Sveicam!

Rīgā, 2007. gada 23. janvārī

Viņš kļuva par dzejnieku. Lai darbotos matemātikā, viņam pietrūka iztēles.
Dāvids Hilberts

Ar panākumiem vainagojušies Valsts emeritēto zinātnieku padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes centieni panākt tālāku valsts emeritēto zinātnieku mūža granta palielinājumu. Pateicoties LR Izglītības un zinātnes ministrijas un konkrēti ministres Baibas Rivžas atbalstam, izdots IZM 2007. gada 8.janvāra rīkojums Nr.9 : Lai nodrošinātu valsts emeritēto zinātnieku mūža grantu izmaksu saskaņā ar 1995. gada 7. novembra Ministru kabineta noteikumu “Nolikums par valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma piešķiršanu “ 20. punktu, noteikt valsts emeritētā zinātnieka granta lielumu mēnesī 150 latu apmērā.”

Ar 2007. gada 1.janvāri LZA grāmatvedība veiks grantu izmaksu sekojoši: janvārī tiks izmaksāti Ls 100. –, februārī – Ls 200. –, turpmāk katru mēnesi – Ls 150, –.

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukums kopš 1996. gada piešķirts 356 zinātniekiem, patlaban mūža grantu saņem 271 zinātnieks.

Tuvākajā laikā Valsts emeritēto zinātnieku padome izsludinās kārtējo konkursu Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma iegūšanai.

VEZP priekšsēdētājs Raimonds Valters

Latvijas Zinātnieku savienībā

18. janvārī notika Latvijas Zinātnieku savienības Valdes sēde. Pirmajā darba kārtības punktā Valdes locekļi iepazinās ar to, kā veicas ar ieceri reģistrēt LZS zinātnisko institūciju reģistrā, kas ļautu pieteikt konkursos projektus un veiksmes gadījumā saņemt finansējumu. Tas būtu arī zināms atspaids Zinātnieku savienības aktivitātēm, jo tās pašreizējais finanšu avots ir tikai un vienīgi biedru maksas.

Kā jau tika runāts iepriekšējā Valdes sēdē, viens no virzieniem, kādā Zinātnieku savienība varētu izvērst pētījumus, būtu ekoloģija, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un veicināšana, dabas aizsardzības problēmu aktualizēšana un propogandēšana sabiedrībā. Ar šo Zinātnieku savienības ieceri tika iepazīstināts uz Valdes sēdi uzaicinātais bioloģijas doktors Andris Zvirgzds, kurš ir viens no Latvijas Zinātnieku savienības dibinātājiem un tādēļ jūtas atbildīgs par tās aktīvu un mērķtiecīgu darbošanos jaunajos sociālajos un ekonomiskajos apstākļos. A.Zvirgzds uzņēmās darba grupas veidošanu. Reģistrācijas noteikumi prasa, lai zinātniskajā institūcijā pamatdarbā strādātu vismaz pieci zinātņu doktori, kuri ir pēdējo gadu laikā piedalījušies projektos un publicējuši savu pētījumu rezultātus, tādēļ ir domāts uzaicināt darba grupā zinātniekus, kuri ir emeritējušies, bet vēlas turpināt savu zinātnisko darbību. Ja tādi ir “ZV”lasītāju vidū, lūdzam sūtīt parastās vai e-pasta vēstules uz adresi Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, LV-1050 vai lza@lza.lv.

Nākamais darba kārtības jautājums bija veltīts LZA kongresa organizēšanai un reģionālo augstskolu zinātnieku plašākai ie­saistīšanai kongresa darbā. Tika sadalīti pienākumi, apsvērtas iespējas.

LZS Valdes sēde notiks 15. februārī plkst. 16.00

LZS Padomes sēde notiks 15. martā plkst. 16.00

Dr.sc.ing. Valdis Gavars
Dr.sc.ing. Elmārs Tomsons
Dr. habil. phys. Juris Tīliks
Dr. habil. phys. Uldis Ulmanis

Ir pagājuši 50 gadi, kopš Eiropā tika iedarbināts pirmais ātro neitronu kodolreaktors. Tas notika Maskavas tuvumā – Obņinskā, tā galvenais konstruktors un inženieris bija latvietis Edvīns Stumburs (1926–2005).

E. Stumbura vecāki pēc Pirmā pasaules kara, kad nodibinājās brīva Latvija, palika dzīvot Padomju Savienībā. Tēvs Aleksandrs jau pirms kara no Latvijas bija devies uz Petrogradu, kur mācījies Politehniskajā institūtā. Revolūcijas laikā kļuvis par sarkano strēlnieku un vēlāk izmācījies par lidotāju. 1920. gadā Smoļenskā, būdams Kara aviācijas komisāra palīgs, apprecējies ar latvieti Annu Augusti Matisoni, kara hospitāļa medicīnas māsu, kura dzimusi daudzbērnu mežsarga ģimenē Limbažu pusē. No 1923. gada līdz 1930. gadam ģimene dzīvoja Ļeņingradā, kur piedzima Edvīns. Pēc tam ģimene pārcēlās uz Maskavu, kur Edvīns ar izcilību beidza vidusskolu. Tēvs mira 1933. gadā Tālajos Austrumos, piedaloties aizsargbūves darbos. Sākoties Otrajam pasaules karam, Edvīns kopā ar māti pārceļas uz Alma–Atu Kazahijā, kur uzsāk mācības universitātē. Arī Edvīns neizbēg jauniešu liktenim – tiek iesaukts armijā, nosūtīts uz fronti un piedalās kaujās. Pēc kara beigām mācības turpina Maskavas Universitātē. Jau pēdējos kursos iesaistās zinātniskā darbā kodolfizikā, par kuru radusies interese Alma–Atā, kur kara laikā bija pārcēlies A. Leipunska vadītais Ukrainas Fizikāli tehniskais institūts no Harkovas. Viņa diplomdarbs bija saistīts ar kodolfiziku: joda izotopa I¹³¹ spektra izpēte, kurā viņš atklāj jaunas līnijas. Vadītāji neļauj to publicēt, bet dažus gadus vēlāk šo darbu izdod ASV. Tajā pašā laikā Edvīns ar entuziasmu iesaistās jaunas “šķidrās” Vilsona kameras veidošanā. Kopā ar laborantu V. Malihu ierosina to pārveidot par kameru, kurā elementārdaļiņu kustību reģistrē burbulīšu trakts, un dod šādas kameras tehnisku risinājumu. Vadītāji šo priekšlikumu atkal neatļauj publicēt. Dažus gadus vēlāk izrādās, ka priekšlikums bijis Nobela prēmijas vērts, ko 1960. gadā piešķir amerikānim Donaldam Glaserim.

Jaunieša spējas ievēro un novērtē darbu vadītāji, un viņš pēc mācību beigšanas, 1950. gada janvārī, tiek nozīmēts darbā uz Obņinsku (105 km no Maskavas), kur veidojās jauns kodolfizikas zinātniskais centrs. Pēc veiksmīga kodolprogrammas pirmā etapa veikšanas militārām vajadzībām, padomju vadītāji nolēmuši demonstrēt kodolenerģijas izmantošanas iespējas miera laika vajadzībām. Edvīnu nozīmē darbā O. Kazačkovska laboratorijā un uzdod veikt U²³⁸ neitronu absorbcijas šķērsgriezumu mērījumus. Šis uzdevums tiek ātri izpildīts un kopā ar D. Blohinceva teorētiskiem aprēķiniem iegulst ātro neitronu kodolreaktoru pamatojumā. Ar to sākās Edvīna aizraušanās ar šo jauno kodoltehnikas virzienu.

Nākošie trīs gadi tiek ziedoti, piedaloties pirmās atomelektrostacijas radīšanā. E. Stumburu iesaista šī kodolreaktora vadības sistēmas izveidošanā. To viņš veiksmīgi izpilda kopā ar specializēta konstruktoru biroja inženieriem. Kopā ar V. Malihu veic kodolreaktoram nepieciešamo kodoldegvielas elementu termisko pārbaudi. Pirmā AES pasaulē tiek iedarbināta Obņinskā 1954. gadā.

Šajā laikā Edvīns nodibina ģimeni, apprecot kursa biedreni Innu Šeinkeri, ar kuru nodzīvo Obņinskā līdz sava mūža beigām. Interesanti atzīmēt, ka tajā laikā darbos bija iesaistīti arī vācu kodolfiziķi, kurus Padomju Savienība mobilizēja kodolprogrammas izpildē pēc Vācijas sagraušanas. Obņinskā strādāja profesori Hains Poze un Karls Vaiss, zinātņu doktori – Čulius, Vastmaiers, Kepels un Krīgers, inženieris Rakovics un citi. Kopumā darbojās aptuveni 40 zinātnieki. Izmantoja viņu pieredzi un zināšanas. Kolēģi atceras: lai labāk ar viņiem saprastos, Edvīnam krekla vienā kabatā vienmēr atradās maza formāta krievu–vācu vārdnīca, bet otrā kabatā vācu–krievu vārdnīca. 1952. gadā vāciešus pārcēla uz Suhumi pilsētu, un pēc tam tie atgriezās Vācijas Demokrātiskajā Republikā.

Par Obņinskas zinātniskā centra vadītāju bija nozīmēts A. Leipunskis. Viņš jau 50. gadu sākumā ierosināja institūtā uzsākt ātro neitronu kodolreaktoru radīšanu. Šī ideja no paša sākuma likās pretrunīga. Līdz šim visi kodolreaktori bija strādājuši ar siltuma (lēnajiem) neitroniem. Tā bija kā aksioma gan fiziķiem, gan inženieriem, tāpēc runas par ātrajiem neitroniem visos radīja pārbīli. Kā jūs drīkstat piedāvāt reaktoru bez palēninātāja, kurā darbojās tikai ātrie neitroni! Tā taču ir atombumba! AES, kura jebkurā brīdī var izraisīt “atomsprādzienu”! Nē! Tas ir bezprāts, nepamatota fantastika. Kā jūs dzesēsiet šādu reaktoru? Ūdens taču ir palēninātājs. Jūs domājat dzesēt ar šķidru metālu, īpaši vēl ar nātriju?! No inženieru viedokļa tas ir absurds!

Analizējot neitronu un kodolu sadarbību, Leipunskis secināja, ka ātro neitronu darbība ir “ekonomiskāka”: ātrie neitroni pārvērš urāna izotopu U²³⁸ plutonijā, kas arī noder kā kodoldegviela. Tādējādi ātro neitronu kodolreaktoros būtu iespējams atražot kodoldegvielu. Tā kā dabiskajā urānā izotops U238 ir 99,3 %, tad pavērtos iespēja neierobežotai kodolenerģijas izmantošanai. Vajadzēja eksperimentāli pierādīt šādas iespējas realizāciju. Vēlāk kļuva zināms, ka ASV ātro neitronu kodolreaktoru (EBR–1, 200 kW) uzbūvēja pēc E. Fermi priekšlikuma un iedarbināja Idaho 1951. gadā.

Obņinskā ātro neitronu kodolreaktora izstrāde tika uzsākta 1952. gadā. Reaktora fizikālo stendu BR–1 izveidoja O. Kazačkovskis. Pirmā kodolreaktora BR?2 izstrādei tika izveidota īpaša grupa, par kuras vadītāju kļuva E. Stumburs Kopā ar viņu strādāja N. Aristarhovs, I. Bondarenko, L.Usačevs, S. Sazonovs, P. Ušakovs un J. Bagdasarovs. Pirmo kodolreaktoru veidoja ar metāliskā plutonija degvielu, aktīvās zonas tilpums bija 2 litri. Tā jauda bija 100 kW. E. Stumburs sastādīja tehnisko uzdevumu, tādā kārtā kļūstot par reaktora galveno konstruktoru. Tehniskajā uzdevumā bez aktīvās zonas kodolfizikas bija jādod risinājumi arī reaktora vadībai, siltuma aizvadīšanai, radiācijas drošībai, kodoldegvielas pārkraušanai un citām problēmām. Kā siltumnesējs bija izvēlēts šķidrs metāls. Vislabākais bija nātrijs, bet tā kušanas temperatūra bija augsta – 97 °C, un nebija tā izmantošanas pieredzes. Tādēļ pirmajam reaktoram izvēlējās dzīvsudrabu. Reaktoram būvēja īpašu ēku, celtniecības darbus veica N. Nikolajevs, bet kontrolēja E. Stumburs. Viņu tad nozīmēja par reaktora galveno inženieri. Stumbura vadībā visi iekārtu montāžas darbi bija nobeigti, bija vajadzīgs dabūt atļauju tā iedarbināšanai. Atļauja tika saņemta no ministriem E. Slavska un A. Burnazjana, kad tie bija iepazinušies ar uzbūvēto reaktoru un galvenais inženieris Stumburs bija veiksmīgi atbildējis uz visiem viņu jautājumiem.

Reaktoru BR–2 iedarbināja 1956. gada 14. februārī. Tanī brīdī pultī bija D. Blohincevs, O. Kazačkovskis, E. Stumburs, N. Aristarhovs, V. Tolstikovs, D. Ponkratovs un A. Karpovs. Tas bija arī pirmais šāda tipa kodolreaktors Eiropā. Anglijā ātro neitronu kodolreaktoru programmu uzsāka 50. gadu beigās, uzbūvējot 1959. gadā pirmo reaktoru DFR. Francijā pirmo ātro neitronu kodolreaktoru Rapsodija uzbūvēja 1967. gadā.

Kodolreaktorā BR–2 tika veikta plaša pētījumu programma. Tajā eksperimentāli pierādīja kodoldegvielas atražošanas iespēju. Paša reaktora vadīšana izrādījās vienkārša. Tika pārbaudīta dažādu materiālu izturība ātro neitronu plūsmā. Tas ievērojami paātrināja nātrija siltumnesēja apgū?anu šāda tipa reaktoriem. Pirmais reaktors BR?2 nostrādāja līdz 1958. gadam. Sekmīga BR–2 ekspluatācija un uz tā veiktie eksperimenti ļāva vēlāk radīt veselu paaudzi ātro neitronu reaktoru. Tādi bija BOR–60 Dmitrovgradā 1969. gadā, BN–350 Kazahijā 1972. gadā, BN–600 Jekaterinoburgā 1980. gadā. Tagad veiksmīgi attīstās šāda tipa IV paaudzes reaktori.

Par ātro neitronu kodolreaktoru radīšanu padomju zinātnieki paziņoja II Atomenerģijas izmantošanas konferencē Ženēvā 1958. gadā.

E. Stumburs 1958. gadā atgriezās nodaļā, kuru vadīja I. Bondarenko. Tur nodarbojās ar kosmisko aparātu kodolreaktoru eksperimentālo izpēti. Tika pētīti kodolreaktori, kuri kalpotu kā raķešu dzinēji, un arī tādi, kuri noderētu raķetes vadības aparatūras apgādei ar elektroenerģiju. Kritiskajos stendos tika izveidotas ap 100 dažādu kritisko masu konfigurāciju un noteiktas to kodolreaktoru fizikālās īpašības. Īpaši jāatzīmē, ka šajos darbos, kuri ritēja stingrā E. Stumbura vadībā, netika pieļauts neviens kodolreakcijas nekontrolējams gadījums. Šie darbi, kā arī daudzi iepriekšējie, bija iekļauti slepeno darbu kategorijā un atklātas publikācijas par tiem neparādījās. Obņinskas centram bija cieši kontakti ar S. Koroļevu un M. Keldišu, kuri vadīja PSRS kosmisko programmu. Kopējiem spēkiem tika radīti energoavoti ar ātro neitronu kodolreaktoriem Bouk (5 kWel) un Topaz (10 kWel), kuri tika izmantoti kosmiskajās raķetēs.

Tālākā periodā E. Stumburs attīsta kodolreaktoru fizikas teorētiskos jautājumus, cenšoties radīt matemātisku modeli, kurš vienkāršotu reaktoru raksturojošo lielumu iegūšanu. Šie pētījumi viņu noveda pie kodolreaktora reaktivitātes integrāla teorēmas, kas kļuva par pamatu viņa doktora disertācijai 1970. gadā. Pēc tam Stumburs iedziļinās jaunākā matemātiskā aparāta ierosinājumu teorijas izpētē un tā izmantošanā kodolreaktoru fizikā. Par šo tēmu viņš 1976. gadā publicē monogrāfiju. Lai izplatītu metodes izmantošanu ātro neitronu reaktoru pētniecībā, Stumburs pāriet strādāt V. Orlova nodaļā. Jaunās, viņa vadītās laboratorijas uzdevums bija radīt ātro reaktoru aktīvās zonas visaptverošu vadības kontroles sistēmu. Darbā viņš veiksmīgi sadarbojas ar Maskavas Lietišķās matemātikas institūtu, izmantojot arvien jaudīgākas elektronu skaitļojamās mašīnas.

Ilgus gadus Stumburs bija Maskavas Kurčatova institūta zinātniskās padomes loceklis. Viņš bija izdevniecības Atomizdat Obņinskas filiāles redkolēģijas priekšsēdētājs.

Ar Salaspils kodolpētniecības centru E. Stumburs sāka sadarboties 60. gadu beigās. Viņš to apmeklēja tajās reizēs, kad ciemojās Latvijā pie saviem radiniekiem. Dzīvi interesējās par Latvijas darbiem kodoltehnikas jomā un palīdzēja ar padomiem. Īpašu interesi viņš izrādīja oriģinālā gamma staru avota – radiācijas kontūra izveidošanā, kurā tika izmantots šķidrs metāls indijs–galijs. Stumburs kļuva par oponentu V. Gavara kandidāta grāda disertācijai. E. Stumburu interesēja arī darbi, kurus veica U. Ulmanis, E. Tomsons un J. Tīliks. Vēlāk Salaspils speciālisti apmeklēja E. Stumburu arī Obņinskā. Jāatzīmē gan, ka par saviem darbiem Stumburs tolaik stāstīja visai maz. Tas, ka viņš ir pionieris ātro neitronu reaktoru nozarē, mums kļuva zināms tikai tagad. Publikācijās presē sakarā ar pirmā ātro neitronu reaktora BN–2 iedarbināšanas piecdesmito gadadienu parādījās arī tā galvenā konstruktora un galvenā inženiera E. Stumbura vārds.

Šī gada 25.janvārī Zemkopības ministrijā tika parakstīts Nodomu protokols starp Zemkopības ministriju tās ministra Mārtiņa Rozes personā, Latvijas Zinātņu akadēmiju tās prezidenta Jura Ekmaņa personā un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju (turpmāk tekstā – LLMZA) tās prezidentes Baibas Rivžas personā. Nodomu protokola ietvaros tika noteikts, ka visas puses, iesaistot LZA Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļu (turpmāk tekstā – LMZN), brīvprātīgi vienojas par sadarbību šādās jomās:

1. augstāko izglītību, zinātni un praksi apvienojošo dokumentu izstrādē;

2. kopīgu pētījumu veikšanā lauksaimniecības, lauku attīstības un meža zinātnes jomā;

3. kopīgu konferenču, izstāžu un citu pasākumu rīkošanā zinātnes sasniegumu popularizēšanai;

4. informācijas apmaiņā starp zinātnes struktūrām un lauksaimnieku profesionālajām organizācijām un speciālistiem;

5. starptautiskās zinātniskās sadarbības veicināšanā, tai skaitā LLMZA un LMZN deleģēto pārstāvju līdzdalība:
5.1. Eiropas Komisijas rīkotajās pētījumu koordinācijas darba grupās un sanāksmēs;
5.2. Eiropas Komisijas rīkotajā Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgās komitejas aktivitātēs (SCAR– Standing Committee for Agricultural Research);
5.3. forsaita (foresight) speciālistu un praktiķu sadarbības tīklā un ar to saistīto pasākumu rīkošanā Latvijā;
5.4. Eiropas Savienības pētījumā par lauksaimniecības pētījumu infrastruktūru.

Nodomu protokola izpildes gaitu Zemkopības ministrija, Latvijas Zinātņu akadēmija un LLMZA apspriež reizi gadā.

LZA LMZN zinātniskā sekretāre I.Sloka

izsludina konkursu uz akadēmiskiem amatiem
šādās specialitātēs:

izkliedētas sistēmas (Mikroprocesoru sistēmu laboratorijā) – vadošais pētnieks – 1 vieta

signālu ciparu apstrāde (Diskrētās signālu apstrādes laboratorijā) – pētnieks – 1 vieta

multimēdiju tīkli (Analogdiskrēto sistēmu laboratorijā) – pētnieks – 1 vieta

signālu ciparu apstrāde (Diskrētās signālu apstrādes laboratorijā) – asistents – 1 vieta

mikroshēmu projektēšana (Diskrētās signālu apstrādes laboratorijā) – asistents – 1 vieta

iegultās sistēmas (Mikroprocesoru sistēmu laboratorijā) – asistents – 1 vieta

augstfrekvenču elektronika (Stroboskopijas laboratorijā) – asistents – 1 vieta

Pieteikumi iesniedzami Elektronikas un datorzinātņu institūtā Dzērbenes ielā 14, Rīgā, LV–1006 , 202 kab. B korp.– R.Šāvelim, darba dienās no plkst.10.00 līdz 15.00,mēneša laikā no publicēšanas dienas.

Pretendentiem pieteikumam pievienot:

direktoram adresētu iesniegumu par piedalīšanos konkursā;
biogrāfiju (Curriculum vitae);
zinātniskā grāda apliecinošu dokumentu kopijas;
publicēto zinātnisko darbu sarakstu (2001–2006);
citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Papildus informācija pa tālruni 7558110.

* * *

Materiālzinātnē

– vadošais pētnieks – 1 vieta
– pētnieks – 2 vietas
– asistents – 1 vieta

Cietvielu fizikā

– vadošais pētnieks – 4 vietas
– pētnieks – 5 vietas

Teorētiskajā fizikā

– pētnieks – 2 vietas

Medicīnas fizikā

– asistents – 1 vieta

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Ķengaraga ielā 8, 338. istabā.

Tālrunis uzziņām 7–260556.

Pieteikumā jānorāda nozare, kurā vēlas pretendēt.

Pieteikumam pievienot:

1. Zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
2. CV;
3. Publicēto darbu sarakstu;
4. Citas, kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles.)

* * *

Prasības pretendentiem:

Augstākā izglītība (priekšrocība – zinātniskais grāds);
Pieredze vadošā administratīvā amatā ne mazāk kā 3 gadus;
Latviešu, angļu un krievu valodas zināšanas;
Latvijas likumdošanas par zinātnisko darbību pārzināšana;
Zināšanas koksnes ķīmijā un tehnoloģijā vai saistītās nozarēs tiks uzskatītas par priekšrocību;
Vīzija par Institūta attīstības stratēģiju.

Pretendentiem iesniegt:

– iesniegumu,
– CV,
– izglītību un zinātnisko grādu apliecinošas
dokumentu kopijas,
– svarīgāko pēdējo gadu publikāciju sarakstu.

Dokumentus iesniegt personīgi vai sūtīt (ar norādi Konkursam) uz
LV KĶI, Dzērbenes ielā 27, Rīga, LV–1006.

Iesniegumu iesniegšanas termiņš 1 mēneša laikā pēc publikācijas.

LĒMUMS Nr. 8–2–1

Rīgā, 2006.g. 27. decembrī

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas “Zinātniskās darbības likumu” (19.05.2005.) un “Latvijas Zinātnes padomes nolikumu” (LR MK Noteikumi Nr. 383, 09.05.2006.) nolemj: apstiprināt par ekspertiem zinātņu nozares “Fizika” apakšnozarēs “Cietvielu fizika” un “Lāzeru fizika un spektroskopija” šādus zinātniekus:

Ekspertu pilnvaru laiks līdz 2009. gada 27. decembrim.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J.Ekmanis

* * *

Rīgā, 2006.g. 27. decembrī

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas “Zinātniskās darbības likumu” (19.05.2005.) un “Latvijas Zinātnes padomes nolikumu” (LR MK Noteikumi Nr. 383, 09.05.2006.) nolemj: apstiprināt par ekspertiem zinātņu nozares “Matemātika” apakšnozarēs “Diferenciālvienādojumi” un “Skaitliskā analīze” šādus zinātniekus:

Ekspertu pilnvaru laiks līdz 2009. gada 27. decembrim.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J.Ekmanis

* * *

Rīgā, 2007.gada 23. janvārī

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas “Zinātniskās darbības likumu” (19.05.2005.) un “Latvijas Zinātnes padomes nolikumu” (LR MK Noteikumi Nr. 383, 09.05.2006.) nolemj iekļaut LZP vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu sarakstā žurnāla “Administratīvā un kriminālā justīcija” (Latvijas Policijas akadēmijas izdevums) trīs sadaļas: policijas tiesības, kriminālistika un operatīvās darbības teorija, krimināltiesības.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J.Ekmanis

26. janvāra rīts mūs visus pārsteidza ar ziņu, ka pēkšņi mūžībā aizgājis Latvijas Universitātes profesors, LZA akadēmiķis, radiācijas ķīmijas virziena iedibinātājs Latvijā Juris Tīliks.

Juris Tīliks, habilitētais fizikas doktors, valsts emeritētais zinātnieks bija cilvēks, kurš ar visu sirdi un dvēseli strādāja gan zinātnes, gan augstskolas pasniedzēja darbu. Darba gaitas pēc radioķīmiķa specialitātes iegūšanas Ļeņingradas Universitātē sākās sešdesmitajos gados Salaspils atomreaktora Radioķīmijas dienestā. J.Tīliks darbu sekmīgi apvienoja ar zinātniskiem pētījumiem par sārmu metālu halogenīdu radiolīzi, par ko 1972. gadā aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju. Kopš 1963. gada viņš veica mācību darbu Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē, kurā izveidoja jaunu ķīmijas specialitāti Latvijā – radio– un radiācijas ķīmiju, kuru vēlāk paplašināja par lielo enerģiju ķīmiju.

J. Tīliks no 1973. gada līdz 1985. gadam un no 1995. līdz 1998. gadam bija LVU Ķīmijas fakultātes Fizikālās ķīmijas katedras vadītājs, docents, profesors. 1995. gadā viņu ievēlēja par LZA korespondētājlocekli, 1996. gadā – par LZA akadēmiķi. 1996.gadā viņš izveidoja Starpaugstskolu radiācijas izmantošanas laboratoriju.

Ar uzdrošināšanos risināt neizpētītus plaša profila jautājumus, ar prasmi izskaidrot problēmu būtību J.Tīliks piesaistīja daudz studentu, tā rezultātā profesora vadībā izstrādāti ap 150 diplomdarbi, aizstāvētas 14 disertācijas, publicēti vairāk nekā 400 zinātniski darbi, ap 40 izgudrojumu un patentu. Ķīmijas fakultātē radiācijas ķīmijas jomā realizēts liels skaits projektu gan fundamentālas zinātnes, gan pielietojamās ķīmijas virzienā. Izveidots jauns fundamentālo pētījumu virziens – ķīmiski aktīvo īsu laiku dzīvojošo daļiņu heterogēno (starpfāžu) reakciju kinētika, veikti plaši lioluminiscences pētījumi, darba rezultāta uzrakstīta monogrāfija, zinātniskie pētījumi apkopoti habilitētā doktora disertācijā par fizikāli ķīmisku pieeju radiolīzes pētīšanā platzonu dielektriķos, kuru profesors aizstāvēja 1993.gadā.

No 1980. gadu vidus viens no pētījumu virzieniem bija saistīts ar kodolsintēzes reaktoru blanketa zonas materiāliem. Šie pētījumi tagad turpinās sadarbībā ar Eiropas Savienības valstīm, it īpaši ar Karlsrūes Kodolpētniecības centru Vācijā, Anglijas Kodolpētniecības centru Culhamā, Tokijas Universitāti u.c. Kopš 2006. gada pavasara Jura Tīlika vadītie radiācijas ķīmiķi pievienojās LU Ķīmiskās fizikas institūtam un turpina darbus asociācijas Latvijas Universitāte–EURATOM sastāvā par jaunās paaudzes kodolsintēzes reaktoru materiāliem, pēta ārējo enerģētisko lauku ietekmi uz kodoldegvielas tritija difūzijas un aiztures procesiem, nodarbojas ar tritija izdalīšanas procesu uzlabošanu no šo reaktoru pirmās sienas materiāliem, strādā pie teorijas par tritija difūzijas mehānismiem daudzfaktoru sistēmās, piedalās valsts programmā “Materiālzinātne” un “Enerģētika”.

Profesors aizgāja, racionālu, to skaitā nākotnes enerģētikas – kodolsintēzes reaktoru darbībai veltītu ideju pilns, gribēja piedalīties jaunajā radiobioloģijas un ķīmijas bloka izveidē Kleistos, piedzīvot Nacionālā daudzfunkcionālā ciklotrona centra darbības uzsākšanu, kas paredzēts ne tikai izmantošanai veselības aizsardzības jomā, bet arī dažādu gan fundamentālo, gan lietišķo zinātnes nozaru attīstībai.

Palika ieplānoti, bet nepaspēti darbi, ko kolēģi, draugi un sadarbības partneri virzīs tālāk un centīsies īstenot.

25. janvārī aprāvās Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktores Elgas Kagaines dzīves ceļš

1961. gadā, būdama 4. kursa studente, Elga savu profesionālo darbību saista ar ZA Valodas un literatūras institūtu, kas pirmoreiz iepazīts dialektoloģijas prakses laikā. Pirmie darba pienākumi jāveic kā laborantei Dialektoloģijas un valodas vēstures sektorā, bet pēc šī sektora likvidēšanas, kopš 1964. gada – Zinātnisko vārdnīcu sektorā. 1962. gadā tiek pabeigta universitāte, un līdz ar to visus spēkus var veltīt darbam ar apvidvārdiem. 1966. gads Elgai ir nozīmīgs divējādā ziņā: viņa sāk strādāt par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci un kļūst arī par neklātienes aspiranti, kuras zinātniskā vadītāja ir S. Raģe. Iecerētā disertācijas tēma – “Ērģemes izloksnes vārdnīca”. Aspirantūru Elga pabeidz 1970. gadā ar uzrakstītu filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju, kuru aizstāv nākamajā – 1971. gadā.

“Ērģemes izloksnes vārdnīcas” 1. sējums nāk klajā 1977. gadā un kļūst par notikumu ne tikai valodniecībā, bet visā latviešu kultūrā; protams, īpaši skaidri to var apjaust tad, kad turam rokā visus 3 sējumus (3. sējums publicēts 1983. gadā). Viens no apliecinājumiem vārdnīcas augstajam novērtējumam ir arī par to saņemtā Jāņa Endzelīna prēmija (1984).

Kopš 1980. gada Elga Kagaine strādā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci un viņas darba pienākumu loks paplašinās. Ir jāsāk veidot pamats – gan teorētiskais, gan praktiskais, gan organizatoriskais – apvienotajai latviešu izlokšņu vārdnīcai, un tas tiek darīts Elgas vadībā. Viņas personiskās zinātniskās intereses saistās ar aizvien dziļāku Ziemeļrietumvidzemes leksikas izpēti, īpaši semantiskā un etimoloģiskā skatījumā.

Nāk vēsturisko pārmaiņu laiks. 1992. gadā izveidojas Latviešu valodas institūts, un tajā E. Kagaine vada tēmu “Latviešu izlokšņu vārdnīcas”. Šai pašā gadā publicēta monogrāfija “Semantiskie dialektismi Ziemeļrietumvidzemes izloksnēs”, kas gadu vēlāk aizstāvēta kā habilitācijas darbs. Ir mainījušies amata nosaukumi (profesore, vadošā pētniece), taču nemainīga ir palikusi atbildība par latviešu izlokšņu leksikogrāfijas procesa uzturēšanu. Gadsimtu mijā visvairāk laika prasījusi Eduarda Ādamsona (1906.–1996.) atstātā Vainižu izloksnes manuskripta sagatavošana izdošanai. Šis darbs ir ne tikai rediģēts, bet arī ievērojami papildināts, tāpēc par “Vainižu izloksnes vārdnīcas” diviem sējumiem Elgai Kagainei bija gandarījums arī kā līdzautorei. 2001. gada nogalē viņa tiek ievēlēta arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktori.

Pēc šīs vārdnīcas iznākšanas sākas intensīvs darbs pie pētījuma “Lokālie somugrismi latviešu valodas Ziemeļrietumvidzemes izloksnēs”, kurš nāk klajā 2004. gadā. Šī monogrāfija tiek atbilstoši novērtēta, Elgai par to piešķirot Latvijas Zinātņu akadēmijas un a/s “Grindeks” balvu. Tālāk viss laiks – cik nu to atļauj veselība – tiek ziedots “Latviešu valodas izlokšņu vārdnīcai”, kura ir Elgas lielais sapnis jau gadu desmitiem. Vārdnīcu pašu ieraudzīt neizdodas, taču liels iepriecinājums un stimuls turpmākam darbam ir 2005. gadā publicētais “Latviešu izlokšņu vārdnīcas prospekts”, kurā ir iekļauti gan šķirkļu paraugi, gan arī autoru, tostarp arī Elgas, teorētiskie raksti.

2006. gada jūnijā Elgai Kagainei tiek piešķirts Valsts emeritētā zinātnieks nosaukums, bet pašā gada nogalē tiek saņemta arī Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija.

Lai vieglas dzimtās zemes smiltis Valkas Cimzes kapos...

Aizstāvēšana

2007.gada 22. februārī plkst. 15.00 notiks LU Juridiskās zinātnes apakšnozaru Civiltiesības un Tiesību teorija un vēsture promocijas padomes atklātā sēde (Rīgā, Raiņa bulv.19, 8. auditorijā), kurā promocijas darbu  tiesību doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Tēma: “Latvijas līgumtiesību modernizācijas galvenie virzieni”.
Recenzenti: asoc. prof. N.Legind, Dienvidu Dānijas Universitāte, Dānija; prof. O.Joksts, Latvijas Policijas akadēmija; prof. J.Rozenfelds, Latvijas Universitāte.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Raiņa bulv.19 un Kalpaka bulv. 4.

***

2007. gada 1. martā plkst. 13³⁰ LLU Veterinārmedicīnas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Helmaņa ielā 8, VMF 1. auditorijā

aizstāvēs disertāciju (promocijas darbu) “Sirds biopotenciālu izmaiņas suņiem anestēzijas laikā” veterinārmedicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Darba vadītāja: Dr. habil. biol., valsts profesore E. Birģele.
Recenzenti: Dr. habil. med. LU Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Vītols, Dr. med. vet. VMF asociētais profesors Ļevs Jemeļjanovs, Dr. med. vet. LLU Biotehnoloģijas un veterinārmedicīnas zinātniskā institūta “Sigra” vadošā pētniece Inese Zītare.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālā bibliotēkā, Jelgavā, Lielā ielā 2 un http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.”

***

2007. gada 9. martā plkst. 14.00 Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes zālē, Rīgā, Kronvalda bulvārī 1, Promocijas padomes P–05 (Enerģētika un elektrotehnika) atklātā sēdē

aizstāvēs promocijas darbu “Kodolreaktora IRT–1000 iekārtu drošības un jaudas optimizācijas inženierfizikālie pētījumi” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: Dr.habil.phys. prof. Juris Ekmanis (LZA, FEI), Dr.habil.sc.ing. prof. Artūrs Miķelsons(LU, FI), Dr.phys. Šukuri Abramidze (Gruzijas ZA FI).
Ar promocijas darbu un kopsavilkumu var iepazīties RTU Zinātniskā bibliotēkā, Rīgā, Ķīpsalas ielā 10, Valsts Nacionālā bibliotēkā, Rīgā, Anglikāņu ielā 5 un internetā http://www.rtu.lv/zinatne/doktorantura/promocijas_darbi.php

LZA nodaļās

19. janvārī notika LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas pilnsapulce, kurā piedalījās 42 nodaļas locekļi. Nodaļas priekšsēdētājs akad. Raimonds Valters sniedza pārskatu par nodaļas un tās locekļu darbību 2006. gadā, kā arī informēja par 2007. gadā plānotajiem pasākumiem.

Pārskata periodā organizēta viena kopsēde ar fizikas un tehnisko zinātņu nodaļu un piecas nodaļas sēdes.

Kopsēdē “Nanozinātnes un tehnoloģijas Latvijā” 25. janvārī sēdes dalībnieki noklausījās un apsprieda 4 ziņojumus – “Nanostrukturētie organiskie materiāli molekulārajai elektronikai” (LZA kor.–loc. J. Dehtjars), “Foto– un ekso– elektronu spektroskopija nanostruktūru un materiālu raksturošanai” (Dr.habil.phys. I.Muzikante), “Nanodaļiņu sintēze konstruktīvo un funkcionālo materiālu izveidei (akad. J.Grabis) un “Polimēru nanokompozīti” (akad. M.Kalniņš). Sēdes noslēgumā akad. J.Ekmanis, rezumējot dzirdēto, uzsvēra lielo nozīmi, kāda ir ciešai sadarbībai starp zinātniskajām institūcijām un dažādu nozaru speciālistiem mūsdienu zinātniskajos un praktiskajos pētījumos, jo tieši robežnozarēs attīstās oriģinālas idejas un rodas jauni atklājumi. Latvijas zinātniekiem ir zināmas priekšrocības, jo ir pārskatāma informācija par citās nozarēs risināmajām problēmām un iespējamo sadarbību, kas rada pārliecību par nozīmīgu panākumu sasniegšanu arī moderno nanomateriālu radīšanā un izpētē.

10. februārī nodaļas pilnsapulcē pēc nodaļas priekšsēdētāja akad. R.Valtera pārskata par nodaļas darbu 2005. gadā sēdes dalībnieki noklausījās un apsprieda ļoti aktuālo un interesanto kor.loc. profesores L. Vīksnas referātu «Gripa: zināmais un hipotētiskais». Par pretgripas medikamentiem (tamiflu, remantadīns u.c.) un to iespējamo pielietojumu t.s. «putnu gripas» apkarošanai informēja Dr. Aivars Zvaigzne.

31.martā nodaļas sēdē “Koksne – tradicionāls materiāls un perspektīva izejviela” noklausījās Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta zinātnieku ziņojumus par 2005. gadā sasniegtajiem nozīmīgiem pētījumu rezultātiem: “ Koksne–enerģētikas un ķīmijas izejviela” (LZA A.Kalniņa balvas laureāts – Dr.sc.ing. J.Zandersons), “ “Zaļie” putu poliuretāni” ( Dr.chem. V.Zeltiņš), “Kultūrvēsturiskais koka mantojums: izpēte un saglabāšana” (akad. B.Andersons).

21. aprīlī notika nodaļas sēde «Imūnpreparāti Rigvir un Larifāns: to izmantošana vēža imūnterapijā un sekundārā imūndeficīta ārstēšanā». 2005. gadā starp 10 nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē nosaukts arī sekojošais: «Medicīnas praksē ieviesti divi agrāk izstrādāti oriģināli imūnpreparāti Rigvir un Larifāns, kas izmantojami vēža imūnterapijā un sekundāra imūndeficīta ārstēšanā (Dr.habil.med. Aina Muceniece un Dr.med. Guna Feldmane, A.Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts)». Sēdes dalībnieki noklausījās un apsprieda LZA goda locekles A.Mucenieces referātu «Ļaundabīgo audzēju viroterapija ar Latvijā iegūto bērnu zarnu vīrusu – Rigvir» un G.Feldmanes ziņojumu par pretvīrusu preparātu Larifāns

20.oktobrī un 3.novembrī nodaļas sēdēs noklausījās un apsprieda LZA īst. loc. kandidāta kor.loc. J.Gardovska un korespondētājlocekļu kandidātu Dr.habil.med. I.Aksika, Dr.sc.ing. R. Cimdiņa , Dr.habil.chem. J.Grāvīša, Dr.biol. U.Kalnenieka, Dr.biol. J.Kloviņa, Dr.chem. A.Krauzes un Dr.habil.sc.ing. G.Mežinska zinātniskos ziņojumus un nobalsoja par nodaļas atbalstu visiem pretendentiem. LZA pilnsapulcē 7.decembrī par LZA īst. loc. ievēlēja J.Gardovski, par LZA goda locekli – Viesturu Baumani, par korespondētājlocekļiem – I.Aksiku, J.Grāvīti, J.Kloviņu un A.Krauzi.

Savā ziņojumā R.Valters atzīmēja arī nodaļas locekļu nozīmīgākos zinātniskos sasniegumus, izdotās 12 grāmatas, saņemtos apbalvojumus, kā arī informēja par to, ka nesen notikušajās LZP Ekspertu komisiju vēlēšanās par komisiju locekļiem ievēlēti 15 nodaļas locekļi. Pamatojoties uz nodaļas locekļu priekšlikumiem, sastādīts nodaļas sēžu plāns 2007. gadam. Sēdes turpinājumā tās dalībnieki noklausījās ļoti interesantu un izsmeļošu akadēmiķes Jekaterinas Ērenpreisas pārskata referātu “10 gadi pēc akadēmiķa Jāņa Ērenpreisa aiziešanas. Būtisks pagrieziens kanceroģenēzes paradigmā”.

Referente norādīja, ka pa šo laiku vēža izcelsmes somatisku gēnu mutācijas teorija ir papildināta ar idejām par genoma nestabilitāti un epimutāciju nepieciešamību, lai nodrošinātu kanceroģenēzei vajadzīgu mutabilitāti, kā arī par cilmes šūnu lomu un akcelerētas replikatīvas novecošanās lomu kanceroģenēzē.

Akadēmiķis Jānis Ērenpreiss (14.11.1929. – 06.12.1996.) savā pēdējā grāmatā (J. Ērenpreiss ‘Current Concepts of Malignant Growth’, Rīga, Zinātne, 1993) uzsvēra, ka embrionalitāte ir vienīgā būtiskā vēža šūnas īpašība, tātad norādīja uz cilmes šūnu lomu, kas tika pierādīta 1997. gadā. Viņš arī attīstīja teoriju, ka kanceroģenēze ir ontoģenētisks (dzīves cikla) process un savā grāmatā rakstīja par šo procesu evolucionāru izcelsmi. Atklājumi viņa laboratorijā sadarbībā ar TENOVUS Cancer Research Laboratories (UK) desmit gadu laikā pēc viņa nāves noveduši pie dažu mejotisku gēnu lomas atklāšanas kanceroģenēzē un tumora progresijā. Tieši vai netieši šie dati ir neatkarīgi apstiprināti 5 laboratorijās dažādās pasaules malās. Akadēmiķa laboratorijā Jekaterinas Ērenpreisas vadībā par šo laiku ir publicēti 6 eksperimetāli raksti un trīs literatūras apskati par šo tēmu, ziņots daudzās starptautiskās konferencēs, un viena konference tika organizēta 2005. gadā Rīgā. Secinājums – akadēmiķis Jānis Ērenpreiss bija stipri priekšā savam laikam, un tikai tagad sākas laikmets viņa paredzējumiem kanceroģenēzes teorijā. Jādara viss iespējamais, lai viņa darbs būtu zināms un kalpotu zinātnei arī turpmāk.

ĶBMZ nodaļas locekļu priekšlikumi LZA un nodaļas sēdēm 2007. gadā:

U. Sedmalis. Latvijas zemes dzīļu resursi un to izmantošana tautsaimniecībā (LZA sēde 23. februārī).

M. Pilmane. Cilmes šūnas – teorija un prakse (23. martā).

E. Grēns. Genoma programma (20. aprīlī)

V. Zelčs. Globālo dabas apstākļu izmaiņu cēloņi un cilvēces attīstība.

N.Sjakste. Slāpekļa oksīda ķīmija, loma organismā un nozīme medicīnai.

M. Pilmane. Gēnu un augšanas faktoru nozīme attīstības anomāliju izveidē.