Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1999. gada  12. jūlijs: 13 (179)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Vaira Vīķe-Freiberga – Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle

Darba kārtības turpinājumā bija LZA ārzemju locekles Dr. habil. philol. Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšana par LZA īsteno locekli, kā to paredz Akadēmijas Statūti tajā gadījumā, ja ārzemju loceklis pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un iesaistījies zinātnes dzīvē. 1999. gadā šim nolūkam bija atvēlēta viena īstenā locekļa vakance (skat. “Z.V.” nr. 7). Aprīlī prof. V. Vīķei-Freibergai, kura bija pārcēlusies uz dzīvi Latvijā un strādāja par Latvijas institūta direktori, tika izteikts rakstisks piedāvājums kandidēt uz šo vakanci, kā arī saņemta viņas rakstiska piekrišana. LZA Senāts nolēma vēlēšanas rīkot š. g. 5. jūlijā.

Vaira Vīķe-Freiberga ir LZA ārzemju locekle kopš 1990. gada, viņas specialitāte – psiholoģija, folkloristika. LZA Lielās medaļas laureāte (1997). Vairas Vīķes-Freibergas zinātnisko biogrāfiju var atrast internetā: http://www.lza.lv/LAT/vikef_cv.htm.

Aizklātās vēlēšanās (balsoja LZA īstenie locekļi) Vaira Vīķe-Freiberga tika ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli un viņai tika pasniegts atbilstošs diploms.

LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Juris Ekmanis iepazīstināja klātesošos, kuri pārpildīja LZA sēžu zāli, ar LZA Lielās medaļas laureātu Juri Upatnieku, nolasot īstu ziņojumu “Juris Upatnieks un hologrāfijas attīstība”. (Jura Upatnieka īsa biogrāfiska uzziņa publicēta “Z.V.” nr. 7, plašāka zinātniskā biogrāfija atrodama internetā (http://www.lza.lv/lat/upatn.htm). Tam sekoja Lielās medaļas pasniegšana un Jura Upatnieka akadēmiskā lekcija “Izglītības un pētniecības īpatnības ASV”.

Ziedus saņēma gan Lielās medaļas laureāts Juris Upatnieks, gan jaunievēlētā Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Vaira Vīķe-Freiberga, kura sēdes nobeigumā teica: “Es ļoti priecājos par šo apliecinājumu tam, ka esmu atgriezusies savās mājās. Zinātņu akadēmijā es vairs nebūšu ārzemju locekle, jo mana nākotne saistās tikai ar šo zemi. Uzskatu, ka īstenā locekļa nosaukumu esmu godam nopelnījusi ar savu darbību zinātnē. Sirsnīgākie apsveikumi Jurim Upatniekam, ar kuru man bija tas gods tikties Monreālā Pasaules un Latvijas tehnisko zinātņu zinātnieku kongresā, kur viņš sniedza priekšlasījumu par savu darbu ar hologrammām. Viņa darbi ir starp visvairāk citējamiem pasaulē šajā zinātņu nozarē. Tas ir liels gods latviešu tautai, ka tāds zinātnieks nes pasaulē tās vārdu.”

Jānis Stradiņš

Zinātne uz trešās tūkstošgades sliekšņa

Nupat 20. jūnijā–1. jūlijā Budapeštā notika Pasaules zinātnes konference (WSC) “Zinātnes jaunās saistības 21. gadsimtam” (“Science for 21^st Century – New Com mit ment”), kur pieņēma zinātnes deklarāciju un tās īstenošanas rīcības programmu (Agenda 21`). Šis kongress, ko rīkoja Starptautiskā Zinātnes padome (ISCU) un UNESCO, ir ievērojams notikums pasaules zinātnes vēsturē, jo patiešām pirmoreiz kopā bija sanākuši zinātnes pārstāvji no visas pasaules, arī Āfrikas un Okeānijas, ap 1800 cilvēku no 150 valstīm un 55 starptautiskām zinātniskām organizācijām. Tie ļoti vispusīgi, konkrēti, no dažādām pozīcijām izvērtēja zinātnes situāciju pasaulē. Simboliski, ka par kongresa vietu tika izvēlēta Ungārija, viena no Austrum-Centrāleiropas valstīm, pasvītrojot šī reģiona īpašo vietu. Bija 22 interesantas tematiskas sēdes, debatēs runāja 107 delegāti, notika dažādas izstādes, arī Nobela prēmijas laureātiem veltīto pastmarku izstāde, balvu pasniegšana zinātniekiem, ministru un zinātņu akadēmiju vadītāju tikšanās, pieņemšanas utt.

Konferencē piedalījās arī 7 cilvēku delegācija no Latvijas. Arī man bija gods uzrunāt šo lielo forumu – runāju par zinātnes stāvokli mazajā, drīzāk trūcīgajā nekā turīgajā valstīm, kā pārvarēt grūtības un pretrunas, veidojot labu zinātni mazā valstī, par “smadzeņu noplūdi” un, galvenais, par nepieciešamību akcentēt dabas un humanitāro zinātņu vienotību, atbalstot tēzi par vienotu zinātni atšķirīgās kultūrās. Šī tēze izraisīja daudzu klātesošos piekrišanu. Varbūt vēl pāragri dot foruma ideju pilnīgu izvērtējumu, pie tām vēl būs jāatgriežas. Varbūt dažas zinātnes deklarācijā iekļautās tēzes būs jāiesniedz rīcībai mūsu valdībai, Saeimai un Valsts prezidentei, taču dažiem momentiem gribētos pievērst uzmanību jau šajā pilnsapulcē. Zinātne tika izvērtēta no dažādiem viedokļiem. Izcelšu piecus:

1) zinātnes vieta pašreizējā pasaulē, šajā vēstures momentā;

2) ko sabiedrība un ražošana gaida no zinātnes un ko tā patiešām arī gūst;

3) zinātnes loma valstu politikas veidošanā;

4) zinātnieku atbildība un zinātnieku ētika;

5) abpusējs zinātnes un sabiedrības dialogs.

Gadsimta mijā un savu sasniegumu apogejā, rezumēja konference, zinātne visā pasaulē pieredz zināmu uzticības krīzi. Daudzviet iezīmējas antizinātnes tendences, sazeļ parazinātne un pseidozinātne; starp citu, arī Latvija nav no šīm tendencēm pasargāta. Jaunattīstības valstu pārstāvji aktīvi sludināja, ka moderno zinātni jāsavieno ar tautu tradicionālajām zināšanām – alternatīvo medicīnu, tautas farmāciju, burvestībām, uz novērojumiem balstītām sistēmām. Kongresā uzstājās indiāņu Krī cilts virsaitis, runāja par Jaunzēlandes maori pieredzi. Senegālas pārstāvis sacīja, ka baltie esot iznīcinājuši viņu augu valsti, dabisko vidi, farmaceitisko ražošanu, un koloniālās universitātes turpinot šo graujošo darbu. Tiesa, Āfrikas valstu vairākums pēdējo 10 gadu laikā sāk attīstīt eiropeisku zinātni, pēc UNESCO ieteikuma veltot 0,4% nacionālā kopprodukta (vairāk nekā Latvijā!), un papildus no UNESCO saņem līdz 3% no GNP zinātnes veicināšanai, ko, liekas, vairāk gan notērē paši “baltie” konsultanti. Latvijai jābīstas nākotnē atpalikt no Āfrikas jaunattīstības valstīm, bet tā ir tikai replika – pagaidām zinātnē Āfrika vēl ir tuksnesis. Lai cik dīvaini, doma par tradicionālām zinībām zinātnes vietā guva konferencē atbalstu, taču kategoriskā veidā tomēr deklarācijā netika ierakstīta.

Ir jāveido dialogs starp zinātni un sabiedrību, pareizāk sakot, zinātni un dažāda līmeņa sabiedrībām. Zinātne pati esot vainīga, ka tās prestižs iedragāts, jo daudzi zinātnieki bijuši augstprātīgi, sludinājuši zinātni zinātnes pēc. Sabiedrības uztverē zinātne nepavisam vairs nebauda uzticību un simpātijas. Vēl un vēlreiz tika atkārtots, ka šī uzticības krīze pārvarama tikai sarunā ar sabiedrību, vairāk pievēršoties sabiedrības vajadzībām, turklāt ne tikai globālā, pasaules līmenī, bet arī vietējo prasību līmenī. Zinātne, tās mērķi un sasniegumi jādarot zināmi un saprotami sabiedrībai.

Tika akcentēta arī zinātnes atbildība – atbildība par rezultātiem, par atsaukšanos sabiedrības prasībām. Sers Rotblats, Lielbritānijas premjerministra zinātniskais padomnieks, un vairāki citi pat ierosināja jauniem doktoriem dot uzticības zvērestu pēc mediķu Hipokrāta zvēresta parauga (šādu domu, starp citu, bija izteicis jau Bertolds Brehts savas lugas “Galileo dzīve” noslēgumā). Šo ierosinājumu tomēr deklarācijā ne iekļāva. Kongresam veltītajos materiālos runāts ne tikai par atbildību gēnu manipulācijās vai ģenētiski modificētas pārtikas veidošanā. Tiek vaicāts, vai drīkstot veicināt mūža pagarināšanu, vai tas neradot jaunas disproporcijas pasaulē. Diezgan spēcīgi tika kritizēta “zinātne zinātnes pēc”, pa daļai arī pētījumu izvērtēšana, zinātnes elitārais raksturs. Diez vai pasaules zinātnieku elite pilnā mērā akceptēs konferences atzinumus, kurus galu galā pieņēma kā kompromisu, bez diskusijām, aklamācijas kārtā. Pašreiz pasaulē esot 3–10 miljonu cilvēku, kas profesionāli nodarbojas ar zinātni – 1 promile pasaules iedzīvotāju. To vairums zinātnes atklājumus neveic, bet tie spēj dot praktisku, sabiedrībai vajadzīgu problēmu risinājumu. Tika pasvītrots, ka zinātne pašreiz esot uz nozarēm, disciplīnām orientēta, bet sabiedrība – uz problēmām orientēta, tāpēc īpaši jāatbalsta robežnozares, kas spējot sabiedrībai dot visvairāk.

Runāts tika par zinātnisku izglītību, kas vajadzīga, gan lai vēlāk darboties zinātnē, bet galvenokārt – lai attiecīga valsts, tauta spētu pārņemt augsto tehnoloģiju rezultātus. Attīstīt kādu ražošanu var tikai tur, kur ir kvalificēts, domājošs darba spēks. Latvijā pagaidām tāds vēl ir, bet ja neveicināsim augsta ranga izglītību, tas var zust, un Latvija var tikt izslēgta no modernās pasaules aprites.

Informācijas laikmets, kurā mēs ieejam, ar datoriem, internetiem, tīmekļiem, liek mums pārdomāt, ka civilizācijas attīstība kopš Renesanses vai vismaz kopš 18. gadsimta ir nepārtraukta zinātnes un tehnoloģiju revolūciju virkne. Šīs revolūcijas ir izraisījušas dramatiskas izmaiņas ikdienas dzīvē un domāšanā – tvaika un mašīnu laikmets, elektrības laikmets, elektronikas laikmets. Tvaikmašīnas 18. un 19. gs., iekšdedzes motori un elektriskie dzinēji ir pārveidojuši satiksmi, sakarus, darba organizāciju, rūpnīcas, materiālo vērtību un pārtikas ražošanu, dzīvokļus, arī cilvēku psiholoģiju un ikdienas saskarsmes kultūru, paplašinājuši katra cilvēka horizontu, globalizējuši mūs, vai to vēlamies vai nē.

Vienlaikus pārmaiņas ir veicinājušas arī nacionālo valodu attīstību, terminoloģiju, ortogrāfiju, datorlingvistiku. Viss tas ir mainījis arī latviešu tautu, tās līmeni un varbūt pat jūtu pasauli.

Līdzīgā kārtā informātika pašreiz pārveido pasaules ražošanas un komunikāciju sistēmu. Globalizācija notiek ne tikai ekonomikā, bet arī ražošanā, tirdzniecībā, reģionālā administrācijā, ietverot arī kultūras saskares. Līdz ar revolūcijām zinātnē un tehnikā rit nepārtraukta sociāla un kultūras revolūcija, pasaules modernizācija. Tas var izraisīt bažas par vietējo, nacionālo kultūru pastāvēšanu. Vai spēsim pacelt mūsu kultūru mūsdienu līmenī, radot jaunus terminus, jēdzienus? Nacionālās kultūras pastāvēšanas un attīstības priekšnoteikums ir tāds, ka jaunu ideju pārņemšanai jānotiek pašu valodā. Reāls drauds ir ne tik daudz nacionālās valodas izzušana, tika sacīts konferencē, bet tās līmeņa pazemināšana līdz subkultūrai, kur netiek pārņemti būtiskie jaunievedumi. Lūk, par ko mums jādomā arī Valodas likuma sakarā.

Viens no 20. gadsimta pēdējo gadu desmitu cilvēces sasniegumiem ir modernā optika, hologrāfijas atklāšana. Var strīdēties, vai hologrāfija paplašina ideju pasauli, vai tā ir unikāls attēlu u. c. metodikas paņēmiens jaunajās tehnoloģijās. Ungāri pasaules konferences laikā ar lepnumu demonstrēja “savus” 12 Nobela prēmijas laureātus, kas dzimuši Ungārijā. To vidū bija fiziķis Deniss Gābors, kas atklāja hologrāfijas principu un par to saņēma Nobela prēmiju 1971. gadā. Taču hologrāfiju par praksē lietojamu metodi izveidoja mūsu šīsdienas laureāts Juris Upat nieks kopā ar E. Līsu 1961.–1963. gadā, iekļaujot tās īstenošanā lāzeru tehniku. Tādējādi šodien mēs godinām izcilu 20. gs. zinātnes uzvaru.

Taču atgādināšu, ka Gābors strādāja Anglijā, bet Upatnieks – ASV. Un te nu nonākam pie zinātnes konferencē daudzkārt izskanējuša jautā juma par “smadzeņu noplūdi”, ko minēju arī savā kongresa runā, par ko runāja arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji. “Smadzeņu noplūde” uz augsti attīstītajām zemēm – vai tas ir labi, slikti vai normāli? Mēs par to šausmināmies un aicinām to novērst. Taču praktiski visi 12 Nobela laureāti no Ungārijas savus pamatatklājumus veikuši Vācijā, Anglijā, ASV, mēs zinām Heveši, Bekeši, Zigmondi, Sentģerģi un pēc viņu uzvārdiem – arī Ungāriju. Arī Marija Kiri-Skladovska cēla Poliju, strādājot Francijā.

Padomāsim, vai Latvija būtu ieguvusi vai zaudējusi, ja Juris Upatnieks, Mārtiņš Eduards Straumanis un vairāki citi 1944. gadā būtu palikuši Latvijā? Diez vai viņi te būtu veikuši tāda mēroga pētījumus, un droši vien nav nejaušība, ka Juris Upatnieks savu lekciju šodien veltī Amerikas pētniecības un izglītības sistēmai.

Pašreiz (1990–1995) ASV dod 36% pasaules zinātniskās produkcijas (pēc SCI), Lielbritānija – 9,2%, Japāna – 8,7%, Vācija – 7,4%, Francija – 5,9%, Krievija – 5% (bijusī PSRS deva 6,9%), Kanāda – 4,8%; pirmo divdesmitnieku noslēdz Polija, Dānija un Somija – katra pa 0,8–1%. ASV, Eiropas Savienība un Japāna kopā dod 75% pasaules zinātniskās produkcijas, augšup virzas abas Ķīnas, Dienvidkoreja, bet pagaidām tās vēl dod zinātnei mazāk nekā Zviedrija un Šveice. Latvija dod kādas promiles daļas pasaules zinātniskās produkcijas, kas aptuveni atbilst tās iedzīvotāju daļai pasaules iedzīvotāju skaitā, bet vai ilgi vēl?

Taču es nebūt negribu sludināt viedokli, ka labākajiem prātiem no Latvijas jāaizklīst svešumā, ceļot nācijas prestižu tur. Gluži otrādi, svarīgāk ir panākt, lai mēs varētu celt savu valsti un tautu dzimtenē, uzturēt te dzīvu zinātni. Tādēļ līdz ar neizbēgamu “smadzeņu noplūdi” ir jārisina arī “smadzeņu atplūde”, atceļa atrašana uz dzimteni. Ir jāveido mehānismi, lai augstas klases zinātnieki reāli varētu atgriezties dzimtenē, kā tas notiek Izraēlā un Taivanā, par ko šodien runājām ar Izraēlas ZA prezidentu Jakobu Zivu, kurš pašreiz viesojas Latvijā, ar kuru parakstījām abu akadēmiju sadarbības līgumu. Pieredze šādu mehānismu veidošanā uzkrāta minētajās valstīs, tāda ir arī Indijā un Ķīnā, jauna pieredze rodas Polijā, Ungārijā, Igaunijā. Tāda jāveido arī Latvijā. To aicināju savā Budapeštas konferences runā, ierosinot starptautisku un reģionālu centru izveidošanu zinātnes veicināšanai Eiropas mazajās pārejās valstīs, lūdzot starptautiskās zinātniskās sabiedrības atbalstu šo valstu zinātnieku apelācijām pie savām valdībām, pamatojot zinātnes grūti pārvērtējamo lomu transformācijas posmā. Zaudējot zinātni, zinātnisku izglītību, sabiedrība un valsts var zaudēt savu kvalitāti. Šie mūsu priekšlikumi, izteikti gan sarakstē ar rīcības komiteju, gan runā, tika iekļauti Zinātnes deklarācijas 1. un 35. pantā. Deklarāciju paredzēts pieņemt zināšanai rudenī ANO Ģenerālajā asamblejā.

Tādā kārtā, kolēģi, šodien, šajā pilnsapulcē mēs sasaistām gan Jura Upatnieka mūža pieredzi, gan Latvijas zinātnes tālākpastāvēšanas būtiskās problēmas, gan pasaules zinātnes situāciju uz jaunā gadu tūkstoša sliekšņa, pārrunājot Pasaules zinātnes konferences atskaņas Latvijai.

Noslēgumā vēlētos no sirds sveikt Juri Upatnieku – Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas laureātu – ne tikai kā mūsu Zinātņu akadēmijas locekli, bet arī kā vecākās latviešu akadēmiskās vienības, Jāņa Čakstes dibinātā “Austruma” izcilu pārstāvi, kurš ir cēlis latviešu darba un gara slavu lielajā pasaulē un tagad ar savu pieredzi un lekciju atgriežas Latvijā.

Izglītības un pētniecības īpatnības ASV

Apstiprināt Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas 1999. gada 9. jūnija lēmumu par LZA goda doktora grāda piešķiršanu ANDREJAM HOLCMANIM (Dr. arch. h. c.).

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS LOCEKĻU KANDIDĀTI

1999. GADA VĒLĒŠANĀM

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJA IZSLUDINA DOKUMENTU PIEŅEMŠANU VĀRDBALVU KONKURSAM 1999. GADĀ

ĪSTENO LOCEKĻU KANDIDĀTI (1 vakance LZA ārzemju

locekļiem, kuri pārcēlušies uz dzīvi Latvijā)

Vaira VĪĶE-FREIBERGA ārz. loc. (1990, Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, psiholoģija, folkloristika), dz. 1937. g., Dr. habil. philol., LZA Lielās medaļas laureāte (1997). Latvijas institūta direktore.

ĪSTENO LOCEKĻU KANDIDĀTI (5 vakances)

Viktors IVBULIS – LZA kor. loc. (1997, Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, literatūrzinātne), dz. 1933. g., Dr. habil. philol., LU profesors.

Aleksandrs JEMEĻJANOVS – LZA kor. loc. (1992, Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa, lauksaimniecības zinātnes), dz. 1938. g., Dr. habil. agr., Dr. med. vet., LLU profesors, LLMZA viceprezidents, LLU Zinātnes centra “Sigra” direktors.

Māris KĻAVIŅŠ – LZA kor. loc. (1997, Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa, vides zinātnes), dz. 1956. g., Dr. habil. chem., LU profesors.

Baiba RIVŽA – LZA kor. loc. (1995, Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, ekonomika), dz. 1949. g., Dr. habil. oec., LLU profesore, LLMZA prezidente, Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja.

Edvīns VANAGS – LZA kor. loc. (1993, Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, ekonomika), dz. 1938. g., Dr. habil. oec., LU profesors, Latvijas Statistikas institūta direktors.

KORESPONDĒTĀJLOCEKĻU KANDIDĀTI

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā

Fizika (2 vakances)

Jānis BĒRZIŅŠ – dz. 1936. g., Dr. habil. phys. (1998), SIA “Reaktors” direktora vietnieks un LU CFI Radiācijas fizikas laboratorijas vadītājs.

Jurijs DEHTJARS – dz. 1947. g., Dr. habil. phys. (1992), RTU profesors.

Andris KRŪMIŅŠ – dz. 1943. g., Dr. habil. phys. (1991), LU profesors, LU Cietvielu fizikas institūta direktors.

Artūrs MEDVIDS – dz. 1942. g., Dr. habil. phys. (1994), RTU Fizikas katedras profesors.

Informātika (1 vakance)

Juris BORZOVS – dz. 1950. g., Dr. habil. sc. comp. (1999), A/s DATI uzņēmuma – bezpeļņas organizācijas “Rīgas Informācijas tehnoloģijas institūts” direktors.

Audris KALNIŅŠ – dz. 1942. g., Dr. habil. sc. comp. (1997), LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesors.

Vairis ŠTRAUSS – dz. 1946. g., Dr. habil. sc. ing. (1993), LU Polimēru mehānikas institūta vadošais pētnieks.

Matemātika (1 vakance)

Andrejs REINFELDS – dz. 1942. g., Dr. habil. mat. (1998), LZA un LU Matemātikas institūta direktors.

Mehānika (1 vakance)

Juris JANSONS – dz. 1939. g., Dr. habil. sc. ing. (1998), LU Polimēru mehānikas institūta direktors.

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā

Ķīmija (1 vakance)

Jānis GRĀVĪTIS – dz. 1948. g., Dr. habil. chem. (1989), viesprofesors, Apvienoto Nāciju Universitātes Prioritāro pētījumu institūts (Tokio, Japāna), Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūts.

Valdis KAĻĶIS – dz. 1937. g., Dr. habil. chem. (1998), LU Ķīmijas fakultātes docents.

Grigorijs VEINBERGS – dz. 1941. g., Dr. habil. chem. (1987), Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks.

Bioloģija (2 vakances)

Jekaterina ĒRENPREISA – dz. 1945. g., Dr. habil. med. (1991), A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta Vēža šūnas bioloģijas laboratorijas vadītāja.

Ināra TURKA – dz. 1942. g., Dr. habil. agr. (1994), LLU augu aizsardzības katedras profesore.

Nora ŠVINKA – dz. 1936. g., Dr. habil. biol. (1995), Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta vadošā pētniece, profesore.

Jānis VĪKSNE – dz. 1936. g., Dr. biol. (1968), LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs, LU Bioloģijas institūta Domes priekšsēdētājs.

Lauksaimniecības zinātnes (1 vakance)

Edīte BIRĢELE – dz. 1937. g., Dr. habil. biol., LLU Veterinār medicīnas fakultātes profesore, LLMZA locekle, LZP valdes locekle.

Medicīna (2 vakances)

Maija EGLĪTE – dz. 1939. g., Dr. habil. med., LMA (Rīgas Stradiņa universitāte) profesore.

Māris MIHELSONS – dz. 1936. g., Dr. habil. med. (1992), LU Medicīnas fakultātes profesors.

Andrejs SKAĢERIS – dz. 1940. g., Dr. habil. med., LMA (Rīgas Stradiņa universitāte) profesors.

Uldis VIKMANIS – dz. 1943. g., Dr. habil. med. (1997), LU Medicīnas fakultātes profesors.

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā

Valodniecība (1 vakance)

Ina DRUVIETE – dz. 1958. g., Dr. habil. philol. (1996), LU profesore.

Demogrāfija (1 vakance)

Juris KRŪMIŅŠ – dz. 1947. g., Dr. habil. oec. (1993), LU profesors.

Mākslas zinātnes (1 vakance)

Ojārs SPĀRĪTIS – dz. 1955. g., Dr. habil. art. (1998), Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.

ĀRZEMJU LOCEKĻU KANDIDĀTI (4 vakances)

Juris DREIFELDS (Kanāda) – dz. 1942. g., Ph. D. Toronto universitātē (1978). Asociēts profesors. Specialitāte – politoloģija.

Sergejs FJODOROVS (Kanāda) – dz. 1925. g., D. Sc. Saskatče vanas universitātē (1984). Emeritēts profesors. Specialitāte – medicīna.

Aksels HOLVUTS (Beļģija) – dz. 1956. g., Dr. habil. philol. Varšavas universitātē (1993). Zinātniskais līdzstrādnieks Lietuviešu valodas institūtā Viļņā. Specialitāte – filoloģija.

Solveiga MIEZĪTE (Kanāda) – dz. 1937. g., Ph. D. Toronto universitātē (1968), Dr. h. c. psych. Latvijas Universitātē (1994). LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesore. Specialitāte – psiholoģija.

Karls Herberts SMITS (ASV) – dz. 1950. g., Dr. habil. sc. comp. Latvijas Universitātē (1993). Profesors. Specialitāte – informātika.

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJA IZSLUDINA DOKUMENTU PIEŅEMŠANU VĀRDBALVU KONKURSAM 1999. GADĀ

2000. gada janvārī tiks piešķirtas šādas LZA balvas:

Eižena ĀRIŅA balva datorzinātnēs un to pielietojumos (kopā ar a/s “Dati” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammu “Izglītībai, zinātnei un kultūrai”);

Frīdriha CANDERA balvas mehānikā, astronomijā;

Arvīda KALNIŅA balva mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē (kopā ar Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju);

Gustava VANAGA balva ķīmijas zinātnēs (kopā ar Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammu “Izglītībai, zinātnei un kultūrai”);

Paula STRADIŅA balva medicīnas zinātnē (kopā ar Medicīnas vēstures muzeju);

Arveda ŠVĀBES balva Latvijas vēsturē;

Viļa PLŪDOŅA balva latviešu literatūrzinātnē.

Kandidātus Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu konkursam var izvirzīt LZA īstenie locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, universitāšu vai akadēmiju senāti vai domes. Iesniegtos darbus vērtēs katras balvas ekspertu komisija.

Izvirzot kandidātus balvai, ekspertu komisijai 1 eksemplārā iesniedzami šādi dokumenti:

1) izvirzītāja ieteikums,

2) izvirzītais darbs,

3) ziņas par autoru (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi un tālruni, personas kodu,

4) autora parakstīta īsa iesniegtā darba anotācija latviešu valodā, darba nosaukums arī angļu valodā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas zinātnieki izsaka pārliecību, ka skolās kā atsevišķs mācību priekšmets obligāti jāmāca Latvijas vēsture, saistot to ar Eiropas un pasaules vēstures tendencēm.

Šodienas situācijā Latvijā vērojama pamatota tieksme uz paātrinātu eiropeisku integrāciju, taču līdzās rodas bažas par Latvijas vēstures, latviešu valodas, latviešu literatūras un kultūras vērtību apguves prioritārās lomas mazināšanos; savukārt tieši šīs nozares var sekmēt nacionālās pašapziņas veidošanos. Ir atbalstāma un veicināma Latvijas novados pieaugošā interese par Latvijas vēsturi un kultūras vēsturi.

Nodaļas zinātnieki ir pārliecināti par to, ka vēsturiskās apziņas nodrošināšana ir īpaši svarīga skaita ziņā nelielām tautām, un ir gatavi piedalīties vēstures programmu konsultēšanā.

Jaunajai paaudzei obligāti jāapgūst savas tautas un valsts vēsturiskās attīstības procesa izpratne, un to var nodrošināt, skolās līdzās pasaules vēstures kursam kā atsevišķu priekšmetu mācot Latvijas vēsturi.

* * *

Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas zinātnieki uzskata par pilnīgi nepieņemamu Akadēmiskās bibliotēkas direktora E. Karnīša rīkojumu par lasītāju abonenta maksas ieviešanu.

Līdz ar to mūsu nacionālo vērtību krātuve – Misiņa bibliotēka nav vairs pieejama nedz zinātniekiem, kas savu mūžu atdevuši zinātnei, nedz studentiem.

Izsakām pārliecību, ka nedrīkst tautai liegt pieeju pie nacionālo vērtību krājumiem, ko vākuši un sakopojuši Latvijas gara darbinieki. E. Karnīša izdotais rīkojums ir krasā pretruna ar 1925. g. 7. decembrī noslēgto Jāņa Misiņa un Rīgas pilsētas Valdes līgumu, ar kuru Misiņa bibliotēka tika nodota Rīgas pilsētai. Šai līgumā bija sacīts, ka bibliotēka nav sadalāma un sapludināma ar kādu citu bibliotēku un tai jābūt brīvbibliotēkai.

Misiņa bibliotēkai pēdējos gados plašus grāmatu krājumus ziedojuši arī mūsu trimdas ievērojami pārstāvji, taču allaž ar noscījumu, ka bibliotēkā grāmatas būs lasītājiem pieejamas bez maksas.

Uzskatām, ka:

1) ir nepieņemami prasīt naudu par Misiņa bibliotēkas grāmatu lasīšanu,

2) jāveic pasākumi, lai Misiņa bibliotēku pārveidotu par patstāvīgu Latvijas nacionālās kultūras centru.

4. jūlijā Rīgā ieradās Izraēlas Zinātņu akadēmijas prezidents Jakobs Zivs. Izraēlas ZA ir dibināta 1959. gadā un apvieno 60 izcilākos Izraēlas zinātniekus. Valsts iekšienē tā darbojas kā padomdevēja valdībai par zinātnes un zinātniskās plānošanas jautājumiem, tā uztur sakarus ar sev līdzīgām institūcijām citās valstīs, kā arī pārstāv Izraēlas zinātni starptautiskās zinātniskās organizācijās un pasākumos.

Kā turpinājumu 1994. gada februārī parakstītajam Latvijas un Izraēlas starpvaldību līgumam “Par sadarbību kultūras, izglītības un zinātnes jomā” Valsts prezidents Guntis Ulmanis savas vizītes laikā Izraēlā 1998. gada februārī parakstīja sadarbības programmu kultūras, izglītības un zinātnes jomās laika posmam no 1998. līdz 2000. gadam, kas paredz tiešas sadarbības veicināšanu starp Latvijas ZA un Izraēlas ZA.

Balstoties uz šo programmu, tika uzsāktas sarunas starp abām akadēmijām, kuras vainagojās ar to, ka 5. jūlijā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un Izraēlas Zinātņu akadēmijas prezidents Jakobs Zivs parakstīja līgumu par sadarbību zinātnē starp abām akadēmijām. Parakstīšanas brīdī bija klāt arī Izraēlas vēstnieks Latvijā Odeds Ben-Hurs.

Līgums paredz ne tikai regulāru informācijas un publikāciju apmaiņu, bet arī kopīgu zinātnisku konferenču un semināru organizēšanu un zinātnieku apmaiņas vizītes sešas nedēļas gadā.

LZA starptautiskā daļa

Dr. hist. Ilga Kreituse

VALODA, IZGLĪTĪBA, ZINĀTNE UN SABIEDRĪBAS INTEGRĀCIJA

Runa Latvijas Zinātnieku savienības konferencē 10.06.99.

Vienlaicīgi jāatzīst, ka Latvijas vēstures mācīšanas problēma nav tikai nelatviešu skolās, bet izglītības sistēmā kopumā. To atsedza presē sākusies diskusija – kā mācāma Latvijas vēsture skolās: kā atsevišķs priekšmets vai kā vispārējās vēstures sastāvdaļa. Šāds strīds profesionāļu, politiķu un interesentu starpā vēlreiz atsedza krīzes veidošanos pašā izglītības sistēmā. Reformējot skolu darbu, viskrasāk tika reformēta tieši vēstures mācīšana. Jaunā kārtība noteica, ka pilnu vēstures kursu (no aizvēstures līdz mūsdienām) māca pamatskolā. Tad vidusskolas kursā, atgriežoties atkal pie aizvēstures un ejot līdz mūsdienām, vajadzētu to izskatīt jau problēmu līmenī. Visā šajā dalījumā izpalika svarīgākais – netika izstrādātas priekšmeta programmas, kas it īpaši nepie ciešamas vidusskolas klasēs. Nosakot vēstures standartā tikai pāris teikumos apgūstamo materiālu, tiek ļauts skolotājam brīvi variēt, ko apskatīt, neaizskarot būtisko valsts vēsturē. Piemēram, valstiskums 20. gs. Bez atšifrējuma un norādēm šeit var brīvi variēt, neuzsverot un neanalizējot valsts dibināšanu, vienu un otru okupāciju utt. It īpaši nozīmīgi tas ir nelatviešu skolās, kur vēsture (tā koncepcijā) ir obligātais priekšmets, kas mācāms latviešu valodā. Te būtu jānorāda vēl uz vienu neprecizitāti koncepcijā, kur tiek norādīts: “Lai vienotos par Latvijas nākotni, ir jāvienojas par tās pagātnes izpratni”. Par vēsturi nevar vienoties, vēsturē ir fakti, kurus var interpretēt, un interpretācijas zinātniskumu nosaka autora sagatavotība, pasaules uzskats un ideoloģija. Un tieši valsts ideoloģijas trūkums ir tas, kas visvairāk traucē šajā procesā. Tās ir divas nozīmīgākās problēmas – valsts ideoloģija un vēstures mācību programma, kura jārisina valsts augstāko struktūru līmenī. Izstrādājot vēstures programmu, centrā ir jāliek Latvijas vēstures kurss, neaizmirstot, ka valsts neatrodas tukšumā, bet jāatklāj pasaules, it īpaši Eiropas procesi un to ietekme un mijiedarbība ar Latviju. Tāpat jāuzsver kopējais un atšķirīgais trīs Baltijas valstu vēsturē, kas šobrīd ir izslīdējis no uzmanības vēstures mācīšanā. Vienlaicīgi ar vēstures programmas izstrādi ir jāveic citu priekšmetu (civilzinību, politikas pamatu u. c.), kas saistīti ar vēsturi, programmu saskaņošana. Nedrīkst tālāk attīstīties pieeja, kad tiek mehāniski tulkotas citu valstu izglītības sistēmā izmantotās mācību grāmatas un darba burtnīcas ar šīm valstīm raksturīgiem piemēriem un terminiem. Piemēram, jēdziens “tauta” tiek identificēts ar “nāciju”, “tauta – valsts iedzīvotāju kopums (arī nācija)” vai “Uzticība tēvzemei – lojalitāte, savas valsts interešu aizstāvēšana, atbildība”. Diemžēl, nelatviešiem ne vienmēr “tēvzeme” ir tā valsts, kurā viņi atrodas, un viņi paši to saprot un apzinās.

Nākamā problēma, kas saistās gan ar Latvijas vēstures mācīšanu, gan skolotāju darbu kopumā. Vai skolā jāstrādā unificētam (daudzu priekš metu) skolotājam vai noteikta priekšmeta pasniedzējam. Viedokli par universālo skolotāju ir aizstāvējuši Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi. Tomēr šķiet, ka šodienas izglītības sistēmas attīstība prasa šo jautājumu dalīt divās kvalitatīvi atšķirīgās daļās. Ja pamatskolā skolotājs pasniedz vairākus priekšmetus, tas būtu uzskatāms par normālu situāciju, tikai ar noteikumu, ka šie priekšmeti ir apgūti kādā augstākā mācību iestādē. Tanī pat laikā, vidusskolā ir jāstrādā ne tikai “pedagogam” un jāmāca Latvijas vēsture, bet tas ir jādara vēstures skolotājam. Diemžēl, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte negatavo šādus speciālistus. Bakalaura programmas ietvaros studenti apgūst “vēsturi”, bet “pedagoga” kvalifkācija jau ir jāapgūst pēc tam un visbiežāk par samaksu. Varbūt ir izveidojusies situācija, kad vajadzētu vēlreiz pārskatīt un izvērtēt arī augstākās izglītības attīstības koncepciju.

Skolotāja problēma ir skatāma arī saistībā ar Latvijas vēstures pa snieg šanu nelatviešu skolās. It īpaši aktuāli tas ir tāpēc, ka, nepieaugot nelatviešu skolotāju skaitam, kuri brīvi pārvalda valsts valodu, samazinās latviešu skolotāju īpatsvars. Tā 1997./98. m. g. 43% no visiem nelatviešu skolās strādājošiem, kas māca latviešu valodā, bija latvieši. 1998. g., sākoties mācībām, šādu skolotāju bija vairs tikai 33%. Latviešu skolotāju piesaiste darbam nelatviešu skolās būtu svarīga vairāku aspektu dēļ. Vispirms, vēsture nav priekšmets, kuru var pasniegt, zinot noteiktas nozares specifisko terminoloģiju. Vēstures stundās tiek pārspriestas visdažādākās problēmas. Tas prasa pilnīgu valodas pārvaldīšanu un brīvu lietošanu. Īslaicīgu kursu laikā šādu līmeni nevar sasniegt un vairāku nelatviešu skolu vadītāju teiktais, ka labāk nemācīt, nekā mācīt “sliktā” latviešu valodā, ir pilnīgi pareizs. Otrs moments – skolotājs latvietis, ja viņš būtu īstens skolotājs, radinātu arī savus kolēģus ikdienā sarunāties valsts valodā, tā veicinot integrācijas procesu. Un vēl, šāds skolotājs līdzi nestu arī latviskas tradīcijas, kuras nebūt nav mazsvarīgas savstarpējās sapratnes izkopšanā. Tieši skolotājam latvietim, kurš šādi strādātu skolā, un it īpaši mācot Latvijas vēsturi, varētu būt piemaksas pie valsts pedagogu darba samaksas.

Vēl viens svarīgs aspekts ir speciālās mācību literatūras sagatavošana. Šeit būtu svarīgi veidot dokumentu un materiālu publikācijas divās valodās, kas ļautu apgūt gan Latvijas vēsturi, gan valsts valodu.

Tā ir tikai neliela daļa no visu to problēmu kopuma, kas jārisina sa biedrības integrācijas procesā. Un šobrīd šķiet, ka ir divi šķēršļi to risināšanas ceļā.

Pirmais, valdības nevarēšana vai negribēšana nopietni izvērtēt izglītības attīstību un novērst tās kļūdas, kas ir radušās.

Otrs, līdzekļu trūkums izglītības sakārtošanai. Diemžēl, budžeta deficīta apstākļos visvairāk līdzekļu tiek atņemts izglītībai. Lai gan te vajadzētu atcerēties, ka izglītība nesākas ar bērnu dārzu, bet gan ar iestādi, kurā mācās bērnu dārza pedagogs. Ārpus Latvijas valsts budžeta, izglītībai nauda tiek dota kā mērķa nauda tieši nelatviešu skološanai. Līdz ar to it kā nemanāmi piešķirot šai sfērai priviliģētu stāvokli attiecībā pret latviešu skolām. Tā var izvērsties par lielu problēmu tuvākajā nākotnē.

Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 1999. gada 17. jūnija lēmumam

Lūdzu nesajaukt NOS-N ar Ziemeļvalstu informācijas centru Rīgā!

JAUNIEVĒLĒTIE EMERITĒTIE ZINĀTNIEKI

I Saskaņā ar aizklātās balsošanas rezultātiem VEZ nosaukumu no 1999. gada 1. jūlija piešķirt:

1. Jūlijam ANŠELEVIČAM AML

2. Anatolijam BĻUGERAM AML

3. Saulvedim CIMERMANIM LU Latvijas Vēstures institūts

4. Viktoram KALNBĒRZAM AML

5. Oļģertam LIELAUSIM LU Fizikas institūts

6. Jānim LATVIETIM LLU

7. Bernhardam SARMAM LLU

8. Arnoldam ŠĶĒLEM LLU

9. Broņislavam TABŪNAM LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts

II Noteiktajā kārtībā no 1999. gada 1. jūlija sākt mūža granta izmaksu augstāk minētajiem zinātniekiem.

Akad. A. Buiķis atzīst, ka Latvijā tāda grāmata vēl nav bijusi, tā mums uzstāda mērogus, patiesus pasaules mērogus. No tā līmeņa skatoties, daudz kas mums ir provinciāls, konservatīvs, arī zinātnē. Diemžēl lielu cilvēku dižumu saprotam tad, kad viņu vairs nav.

Akad. I. Lazovskis grāmatu nosauc par lielu vārda visdziļākajā nozīmē, piezīmējot, ka grāmatas lielums ir gandrīz neiespējamā apvienojums.

J. Stradiņš, pasniegdams J. Strupuļa veidoto E. Siliņa balvas medaļu FEI Fizikālās laboratorijas vadītājai Intai Muzikantei (pati balva viņai jau pasniegta LZA pilnsapulcē š. g. 19. februārī), teica, ka mēs dzīvojam mazo patiesību pasaulē un lielo patiesību ēnā. Mazās patiesības kļūst triviālas, apnīkst, tādēļ nedrīkst izlaist no acīm lielās, jāredz kopsakarības. Inta Muzikante ir E. Siliņa skolniece, taču turpmāk šo balvu varēs saņemt ne tikai cietvielu fiziķi.

Grāmatas prezentācijā piedalījās E. I. Siliņa ģimene – dzīvesbiedre Dace, dēls Toms un meita Baiba, bijušie kolēģi no LZA Fizikālās enerģētikas institūta, mākslinieki. Skanēja mūzika, grāmatas fragmentus lasīja aktieris Āris Rozentāls. Tā šī pēcpusdiena izvērtās par skaistu piemiņas brīdi izcilajam zinātniekam un domātājam Edgaram Imantam Siliņam.

“Letonikas” programma Latvijas vidusskolā

Lai iepazīstinātu labāk skolēnus ar “Letonikas” materiāliem, skolotāji izmanto akadēmiķa Viktora Hausmaņa publikācijas par latviešu teātra problēmām, kā arī akadēmiķa Andra Caunes darbus, veltītus Rīgas vēsturei.

Filozofijas stundās 12. klases skolēni iepazīstās ar Zentas Mauriņas, Friča Bārdas un citu domātāju darbiem. Stundās izmantoju akadēmiķes M. Kūles un Dr. I. Šuvajeva metodoloģiju un pētījumus.

Šajā mācību gadā turpinājām skolas tradīcijas apmeklēt Vēstures un kuģniecības muzeju, Okupācijas muzeju un Valsts mākslas muzeju. Pērn izdevās kopā ar skolēniem apmeklēt izstādi “Rīga un latviešu dziesmu svētki” konferences laikā Kongresu namā.

Mūsu skolēni, pateicoties šim darbam, dziļāk var iepazīt latviešu tautas ieguldījumu pasaules kultūrā. Domājams, ka tas veicina šo cilvēku integrāciju latviešu sabiedrībā. Latviešu valoda, dainas, literatūra, Latvijas vēsture kļuva par mācību plānu neatņemamu sastāvdaļu mūsu mazajā privātskolā. Arī turpmāk domājam paplašināt zināšanas, kuras veicinātu “krieviski runājošo” sabiedrības iesaisti integrācijas procesā. Šis jautājums ir ļoti svarīgs, tāpēc tas ir arī iekļauts Latvijas Valsts izglītības programmas koncepcijas projektā. Taču, kā nereti notiek, akadēmisko zinātņu sasniegumi netiek publicēti lielos metienos un ir pieejami pārsvarā zinātniekiem. Skolai ir nepieciešami metodiskie un mācību materiāli, kuri izklāstītu skolēniem “Letonikas” problēmas pietiekoši populāri. Gribētos arī, lai jau šobrīd programma “Letonika” kļūtu pazīstama plašākai auditorijai, lai tās pētījumi tiktu iekļauti mācību grāmatās. Iespējams, ka iesākumā tas būtu tikai eksperiments. Tāpat jau tagad gribētos skolas bibliotēkas plauktos redzēt Latvijas zinātnieku jaunākos rakstu krājumus un dokumentālus materiālus. Tas noteikti celtu Latvijas zinātnes autoritāti, radītu daudz lielāku interesi ar visu to, ko apzīmē īsais vārds “Letonika”. Mēs, izglītības sistēmas pārstāvji, esam gatavi sadarboties šajā jomā.

Konkurss

Pamatojoties uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieku vārdisko balvu nolikumu, Latvijas Lauksaimniecības universitāte izsludina pretendentu konkursu

vārdiskai balvai inženierzinātnēs,

lauksaimniecības mehanizācijā.

Uz balvu var pretendēt Latvijas zinātnieki un tie ārzemju zināt nieki, kuru pētījumi ir nozīmīgi Latvijai. Balvu piešķir tikai atsevišķam zinātniekam, no autoru kolektīva – vadošajam autoram. Balvas laureāts saņem diplomu un prēmiju profesora mēnešalgas apmērā. Balvas laureātam ir tiesības uzrādīt “Apbalvots ar Arvīda Leppika balvu”.

Kandidātus Latvijas Lauksaimniecības universitātes Arvīda Leppika vārdiskās balvas pretendentu konkursam var izvirzīt LLU fakultāšu un institūtu domes, LLMZA locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, selekcijas, izmēģinājumu un mācību saimniecību zināt nieku kolektīvi.

Pieteikumi pretendentu konkursam iesniedzami Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zinātņu daļā, Jelgavas pilī, Lielā ielā 2, Jelgava, LV-3001, tālrunis 3005685, līdz 1999. gada 2. septembrim, pievienojot:

– izvirzītāja ieteikumu;

– izvirzīto darbu vai tā kopsavilkumu;

– autora Curriculum vitae;

– autora parakstītu izvirzītā darba anotāciju.

Iesniegtos darbus vērtēs ar LLU rektora rīkojumu noteikta konkursa komisija. Darbus, kas nav ieguvuši balvu, atpakaļ neizsniedz.

Balvu pasniegs Arvīda Leppika 110 gadu dzimšanas atceres dienā, 1997. gada 17. septembrī.

PIEDALĪSIMIES KONKURSĀ un VĒROSIM SAULES APTUMSUMU!

Ir iznācis “Zvaigžņotās Debess” kārtējais, 1999. gada vasaras numurs. Kā vienmēr, tā saturs ir daudzveidīgs un atspoguļo jaunāko pētījumu rezultātus astronomijā, sasniegumus kosmiskās telpas apgūšanā, mūsdienīgas filozofijas problēmas u. c. jautājumus, kas ir tradicionāla šī žurnāla tematikas sastāvdaļa. Taču šoreiz gribam pievērst īpašu uzmanību divām šajā izdevumā publicētām informācijām.

Pirmkārt, SIA “Projekts XXI” (direktors Jānis Kauliņš, viņš arī Latvijas Astronomijas biedrības viceprezidents) ir izsludinājis konkursu par labāko populārzinātnisko publikāciju latviešu valodā 1999. gadā. Konkursā tiks vērtētas gan publikācijas astronomijā, gan fizikā, matemātikā, ķīmijā, bioloģijā u. c. zinātnes nozarēs, un šajā “Zvaigžņotās Debess” numurā ir publicēts šī konkursa Nolikums.

Otrkārt, šajā žurnāla laidienā ir dota izsmeļoša informācija par mūsu gadsimta pēdējo pilno Saules aptumsumu, ko 11. augustā varēs novērot Eiropā un kā daļēju – arī Latvijā.

“Zvaigžņotās Debess” atbildīgais redaktors,

LZA korespondētājloceklis A. Balklavs-Grīnhofs

DISERTĀCIJU AIZSTĀVĒŠANA

Balsošanas rezultāti: par – 9 balsis, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

LU Astronomijas un fizikas nozaru habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 18. maija sēdēs piešķīra Dr. habil. phys. zinātnisko grādu lāzeru fizikas un spektroskopijas apakšnozarē:

1) LU Cietvielu fizikas institūta vadošajam pētniekam MĀRTIŅAM BALODIM par habilitācijas darbu – zinātnisku rakstu kopu “Retzemju pārejas apgabalu nepāru-nepāru kodolu pētījumi”.

Balsošanas rezultāti: par – 12, pret – nav, nederīgu biļetenu nav;

2) LU Cietvielu fizikas institūta vadošajam pētniekam VALĒRIJAM BONDARENKO par habilitācijas darbu – zinātnisku rakstu kopu “Telūra un bārija kodolu struktūras pētījumi”.

Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – 1, nederīgu biļetenu nav.

* * *

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības zinātnes nozares Lopkopības apakšnozares habilitācijas un promocijas padome piešķīra Dr. agr. zinātnisko grādu LLU Informātikas katedras lektorei LĪGAI PAURAI par promocijas darbu “Latvijas apstākļiem piemērota buļļu ciltsvērtēšanas modeļa izstrādāšana”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

RTU Ķīmijas nozares habilitācijas padome H-01 1999. gada 27. maija sēdē piešķīra ķīmijas habilitētā doktora zinātnisko grādu (Dr. habil. chem.) Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētniekam Edgaram Ābelem par habilitācijas darbu “Arēnu un heterēnu acil-, alkenil un alkinilatvasinājumu nukleofīlās aizvietošanās, halogenēšanas un ciklopievienošanās reakcijas starpfāžu katalīzes apstākļos”.

Balsošanas rezultāti: par – 16 balsis, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības nozares lauksaimniecības inženierzinātnes apakšnozares habilitācijas un promocijas padome 1999. g. 4. jūnija sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr. inž.) zinātnisko grādu Dainim Berjozam par disertāciju “Spēkratu pagriezes mehānismi un to ietekme uz pagrieziena kinemātiku”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Matemātikas zinātņu nozares habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 11. jūnija sēdē piešķīra matemātikas doktora (Dr. math.) zinātnisko grādu RTU Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātes lektorei Nadeždai Siņenko par promocijas darbu “Diferenciāl vienādojumu ar Markova impulsu atgriezenisko saiti asimptotiskās analīzes robežteorēmas”.

Balsošanas rezultāti: par – 12, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Matemātikas zinātņu nozares habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 11. jūnija sēdē piešķīra matemātikas doktora (Dr. math.) zinātnisko grādu RTU Matemātikas un informātikas institūta pētniekam Dainim Geidmanim par promocijas darbu “Alternējoši un varbūtiski automāti viena burta alfabētā”.

Balsošanas rezultāti: par – 12, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav.

* * *

Rīgas Tehniskās universitātes habilitācijas un promocijas padome H-02 1999. gada 15. jūnija sēdē piešķīra:

Dr. inž. zinātnisko grādu ķīmiskās tehnoloģijas apakšnozarē RTU ĶTF Silikātu materiālu institūtu doktorantei LINDAI KRĀĢEI par promocijas darbu “Šūnakmens korozija un restaurācija”.

Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav;

* * *

Dr. inž. zinātnisko grādu ķīmiskās tehnoloģijas apakšnozarē RTU ĶTF Silikātu materiālu institūtu asistentei INETAI ROZENŠTRAUHAI par promocijas darbu “Stiklkeramika ar multibarjeru struktūru no rūpnieciskiem atkritumiem”.

Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav.

* * *

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības nozares lauksaimniecības inženierzinātnes apakšnozares habilitācijas un promocijas padome 1999. g. 18. jūnija sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr. inž.) zinātnisko grādu Aivaram Kaķītim par disertāciju “Energoekonomiskas sapropeļa ieguves tehnoloģijas”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas zinātņu habilitācijas un promocijas padome 1999. g. 28. jūnija sēdē piešķīra ģeogrāfijas doktora (Dr. geogr.) zinātnisko grādu cilvēka ģeogrāfijas apakšnozarē Pēterim Šķiņķim par promocijas darbu “Teritorijas un teritoriālās stratēģijas Latvijā”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgs biļetens – 1.

* * *

Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas habilitācijas un promocijas padomes 1999. gada 29. jūnija sēdē Valdim Muktupāvelam vienbalsīgi piešķirts doktora grāds (Dr. art.) par pētījumu “Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika”.