Latvijas Zinātņu akadēmijas
vārdbalvu konkurss 2008. gadam

Par labākajiem zinātniskajiem darbiem atsevišķās zinātņu nozarēs Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir balvas, kuras nosauktas izcilu zinātnieku vārdā. Balvu piešķir par atsevišķiem zinātniskiem darbiem, atklājumiem, izgudrojumiem, kā arī par vienotas tematikas zinātnisku darbu kopumu. Par balvas pretendentu var izvirzīt tikai atsevišķu personu, no autoru kolektīviem – galveno autoru. Uz balvu var pretendēt Latvijas zinātnieki un tie ārzemju zinātnieki, kuru darba tematika saistīta ar Latviju. Balvas laureāti saņems LZA piemiņas medaļu un naudas balvu.

Kandidātus Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu konkursam var izvirzīt LZA īstenie locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, universitāšu vai akadēmiju senāti vai domes. Iesniegtos darbus vērtēs katras balvas ekspertu komisija.

Izvirzot kandidātus balvai, ekspertu komisijai 1 eksemplārā iesniedzami šādi dokumenti:

1) izvirzītāja ieteikums,
2) izvirzītais darbs,
3) ziņas par autoru (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi un tālruni, personas kodu, elektroniskā pasta adresi,
4) autora parakstīta īsa iesniegtā darba anotācija latviešu valodā, darba nosaukums angļu valodā.

Balvas uz zinātnisko darbu konkursa pamata piešķir maģistrantiem, doktorantiem vai jauniem pētniekiem ne vēlāk kā vienu gadu pēc maģistra vai doktora darba aizstāvēšanas. Konkursam var iesniegt darbus, kurus veicis viens zinātnieks, ja viņš iesniegšanas brīdī nav vecāks par 30 gadiem.

• fizikas, matemātikas un inženierzinātnēs – 3, no tām viena ir Ludviga un Māra Jansonu balva par labāko darbu fizikā;

• ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātnēs – 4, no tām viena ir Mārtiņa Straumaņa un Alfrēda Ieviņa balva par labāko darbu ķīmijā; Emīlijas Gudrinieces balva ķīmijā un ķīmijas tehnoloģijā (darbus iesniegt ar norādi – LZA jauno zinātnieku E.Gudrinieces balvu konkursam). E.Gudrinieces balvu piešķir par attiecīgajā kalendāra gadā aizstāvētu maģistra darbu vai inženierprojektu bioloģiski aktīvo savienojumu, dabasvielu un atjaunojamo enerģētisko resursu ķīmijas tehnoloģijas jomā;

• humanitārajās un sociālajās zinātnēs – 3, no tām viena ir Zentas Mauriņas balva par labāko darbu literatūrzinātnē un filozofijā;

Balvas minimālais lielums ir Ls 400.–

Konkursā iesniedzamie dokumenti:

• motivēts LZA īstenā locekļa, zinātniskā institūta vai augstākās mācību iestādes senāta vai domes ieteikums, kurā dots īss konkursā iesniedzamā darba vērtējums un jaunā zinātnieka vispārējo zinātnisko aktivitāšu raksturojums;

• konkursa darbs, norādot uz titullapas institūta vai augstskolas nosaukumu, darba nosaukumu latviešu un angļu valodā, autora vārdu, uzvārdu, pilsētu, kur tas veikts un gadu, darba vadītāju; uz titullapas jābūt norādei LZA jauno zinātnieku darbu konkursam;

• darba īsa anotācija (līdz 1 lpp.) latviešu valodā, kuru parakstījis autors;

• publicēto darbu saraksts (ja tādi ir);

• uzziņu lapa par darba autoru: vārds, uzvārds, dzimšanas gads un datums, personas kods, darba vieta, doktorantūra, maģistrantūra vai to beigšanas gads, mājas un darba pilnas adreses un telefoni, elektroniskā pasta adrese.

Konkursā iesniegtos darbus vērtē LZA Senāta ievēlētās ekspertu komisijas. Godalgotie darbi glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, pārējos izsniedz autoriem atpakaļ.

Konkursa ekspertu komisijas izvirza labākos no iesniegtajiem darbiem reflektēšanai arī uz LZA un sponsoru kopīgajām jauno zinātnieku konkursu balvām.

Materiāli iesniedzami LZA Zinātniskajā sekretariātā, Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā, 231.istabā, Rīga, LV – 1524, vai attiecīgo zinātņu nodaļās (tālruņi uzziņām 7223931, 7223633, 7220725, 7225889) līdz 2007. gada 31.oktobrim.

LZA ģenerālsekretārs R.Valters

LZA Senātā

12. jūnijā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēde. Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš aizbildināja klātneesošo Senāta locekli izglītības un zinātnes ministri akadēmiķi Baibu Rivžu, kura tobrīd piedalījās Saeimas komisijas sēdē, kurā skatīja Zinātnes likuma grozījumus, pirms nodot tos Saeimai pieņemšanai trešajā lasījumā. Domstarpības bija radušās par padomju laiku zinātnisko grādu nostrifikāciju.

LZA goda doktora diplomu pasniedza Dr. habil. med. Osvaldam Plēpim. LZA Senāts Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļas lēmumu par Dr. h. c. grāda piešķiršanu otorinolaringologam habilitētajam medicīnas doktoram Osvaldam Plēpim bija apstiprinājis iepriekšējā sēdē 8. maijā. Atzīmējot jaunā LZA goda doktora nopelnus kosmiskajā medicīnā un surdoloģijā, J. Stradiņš ar gandarījumu atzīmēja, ka šajā jomā gūtās atziņas kalpo Latvijas slimnieku ārstēšanai, no kuriem daudzi ir atguvuši dzirdi O. Plēpja privātajā firmā. O.Plēpis, norādīdams uz akadēmiķa P. Stradiņa portretu, teica, ka viņš klausījies profesora lekcijas un uzskata P. Stradiņu par savu skolotāju. Viņš pateicās akadēmijai par augsto novērtējumu un priecājās, ka Ļeņingradas Kara medicīnas akadēmijas sienās izstrādātie pētījumi tiek pielietoti praksē Latvijā, lai diagnosticētu vestibulārā aparāta traucējumus un novērtētu ārstēšanas rezultātus.

LZA Senāts apstiprināja Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas 17. maija sēdes lēmumu piešķirt LZA goda doktora grādu vēsturē muzeja “Ebreji Latvijā” kuratoram, LR Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas loceklim Marģeram Vestermanim un Valdemārpils vidusskolas vēstures skolotājam Indulim Ķēniņam.

Ar krāšņām rozēm un diviem atzinības apliecinājumiem tika sumināts Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” priekšsēdētājs LZA goda mecenāts profesors Imants Meirovics, kurš noliek savas pilnvaras. Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Zinātņu vēstures asociācija par nopelniem Rīgas ķīmiķu tradīciju izkopšanā un saglabāšanā piešķīrusi profesoram Imantam Meirovicam Asociācijas Goda biedra nosaukumu ar atbilstošu diplomu, savukārt LIF mērķprogramma apbalvojusi prof. I. Meirovicu ar Zelta medaļu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas, izcilu Latvijas firmu un Izglītības fonda mērķprogrammas kopīgas balvas par izciliem sasniegumiem zinātnē un atzinība jaunajiem zinātniekiem ir tikai viena darba daļa. Ar profesora I. Meirovica vadītās mērķprogrammas gādību ik gadu stipendijas saņem desmitiem studentu. Ar piespraužamo Zelta medaļu tiek apbalvoti ne tikai lielie mecenāti, bet arī studenti, kuri 5 reizes pēc kārtas saņēmuši mērķprogrammas stipendiju. Šoreiz bez paša profesora Zelta medaļu pasniedza arī viņa nenogurdināmajām palīdzēm Dzintrai Priedei un LZA Senāta zinātniskajai sekretārei Dr. chem. Almai Edžiņai.

Prof. I. Meirovics ilgus gadus bija RPI Ķīmijas fakultātes dekāns, izveidojis Ķīmijas muzeju, kurā saglabātas unikālas liecības par slavenajiem Rīgas ķīmijas zinātniekiem un viņu devumu. Šobrīd notiek vecās Ķīmijas ēkas rekonstrukcija, lai tur bez esošās LU Bioloģijas fakultātes varētu izvietoties arī universitātes Ķīmijas fakultāte. Žēl, ka Senāta sēdē nepiedalījās jaunais LU rektors akadēmiķis Mārcis Auziņš, tādēļ saruna par Ķīmijas muzeja nākotni izpalika. Un arī rozes jaunajam rektoram palika nepasniegtas.

Taču ar prof. I. Meirovica apbalvošanu ķīmiķu tēma Senātā nebeidzās. LZA korespondētājloceklis LU Ķīmijas fakultātes profesors Andris Zicmanis nolasīja interesantu ziņojumu “Netradicionālās metodes organiskajā sintēzē”, kuru LZA ģenerālsekretārs un Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļas priekšsēdētājs Raimonds Valters uz karstām pēdām ierosināja pārdēvēt par “Modernās metodes organiskajā sintēzē”. Ziņotājam tika uzdoti daudzi jautājumi, arī par kādreiz populārā fenibuta likteni. To joprojām ražo Olainē, tikai jaunā formā un ar jaunu nosaukumu.

LZA korespondētājloceklis Jānis Kristapsons iepazīstināja Senātu ar 11. Baltijas intelektuālās sadarbības konferences sagatavošanas gaitu. Konference notiks 9. – 10. oktobrī Rīgā un, iespējams, arī Siguldā. Tēma – Baltijas reģiona valstu ilgtspējīga attīstība, tostarp šo procesu vide, dimensijas un attīstība Latvijā. Paredzēti gan akadēmiskie ziņojumi, gan diskusija. Līdztekus konferencei notiks t.s. pavadošie pasākumi, kā, piemēram, LZA sēdē, kurā ārzemju locekļa diplomu pasniegs Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Rihardam Villemam un noklausīsies viņa akadēmisko lekciju “Mīti un patiesība Baltijas valstu apdzīvotības vēsturē”. Pie pavadošajiem pasākumiem piederēs arī Baltijas zinātņu akadēmiju kopīgo medaļu pasniegšana. Medaļu saņems, piemēram, profesors Ū. Tambergs no Zviedrijas, kurš 1990. gadā bija Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas ārlietu sekretārs un noorganizēja Tallinā 26. – 28. jūnijā Zviedrijas akadēmijas un mūsu triju zinātņu akadēmiju tikšanos vēl pirms Baltijas valstu neatkarības atzīšanas no Zviedrijas valdības puses, ko akadēmiķis J. Stradiņš savā grāmatā “Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības” nosauca par vēsturisku notikumu.

Konferences otrajai dienai ir iespējami divi varianti – vai nu tā notiek Turaidas muzejrezervātā vai, tāpat kā pirmā diena, – Reiterna namā Rīgā. Senāta locekļi apsvēra par un pret argumentus katram variantam. Starptautiskās daļas vadītāja Dr. Anita Draveniece teica, ka vieglāk par to izšķirties varēs pēc 1. jūlija, kad būs zināmi visi ārzemju dalībnieki un viņu ziņojumu tēzes.

Prof. Imantu Meirovicu (pa labi) ar apbalvojumu sveic akadēmiķis
Tālis Millers
A. Edžiņas foto

SVEICAM!

Tā domā Zālītis

Aizsmaržoja Līgo nakts, un cik tad vairs tālu Pēterdiena. Pēter/s, –is, gr. petrā ’klints’, petros ’akmens’.(K. Siliņš “Latviešu personvārdu vārdnīca”). Cilvēks – klints, uz kuru var paļauties. Visā, kas saistīts ar mežu, uz Pēteri Zālīti var paļauties. Nemoderns cilvēks – visu mūžu nostrādājis vienā vietā, tikai ar dažādu nosaukumu. Sākumā tas bija Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūts, atdaloties ķīmiķiem – Mežsaimniecības problēmu institūts, tagad – Latvijas Valsts Mežzinātnes institūts “Silava”. Vadošais pētnieks, habilitētais mežzinātņu doktors. Latvijas Zinātņu akadēmijas, SIA ITERA–Latvija un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” 2006. gada balvu Pēteris Zālītis saņēma par mūža ieguldījumu vides zinātņu jomā un monogrāfiju “Mežkopības priekšnosacījumi”. Sarunā viņš sevi parasti sauc trešajā personā – Zālītis.

Mežs izsenis ir bijis cilvēka mājoklis. Arī tagad biosfēra, dzīvība ir atkarīga no meža. Kā mēs tagad lasām, globālā sasilšana cilvēka darbības ietekmē notiek ne tikai uz Zemes, bet arī uz Marsa (Zālītis pasmejas – red.), taču zinātnieki nebūt neuzskata, ka globālā sasilšana, kura šopavasar pie mums atkal kavējās, ir cilvēka radīta. To nevar uzskatīt par pierādītu, tāpat kā to, ka ozona slāņa izbrukšanu virs Antarktīdas ir rosinājusi industriālā sabiedrība. Neviena gaisa straume no ziemeļpuslodes dienvidpuslodē vispār nenonāk. Tātad, to Antarktīdas ozonu mūsu industriālie rajoni nevarētu ietekmēt, un Austrālija kopā ar Dienvidāfriku un Dienvidameriku diez vai to spētu. Antarktīda pati arī diezgan maz ražo (smejas – red.). Kad tad cilvēks par mežu iedomājas? Kamēr tas ir, tā vērtību tikpat kā nemanām. Kamēr ir tīrs gaiss, ko elpot, tīrs ūdens, ko dzert, vakarblāzma, ko noskatīties, tikmēr tas mums ir pats par sevi saprotams. Bet ir piemēri, kas ar mūsu planētu notiktu, ja meži pēkšņi pazustu. Protams, otras tādas planētas, kas līdzīgi mūsējai riņķotu ap Sauli un būtu zaudējusi savus mežus, lai varētu ar to salīdzināt, nav, bet viens modelis tomēr ir, un tā ir Lieldienu sala. Okeāna vidū, tuvākie kaimiņi ap 2000 kilometru tālu. Plika sala, pilnīgi bez kokiem, bet pētījumi rāda, kāda tā bijusi agrāk – tipiska Dienvidjūras sala ar tropisko auglīgo veģetāciju. Tur dzīvoja ap 40 000 cilvēku, nu pilnīga paradīze Zemes virsū. Kad Lieldienu salā ieradās Tūrs Heijerdāls, tur dzīvoja pāris tukstošu bailīgu, māņticīgu ļautiņu, kas valkājās apkārt pusizģinduši. Nebija meža, nebija ūdens, nebija nekā. Lūk, planētas modelis – plika sala ar stulbiem, māņticīgiem cilvēkiem. Pakašņājoties pa zemi, varēja uzzināt, kas salā bija noticis. Satikās garauši, kuri bija nākuši no Peru puses un būvēja skulptūras, un malaiziešu īsauši no Okeānijas, kuri viņus apkāva. Tikai tad, kad viņi satikās, izrakumos parādījās bultu uzgaļi, kara pazīmes un diemžēl arī kanibālisma pazīmes. Un sākās mežu izciršana. Pēdējos mežus nocirta, lai uzbūvētu aizsargsienu, uzbrucēji to aizdedzināja un apkāva aizstāvjus. Tas viss aprakstīts “Aku–Aku” Ar šo modeli mums jārēķinās.

Pašlaik moralizē par mežu izciršanu ekvatoriālajos rajonos, bet, šķiet, Gandijs ir teicis – tur, kur ir posts un bads, tur morāli lasīt ir lieki. Mežus tur, protams, izcērt, jo, ja tev ir kaut kas pārdodams, tad tu to arī izdarīsi. Pastiprināta morāle gulstas uz mēreno joslu iedīvotājiem, uz mūsu platuma grādiem, jo mēs badā neesam. No mūsu meža saudzēšanas un meža audzēšanas ir atkarīga visa biosfēra un cilvēces liktenis.

XXI gadsimtā jālauž sabiedrības attieksme pret mežu un mežs jāuzskata nevis kā izejmateriāls, kur tiek plānots, cik cirst, bet ir jāapjēdz, ka mežs ir mežsaimniecības galaprodukts. Tieši augošs mežs. Kamēr mežs aug, tas akumulē oglekli un ģenerē skābekli. Vai varbūt gaidīsim, kamēr skabeklis elpošanai būs jāražo fabrikās?

Ražošanu neviens nepārtrauks, tas nu ir skaidrs, taču pirmais, ko es gribētu akcentēt, ir XXI gadsimta sabiedrības attieksme pret mežu. Mežam ir jābūt: a) ražīgam, b) veselīgam un c) kvalitatīvam. Kokrūpniecība kļūs vēl intensīvāka, tādēļ ir jāskatās, kas paliek pēc tam, kāds būs mūsu mežs pēc 30 – 50 gadiem. Tas būs pareizas mežsaimniecības, pareiza sabiedrības dzīvesveida indikators. Ja mežs neražo, ja tajā ir tikai veči, ko mēs pašlaik tā dievinām...

Tieši to es gribēju jautāt – par jūsu attieksmi pret zaļajiem, kas aicina neiejaukties meža dzīvē un ļaut tam dzimt, dzīvot un mirt, tā sakot, dabiskā ceļā. Virziens, kurā jūs ejat, it kā sakrīt.

Pilnīgi sakrīt. Latviešu tautai nav ko pārmest, un tie zviedri un dāņi, kas nu nāk mums mācīt zaļo domāšanu, paši savus mežus jau ir izputinājuši. Viņi histēriski cenšas panākt, lai mēs aizstāvam to, ko neviens pat netaisās putināt. Caur sidraba birzi gāju,/ Ne zariņa nenolauzu. Darbs un daba sadzīvo un diez vai vēl kur pasaulē var atrast jēdzīgāku cilvēka attieksmi pret dabu, mežu kā mūsu tautasdziesmās.

Tie?i to jau zaļie grib – ne zariņa nenolauzt, kamēr tas koks paliek vecs, sabrūk un no tā barojas kukainīši. Visa valsts viens vienīgs rezervāts un liegums.

Ar aizliegumiem pasauli saglābt nevar. Gan zaļajiem, gan zinātniekiem un sabiedrībai ir jāspēj prognozēt, kas notiks, ja es kaut ko darīšu. Ir jāizprot mežs. Iegājis mežā, ieklausies, paklanies un sāc runāt: “Ko tu, draudziņ, teiksi, ja es tagad kaut ko darīšu?” Sagaidi atbildi, un tā būs prognoze. Tikai tad var rīkoties.

Nevar vienādi izturēties pret mežu Latvijā, Grieķijā un Portugālē. Ļoti svarīgas ir reģionālās īpatnības pat Latvijas ietvaros. Pēdējos 20 – 30 – 50 gados ir uzsākts viens no godprātīgākajiem un pareizākajiem pagriezieniem meža zinātnē – uzkrāta novērojumu datubāze. Es kā puika esmu sācis pētījumus un mērījumus, un tā tie turpinās. Kad ir izveidota tik gara datu rinda, tad mēs varam apjēgt, kāpēc mežā notiek tas, kas notiek un kas jādara. Viens no pasākumiem ir intensīva jaunaudžu retināšana. Tā notiek visos valsts mežos 2 – 3 metrus garās audzītēs, kur bija sasējušies ap 150 000 kociņu uz vienu hektāru un bija tik biezs, ka cauri nevar redzēt. Tagad Zālītis saka, ka pareizi ir izcirst 147 000 kociņus un atstāt 3000. Pagriezies atpakaļ un paskaties, kā tagad izskatās tie 3000 un sāc veidot audzi. Visu laiku mežkopība sākās ar aksiomu, ka jaunaudzēs kociņu skaits ir ļoti ļoti liels. Tiek rēķināts, kad cirtīsim, cik cirtīsim, kas tur iznāks. Tas pats ir ar agrāk stādītām audzēm. Manā jaunībā stādīja 10 000 eglītes uz hektāra, bet tagad Zālītis saka – atstāj 2000. Toreiz par mežu sāka uzskatīt tikai to nogabalu, kur vainagi saslēgušies. Nozares vadībai bija jāatskaitās Maskavai, vai tik nepalielinās neapmežotās platības, jo Krievijā bija 3. grupas meži, kuros cirta no horizonta līdz horizontam, visu pa tīro. Sabiedrība uzskatīja to par riebeklību, bet parādi jau komandēja tie, kuriem vajadzēja koksni, nevis tie, kas mežu audzēja. Mežus atjaunojot, stādīja biezi, lai vainagi ātrāk saslēdzas. Zālītis uzskata, ka arī izcirtums ir mežs. Acumirklī tas ir bez kokaudzes, dabūjis krietnu belzienu. Kad cilvēkam nozāģē roku, viņš taču nepārstāj būt cilvēks.Tāpat ir arī mežam. Mežs Latvijā ir dabiska ekosistēma, ne tā kā Ukrainas dienvidos vai Krievijas stepēs, kur runa ir par to, cik lielu platību apmežot. Pie mums viss ir mežs, meža nav tikai tur, kur zemnieks to ir atņēmis. Kā palaiž vaļā, tā mežs nāk atpakaļ. Izcirtumā kokaudze tikai uz brīdi ir atņemta, bet visa sistēma darbojas, jo sistēma ir daudz noturīgāka par atsevišķiem komponentiem.

Protams.Un tas ir dienaskārtībā arī tagad, jo audžu retināšanas mērķis ir maksimālas koksnes krājas iegūšana cērtamā vecumā no iespējami resnākiem kokiem. Pa ceļam vairs nav nepieciešama retināšana. Kad tu palaid biezu audzi un pirmo reizi ieej retināt 50 – 60 gadu vecumā, tad audze jau ir sabrukusi. Audze strukturējas kā smalkās aprindas un bomži. Daļa no smalkajām aprindām ražo bērnus, kas ir meža dabiskā pamatfunkcija (nevis koksnes ražošana, bet izdzīvošana), bomži no tā tiek izslēgti. Tie krīt un mirst. Dabiskās izlases ceļā paliek spēcīgākie, tai vietai piemērotākie eksemplāri, taču pa to laiku vide ir izmainījusies. Ja paņemtu divas audzes – vienu 150 gadu vecu un otru 50 gadu vecu, abas vienādi ražīgas, tad no sabiedrības un Zālīša viedokļa daudz vērtīgāka ir piecdesmitgadīgā, jo tur katrs kubikmetrs vēl strādā, ražo. Simtpiecdesmitgadīgā audze vairs koksni neražo, tā ir, kā es saku, herbarizēts pensionārs, savu laiku pastrādājis. Tā vide, kur tas vecais bija cīnījies un izcīnijis sev smalkās aprindas, ir izmainījusies, izslīdējusi kokam no kājapakšas. Piecdesmitgadīgais ir vitāls, labi adaptējies šai situācijai, tam viss ir kārtībā. Es pa mežu vien esmu dzīvojis, arī medībās to redzējis. Manā pirmajā jaunībā pa priedēm jau 200 metru attālumā varēja redzēt, kā buķelis nāk. Tagad tie paši priežu meži tā aizzēluši ar pamežu un graudzālēm, ka buks 20 metru attālumā aiziet garām, un tu viņu neredzi.

Ja mums būtu ideāli tīrs gaiss, tad visi meži nobeigtos. Kokiem ļoti svarīgas ir tās barības vielas, kas atnāk pa gaisu. Koks kā latviešu zemnieks, ja dabū kaut ko nagos, tad ārā vairs nelaiž. Ja paskatās, cik daudz pa gaisu mežam atnāk klāt fosfora, kālija, slāpekļa un cik aiztek ar ūdeni pa grāvjiem – daudz daudz mazāk. Mēs pat iztaisījām eksperimentu un sakaisījām pelnus kūdrainā mežā. Turklāt nevis 3–5 tonnas uz hektāra, kā eksperimentos Eiropā, bet krietnas 50 tonnas, un nekas negāja prom!

Es jau nosaucu trīs kritērijus, kādiem mežam ir jāatbilst – tam ir jābūt ražīgam, veselīgam un kvalitatīvam. Daba mums ir jāsakārto cilvēku izdzīvošanas dēļ. Kas tad būtu, ja mēs tīrumā neaudzētu kviešus, rudzus, kartupeļus? Tie visi ir selekcionēti kultūraugi. Lai viens cilvēks varētu dabā izdzīvot, viņam ir vajadzīga 10 kvadrātkilometru liela platība. Latvijā varētu izdzīvot ap 6000 cilvēku, Jelgava. Kur liks pārējos? Ja runājam par meliorāciju, tad, kā jau teicu sarunas sākumā, ļoti svarīga ir rīcības prognoze. Kas notiktu, ja Latvija būtu viens vienīgs purvs? Būtu ļoti neinteresanti.

Odu daudz.

Ja daļu no purviem nosusinam, sāk augt mežs, rodas daudzveidība. Manos pētījumos ir pārliecinoši pierādīts, ka 70 % no pārmitrajiem mežiem vajadzētu nosusināt, un bioloģiskā daudzveidība nemazinātos. Tieši otrādi – tā būtu ļoti augstā līmenī. Lai paliek žampas un 30 % pārmitro mežu, bet 70 % pārmitro mežu jāsakārto biosfērai lietderīgākā struktūrā. Tādā gadījumā mums vēl kādi 3000 ha būtu jāsusina. Šobrīd puse no mežiem ir pārpurvoti. Meliorācija jau neregulē ūdeni, tā regulē augsnes elpošanu, iekustina ūdeni. Nav kaitīgākas būšanas kā stāvošs ūdens. To var iekustināt ar maziem grāvīšiem. Grāvju dziļumam nav nekāda nozīme, svarīgākais, lai notiktu plūsma, jo plūstošs ūdens elpina augsni.

Pirms 15 gadiem atjaunotā neatkarīgā Latvija mantojumā saņēma ļoti augstvērtīgus mežus. Nekad zaļajiem nav bijusi tik liela vara likumu pieņemšanā kā tagad un nekad vide nav tā sabrukusi kā tagad. Ja tu nespēj prognozēt, tad apsaimnieko to bagāto un vērtīgo mežu, ko esi saņēmis, tā kā līdz šim, nekaitē tam. Mežu meliorācija uzplauka, kad 1929. – 1930. gadā meži tā applūda, ka tikai jāšus uz zirga varēja tikt iekšā. Tad sākās meliorācija – ar rokām. Nāca iekšā baltkrievi, latgaļi, leiši, poļi, katru gadu nosusināja ap 15 000 hektāru. Vēlāk radās arī tehnika. Zinātāji, meliorācijas speciālisti mums bija labi. Eižens Ostvalds 1878. gadā publicēja grāmatu par mežiem aiz Olaines, tas bija pasaulē pirmais pētījums par mežu meliorāciju. Tā nu ir iznācis, ka meliorācija kā zinātne pasaulē piedzima starp Rīgu un Jelgavu.

Apgalvojums, ka nokrišņi pārsniedz iztvaikošanu, ir absurds. Vismazāk nokrišņu ir lejpus Jelgavas, noteces arī tur pietiek – paskatieties vien kartē uz to upju bārdu! Tad kādēļ ap Jelgavu viss ir purvos? No Rīgas uz Jelgavu pa purviem vien ir jābrauc. Tas mani ieinteresēja. Slepeni dabūju no ģeologiem karšu materiālu – visas ģeoloģiskās kartes bija ļoti slepenas. Salīdzināju ar purvu nivelējumiem un ko ieraudzīju? 86 % no Latvijas purviem ir tajās vietās, kur ir augsti gruntsūdeņi. Purvus baro nevis nokrišņi, bet pazemes ūdeņi. Zemgales gadījumā tie ir gruntsūdeņi no Vidzemes augstienes, Madonas, kas kā dolomītu spiedes ūdeņi atplūst Daugavai pa apakšu un pēc savienoto trauku pricipa pa dolomīta šķirbām spiežas uz augšu. Šie ūdeņi piegādā kokiem arī minerālvielas, kuras citkārt koks saņem no augsnes. Ja ir sākusies pārpurvošanās, un koka saknes purvā ieiet tikai 30 – 40 cm dziļumā, bet kūdras slānis purvā ir 5 – 6 m dziļš, tad – no kurienes koks saņem minerālvielas? Turklāt, jo vairāk saknes ir atrautas no minerālās pamatnes, jo koks aug labāk. Absurds?

Tāpēc, ka kokam ar savām saknēm nav jāiet pēc minerālvielām. Pazemes ūdeņi tās viņam atnes klāt. Tā sakot, ar piegādi mājās. Ja mežā izrok grāvi, pa to jau neplūst nokrišņi, plūst pazemes ūdeņi. Grāvis ietek upītē, izlīdzina upites ūdens režīmu. Kad lietus nelīst un upīte ir sausa, pa grāvi tek ūdens. No kurienes? Pa grāvi aiztek vairāk nekā nolīst. Kas par iemeslu? Jāmeklē. Ņūtonam, zem koka sēžot, ābols uzkrita uz galvas, un viņš atklāja gravitācijas likumu. Man tas ābols uzkrita pie grāvja.

2007. gada 27. jūnijā nozīmīga mūža gadskārta aprit valsts emeritētajam zinātniekam LZA īstenajam loceklim Dr.habil.hist. profesoram Andrim Caunem. Viņš dzimis Rīgā, studējis divās augstskolās, kur ieguvis inženiera un vēsturnieka specialitāti. Būdams zinātnieks ar augstāko izglītību kā tehniskajās, tā humanitārajās zinātnēs, A.Caune 1970. gadā noorganizēja Rīgas arheoloģisko ekspedīciju. Apstrādājot daudzu gadu garumā iegūtos materiālus, viņš veiksmīgi sintezēja at?ķirīgu zinātnes nozaru datus un izstrādāja pārliecinošu pamatojumu par Rīgas pilsētas izcelsmi un attīstību viduslaikos. Ekspedīcija jubilāra vadībā izdarīja būtisku pagriezienu Latvijas galvaspilsētas senākās vēstures izpētē. A.Caunes darbs par senās Rīgas dzīvojamām ēkām 12.–14.gs., kas bija balstīts uz Baltijas reģiona celtniecības analoģijām un paša zīmētām rekonstrukcijām, ieguva augstu starptautisku novērtējumu.

Ņemot vērā A.Caunes zinātnisko ieguldījumu Rīgas arheoloģijas un senākās vēstures izpētē, viņam pēc disertācijas aizstāvēšanas uz publicēto darbu pamata piešķīra Dr.habil.hist. zinātnisko grādu un profesora nosaukumu (1993). A.Caune bija pirmais Latvijas zinātnieks, kurš par šiem pētījumiem saņēma Baltijas Asamblejas zinātnes prēmiju (1994). Viņu 1995.gadā ievēlēja par LZA īsteno locekli. Lielu autoritāti A.Caune ieguva laikā, kad viņš bija LU Latvijas vēstures institūta direktors (1997–2002). Tika sagatavota un sākta izdot institūta apgāda apjomīgu rakstu krājumu sērijas – Senā Rīga 1–5, Latvijas viduslaiku pilis I–V u.c. izdevumi. Desmit gadus viņš bija Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla galvenais redaktors. Kā Valsts prezidentes Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs A. Caune ir organizējis un ar Vēstures institūta apgāda starpniecību līdz šim izdevis šīs komisijas rakstus 20 sējumos. A.Caunes ražīgā darbošanās Vēstures institūtā, tā apgādā un Vēsturnieku komisijā ir izpelnījusies augstu valdības novērtējumu, jo viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 4.šķiru (1997) un Atzinības krusta 2.šķiru (2007). Ar LZA Senāta lēmumu A.Caunem piešķirta LZA Lielā medaļa (2001).

A.Caune savas zinātniskās darbības laikā ir publicējis ~ 700 darbu t.sk. 14 grāmatas. No beidzamajā laikā iznākušajiem darbiem atzīmējams kopā ar I.Osi sagatavotais ”Latvijas 12. gadsimta beigu–17.gadsimta vācu piļu leksikons” (2004,590 lpp.), kas pēc satura, aprakstu un ilustrāciju apjoma ir pilnīgākā Latvijā celto vācu piļu enciklopēdija. Par šo darbu A.Caune saņēma Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu. A. Caunes zinātniskais darbs ir guvis augstu novērtējumu arī ārzemēs. Viņš ir ievēlēts vairākās ārzemju zinātniskajās biedrībās, ir Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas īstenais loceklis, UISPP padomes loceklis un Baltijas vēstures komisijas korespondētājbiedrs.

Sakarā ar 65 gadu dzīves jubileju viņa kolēģi – arheologi un vēsturnieki – no deviņām Eiropas valstīm A.Cauni sveica ar 36 rakstiem apjomīgā rakstu krājumā “Civitas et castrum ad mare Balticum”, kas bija veltīts Baltijas arheoloģijas un vēstures problēmām dzelzs laikmetā un viduslaikos (2002,630 lpp.). Šajā krājumā publicēta plaša jubilāra biogrāfija, visu publicēto darbu saraksts, tuvāk raksturota viņa darbība arheoloģijas laukā un reģistrēti nepublicētie izrakumu pārskati. Savu 70 gadu dzīves jubileju A.Caune sagaida ar grāmatas “Pētījumi Rīgas arheoloģijā” prezentāciju.

Novēlam jubilāram veselību, dzīvesprieku un, turpinot iesākto pētniecības darbu, vēl daudz jaunu publikāciju!

Kalviņa fenomens

Laudatio Ivaram Kalviņam 2007. 6.VI

Gada pašā sākumā svinējām Organiskās sintēzes institūta 50 gadu pastāvēšanu, tagad, gada vidū, uz saviem mūža 60 gadiem atskatās institūta direktors profesors Ivars Kalviņš. Iedrošinos abus šos notikumus sasaistīt, jo Ivars Kalviņš ir institūta vadītājs ne tikai amata pēc, tā sakot, ex officio, bet arī pašreizējais institūta formālais un neformālais līderis, ar kuru tiek saistītas nākotnes cerības. Turklāt Ivars Kalviņš visu savu darba mūžu, kopš 1969. gada, 38 darba gadus, ir aizvadījis OSI, tā ir viņa pirmā un vienīgā darba vieta. Tādēļ parunāsim par “Kalviņa fenomenu”.

Kad OSI tika dibināts, Ivaram bija 9 gadi, un es šaubos, vai skolnieks Ogres pilsētā, kur tolaik mita Kalviņi un mācījās Ivars, nojauta, ka tiek dibināts institūts, kurš kļūs tik izšķirīgs viņa mūžam. Taču iestāšanās jaundibinātajā LVU Ķīmijas fakultātē 1964. gadā jau bija apzināta izvēle: Latvijā, visā toreizējā Padomju Savienībā valdīja “ķīmijas bums”, zinātne bija populāra sabiedrībā, šķita, tā atrisinās visas problēmas, kā magnēts tā pievilka apdāvinātākos jauniešus Latvijā. Ivars bija jaundibinātās, Rīgā jau otrās ķīmijas fakultātes pašu pirmo studentu vidū. Studiju gados gaviļniekam bija problēmas ar disciplīnu – tika organizēts nevainīgs, ne jau teroristisks, sprādziens pie Maikapara nama, toreizējās CK vai Baltijas kara apgabala ēkas, kurai tad izsita logus; kad Ivaram bija jāizvēlas sods – atskaitīšana no universitātes vai izslēgšana no komjaunatnes, viņš izvēlējās pēdējo, un rezultātā – nobeidza universitāti un vēlāk kļuva (kopā ar E. Liepiņu un V. Holodņikovu) par Komjaunatnes prēmijas laureātu. Mazi sprādzieniņi izdaiļo dzīvi, tomēr labi, ka Kalviņš izvēlējās nevis Benladena, bet Edisona ceļu, un šis nu būs stāsts ne par teroristu, bet par izgudrotāju. Bet pats Kalviņš ir pagaidām vērtīgākais produkts, kas līdz šim sintezēts jaunajā Ķīmijas fakultātē, Rīgā, Valdemāra ielā.

Mēs runājam par Rīgas ķīmijas tradīcijām, kas iesniedzas līdz Ostvaldam, Valdenam, Gustavam Vanagam. Nezinu, vai Ivars Kalviņš vēl paguva skatīt vaigā profesoru Vanagu, nepārspētu jauno ķīmijas talantu atklājēju un audzinātāju, taču viņa pirmais ievadītājs organiskajā ķīmijā, diplomdarba vadītājs bija tiešs Vanaga skolnieks – docents Valdis Oškāja.

Tomēr īstā sintēze sākās OSI, kur Ivars nokļuva pēc ĶF beigšanas 22 gadu vecumā. Tur viņa skolotāji bija Marģeris Līdaka, Anatolijs Jeremejevs, vēlāk – Edmunds Lukevics un, saprotams, arī leģendārais Solomons Hillers, institūta dibinātājs un Kalviņa aspirantūras, kandidāta disertācijas vadītājs. Kalviņš bija Hillera pēdējais aspirants – jaunais disertants aizstāvēja darbu jau pēc sava skolotāja nāves, 1976. gadā.

Nekavēšos pie Ivara Kalviņa karjeras izaugsmes institūtā, dati par to ir biobibliogrāfijā, samērā ātrā augšupeja no inženiera, grupas vadītāja, līdz laboratorijas vadītājam un direktora vietniekam ilga 18 gadus. Sacīšu tikai, ka Kalviņš ienāca OSI tā ziedu laikos, kad institūta vārds tika daudzināts, locīts presē un tautā, kad jēdzienu “Hillera institūts” zināja katrs sevi cienošs Rīgas taksometra šoferis, kad viens pēc otra tika sintezēti jauni preparāti, kad Rīgā tika aizvadīts fantastiskais IUPAC Dabasvielu simpozijs, kad OSI reģistrēja Latvijā pirmo un vienīgo zinātnisko atklājumu par slāpekļa atoma palēninātu inversiju aziridīnu molekulās utt. Te nu jāatzīst, ka Hillers iemeta Kalviņu ļoti perspektīvā organiskās ķīmijas nozarē – etilēnimīna (aziridīna) ķīmijā, kurai kā raķešu degvielai PSRS apstākļos bija arī stratēģiska nozīme. Šīs nozares pamatlicējs Latvijā bija Marģeris Līdaka un viņa laboratorija arī saņēma uzdevumu – utilizēt 1,1–metilhidrazīnu, raķešu degvielas atkritumproduktu, kas militārajos poligonos pie Irkutskas bija uzkrājies tonnām. Šis šķietami utilitārais, marsiāniskais, no medicīnas itin kā ļoti tālais uzdevums paradoksāli noveda pie efektīviem medicīnas preparātiem – preparāta leakadīna onkoloģijai un preparāta mildronāta, sirds slimību ārstēšanai domāta imunomodulatora.

Pirmā autorapliecība par mildronātu (kas sākumā saucās par kvaterīnu) tika reģistrēta 1975.gada 14. janvārī (tieši S. Hillera dzimšanas dienā!), gandrīz vai kā atvadu dāvana tolaik jau ar inkurablu vēzi saslimušajam Solomonam Hilleram, kurš pats arī bija autorapliecības līdzautoru skaitā. Taču galvenais autors bija viņa aspirants Ivars Kalviņš, kurš jauno vielu turpmākajos 10–20 gados izveidoja līdz pilnībai, par efektīvu preparātu ar neskaitāmām medicīniskām indikācijām un kurš, toreiz 27 gadīgs jauneklis, varbūt vēl nenojauta, ka izvilcis sava mūža lielo laimestu.

Ne mazāk dramatisks ir otra Kalviņa radītā preparāta – leakadīna liktenis. Šis preparāts – 2–karbamoilaziridīns nosaukts Ivara dzīvesbiedres Leokadijas vārdā. 18 gadus Ivars pašaizliedzīgi un varonīgi cīnījās par savas sievas un savu abu bērnu mātes dzīvību, – viņa jaunais pretvēža imunomodulators bremzēja audzēja tālākveidošanos, uzlaboja imunobioloģiskos rādītājus, pagarināja dzīvildzi, diemžēl, tikai līdz zināmam laikam. Šis ir kā skaists ķīmisks piemineklītis mīlestībai un uzticībai. 1989.gadā Ivars Kalviņš kopā ar līdzautoriem paguva vēl saņemt Latvijas PSR Valsts prēmiju (pēdējo!) tieši par mildronātu un leakadīnu. Žēl, ka leakadīnu Grindeks pašreiz neražo, ka japāņi to nav aprobējuši, taču ir Ivara Kalviņa solījums, gandrīz vai zvērests – sintezēt un ieviest ražošanā jaunus vēl iedarbīgākus pretvēža līdzekļus, un ticam – tas viņam izdosies.

Šie divi un vēl daudzi citi preparāti un preparātu kombinācijas ir šīsdienas gaviļnieka darba mūža saturs un mūsu kopējs guvums, par ko liecina tie daudzie simti publikāciju un 485 (305) patenti, kas uzskaitīti Biobibliogrāfijā.

Centrā, protams, ir mildronāts – pamatprodukts Grindeks ražošanā, ar 30 miljonu dolāru gada apgrozījumu, arī šī preparāta jaunas variācijas un kombinācijas, ko gatavojas izlaist otra lielākā Latvijas farmaceitiskā kompānija Olainfarm.

Šodien, itin kā tieši šai jubilejai par godu, lielā krievu avīze “Telegraf” publicē datus par Latvijas lielākajām eksportprecēm Austrumu virzienā (Telegraf, 5 ijunja 2007, nr. 106). Virsraksts ir izteiksm?gs: «vodka, šproti, mildronat», – tā nupat Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra vērtējusi 2006. gada valsts eksporta rezultātus. Nu, vodka laikam tomēr ir intelektuāls produkts, ķīmiķa intelekta darinājums un indivīda intelekta atraisītājs (līdz zināmai robežai), šprotes satur fosforu, kas veicina domāšanu, taču īstā un galvenā Latvijas intelektuālā eksportprece ir mildronāts, kuras intelektuālā ietilpība, saprotams, ir daudz lielāka nekā diviem citiem uzvarētājiem – šprotēm želejā un degvīnam Bravo.

Mildronāts ir daudzinātais, cildinātais un arī apstrīdētais preparāts, kura indikāciju loks ir gandrīz vai tik plašs kā aspirīnam, kuru var lietot vai pret visām kaitēm, sākot ar sirds slimībām, ļaundabīgiem audzējiem, bronhiālo astmu, asinsrites traucējumiem, acu kaitēm un beidzot ar triviālām paģirām. Skeptiķi gan spriedelē, – ja pret visu, tad pret neko. Jāatzīstas, pats pašreiz esmu mildronāta lietotājs, un divi ārsti man silti to ieteic, taču kardiologs aizrāda, ka pie manām indikācijām lietot to neesot īpašas vajadzības. Katrā ziņā, visi ir vienisprātis, ka preparāts kaitīgs nav, uz ko jau norādot pats nosaukums, no angļu vārda “mild”– “maigs”, maiguma propionāts. Pats gan ar mildronātu, patiešām, sajūtos možāks, taču bīstos no cita Kalviņa un Kausa piedāvāta preparāta “nerameksāna”, kas domāts pret Alcheimera slimību jeb prāta mazspēju, kaut tik to nebūtu no tiesas jāsāk lietot un kaut tad spētu vēl atcerēties, ka, kad un kādās devās tas jāieņem. Ceru, ka gaviļnieks neļaunosies, ka mazliet pameditēju Bernarda Šova garā, jo patiesībā jau zāļu izgudrošana un jaunu medikamentu ražošana mazā valstī, tādā kā Latvija, arī eksportam, ir ārkārtīgi nopietns sasniegums, un Ivara Kalviņa devums te ir īsti pārliecinošs.

Ir iepriecinoši, ka pie problēmas risināšanas ir stājies tāds stratēģiski domājošs un dinamisks cilvēks kā Ivars Kalviņš, un tieši laikā, kad Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā un kad krasi mainījusies – pozitīvā virzienā – mūsu Valdības attieksme pret zinātni. No šī viedokļa arī zinātnieku līdzdalība daudzu nosodītajās “pozitīvisma” kampaņās vērtējama ne tikai negatīvi vien, jo cik ilgi varam tikai kritizēt un norobežoties? Gribu šodien atcerēties institūta dibinātāja Solomona Hillera vārdus, – proti, vecā krievu inteliģence – ar visām tās pozitīvām īpašībām – esot iznīcinājusi veco Krieviju un ir pašiznīcinājusies, jo atšķirībā no Rietumu un īpaši ASV inteliģences tā esot bijusi opozīcijā pret visu, tā neesot bijusi konstruktīva un valstiski domājoša. Var jau lietas skatīt no dažādiem viedokļiem, pats es arī vairāk skatos atpakaļ – vēsturē, neesmu apveltīts ar tādām īsti latviskām īpašībām kā kreativitāte, inovativitāte, kā Ivars Kalviņš, tomēr man liekas, ka šīsdienas Latvijai par visu vairāk vajadzīgi veiksmes stāsti, success stories, un veiksmes cilvēki, lai mēs varētu beidzot pacelties un izlīst no bedres.

Pirms pusotra mēneša Irānas Islama Republikā, Isfahanā Ivaru Kalviņu aplaupīja, atņemot viņam maku un dokumentus. Man šķiet, Latvijai ļoti laimējies, ka nenolaupīja Kalviņu pašu un nelika viņam nodarboties ar tādu preparātu izgudrošanu, kuri cilvēkiem laupītu eiropeisko, latvisko, rietumniecisko identitāti un tās vietā veidotu pavisam citādu, teiksim, islāmisku. Ar savu talantu un izveicību Kalviņš šajā virzienā droši vien būtu kaut ko paveicis. Un tad nu Pravieša karikatūras vairs nezīmētu un sabiedrība varbūt kļūtu godīgāka un saliedētāka, uz ko aicina arī mūsu politiķi, bet zaudēts būtu kaut kas būtiskāks – indivīda brīvība. Un te nu mēs nonākam pie diskusijas, kas ir labs un kas ir ļauns, un – kas notiek Latvijā ?

Mūs interesējošā vidē un sakarā gribētos sacīt – Latvijas zinātnē, Organiskās sintēzes institūtā notiek r e n e s a n s e, un svaru atgūst cits lozungs, ko kādreiz, Berklava laikos, man un Akadēmijas sagādes daļas vadītājam sacīja neaizmirstamais akadēmiķis Hillers: “Tagad mums, latviešiem, jāturas kopā!” Domāju, ka Ivars Kalviņš ir īstais cilvēks, kas spēs īstenot savus uzstādījumus un uzbūvēt Latvijas vajadzībām piemērotu un pasaules prasībām atbilstošu institūtu. Visiem kopā mums ir jāatdzīvina un jāattīsta institūta tradīcijas, Latvijas ķīmijas tradīcijas, jāreabilitē ķīmijas, biomedicīnas, dabaszinātņu prestižs sabiedrībā, īpaši jaunatnē, jārekrutē jaunatne zinātnes tālākveidošanai Latvijā, lai vietējā zinātne būtu kaut neliels tīģerēns un lai mēs te turpinātu sajust pasaules elpu, tādu kā Ostvalda, Valdena un Hillera laikā.

Un, sveicot Ivaru Kalviņu goda dienā, gribu atgādināt, ka viņš ir pakāpies augstu kalnā. Pēc Austrumu kalendāra viņš sasniedzis 12×5 gadu = 60 gadu ciklu, kad itin kā sākas pavisam jauna dzīve. Dižena, bet pretrunīgi vērtēta ķīniešu prātnieka un valstsvīra vārdiem runājot, nu var sēdēt kalnā un no virsotnes skatīties, kā lejā pie upītes plēšas jaunie leopardi. Diemžēl, to jauno leopardu mums Latvijā vēl ir pamaz, un ķīmijā tie paši ir g.k. Kalviņa audzināti, tā kā sēdēt kalnā vien tik viegli neizdosies – būs vēl jāpacīnās pašam.

Novēlu Ivaram arī jaunajā dzīves posmā saglabāt un izkopt savas labās īpašības – dinamismu, strādīgumu, tiešumu, analītisku, stratēģisku domāšanu, veselīgas sacensības garu, spēju pastāvēt pašam par sevi, novēlu godkāri labā nozīmē, ne skaudību. Pēc dabas Kalviņš ir perfekcionists, tas labi, viņa maksimālisms, šķiet, ar gadiem nedaudz mazinājies, vairāk ir realitātes izjūtas, kurai gan ne vienmēr būtu jāpakļaujas, jo ar realitāti samierinoties draud stagnācija. Par laimi, Kalviņam tāpat kā Hilleram piemīt arī zināms avantūrisms, kas zinātniekiem ir nepieciešams, gan vidējās devās, bet izgudrotājam – lielākās. Neidealizējot gaviļnieku, vēlētos šodien pieminēt Ivara izpalīdzīgumu kolēģiem sarežģītās situācijās, izpratni, pieminēt viņa skaisto un nesavtīgo devumu Ikšķiles baznīcas atjaunošanai, viņa ticību Dievam, viņa rīcību imperatīvu garā. Pieminēšu arī viņa skaudros, pamatotos bezkompromisa vērtējumus par vides piesārņošanu, iestāšanos pret celulozes kombināta celtniecību Ozolsalā, viņa pilsoniskumu šī vārda labā pozitīvā nozīmē, iejaukšanos pēc paša iniciatīvas arī lietās, kur viņš nav bijis ne aicināts, ne gaidīts, bet kur – viņam liekas – iet greizi. Un lai netiek aizmirsta arī mūzika, klarnete un saksofons, un arī mazbērni, kuru vidū varētu izaugt ne tikai viens profesors, kā vērtē vectēvs, bet pat vairāki.

Vārdu sakot, šodien mēs sveicam ne tikai medicīniskās ķīmijas izcilu pārstāvi, ne tikai pašu produktīvāko Latvijas izgudrotāju un patentu turētāju, ne tikai daudzu ķīmiķu audzinātāju un Organiskās sintēzes institūta direktoru, bet arī Personību, kuras ietekme jau sniedzas Latvijas mērogā un pat tālāk.

Muzeja “Ebreji Latvijā” kurators, LR Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas loceklis, Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padomes priekšsēdētāja padomnieks Marģers Vestermanis dzimis 18.09. 1925. gadā Rīgā. Mācījies Rīgas pilsētas 10. vācu pamatskolā un ebreju privātģimnāzijā “Ezra”. Kara gados bijis ieslodzīts Rīgas geto, koncentrācijas nometnēs “Riga Kaiservald” un “Dondagen”. Piedalījies pretnacistiskajās partizānu cīņās Kurzemes katlā (1944 – 1945). Mācījies LVU Vēstures fakultātē (1946 – 1951).

Bijis zinātniskais līdzstrādnieks, nodaļas vadītājs Revolūcijas muzejā, Zinātnisko publikāciju nodaļas vadītājs Valsts vēstures arhīvā. Skolotājs, vecākais skolotājs, skolotājs – metodiķis Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā. Muzeja “Ebreji Latvijā” direktors (1989 – 2006), kurators (2006–).

Apbalvots ar “Verdienstkreuz der Bundesrepublik” (2003) un Triju Zvaigžņu ordeni (V šķ., 2006).

Pētījis Latvijas 20.gs. vēsturi, publicējis 12 brošūras un grāmatas, t.sk. ‘”Vēstules nākamībai” (Latvijas prethitleriskās pagrīdes cīnītāju pirmsnāves atvadas 1941 – 1945, dok. krāj. LVI, R. : 1963; 1965), “Tā rīkojās vērmahts” (Vērmahta loma nacistisko okupantu terora sistēmā. LVI, R. : 1973), “Laikmeti, krāsas un simboli” (LVI, R. : 1976), “Ebreji Rīgā” (angļu. vācu, krievu val. 1991, 1994, 1996). Vairāk nekā 20 zinātnisku rakstu autors. Latvijas Vēsturnieku komisijas Rakstu 2. sējuma “Holokausta izpētes problēmas Latvijā” (LVI, R.: 2001., 2007., ) redkolēģijas loceklis un rakstu autors.

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas lēmums par LZA goda doktora grāda piešķiršanu Marģeram Vestermanim apstiprināts LZA Senāta sēdē 2007. gada 12. jūnijā.

Valdemārpils vidusskolas vēstures skoltājs Dr. paed. Indulis Ķēniņš dzimis 13. 11. 1931. gadā, mācījies Aizputes septiņgadīgajā skolā, Cīravas Meža skolā, Dobeles vakara vidusskolā. Beidzis LVU Filoloģijas fakultāti (1985), papildinājis izglītību LU Vēstures un filozofijas fakultātes Skolotāju kvalifikācijas celšanas divgadīgajos kursos. 1994. gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātē ieguvis vēstures maģistra grādu. Pedagoģijas doktora grāds iegūts 1995. gadā par promocijas darbu “Vēstures mācību grāmatas pamatskolām kā skolēnu pilsoniskās attīstības līdzeklis”.

Indulis Ķēniņš sekmīgi apvieno pedagoģisko darbu ar mācību grāmatu rakstīšanu un plašu sabiedrisko, arī literāro darbu. Nozīmīgs ir viņa devums vēstures mācību grāmatu un palīglīdzekļu sagatavošanā. Kopš 1990. gada sarakstītas 15 mācību grāmatas Latvijas vēsturē un vispārīgajā vēsturē. Grāmatas plaši pielieto skolās mācību procesā. Publikāciju sagatavošanā izmantota plaša avotu un jaunākās literatūras bāze. I. Ķēniņam ir daudz rakstu plašsaziņas līdzekļos, nolasīti vairāki desmiti referātu starptautiskās konferencēs un semināros, daloties peiredzē par aktuālo vēstures jautājumu skaidrojumu. Ieguvis balvu Latvijas skolotāju – mācību grāmatu autoru konkursā (1995). Luda Bērziņa piemiņas fonda laureāts (2003) par aktivitāti un devumu Latvijas kultūrvēstures un folkloras apzināšanā, humanitāro zinātņu attīstībā, pedagoģijā un izglītības veicināšanā.

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas lēmums par LZA goda doktora grāda piešķiršanu Dr. paed. Indulim Ķēniņam apstiprināts LZA Senāta sēdē 2007. gada 12. jūnijā.

Latvijas Zinātnes padomes paziņojums

Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta Noteikumu Nr. 345 (25.04.2006.g.) 7.punktu Latvijas Zinātnes padome izsludina fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursu 2008.gadam. Projektu finansējuma pieprasījumi (1.pielikums) iesniedzami Latvijas Zinātnes padomes birojā (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 334.ist., kontaktpersonas Dr. I.Solomenikova, M.Putniņa, tel.: 7223211, fakss: 7228421, e–pasts: putnina@lza.lv līdz š.g. 3.septembrim plkst. 17.00.

Pieteikumi iesniedzami trīs eksemplāros (starpnozaru projekti – četros eksemplāros), kā arī elektroniskā veidā – MS Word formātā. Turpināmā projekta pieteikuma faila nosaukumā jānorāda projekta numurs (piem., projekta nr. 05.1567 failam tiek piešķirts nosaukums 1567.doc).

Iesniegumā projekta vadītājs norāda Latvijas zinātnisko institūciju, kurā paredzēts īstenot projektu. Pieteikumam tiek pievienota atbilstošās institūcijas apliecinošā vēstule. Zinātniskā institūcija var iesniegt vienu vēstuli par visiem iesniegtiem projektiem.

Atbilstoši MK Noteikumu Nr.345 33.punkta prasībām zinātniskais pārskats (4.pielikums) par projekta izpildi 2006.gadā jāiesniedz LZP (un arī jānosūta elektroniski) kopā ar projekta finansējuma pieteikumu 2008.gadam.

Saskaņā ar LZP 30.05.2007. lēmumu Nr. 5–1–1 par fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu pieteikšanas kārtību 2008.gadam”:

1. Pētījumu projekti, kuru izpildes termiņš sākotnējā pieteikumā ir 2008.gads, var tikt turpināti pēc attiecīgā pieteikuma iesniegšanas;

2. Pētījumu projekti, kuru izpildes termiņš sākotnējā pieteikumā ir 2007.gads, var tikt turpināti arī 2008.gadā pēc attiecīga pieteikuma iesniegšanas un pozitīva Ekspertu komisijas slēdziena;

3. Jauni 2008.gadam pieteiktie pētījumu projekti tiek apstiprināti tikai uz vienu gadu.

4. Esošie starpnozaru (sadarbības) projekti var tikt turpināti 2008.gadā un 2009.gadā atbilstoši Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātajam sarakstam (LZP 2004.g. 6.jūlija un 2006.g. 13.februāra lēmumi).

Kas ir
Smiltenes piens?

Šī gada 29.maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļa, Latvijas Lauksaimniecības un Meža zinātņu akadēmija un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Biotehnoloģijas un veterinārmedicīnas zinātniskais institūts rīkoja izbraukuma sēdi uz a/s “Smiltenes piens”.

Sēdi atklāja Dr. habil. agr., Dr. med. vet. Aleksandrs Jemeļjanovs, norādot, ka jau iepriekš ir pārliecinājies par a/s “Smiltenes piens” augstajiem kvalitātes standartiem, kā arī veselīgo produkciju.

A/s “Smiltenes piens” izpilddirektore Ilze Bogdanova iepazīstināja klausītājus ar uzņēmuma vēsturi, darbības rādītājiem un nākotnes plāniem.

Uzņēmums dibināts 1912.gadā ar nosaukumu “Smiltenes pienotava”. Laika gaitā uzņēmums audzis un mainījies. 1993.gadā tas atdalījās no a/s “Valmieras piens” un uzsāka patstāvīgu darbību. 2000.gadā “Smiltenes pienotava” apvienojās ar uzņēmumu “Blomes sierotava”. Savukārt 2002.gadā a/s “Smiltenes piens” pārņēma arī uzņēmumu “Raunas piensaimnieks”.

Šobrīd pēc piena iepirkuma apjoma a/s “Smiltenes piens” ir septītais piena pārstrādes uzņēmums Latvijā, bet pēc puscieto sieru ražošanas apjoma – trešais lielākais siera ražošanas uzņēmums Latvijā. Apmēram 70% produkcijas realizē Latvijas tirgū, uz Krieviju eksportē 17 % produkcijas.

Izbraukuma sēdes dalībniekiem bija iespēja pārliecināties par a/s “Smiltenes piens” augstajiem kvalitātes standartiem, kas nodrošina ļoti vērtīgu produkciju. A/s “Smiltenes piens” ražotais Holandes un Krievijas siers pagājušajā gadā ieguva pirmās vietas savā grupā Latvijas piensaimnieku centrālās savienības rīkotajā sieru skatē. A/s “Smiltenes piens” produkcijai nav pievienoti augu tauki. Pilnpiena produkti tiek ražoti tikai pēc pasūtījuma un noliktavās netiek uzkrāti, tādējādi patērētājs produkciju vienmēr saņem svaigu.

Izbraukuma sēdes dalībniekiem bija iespējams iepazīties ar a/s “Smiltenes piena” produkcijas ražošanas procesu, kā arī degustēt pašu produkciju. Tā uzskatāma par ļoti veselīgu, jo nesatur nekādus ķīmiskos piemaisījumus.

LZA LMZN zinātniskā sekretāre I.Sloka

Klusuma orķestris. Ar dvēseli

Esam kļuvuši stipri jaunāki, sacīja akadēmiķis Jānis Stradiņš, 12. jūnijā atklājot Anitas Paegles bērnu grāmatu ilustrāciju izstādi “Klusuma orķestris”. Kāda te fantāzija, arī Rīgas jūgends redzams no cita rakursa. Te, “Kaķu mājā”, zem tā jumtiņa bija mana, Organiskās sintēses institūta zinātniskā sekretāra, darba istaba – atcerējās akadēmiķis, raugoties uz filigrāni izstrādāto naksnīgo skatu, kur jumta korē kaķu procesija dodas pie pazīstamā melnā kaķa uz tornīša. Te nu mēs redzam, ko tie kaķi pa nakti dara. Cik skaista ir Rīga! Māksliniece, kurai ir izstādes no Rojas līdz Venēcijai, Pastariņa balvas laureāte, Latvijā un starptautiskā mērogā atzītā ilustrāciju meistare Anita Paegle ir ievedusi mūs bērnu un pieaugušo brīnumu pasaulē.

Kā vēlāk sacīja akadēmiķis Tālis Millers, ar skaistumu un iedvesmu, kas šajos zīmējumos, var bērnu “piespiest” to ieraudzīt.

Ļoti stabila māksliniece, teica LZA goda doktors Valdis Villerušs. Laikā, kad grāmatu izdošanai nebija daudz naudas, ilustrāciju jautājums bija vissvarīgākais. Pērku uz Ziemassvētkiem kartiņas, izvēlos visskaistākās un, mājās pārnācis, redzu, kas ir autors – vērtēja LZA goda loceklis Jānis Strupulis un uzdāvināja māksliniecei paša veidoto medaļu – Cūkas gada simbolu simpātiska Mežacūcēna izskatā. LMA profesors Aleksejs Naumovs bija lakonisks – piebildis, ka šīs ilustrācijas nāk no grāmatām, novēlēja savai dzīvesbiedrei veselību. Akadēmiķe Vija Zaiga Kluša: Ne tikai bērnību mēs katrs redzam. Piemēram, Jānis Bērziņš ieraudzīja savu Cesvaines skolu. Dzīvesprieku, optimismu, pozitīvismu – to mēs šeit redzam un to parādīsim saviem mazbērniem. Apgāda “Zinātne” direktore Ingrīda Vāverniece sveica mākslinieci ar ziediem, uzteicot viņas panākumus vairāk nekā 20 grāmatu noformējumos. Anita Paegle: Es vēroju. dzīvi, cilvēkus, viņu sejas, rokas. dabu. Trīs dienas gaidīju magones ziedu uzplaukstam no tā lielā, zaļā, pūkainā pumpura un.. . kā tas drīkstēja uzplaukt naktī un nobirt? Tagad mācos zīmēt burtus. Un saprotu, KAS ir grāmata. Ar rokas vilcienu uzbur līniju – forma, krāsa, harmonija, roku veilklība.

Ekspozīciju iekārtojot, meistars Ivans Duļa bija pamanījis, ka zīmējumos katra detaļa ir tēls – kā var panākt, ka tie ķirši trauciņā runā un tā aizkara mežģīne kaut ko aiz sevis slēpj?

Meistarība, kas robežojas ar folklorizētu burvību. Dvēsele.

Pirmie skatītāji solīja atvest bērnus un mazbērnus aplūkot izstādi. Tā ir visaugstākā atzinība.

Aizstāvēšana

Latvijas Universitātes Vides zinātnes promocijas padome 2007.gada 16.marta sēdē piešķīra ķīmijas doktora zinātnisko grādu (Dr.chem.) vides ķīmijas un ekotoksikoloģijas apakšnozarē JUDĪTEI DIPĀNEI par promocijas darbu “Latvijas augšņu un ūdeņu humusvielas un to loma vidi piesārņojošo vielu degradācijas procesos”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – 0, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Universitātes Vides zinātnes promocijas padome 2007.gada 16.marta sēdē piešķīra ķīmijas doktora zinātnisko grādu (Dr.chem.) vides ķīmijas un ekotoksikoloģijas apakšnozarē LINDAI EGLĪTEI par promocijas darbu “Humusvielas, to mijiedarbība ar augsni veidojošiem komponentiem un humusvielu imobilizācija”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – 0, nederīgu biļetenu nav.

***

Transporta un sakaru institūta Transporta un satiksmes nozares
apakšnozares Telemātika un loģistika promocijas padome 2007. gada 17.aprīlī atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu Andrejam Solomenikovam par promocijas darbu “Jūras konteineru terminālu loģistikas sēžu imitācijas modeļu izpēte un izstrāde. Baltijas konteineru termināla gadījuma izpēte”.

Balsošanas rezultāti: par –10, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Universitātes Vides zinātnes promocijas padome 2007. gada 20. aprīļa sēdē piešķīra ģeogrāfijas doktora zinātnisko grādu (Dr. geogr.) vides zinātnes nozarē, dabas aizsardzības apakšnozarē Ivetai Šteinbergai par promocijas darbu “Kvazistatisku atmosfēras piesārņojuma līmeņu kompleksā analīze un modelēšana”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – 0, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Universitātes Vides zinātnes promocijas padome 2007. gada 20. aprīļa sēdē piešķīra ģeogrāfijas doktora zinātnisko grādu (Dr. geogr.) vides zinātnes nozarē, dabas aizsardzības apakšnozarē Ilgai Kokorītei par promocijas darbu “Latvijas virszemes ūdeņu ķīmiskais sastāvs un to ietekmējošie faktori”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – 0, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2007.gada 24. aprīļa sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed) zinātnisko grādu VITAI BALAMAI augstskolas pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Starpkultūru komunikatīvās kompetences veidošanās studiju procesā”.

Balsošanas rezultāti: par – 5; pret – nav; nederīgu biļetenu nav.

***

RTU inženierzinātņu nozares promocijas padome P–07 2007. gada 7.maija sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Normundam Gūtmanim par promocijas darbu “Nosacīti heteroskedastisku regresijas modeļu jutīguma analīze un prognozēšana”.

Balsošanas rezultāti: par – 11 balsis; pret – 0; nederīgu biļetenu nav

***

Latvijas Kultūras akadēmijas Promocijas padomes atklātajā sēdē 2007. gada 2. maijā Inga Pērkone–Redoviča aizstāvēja promocijas darbu “Kino Latvijas kultūras kontekstā. 1920–1940” un viņai tika piešķirts mākslas zinātņu doktora grāds (Dr.  art.).

Balsošanas rezultāti: par – 7, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Kultūras akadēmijas Promocijas padomes atklātajā sēdē 2007. gada 2. maijā Zane Šiliņa aizstāvēja promocijas darbu “Jaunās pasaules ideja Raiņa dramaturģijā” un viņai tika piešķirts mākslas zinātņu doktora grāds (Dr.  art.).

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – 1, nederīgu biļetenu nav.

***

LU Fizikas zinātņu nozares (cietvielu un materiālu fizikas apakšnozares) promocijas padome 2007. gada 11. maija atklātā sēdē piešķīra fizikas doktora zinātnisko grādu (Dr. phys) Fizikas zinātnes nozares materiālu fizikas apakšnozarē Oļesjai Starkovai par promocijas darbu “Apkārtējās vides ietekme uz polimēru un kompozītmateriālu fizikālajām un mehāniskajām īpašībām”.

Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2007. gada 15. maijā Bārbala Stroda aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Mītiskā paradigma 20. gadsimta angļu fantāzijas prozā”. Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav. Bārbalai Strodai tika piešķirts filoloģijas doktores (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē cittautu literatūras vēstures apakšnozarē.

***

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2007. gada 15. maijā Eva Eglāja – Kristsone aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Padomju Latvijas un trimdas literātu saskarsme dzelzs priekškara laikmetā (20.gadsimta 50.–80.gadi)”. Balsošanas rezultāti: par – 8 , pret – nav, nederīgu biļetenu – nav. Evai Eglājai – Kristsonei tika piešķirts filoloģijas doktores (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē latviešu literatūras vēstures apakšnozarē.

***

2007.gada 15. maijā RTU ķīmijas inženierzinātņu nozares Promocijas padomes P–02 atklātā sēdē Tatjana BOCOKA aizstāvēja promocijas darbu “Heterogēni poliolefīnu un elastomēru kompozīti” un viņai piešķīra Dr.sc.ing. zinātnisko grādu.

Balsošanas rezultāti: “par” –12, “pret” – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2007. gada 29. maijā Ingars Gusāns aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Kallimaha himnu poētika”. Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav. Ingaram Gusānam tika piešķirts filoloģijas doktora (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē cittautu literatūras vēstures apakšnozarē.

***

Rīgas Tehniskās universitātes “RTU P–09 Promocijas padome” 2007. gada 15. jūnija sēdē Albertam Auziņam piešķīra ekonomikas zinātņu doktora grādu (Dr.oec.) nozarē “Vadībzinātne”, apakšnozarē “Investīciju lēmumu pieņemšana riska apstākļos”.
Balsošanas rezultāti: par– 10, pret– 1, nederīgu un atturas biļetenu nav.

***

2007. gada 5. jūnjā Latvijas Mākslas akadēmijas promocijas padomē notika DACES LAMBERGAS promocijas darba Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā aizstāvēšana.
Balsojuma rezultāti par mākslas doktora grāda piešķiršanu: “par” – 9, “pret” – nav, “atturas” – nav, viens biļetens nederīgs.