L’OREAL balvas sievietēm zinātnē

Latvijas Zinātnes padomes informācija

Saskaņā ar LR “Zinātniskās darbības likuma” 15. panta otro daļu 2007.g. 14. maijā notika Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka vēlēšanas. Par Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāju ievēlēts Dr.habil.phys. Andrejs Siliņš un par Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Dr.habil sc.ing. Juris Jansons.

LZA īstenajam loceklim MĀRCIM AUZIŅAM

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā sirsnīgi sveicam Jūs ar ievelēšanu Latvijas Universitātes rektora amatā!

Vēlam stipru veselību, laimi, enerģiju, darba prieku jaunus pienākumus veicot!

Rīga, 2007. gada 16. maijā

Vēsturnieku dāvana Guntim Ulmanim

Iepriekšējā “Zinātnes Vēstneša” numurā rakstījām, ka Latvijas Vēsturnieku komisija sava 10 gadu darba augļus – 20 rakstu sējumus un vienu dokumentu sējumu par Latvijas divu okupāciju laika vēsturi 8. maijā pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijai.

15. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijā šādu pašu velti saņēma pirmais atjaunotās neatkarīgās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kurš bija šīs komisijas ierosinātājs. Kopš 1998. gada Latvijas Vēsturnieku komisija darbojas Valsts prezidenta aizgādniecībā – divus gadus tās patrons bija Guntis Ulmanis, astoņus – Vaira Vīķe– Freiberga.

G. Ulmanis atcerējās, ka galvenais stimuls šīs komisijas izveidošanai bija tas, ka tolaik vēsturnieki vēl nebija izstrādājuši Latvijai tik smagā un sarežģītā vēstures posma detalizētu zinātniski pamatotu skaidrojumu. Tiekoties ar ārzemju diplomātiem un politologiem, atbildot uz viņu jautājumiem, jo ap Latvijas okupāciju bija tik daudz spekulāciju, kuras visiem spēkiem centās uzturēt Krievijas oficiālā politika un arī vēsturnieki, toreizējais Valsts prezidents juta, ka mūsu vēsturniekiem jāsanāk kopā, neatkarīgi no viņu darba vietām, un jārada objektīvs skaidrojums arī tādiem slideniem (politiķu aprindās) tematiem kā latviešu leģions, holokausts u.c. Tas prasīja nopietnus pētījumus.

Akadēmiķis Tālavs Jundzis atzīmēja šo pētījumu aktualitāti arī šodien, jo krievu vēsturnieku grupa vēl tagad aicina savus kolēģus neatzīt Baltijas okupāciju.

Akadēmiķis Inesis Feldmanis teica, ka, pateicoties vēsturnieku pētījumiem, ir dota skaidra atbilde par latviešu līdzdalību SS leģionā. SS divīzijās cīnījās vairāk nekā 35 Eiropas tautu pārstāvji. Ir paredzēts izdot apkopojošu grāmatu “Latvijas 2. pasaules karā”, to tulkos angļu un krievu valodā. Mēs ilgus gadus esam atradušies uzvarētāju psiholoģijas ietekmē, kas sludina, ka vienīgais ļaunums ir nacisms. Jāskatās caur divu ļaunumu prizmu un dokumentāli jāatspēko nekaunīgi falsificētie dati, piemēram, par holokaustu Latvijā.

LZA ārzemju loceklis Valters Nollendorfs, kurš atbildēja par angļu valodā iznākušo sējumu, taica, ka vienīgais veids, kā darīt zināmus savus pētījumus starptautiskai sabiedrībai, ir piedalīšanās konferencēs ar referātiem un darbu publicēšana angļu valodā. Okupācijas muzejs, kuru ļoti plaši apmeklē ārzemnieki un kurš ir iekļauts ārzemju valstvīru vizīšu protokolā, šobrīd strādā pie jaunas ekpozīcijas izveides.

G. Ulmanis izteica novēlējumu, lai arī nākošais Valsts prezidents atbalstītu Latvijas Vēsturnieku komisiju.

Pasniegtas stipendijas “Sievietēm zinātnē”

17. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijā svinīgā ceremonijā pasniedza kosmētikas koncerna L’OREAL Latvijas 2007. gada stipendijas “Sievietēm Zinātnē” kopā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Zinātņu akadēmiju.

UNESCO un L’OREAL starptautiskais sadarbības projekts “Sievietēm Zinātnē” aizsākts 1998. gadā un sekmīgi turpinās jau 9. gadu. Tās mērķis ir starptautiskā mērogā atbalstīt sieviešu piedalīšanos zinātniskajos pētījumos un veicināt viņu panākumus dažādās zinātņu nozarēs. Šo gadu laikā UNESCO un L’OREAL balvas kļuvušas par starptautiski atzītu un cienījamu apbalvojumu par ieguldījumu zinātnē.

Latvijā L’OREAL, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas stipendijas šogad pasniedza trešo reizi.To mērķis ir sniegt finansiālu atbalstu gados jaunām zinātniecēm dzīvības zinātnēs un materiālzinātnēs iecerēto vai iesākto pētījumu īstenošanai. Stipendiju Goda patronese ir Valsts prezidente akadēmiķe Vaira Vīķe–Freiberga.

Latvija ir viena no 30 valstīm pasaulē un Baltijā vienīgā valsts, kur starptautiskā UNESCO un L’OREAL kopprojekta “Sievietēm Zinātnē” ietvaros pasniedz nacionālās stipendijas. Stipendijas lielums šajos trīs gados ir palielinājies no 2500 līdz 4000 latiem katrai stipendiātei. Divas stipendijas tiek piešķirtas zinātņu doktorēm līdz 40 gadu vecumam, bet viena – doktorantei līdz 33 gadu vecumam.

LZA prezidents Juris Ekmanis, atklājot svinīgo notikumu, teica, ka sieviešu zinātnieču Latvijā ir gana daudz. No 3200 aktīvi strādājošiem zinātniekiem 52,2 % ir sievietes, šajā ziņā Latvija ir unikāla kā Eiropas Savienībā, tā pasaulē. Sievietes ir gandrīz puse no zinātnisko grādu īpašniekiem. Pašā vīrišķīgākajā zinātņu nozarē inženierzinātnēs sieviešu ir 19,5 %, medicīnā – 64,6 %, humanitārajās zinātnēs – 66,8 %. Tie ir 2005. gada statistikas dati. No 2006. gada Latvijas Zinātnes padomes 672 pētījumu projektiem 1/3 daļu vada sievietes. 23 Zinātnes padomes finansētajos sadarbības projektos 22 % vadītāju ir sievietes.

Žūrijas komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš oficiāli nosauca balvu ieguvējas, kuras, L’OREAL augstvērtīgo kosmētikas līdzekļu izdaiļotas, gaidīja savu iznācienu daudzo apsveicēju un līdzjutēju priekšā, lai no augstās žūrijas, LZA, L’OREAL un UNESCO pārstāvjiem saņemtu stipendijas apliecinājunu – greznu diplomu.

Ķīmijas doktore Aiva Plotniece ir vadošā pētniece Latvijas Organiskās sintēzes institūta Membrānaktīvo savienojumu un beta– diketonu laboratorijā. Viņa saņēma stipendiju, lai turpinātu pētījumus par jauniem ķīmiskiem savienojumiem, kas palīdzētu medikamentiem pietiekami īsā laikā sasniegt noteiktas organisma šūnas un perspektīvā būtu izmantojami toksisku vai slikti šķīstošu ārstniecības vielu transportam dzīvajā organismā, kā arī gēnu terapijas klīniskajiem izmēģinājumiem. Tas nākotnē ļautu ārstēt kā iedzimtās slimības, tā arī onkoloģiskās un sirds–asinsvadu slimības.Viņas darba nozīmīgumu raksturoja akadēmiķis Gunārs Duburs.

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas docētāju grupas lektore medicīnas doktore Baiba Jansone pēta, kā neiropeptīdi piedalās stresa izpausmju un depresijas regulācijā. Viņas pētījumi ir svarīgi ļoti lielai sabiedrības daļai, kura ikdienā cieš no šīm parādībām. Baibu Jansoni raksturoja viņas zinātniskā vadītāja akadēmiķe Vija Kluša. Baibai šogad paliks tikai 33 gadi, zinātnisko grādu farmakoloģijā viņa ieguvusi pirms trim gadiem, piedalījusies Latvijas un starptautiskos pētījumu projektos, audzina nepilnus trīs gadus veco Beātu un četrarpus gadus veco Edvardu.

Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētniecības asistentei un LU Fizikas un matemātikas fakultātes doktorantei Līgai Grīnbergai vēl nav 30, bet viņai jau ir vērā ņemama zinātniskā un sabiedriskā darba pieredze. Kopš 1999. gada viņas darba gaitas ir saistītas ar Cietvielu fizikas institūtu, 2004.– 2005. gadā viņa ir darbojusies institūta domē, regulāri piedalās starptautiskās zinātnieku skolās un projektos, tādos kā Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētajā projektā “Jaunu materiālu un elektrotehnoloģiju datorvadības programmatūras izstrāde ūdeņraža enerģētikas sistēmām” (2006 – 2008), Valsts pētījumu programmā “Perspektīvie neorganiskie materiāli fotonikai un enerģētikai” (2005 – 2008), Izglītības un zinātnes ministrijas tirgus orientētajā pētījumā “Ūdeņraža degvielas elementa kā alternatīva energonesēja demonstrācijas maketa izstrāde un izgatavošana” (2005 – 2006), Nordic Energy Research projektā “Integration of advanced H storage materials and sistems into the hydrogen society” (2003 – 2007), LU Cietvielu fizikas institūta Ekselences centra projekta sadaļā par e–degunu , kur pētījusi elektroniskā deguna izmantošanas iespējas. Piešķirtā stipendija ļaus Līgai turpināt un varbūt pat pabeigt promocijas darbu doktora grāda iegūšanai par jauna materiāla izveidi, kas ļautu izmantot ūdeņradi kā nākotnes degvielu, piemēram, autotransportā un padarītu tā izmantošanu ekonomiski izdevīgu.

Uz konkursa žūrijas komisijas priekšsēdētāja akadēmiķa Jāņa Stradiņa jautājumu, kas nākotnē būtu labāks – rapšmobilis (t.i. tāds, kuru darbina rapšu eļļa) vai ūdeņraža automobilis, Līga atbildēja, ka ūdeņraža automobilis ir drošāks, bet rapšmobilis smaržo apetītlīgāk. Pēc belašiem…

Katrai nākošajai paaudzei
ir jābūt gudrākai par iepriekšējo

Gatis diplomu ar izcilību saņēma jau Rīgas Tehniskajā universitātē rūpniecības siltumenerģētikas specialitātē, bet maģistra grādu ieguva vienā no pašām prestižākajām tehniskajām augstskolām – Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā ASV. Par tēmu “Turbulences iespaids uz ogļūdeņražu oksidēšanās procesu un kaitīgo izmešu veidošanos enerģētisko iekārtu pēcliesmas zonā” aizstāvēts promocijas darbs un iegūts doktora grāds. Par pētījumu kopu, kas saistīts ar slodžu un ģenerējošo jaudu izvietojuma izpēti Latvijas reģionos saņemta Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s “Latvijas gāze” un Izglītības fonda mērķprogrammas balva jaunajiem zinātniekiem. Pirms tam jau saņemta LZA un Latvenergo gada balva jaunajiem zinātniekiem. 2005. gadā ievēlēts RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē par asociēto profesoru.

G. B. – Kaut arī 1990. gadā, kad beidzu augstskolu, RTU tikko bija mainījusi nosaukumu, diploms man vēl ir ar Padomju Savienības ģērboni, un ar šo diplomu es joprojām lepojos, jo tā laika inženieru izglītība bija laba. Mums bija ļoti daudz laboratorijas darbu, arī prakses vairākās vietās. Komunālprojektā , kur projektēju akumulatortvertnes katlu mājai, Orgpiščeprom katlu ieregulēšanas organizācijā, kur strādāju pie katlu iekārtu ieregulēšanas Iecavas spirta rūpnīcā. Lai aizstāvētu diplomprojektu, bija jābūt rasējumiem un shēmām uz 8 lielām vatmana loksnēm. Nekādu PowerPoint, viss ar zīmuli un rasējamo sliedi. Atceros, 4. maijā tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija, Saeimas namā notika balsojums, tauta ārpusē skaitīja balsis,to translēja radio, bet es ar vienu ausi klausījos un vienlaicīgi mēģināju vilkt svītriņas, jo laika līdz aizstāvēšanai bija maz. Un kādi bija tie mājas darbi lietišķajā mehānikā, kas bija jārēķina un jāuzrasē uz lielajām vatmana lapām! Izglītība tiešām bija fundamentāla un, salīdzinot ar šodienu, smaga. Studenti mācījās pilnu laiku, dienā lekcijas, strādāšanai laika neatlika, cik nu pa svētdienām vai naktī kādu vagonu preču stacijā vai sakņu bāzē izkraut. Esmu darījis arī to. Studenti dzīvoja no stipendijas un tā, ko vecāki piemeta. Ar to varēja izvilkt.

E. P. – Ne tā kā tagad, kad students strādā un brīvajā laikā atnāk pastudēt?

G. B. – Arī strādāšanai studiju laikā ir sava priekšrocība, jo iegūst praksi un studējot var koncentrēties uz tām lietām, kas viņus interesē. Protams, studiju kvalitāte no tā cieš, ja nevar studēt pilnu laiku.

E. P. – Kā jūs, Gati, nonācāt Amerikā un vēl tik prestižā augstskolā?

G. B. – Par laborantu Siltumenerģētikas katedrā sāku strādāt jau studiju gados. Pēc fakultātes beigšanas biju asistents, lasīju studentiem lekcijas par tvaika turbīnām, hidrauliku, sūkņiem, vadīju laboratorijas darbus un paralēli strādāju privātā enerģētikas konsultāciju uzņēmumā EEE, kur rakstījām investīciju novērtējumus dažādiem enerģētikas projektiem. Tad man izdevās aizbraukt kā apmaiņas studentam uz Viskonsinas universitāti Lakrosā ASV, kur es sabiju pavasara semestri un apguvu datorprogrammēšanu un ekonomiku. Man ļoti iepatikās Amerikas izglītības sistēma un es nolēmu mēģināt iegūt tur maģistra grādu inženierzinībās. “Ja tu studē Amerikā, tad tev ir jāstudē Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā”, teica Pēteris Bolšaitis (Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis – red.), kurš pats kādu laiku ir tur strādājis pētniecībā. Viņš mani aizveda uz turieni,un pēc vairākām intervijām man pateica, ka es varu iesniegt dokumentus un kārtot eksāmenus. Bija jānokārto angļu valodas eksāmens un t.s. GRE eksāmens, kas ietver matemātikas, loģikas un valodas sadaļas. Masačūsetsas Tehnoloģiskais institūts ir privāta augstskola un, ja tu esi spējis izturēt konkursu, tad esi nodrošināts. Man tika piešķirta pētnieka stipendija, kas sedza mācību maksu un vēl atlika 1000 dolāru mēnesī dzīvošanai. Tā kā īrēju divas istabas pie vienas ļoti atsaucīgas latviešu kundzes Izoldes Lamont, kura man kā tautietim tās izdeva lēti, tad par to naudu Bostonā varējām dzīvot kopā ar sievu un puiku, kuram toreiz bija divi gadi.

E. P. – Ko tad ģimene sadarīja pa to laiku, kamēr jūs mācījāties?

G. B. – Sieva mācījās angļu valodu, bet puika gāja prezbiterāņu baznīcas bērnu dārzā. Kad atgriezāmies Latvijā, viņam bija 4 gadi. Pusi no sava mūža viņš bija dzīvojis Amerikā un labprātāk runāja angliski nekā latviski. Tas dārziņš skaitījās tā kā pirmskola, preschool, arī mani tur uzaicināja bērniem stāstīt par Latviju. Tur vairumā gadījumu bērnu dārzi pieder nevis pašvaldībai, bet privātām organizācijām vai draudzēm. Liela daļa sabiedriskās dzīves ASV organizējas ap draudzēm.

E. P. – Ar ko studijas Amerikā atšķiras no studijām Latvijā?

G. B. – Mani uznēma pētniecības grupā Sloan Automotive Laboratory, kurā galvenokārt pētīja gaisa piesārņojuma samazināšanas iespējas no automašīnu dzinējiem. Divus gadus mācījos un dabūju maģistra grādu mehānikas inženiera nozarē.

E. P. – Vai nebija patālu no jūsu iepriekšējās specialitātes?

G. B. – Arī automašīnas dzinējā tāpat kā enerģētikas iekārtās notiek degšana, rodas izmeši. Pētīju turbulences un degšanas procesu mijiedarbību – kā turbulence ietekmē degšanas procesu un degšana savukārt ietekmē turbulenci plūsmā. Koncentrējos uz plūsmu automašīnu dzinēju pēcliesmas zonā, respektīvi, degšanas produktos pēc izplūdes no cilindra. Mans uzdevums bija uzbūvēt eksperimentālu iekārtu – degli, kas ļautu eksperimentāli simulēt dzinējā notiekošos ogļūdeņražu oksidācijas procesus un iegūt eksperimentālus datus. Šādiem pētījumiem lietojums ir ļoti plašs. Kad vēlāk aizstāvēju doktora grādu, es šos eksperimentālos datus un modeli piemēroju katliem, lai pamatotu slāpekļa oksīdu samazināšanas mehānismu katlu iekārtu izmešos.

Lai Amerikā iegūtu maģistra grādu, ir jāstudē pilnu laiku, bieži vien pa 12 stundām dienā, un arī sestdienās un svētdienās, lai varētu nokārtot mācību kursus un paralēli strādātu pie maģistra darba, kurš vienlaicīgi bija pētniecības darbs, par kuru man maksāja.

E. P. – Vai nebija vilinājums arī doktora darbu izstrādāt turpat Amerikā?

G. B. – Tāda iespēja bija, jo maģistra darbs diezgan organiski tiek uzskatīts kā posms ceļā uz doktoru, un man tika piedāvāts studijas turpināt. Bet tie būtu vēl kādi četri gadi, ko es nevarēju atļauties ģimenes apsvērumu dēļ. Mana sieva ir ģimenes ārste, un pēc diviem gadiem mēs braucām atpakaļ, lai viņa varētu turpināt savu karjeru, nezaudējot kvalifikāciju. Tas dzelzs priekškars krita mazliet par vēlu. Uz Ameriku jābrauc tūdaļ pēc bakalaura studijām iegūt maģistra un doktora grādu. Ja šī iespēja man būtu pavērusies agrāk, es būtu palicis ilgāk, taču domu, ka es Amerikā varētu palikt pavisam, man gan nebija.

E. P. – Ko jaunizceptais maģistrs darīja Rīgā?

G. B. – Strādāja zviedru energokoncerna Vattenfall meitas uzņēmumā Vattenfall Latvia SIA, kur nodarbojos ar enerģētikas projektu attīstīšanu un realizāciju, projektu tehnisko un finansiālo analīzi, juridisko un praktisko jautājumu kārtošanu, enerģijas sektora analīzi un prognozēšanu, un vēlāk arī ar šī siltumapgādes uzņēmuma vadību. Sākumā uzņēmuma līdzīpašnieki bija zviedri un somi. Viņu bizness ir ražot elektrību un siltumu, un viņi gribēja būvēt spēkstacijas Baltijas valstīs. Tas, protams, nenotika, neviena stacija pa ?iem gadiem Latvijā netika uzbūvēta. Visus šos gadus atdeve no koģenerācijas stacijām normālam investoram, kas nāk ar savu naudu, nav bijusi ekonomiski pamatota. To varēja darīt tikai, cerot uz spekulatīviem dubultiem tarifiem, kas vienu brīdi bija spēkā un kurus atcēla, vai arī uz kādām papildus subsīdijām. Manuprāt bez valsts atbalsta un dotācijām koģenerācijas projekti “uz savām kājām” ekonomiski nestāvēja. Somi aizgāja, tagad nupat ir atgriezušies, Somijas “Fortum” nopērkot “Vattenfall Latvia”, bet es nolēmu pāriet pilna laika darbā uz Tehnisko universitāti, kur no 2000. gada jau strādāju paralēli praktiskajam darbam. Man bija pienācis izšķiršanās brīdis, jo abus darbus vairs apvienot nebija iespējams, ja gribēju strādāt ar pilnu atdevi. Darbs Rīgas Tehniskajā universitātē man bija sirdij tuvāks par spīti finansiālajiem faktoriem.

E. P. – Vai pa starpam netika aizstāvēta arī doktora disertācija un tas nebija galvenais iemesls, kāpēc pārgājāt uz pilnu slodzi Tehniskajā universitātē?

G. B. – Par inženierzinātņu doktoru kļuvu 1999. gadā. Pamācījos arī RTU Inženierekonomikas fakultātē un ieguvu sociālo zinātņu bakalaura grādu vadības zinībās. Doktorantūras studiju ietvaros Luleo Tehniskajā universitātē Zviedrijā īsu brīdi piedalījos pētījumos par slāpekļa oksīdu samazināšanas iespējām gazifikācijas gāzes turbīnās, kur kā kurināmo izmanto koksnes pulveri.

90. gadu sākumā kopā ar prof. Dagniju Blumbergu un prof. Ivaru Veidenbergu esmu piedalījies slāpekļa oksīdu izmešu samazināšanas metožu pētniecības projektos Milānas spēkstacijā Kassano Itālijā, kā arī vairākās Latvijas katlu mājās. Domāju, ka iegūtās zināšanas un praktiskā pieredze ir pietiekama, lai varētu tajā dalīties arī ar studentiem. Mana pārliecība ir tāda, ka izglītības kvalitāti var paaugstināt tad, ja pasniedzējs strādā pilnu laiku, ne tikai ieskrien nolasīt kādu lekciju. Tad gaidīt atdevi ir nereāli. Pasniedzējam jārada iespēja strādāt pilnu laiku universitātē, un jāsaka, ka pēdējā laikā situācija augstskolās šajā jomā uzlabojas. Esmu optimists, un tādēļ arī izšķīros par pilna laika darbu universitātē.

E. P. – Kādi ir mūsdienu studenti?

G. B. – Katra nākamā paaudze ir gudrāka par iepriekšējo, tā tam ir jābūt – tas ir tēva teiciens, un man tam ir jāpiekrīt. Tagadējie studenti ir gudrāki nekā biju es, viņi ātrāk uztver un apstrādā informāciju, ir mērķtiecīgāki. Taču mēs daudz vairāk laika pavadījām auditorijās un daudz vairāk arī bijām kopā, jo nebija vajadzības strādāt. Kad es biju students, tā bija profesija.

G. B. – Tagad students ir papildnodarbošanās, tā sakot – izglītības paaugstināšana. Tā tas nav tikai pie mums, es tikko pa radio dzirdēju, ka Zviedrijā ir tāpat. Amerikā maģistratūras studiju laikā tas nav iespējams, vismaz Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta Inženierzinātņu fakultātē tas nebija iespējams, jo slodze bija ļoti liela. Taču tur darbs bija pētniecība, par ko arī maksāja. Ja mums būs pieteikami daudz labi finansētu pētījumu pasūtījumu universitātei, tad maģistri varēs strādāt pētniecībā un tā vienlaicīgi sevi nodrošināt studiju laikā.

E. P. – Kāds ir maģistrs Latvijā un maģistrs Amerikā?

E. P. – Vai tad sauklis nebija cits – visas teorijas ir sausas, mūžam zaļš ir tikai dzīves koks? Kā ar šo dilemmu lai tiek galā pasniedzēji?

E. P. – Ko jūs pats kā pasniedzējs mācāt saviem studentiem?

G. B. – Es mācu enerģētikas projektu ekonomisko izvērtēšanu. Otrs kurss ir ekodizains. Tā ir tāda relatīvi jauna lieta, kas aplūko, kā radīt produktus un pakalpojumus tā, lai tie savas dzīves laikā, no šūpuļa līdz kapam, radītu pēc iespējas mazāku gandējumu videi. Mēs galvenokārt uz vidi iedarbojamies caur produktiem, pamatojoties uz savu izvēli – ko mēs lietojam, cik lietojam, kā izvēlamies. Tiek aplūkota ietekme uz vidi visā dzīves ciklā. Kā tiek iegūti izejmateriāli, kā produkts saražots, pārdots, lietots un kas ar to beigās notiek, kur tas nonāk. Enerģijas patēriņam ir ļoti liela ietekme uz vidi, tādēļ enerģētiķa izglītība ļoti palīdz, taču ekodizains ir tik plašs darbības lauks, ka man pašam vēl daudz kas jāapgūst, jāpapildina zināšanas. Jāizprot materiāli, kurus lietojam ražošanā, jāveic aprites cikla analīze. Nostabilizējušās rūpniecībās procesus ir grūti mainīt, tur darbojas sava veida rutīna, kuru grūti lauzt. Jaunajās ekonomikās, kuras tikai attīstas, šo pieeju iedzīvināt ir daudz vieglāk. Starp citu, ir arī tāds jautājums, vai vienmēr jārada produkts, varbūt var iztikt ar pakalpojumu? Piemēram, e–pārvalde. Kad es dokumentu varu parakstīt elektroniski un man nav jābrauc ar 2,5 tonnu smagu automašīnu cauri sastrēgumiem, lai vestu vienu papīru ar parakstu, zaudējot ļoti daudz enerģijas un piesārņojot vidi. Tas nav saistīts ar automobiļa dzinēja efektivitāti, bet ar to, ka man nav citas iespējas, kā šo parakstu dabūt. Cits piemērs – mūsu daudzdzīvokļu ēkas. Kādreiz amerikāņu arhitektūras studenti, kas viesojās RTU, teica – cik jums labs risinājums, raugoties no vides aizsardzības viedokļa, salīdzinot ar plašajiem privātmāju rajoniem ārpilsētā, kur visi sēž sastrēgumos, lai no rītiem aizvestu bērnus uz skolu pilsētā. Kādu ietekmi uz vidi šie sastrēgumi rada? Ņemam Juglas vai Jūrmalas virzienu, un paraugāmies, kas notiek, lai no rītiem nokļūtu pilsētā un vakarā izkļūtu ārā. Tas būtu ļoti šaurs skatījums, ja mēs energoefektivitāti reducētu tikai uz namu fasāžu siltināšanu. Daudzas lietas varam mainīt veidā, kā sabiedrība funkcionē. Tā būtu tā ekodizaina filozofija.

E. P. – Kas klausās šo ekodizaina kursu?

G. B. – Pamatā mūsu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta studenti, bet ir sadarbība arī ar Latvijas Universitāti. Mēs jau nemācām, kā praktiski radīt, konstruēt priekšmetu, bet kādas ir vides konsekvences, kāds ir tas slogs, ko mēs videi radām ar savām izvēlēm. Tas rodas no patēriņa, kas jau šobrīd ir liels un būs vēl lielāks, jo pastāvošā ekonomiskā sistēma ir orientēta uz to, lai radītu pēc iespējas vairāk produktu, kas savukārt ātri nonāk atkritumu plūsmā, un tā tiek ģenerēts kopprodukts. Bet vai tas ģenerē dzīves kvalitāti?

Vilnis Zariņš

Vecums un paaudžu pēctecība

Godātie kolēģi un viesi!

Vecums ir normāls dzīves periods ikvienam cilvēkam, kurš dzīvo garu mūžu, un vecie ļaudis ir jebkuras sabiedrības dabīga sastāvdaļa Šeit centīšos iztirzāt jautājumu par to, kā cilvēces attīstības gaitā mainījusies veco ļaužu loma sabiedrībā, kādas ikvienā laikmetā bijušas viņu galvenās funkcijas un kāds ir bijis to sabiedriskais statuss salīdzinājumā ar citām vecuma grupām.

Cilvēku senči, kā uzskata vairums arheologu, no dzīvnieku valsts sākuši atdalīties pirms septiņiem līdz sešiem miljoniem gadu. Cilvēku miesas utis no gorillu utīm DNS ziņā nošķīrušās pirms 3,3 miljoniem gadu. Par svarīgākajām cilvēku pazīmēm uzskata rīku regulāru izgatavošanu un dalīšanos pārtikā. Arī iešanu stāvus. Bērnības periods, kurā jaunpiedzimušais nespēj rūpēties par sevi un pilnīgi atrodas pieaugušo aprūpē, augstākajiem pērtiķiem ilgst 3 gadus, bet cilvēkiem 6 līdz 7 gadus. Vecākās pēdas, kas liecina par cilvēku kontrolētu uguns lietošanu, ir 790 000 gadus vecas.

Primitīvos apstākļos viens indivīds nevar uguni ilgstoši uzturēt. Apdedzināti koka priekšmeti kļūst cietāki. Uguns atbaida plēsīgos zvērus. Arheoloģiskie izrakumi liek secināt, ka uguns, ko pirmatnējā sabiedrībā prata saglabāt un izmantot, bet vēl ilgi neprata iegūt, ir pieradināta vai aizgūta vairākas reizes. Ja uguns nodzisa, daudzas paaudzes dzīvoja bez tās. Vecākās liecības par koka šķēpu lietošanu attiecas uz laiku pirms 400 000 gadiem, bet par sistemātiskām lielo zālēdāju medībām – uz 60 000 gadu senu laiku. Tādēļ ir pamats secināt, ka cilvēki savā attīstības gaitā ilgāk ir bijuši medījums nekā mednieki.

Pirmatnējās sabiedrības attīstības gaitā paralēli tam, kā notika rīku un ieroču uzlabošanās un pieredzes uzkrāšana, notika veco ļaužu statusa nostiprināšanās. Visagrākajā periodā, kā var domāt, cilvēka vērtību noteica galvenokārt viņa fiziskais spēks un citas dabiskās dotības. Vecie ļaudis, kad tie zaudēja darba spējas, kļuva pirmatnējai kopienai lieki. Dzimtai, ja tai jau bija dzīves vieta, bija saprātīgi tikt no viņiem vaļā. Piemiņa šādām tradīcijām ir latviešu pasaka par vectēvu, ko dēls ragaviņās ved uz mežu.

Laika gaitā pieauga cilvēku spējas mācīties un izmantot agrāko paaudžu pieredzi. Primitīvajos apstākļos vecie ļaudis glabāja visu informāciju, jo skolu, bibliotēku, muzeju un citu zināšanu avotu tad nebija. Vissvarīgākā pieredze bija prasme iegūt pārtiku, sagatavot to ēšanai un arī saglabāt. Arī prasme izgatavot rīkus un apģērbu, izsargāties no slimībām. Lielākā daļa dzimtas kopīgo zināšanu bija daudzu paaudžu pieredze, ko koncentrētā formā saglabāja tie sabiedrības locekļi, kas dzīvoja ilgāk nekā citi. Primitīvajās sabiedrībās vecie ļaudis bija tie, kam bija 25 līdz 30 gadu, jo vairums ļaužu tik ilgi nedzīvoja. Vecie ļaudis glabāja arī cilts leģendas un ētiskās atziņas.

Sabiedrības pieredze nākamajām paaudzēm tika saglabāta kā paradums vai aizspriedums, bet tās svarīgāko daļu nostiprināja reliģijas formā. To visstingrāk ievēroja un no citiem pieprasīja vecie ļaudis. Stingro noteikumu diktētāji paši nezināja to praktisko jēgu. To mērķis bija nepieļaut tādas darbības, kam ilgākā periodā var būt sliktas sekas. Tuksneša tautas tradicionāli bija un arī šodien ir pārliecinātas, ka nekad, arī bada laikā nedrīkst ēst cūkas un suņus, jo tie ir nešķīsti dzīvnieki. Šodien ir zināms, ka slikti izkarsētā visēdāju – cūku, suņu vai lāču – gaļā var būt trihīnas, un tās ēdējiem draud parazītisko tārpu – lenteņu invāzija. Eiropā un Ķīnā, kur malkas netrūkst, cūkgaļa ir iecienīta pārtika. Primitīvo sabiedrību locekļi, bet arī šodien daudzu Indijas un Vidējo austrumu novadu iedzīvotāji ēdienu nedrīkst ņemt kreisajā rokā, jo ar to kasās vai apmazgā noteiktas ķermeņa daļas pēc dabisko vajadzību kārtošanas. Ja viņiem kuņģī nonāk cērmju oliņas, draud cērmju invāzija. Mirušie šajās tautās iespējami ātri jāaprok vai jāsadedzina, citādi tie nes nelaimi. No kapiem neko nedrīkst nest mājās. Šodien zinām, ka dažu slimību, piemēram, Sibīrijas mēra sporas, saglabā dzīvotspēju daudzus gadus.

Savācēju un mednieku tautas nezināja, ka vīrietim ir kāda loma bērna radīšanā. Seksuālās attiecības tās parasti uzskatīja par rotaļu. Tomēr visas sabiedrības, kas bija pacēlušās pāri pirmatnējā bara līmenim, stingri ievēroja prasību, ka starp tuviem asinsradiniekiem (ko parasti zināja tikai no mātes puses) seksuālas attiecības nav pieļaujamas.

Kalnu un tundras tautām vēl līdz 19. gadsimtam svarīgs faktors incesta ietekmes mazināšanā bija ceļinieki un viesi no tālienes, kam parasti bija šai kopienai sveši gēni. Tradīcija prasīja viesi ne tikai labi pabarot, bet arī naktī dot blakus gulēt skaistāko cilts sievieti. Tā bija cilts neapzināta gādība par savu labklājību nākotnē. Situācijā, kad radniecību noteica tikai no tēva puses, Francijas karaļi bija pārliecināti, ka ievedot ķēvju barā etalonu (franciski étalon nozīmē vaislas ērzelis) drīz visi kumeļi šajā barā būs ar līdzīgām īpašībām. Līdzīgi uzskati par iedzimto īpašību pēctecību galvenokārt vai tikai no tēva puses veidojās arī citām zemkopju un lopkopju tautām.

Ziemeļu tautās svarīgs veco ļaužu uzdevums bija panākt, lai sieviete, kam pienācis laiks dzemdēt, tiktu izdzīta tundrā. Arī tad, ja dzemdības notiek ziemas naktī lielā salā. Tundrā savvaļā nav cilvēkiem kaitīgu mikroorganismu, bet cilvēku dzīvojamās telpas tur parasti ir tik netīras, ka mātei un jaunpiedzimušajam bērnam nav izredžu palikt dzīviem. Vilki eskimosu dzemdētājām neuzbrūk. Mērenās joslas zemēs, tajā skaitā Latvijā, dzemdībām bija jānotiek pirtī, ko regulāri izkarsēja.

Agrīnajās civilizācijās arvien lielāku ietekmi cilvēku dzīvē guva valstu likumi un sociālie faktori. Daudzas pārvaldes funkcijas pārņēma īpašas valsts institūcijas. Svarīgākos lēmumus pieņēma īpaši ierēdņi un valdnieka uzticības personas. Administratoru, tiesnešu un priesteru funkcijas kļuva par īpašām profesijām. Svarīgākos notikumus atcerēties palīdzēja rakstītie teksti. Valdnieki veidoja arhīvus un bibliotēkas. Galmu, tempļu un citu ietekmīgu iestāžu aizgādībā veidojās skolas. Veco ļaužu pieredze vairs nebija vienīgais informācijas līdzeklis, jo pārvaldē, kara lietās un lielu celtņu būvē ar senču pieredzi nepietika. Apstākļos, kad pastāv sociālā nevienlīdzība, cilvēka vietu sabiedrībā vairāk ietekmē sociālais stāvoklis nekā spējas un rakstura krietnība. Valdošo aprindu piederīgie var sevi retāk pakļaut riskam, ēst pilnvērtīgāku pārtiku, ģērbties un iekārtot mitekli atbilstoši klimata prasībām. Tādēļ viņi dzīvo garāku mūžu nekā pirmatnējo sabiedrību locekļi un agrīno civilizāciju zemāko slāņu ļaudis.

Vergu mūžs antīkajā sabiedrībā nebija ilgs. Senajā Grieķijā, kur vergus parasti pirka, to cena bija diezgan augsta un stabila, tādēļ tur viņus centās priekšlaicīgi nenolietot. Tikai raktuvēs un airēšanā nodarbinātie vergi parasti nomira jauni. Senajā Romā, kur liela daļa vergu bija karagūstekņi, kas pēc daudzajiem kariem bija lēti, pieauguši jauni vergi, ko nodarbināja lauksaimniecībā, nomira aptuveni pēc desmit gadu ilga darba. Viņu tradicionālā pārtikas norma bija tik daudz nemaltu graudu dienā, cik vergs spēja iegrābt riekšavā. Tāpēc, vergu pērkot, vienmēr skatījās zobus – cik ilgi viņš varēs nemaltos graudus ēst. Vergu vajadzību pēc sāls Itālijā, kā to mācīja arī morālists Katons Vecākais, bieži apmierināja ar jūras ūdeni. Celtniecībā un raktuvēs nodarbināto vergu mūžs bija īsāks nekā latifundijās. Viņi lielākoties aizgāja bojā nelaimes gadījumos, jo praktiski nebija darba aizsardzības nožogojumu. Mājkalpotāji dzīvoja ilgāk. Vergu bērnus audzināt nebija ekonomiski, tādēļ tos parasti aizmeta tūlīt pēc dzimšanas.

Jau kopš 13. gadsimta p.m.ē. dažos centros Vidusjūras baseina austrumdaļā, Indijā un Ķīnā, kā arī Rietumāfrikā radās prasme darināt dzelzs darba rīkus. To lietošana strauji izplatījās kopš 10. gadsimta p.m.ē. un būtiski cēla darba ražību. Dzelzs iegūšana, bet it īpaši tērauda rīku asmeņu karbonizēšana, azotēšana un rūdīšana prasīja augstu prasmi. To gatavošanā nebija gadsimtu tradīciju, taču vienas ‘’viltības’’ atminēšana veda sev līdzi citas prasmes. Veco ļaužu statuss agrīnajās civilizācijās, ja to salīdzina ar statusu pirmatnējā sabiedrībā, tad pazeminājās, taču salīdzinājumā ar citām vecuma grupām tas joprojām bija augsts, jo jaunie gudrības avoti tautai bija tāli.

Divu laikmetu robežu Senajā Ķīnā labi rāda Modzi polemika pret Konfūciju. Konfūcijs, kas dzīvoja sestajā un piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras (551. – 479.), izvirzīja prasību, ka ikvienam cilvēkam noteikti jāciena savi vecāki, valsts iecelti priekšnieki un valdnieki. Modzi, kas dzīvoja nedaudz vēlāk (470. – 391.), visumā piekrita, ka parasti tā vajag darīt, taču piebilda, ka var gadīties arī tā, ka vecāki, priekšnieki vai valdnieki ir nekrietni cilvēki. Tādā gadījumā viņi cieņu nepelna. Divu paaudžu konfliktu skaidri parāda Aristofāna komēdija ‘’Mākoņi’’, kas Atēnās izrādīta 423. gadā pirms mūsu ēras. Tur galvenā varoņa Strepsiada dēls Eidipids ar sofistikas līdzekļiem pierāda dēlu tiesības sist un pērt savus tēvus. Tas, pēc viņa pārliecības, esot vispārīgs likums. Arī gaiļi un vērši, kad esot izauguši, sitot, badot un knābjot savus tēvus. Kopš mūsu ēras pirmā gadsimta beigām Vidusjūras zemēs izplatījās kristietība, kas arī novērsās no šā reģiona tradicionālajām vērtībām. Budistu reliģija Indijā un nedaudz vēlāk arī Ķīnā un citās Āzijas zemēs to bija darījusi vēl agrāk. Agrīnā kristietība bagātību uzskatīja par šķērsli pestīšanas iegūšanai un aicināja mantu atdot nabagiem. Kristietība neprasa godināt vecos ļaudis, ne arī stipros un gudros, bet gan cienīt garā nabagos un grēciniekus.

Mūsu ērā ne Eiropā, ne arī citos kontinentos no civilizācijas sākuma līdz industrializācijas laikmetam lielas izmaiņas paaudžu attiecībās nav notikušas, jo arī šo kontinentu vislabāk attīstītajās zemēs līdz 19. gadsimta otrajai pusei vairāk nekā 90 procentu ļaužu bija nodarbināti lauksaimniecībā. Darba ražība bija tāda, ka vienu ģimeni ārpus lauksaimniecības – vai nu tā bija valdnieka, ierēdņa, tirgotāja, policista, amatnieka vai nabaga ģimene – varēja uzturēt tikai deviņas zemnieku ģimenes. Citādi izplatītos nabadzība un augtu sociālie nemieri. Tādēļ agrīnajās civilizācijās daudzi zinātnieki un arī reliģiju sludinātāji, kuri pārtiku un citus eksistences līdzekļus neražoja, izvēlējās askētisku dzīves veidu un ģimeni nedibināja.

Tradicionālajā zemkopībā un arī amatniecībā vecos darbiniekus cienīja to darba prasmes un daudzos gadījumos arī dzīves pieredzes dēļ. Šajās profesijās nevarīgajā vecumā par vecajiem ļaudīm rūpējās bērni. Tā kā tradicionālajā sabiedrībā bērnu mirstība bija liela, katra ģimene centās, lai tajā izaugtu daudz bērnu. Manufaktūru attīstības un rūpniecības apvērsuma laikā vecos ļaudis lielā mērā izspieda no rūpnieciskās ražošanas. Viņus gan neveda uz mežu, tomēr attālināja no ražošanas procesiem.

Kad paaudžu nomaiņa, praktisko iemaņu un svarīgāko kultūras sasniegumu pēctecība plašajās sabiedrības aprindās jau bija panākta, bet politiskā demokrātija vēl neveidojās, svarīgs sabiedrības stabilitātes un ilgstošas attīstības priekšnosacījums dažkārt bija valdnieku dzimtu bioloģiskā vitalitāte, spēja nodrošināt valsts varas pēctecību daudzu paaudžu dzīves laikā. Francijas vēsturnieki kā Francijas valsts un franču tautas veiksmi dažkārt minējuši apstākli, ka šajā zemē varas mantošanā gadsimtiem ilgi bijusi stabila kārtība. Hugo Kapeta pēcnācēji kopš 10. gadsimta Francijā valdījuši astoņus gadsimtus. Kapetingu dinastija nodrošinājusi to, ka Francijā 340 gadus nav bijis cīņas par varu, jo katrs karalis radījis un izaudzinājis sev mantinieku, kas varējis turpināt savu priekšteču sāktos darbus.

Dzīve cilvēkiem mainās arī tādēļ, ka ne tikai augstākās aprindas, bet arī daudzi ierindas pilsoņi mūsu dienās dzīvo ilgāk, nekā viņu vectēvi, kaut gan arī tagadējās paaudzes lielākā daļa darba spējīgajā vecumā piedalās ražošanā. Pensijas vecuma ļaudis 20. gadsimtā un vēl jo vairāk 21. gadsimtā kļūst par skaitliski lielu sociālo grupu. Sākot ar 20. gadsimta otro pusi sabiedrības labklājību lielā mērā nosaka proporcija starp dažādām vecuma grupām sabiedrībā. Tas ir periods, kad cilvēku skaits uz zemeslodes pieaudzis tik ātri, kā vēl nekad agrāk cilvēces vēsturē. Septiņdesmit gadu laikā – no 1930. gada līdz 2000. gadam – cilvēces skaits pieaudzis no 2070 miljoniem līdz 6070, tātad gandrīz trīskāršojies. Līdz ar to dažāda vecuma ļaužu proporcija ļoti ietekmē sabiedrības labklājību. Demogrāfijas izmaiņas sabiedrības industrializācijas gaitā pētnieki parasti iedala 4 līdz 5 fāzēs.

1. Pirmsindustriālā sabiedrība. Dzimstība un mirstība ir augstas un svārstās atkarībā no ražas un slimībām. Populācija ir jauna.

2. Attīstības sabiedrība. Krasi samazinās mirstība, jo uzlabojas medicīniskā aprūpe un arī pārtika. Strauji aug iedzīvotāju skaits.

3. Ģimenes plānošanas, sieviešu izglītības un urbanizācijas rezultātā mazinās dzimstība. Iedzīvotāju pieaugums samazinās.

4. Dzimstība un mirstība ir aptuveni vienādā zemā līmenī.

5. Populācija kopumā ir veca. Iedzīvotāju skaits samazinās.

Industrializētā un urbanizētā sabiedrībā vecie ļaudis tāpat kā bērni tieši nepiedalās ražošanā, bet tikai patērēšanā. Viņi veicina sabiedrības stabilitāti, jo pensionāri ir ietekmīga vēlētāju grupa, kas parasti nevēlas krasas pārmaiņas. Pensiju maksāšana tiem, kuri daudz pūlējušies valdošās kārtības uzturēšanas vai valdošo personu labā, Eiropā ir pazīstama jau kopš viduslaikiem. Tomēr kārtība, ka pensijas maksā lielai sabiedrības daļai par darba stāžu, ir jauna. Tā izplatījusies ekonomiski un sociāli labi attīstītajās zemēs. Arī tur, kur pensiju sistēma veco ļaužu apgādē dominē, tai vēl nav daudz tradīciju. Pašreizējo pensionāru vecmāmiņas sava mūža beigās bieži līdz spēku izsīkumam auklējušas savus mazbērnus vai arī svešus bērnus, bet vectēvi – pieskatījuši māju, dzirdījuši zirgus vai veikuši citus pienākumus.

Pensionāri kā specifiska sabiedriska grupa 19. gadsimta beigās kļuva pamanāmi Lielbritānijā. Tie visbiežāk bija koloniālā dienesta ierēdņi vai militārpersonas, kam par uzturēšanos un sekmīgu darbību zemēs, kur bija neveselīgs klimats un grūti dzīves apstākļi, bet daudz bagātību, vienu gadu dienesta šādā kolonijā ieskaitīja par trim vai četriem gadiem. Viņi nereti kļuva par pensionāriem jau drīz pēc 30 gadu sasniegšanas vai pat vēl agrāk. Līdzīgs sabiedrisks stāvoklis bija daudziem franču sīkajiem rantjē un daudzu valstu augstākajiem ierēdņiem. Rūpniecības strādnieki sākotnēji varēja saņemt pensijas tik lielā vecumā, kādu sasniedza tikai retais. Pārtikuši pensionāri kā skaitliski nozīmīga sociāla grupa radās tikai 20. gadsimtā. Nestrādājošs pensionārs, kas apmeklē kūrortus, izklaidējas kultūras iestādēs, ceļo, vai citādi bauda savu brīvo laiku, kā sociāls tips pastāv tikai tagad.

Relatīvi vieglāk rūpēties par sirmgalvjiem ir tajās zemēs, kur tagad liela iedzīvotāju daļa ir darba spējīgā vecumā – no 15 līdz 65 gadus veci – un kur ir relatīvi maz apgādājamo. Tādas šodien ir vairākas Āzijas valstis, it īpaši Ķīna, kur jau dažus gadu desmitus ir maza dzimstība. Pirms tam Ķīnā dzima daudz bērnu, un tagad viņi ir darba spējīgā vecumā. Uz šādu proporciju pēdējos gados sākusi virzīties Indija. No Eiropas zemēm vislabvēlīgākā situācija tagad ir Īrijai. Tur tradicionāli ir bijusi augsta dzimstība, bet 1979. gadā tika atļauti ģimenes plānošanas pasākumi, kas dzimstību divkārt samazināja. Tagad tur ir daudz strādātāju un maz apgādājamo. Protams, pēc 30 vai 40 gadiem, kad tagadējā skaitliski lielā darba spējīgā paaudze novecos un to vajadzēs apgādāt tagad nelielajam bērnu skaitam, apgādājamības īpatsvars (dependency ratio) pieaugs. Daudzās Eiropas zemēs un arī Japānā tagad ir liels veco ļaužu īpatsvars. Vairumā Āfrikas valstu joprojām ir augsta dzimstība. Tur veco ļaužu ir maz. Tomēr dažās zemēs nav kam strādāt, jo daudzi pieaugušie ir slimi ar AIDS.

Tā kā attīstītajās zemēs lielrūpniecības laikmetā daudzi cilvēki neprecas un liela daļa bērnu dzimst nereģistrētās laulībās, veco ļaužu apgādību lielā mērā pārņem sabiedrība kopumā, maksājot pensijas. Centieni veidot atsevišķu nozaru vai pat atsevišķu uzņēmumu pensiju fondus nav bijuši veiksmīgi, jo saimnieciskā konjunktūra ātri mainās.

Šeit minētās likumsakarības – ka vecie ļaudis mūsu dienās ir gandrīz tikai patērētāji, kā man šķiet, nav attiecināmas uz cilvēkiem, kas strādā sabiedrības pārvaldē. Tāpat ne uz tiem, kuri darbojas kultūrā un zinātnē. Arī šajās nozarēs, protams, ir svarīgi, lai galveno darba smagumu uzņemtos strādātāji darbaspējīgā vecumā, taču sabiedrībai vērīgi jāraugās uz to, lai vadošos amatos būtu dažāda vecuma darbinieki. Ja valdošajā elitē neienāk jauni spēki, apsīkst radošie procesi un pastiprinās stagnācijas tieksmes. Ja valdošajā elitē nesaglabājas vai nepietiekami saglabājas vecie, pieredzējušie darbinieki, līdz ar viņu aiziešanu no aktīvās dzīves, valdošo aprindu iekšienē pārtrūkst daudzi neformāli sakari un no sabiedrības apziņas izgaist tie sabiedrības pieredzes rezultāti, kuri vēl nav juridiski noformēti.

Ja kādai paaudzei izdodas aizkavēt jaunāku darbinieku izvirzīšanos un ilgstoši saglabāt savu dominējošo stāvokli, sabiedrības vadība laika gaitā neglābjami noveco. Šāda iespēja spilgti realizējās Padomju Savienībā Staļina represiju rezultātā. 1937. un 1938. gadā tur iznīcināja gandrīz visu līdz tam valdo?o slāni. Augstos amatos iecēla augstskolu nesen beigušus jaunus cilvēkus. Represiju rezultātā pie varas nākušās paaudzes piederīgie Padomju Savienībā valdīja aptuveni četrdesmit gadus. Kad daži nomira, viņu vietā nāca citi no tās pašas paaudzes. Šās paaudzes valdīšanas beigu posmā – 20. gadsimta septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā – visā PSRS sabiedrībā iestājās stagnācija. Veču varai jeb gerontokrātijai galu darīja tikai tās realizētāju nāve vecuma vai uzdzīves pārmērību dēļ.

Gerontokrātija ir bijusi arī dažās armijās. Tā spilgti izpaudusies franču ģenerāļu aprindās. Pirmā pasaules kara sākumā sešdesmit un septiņdesmit gadu vecie divīziju un korpusu komandieri bija profesionāli labi sagatavoti. Bija savas valsts patrioti. Taču jau pirmās kaujas prasīja nepārtrauktu, nedēļām ilgu sasprindzinātību. Tādu nervu slodzi vecie ģenerāļi fiziski nevarēja ilgi izturēt. Taču atlaist viņus nebija vienkārši. Šādā situācijā Francijas valdība Limožas pilsētā Francijas rietumdaļā nodibināja Stratēģisko pētījumu institūtu. Uz šejieni pārcēla vecos ģenerāļus, saglabājot viņu dienesta stāvokli, algas un citas priekšrocības, uzdeva viņiem pētīt stratēģisko stāvokli un izstrādāt plānus ienaidnieka sakaušanai. Taču viņus vairs nelaida tuvu armijai. Divīziju un korpusu komandieru amatos iecēla 35 līdz 45 gadus vecus virsniekus, kas saglabāja loģiskas spriešanas spējas un atmiņu arī tad, ja ilgi nebija gulējuši. No stratēģisko pētījumu institūta franču valodā ienācis vārds ‘’limožēt’’, kas nozīmē pieklājīgi un ar cieņu atlaist no darba. Līdzīgi aizvada atpūtā emeritētos zinātniekus.

Iespēja pieteikties īstermiņa
vizītēm 2007. gada 2. pusgadā!

Šī gada 1. pusgadā pavisam 43 Latvijas zinātnieki un augstskolu mācībspēki ir pieteikuši vai jau gada pirmajos piecos mēnešos izmantojuši iespēju doties īstermiņa vizītē uz Igauniju, Lietuvu, Čehiju, Lielbritāniju, Norvēģiju, Ukrainu un Zviedriju, lai veiktu kopīgus pētījumus, strādātu bibliotēkās, arhīvos vai piedalītos zinātniskās konferencēs vai semināros.

Pavisam 23 Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) sadarbības līgumi vai memorandi ar dažādu, galvenokārt Eiropas valstu zinātņu akadēmijām, paredz zinātnieku apmaiņu noteikta dienu skaita ietvaros, ko vienas valsts zinātnieki var uzturēties otrā valstī. Pilnīgu informāciju par LZA zinātniskās sadarbības līgumiem skat. “Zinātnes Vēstneša” 2007. gada 2.numurā, kurš lasāms arī internetā http://www.lza.lv/zv00.htm.

Ja Jums ir sadarbības partneri vai arī ja vēlaties uzsākt sadarbību ar savas zinātņu nozares kolēģiem LZA starptautiskās sadarbības valstīs, lūdzam Jūsu pieteikumus iesniegt akadēmijas starptautisko sakaru speciālistēm. Vēlamais un ieteicamais dokumentu iesniegšanas termiņš – 3 mēneši pirms vizītes sākuma (Londonas Karaliskajai biedrībai 4,5 mēneši).

LZA Prezidijs 2007. gada 17. janvārī apstiprināja “Noteikumus par Latvijas zinātnieku īstermiņa vizītēm un ārvalstu zinātnieku uzņemšanu LZA divpusējās zinātniskās sadarbības līgumu ietvaros”, kuru pielikumā norādīts, kāda informācija par zinātniskās apmaiņas vizīti vai ārvalstu zinātnieka uzņemšanu LZA divpusējās zinātniskās sadarbības līguma ietvaros iesniedzama pēc atgriešanās vai vieszinātnieka aizbraukšanas.

Sīkāku informāciju par zinātnieku apmaiņas nosacījumiem katrā valstī var saņemt pie LZA starptautisko sakaru speciālistēm pa tel. 7227391 vai 7223922; e–pasts: int:@lza.lv.

Latvijas Zinātņu akadēmija, va/s “Latvijas dzelzceļš” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogramma “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” izsludina konkursu uz va/s “Latvijas dzelzceļš” 2007. gada balvu ievērojamam zinātniekam vai dzelzceļa praktiķim par izcilu darbu veikumu vai mūža darba devumu Latvijas dzelzceļa transportā; topošajam jaunajam Latvijas dzelzceļa speciālistam – maģistrantam, doktorantam, zinātniekam, par pētījumiem dzelzceļa transporta nozarē.

Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, va/s “Latvijas dzelzceļš”, universitāšu senāti un fakultāšu domes, Latvijas zinātnisko institūtu padomes.

Balvu piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus, ne vēlāk kā līdz 2007. gada 9. jūlijam jāiesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

• motivēts izvirzītāja iesniegums;
• pretendenta Curriculum vitae, norādot personas kodu, darba un mājas adresi, telefonu, e–pasta adresi;
• izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā (darba nosaukums arī angļu valodā);
• izvirzītais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā.

Apbalvotā zinātniskā vai praktiskā darba viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai LZA bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā.

Latvijas Zinātnieku savienībā

17. maijā Latvijas Zinātnieku savienības Valde uzklausīja

I. Bondares informāciju par LZS reģistrācijai Zinātnisko institūciju reģistrā veiktajiem priekšdarbiem. Uzdeva R. Bebrei un U. Grāvītim aktivizēt ar personālijām saistītos jautājumus.

Valde apsprieda un pieņēma LZS kongresa rezolūcijas projektu.

Atbalstot Latvijas Jauno zinātnieku apvienības Valdes lēmumu, LZS Valde vienbalsīgi nolēma uzņemt Latvijas Jauno zinātnieku apvienību par LZS biedru ar juridiskās personas statusu. Valde nolēma deliģēt LJZA pārstāvi ievēlēšanai LZS Padomē.

Valde apsprieda rekomendējamās kandidatūras Padomes un Revizijas komisijas vēlēšanām, kuras ieteikt kongresam (no 35 Padomes locekļiem Valde izvirza kongresam apspriešanai 25). Apsprieda arī iespējamo Redakcijas un Mandātu komisijas sastāvu.

Aizstāvēšana

2007.gada 7.jūnijā plkst. 16.00 LU matemātikas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē (LU Fizikas un matemātikas fakultātē, Rīgā, Zeļļu ielā 8, 114.telpā) paredzēta

ARNOLDA ĶIKUSTA promocijas darba “Regulāru valodu pazīšana ar galīgu kvantu automātu” aizstāvēšana matemātikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai. Recenzenti: Dr.habil.mat., prof. J.Bārzdiņš (LU), Dr.mat., asoc.prof. M.Hirvansalo (Turku Universitāte, Somija), Dr.dat., doc. J.Smotrovs (LU). Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007.gada 8.jūnijā plkst. 10.00 Latvijas Biomedicīnas pētniecības un studiju centrā, Rātsupītes ielā 1, konferenču zālē LU Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

LIANA PLISS aizstāvēs promocijas darbu “Mitohondriālās DNS (mtDNS) polimorfismi latviešu etnoģenēzes pētījumos” bioloģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai. Recenzenti: Dr.habil.biol. Elmārs Grēns, Dr.biol. Īzaks Rašals, Dr.habil.biol. Vaidutis Kučinskas . Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

***

2007.gada 8.jūnijā plkst. 13.00 Latvijas Biomedicīnas pētniecības un studiju centrā, Rātsupītes ielā 1, konferenču zālē LU Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

DACE PJANOVA aizstāvēs promocijas darbu “Melanomas jutības gēni un to loma ādas ļaundabīgās melanomas attīstībā Latvijā” bioloģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai. Recenzenti: Dr.biol.Viesturs Baumanis, Dr.biol. Jānis Kloviņš, MD,PhD Johan Hansson Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

***

2007. gada 18.jūnijā plkst.11.00 LU Ekonomikas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 322. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

VITA ZARIŅA. Temats – “Ilgtermiņa materiālo aktīvu uzskaite un novērtēšana”. Nozare – ekonomika, apakšnozare– Grāmatvedības un uzskaites teorija. Recenzenti: Dr. oec., profesore Elvīra Zelgalve; Dr. oec., asoc. profesore Gaida Kalniņa; Dr. oec., Dagnija Daņēviča. Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007. gada 19.jūnijā plkst.16.00 LU Vadībzinātnes un Demogrāfijas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 322. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. ekon.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

AIVARS IK?ELIS. Temats – “Latvijas pierobeža un tās attīstības iespējas”. Nozare – vadībzinātne, apakšnozare– sabiedrības vadība.

Recenzenti: Dr.h.inž., profesors Pēteris Rivža; Dr.ekon., profesors Konstantīns Didenko; Dr.soc., as.prof. Jolanta Palidauskaite

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007. gada 20.jūnijā plkst. 13.30 LLU Veterinārmedicīnas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, K. Helmaņa ielā 8, VMF 1. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Govs Bos Taurus kuņģa funkcionālā adaptācija agrīnajā postnatālajā ontoģenēzē” veterinārmedicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. med. LU Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Vītols; Dr. med. vet. VMF asociētais profesors Ļevs Jemeļjanovs; Dr. med. vet. LLU Biotehnoloģijas un veterinārmedicīnas zinātniskā institūta “Sigra” vadošā pētniece Inese Zītare.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2, un http://llufb.llu.lv/llutheses.htm

***

2007. gada 21.jūnijā plkst.12.00 LU Vadībzinātnes un Demogrāfijas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 322. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. ekon.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

JANĪNA STAŠĀNE.

Temats – “Pieaugušo izglītības pārvaldība kā mūžizglītības veicināšanas nosacījums”. Nozare – vadībzinātne, apakšnozare– izglītības vadība. Recenzenti: Dr. fiz., profesors Andris Kangro; Dr. ped., prof. Baiba Briede; Dr. ped., as.prof. Larisa Jogi Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007. gada 21.jūnijāī plkst.14.00 LU Vadībzinātnes un Demogrāfijas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 322. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. ekon.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

JĀNIS STRAUTMANIS.

Temats – “Uzņēmuma sociālās atbildības pieejas apguve biznesa studiju procesā”. Nozare – vadībzinātne, apakšnozare– izglītības vadība. Recenzenti: Dr. ekon., profesors Andris Geske; Dr. ped., as.prof., Aldis Baumanis; Dr.ped., as.prof. Milan Pol, Masaryk Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007.gada 21.jūnijā plkst. 15.00 LU matemātikas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē (LU Fizikas un matemātikas fakultātē, Rīgā, Zeļļu ielā 8, 114.telpā) paredzēta

ILONAS DZENĪTES