktobrī 1. Baltijas valstu Intelektuālās sadarbības konference Kauņā savā rezolūcijā ieteica visām Baltijas valstīm dibināt savas zinātņu akadēmijas.

1938.g. aprīlī tika nodibināta Igaunijas ZA, bet Lietuvā 1939 g. 1.janvāri organizēts A. Smetonas Lituānistikas institūts, uz kura pamata 1941.g. izveidoja Lietuvas PSR ZA. Latvijā bez Vēstures institūta tika iecerēts dibināt vēl Zemes bagātību pētīšanas institūtu, Valodas un folkloras institūtu, Dabzinātņu institūtu un pēc tam šīs institūcijas kopā ar RLB ZK apvienot Latvijas Zinātņu akadēmijā. Taču ieceres īstenošana objektīvi un subjektīvi aizkavējās (ko vēlāk prof. L. Slaucītājs kvalificē kā Ulmaņa valdības kļūdu). Šāda jaukta tipa zinātņu akadēmija – “personālā” ZA saistībā ar pētnieciskiem institūtiem – Latvijā nodibināta netika. Nav arī tiešu liecību, ka K. Ulmanis būtu izteicis gatavību legalizēt tieši RLB Zinātņu komiteju par valsts nacionālo zinātņu akadēmiju.

K. Ulmaņa autoritarās valdīšanas laiks, saimnieciskā ziņā veiksmīgs, neveicināja vērienīgu intelektuālo atmosfēru, bet lielā mērā nomāca ar vadonības kultu un līdz ar to pārējo cilvēku bezpersonību. K. Ulmanim bija daudz ieceru, zinātņu akadēmija nešķita prioritāte, viņš v i l c i n ā j ā s, ļaujot lietai “norūgt”– un līdz ar to n o k a v ē j a ieceres īstenošanu pilnā apjomā. Līdz 1940. gadam Latvija pilntiesīgu zinātņu akadēmiju neieguva.

Diskutētas iespējamās zinātņu akadēmijas koncepcijas, procesa stihiskais raksturs un varas attieksme pret zinātni šajā laikmetā.

Lēmums par Latvijas vēstures kā atsevišķa, obligāta mācību priekšmeta mācīšanu skolā tika pieņemts jau Brīvības cīņu laikā 1919. g. 8. decembrī, kad Tautas Padome pieņēma Likumu par Latvijas izglītības iestādēm. Nodaļā “Skola”7. pantā tika teikts: “Visās Latvijas skolās obligatorisku priekšmetu skaitā uzņemami: latviešu valoda…., Latvijas vēsture un Latvijas ģeogrāfija.”

Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets netika pasniegts okupācijas periodā, kad padomju ideoloģija bija vērsta uz nacionālās un valstiskās pašapziņas iznīcināšanu, tā vietā veidojot “jauno vēsturisko kopību – padomju tautu.”

Nav nejaušība, ka Atmodas gados LTF izvirzīja prasību atjaunot Latvijas vēstures mācīšanu skolās, nodalot to no PSRS (īstenībā Krievijas) vēstures atsevišķā mācību priekšmetā. Šo pozīciju vienmēr aizstāvējis arī LU Latvijas vēstures institūts un citu humanitārie institūti.

1999.g. 21. maijā LU Latvijas vēstures institūta Zinātniskās domes paplašinātajā sēdē tika pieņemta rezolūcija, ka skolās Latvijas vēsture jāmāca kā atsevišķs mācību priekšmets.

1999.g. 9. jūnijā LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē pieņemta līdzīga rezolūcija (publicēta laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis” 1999. gada 13. numurā).

LU Latvijas vēstures institūta direktors publicējis vairākus rakstu (Latvijas vēstures mācīšana skolā// LZAV. A. – 1999, 53. sēj., 4./5./6. (603./604./605) Nr. – 156. – 158. lpp.;

Latvijas humanitārie zinātnieki par Latvijas vēstures mācīšanu // Latvijas Universitāte. Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki. – 2004. Nr. 4 (56). 13. – 16. lpp.).

2004.g. un 2005. g. diskusija par veidu, kā mācīt Latvijas vēsturi – integrēti, vai izdalot atsevišķā priekšmetā, atjaunojās. Vairāki pedagogi un mācību spēki, pretstatā zinātniekiem, pauda viedokli, ka Latvijas vēsture mācāma integrēti. Kā galvenie argumenti tika minēti:

• Latvijas jaunā paaudze uztvers Latviju un pārējo pasauli kā divas dažādās orbītās riņķojošas pasaules (G. Straube. Vēstures priekšmeta uzdevumi// Latvijas Universitāte. Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki. – 2004. Nr. 4 (56).– 17. lpp.).

• Latvijas vēstures izdalīšana atsevišķā priekšmetā traucēs sabiedrības integrāciju;

• Vairos eiroskeptiķu skaitu;

• Latvijas vēstures pretstatā pasaules vēsturei ir neinteresanta un neveicinās jaunatnes interesi par to.

LU Latvijas vēstures institūts arī šobrīd aizstāv pozīciju, ka Latvijas vēsture ir jāmāca kā atsevišķs priekšmets, kā galvenos argumentus minot:

• Latvijas jaunatnes zināšanas Latvijas vēsturē vērtējamas kā kritiskas, kas ir nopietns šķērslis patriotiskās un valstiskās un apziņas izveidei;

• Latvijas vēstures izdalīšana atsevišķā priekšmetā nenozīmē tās izraušanu no pasaules un Eiropas konteksta;

• Latvijas vēstures izdalīšana atsevišķā priekšmetā ir simboliska nozīme, kas sevišķi svarīgi, atjaunojot neatkarību pēc 50 okupācijas gadiem;

• Latvijas vēsture mūsdienu Latvijā nav tikai humanitāra disciplīna, bet asu politisko diskusiju objekts;

• Jāņem vērā, ka liela sabiedrības daļa, kas Latvijā ieradusies pēckara gados, neizprot Latvijas vēsturi, ir negatīvi noskaņota pret Latvijas neatkarību, un šādā garā iespaido jaunatni;

• Tas nav šķērslis integrācijas procesam;

Rezumējot:

Uzskats neizdalīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu netiek balstīts uz mūsu sabiedriskās un politiskās dzīves konkrētas situācijas analīzi un izpratni.

LZA Senāts nolēma savu nostādni šajā jautājuma apstiprināt nākamajā Senāta sēdē.

Es gribu Lielo Šmitu!

Par kādu privatizācijas ieceri

13.decembrī nejauši dabūjām lasīt Ministru kabineta rīkojuma projektu Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai (68.saraksts) un pēc minēto objektu 1.10.–1.13. adresēm nopratām, ka visi(!) LU AI Astrofizikas observatorijas objekti Baldones Riekstukalnā tiek nodoti privatizācijai, ieskaitot teleskopu paviljonus, kur ieguldītie ES struktūrfondu līdzekļi liedz privatizāciju vismaz uz pieciem gadiem.

Neatkārtojot informāciju, kas ir pievienotajās vēstulēs, uzsveram, ka Astrofizikas observatorija (AO) Baldones Riekstukalnā, kuras dibinātājs un pirmais direktors (1958–1969) Jānis Ikaunieks tur arī atdusas, ir Latvijā vienīgā profesionālā astronomisko novērojumu bāze optiskajā diapazonā. Tās galvenais astronomiskais instruments – Šmidta sistēmas teleskops, vienīgais Baltijā un starp lielākajiem pasaulē, – 2005. gadā tika veiksmīgi renovēts par ERAF līdzekļiem. 40 gadu darbības laikā Baldones Riekstukalnā uzkrāts milzīgs astronomisko novērojumu apjoms, kuru izmanto pašlaik un izmantos turpmāk ne tikai Latvijas astronomi, risinot fundamentālas zvaigžņu dināmikas un evolūcijas problēmas (dažādo debess apgabalu astrouzņēmumu arhīva elektroniskais apraksts ievietots LU AI mājas lapā http://www.astr.lu.lv/SCHM_Plates/sma_readme.htm). AO astronomu devums ir vairāki simti zinātnisku publikāciju, tostarp starptautiski recenzējamos žurnālos un daudzas monogrāfijas, no kurām trīs, atzīstot to lielo nozīmību, ir tulkotas un izdotas ārzemēs. Pašlaik AO Baldones Riekstukalnā strādā trešā daļa LU Astronomijas institūta zinātņu doktoru, kas izpilda Latvijas Zinātnes padomes (LZP) projektu (2005–2008) Oglekļa zvaigžņu īpašību noteikšana no visjaunāko infrasarkano un citu novērojumu datu bāzēm. Galaktikas oglekļa zvaigžņu ģenerālkataloga (GCGCS) elektroniskās versijas pilnveidošana ar jauno speciālistu (studentu) piedalīšanos.

Lai astronomiskos novērojumus zinātniskos nolūkos varētu veikt arī turpmāk, nav pieļaujama šī valsts nozīmes zinātnes objekta, ne tikai teleskopu paviljonu, bet arī AO citu ēku un observatorijai pieguļošās teritorijas (savulaik tai valsts mežā tika ierādīts 37.1 ha) privatizācija, jo privātīpašnieks nerēķināsies ar astronomiskas observatorijas vajadzībām, un, zinot to, ka mūsu valstī “aizsardzības” likumam ir tukša skaņa, viņa darbošanos neapturēs nekādi noteikumi – kam citam, ja ne peļņai iekārotas AO ēkas un zeme, – citādi taču nebūtu mēģinājumu nodot tos Privatizācijas aģentūrai, neprasot astronomu viedokli.

Privatizācijas gadījumā:

– nevarēs būt runas par apgaismojuma ierobežošanu astronomisko novērojumu laikā, kas jau tagad ir problēma. Visā pasaulē pašlaik valstis veic pasākumus, lai nodrošinātu nakts debess aizsardzību, balstoties uz Starptautiskās Astronomu savienības (IAU – International Astronomical Union) rezolūcijām (1999: Vīne, Austrija), četru Eiropas konferenču lēmumiem (2002: Venēcija, Itālija; 2002: Luzerne, Šveice; 2003: Štutgarte, Vācija; 2005: Genk, Beļģija). Latvijā taisās doties pretējā virzienā, privatizējot astronomisku observatoriju;

– tiek pārtraukta starptautiski atzītas zinātniskas institūcijas darbība, kas sensacionāli izskanēs pasaules mērogā (Latvija ir IAU locekle, LU AI 10 zinātņu doktori ir IAU biedri, viņu vidū 4 – EAS (Eiropas Astronomijas biedrība), 3 – EAAS (Eirāzijas Astronomijas biedrība ) un 1 – ASP (Klusā okeāna Astronomijas biedrība) biedrs, atklājot skandalozu ainu notiekošajos privatizācijas procesos, visatļautību Latvijā un pasliktinot jau tā ne pārāk pievilcīgo iespaidu par korupciju valstī;

– AO astronomi nespēs izpildīt starptautiskas saistības par GCGCS kataloga pilnveidošanu, kur parādās Latvijas zinātnieku darba starptautiskais prestižs (ne katrai observatorijai IAU uztic veidot un papildināt katalogu – veselas zvaigžņu klases raksturlielumu apskatu). Šī kataloga, kas atrodams Astronomisko datu centrā Strasbūrā (CDS – Centre de Données Astronomiques de Strasbourg) http://cdsweb.u–strasbg.fr/cats/III.htx (identifikators CGCS, III/227) un LU AI mājas lapā http://www.astr.lu.lv/CGCS/cgcs.htm, nozīmi parāda izziņa no CDS par kataloga izmantošanu (vairāk nekā 3000 reižu trīs gadu laikā);

– AO nevarēs izpildīt arī starptautiskās sadarbības līgumus ar Maskavas Valsts universitātes Šternberga Astronomijas institūtu (par novu pētījumiem galaktikā M31) un Sanktpēterburgas VU Astronomijas institūtu (par oglekļa zvaigžņu fotometriskiem pētījumiem);

– AI nevarēs pildīt ES 7.ietvarprogrammā iesniegto projektu par Šmidta teleskopa iesaistīšanu Zemei bīstamo objektu (asteroīdu, komētu) novērošanai to orbītu precizēšanai INTAS projektā kopā ar Itālijas, Ukrainas, Moldovas observatorijām;

– vēl būtu jāskar šī procesa ētiskā puse, – cik viegli tiks sagrauts tas, ko vairāku gadu desmitu laikā smagu pūļu rezultātā veidojusi vesela Latvijas astronomu paaudze, pie tam pārtraukta darbība ne jau pēc kompetentas starptautiskas organizācijas vai LZP atzinuma, bet vienkārši – Pierīgas zemes un Riekstukalna tīkojuma dēļ. Nerunāsim par tādu aspektu, ka observatorijas celtniecībā tika ieguldīti valsts līdzekļi, un šādu līdzekļu atdošana privatizācijā „īpašuma tiesību sakārtošanai” bez, ja nu ne Latvijas tautas, tad vismaz Latvijas zinātnieku saimes ziņas ir visatļautības un cinisma spilgta iezīme. Vai maz vērts pieminēt tos astronomus un dažus studentus, kuri šī procesa rezultātā atradīsies pie “sasistas siles”, – vecākajai paaudzei jādodas aizsaulē, jaunākajai – pasaulē! Tā teikt, ja jau ar zinātņu doktora aldziņu, nepārsniedzot Ls 100 mēn. (uz papīra), vairāk nekā desmit gadu laikā izdzīvojot, nespējām jūs vest pie prāta, ka nevajag strādāt pasaulē atzītā līmenī, tad pāri visiem jūsu “aizsardzības likumiem” iznīdēsim jūs ar neizbēgamo un visstipro privatizācijas procesu. Tas nekas, ka zinātkārai jaunatnei Latvijā trūks astronomijas, tā taču ir citur – Eiropā! AO dibinātāja kapavietā, kas speciāli iekārtota (tika nivelēts laukums) starp teleskopu paviljoniem un vairāk nekā 30 gadus kopta, nokraus zāģbaļķus vai iekārtos maksas slidotavu.

Pievienojam dažas no vairāku desmitu vēstulēm, kas rāda, kādos prihvatizācijas draudu apstākļos astronomi Baldones Riekstukalnā veic starptautiski nozīmīgus pētījumus, – nepārtraukta stresa apstākļos, kas noveda kapā AO otro direktoru (1969–2005) Arturu Balklavu–Grīnhofu, kurš vadīja šo observatoriju, uzsvērdams, ka astronomiskās observatorijas ir nācijas garīguma simboli un centri, un būdams pārliecināts, ka astronomija Latvijai vajadzīga kā attīstītas valsts zinātnes rādītājs, kā tas ir Igaunijā, Lietuvā un citur pasaulē.

Pielikumā vēstuļu kopijas (7 lpp.): LU AI 21/03/2005 Nr. 376/–4 un 06/03/1998 Nr. 28/14 Par Baldones Observatorijas kā valsts nozīmes objekta likumos noteikto valsts un starptautisko aizsardzību – 3 lpp.;

LZA RO 25/06/1997 Par Riekstukalna observatorijas objekta “Zaļā māja” “prihvatizāciju” – 1 lpp.;

LZA RO 25/06/1997 un LU AI 04/08/1997 Par zemes piešķiršanu lietošanā – 2 lpp.;

LZA RO 30/10/1996 Par Baldones Riekstukalna observatorijas zemes piederību – 1 lpp.

Pateicoties IZM par piedāvāto iespēju izteikt viedokli un cerot uz astronomijai labvēlīgu risinājumu,

ar cieņu

LU Astronomijas institūta direktora v.i. Māris Ābele
Dr.phys., LZA kor.loc., IAU biedrs

2005.gada 19.decembrī.

Pamatojoties uz LR Likumu par valsts nozīmes objektiem (3., 8.p.), LU Astronomijas institūta Astrofizikas observatorija ir ar likumu aizsargāts zinātnes objekts. Lai nodrošinātu šī objekta sekmīgu darbību arī turpmāk, par ERAF struktūrfondu līdzekļiem Jēnā (Vācija, Carl Zeiss Astronomischer Geräte, firma 4H–Jena Engineering GmbH) aluminizēts Šmidta teleskopa spogulis, kura atstarošanas koeficients pēc MgO₂ aizsargslāņa uzklāšanas atguvis sākotnējo kvalitāti, kā arī tiek modernizēts pats Šmidta sistēmas teleskops (izgatavotājfirma Carl Zeiss Jena, VDR), kas ir vienīgais Baltijā un starp 11 lielākajiem pasaulē. Šī ieguldītā apjomīgā darba rezultātā tiks ieviesta pāreja uz lādiņsaites matricu CCD zvaigžņu attēlu iegūšanai un datorizēta teleskopa vadīšana.

Turklāt ir iedibināta Kārļa Kaufmaņa stipendija astronomijas studentiem Latvijas Universitātē. Šie pasākumi garantē Astrofizikas observatorijas Baldones Riekstukalnā kā modernas observatorijas tālāko attīstību Latvijā, kurai vairāk nekā 50 gadu darbības laikā ir uzkrāti vērā ņemami rezultāti vēlo spektra, it īpaši oglekļa zvaigžņu pētniecībā: ar Baldones Riekstukalna Šmidta teleskopu iegūti vairāk nekā 25 000 fotometriski un 2 500 spektrāli astronomisko objektu uzņēmumi (plaša redzeslauka Baldones observatorijas astrouzņēmumu arhīvs pēc apjoma tikai nedaudz atpaliek no Zviedrijas, aiz sevis atstājot Polijas, Beļģijas, Ungārijas, Slovākijas, Somijas, Rumānijas, Bulgārijas, pat Spānijas, Dānijas, Austrijas u.c. Eiropas valstu astrofoto arhīvus) un Latvijas astronomiem IAU (International Astronomical Union – Starptautiskā Astronomijas savienība) Pekulāro sarkano milžu darba grupa (Working Group on Peculiar Red Giants) ir uzticējusi visu līdz šim atklāto Galaktikas C (oglekļa) zvaigžņu apzināšanu un to kopkataloga (General Catalogue of Galactic Carbon Stars) revīziju un papildināšanu.

Lai gan Observatorija ir uzcelta valsts mežā (toreiz tai beztermiņa un bezmaksas lietošanā tika piešķirti 37.1 ha) un tās teritorijā esošā zeme saskaņā ar Latvijas Valsts Vēstures arhīva ziņām uz 1940. gadu nav bijusi privātīpašumā, tomēr jau 1998. gadā tikām lūguši Baldones pilsētas Domi nepieļaut sporta vai citu atpūtas bāzu ierīkošanu Observatorijas teritorijas tuvumā, kā apgaismojums traucētu kosmisko objektu optiskos novērojumus. Taču pašlaik cauru nakti tieši apgaismoto slēpošanas trasu dēļ optiskie novērojumi ir apdraudēti, sevišķi pēc šo trasu ierīkošanas dienvidos no teleskopa paviljona. Turklāt, kā ziņo prese (“RB”, 02/02/2005), tur paredzēts vēl liels komplekss ar pusmiljona investīcijām (projekti esot jau apstiprināti), kas pilnībā likvidēs iespēju nodarboties ar astronomiskiem novērojumiem zinātniskos nolūkos, kādēļ Observatorija vispār pastāv.

Pie tam jāatzīmē, ka intensīvā satiksme Observatorijas teritorijā veicina gaisa piesārņošanu, aparatūras un instrumentu pārklāšanos ar putekļiem un atpūtnieki visatļautībā ar visurgājēju tehniku brauc pa taciņām tieši gar teleskopu paviljoniem, tā ka esam spiesti jau ierīkot barjeras.

Vēlreiz atgādinām, ka Latvija ir IAU locekle, Latvijas astronomi sastāv Eiropas Astronomijas biedrībā (European Astronomical Society) un ne tikai Observatorija Baldones Riekstukalnā, bet arī tās Šmidta teleskops kā viens no lielākajiem pasaulē ir reģistrēts pasaules zinātnisko organizāciju un instrumentu datu bāzēs, turklāt IAU XXIII Ģenerālā Asambleja ir noteikusi nakts debess aizsardzību.

Mēs ceram, ka Observatorijas modernizācijā ieguldītie ERAF līdzekļi un darbs nebūs veltīgs, ka Baldones pilsētas dome un LU nekustamā īpašuma aģentūra ar sapratni un labvēlīgi izturēsies pret tās teritorijā vienīgā starptautiski reģistrētā zinātnes objekta vajadzībām un mums nebūs jāgriežas pēc palīdzības ne Latvijas valsts, ne starptautiskajās institūcijās un izdosies izvairīties no starptautiska skandāla.

Ar cieņu

LU Astronomijas institūta direktors
Dr.phys., prof., LZA koresp.loc.
IAU biedrs (1967), EAS biedrs (1990) A.Balklavs–Grīnhofs

2005.gada 21.martā.

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība

(1815–1939) – zinātņu akadēmijas aizsākums Latvijā*

Ja pēctecība “Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības” un “Latviešu draugu biedrības” darbībā ir ļoti tieša un samanāma (kaut vai paša Augusta Bīlenšteina darbībā), tad pēdējās attiecības ar Rīgas Latviešu biedrību un tās Zinību komisiju (dib. 1869) brīžam ir visai saspringtas, antagonistiskas, pat savstarpēji izslēdzošas. Taču lūkojoties pāri gadsimtam jāatzīst, ka arī F. Brīvzemnieks un K. Barons izmantoja vairākas Baltijas vācu agrīnas iestrādes par latviešu folkloru, etnogrāfiju, ka jaunlatvieši kāri lasīja un izmantoja Draugu biedrības izdoto “Magazin” un Augusta Bīlenšteina darbi savu nozīmi zinātnē joprojām nav zaudējuši. Šīs biedrības locekļi veicinājuši pirmos latviešu dziesmu svētkus Dikļos un Dobelē, no šīs vides nāk A. Līventāls, J. Neikens, J. Cimze u.c. “veclatvieši”. Jāatceras, ka Draugu biedrība vēlāk godināja K. Baronu un A. Lerhi–Puškaiti, brāļus Kaudzītes, un Bīlenšteina manuskriptu iznīcināšana Dobelē 1905.gada revolūcijas uzplūdos pieskaitāmi tiem nedarbiem, ar ko revolūcija nu savā simtgadē lepoties nevarētu. Šī latviešu – Baltijas vācu attiecību sarežģīto problēmu skaidrošana joprojām ir aktuāla un neviennozīmīgi risināma, gan mūsu politiskajā, gan ekonomiskajā, gan kultūras vēsturē. Jāpiebilst, ka 1838.gadā dibinātā “Estnische Gelehrte Gesellschaft”(Latviešu literārās biedrības igauņu analogs) turpina savu darbību vēl šodien.

Arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības loma šajā ziņā pelna ievērību – gan ar apcerēto letonistikas komponenti savā agrīnajā darbībā, gan ar 1827.–32.gadā izdoto monumentālo J.F. Rekes un K.E. Napjerska Baltijas literātu un zinātnieku biobibliogrāfisko vārdnīcu (un daudz vēlāk ar I. Brensona un G. Oto medicīnas un farmācijas vēsturei nozīmīgo izziņu krājumu sastādīšanu), gan ar Kurzemes provinciālmuzeja vērtību sistemātisku sarūpēšanu un saglabāšanu.

K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību nodeva Rīgas Herdera institūta pakļautībā kā Kurzemes – Zemgales vācu zinātnisko biedrību, bet mazliet vēlāk, 1939.gada nogalē Baltijas vāciešiem repatriējoties likvidēja pavisam. Viens no pēdējiem biedrības prezidentiem bija Jelgavas vācu ģimnāzijas direktors Vilhelms Šlaus, kura dēls – emeritēts Maincas universitātes socioloģijas profesors Vilfrīds Šlaus ir LZA ārzemju loceklis kopš 1992. gada. Viņš arī atzinis mūsu centienus uzturēt šīs biedrības un LZA vēsturisko saistību, kaut arī par Kurzemes biedrības darbības formālo turpinātāju ir atzīta bijušo Baltijas vāciešu organizētā Kārļa Širrena biedrība Līneburgā. Šīs idejiskās pēctecības atzīšana ir veicinājusi Baltijas vācu zinātnes un kultūras mantojuma objektīvu izpratni Latvijā, par to iestājies arī nelaiķis prof. D. A. Lēbers, kurš kā mecenāts veidojis mūsu Zinātņu akadēmijai prāvu atbalsta fondu no saviem personiskiem līdzekļiem.

Gadaskaitļu virkne starp Kurzemes biedrības zīmogu – liru un Latvijas Zinātņu akadēmijas ģerboni – pūci izraisa pārdomas. Pirmā gada skaitļa (1815) saistība ar 1869.gadu un 1932.gadu (Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas un pārveidotās Zinātņu Komitejas – Academia Scientiarum Latviensis dibināšanas gadiem), kā starpnieku Latviešu Draugu biedrībai ir loģiska, kaut arī visai pretrunīga. Tālāk nāk divi skaitļi, kas arī iezīmē divus virzības momentus Zinātņu akadēmijas vēsturē un kas arī pašreiz saistās ar zināmām jubilejām – proti, 1936. gada 14. janvārī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar Valsts likumu dibināja Latvijas Vēstures institūtu kā Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmo sastāvdaļu, līdz ar to likumā deklarējot nodomu dibināt LZA; no šī momenta aprit 70 gadi. Tātad pēc 1 ½ mēneša Latvijas vēstures institūts kā vecākais LR dibinātais zinātniskais institūts un savā ziņā arī LZA var atskatīties uz šo nozīmīgo datumu. Savukārt, pirms 60 gadiem, 1946.gada 14. februārī Latvijas PSR Zinātņu akadēmija sāka savu darbību. PSRS Tautas komisāru padomes lēmums ? 2824 tika pieņemts 1945.gada 4. novembrī (oktobrī sasirgušā PSRS TKP priekšsēdētāja J. Staļina vietā to parakstīja viņa oficiālais amata vietnieks V. Molotovs), 15. novembrī Rīgā notika Latvijas zinātnieku apspriede par ZA reālu dibināšanu un 1946.gada 7. februārī V. Lācis parakstīja Latvijas PSR TKP lēmumu par Latvijas PSR ZA dibināšanu. Diez vai Kārlis Ulmanis un Vilis Lācis būtu akceptējuši Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, kurai svētību deva Doroteja Bīrona un marķīzs Pauluči, taču mūsu Latvijas vēsture ir paradoksu pilna un samudžinātāka nekā pieņemts uzskatīt. Un tad visubeidzot nāk 1992. gada 14. februāris, kad ZA Hartā šī pēctecība ir akceptēta, un tajā reizē klāt bija arī daudzi pašreiz zālē sēdošie. Tā ir sintēze un pēctecības fiksēšana caur laikmetiem un cilvēkiem.

Protams, nepamatoti būtu apgalvot, ka 1815. gadā ir dibināta Latvijas Zinātņu akadēmija – tā būtu vēstures vulgarizācija, tiešas pēctecības nav. Taču Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dzimšanas datuma atzīmēšana LZA karogā ir vēsturiski pamatota kā goda parādīšana Baltijas vāciešiem. Atcerēsimies, ka biedrībā ir darbojušies arī Garlibs Merķelis, tāpat agrīnie latviešu cilmes inteliģenti D.H. Grindelis un K.K. Krauklings no Drēzdenes, ģeologs un arheologs K. Grēvinks (Krieviņš), bet Grothusa, Pandera, Eihvalda darbi joprojām ieiet pasaules zinātnes pamatfondā un Kārlis Vatsons pieminams kā viens no letonistikas celmlaužiem un letofīliem – latviešu izglītošanas centienu veicinātājiem. Latvijas ZA Hartas preambulā ir sekojoša rindkopa: “Atjaunotajā Latvijas Republikā Latvijas Zinātņu akadēmija veicina zinātņu attīstību, veic zinātniskus pētījumus. Tā gādā, lai apzinātu, pētītu, izkoptu, saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm visu to īpašo, ko pasaules zinātnei un kultūrai ir devusi un spēj dot Latvija un latviešu tauta: nacionālo kultūru, valodu, folkloru, literatūru, sociālo un saimniecisko pieredzi. Tā pētī un saglabā Rīgas un Latvijas novadu kultūrvēsturiskās tradīcijas, apzina Baltijas valstu vietu pasaulē”.

Visus šos uzdevumus savā laikā, vismaz fragmentāri, savas darbības pirmajos gados, ir veikusi arī KLMB. Īpaši pēdējo – kultūras un zinātnes saistītājas misiju, arī tautas izglītošanu un tradīciju saglabāšanu. Tādēļ šodien atceramies šo biedrību un tās dibinātājus, atceramies arī Baltijas vāciešu devumu Latvijai pozitīvā aspektā, atzīstot, ka tas pieder ne tikai pagātnei vien. Būt par šādas biedrības tradīciju pārmantotāju ir gods, kaut arī citā pilsētā Rīgā (ne Jelgavā) un pavisam citā laikmetā. Ar šīm tradīcijām mēs paši kļūstam bagātāki un eiropeiskāki.

Cilvēki un zinātne

Redzēt cerību un labo katram prāts ir gribīgs. Paliekot ierindā, dzīvē uz priekšu jāsoļo.Karojot svešās un savā armijā, latvietim darba mūžā stāsti raibi. Ārsti dienēja Krievijas (arī PSRS), Vācijas un Latvijas armijā (LA). Viņi karoja Tīreļpurvā pasaulei nozīmīgās Ziemassvētku kaujās, kad pievarēja Vācijas spēkus, par to lasām A.Grīna “Dvēseļu putenī”. Atcerēsimies Dr. Aleksandra Mežciema staigātās takas, kad ārsta rokas mirka asinīs, un viņa dvēseliskos pārdzīvojumus.

Rakstu pēc Ziemassvētkiem, kad tuvojas Lieldienas. Gadus atpakaļ ap šo laiku bija kaujas Kurzemes katlā (KK). Ieskicēšu tās Blīdenes tuvumā. Otrā Pasaules karā (OPK) karoja latvietis pret latvieti, arī Valdis pret Valdi. Paaudze, kas pārdzīvoja OPK un PSRS ideoloģiju, zināja, ka latvieši karoja “sliktās” un “labās” armijās. Daugavpils cietokšņa ekskursija ierosināja domu par cietokšņa objektu– Kara hospitāli, kur 1915.gada 6. jūlijā kara ārsta ģimenē piedzima Valdis Kraulis, jo hospitālī dienēja viņa tēvs Juris Kraulis. Viņš bija petropolitānis un metropolitānis. Fraternita Metropolitana (Fr.Metr.) 1924.gadā piedalījās ārsta ģenerāļa, filistra (Fil!) profesora P.Sniķera radīto un pilnveidoto tradīciju atbalstīšanā. Mūža organizācijā šo darbu turpināja viņa dēls Valdis. Kad tēvs atgriezās dzimtajā Kuldīgā, Valdis izglītojās un, beidzot atbilstošās skolas, 1936. gadā iestājās LU MF un 1939. gadā ieguva ārsta grādu. Jau 3. kursā stud. med. V.Kraulis strādāja konfilistra Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas (PKMA) absolventa petropolitāņa un metropolitāņa profesora Paula Stradiņa vadītajā Vēža klīnikā par subasistentu. Klīnikā jaunais ķirurgs darbu turpināja kā ordinators, kad pēc dienesta LA un Rīgas kara slimnīcā bija pabeigti ārsta virsnieka vietnieka kursi. Sekmīgi sākto darbu pārtrauca OPK notikumi– 1943.gada februārī V.Krauli mobilizēja Vācijas armijā. Viņš dienēja 15. latviešu leģiona divīzijā, vēlāk– 19. Frontes ķirurgs piedalījās Vācijas armijas smagajās atkāpšanās kaujās pie Volhovas, Veļikajas, Opočkas, Ostrovas, kaujās ķirurgu ievainoja. Par cīņām KK Blīdenes tuvumā V.Kraulis apbalvots ar „Dzelzs Krustu”. Pēc Vācijas armijas kapitulācijas un V.Krauļa apcietināšanas pie Zlēkām 1945.gadā viņam sākās ceļš padomju soda nometnēs – filtrācija Maskavā, turpmāk Ļeņinabadā, darbs Tadžikijas PSR urāna raktuvju slimnīcās. V.Kraulis 1949.gadā atkal bija apcietināts, un kara tribunāls viņu notiesāja, piešķirot 25 gadus pavadīt nometnēs, vēlāk sodu saīsināja, bet 1956.gadā ārstam sods bija atcelts. Ķirurgs darbu Rīgā dabūt nevarēja, par to “rūpējās” padomju funkcionāri. Ģimene palika Tadžikijas PSR un viņš pie tās atgriezās. Sākās V.Krauļa izaugsme torakālajā ķirurģijā, un viņš kļuva par Tadžikijas Nopelniem bagāto ārstu. 1963.gadā V.Kraulis aizstāvēja disertāciju medicīnas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. V.Krauļa ģimene 1979.gadā atgriezās Latvijas PSR. Torakālais ķirurgs ārsta darbu dabūja Skrundas slimnīcā un tur Dr.med. V.Kraulis strādāja līdz 1993.gadam, kad pensionējās. Skrundas pusē dakteris bija slavens un cilvēku cienīts ārsts.

LZA izbraukuma sēdē, kas noritēja 2002.gada pavasarī, par konfilistru V.Krauli ziņoja frāters A.Miltiņš, par viņu pastāstīja arī citi, piemēram, kaimiņš Juris Blūms. Latvijā V.Kraulis satikās ar Fr. Metr. konventa biedriem, viņš mēroja ceļu uz Rīgu un Ogri pie frāteriem Saietā, piedalījās sanāksmēs, kuras tajos laikos bija nelegālas.

1989.gada decembrī piedalījās korporācijas Fr.Metr. konventa akreditācijas sēdē Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad RTU). Fil! V.Kraulis turpmāk bija aktīvs konventu un komeršu dalībnieks. Pēc plaušu asiņošanas Valdim Kraulim (1915–1994) beidzās šīs zemes gaitas. Viņš bija nesalauzts Latvijas patriots, ārsts un konfilistra ārsta ģenerāļa P.Sniķera izveidoto tradīciju turpinātājs. Populārais ārsts tika guldīts Skrundas kapsētā blakus mirušai dzīvesbiedrei. Sit tibi terra levis! Atskanēja NBS štāba karavīru salūts un frāteru atvadas – raudādami to pavadām un saldu dusu novēlam.

Kaujā Blīdenes tuvumā piedalījās arī nākošais dermatoveneroloģijas docents Valdis Rožkalns (1926–1988). RMI laikraksts nekrologā raksta, ka Ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātes docents (AKCF) V.Rožkalns pieder kara laika paaudzei, kas cīnījās Kurzemē, kur Blīdenes tuvumā viņu smagi ievainoja. Pēc izārstēšanās 1949. gadā V.Rožkalns kļuva par LU (tad LVU) studentu.

Viņš 1953.gadā viņš atkal atgriezās Kurzemē, Priekulē, vēlāk– Vaiņodē, kur strādāja par ārstu un galveno ārstu. Par ārstu Rīgā viņš kļuva 1952.gadā, vēlāk OPK veterāns. V.Rožkalns iestājās aspirantūrā Maskavā un mācījās pie pasaulē pazīstamajiem PSRS dermatoveneroloģijas profesoriem. Pēc aspirantūras beigšanas 1964.gadā dermatovenerologs aizstāvēja disertāciju medicīnas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. Pēc sekmīgas pilnveidošanās Maskavā V.Rožkalns atgriezās dzimtajā Rīgā un strādāja par dermatovenerologu. RMI viņam izdevās iekārtoties 1966.gadā, kad šajā pasākumā ieslēdzās profesors Pēteris Jākobsons (1900–1974). Sākumā docents bija RMI katedras docētājs, bet vēlāk ĀKCF docētājs, kur darbojās līdz mūža pēdējai dienai. Kādreiz V.Rožkalns saņēma kolēģa A.Miltiņa (arī ĀKCF docenta) plaukstu un pielika pie savas galvas. Varēja konstatēt pirksta spilventiņa lieluma defektu, kas liecināja par kaula daļas iztrūkumu galvaskausā. No ārējās vides smadzenes sargāja tikai āda. Docents kolēģa pielikto roku atstūma, un sekoja atmiņas par kauju pie Blīdenes: “Sarkanajā armijā no mobilizācijas paglābt tēvs vairs nevarēja, kļuvu par tās karavīru. Kad atrados kādā Pārdaugavas skolā, karošanas māku man apmācīja 6–10 dienas un sekoja ceļ? uz Kurzemi. Dzirdēju, ka tur noris sīvas kaujas, bet, kad izvietoja, sapratu, ka esmu Blīdenes tuvumā. Atceros saulaina agra pavasara dienu ar čirkstošu sniegu un lielgabalu šāvienu izveidotām melnām bedrēm klātu baltu lauku. Redzēju, ka sprādzienu brīdī paceļas dubļu mākonis. Par kauju citu neko neatceros. Kad pamodos tīru palagu klātā gultā, pie manis bija tēvs un mediķi. Ar katru dienu paliku mundrāks un apzināju, ka esmu ķirurģijas klīnikā pie profesora P.Stradiņa. Tēva pamudināts mācījos un beidzu vidusskolu, gatavojos studijām LVU MF un mērķi īstenoju”.

Nekrologā redzam, ka par varonību Lielā Tēvijas kara gaitās V.Rožkalns apbalvots ar ordeni „Sarkanā Zvaigzne” un vairākām medaļām.

Abi kungi bija ārsti un zinātnieki. Taču Valdim bija jākaro pret Valdi. Viņu dzīvesstāsti atšķirīgi. Valdis Kraulis bija sagatavots un izveidojies militārmediķis, viņa izaugsmē nozīmīga vieta bija arī Fr. Metr. korporācijai un PKMA . Valdis Rožkalns karā bija gadījuma cilvēks, tautā dzirdam – “lielgabalu gaļa”, bet liktens bija labvēlīgs, jo palika dzīvs. Savu dzīves jēgu abi kungi atrada ārsta darbā un zinātniskajos centienos, kas katram nebija līdzīgi– grubuļaināki un gludāki. Bet spriediet paši!

Alfrēds Miltiņš
Fil! Fr.Metr., ārsts virsleitinants, LU MF profesors,
kluba „Emritus” biedrs.

Gulbju valsis klusumā

Viņš “Latvijas Vēstnesī” nostrādājis pietiekami ilgi, lai redakcijā allaž būtu savējais.

Taču Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis 10.janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijas namā Rīgā, atklājot fotogrāfiju izstādi “Ķemeru Nacionālais parks. Klusums”, uzsvēra, ka arī zinātnieki izstādes autoru Arni Blumbergu uzskata par savējo. Jo, ja vien zinātnē risinās kas būtiskāks, arvien klāt ir bijušais preses fotogrāfs, kas tagad oficiāli skaitās pelnītā atpūtā un kļuvis par brīvmākslinieku.

Kāpēc fotovīrs, kas gadiem caur objektīvu lūkojies uz tautas priekšstāvjiem Saeimā un citur, valsts pirmās personas, svešzemju karaļus, prezidentus un valdību vadītājus ieskaitot, piepeši pievērsies dabai, īpaši putniem?

Izrādās, tik pēkšņi un neparedzami tas nemaz nav. Interese par lidoņiem nākamajam fotomeistaram bijusi jau zēnībā, padsmitgados darbojoties skolēnu ornitoloģijas pulciņā un gūstot pirmo sapratni par tiem, kas lido ar pašu spārniem. Tātad var teikt, ka mūža otrajā pusē sevi atkal atgādinājusi puikas gadu pirmā mīlestība.

Un tad jau nav brīnums, ka līdzi tai nāk un uzsmaida arī veiksme. Pērn 1.decembrī caur savas mājas logu Ķemeros fotomedniekam izdevies kadrā iemūžināt mazāk redzētu putnu. Nojauta gluži kā klasesbiedrs skolā neatlaidīgi teikusi priekšā, ka šajā gadalaikā tādam skaistulim gan pienāktos būt ļoti tālu no Latvijas, vismaz Vidusjūras krastos, ja ne vēl vairāk dienvidos.

Vakar izstādes pirmo skatītāju pulkā bija arī Ķemeru Nacionālā parka izpētes un plānošanas daļas vadītājs Jānis Ķuze. Viņš, stāstot par Latvijas putnu bagātībām Nacionālajā parkā, par ko sajūsminās zinātāji no visas pasaules, šo Arņa Blumberga attēlu uzteica īpaši. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā tas esot viens no retajiem gadījumiem, kad gūts neapšaubāms pierādījums – melngalvas ķauķis ziemo arī Latvijā.

Melngalvas ķauķis ir tikai viens krāsu attēls no četriem desmitiem. Bet arī pārējos dzīvo, elpo, uzrunā daba, putni, kurus, kā atzīst autors, tomēr esot daudz grūtāk fotografēt nekā deputātus. Ja pēdējo uzvedība tomēr esot iepriekš paredzama, tad ar putniem ir gluži tāpat kā ar bitēm, ka nekad un neko nevar zināt – jau nākamajā mirklī fotoobjekts var pacelties spārnos un aizspurgt kā nebijis, ķer nu vēju.

Izstāde tapusi visa aizvadītā gada garumā, jau agri no rīta dodoties pie putniem ar fotoaparātu bruņojumā. Ir bijuši atklājumi, par kuriem paldies saka putnu pētnieki. Tomēr zinātnes atklājumi nav bijis galvenais, katra saskarsme ar dabu visvairāk bagātinājusi pašu fotogrāfu.

Skaistākais piedzīvojums? To izstādes atklāšanā atainoja pats Arnis Blumbergs:

“Iedomājieties – ir agrs vasaras rīts. Virs ezera sijājas viegla migla. Viens pats esmu laivā. Klusums. Tikko cauri mākonim sāk pavīdēt saule. Pēkšņi no meldriem izpeld gulbju pāris un tavā priekšā sāk dejot valsi. Šķiet, tūlīt, tūlīt atskanēs arī Johana Štrausa burvīgā mūzika. Un tu baidies pat pakustēties, saprotot, ka acumirklī tas viss var tikt iztraucēts.”

Andris Sproģis
“Latvijas Vēstnesis” 2006.g. 11.I

Biotehnoloģija – vad.pētn. 2 štata vietas
Mikrobioloģija – vad. pētnieks – 2 štata vietas , asistenti 6 štata vietas
Bioloģijā – vad.pētnieks 1 štata vieta

Mikroorganismu bioķīmija un fizioloģija – vad.pētn. – 2 štata vietas
Biotehnoloģija – pētnieks 1 štata vieta
Biotehnoloģisko procesu modelēšana – pētnieks – 1 štata vieta
Mikrobioloģija – asistents – 1 štata vieta

Mikrobioloģija – vad.pētnieks –1 štata vieta, pētnieks – 3 štata vietas, asistents – 3 štata vietas

Mikrobioloģija – vad. pētnieks – 1 štata vieta, pētnieks – 1 štata vieta, asistenti – 1 štata vieta

Mikrobioloģija – vad. pētn. 2 štata vietas, pētn.– 1 štata vieta, asistenti –1 štata vieta

Ģenētika – vad. pētn. 1 štata vieta

Biotehnoloģija – vad.pētn. – 1 štata vieta
Mikrobioloģija – pētnieks – 1 štata vieta , asistents 1 štata vieta

Bioinženierija – vad.pētn. –1 štata vieta, pētnieks – 1 štata vieta

Mikrobioloģija – vad.pētnieks 1 štata vieta , asistents – 1 štata vieta

1. Biogrāfiju (Curriculum vitae);
2. Zinātnisko publikāciju sarakstu (pēdējo 3 gadu)
3. Zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas
4. Citas kvalifikāciju apliecinošos dokumentu kopijas (pēc pretendentu izvēles)
5. Pases kopiju
6. Iesniegumu, kurā jānorāda specialitāte uz kuru pretendē

* * *

Pieteikumi iesniedzami nedēļas laikā no sludinājuma publicēšanas dienas Rīgā, Daugavgrīvas ielā 8, 5. stāvā. Tālrunis uzziņām : 7 610 851.

Pieteikumam pievienot:

1. Zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas.
2. CV.
3. Publicēto darbu sarakstu.
4. Citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Pieteikumi iesniedzami institūta personāldaļā, Miera ielā 32, Salaspilī, Rīgas raj., LV–2169 līdz 13.februārim (mēneša laikā pēc oficiālās publicēšanas „Latvijas Vēstneša ”13.janvāra numurā). Pieteikumā jānorāda specialitāte un amats, uz kuru pretendē.

Pieteikumam pievienot:

1. biogrāfiju (Curriculum vitae) ;
2. zinātnisko publikāciju sarakstu;
3. zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
4. citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles). Tālrunis 7944700.

* * *

Pretendentiem ne vēlāk kā viena mēneša laikā no sludinājuma par konkursu izsludināšanu publicēšanas dienas jāiesniedz DU Zinātņu daļā (Daugavpils, Vienības ielā 13–219) šādi dokumenti:

– DU rektorei adresēts iesniegums par piedalīšanos konkursā;
– Curriculum vitae, kurā pretendents parāda savu zinātnisko, akadēmisko un organizatorisko kompetenci, akcentējot darbību pēdējo sešu gadu laikā;
– zinātnisko publikāciju saraksts.

Iesniedzot dokumentus, pretendents uzrāda doktora diploma oriģinālu.

Pretendents var pievienot citus dokumentus, kas pilnīgāk raksturotu viņa zinātnisko un akadēmisko kvalifikāciju.

Papildus informācija DU Zinātņu daļā (e–mail: zinda@dau.lv, tālr. 5425452) un DU mājas lapā: www.dau.lv.

PAZIŅOJUMS PAR KONKURSU
PAPILDUS PROJEKTA PARTNERIEM

Lai realizētu noteiktus projekta uzdevumus, ir nepieciešami jauni partneri šobrīd notiekošam projektam Eiropas Komisijas 6. ietvara pētniecības un tehnoloģiju attīstības programmas (2002 – 2006) ietvaros:

Projekta kontrakta Nr.: FP6–CT–2005–513944

Projekta saīsinājums: EuroFIR

Projekta pilns nosaukums: European Food Information Resource Network

Instrumenta tips: Network of Excellence

Nepieciešamo uzdevumu kopsavilkums:

EuroFIR ir Kvalitātes tīkls (Network of Excellence), kura mērķis ir ilgstoša pārtikas sastāva datu bāzu sistēmu integrācija attiecībā uz uzturvielām un bioaktīviem savienojumiem ar šķietamu ietekmi uz veselību. Projekts tika uzsākts 2005.gada 1.janvārī un tā mērķis ir izveidot struktūras un/vai organizācijas, kas būs aktīvas un ietekmīgas pēc Eiropas Komisijas piecu gadu finansējuma perioda. EuroFIR plāno sasniegt šo mērķi, veidojot tīklu, kas sastāvētu no:

a) nacionālo pārtikas sastāva datu bāzu sastādītājiem;

b) pārtikas analīzes laboratorijām;

c) lietotāju organizāciju (piemēram, pārtikas ražošanas, zinātnieku, dietologu un sabiedrības veselības speciālistu, patērētāju organizāciju un programmatūras attīstītāju) pārstāvjiem un komunikāciju centriem.

EuroFIR partneriem jābūt gataviem dalīties savā redzējumā un iesaistīties kopīgi izstrādātu platformu un pieteikumu interfeisu lietošanā. Svarīgākais elements ir integrācijas pakāpe, kas tiks izvērtēts kā daļa no periodiskās atskaites. Finansējums būs pieejams vienīgi integrācijas un kvalitātes ieviešanas aktivitātēm saistībā ar EuroFIR kopīgi izstrādātajām datu bāzu platformām un pieteikumu interfeisiem. Par nacionālo datu bāzu izveidošanu ir atbildīgs katrs partneris.

Paziņojums par konkursu ir adresēts:

a) partneriem, kas pārstāv nacionālo pārtikas sastāva datu bāzu sastādītājus no valstīm, kuras šobrīd nepiedalās EuroFIR, t.i. Igaunijas, Lietuvas, Latvijas, Ungārijas, Čehijas, Kipras, Rumānijas, Šveices, Horvātijas un Serbijas un Melnkalnes. Tiks izvēlēts līdz vienam jaunam dalībniekam no valsts.

b) viens partneris no Centrāleiropas valstīm (Polijas, Čehijas vai Ungārijas) lai paplašinātu EuroFIR kompetenci bioaktīvu savienojumu jomā (t.sk. datu kvalitātes un bioaktivitātes izvērtēšanā un jaunu datu radīšanā);

c) 1–2 partneri, lai paplašinātu kontaktus ar galvenajiem lietotājiem, t.i. pārtikas ražošanas/pārtikas tirdzniecības asociācijām un programmatūras attīstītājiem (īpaši SME).

Sagaidāms, ka piedalīšanās projektā ilgs no 2006.gada jūlija līdz 2009.gada decembrim (t.i. no Kopīgo aktivitāšu programmas otrā 18 mēnešu perioda sākuma).

Kopīgais maksimālais EK finansējums ir 320 000 EUR (aptuveni 5000 EUR katram partnerim gadā).

Kopīgo aktivitāšu programmas (JPA) finansējums tiek pārskatīts katru gadu; faktiskais finansējums ir atkarīgs no EuroFIR partneru iesaistīšanās JPA.

Konkursa identifikators:

Pieteikuma valoda: angļu

Konkursa slēgšanas datums: 2006.gada 8.marts

Konkursa slēgšanas laiks: 17:00 pēc Briseles laika

Adrese papildus informācijai attiecībā uz projekta mērķi un tehniskajiem aspektiem:

Paul M Finglas, EuroFIR Coordinator Institute of Food Research
Norwich Research Park, Colney, Norwich, NR4 7UA
Norfolk, UK

E–mail: paul.finglas@bbsr.ac.uk, Tel.: +44.1603.255318

Nevardarbīgā pretošanās

2006.gada 13.janvārī Rīgā notika konference “Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas pieredze”.

To organizēja Latvijas Zinātņu akadēmija un 1991.gada barikāžu dalībnieku biedrība

Konferenci atklāja akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Tās laikā tika prezentēts konferences rakstu krājums, kurā ievietoti šādi ziņojumi:

Tālavs Jundzis. Nevardarbīgās pretošanās teorija un tās piemērošana Latvijā

Heinrihs Strods. Nevardarbīgās pretošanās galvenās formas Latvijā 1944 – 1985

Jānis Riekstiņš. Par latviešu valodu. Pret rusifikāciju

Ints Cālītis. Disidentu kustība Latvijā un citviet PSRS

Valdis Blūzma. Neformālās organizācijas kā nevardarbīgas pretestības padomju režīmam Latvijā aizsācējas Atmodas sākumposmā (1986 – 1989 )

Aleksandrs Mirļins. Visi kopā pret tumsu: komunikatīvās darbības teorija

Aleksandrs Sungurovs (Krievija). Janvāra barikādes Rīgā: skats no Sankt–Pēterburgas pēc 15 gadiem

Andrejs Sannikovs (Baltkrievija). Nevardarbības principi Baltkrievijas apstākļos

Inguna Ebela. Romualds Ražuks. „Rožu revolūcija” – Gruzijas cerība ceļā uz nākotni

Atmiņās dalījās:

Vilnis Andrejsons. Ceļinieki uz barikādēm

Agnis Zariņš. Krusts pie Vecmilgrāvja tilta

Imants Vingolds. Latvijas īpašās brīvprātīgo vienības 1991.gada barikādēs

Aija Kalnciema. 1991.gada janvāra notikumi Latvijā. Ieskats Valsts arhīva dokumentos

Inta Kaņepāja. Nevardarbīgās pretošanās liecības Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā

Aija Grīnvalde, Zanda Zaķe. Ko glabā 1991.gada barikāžu muzeja krājums

Sarmīte Baltiņa. Latvijas Kara muzejs – barikāžu dalībnieks un piemiņas glabātājs

Juris Alksnis. 1991.gada Barikāžu liecības Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā

Inta Nalivaiko. Latviešu tautas Trešās Atmodas vēstures liecības Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā

Mārtiņš Mintaurs. Latvijas sabiedrības protesti pret Daugavpils HES celtniecību 1986.gadā nevardarbīgās pretošanās kontekstā

Aizstāvēšana

2006. gada 23. janvārī plkst.16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 302.auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda igūšanai aizstāvēs

Tēmats – “Uzņēmumu finanšu pārskatu analīzes modeļi un to pielietojums dažādām lietotāju grupām”, nozare – ekonomika, apak?nozare – grāmatvedības un uzskaites teorija

Recenzenti: Dr. habil. oec., profesors Grigorijs Oļevskis, Dr. oec., asoc. profesors Uģis Zālītis, Dr. habil. oec., Ilmārs Vanags

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 30. janvārī plkst.16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 302.auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda igūšanai aizstāvēs

Tēmats – “Valsts ekonomiskās drošības indikatoru prognozēšanas matemātiskais modelis”, nozare – ekonomika, apakšnozare – Latvijas tautsaimniecība.

Recenzenti – Dr. habil. oec., profesors Andris Sproģis, Dr. habil. oec., profesors Nikolajs Baranovskis, Dr. oec., asoc. profesore Margarita Dunska.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 31. janvārī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Difterijas pētījums Latvijā no 2000. līdz 2004. gadam – fakti, problēmas un to risinājumi” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore D.Gardovska (RSU), profesore L.Feldmane (P.Stradiņa klīniskā slimnīca), asoc. profesors Alvydas Laiskonis, (Kauņas Universitāte)

***

2006. gada 7. februārī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Salmoneloze – klīniskās, epidemioloģiskās un mikrobioloģiskās īpatnības stacionārā ārstētiem bērniem Latvijā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore L.Vīksna (RSU), asoc. profesors E.Biķis (LU), Dr. med. M.Ponomoreva (Krievija)

Ar promocijas darbiem var iepazīties RSU, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekās.

***

2006. gada 10.februārī plkst 14 Latvijas Mākslas akadēmijā notiks

promocijas darba “Krāsas un skaņas sintēze vizuālās mākslas pedagoģijā” aizstāvēšana.

Recenzenti: Dr. habil. art. O.Spārītis, Dr. paed. I. Miķelsone, Dr.phil. V.Kincāns.

Ar promocijas darbu var iepazīties LMA bibliotēkā un www.lma.lv.

***

2006. gada 14. februārī plkst. 15.00 Latvijas Zinātņu akadēmijas sēžu zālē, Akadēmijas laukumā 1, notiks LU Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Krāsu nosaukumi: lingvistiskais aspekts latviešu valodā” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. philol. D. Nītiņa, Dr. habil. philol. J. Valdmanis, Dr. habil. philol. O. Bušs.

Ar promocijas darbu un tā kopsavilkumu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulvārī 4.