Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2006. gada  19. jūnijs: 12 (325)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

• Akadēmiķim Uldim Viesturam
• LZA akadēmiķim Jānim Lielpēteram
• Apspriež Nacionālo attīstības plānu
• Putnu dullums galvā
• Par gadskārtu... Jeb kas kopīgs Jāņiem, ūdeņraža enerģētikai un e-degunam
• Jauni valsts emeritētie zinātnieki
• Latvijas Zinātnes padomē
• Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas kopsapulce
• Kad noslēdzas bagāts mūžs
• Zviedrijas dienvidu daba Gunāra Lundkvista skatījumā
• XIV Starptautiskā konference “Kompozīto materiālu mehānika”
• Aizstāvēšana

Latvijas Zinātņu akadēmija

Satura rādītājs

Rīgā. 2006. gada 17. jūnijā

Zinātnes virzieni nerodas paši no sevis.
Zinātnes attīstību nosaka vai būtiski ietekmē personības
Jānis Lielpēters

Augsti godātais jubilār!
Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā sirsnīgi sveicam Jūs dzimšanas dienā!
Vēlam stipru veselību, laimi, enerģiju, darba prieku.
Lai Jums nepietrūkst dzīvesprieka saglabāt jaunrades garu.
Dziļā cieņā un pateicībā par Jūsu devumu Latvijas zinātnei, par darbu magnētiskās hidrodināmikas attīstībā –

LZA prezidents Juris Ekmanis
LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš

Satura rādītājs

Izanalizējot Nacionālās attīstības plānu, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts piekrīt plāna stratēģiskajām pamatnostādnēm, tomēr atzīmē atsevišķās nepilnības, kuras būtu novēršamas, izstrādājot plāna galīgo redakciju:

1) Plāns šobrīd veidots kā programātisks dokuments. Lai tas kļūtu par reālu instrumentu darbībai, tam nepieciešams pievienot konkrētu rīcības plānu attiecībā uz likumdošanas aktiem un normatīvajiem dokumentiem, kuri ir nepieciešami, lai plānu iedzīvinātu praksē. Šai nodaļai būtu jāsatur konkrētu likumprojektu uzskaitījums, to pieņemšanas termiņi, par to sagatavošanu atbildīgās institūcijas un izpildes kontroles mehānismi, kā arī normatīvo dokumentu izstrāde par šo likumu spēkā stāšanās kārtību (termiņi, atbildīgie).

2) Lai maksimāli efektīvi izmantotu ierobežotos pieejamos finansu un cilvēku resursus valstī, nepieciešams pievienot sadaļu par prioritāri attīstāmajām ekonomikas (tautas saimniecības) nozarēm, kuras atbilstu sekojošiem priekšnosacījumiem:

• tām ir pieejami vai viegli attīstāmi atbilstošie izejvielu un darbaspēka resursi,
• šīs nozares pasaules tirgus kontekstā ir ilgtspējīgas un konkurētspējīgas,
• tās rada produktu ar augstu pievienoto vērtību un lielu eksporta potenciālu.

3) Atbilstoši tam būtu definējamas arī prioritāri attīstāmās zinātņu nozares. Šobrīd izskatīšanas fāzē ir MK lēmuma projekts par prioritāri attīstāmajām nozarēm, kas būtu skatāmas kontekstā ar prioritāri attīstāmām tautsaimniecības nozarēm.

4) Atbilstoši izvēlētajām tautsaimniecības prioritāri attīstāmajām nozarēm un tām pieskaņotajām zinātnes nozarēm, plānā būtu iestrādājams princips, ka nauda izglītībai studiju budžeta vietu radīšanai novirzāma kadru sagatavošanai šo nozaru ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai.

5) Paralēli tam nepieciešams paredzēt skolotāju sagatavošanas un atalgojuma sistēmas pārkārtošanu, lai nodrošinātu nepieciešamā skaita skolēnu apmācīšanu, kuri pēc tam spētu studēt prioritārajos virzienos orientētās specialitātēs, kā arī pastiprināti attīstāma profesionāli tehniskā izglītība šajos virzienos.

6) Plānā iestrādājama pilnvērtīgas (plaša profila) vidējās izglītības sistēmas izveide, atgriežoties pie obligātas dabaszinātņu un matemātikas apguves visās valsts finansētajās vispārējās izglītības vidusskolās.

7) Plānā būtu paredzami darbaspēka tirgus attīstības pētījumi zinātniski pamatotai speciālistu sagatavošanas plānošanai valsts mērogā. Valsts finansējums novirzāms budžeta vietu radīšanai valsts tautas saimniecības pieprasījuma apmierināšanai.

8) Valsts ražojošie uzņēmumi ar retiem izņēmumiem (Latvenergo u.tml.) vairs neeksistē. Tādu nav vairs arī zinātnisko institūciju rīcībā. Līdz ar to nepieciešams plānā paredzēt, ka prioritāri attīstāmajās tautsaimniecības nozarēs veidojami nozaru klāsteri (puduri), kuru centrā būtu valsts mēroga Kompetences centrs. To veido zinātniskās institūcijas, pie kurām izveidojami mācību un pilotražošanas iecirkņi (speciālistu apmācībai un inovatīvo tehnoloģiju atstrādei), biznesa inkubatori un tehnoloģiju pārneses centri, kā arī nozares ražojošie uzņēmumi. Paredzama plaša privātā sektora līdzdalība šādu klasteru (puduru) veidošanā.

9) Latvijā ar ierobežotiem cilvēku un finansu resursiem unikāla un dārga analītiskā un cita pētnieciskā aparatūra un iekārtas koncentrējamas Kompetences centros, nodrošinot maziem un vidējiem uzņēmumiem un zinātniskajām institūcijām netraucētu pieeju šīm iekārtām un pakalpojumu saņemšanu no Kompetences centriem par pašizmaksu. Nav atbalstāma unikālas aparatūras iegāde institūcijām, kuras nespēj nodrošināt šādas aparatūras pilnīgu noslodzi, jo zinātniskās iekārtu morālā novecošanās notiek straujāk nekā to fizisko resursu izsīkšana.

10) Pārskatāma valsts politika informatīvo resursu pieejamības nodrošināšanai. Šobrīd valsts praktiski neiepērk zinātniski tehnisko literatūru (žurnālus un monogrāfijas), zinātniski tehniskās literatūras datu bāzes, patentu datu bāzes. Paredzama plaša valsts līdzdalība zinātniski tehniskās informācijas un pieejamības nodrošināšanā ar elektroniskajiem sakaru līdzekļiem kā inovatīvās attīstības nepieciešams priekšnosacījums.

11) Nepieciešams atjaunot valsts finansētu intelektuālā īpašuma aizsardzības (patentēšanas, ieskaitot patentu ekspertīzes) sistēmu valsts zinātniskajās institūcijās. Bez izgudrojumu un inovāciju patentaizsardzības nav domājama konkurētspējīga tautas saimniecība un nav arī nekāda tiesiskā pamata inovāciju un tehnoloģiju pārnesei.

12) Uzsvars liekams nevis uz tehnoloģiju un inovāciju pārnesi, bet gan uz to reālas izstrādes iespēju nodrošināšanu, jo Latvijas galvenā problēma nav neizmantotas zinātniskās izstrādnes un tehnoloģijas, bet gan inovatīvo un patentspējīgo risinājumu trūkums.

Satura rādītājs

Jānis Vīksne

Bioloģijas doktoru profesoru (īsuma labad sakot – putnu pētnieku) Jāni VĪKSNI pēdējie gadi ar atzinībām nav apdalījuši. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Domes priekšsēdētājs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības prezidents, Starptautiskās Ornitoloģiskās komitejas loceklis. 2004. gadā kļuvis par Latvijas Zinātņu akadēmijas, firmas ITERA–Latvija un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” balvas laureātu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas putnu izpētē un aizsardzībā. 2005. gadā saņēmis Rīgas balvu (Latvijas Zinātņu akadēmija un biedrība “Rīgas balvas fonds”) par kaijveidīgo putnu koloniju pētījumiem Rīgas pilsētvidē. Tajā pašā 2005. gadā Jāni Vīksni ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli (korespondētājloceklis kopš 1999. gada). Nav aiz kalniem arī tāda pusapaļa jubileja. Taču, kad zvanu, lai sarunātu, kad un kur tikties intervijai, viņš atbild ar pretjautājumu : “Vai mēs runāsim par putnu gripu?” Šī tēma viņam, kā saka, sēž aknās, jo pēdējā laikā viņu par putnu gripu aicina izteikties vidēji trīs reizes dienā. Es godīgi atbildu: “Arī...”. Tas nozīmē – par daudz ko citu, bet arī par putnu gripu, jo cilvēku satraukto prātu dēļ to apiet būtu neloģiski.

– Es uzaugu Zooloģiskajā dārzā. Tēvs Arvīds Vīksne bija pēc izglītības veterinārārsts, pēc amata – Zooloģiskā dārza direktors, un tur kantora mājā mums bija dzīvoklis no1939. līdz 1954. gadam, kad tēvs aizgāja strādāt uz Lopkopības un veterinārijas institūtu Siguldā. Māja bija vasarnīcas tipa, ziemā ļoti auksta, man vajadzēja daudz malkas pieskaldīt.

– Hm. Kaut kā neatceros. Pie fona trokšņiem jau pierod. Lauvēni nereti auga pie mums mājās, jo lauvenes nebrīvē bieži vien nav nekādas labās mātes. Kad tāds prāvs “kaķēns” nagus trinot novelk ar ķepu pa dīvāna sēdekli, atsperes izsprāgst...

– Vilku suņa lielumā. Vēlāk tos pārvietoja uz “mazuļu laukumu”, jo bērniem patika skatīties, kā kopā spēlējas mazie lācēni, lauvēni, kucēni. Gribēdams meitenēm padižoties, gāju aplokā iekšā – re, kā es varu ar lauvu paspēlēties, bet tad gan visu laiku jāuzmanās, lai tā rotaļa nekļūtu mežonīga, jo lauvas jau mēru nejūt un rotaļāšanās var izvērsties tāda skarba. Lauva man lec virsū, es to ķeru aiz priekšķepām un manos tuvāk vārtiņiem, lai tad, kad nāks lielais lēciens, es jau būtu drošībā. Vienreiz tikko izšmaucu.

Putnu gaitās mani iesaistīja mans vēlākais priekšnieks un kolēģis Harijs Mihelsons, toreiz gadus divpadsmit vecs puika (man bija seši gadi), kurš bija nolēmis ar ornitoloģiju maizi pelnīt. Tēvs viņu pieņēma darbā putnu mazuļus izbarot. Arī Zooloģiskā dārza muzejs bija jātur kārtībā un jāpapildina. To tad nu arī centāmies darīt... No “lauvu stāstiem” atceros, ka Harijs kādu laiku nebija dārzā bijis un nolēma rīta agrumā uz putniem paskatīties. Iet gar lauvu mītnes stūri un pretī viņam nāk lauva. Kaut saprazdams, ka tas diez vai pret apēšanu līdzēs, Harijs bailēs uzlēcis uz soliņa... Bet tā bija mūsu Rita, visai miermīlīgs radījums.

Zooloģiskajam dārzam pēc kara bija kādas septiņas astoņas govis, kuras mēs, divi puikas, tagadējā Kultūras un atpūtas parka teritorijā ganījām. Tur netālu vācieši bija uzspēruši gaisā vienu munīcijas noliktavu, visur mētājās nesprāgušas patronas un artilērijas lādiņi. Tādas lietas jau zēniem ļoti patīk... Vēlāk vadāju bērnus jāšus uz ēzeļa un maziem zirdziņiem, strādāju par dzīvnieku kopēju, divus vilcēnus izaudzināju par lieliem vilkiem, tie man bija labi draugi. “Re, kā es varu iebāzt roku voljērā!” “Es arī varu!” saka tas puisis, ar kuru es biju kopā. “Nevajag!” Bet viņš tomēr bāž... Taču putnu dullums man jau bija galvā un drīz vien aizēnoja citus dzīvniekus.

1950. gadā sāku darboties Ornitoloģijas pulciņā pie Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zooloģijas katedras. Lauksaimniecības akadēmija vēl nebija pārcēlusies uz Jelgavu un mitinājās Rīgā Ausekļa ielā. Tur no tiem putnu dullajiem puikām “taisīja” lauka ornitologus. Ja interese nenoplaka, iznāca labi putnu pazinēji, kas pārzināja arī elementāru datu vākšanas metodiku. Atbirums jau nu bija liels, bet palikušie universitātē praktiskajām ornitologa darba iemaņām klāt neko nepielika, vien teorijā tapa gudrāki. Šie pulciņa puikas arī bija tāda darbaspēka rezerve ornitoloģijai – ekspedīciju palīgstrādnieki un dažādi līgumdarbinieki. Arī ziemā. No 2. vidusskolas pēc stundām gāju uz Ausekļa ielu pārrakstīt gredzenošanas atskaites, kas bija jāsūta uz Maskavas Gredzenošanas centru.

Kādus vārdus gribas teikt par tolaik LLA Zooloģijas katedras vadītāju docentu Egonu Tauriņu, kuram ir galvenie nopelni, ka Latvijas pēckara ornitologi nezaudēja saiti ar pirms kara strādājošajiem – viņš atguva Latvijas Ornitoloģijas Centrāles (LOC) arhīvu – gredzenošanas atskaites par laiku no 1925. līdz 1943. gadam, publicētos darbības pārskatus u.c. Karam tuvojoties beigām, LOC vadītājs Bruno Bērziņš bija noslēpis vērtīgo LOC arhīvu un pats aizbraucis uz Zviedriju. Egons Tauriņš aptuveni bija izskaitļojis, ka Bērziņš varētu būt noslēpis arhīvu kādā vietā Babītes ezera austrumu galā, kur bija medību bāze un kur pats bija apgrozījies putnu pētnieka gaitās. Taču tauta bija ietramdīta un ar lielu runāšanu ātri varēja tikt pie “baltajiem lāčiem” vai pie sienas, tādēļ kaut ko noskaidrot pie vietējiem bijis stipri grūti. Arhīvs tomēr atradās “Dambju” mājās un atgriezās pie ornitologiem. To visu no E.Tauriņa uzzināju krietni vēlāk, 70. gados. Bet jau 1952. gadā, kad biju nopietni pievērsies lielo ķīru gredzenošanai un apmeties uz pāris nedēļām “Dambju” mājās, man radās aizdomas, ka šai vietai varētu būt kāds sakars ar arhīva vēsturi. Aizdomas radīja gauži prozaiska detaļa – dažas krītpapīra lapas no LOC darbības pārskata uz naglas “sirdsmājiņā” un pāris neskartu pārskatu zem siena čubām blakus esošajā šķūnītī. Tauriņš bija pelnījis kļūt par jaundibinātā Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta direktoru, bet viņam bija “nepareiza” biogrāfija.

Atmiņā paliekošs man ir 1950. gada 31. augusts, kad es Mihelsona 48.–49. numura zābakos gāju no Ķemeriem uz Antiņciemu, gar Kaņiera ezera malu uz Lapmežciemu, gar jūras malu uz Kauguriem un uz Sloku, kopā 25 kilometrus. Vietām grūti izbrienams, un tad vēl tie šefa milzonīgie zābaki! Tā es atzīmēju vasaras brīvlaika pēdējo dienu. Bet tas bija kaut kas fantastisks. Lai samācītos atšķirt daudzos caurceļojošos tārtiņveidīgos putnus, ar svētdienām vien taču nepietika. Astotajā klasē klases audzinātāja nāca uz māju un piedāvāja pāriet uz neklātieni, jo “skolā galu galā taču reizēm ir jāierodas”. Taču tas, kas notika putnu pētīšanā, bija daudzkārt interesantāks. Tauriņš un Mihelsons 40. gadu nogalē nodarbojās ar dobumperētāju putnu piesaistīšanu. Pēc Bioloģijas institūta nodibināšanas 1951. gadā dobumperētāji kļuva par galveno tēmu vienīgajam institūta ornitologam H. Mihelsonam, kurš pats vēl studēja LLA Mežsaimniecības fakultātē, mainīdams klātieni ar neklātieni. Mihelsonam par “līdzstrādniekiem” bija divi skolnieciņi – Māris Čauns un Jānis Vīksne. Mēs darījām visu – likām būrīšus, gredzenojām, veicām kontrolķeršanu. Pamatā darbojāmies ar melno mušķērāju. Mēs bijām laba kompānija!

Ornitologu aprindās plaši pazīstams bija dakteris Kārlis Vilks, ārsts psihiatrs, kurš paralēli savai mediķa praksei darbojās ar putniem. Kad 1986. gadā Vissavienības Ornitoloģijas biedrības konferencē vēlēja goda biedrus, Vilku ievēlēja no kandidātu saraksta, kurā bija pusducis cienījamu profesoru, kuriem ornitoloģija bija maizes darbs mūža garumā. Tāds bija dakteris Vilks! Viņam piemita vienreizēja īpašība jautāt “kāpēc tas tā notiek”. Piemēram, dzilnīti ir diezgan viegli noķert, jo tas barotavā iegūtās saulpuķu sēklas visu laiku nes prom uz savām krātuvēm priežu mizas spraugās. Vaļā palaists, dažs klusu aizlido, bet dažs uzsēžas uz tuvākā zara un lamājas pilnā rīklē.

Vecais Vilks ieinteresējās – kāpēc? Izrādījās, ka tas, kurš lamājas, ir savā teritorijā, bet tie, kas stāv klusu, ir atnākuši zagt. Noķerti savā teritorijā, tie lamājas tikpat nešpetni. Lūk, jāprot saskatīt un uzdot jautājumu.

Ornitologi bija pasākuši savas topošās zinātniskās publikācijas dot dakterim Vilkam izlasīt vērtējumam. Iedevu arī savējo. Daktera meita teica, ka tēvs, to izlasījis, izsaucies: “Tas puika ir traks!” Dzirdēt tādu vērtējumu no psihiatra... Darbu nopublicēja.

1953.gada pavasarī Mihelsonu tomēr uz trim mēnešiem iesauca armijā – pašā karstākajā ornitologu darba cēlienā. Es viens paliku 30 x 20 km lielā platībā Engures ezera rietumu pusē. Tur mēs paši jau bijām izlikuši būrīšus dobumperētājputniem. Tagad man bija jāapgredzeno cāļi un vecie putni, jānovēro, kā notiek būrīšu meklēšana. Nostrādāju mežā 1953., arī 1954. gadu. Darbu sākot, nebiju pieteicies vietējam mežsargam. Jau vasaras beigās, kādos godos pie manas pansijas saimnieka tiekoties, mežsargs teica: “Zini, es tevi gandrīz “nostučīju”, kad pirmo reizi ieraudzīju. Iznāk no krūmiem, galvā cepure ar platām malām un moskītu tīklu, kaut ko skatās plānā un atkal ieiet mežā. Nu riktīgs angļu izpletņlēcējs!”

1955. gadā iestājos universitātē un III kursā sāku studēt “pēc individuāla plāna”. Bija tāds eksperiments. Mēs, daži studenti, uzrakstījām plānu, kādus eksāmenus kādā laikā noliksim. Faktiski bija divi plāni. Viens, ko iesniedzām fakultātē, un otrs, ko rakstījām paši sev un kur bija bišķiņ vairāk nekā iesniegtajā. Piemēram, vēl viens eksāmens klāt. Tā skaitījās “plāna pārpildīšana”, par ko ļoti slavēja. Bet, nedod dies, neizpildīt kādu oficiālā plāna punktu, tad draudēja “eksperimenta” pārtraukšana. Mēs, protams, plānu pārsniedzām. Kādēļ tas mums bija vajadzīgs? Lai pavasarī agrāk tiktu vaļā no studijām un jau aprīlī būtu uz ezera. Protams, kaut kas no jautrās studentu dzīves bija jāzaudē. Piemēram, prakse Barenca jūras Septiņās salās. Tā aizgāja gar degunu.

Šis nu ir gabals, kā saka, no citas operas, taču man gribējās to pieminēt, lai parādītu, ka ne tikai aizdomas par “angļu izpletņlēcēju” varēja būt ornitologam liktenīgas. Tas ir fragments no Viestura Klimpiņa grāmatas “Putnu fotogrāfa piezīmes” (Rīga, 2001) nodaļas “Putni un politika”.

“Pats bīstamākais putnu pētniecībai bija tas laika periods, kad ar lielummāniju slimais Ņikita Hruščovs sāka audzināt māksliniekus un mācīja, kā gleznot, taisīt kino vai dejot baletu. Lauksaimnieki jau labu laiku pēc pirmā sekretāra pavēles vietā un nevietā sēja kukurūzu. Dienaskārtībā beidzot nokļuva arī zinātne. Kārtējā kompartijas Centrālās Komitejas plēnumā Hruščovs uzjautrināja sabiedrību ar sulīgiem epitetiem, ko veltīja, viņaprāt, galīgi nederīgiem pētījumiem. Viņa uzmanības lokā bija nokļuvis Igaunijā veiktais darbs par liellopu novietņu mikroklimata parametriem, Maskavas bioniķu zirga kājas kustību matemātiskais modelējums un lielisks un apjomīgs pētījums par melnā stārķa izplatību Baltkrievijā.(..)

Lielajā padomijā bija pieņemts, ka līdzīgas tematikas plēnumus tūlīt gatavoja arī visu republiku kompartiju Centrālās Komitejas. Tāds brieda arī Latvijā. Partijas līderis Arvīds Janovičs Pelše visu mūžu pūlējās, lai iekļūtu dieva dēlu – partijas Politbiroja locekļu – pulciņā un tāpēc bija izcili iztapīgs Kremļa bosiem. Šī viņa īpašība nodarīja milzīgu ļaunumu Latvijai. Arī šoreiz Arvīds Janovičs izcēlās ar oriģinalitātes trūkumu. Latvijas plēnumā, tāpat kā Maskavā, kritizēja kūti, zirgus un putnus. Pelše līdz zemei nolīdzināja disertācijas par piena dzesēšanas tehnoloģiju, Latvijas rikšotāja zirgu šķirnes izaudzēšanu un mūsu laboratorijas vadītāja Harija Mihelsona četrpadsmit gados izloloto darbu par sīko dobumperētāju putnu nozīmi un bioloģisko pamatojumu to piesaistīšanai mežaudžu aizsardzībā pret kaitēkļiem. Nelīdzēja kolēģa iebildumi toreizējam Zinātņu akadēmijas viceprezidentam Valeskalnam, ka disertāciju bez autora vispār neviens nav lasījis. Viceprezidents noplātīja rokas un paziņoja, ka tāda esot dzīve. Tajā laikā partijas apustuļus nemēdza kritizēt. Tālāk sekoja gara un pazemojoša represiju virkne. Kolēģa darbu kritizēja zinātnieki visakadēmijas atklātajā partijas sapulcē, kur mums, visiem ornitologiem, arī bezpartejiskiem, bija jāpiedalās. Riebīgus vārdus sacīja ne viens vien zinātnieks, un reizēm tā vien likās, ka darīja to labprātīgi. Visa farsa laikā Harijs sēdēja milzīgās zāles priekšējā rindā un nepateica ne pušplēsta vārda, jo zināja, ka jebkurš mēģinājums aizstāvēties varēja pavilkt treknu svītru Latvijas ornitoloģijai uz ilgiem laikiem.(..)”

Nu viss kas ir bijis! Bet spītīgi esmu turējies pie jau skolnieka gados izraudzītā pētījuma objekta – lielā ķīra. Un ja jau tā cītīgi ar kaut ko nodarbojas, šo to arī var uzzināt. Divi tādi momentiņi, kas pašam radījuši labsajūtu. Lielie ķīri, kuri dzimumgatavību sasniedz pēc otrās un trešās ziemošanas, ligzdot dosies uz to vietu, kur tie atradušies kā jaunputni savā pirmajā rudenī. Bija paspējis aizlidot no Engures līdz Somijai – pēc trim gadiem tur arī dēs savu pirmo olu. To agrāk neviens nezināja. Otrs – barošanās lidojumi. Nav tik vienkārši, kā sākumā izskatās. Kur ēdīsi, atkarīgs no tavas vietas sociālajā hierarhijā, populācijas piesātinātības utt. Var nākties lidot pēc mazuļiem domātas lielas reņģes arī 70 km.

Daudz kas mainījās 1981. gadā, kad gauži nelaikā, 51 gada vecumā, aizgāja Harijs Mihelsons, atstādams man mantojumā Ornitoloģijas laboratoriju ar pasaulē ievērību guvušajiem pīļu populāciju ekoloģijas un putnu orientācijas pētījumiem, kā arī visām problēmām. Arī tīri bioloģiska rakstura – Amerikas ūdeles skaita pieaugums un daži citi apstākļi noveda pie tik kardinālām pārmaiņām Engures putnu faunā, ka no populāciju ekoloģijas pētījumiem nācās pārslēgties uz plēsonības problēmu pētīšanu tagad.

Kopš padomju laika ar tā izmežģīto domāšanu pagājuši 15 gadi. Zinātnei tie ir bijuši grūti gadi. Maz naudiņas, daudz dažādu reorganizāciju un organizatorisku eksperimentu, tikai – kādēļ uzreiz ar cilvēkiem? Vai nevarēja sākumā ar sunīšiem vai žurciņām? Bioloģijas institūts no Zinātņu akadēmijas nonācis Latvijas Universitātē, vecie zinātnieki noveco, jaunie aiziet strādāt uz ministrijām, starptautiskiem fondiem un citām ap– un ārpuszinātniskām organizācijām. Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs profesors Jānis Vīksne, sēdēdams pārsēšanās lidostās ceļā uz Bangkoku, uz starptautiskās organizācijas WETLANDS INTERNATIONAL (starptautiskās mitrāju organizācijas) dalībvalstu pārstāvju kopsapulci, no pilnas sirds raksta par savas zinātņu nozares un savas LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas, kuras sastāvā ir Latvijas Gredzenošanas centrs, stāvokli, secinot, ka “Visa augstāk minētā rezultāts ir bēdīgs. Zinātnieku cenšanās strādāt pie n–tiem projektiem n–tās darba vietās, rakstot n–tās atskaites (kurām katrai jābūt galdā noteiktā datumā, lai saņemtu līgumā paredzēto finansējumu), noved pie virspusējības gan LZP finansētajos projektos, gan visos izdzīvošanai saņemtajos līgumdarbos. Nepietiekami tiek studēta literatūra, nepietiekami pilnīgi analizēti ievāktie materiāli, nepietiekami domāts par konkrētā projektā risināmo problēmu. Nenormāls ir stāvoklis, kad, zinātniskajā institūtā strādājot, ir sapnis “izraut laiku”, lai sagatavotu nopietnu rakstu nopietnam žurnālam par savu pētījumu rezultātiem. Palaikam gan izdodas, bet Latvijas vārdu pozitīvā nozīmē nesošu zinātnisko publikāciju būtu krietni vairāk, ja nebūtu šīs n–to izdzīvošanas darbu sistēmas. Diemžēl jaunie speciālisti, kuri tomēr aizķērušies zinātnē, bieži nejūt vajadzību aizstāvēt doktora disertāciju. Pēc aizstāvēšanas, paliekot zinātnē, nekādi materiālā stāvokļa uzlabojumi nedraud, un ne jau visi būs vajadzīgi kā mācību spēki Universitātē. Šīs tuvredzīgās zinātnes politikas dēļ dažā labā zinātnes nozarē mums draud paaudžu pārrāvums, līdzīgi kā pēc Otrā pasaules kara. To novērst nebija mūsu spēkos. Gaidāmais paaudžu pārrāvums gan būs pašu sarūpēts.”

Cik labi būtu, ja arī šo citātu, līdzīgi no V.Klimpiņa grāmatas ņemtajam, varētu attiecināt uz pagātni un teikt – tā vairs nebūs nekad! Saeima ir nobalsojusi par lielu naudu zinātnei, taču tās ceļā līdz konkrētiem institūtiem, konkrētām laboratorijām un konkrētiem zinātniekiem tiek būvēta barikāde pēc barikādes. Šķiet, kā 1991. gada janvārī iemācījušies tās būvēt, liekam lietā šo praksi visās iespējamās (un neiespējamās) vietās. Gaidot piešķirto institūtu bāzes finansējumu, kas nupat tādā apcirptā veidā parādījies, zinātnieki nodarbojas ar “izdzīvošanas līgumdarbiem”.

Jānim Vīksnem arī meita ir ornitoloģe – strādā daļēji Bioloģijas institūtā, daļēji Ornitoloģijas biedrībā. Pētījums paliek tas pats – ziemojošie ūdensputni, viss atkarīgs no tā, caur kuru organizāciju projektam izdodas dabūt naudu. Daļēji “slims ar putniem” ir arī mazdēls. No četru gadu vecuma sēdēdams vectēva laivā un pētīdams nomedītos ūdensputnus, tagad kļuvis par lielu specu pīļu dzimumu un vecumu atšķiršanā, šai jomā lasa pat lekcijas jaunajiem medniekiem un pat speciālistiem, kuriem ar to bijusi mazāka saskare. Bet studē fizmatos un strādā firmā “Duplex”. “Ļoti ceru, ka viņa matemātisko domāšanu kādreiz varēšu “pieslēgt” bioloģisko materiālu analīzei. Kā nekā viņš labi pārzina šī materiāla tapšanu, un tas ir ļoti svarīgi”, saka Jānis Vīksne.

Nu mēs gribot negribot pie putnu gripas tomēr esam nonākuši. Vai pīlēm vajadzēs vai nevajadzēs “slaucīt dibentiņus”, tas būs atkarīgs no Briseles. Jānis Vīksne stāsta, ka pagājušajā gadā Eiropa pieprasījusi nosūtīt vienā tūrē 100 paraugus no pīļu zemastes vietas, tautā sauktas par dibenu, virusoloģiskām analīzēm. “Katram Kaņiera ezera medniekam atņēma līķīšus, noslaucīja tiem dibentiņus un aizsūtīja uz Angliju analīzēm. Mūsu līķīši izrādījās veseli.”

Par sabiedrībā valdošā satraukuma cēloņiem profesoram Jānim Vīksnem ir savs viedoklis.

– Pirmkārt, putnu gripas izplatīšanās, cik var spriest pēc interneta portāliem un masu mēdiju izplatītās informācijas, ģeogrāfiski un hronoloģiski pārāk bieži neiet kopā ar redzamo putnu migrācijas ainu. Ļoti daudzos gadījumos putnu gripas izplatības ceļi ir citi un šķiet, ka tur nav vainojami savvaļas putni, bet gan biznesa aktivitātes no putnu gripas skartajiem rajoniem uz citām pasaules vietām. Legālā un nelegālā tirdzniecība. Tajos gadījumos vainojami ir nevis gājputni, bet “andele”. Otrkārt, visi šie vīrusi ir pazīstami kopš tā brīža, kad par tiem vispār sāka interesēties. Tie dabā atrodas visu laiku, bet intensīvāk pētīti tiek tikai tad, kad kādi īpaši apstākļi tiem pievērš mūsu uzmanību. Tā 1960. gadu nogalē ASV ieguldīja 1 miljonu dolāru putnu migrācijas pētījumos Dienvidustrumāzijā, un tūdaļ Padomju Savienībā arī tika forsēti vīrusu pētījumi, jo – ja nu Amerika gatavojas izmantot putniņus vīrusu un baktēriju transportam, lai grautu padomju sistēmu?.. Uztaisīja fantastisku institūtu. Otrs gadījums – Indoķīnā paspruka vīrusi rūpnieciskās putnu fermās. Putni tur tiek turēti tādos apstākļos, ka nevar nesaslimt. Un atkal pastiprināta interese. Katru nelaiķi sūta uz analīzēm, un atrod arī vīrusu vienā otrā. Tūlīt ziņa tiek tiražēta masu mēdijos visās iespējamās valodās. Žirinovskis sūtīs uz robežu karaspēku apšaut migrējošos putnus... Cits birstēs no pažobeles čurkstiņus, gāzīs zemē stārķa ligzdu, dedzinās putnu būrus. Nu galīgs murgs! Vīrusi savvaļas putnos ir bijuši visu laiku, bet nevienu populāciju tie nav iznīcinājuši vai nodarījuši tai jūtamus zaudējumus.

– Visi līdz šim zināmie cilvēku inficēšanās gadījumi bijuši no mājputniem, nevis no savvaļas putniem, turklāt zemēs, kur tradicionāli ēd pajēlu vai jēlu gaļu un dzer asinis. Turku bērniņi spēlējušies ar slimām vistām nocirstām galviņām... Protams, ja tīra fermas, kur bijušas slimas vistas, neievēro darba drošību, nelieto maskas, tad ekskrementu putekļi var nonākt plaušās un cilvēks saslimst. Tādēļ es vienmēr saviem darbiniekiem, kas darbojas ar beigtiem putniem, saku – nomazgājiet rokas, pirms ņemat ābolu! Bez tam, padomāsim par dažiem skaitļiem. Septiņos – astoņos gados pasaulē pavisam konstatēts 101 cilvēka nāves gadījums no putnu gripas (pilnīgi svaigas ziņas, šorīt dzirdēju). Pasaulē, ieskaitot pārapdzīvoto Dienviaustrumu Āziju! Nerunāsim par to, ka vīruss H5N1 mutāciju ceļā var mainīties un kļūt cilvēkiem bīstams. Bet pašreizējā “redakcijā” tas ir daudz mazāk bīstams, nekā dzērāji šoferi.

– Ļoti intensīva – ziemeļos viss ir aizsalis un pie Latvijas krastiem ūdensputni pulcēsies lielā skaitā, gaidot, kad varēs turpināt ceļu.

Ja runājam par putnu pētniekiem, viss būs kā parasti. Protams, īpašu vērību pievērsīsim skaitliskām izmaiņām un kritušiem putniem. Savu stacionāro pētījumu vietās kritušos reģistrējam katru gadu. Tad jau redzēsim, vai to būs vairāk kā parasti. Protams, šogad aizdomīgus nelaiķus sūtīsim veterinārajam dienestam. Pats galvenais – saglabāt veselo saprātu un mieru. Neēdīsim jēlu putnu gaļu un mazgāsim rokas! Būs jau labi!

(Paldies dievam, pavasara migrācija pagāja normāli, tieši tā, kā to J.Vīksne bija paredzējis.)

Satura rādītājs

Folkloras kopa "Budēļi"

Jaunajam zinātniekam Jānim Kleperim kokli dāvā pazīstamais kokļu meistars Jānis Poriķis

Jāņos akordeonu spēlē Jānis Kleperis

Štimungbilde - papardes

Tas bija 1980. gadu pašā sākumā Līgo dienas vakarpusē. Rīgas dzelzceļa stacijas zālēs murdēja ļaužu mudžeklis, kas izplūda garās mēlēs pa peroniem vilcienu gaidās. Rīga posās līgot ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem – teltīm, guļammaisiem, klamzīgiem radioaparātiem, kas katrs bļāva savā nebalsī, provianta somām un alus pudeļu izspīlētiem acainiem tīkliņiem (laimīgie, izstāvējuši rindu!). Bērni, šurpu turpu grūstīti, raudāja, acis zem noļukušajiem margrietiņu vainadziņiem berzēdami. Viss bija, kā jau tādās reizēs. Un tad vienubrīd notika kaut kas neparasts. Cauri drūzmai kā nazis cauri sviestam, nesastapdams ne mazāko pretestību, gāja neliels sievu un bērnu pulciņš. Sievas svītrotos brunčos, aubēs, ar rūtotām seģenēm un drāniņu pārsietiem groziem uz rokas, meitentiņi pastaliņās un puiškāni nebalināta lina bikšelēs. Viņi nebārstīja ziedus un tautas dziesmas, viņos nebija nekā no baltzobu smaida, ar kādu “Nīcas tautu meitas” košos brunčos, tresotos ņieburos un stikla krellēm rotātos vainagos parasti sagaidīja uz perona izkāpjam brālīgo republiku oficiālas delegācijas. Viņi gāja klusēdami, un pašķīrās kovboju un grenadieru cepurēm rotātais pūlis, apklusa kreppapīra rožu čaukstoņa un, šķiet, pat radioaparātu pļerkstoņa, kas nu gan nekādi nevarēja būt. Šajā sievu un bērnu bariņā (varbūt tur bija arī kāds vīrs, neatceros) jautās milzīga pašcieņa un ... arī kaut kas pastāvošajai iekārtai draudīgs. Bija sākusies tautas atmoda, un to lielā mērā iezvanīja folkloras kustība.

No līvu etnogrāfiskā ansambļa Līvlist bija atpumpurojušies Staltu vadītie Skandinieki. Savukārt Skandinieku dziedātāji, misijas apziņas vadīti, dibināja jaunus folkloras ansambļus. Fizikas doktors Jānis Kleperis, kurš folkloras kustībā ir no Skandinieku pirmsākumiem vecajos Būvīšos toreizējā Sarkanarmijas ielā jeb tagadējā Pestīšanas armijas Bruņinieku ielas namā, kopā ar kolēģi Ojāru Rodi Latvijas (Valsts) universitātes Cietvielu fizikas institūtā nodibināja folkloras kopu Budēļi. Nu jau Budēļi ir nosvinējuši 25 gadu jubileju, un tos vēl joprojām, gan divatā ar Lieni Teterovski, vada Jānis KLEPERIS.

Man vienmēr ir šķitis, ka institūtu jau tad, kad tas vēl bija Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorija universitātē, mazliet tā kā vilka uz nonkonformismu. Nu stipri brīvdomīgs gars tajā valdīja. Jānis Kleperis to apstiprina.

“Mums bija pašiem sava mūzikas grupa. Ivars Godmanis mācīja sist bungas, es spēlēju basģitāru. Institūts nopirka instrumentus. Lielo garderobi, kur tagad ir Optometrijas centrs, varēja transformēt par zāli, un tur mēs institūta saviesīgajos vakaros spēlējām. Tad nāca Budēļi, un es pārgāju uz akordeonu, vēlāk iemācījos spēlēt arī dūdas, kokli un stabuli. Kad es aizstāvēju disertāciju, slavenais kokļu darinātājs un spēlētājs Jānis Poriķis man uzdāvināja savu paštaisīto kokli.”

Atceros Poriķi. Arī es vienu pagānisku Jāņu nakti elku kalnā netālu no Kumadiņas ietekas Amatā esmu klausījusies, kā koklē Poriķis un kā dziedātāji ne tikai slavē sauli un Jāni, bet arī atdod godu raganām, kurām šī nakts pieder. Vēja nestās dzirksteles lidoja paralēli zemei, un tā vien likās, ka tām līdzi skrien vēl kāds... Mazdrusciņ mati cēlās stāvus, bet tas jau tādā naktī piederas. No rīta mazie bērni līda laukā no siena čupām sveiki un veseli, izgulējušies kā rukši, un neviens velns viņus nebija rāvis. Tādēļ, ka pa labam...

Folklorā gāja pilnām ģimenēm. Tur jau bija tas jaukums. Folklora nebija izklaide vai brīvā laika pavadīšana, bet dzīves veids. Arī Jānim Kleperim Budēļos izauga bērni. Ilze šogad beigs 12. klasi, par Jāni Jānis saka – viņš necieš folkloru. Dod viņam futbolu! Bet Francijā uz Eiropiādes koncertu Budēļu sastāvā ir gan Ilze, gan Jānis juniors (pamēģini par 7. klases skolnieku teikt – mazais Jānis!). Arī citur ārzemēs, kaut vai Zviedrijas pilsētā Linčepingā, ar kuras deju kopu Sturefors Gillet Budēļiem ir īpaši draudzīgas attiecības. Varbūt tas ir tikai tāds pārejošs padsmitnieka rakstura parādīšanas veids – ja jums tas patīk, tad es teikšu, ka man nepatīk! Mūsu sarunas laikā tētim uz darbu zvana gan Ilze, gan Jānis, lai pavēstītu, ko kurais darīs. Ilzei skolā iedotas biļetes uz Pasaules hokeja čempionātu, un viņa tās atdod brālim! Ne jau kuram katram dod, bet tiem, kam sekmes labas un ar uzvedību nav problēmu – tēva balsī jaušams lepnums.

Kuras paaudzes Jānis dēls sanāk? Kāda piektā vai sestā, ja rēķina kā no tēva, tā mātes senču puses. Vidzemē starp Drustiem un Launkalni Jāņa Klepera senči apzināti līdz pat 1700. gadam, vairāk nekā 300 gadu atpakaļ. Joprojām tur tēva mājās katru gadu svin Jāņus, sanāk un sabrauc jāņabērni no maliņu maliņām.

Tēva leģionāra Jāņa Klepera dēļ dēls zinātnieks Jānis Kleperis ilgu laiku netika uz ārzemēm. Tā sakot, kļūme biogrāfijā. Cietvielu fizikas institūta Sensoru un ūdeņraža laboratorijas vadītājs fizikas doktors Jānis Kleperis tagad strādā pie pasaules mēroga – ūdeņraža enerģētikas problēmas. Par to viņš saka: ”Pašas pesimistiskākās prognozes liecina, ka, ja enerģētikas patēriņa tempi turpinās augt tikpat strauji kā šodien, tad nafta un gāze pietiks labi ja 30–80 gadiem. Ir tāda Olduvajas teorija, kuru dēvē par absurdu, jo tā prognozē, ka mūsu tā saucamā Industriālā Civilizācija uz Zemes ir pēdējā. 30 gadu ilgi novērojumi 50 pasaules valstīs liecina, ka 2030. gadā mēs būsim turpat kur 1930. gadā, ja rēķina pasaules vidējo enerģijas ieguvi uz vienu cilvēku gadā. Tik strauji aug iedzīvotāju skaits un mūsu vajadzības pēc enerģijas. Jādomā par fosilajiem izrakteņiem alternatīviem atjaunojamiem enerģijas resursiem. Viena no perspektīvākajām nākotnes enerģētikas formām ir ūdeņraža enerģētika, jo tās avots ir praktiski neizsmeļams. Atjaunojamais energoresurss ūdens jau strādā hidrospēkstacijās, darbina viļņu un paisuma elektrostacijas. Ir pienācis laiks to iesaistīt elektrolīzes procesā, kad iegūtais ūdeņradis tiek izmantots degvielas elementos, lai ražotu elektrību, pie tam darot to simtprocentīgi ekoloģiski, jo šī procesa vienīgie izmeši ir ūdens. Pēc enerģētiskās ietilpības viens kilograms ūdeņraža atbilst 3,5 litriem benzīna, tam sadegot izdalās 141,9 MJ siltuma. Ūdeņradis ir lielisks energonesējs un visādi citādi piemērotāks par sauli un vēju.”

Kā iegūt un izmantot ūdeņradi, ir zināms jau sen, piemēram, ķimikāliju ražošanai, atliek tikai uzlabot esošās un meklēt jaunas metodes, kas būtu gan ekoloģiski, gan ekonomiski izdevīgākas, jo gāzes un šķidrā ūdeņraža uzglabāšana ir saistīta ar lieliem tilpumiem, svaru un paaugstinātu bīstamību. Pati drošākā uzglabāšanas metode ir saistīt ūdeņradi ar ķīmiskām saitēm dažādu specifisku metālu sakausējumu vai kompozītu struktūrā (atomu režģī), piemēram, veidojot metālhidrīdus. Metāli un sakausējumi tiek uzlādēti, pievadot ūdeņradi zem augsta spiediena, bet, sildot metālhidrīdu, ūdeņradis atkal tiek izdalīts. Viens no pēdējā laika iespaidīgākajiem pētījumiem ir ūdeņraža uzglabāšana fullerēnos, oglekļa nanocaurulītēs un nanogredzenos. Teorētiskā ūdeņraža kapacitāte tādos materiālos pārsniedz metālhidrīdos iespējamo. Kā iespējamais ūdeņraža uzglabāšanas materiāls tiek pētītas arī dobas, plānas, mazas stikla sfēras, kuru diametrs ir mazāks par 100 mikroniem, kuras spēj izturēt līdz pat 1000 atmosfēru lielu spiedienu. Lielas iespējas pavēra starptautiskais Ziemeļvalstu Enerģijas Padomes pētījumu projekts (Nordic Energy Research project), kurā iesaistīti doktorantūras un pēcdoktorantūras studenti no Norvēģijas, Somijas, Zviedrijas, Krievijas un arī Latvijas. Jāņa Klepera vadītā doktorante Līga Grīnberga, kuras otrs zinātniskais vadītājs un arī konsultants abi ir no Dānijas, no RISOE Nacionālā Pētījumu centra, pēta elektrolītiskā ūdeņraža integrēšanu ūdeņraža uzkrāšanas ierīcēs. Viņas galvenais darba uzdevums ir atrast, izpētīt un pierādīt, ka eksistē jauns elektrolītiskā ūdeņraža uzkrāšanas materiāls – kompozīts, kas ir katalītiski aktīva metālhidrīda un inerta materiāla – stikla, keramikas un ogles apvienojums vienā kompozītā. Materiālu sintēzei tiek izmantotas enerģētiskas lodīšu dzirnavas. Līgai darbs ūdeņraža enerģētikā bija jāsāk no nulles, jo maģistra grādu viņa ieguva par darbu pie elektroniskā deguna. Ar ūdeņraža uzkrāšanas materiāliem institūtā jau bija strādājuši, gan saistībā ar elektrohromo efektu.

Otrs Jāņa Klepera laboratorijas pētījumu virziens saucas gan prozaiski, gan intriģējoši reizē – elektroniskais deguns un tā pielietojumi. To pirmo reizi izdzirdot, gara acīm redzu kaut ko līdzīgu maskām, ko pārdod Ziemassvētku ķekatām, – pamatīgu gurķi ar lielām brillēm uz tā un melnām uzacīm. Īstenībā tā ir gāzu sensoru matrica, kuras uzdevums ir ekvivalents cilvēka degunam – saost un atpazīt smaržas pēc tāda paša algoritma, kā to dara cilvēks savā galvā. Tas izmanto galīgu skaitu sensoru (ožas receptoru skaits cilvēkam sasniedz 10 miljonus) un atpazīšanas sistēmu – personālo datoru ar neironu tīkla matemātisko modeli. Elektronisko degunu jāapmāca atpazīt smaržas un klasificēt tās grupās, kuras pēc tam izmanto nezināmu vai nenosakāmu smaržu atpazīšanai.

Pie elektroniskā deguna jeb saīsinājumā e-deguna Cietvielu fizikas institūtā nonāca 1997. gadā, kad sākās sadarbība ar Linčepingas Universitāti Zviedrijā. (Vai Linčepinga mums jau nav kaut kur dzirdēts vārds? Pareizi, no turienes taču ir Budēļu draugu deju kopa, tad nu var saprast, kā tā draudzība aizsākās.) CFI radīta viena no galvenajām e-deguna sastāvdaļām – sensors. Institūta pētnieki izveidoja arī dažādu smaržu datu bāzes e-deguna praktiskajai lietošanai. Gribat dažus piemērus? Ar tā palīdzību muitā varētu noteikt, vai importētais franču konjaks un skotu viskijs tiešām ir oriģināli vai kaut kur pagrīdē sabrūvēti un no vienas mucas dažādās pudelēs salieti. Varētu noteikt pārtikas produktu svaigumu, uzzināt, vai alus ražošanas process seko iepriekš uzdotajai tehnoloģijai. Varētu pateikt, kādu degvielu lieto automašīnā un vai tās izmeši ir normas robežās. Par kādu ļoti interesantu iespējamo turpmāko sadarbību Jānis Kleperis stāsta, tā sakot, uz karstām pēdām, pēc sarunas ar LU Medicīnas fakultātes profesoru Immanuelu Taivanu – plaušu slimību diagnozes noteikšana pēc slimnieka izelpas.

Ilgi gaidītā vasara kā neprātīga steidzas uz saulgriežiem. Vēl pa minūtītei dienas garumam klāt, vēl pa minūtītei. Jāņu dienā tā jau vienu minūti zaudēs un tā palēnām, palēnām – uz rudens pusi. Kad vien iespējams, Jānis Kleperis svin divējus Jāņus. Astronomiskajos saulgriežos 21. jūnijā Budēļi līgo pie Ojāra Rodes Jaundrustos Pildiņkalnā (“tā vieta mums ir tradicionāla kopš 1982. gada, kad Ojārs tur nopirka mājas”), bet kalendāros Jāņus, 23. jūniju, viņš ir kopā ar savu ģimeni vietā, kur viņa senči ir mituši kopš 1700. gada. Līgo! Un tad, raugi, pie durvīm jau jūlijs un starptautiskais folkloras festivāls Baltica 2006, kas skanēs gan Rīgā, gan Siguldā, bet visaktīvāk Kurzemē. Ar Budēļiem, ar Jāni Kleperi un visu viņa ģimeni.

No žurnāla “E&P”

Satura rādītājs

Rīgā 2006.gada 13.jūnijā

Pamatojoties uz LR MK Nolikumu par valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma piešķiršanu, Valsts emeritēto zinātnieku padome 2006.gada 13.jūnijā, izskatījusi 57 VEZ nosaukuma pretendentu iesniegtos pieteikumus, nolēma:

Saskaņā ar aizklātās balsošanas rezultātiem valsts emeritētā zinātnieka (VEZ) nosaukumu piešķirt 45 zinātniekiem:

1. Dr.phys. Zentai ALKSNEI
2. Dr.chem. Jānim AŠAKAM
3. Dr.habil.geol. Ojāram ĀBOLTIŅAM
4. Dr.agr. Ainai BEINĀREI
5. Dr.agr. Dzidrai BERIŅAI
6. Dr.oec. Arvīdam BONDARAM
7. Dr.geol. Jānim BRANGULIM
8. Dr.habil.med. Dzidrai BRANTAI
9. Dr.med. Rūtai BRŪVEREI
10. Dr.sc.ing. Aleksandram CARAM
11. Dr.phys. Natālijai CIMAHOVIČAI
12. Dr.biol. Zigrīdai ČUDAREI
13. Dr.sc.ing. Marutai DAMBEKALNEI
14. Dr.phys. Ilgai DAUBEI
15. Dr.paed. Ilgvaram FORANDAM
16. Dr.sc.ing. Ilgaram GROSVALDAM
17. Dr.sc.ing. Vilnim GULBIM
18. Dr.habil.philol. Elgai KAGAINEI
19. Dr.med. Vairai Irisai KALNIŅAI
20. Dr.agr. Harijam KANAVIŅAM
21. Dr.biol. Ilzei KANELEI
22. Dr.agr. Reimāram KAUGERAM
23. Dr.habil.biol. Astrīdai KRŪMIŅAI
24. Dr.chem. Edgaram LAGZDIŅAM
25. Dr.med. Jānim LASOVSKIM
26. Dr.habil.philol. Benitai LAUMANEI
27. Dr.habil.paed. Dainai LIEĢENIECEI
28. Dr.chem. Elgai MARKAVAI
29. Dr.sc.ing. Eduardam MATISĀNAM
30. Dr.chem. Ilonai MAŽEIKAI
31. Dr.sc.ing. Lilitai OZOLAI
32. Dr.agr. Gunāram PAKALNAM
33. Dr.chem. Jurim PELČERAM
34. Dr.chem. Larisai PURINAI
35. Dr.phys. Leonīdam ROZEM
36. Dr.oec. Jānim RUMPĀNAM
37. Dr.habil.sc.ing. Laimonim RUTMANIM
38. Dr.chem. Svetlanai SIMONJANAI
39. Dr.agr. Rainim SKUJĀNAM
40. Dr.habil.med. Svetlanai THORAI
41. Dr.phys. Guntai VĀLEI
42. Dr.agr. Albertam VUCĀNAM
43. Dr.chem. Gunāram ZELČĀNAM
44. Dr.biol. Andrim ZVIRGZDAM
45. Dr.habil.med. Ingolfam ŽUKOVSKIM

Noteiktajā kārtībā no 2006.gada 1.jūlija sākt mūža granta izmaksu augstāk minētajiem zinātniekiem

Valsts emeritēto zinātnieku padomes priekšsēdētājs R.Valters

Satura rādītājs

Satura rādītājs

2006.gada 26.maijā Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes aulā norisinājās kārtējā Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) kopsapulce. Tajā iekļauto diskusiju temats tika saistīts ar jautājumiem par alternatīvo enerģijas resursu iegūšanas un izmantošanas iespējām. Ar ziņojumu uzstājās Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, kurš iepazīstināja ar primāro energoresursu patēriņa struktūras dinamiku un dažādu alternatīvās enerģijas veidu izmaksām, kā arī akcentēja galvenos prioritāros pasākumus alternatīvās enerģijas izmantošanas palielināšanai.

Ar referātiem piedalījās arī citi ievērojami zinātnieki un speciālisti – prof. Mārtiņš Beķers (“Alternatīvo (atjaunojamo) enerģiju ieguves iespējas no lauksaimniecības izejvielām”), doc. Kārlis Siļķe (“Mazā hidroenerģētika kā alternatīvās enerģijas resurss”), Mazās hidroenerģētikas asociācijas valdes priekšsēdētājs Orvils Heniņš (“Mazās hidroenerģētikas attīstības perspektīvas Latvijā”), prof. Imants Ziemelis (“Saules kolektoru izmantošanas iespējas Latvijā”) un prof. Pēteris Zālītis (“Mežzinātnes un mežsaimniecības izaicinājumi Latvijā”).

Kopsapulces dalībniekus uzrunāja arī LLMZA prezidente, Izglītības un zinātnes ministre, akadēmiķe Baiba Rivža, kura uzsvēra plašās iespējas, ko šobrīd piedāvā gan Eiropas Savienības struktūrfondi, gan Norvēģijas un citu valstu atbalsta programmas. Tā, piemēram, struktūrfondu finansējums izglītībai un zinātnei laika posmā no 2007. līdz 2013.gadam ir paredzēts 670 mlj. LVL apmērā. Savukārt 5,5 mlj. EUR izglītības un – lielākoties doktorantūras attīstībai, ir atvēlējusi Norvēģijas valdība.

Bez tam kopsapulcē tika godināti LLMZA, Latvijas Lauksaimniecības universitātes un Hipotēku bankas jauno zinātnieku darbu konkursa laureāti un viņu vadītāji. Jau vairākus gadus, ar Hipotēku bankas atbalstu, jaunajiem zinātniekiem tiek piešķirtas naudas prēmijas, kopumā 1000 LVL apmērā. Šī summa tiek sadalīta, nodrošinot 500 LVL vienam darbam doktorantu grupā (šogad prēmiju ieguva Solvita Kampuse par promocijas darbu “Latvijā audzēto aveņu, upeņu un jāņogu šķirņu ogu piemērota saldēšanai”, zinātniskais vadītājs prof. I.Skrupskis) un 250 LVL diviem darbiem maģistrantu grupā (šogad naudas balvas saņēma Jānis Liepa par maģistra darbu “Priedes ietvarsējeņu ieaugšana un augšana dažādos meža augšanas apstākļu tipos atkarībā no augšanas vietas”, zinātniskais vadītājs prof. I.Liepa un Iveta Vaite par maģistra darbu “Inovācijas meža nozarē Zemgales plānošanas reģionā”, zinātniskā vadītāja prof. A.Vilciņa).

Šī kopsapulce bija arī īpaša tādēļ, ka tās laikā tika ievēlēti 13 jaunie LLMZA īstenie locekļi, kā arī trīs goda locekļi.

LLMZA ir sabiedriska zinātnieku apvienība (biedrība), kurā uz brīvprātības principiem apvienoti lauksaimniecības, veterinārmedicīnas, pārtikas, inženierzinātņu, meža un koksnes pārstrādes nozares zinātnieki. Tās sastāvā konkursa kārtībā ievēlē līdz 120 īstenos locekļus, 30 goda locekļus un 30 ārzemju locekļus.

LLMZA cieši sadarbojas ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļu, īstenojot kopīgus pētījumus un izbraukuma sēdes.

LZA Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas
un LLMZA zinātniskā sekretāre Ieva Sloka

Satura rādītājs

Trešdien, 2006. gada 7. jūnijā no Rīgas Krematorijas “Sēru nama” Mazās zāles izvadīja agronomes Lilijas Dunsdorfas (dzim. Kļaviņa) pelnu urnu. Urnu guldīja Raiņa kapos līdzās viņas dzīvesbiedram, vēsturniekam un tautsaimniekam, LZA goda loceklim profesoram Edgaram Dunsdorfam (1904-2002). Atvadu ceremoniju vadīja LZA goda loceklis Dr. theol. Juris Rubenis.

Lilija Dunsdorfa, dzimusi 1906. gada 20. jūlijā Rīgā, sava garā un darbīgā mūža gaitas beidza 2005. gada 10. novembrī Melburnā Lielākais veikums, kuram Lilija Dunsdorfa veltīja vairāk nekā piecdesmit gadus, bija Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkas izveidošana. Tā kļuva par trimdas latviešu pēckara gadu izdevumu lielāko krātuvi pasaulē. Rūpīgu un neatlaidīgu darbu Lilija Dunsdorfa ieguldīja dzīvesbiedra Edgara Dunsdorfa daudzo grāmatu rediģēšanā, pārrakstīšanā, ekspedēšanā. Visu milzu darbu viņa veica bez atlīdzības. Toties saņēma vairākus Valsts un sabiedrības apbalvojumus Latvijā un ārzemēs.

Pēdējo godu latviešu kultūras darbiniecei Lilijai Dunsdorfai, kurai ļoti rūpēja saikne ar dzimteni, atdeva kupls pavadītāju pulciņš, t.sk. LZA, LU Latvijas vēstures institūta, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas, Misiņa bibliotēkas, Saldus pilsētas Domes, Saldus muzeja pārstāvji. Ziedi, atvadu vārdi no Dunsdorfu ģimenes draugiem - Grosu, Silkalnu un Šternu ģimenēm, no Kārļa Zariņa fonda (Austrālijā), no daudziem grāmatu draugiem no Austrālijas un Latvijas, kuri pazina, cienīja un ļoti augstu vērtēja Liliju un Edgaru Dunsdorfus.

Eduards Silkalns

Satura rādītājs

Zviedru fotomākslinieks Gunārs Lundkvists ar kundzi Brigitu izstādes atvēršanā LZA

Dienvidzviedrijas ainavas

Latvijas Zinātņu akadēmijas izstāžu telpā 2006. gada 6. jūnijā atklāja Gunāra Lundkvista (Gunnar Lundquist) foto izstādi “Mežonīga, dramatiska, neaprēķināma!” Izaicinošais nosaukums attiecas uz meistara kameras objektīvā tvertajiem dabas skatiem ap Sommena ezeru Dienvidzviedrijā. Biezumbiezi meži, stāvas klintis, simtiem saliņu, dziļi ūdeņi, dīvaini, pārsteidzoši akmens veidojumi, koki, kuri savos stāvos un izvijumos demonstrē augšanas laikā iegūto sīkstumu un izdzīvošanas rūdījumu.

Mīlestiba pret neskarto, skarbo dabu, kura pavada autoru kopš bērnības, piesaista skatītāja uzmanību ar meistarīgo pasniegšanas manieri. Un līdz ar apbrīnu un dziedinošu harmonijas izjūtu uzdod vienīgo jautājumu – vai mēs pratīsim ar pienācīgo cieņu un uzmanību to visu saglabāt aizaiznākamajām paaudzēm?

Gunārs Lundkvists, ar savām publikācijām uzrunādams Zviedrijas laikrakstu lasītājus, šobrīd uzdod savu jautājumu skatītājiem Latvijā.

Izstādi atklāja LR izglītības un zinātnes ministre, Zviedrijas Karaliskās Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas ārzemju locekle, LZA akadēmiķe Baiba Rivža un LZA prezidents Juris Ekmanis.

Varbūt tuvākajā nākotnē būtu iespējams jauns, visnotaļ pamācošs projekts - Zviedrijas un Latvijas dabas savdabības atainojums mākslas foto. Augstas raudzes meistaru mums pietiktu.

Satura rādītājs

Š.g. 29.maijā – 2.jūnijā Rīgā tika organizēta XIV Starptautiskā konference “Kompozīto materialu mehānika” (http://www.pmi.lv/html/ConfInf.htm). Organizētāji un atbalstītāji – Latvijas Universitātes Polimēru mehānikas institūts, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnes padome, Latvijas Nacionālā Mehānikas komiteja, Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, žurnāla “Mechanics of Composite Materials” redkolēģija.

Kompozīto materiālu mehānikas konferences ir tradicionālas zinātnieku sanāksmes, ko Polimēru mehānikas institūts regulāri organizē kopš 1965.gada. Šo konferenču mērķis ir apspriest jaunos pētījumu rezultātus kompozīto materiālu mehānikā, kā arī apmainīties domām par iespējamiem turpmākiem pētījumu virzieniem.

Pēdējos gados ir mainījušās tendences kompozītu izlietošanā. Ja agrāk par galveno mērķi uzskatīja efektīvu materiālu radīšanu aviakosmiskajai tehnikai, neraugoties uz cenu, tad tagad bez šiem mērķiem ir arī uzdevums plašāk ieviest modernos materiālus tautsaimniecībā, neaizmirstot arī ekoloģijas problēmas. Šos mērķus īsi var formulēt “efektīvāk, lētāk, “zaļāk” ” un šiem uzdevumiem bija lielā mērā veltīta konferences programma. Atsevišķa sēde bija veltīta kompozitiem ar nanostruktūru, kas pēdējā laikā kļūst arvien populārāki.

Konferences ietvaros notika arī atsevišķa simpozija sēde “Kompozito materialu bojājumu un plīsumu mehānika”, veltīta LZA īstenā locekļa V. Tamuža 70 gadu jubilejai un kurā piedalijās daudzi viņa audzēkņi no dažādām valstīm

Konferences sagatavošanas laikā bija saņemtas 189 tēzes no 423 autoriem un pieteikumi uz piedalīšanos konferences darbā no 37 valstīm. Konferences darbā ar referātiem piedalījās 174 dalībnieki no 27 valstīm – ASV, Austrālijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Čehu Republikas, Dānijas, Francijas, Grieķijas, Igaunijas, Itālijas, Ķīnas, Korejas Republikas, Krievijas, Latvijas, Lielbritānijas, Lietuvas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Somijas, Spānijas, Taivānas, Turcijas, Ukrainas, Ungārijas, Vācijas un Zviedrijas.

Bija nolasīti 2 plenārie referāti, 13 referāti simpozijā, 83 referāti 8 sekcijās un 46 referāti bija pārstāvēti stenda formā. Prof. A. Bogdanoviča (ASV) un prof. M. Kalniņa (Latvija) plenārie referāti bija veltīti sasniegumiem un problēmām nanokompozītu tehnoloģijā, kā arī to īpašībām un iespējamai pielietošanai.

No dalībnieku puses konference tika augsti novērtēta un tika pieņemts lēmums 2008.gada jūnijā atkal Rīgā organizēt nākošo kompozīto materiālu mehānikas konferenci.

Satura rādītājs

2006. gada 27. jūnijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Vides un patoģenēzes faktoru saistība un ietekme uz dzīves kvalitāti atopiskā dermatīta slimniekiem Latvijā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: Iļjina Viktorija, med. zin. kand., (Sanktpēterburga); Muceniece Aina, Dr. habil. med., LZA goda locekle, Valsts emeritēta zinātniece; Eglīte Maija, profesore, Dr. habil. med. (RSU),

***

2006. gada 3. jūlijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Farmācijas nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Pašārstēšanās un farmaceitiskās aprūpes pētījumi Latvijā” farmācijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: Bārene Ilze, Dr. pharm. (RSU); Guseinova Vija, Dr. pharm, (Valsts zāļu aģentūra); Skyrius Vaidas, Dr. pharm, (Kauņas medicīnas institūts).
Ar promocijas darbiem var iepazīties RSU , Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekās, RSU mājas lapā www.rsu.lv

***

2006.gada 29.jūnijā pulksten 15.00 J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 1 Senāta zālē

aizstāvēs promocijas darbu “Žanru traktējums un daži tā ambivalences aspekti G. Mālera, A. Onegēra un D. Šostakoviča simfonijās” mākslas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: Dr. habil. art., profesors Jānis Torgāns (J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), Dr. art., Arnolds Klotiņš (LU aģentūra Literatūras, folkloras un mākslas institūts), Dr. art., asociētais profesors Ēvalds Daugulis (Daugavpils Universitāte).
Ar promocijas darbu var iepazīties JVLMA bibliotēkā un mājas lapā www.music.lv/academy/lv.

***

2006. gada 4. jūlijā plkst. 15:00 Transporta un sakaru institūtā (TSI) Zinātņu nozares “Transports un satiksme” apakšnozares “Telemātika un loģistika” promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Lomonosova ielā 1, 4-710 auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Transporta loģistisko procesu modeļu novērtēšana balstoties uz statistikas intensīvajām datormetodēm” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: Dr.habil.sc.ing., Transporta un sakaru institūta profesors Jevgēnijs Kopitovs, Dr.habil.sc.ing., Rīgas Tehniskās Universitātes profesors Jurijs Paramonovs, Dr.habil.sc.ing., Sanktpēterburgas Valsts Universitātes profesors Vjačeslavs Melass.
Ar promocijas darbu var iepazīties TSI bibliotēkā, TSI mājas lapā www.tsi.lv.

***

2006. gada 25. augustā plkst. 12.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 145. auditorijā, Jelgavā, Lielā ielā 2, notiks LLU Pārtikas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Bioloģiski aktivēti graudi kviešu maizes ražošanā” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Kauņas Tehnoloģijas universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes Ķīmijas katedras profesore, Dr.habil.sc.ing. Gražina Juodeikiene, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, Dr.biol. Aleksejs Daņiļēvičs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore, Dr.habil.med. Renāte Ligere.
Ar zinātnisko darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā, Lielā ielā 2, Jelgavā un http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.

***

2006. gada 25. augustā plkst. 10.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 145. auditorijā, Jelgavā, Lielā ielā 2, notiks LLU Pārtikas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Latvijā ražotu rudzu miltu cepamīpašību izpēte” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Kauņas Tehnoloģijas universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes Ķīmijas katedras profesore, Dr.habil.sc.ing. Gražina Juodeikiene, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks, Dr.biol. Aleksejs Daņiļēvičs, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes Pārtikas tehnoloģijas katedras profesore, Dr.habil.sc.ing. Lija Dukaļska.
Ar zinātnisko darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā, Lielā ielā– 2, Jelgavā un http://llufb.llu.lv/llu-theses.htm.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas zinātnes nozares promocijas padome 2006.gada 9.jūnija atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu Pārtikas zinātnes nozares Pārtikas procesu un iekārtu apakšnozarē LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes Pārtikas tehnoloģijas katedras lektorei Sandrai Muižniecei–Brasavai par promocijas darbu “Dabai draudzīga poli–ß–hidroksibutirāta kompozītmateriāli pārtikas produktu iepakojumam”.
Balsošanas rezultāti: par – 10, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas zinātnes nozares promocijas padome 2006.gada 9.jūnija atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu Pārtikas zinātnes nozares Pārtikas produktu kvalitātes apakšnozarē LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes Pārtikas tehnoloģijas katedras asistentei Solvitai Kampusei par promocijas darbu “Latvijā audzēto aveņu, upeņu un jāņogu šķirņu ogu piemērotība saldēšanai”.
Balsošanas rezultāti: par –9, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

Satura rādītājs

Nākošais “Zinātnes Vēstneša” numurs iznāks 2006. gada 10. jūlijā.

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

LZA sākumlapa

Pēdējās izmaiņas: 2005. gada 16.jūnijs