Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1999. gada  17. septembris: 15 (181)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Baltijas valstu Zinātņu akadēmiju konference

Š. g. 16.–17. septembrī Rīgā notika skaita ziņā vienpadsmitā Baltijas valstu zinātņu akadēmiju konference. To hronoloģija ir šāda:

1. Tallina, 1990. gada 26.– 28.jūnijs

2. Rīga, 1990. gada 1. novembris

3. Viļņa, 1991. gada 12. novembris

4. Tallina, 1992. gada 16. decembris

5. Rīga, 1993. gada 8. septembris

6. Viļņa, 1994. gada 17. jūnijs

7. Tallina, 1995. gada 14.–15. septembris

8. Jūrmala, 1996. gada 6.–7. septembris (kopā ar Ziemeļvalstu zinātņu akadēmijām)

9. Viļņa, 1997. gada 22.–23. septembris (kopā ar Ziemeļvalstu zinātņu akadēmijām)

10. Tallina, 1998. gada 2.–3. oktobris (kopā ar Ziemeļvalstu zinātņu akadēmijām)

11. Rīga, 1999. gada 16.–17. septembris

Pagājušajā gadā Tallinā tika nolemts Baltijas valstu zinātņu akadēmiju un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju kopīgas konferences noturēt ik pēc diviem gadiem, tādēļ nākamā paplašinātā konference notiks 2000. gadā Helsinkos, bet šajā konferencē tradicionāli tika aplūkots zinātnes pašreizējais stāvoklis trijās Baltijas valstīs, īsi ziņots par kopīgo zinātnisko programmu izpildi (diemžēl nebija ieradušies visi šo programmu vadītāji, tādēļ ziņojumiem dažkārt bija formāls raksturs). Protams, ka visvairāk tika runāts par zinātnes finansējumu, par attieksmi pret zinātni – gan no valdību, gan sabiedrības puses, kas ir krasi atšķirīga, teiksim, Igaunijā un Latvijā. Klausoties Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidenta prof. Jiri Engelbrehta referātu un aplūkojot Igaunijas zinātnes vadības un finansēšanas shēmu, gribot negribot jādomā, kurā brīdī vai, pareizāk sakot, laika sprīdī Latvijas zinātnieki savstarpējās attiecībās ar valdību un sabiedrību ir pieļāvuši kļūdas, kuru sekas mēs tik sāpīgi pārdzīvojam šobrīd. Tāpat kā laulībā attiecību sarežģījumos un savstarpējā atsalumā parasti vainīgas ir abas puses, lai kā katra vainu gribētu uzvelt otrai, tā diez vai ir prātīgi visā vainot tikai neizglītotu sabiedrību un neizprotošu valdību.

Zinātņu akadēmiju konferencē, kura 17. septembra pēcpusdienā pārauga 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, pirmo reizi tika pasniegtas Baltijas valstu zinātņu akadēmiju medaļas (tās kala mākslinieks J. Mikāns) – nevalstisku apbalvojumu, kas kopš šī gada tiks pasniegts līdzās valstiskajām Baltijas asamblejas balvām, no kurām viena tradicionāli arī tiek pasniegta par sasniegumiem zinātnē.

Pirmie Baltijas valstu zinātņu akadēmiju balvu laureāti ir: ĒVALDS OJAVERS, Igaunijas Jūras pētījumu institūta vicedirektors – par būtisku ieguldījumu kopīgās Baltijas jūras zinātniskās izpētes programmas izpētē, JURIS POŽELA, Lietuvas Zinātņu akadēmijas bijušais prezidents – par ievērojamu ieguldījumu, organizējot un attīstot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju sadarbību, un JĀNIS STRADIŅŠ, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents – par izcilu ieguldījumu Baltijas un Ziemeļvalstu zinātnieku sadarbības veicināšanā un Baltijas zinātnes vēstures konferenču organizēšanā. Apbalvojumus pasniedza Latvijas Valsts prezidente, LZA akadēmiķe  Vaira Vīķe-Freiberga.

Z. K.

Baltijas valstu Zinātņu akadēmiju konferences komunikē

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Zinātņu akadēmiju (turpmāk – Baltijas akadēmiju) delegācijas, konstatējot savstarpējās sadarbības progresu, apliecina nepieciešamību paplašināt šīs zinātniskās sadarbības vērienu un mērogus.

Konference analizēja un apsprieda sekojošas problēmas:

• pašreizējā pētniecības un attīstības situācija Baltijas valstīs;

• Baltijas akadēmiju kopīgās pētījumu programmas: rezultāti, finansējums, perspektīvas;

• Baltijas valstu Zinātņu akadēmiju ierosinātās Eiropas Zinātņu akadēmiju asociācijas (ALLEA) darba grupas “Zinātnes stratēģija Eiropas mazajās valstīs” darbība;

• Baltijas akadēmiju turpmākās sadarbības attīstība;

• Baltijas un Ziemeļvalstu zinātnisko organizāciju sadarbības turpmākā attīstība;

• Baltijas intelektuālās sadarbības konferences turpmākā attīstība.

Apspriežot sadarbību zinātnē un situāciju Baltijas valstīs, konference izsaka rūpes par zinātnes stāvokli, pētniecības un attīstības finansējumu visās trijās Baltijas valstīs un atzīmē, ka visievērojamākos pa nākumus aizvadītajā gadā guvušas šādas triju Baltijas akadēmiju aktivitātes:

• ierosinājums izveidot Eiropas Zinātņu akadēmiju asociācijas (ALLEA) darba grupu “Zinātnes stratēģija Eiropas mazajās valstīs”, kuru akceptēja ALLEA (koordinators J. Engelbrehts, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents);

• Baltijas Studiju veicināšanas Asociācijas (AABS) un triju Baltijas valstu Zinātņu akadēmiju parakstītais memorands, kura rezultātā panākta vienošanās ar AABS pārstāvjiem par pētījumu projektu “Baltijas valstis 50 totalitārā režīma gados” un piedalīšanos AABS konferencēs;

• Baltijas akadēmiju medaļas nodibināšana un pirmo medaļu pasniegšana laureātiem;

• triju Baltijas valstu delegāciju, tai skaitā šo valstu Zinātņu akadēmiju prezidentu un pārstāvju piedalīšanās Pasaules Zinātnes konferencē (Budapešta, 1999. gada jūnijs–jūlijs);

• Baltijas Intelektuālās sadarbības konferences atzīšana UNESCO par Budapeštas Pasaules Zinātnes konferences pēcsimpoziju;

• kopīga ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju (Vīne) izdevuma “Nacionālā identitāte un Eiropas skatījums” publicēšana Rīgā tuvākajā laikā;

• sadarbības ar Ziemeļvalstu zinātnisko sabiedrību turpināšana. Uzsākts Baltijas – Zviedrijas kopprojekts “Ekonomiskās un sociālās izmaiņas Baltijā pēc 1990. gada. Analītisks pētījums”, kuru ierosinājis vēstnieks, LZA ārzemju loceklis A. Adāls un kuru atbalsta Salena fonds (Zviedrija);

• Latvijas Zinātņu akadēmijas, piedaloties Lietuvas zinātniekiem, noorganizētais I Sēlijas kongress (Aknīste–Viesīte, 1999. gada maijā), Lituānistikas centra atvēršana Latvijas Universitātē;

Konferencē apsprieda šādas Baltijas akadēmiju kopīgās pētniecības programmas:

• Baltijas jūras zinātniskās izpētes programmu (koordinators profesors Gunārs Andrušaitis);

• Baltijas enerģētisko pētījumu programmu (koordinators profesors Jurģis Vilems);

• Baltijas pētniecības programmu humanitārajās un sociālajās zinātnēs (“Baltonika”, koordinators profesors Jans Roos);

• Baltijas iedzīvotāju bioloģiskā un etniskā vēsture interdisciplinārā pieejā (koordinators profesors Ričards Villems).

Par šīm programmām konference:

• uzsvēra to lielo nozīmību Baltijas reģionam un atzinīgi novērtēja koordinatoru centienus šo programmu izstrādē;

• uz turpmākajiem diviem gadiem nolēma nozīmēt jaunu “Baltijas pētniecības programmas humanitārajās un sociālajās zinātnēs” (“Baltonika”) koordinatoru – profesoru Pēteri Tulvisti (Igaunija);

• sastapās ar saprotamām grūtībām jaunas kopīgas programmas “Latvijas, Lietuvas un Igaunijas integrācijas Eiropas Savienībā sociālekonomiskie aspekti” sagatavošanā (koordinators profesors Aleksandrs Vasiļausks) un nolēma meklēt šīs īpaši ievērojamās tēmas citus organizācijas veidus;

• atkārtoti uzsvēra nepieciešamību rast jaunus veidus programmu finansēšanā un atbalstīšanā.

Konferences dalībnieki vienojās sasaukt turpmākās Baltijas Zinātņu akadēmiju sanāksmes katru otro gadu un lūdz Lietuvas Zinātņu akadēmiju sarīkot nākamo konferenci Viļņā 2001. gadā.

Konferences dalībnieki ir pārliecināti, ka informācijas apmaiņa un darbības koordinācija triju Baltijas Zinātņu akadēmiju starpā ir jāturpina, ņemot vērā zinātnes kopīgo vēsturi un kopīgās problēmas šajā reģionā.

Baltijas Zinātņu akadēmiju sanāksme notika kopā ar 7. Baltijas Intelektuālās sadarbības konferenci, kurā apsprieda Baltijas valstīm vitāli svarīgās zinātnes un intelektuālo vērtību problēmas. Konferencē piedalījās Latvijas Republikas prezidente LZA īstenā locekle Vaira Vīķe-Freiberga un Baltijas Asamblejas Prezidija priekšsēdētājs Romualds Ražuks.

Baltijas Zinātņu akadēmiju konferences dalībnieki iesaka:

• aicināt iesaistīto valstu valdības ievērojami palielināt finansiālo un organizatorisko atbalstu pētniecībai un attīstībai, kā arī Baltijas akadēmiju programmām;

• aicināt kopīgo pētniecības programmu koordinatorus un akadēmiju valdes veikt efektīvus pasākumus, lai panāktu šo programmu izpildi;

• izveidot datu bāzes par tiem Baltijas zinātniekiem, kuriem ir projekti un publikācijas kopīgi ar pētniekiem no citām Baltijas reģiona valstīm;

• izveidot datu bāzes par ārvalstu zinātniekiem vai organizācijām visā pasaulē, kuri, iespējams, ir ieinteresēti Baltijas pētniecības un attīstības problēmu risināšanā;

• veicināt sadarbību ar AABS un Baltijas institūtu (Stokholmā);

• turpināt Baltijas Intelektuālās sadarbības konferenču sasaukšanu kopīgi ar UNESCO, Baltijas Asambleju, universitātēm un dažādām inteliģences apvienībām (organizācijām);

• organizēt triju Baltijas akadēmiju turpmāko sadarbību saskaņā ar Pasaules Zinātnes konferences (Budapešta, 1999) Deklarāciju.

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā
profesors Jānis Stradiņš, prezidents

Lietuvas Zinātņu akadēmijas vārdā
profesors Eduards Vilks, viceprezidents

Šīsdienas konference savā ziņā ir veltījums 23. augustam, leģendārā Baltijas ceļa gadadienai. To var uzskatīt par 23. augusta Latvijas inteliģences konferences turpinājumu un reizē kā par UNESCO un ICSU Budapeštas zinātnes kongresa pēckonferenci. Taču tai ir arī cita dimensija – tā vēlas atdzīvināt Baltijas intelektuālās sadarbības konferenču tradīciju, kuras rīkoja pirms kara, kopš 1935. gada, Baltijas valstīm toreiz traģiskā, zaudētā vēstures situācijā. Simboliski, ka pēdējā VI BISK notika Tallinā 1940. gada 15.–16. jūnijā, kad Baltijas valstīs jau ieripoja Sarkanās armijas tanki. Šo konferenču rīkošana un žurnāla “Revue Baltique” izdošana pat figurēja Molotova diplomātiskajā notā kā viens no ieganstiem, kāpēc ienāk svešā karaspēka papildkontingenti, jo, lūk, mazās valstiņas veidojot militāru antanti pret lielo PSRS, kaut gan nekas vairāk par garīgu antanti veidots netika.

Nejauši izdevās atrast Latvijas Studentu padomes sekretāra K. Šmita dramatiskās atmiņas, ko tas atstājis par 6. intelektuālās sadarbības konferenci, kura 1940. gada 15. jūnijā aizsākās Tallinā: “Galā izrādes laikā Estonijas teātrī saņēmām ziņu, ka pašlaik krievi okupē Lietu vu. Latvijas saimniecisko un politisko delegāciju pārstāvji steidzami at griezās uz Rīgu […]. Operas izrāde turpinājās, kurai sekoja lielisks rauts, bet garastāvoklis bija nospiests. Otrā dienā sanāksmes pārtrauca, jo arī Tallinā sāka iemaršēt krievu karaspēks. Noskatījāmies krievu ātrlaivu iebraukšanu Paldiski ostā un tanku ieripošanu Tallinas pilsētā. Iedzīvotāju izturēšanās bija apbrīnojama, viņi nelikās tankus redzam. Šo nicināšanas izpausmi es vēl šodien redzu. Nākošajā naktī sākām ar vil cienu atpakaļceļu uz Rīgu. Muitas pārbaude un pasu kontrole vairs nebija. Rīgā iebraucām otrā dienā pēc krievu ienākšanas. Iespaids bija drūms.” Citas liecības ļauj konstatēt, ka svētdienā, 1940. gada 16. jūnijā, Tallinas Drāmas teātrī, gan stipri īsinātā apjomā, pāris stundās tomēr notika 6. Baltijas intelektuālās sadarbības konference (referēja Igaunijas Rūpniecības un tirdzniecības kameru priekšsēdis J. Puhks par Baltijas valstu pašapgādi kara apstākļos, O. Nonācs – par mūsu valsts kulturālo vērtību apmaiņu, O. Šostaks – par darba aizsardzību Lietuvā), un vakarā Tallinas pilsētas vecākais Antons Ulsons nolasīja rezolūciju un nodeva sadarbības biroja prezidēšanu Latvijai (lietuvji konferenci jau bija atstājuši).

Tas viss ļauj varmācīgi pārtraukto konferenci uzskatīt par notikušu un apzīmēt mūsu šīsdienas konferenci par 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci.

Pirmskara konferences sprieda par visdažādākā veida sadarbību, par nacionālo zinātņu akadēmiju dibināšanu katrā valstī, par Baltijas institūtu izveidošanu, par lingua franca Baltijas valstīs, par visu triju valodu un visu valstu vēstures mācīšanu, par zinātnieku un studentu sadarbību. Ar cieņu atceramies šo konferenču veidotājus un dalībniekus, daudzi no tiem kļuva par totalitāro lielvaru upuriem; referātus lasīja un disku sijās piedalījās ievērojamas tālaika personības – M. Rēmeris, J. Baltrušaitis, A. Piip, L. Puusepp, L. Adamovičs, J. Auškāps, F. Balodis, A. Švābe, E. Blese u. c. Pirmā iniciatīva nāca no Lietuvas. Protams, hitleriešu okupētajā Ostlandē kara apstākļos uzturēt Baltijas antanti nebija iespējams, taču par to iestājās nacionālā pretestības kustība, ko Latvijā vadīja profesors Konstantīns Čakste (mūsu pirmā Valsts prezidenta, dedzīga Baltijas vienības piekritēja Jāņa Čakstes dēls), jaunatnes patriotiskās organizācijas, un tieši šajos ekstremālajos apstākļos vienības esenciāls vērtību saprata labāk nekā pirms kara.

Šajā zālē redzams arhitekta Valentīna Silamiķeļa darināts ne oficiālais Baltijas karogs (baltā svītra no Igaunijas karoga, karmīnsarkanā – no Latvijas un dzeltenā no Lietuvas), kas zīmēts Rīgā 1944. gada nacionālās pretestības kustībā un pirmoreiz pacelts 1945. gada vasarā Gotlandē internēto baltiešu karavīru nometnē pirms viņu izdošanas.

Padomju okupācijas apstākļos šo garīgo antanti mūsu intelektuāļi, mūsu tautas vairāk vai mazāk uzturēja dzīvu visus 50 nebrīves gadus, veidojot sadarbību akadēmiskajā jomā, kopējus studentu svētkus “Gaudeamus”, festivālu “Baltica”, tradicionālās Baltijas zinātņu vēstures konferences (kopš 1958. gada). Iespaidīga bija baltiešu sadarbība trimdā, kuras spilgtākais apliecinājums intelektuālajā jomā bija Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) dibināšana 1968. gadā Vašingtonā.

Tātad Baltijas vienotība, tās peripetijas, simboli joprojām ir viens no šīs konferences vadmotīviem. Vai šī vienotība šodien ir fikcija, mākslīga konstrukcija? Jā, daudzējādā ziņā mēs esam konkurenti, runā par naftas, reņģu, olu, cūku, robežu konfliktiem, taču uz jautājumu, vai uz Eiropas Savienību labāk iet vienoti vai šķirti, visumā atbildam pozitīvi. Tiesa, socioloģiskās aptaujas Latvijā (1998) liecina, ka Baltijas vienotības ideja nav vadošā – 81% cilvēku sevi un savas intereses saista ar Latvijas valsti, 78% – ar tiešo dzīves vietu (pilsētu, pagastu), 32,5% – ar Eiropu, 15% – ar pasauli un 23% – ar Baltijas valstīm (reģionu). Taču jebkurā gadījumā Baltija ir reģions ar kopējām interesēm, te nav Balkāni, drīzāk veidojas Beniluksa konstrukcija. Veidot sabiedrisko domu, veicināt sabiedrības interesi par vienotības nepieciešamību, tās vēsturisko argumentāciju varētu būt viens no konferences uzdevumiem.

Kas mūs vieno, kas mūs šķir? Mūs vieno vēsture, tradīcijas, kopējs ceļš uz Eiropu, mūs šķir valoda, zināmā mērā attīstības tempu un kvalitātes atšķirības, savtīgas ekonomiskas intereses, pārmērīgs indivi duālisms, nacionāls egoisms, reizēm – skaudība.

Taču šodien svarīgāk skatīties ne vēsturē, bet nākotnē, tādēļ konferencei ir cits motīvs – Baltijas ceļš ir arī Baltijas valstu ceļš uz Eiropas Savienību, uz vienotu Eiropu. Šai vienotai Eiropai tomēr jābūt individuālai un reģionalizētai, līdz ar to īstenojas formula 5+3 (Ziemeļvalstis + Baltijas valstis) un izceļas īpašs Baltijas jūras valstu reģions (ar 60 miljoniem iedzīvotāju) ap Baltijas jūru kā Eiropas vienīgo un īsto Vidusjūru. Kā veicināt eiropeiskās un arī reģionālās apziņas izplatību? Kā veicināt saprašanos visā Austrumeiropas reģionā, lai tā nebūtu krīžu un potenciālu konfliktu zona? Vēsturiski Baltijas valstis (kādreiz Baltijas provinces) bijušas starpnieks starp Austrumiem un Rietumiem, starp Vāciju un Krieviju. Bagāta vēsturiska pieredze šajā ziņā ir augstskolām, īpaši Tartu (Tērbatas) universitātei, arī Viļņas universitātei. Taču Baltijai ne mazāk raksturīga ir arī Dienvidu–Ziemeļu dimensija: no vienas puses – katoliskā Polija, no otras puses – protestantiskās Ziemeļvalstis. Tātad esam ne tikai divseju Jānuss, bet īsts problēmu krusts, problēmu loks Eiropai. Iepriecina, ka šodien konferencē tik plaši piedalās Eiropas Savienības prezidējošā valsts Somija, arī citas Ziemeļvalstis. Ir jāizsaka atbalsts Zviedrijas vēstnieka profesora A. Adāla idejai, ka šādas konferences ar laiku varētu kļūt par visa šī Eiropas reģiona forumu, iekļaujot formulā arī Ziemeļvalstis, Poliju, Pēterburgu. Ja šodien vai nākamajā konferencē mēs pieņemtu atzinumu, ka šādām konferencēm jākļūst regulārām, tad varētu arī atzīt: šodien aplūkojam Ziemeļu dimensiju, turp māk varētu analizēt arī Vācijas, Polijas, Krievijas tradicionālās saites ar Baltiju (šaurākā nozīmē), iezīmēt pozitīvas nākotnes izredzes.

Kāpēc vajadzīgs intelektuāls, nevis politisks forums? Svētajos Rakstos ir sacīts, ka iesākumā bija Vārds. Ekonomika un politika veidojas stihiski, balstoties uz tautu mentalitāti, pieredzi, tradīcijām, intelektuālajām vērtībām. Tieši gara jomā saprašanās panākama visātrāk. Baltijas asamblejas ietvaros iedibinātas prēmijas literatūrā, mākslā, zinātnē. Saprašanos valstiskā, politiskā līmenī jāpapildina ar nevalstisko organizāciju starpniecību, kas īsteno “tautas diplomātiju”, šajā gadījumā intelektuālo diplomātiju, vērtību apmaiņu. Kopš 1990. gada, kad Tallinā pirmoreiz sanāca triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju apspriede, tradicionāla kļuvusi sadarbība to starpā, tās risina 4 kopējas programmas, kuras šorīt apspriedām. Akadēmiju gadskārtējās konferences ir regulāras, kopš 1996. gada tas notiek kopā ar Ziemeļvalstu zinātņu akadēmijām pēc jau pieminētās formulas 3+5. Pērn pieņēmām lēmumu konferences pēc formulas 3+5 rīkot ik otru gadu (tāda nākamgad notiks Helsinkos), bet starplaikā pulcēties tikai trim Baltijas zinātņu akadēmijām, kombinējot to ar zinātnisku konferenci, šajā gadījumā ar 7. BISK. Ir gandarījums, ka mūsu iniciatīvu atbalsta ne tikai UNESCO, bet arī Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmija Vīnē, tās prezidents prof. F. Ungers, liels baltiešu draugs, kas solījis gādāt par referātu izdošanu šīs Eiropas akadēmijas annāļu sērijā.

Zinātņu akadēmijām ir īpaša misija un īpaša atbildība gan mūsu Baltijas valstu vienotības pamatošanā un uzturēšanā, gan arī atbildība par intelektuālo vērtību godā celšanu šajā reģionā. Eiropas Savienībai nav vajadzīgas trīs “muļķu zemes”, un mūsu uzdevums ir panākt, lai tiktu uzturēta izglītība kā reāla mūsu valstu prioritāte, turklāt ne tikai zemākajā, pragmātiskajā skolu līmenī, amatniecības un Fachhocschule līmenī, bet arī augstākajā, zinātnes, jaunu zināšanu veidošanas līmenī. Tādēļ mūsu diskusija 21. gadsimta gaidās aptver intelektuāļus, masu mediju un valdības pārstāvjus.

Īpašs prieks mums ir šajā konferencē sveikt mūsu jauno Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, gan kā referenti, gan kā Latvijas ZA locekli, īpaši atgādinot arī viņas ievērojamos nopelnus baltiešu vienotības uzturēšanā trimdā, ko viņa veikusi, pildot AABS prezidentes godpilno amatu. Mēs Latvijā liekam uz viņu lielas cerības, tāpat kā uz valstu vadītājiem mūsu kaimiņos, ka viņi veicinās sabiedrībā šo vērtību izpratni un ļaus ieiet mūsu valstīm nākamajā gadu tūkstotī kā intelektuāli augsti attīstītām tautām un valstīm, kas bagātinās Eiropas un pasaules kultūru, izglītību un zinātni ar savu, kaut nelielo, tomēr pašu izloloto, izsāpēto, izdzīvoto pieredzi.

7. Baltijas intelektuālās sadarbības konferences rezolūcija

1999. gada 17.–18. septembris

Šī konference atjauno tradicionālās Baltijas valstu inteliģences sanāksmes, kuru sasaukšanu rosināja UNESCO priekštecis – Tautu Savienības Intelektuālās sadarbības institūts (Parīze). Konferences notika no 1935. gada līdz 1940. gadam. Tajās piedalījās Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Somijas un reizēm arī Zviedrijas un Dānijas pārstāvji.

Pirmā Baltijas intelektuālās sadarbības konference notika Kauņā (1935. g.), otrā – Tartu (1936. g.) trešā – Helsinkos (1937. g.), ceturtā – Rīgā (1938. g. vienlaikus ar “Baltijas nedēļu”, ar vislielāko dalībnieku skaitu), piektā – Kauņā (1939. g.). 6. konference tika rīkota Tallinā (1940. gada 15.–17. jūnijā, vienlaikus ar “Baltijas nedēļu”), taču tā nenotika pilnā apjomā, jo 1940. gada 17. jūnijā Sarkanā armija varmācīgi okupēja Baltijas valstis.

Konferencēs tika aplūkotas visdažādākās tēmas, t. sk.: zinātniskā sadarbība, augstskolu mācību grāmatu izdošana, studentu apmaiņa, saziņas valoda Baltijas valstīs, kopīgu žurnālu izdošana, literatūras, mākslas un mūzikas apskati, Baltijas institūta dibināšana, zinātņu akadēmiju dibināšana, žurnāla Revue Baltique izdošana. Konferencēs referēja ievērojamas tā laika personības.

Pēc gandrīz 60 gadu pārtraukuma, kas ietvēra 2. pasaules karu un okupāciju, Baltijas valstu inteliģences pārstāvji atkal tiekas Rīgā, lai atjaunotu pirmskara inteliģences konferenču tradīciju un veicinātu savstarpējo sadarbību.

Mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados Eiropa bija sadalījusies blokos, valstīm nostājoties citai pret citu. Šī konference norisinās jaunajā Eiropā, kurā pašlaik notiek apvienošanās process. Vienotās Eiropas iekšienē ir atrodami tālejoši sekmīgas reģionālas sadarbības piemēri un pat reģionālas identitātes modeļu veidošanās (Ziemeļvalstīs), kā arī mēģinājumi radīt jaunus sadarbības reģionus, piemēram, valstīs ap Baltijas jūru.

1940. gada 16. jūnijā pārtrauktajā 6. Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē Tallinas pilsētas mērs paziņoja, ka nākamā konference tiks sarīkota Rīgā. Diemžēl tas nenotika.

Līdz ar to notiekošā konference jāuzskata par 7. konferenci.

Atrašanās tuvu kaimiņos, kopīgā vēsturiskā pieredze, kā arī lielā mērā līdzīgais stāvoklis šodienas pasaulē būtu uzskatāmi par labvēlīgiem priekšnoteikumiem ciešai sadarbībai starp trim Baltijas valstīm.

Tātad ir svarīgi:

– apspriest un atrast risinājumus mūsu kopīgajām problēmām, kā, piemēram, vides, ieskaitot Baltijas jūru, aizsardzībai;

– pētīt mūsu kopīgo vēstures mantojumu, darīt zināmu pasaulē mūsu unikālo vēsturisko pieredzi, kā arī informāciju par nesenajiem sociālajiem procesiem Baltijas valstīs;

– kopīgi īstenot akadēmiskas un citas intelektuālas ierosmes, kuras nav iespējams veikt katrai valstij atsevišķi;

– veicināt studentu un mācībspēku apmaiņu starp Baltijas valstu universitātēm, iedibinot īpašus grantus un stipendijas;

– sniegt plašāku informāciju pārējo divu valstu iedzīvotājiem, ieskaitot skolu jaunatni, par savas valsts dabu, vēsturi un ikdienas dzīvi;

– veicināt akadēmiskas diskusijas par mūsu valstīs notiekošajām reformām un pārejas procesiem, ieskaitot izglītību, zinātni un inovāciju procesu;

– veicināt zinātnieku piedalīšanos atklātās diskusijās par demokrātisku institūciju un prasmīgas pārvaldes attīstīšanu Baltijas jūras reģiona valstīs un šo valstu starpā;

– palielināt konferenču organizatoru loku, lūdzot piedalīties Baltijas asambleju, kā arī Baltijas valstu universitātes, radošās savienības u.c.;

– atbalstīt ierosmi vērsties UNESCO kā Starptautiskās intelektuālās sadarbības institūta pēcteces ar lūgumu atbalstīt turpmāko Baltijas intelektuālās sadarbības konferenču organizēšanu, kā arī iesaistīties speciālas sēdes sagatavošanā 2000. gadā par mazo valstu lomu starptautiskajā intelektuālajā sadarbībā.

Konference nolēma lūgt 8. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci rīkot 2001. gadā, Igaunijas Zinātņu akadēmijai uzņemoties šīs konferences organizēšanu.

Viena no izplatītākajām tendencēm Latvijas integrācijas ceļā uz ES ir formālisma kultivēšana, kas izpaužas kā formāla – birokrātiska un politiska ES un EP direktīvu pieņemšana, neanalizējot to, kādā veidā šīs direktīvas mainīs un ietekmēs procesus Latvijas sabiedrībā. Doku mentālie akti nav tikai formāli, jo tie paredz cilvēka un sabiedrības darbības robežas, kuras nav iespējams organizēt tikai direktīvā formā, bet gan sociālo attiecību attīstības formā. Dokumenti ir saistīti ar pārmaiņām sabiedrībā, tie jūtīgi fiksē to, vai sabiedrība ir gatava pārmaiņām vai nē, tāpēc būtiski svarīgi ir tie plaša spektra pētījumi, kurus veic institūta sociologi un FSI Etnisko studiju centra zinātnieki.

Viena no tēmām, pie kurām šīs programmas ietvaros strādā institūta zinātnieki, ir saistīta ar vērtību aspektu izpēti. Vērtību aspekts nav tikai šaurs filozofijas vai kulturoloģijas jautājums, tas skar gan cilvēka izvēli un motivāciju, gan sabiedrības morālo un humanitāro stāju, jo vērtību aspekts caurauž visus sociālo, politisko un ekonomisko reformu gaitu. Vērtību aspekts ir saistīts ar sociālās un nacionālās identitātes jautā jumiem un sabiedrības integrācijas problēmām, kas tik smagi risinās mūsdienu Latvijā. Tieši šīs atziņas ir apkopotas grāmatā “NATIONAL IDENTITY AND VISION OF EUROPE”, Rīga, 1999., kura ar Academia Scientarum et Artium Europae un personīgi tās prezidenta Feliksa Ungera kunga atbalstu nāk klajā šobrīd. Grāmata tiek izdota angļu valodā, tātad domāta Latvijas tēla reprezentācijai. Grāmatas autoru vidū ir tādi pazīstami zinātnieki kā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un EUROLAT dibinātājs Jānis Stradiņš, akadēmiķi Uldis Viesturs un Andris Caune. Visplašāk šajā grāmatā ir pārstāvēti Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnieki, kas vienlaicīgi ir arī LU mācībspēki: profesore Maija Kūle “The Idea of Europe in Latvia”, asociētie profesori Aija Priedīte “Latvian Identity and European Identity”, Elga Freiberga “European Values and Latvian Identity”, Aivars Tabuns “Estranged European – sociological Investigation of Latvian Society”. Savā ziņā tas ir pirmais pētījums Latvijā, kurā ir aplūkoti tieši vērtību integrācijas aspekti, kas skar cilvēka brīvību, izvēli, identitāti un attieksmju veidošanos.

Rīgas grāmatnīcās ir parādījies somu zinātnieces Marjes Nisinenas (Marje Nissinen) darbs “Latvia’s transition to a Market Economu”. (Political Determination of Economic Reforms), USA, 1999. Darbs tapis ar Londonas univesitātes Baltijas studiju centra atbalstu. Grāmatā atrodamā analīze nav glaimojoša Latvijas sabiedrībai, jo tās autore norāda uz to, ka ekonomisko reformu šķērslis ir rodams politikā – veidā, kā tiek organizēta Latvijas sabiedriskā dzīve. Grāmata satur diezgan daudz novecojušu faktu, ziņas par politiskajām partijām, kuru darbība ir vai nu pieklususi vai izbeigusies – Zīgerista partija, “Saimnieks”, “Kristīgie demokrāti” utt. Šī grāmata fiksē vairākas iezīmes, kas pēc Latvijas mērogiem ir ārpus ekonomiskajām un politiskajām reformām – inteliģences attieksmi, kura tiek traktēta kā šizofrēniska, integrācijas problēmas, identitātes jautājumus. Šis “skats no ārpuses” neapšaubāmi izskanēs pārliecinošāk nekā tas, ko veic Latvijas zinātnieki, un to būs grūti atspēkot pat tad, ja tas ir kļūdains. Kāpēc šāds secinājums par atspēkošanas grūtībām? Tāpēc, ka spriežot pēc grāmatas cenas, kas ir 27 lati, šīs grāmatas iegāde ir liela finansiāla rakstura problēma Latvijas zināt niekiem. Tas programmas finansējuma apjoms, ko saņem FSI, ir pārāk niecīgs, lai varētu domāt par grāmatu iegādi un pētījumu tālāku attīstību. Tas nozīmē, ka jaunu tēmu izstrāde un jauno zinātnieku iesaistīšana jau izstrādātajās tēmās tiek apgrūtināta. Atkal jāuzdod jautājums par to, vai integrācija ES ir tikai dokumentu rakstīšana un tautas pareiza ap gaismošana, vai arī tā ir humanitārās, tātad apziņas un zināšanu sfēras attīstība? Acīmredzot, būtu nepieciešams gan valdības komentārs, gan koncepcija par to, kādi tad īsti ir integrācijas pamati un mērķi.

Arī Latvijā ir iznākusi grāmata, kas veltīta Latvijas integrācijas ekonomiskajiem un politiskajiem aspektiem – LZA Ekonomikas institūts ir laidis klajā atskaiti par sava pētījuma sadaļu “EIROPAS INTEGRĀCIJA UN LATVIJAS TAUTSAIMNIECĪBA”, Rīga, 1999., kurā apkopoti 1998. gada oktobra konferences materiāli. Šajā grāmatā ir atrodams “skats no iekšpuses” uz tām problēmām, kas skar Latviju ceļā uz integrāciju ES. Šajā grāmatā ir aplūkots diezgan daudzveidīgs problēmu spektrs – sākot no sociālo, politisko un ekonomisko aspektu analīzes, beidzot ar ieskatu vērtīborientāciju atšķirībās. Lielākā grāmatas daļa ir veltīta ekonomisko faktoru analīzei, kas izvērsti un sazaroti skar problēmu loku, ko jārisina Latvijai. Grāmata var kalpot par izziņas materiālu tālākai problēmu analīzei, fiksējot tos problēmu samezglojumu punktus, kas skar Latvijas sabiedrības attīstību kopumā. Šajā darbā ir piedalījušies arī FSI vadošie pētnieki Vilnis Zariņš “Latvijas paredzamās sabiedriskās problēmas, integrējoties ES”, Solveiga Krūmiņa-Koņkova “Reliģiskās minoritātes Latvijā Eiropas likumdošanas kontekstā” un Elga Freiberga “Eiropas vērtības un Latvijas vērtības”. Jāsecina, ka šī publikācija ir labs sadarbības piemērs, kas īstenojies programmas ietvaros, un arī FSI zinātnieki ir ieskicējuši Latvijas sabiedrībai aktuālus pētniecības virzienus, kas prasa tālāku izstrādi.

Filozofijas un socioloģijas institūta ietvaros turpinās darbs pie tiem integrācijas aspektiem, kas saistās ar Latvijas sabiedrības iepazīstināša nu ar Eiropas intelektuālās dzīves sasniegumiem. Aktuāli izskan institūta vadošā pētnieka Igora Šuvajeva tulkotie Eliasa Kaneti darbs par apziņu un tās saskarsmi ar varas formām “VADONIS, VARA, VĀRDS” un Maksa Vēbera “POLITIKA KĀ PROFESIJA UN AICINĀJUMS” Rīga, 1999. Šie tulkojumi ir būtiski gan sociālās, gan politiskās kultūras izkopšanas no zīmē un ir pelnījuši lielāku atbalstu un vērību. Līdzās šiem darbiem būtu jāpiemin arī FSI pētnieces Agitas Lūses veiktais Kliforda Gīrca “KULTŪRU INTERPRETĀCIJA” tulkojums, kas iepazīstina lasītājus ar vienu no mūsdienīgākajām kultūras koncepcijām. Tā nav tikai redzes loka paplašināšana, bet gan integrācijas darbs pie sociālās un individuālās apziņas paplašināšanas un Eiropas būtiskāko intelektuālo strāvojumu veidoto atziņu iestrādes Latvijas humanitārajā dzīvē. Šīs grāmatas ir aicinājums uz dialogu, kas ir tik nepieciešams mūsu sabiedrībai.

Dialoģisks ir arī Filozofijas un socioloģijas institūta izdotais almanahs “FILOSOFIJA”, kas veltīts Eiropas un Latvijas intelektuālajam dialogam, meklējot reiz iestrādātās un padomju okupācijas pārrautās saites ar Eiropas kultūru, kā arī iedibinot jaunas. Almanaha moto ir: Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā. Almanahā ir publicējušies gan FSI zinātnieki – Maija Kūle, Ella Buceniece, Nikandrs Gills, Velga Vēvere, Ināra Cera, Pēteris Laizāns, Elga Freiberga, gan arī ir pārstāvēti Rietumu domātāji vācu filozofa Vilhelma Šmida personā, kura sadarbība ar LU un FSI ir patiess integrācijas piemērs. FSI zinātnieki ir iecerējuši turpināt šo izdevumu, uzsverot Latvijas intelektuālo un kultūras piederību Eiropai, un pašreiz tiek sagatavots jauns almanaha izdevums, kas saglabās jau pieteikto dialoģisko formu. Almanahā apkopotajiem rakstiem piemīt pašreiz Eiropā tik aktuālais studiju veids, kas ļauj apvienot pie tiekami plašu tēmu un autoru loku, padarot šo izdevumu patiesi no zīmīgu.

Publisko diskusiju un dialogu nozīme un īpatsvars joprojām netiek pienācīgi novērtēti. Diskusijas ir vairāk orientētas uz šauru dalībnieku loku, kas neparedz ekspertu novērtējumu un plašu sabiedrības rezonansi. 1999. gada 14. aprīlī sabiedriskā organizācija “Eiropas kustība Latvijā” Reiterna namā organizēja publisku diskusiju par integrācijas aktualitāti, mēģinot iesaistīt tajā, kā tas tika formulēts ielūgumā, plašas inteliģences aprindas. Šajā diskusijā bija klāt arī FSI zinātniece Elga Freiberga. Diemžēl, labi iecerētā diskusija gan neveikli aizsākās, gan tikpat ātri apsīka, parādot patieso integrācijas sabiedriskās rezonanses situāciju. Šī situācija ir raksturojama ar to, ka gan dialogs, gan diskusija var veidoties tikai tad, kad ir ielikti zināmi pamati un paveikts darbs. Pretējā gadījumā tā pārvēršas par formālu apelēšanu pie ielūgto dalībnieku “atbildības nākotnes priekšā”, kas izpaudās kā diskusijas organizētāju uzsaucieni: “Vai jums patiešām vienalga, vai mēs būsim Eiropas Savienībā, vai nē?” Acīmredzot, diskusijas organizētāji nebija apsvēruši to, ka jau veselu gadu eksistējoša organizācija varētu ielūgtajiem dalībniekiem pavēstīt gan par savas darbības sasniegumiem, gan arī par tām problēmām, kuras viņi ir fiksējuši sabiedrības attieksmē pret Latvijas integrāciju ES. Tas būtu bijis labs pamats nepieciešamai un aktuālai diskusijai, kas būtu nozīmīgs solis sabiedrības aktivizēšanā. Cerams, ka “Eiropas kustība Latvijā” atdzīvinās savu darbību, ļaujot atraisīties dialogam par tiešām svarīgām tēmām.

Nobeigumā gribas izteikt vēlējumu, lai zinātnieku darbs pie šīs programmas tiktu vairāk atbalstīts, jo tas ir nepieciešams sabiedrības integrācijai, kas Latvijai visvairāk ir vajadzīgs šobrīd. Tikai iekšējās attīstības nepieciešamības apziņa ļaus Latvijai pretendēt uz iestāšanos Eiropas Savienībā, jo integrācija prasa nevis formālu atbilstību, bet gan vismaz zināmu līdzvērtību, kas nav domājama bez sociālās, kultūras un, pats galvenais, humanitārās attīstības valsts dzīvē. Valsts institūciju izpratne un atbalsts ir svarīgs tāpēc, lai zinātnieku darbs pie humanitāro problēmu risināšanas būtu pēc iespējas pilnvērtīgs, lai būtu iespējams aktīvāk iepazīties ar tiem pētījumiem, kas norisinās citās valstīs, jo dialogs ir savstarpēja viedokļu apmaiņa, nevis tikai padomu uzklausīšana. Humanitārā attīstība sekmē sabiedrības un arī valsts institūcijas darbības efektivitātes padziļināšanu. Šo aksiomu sen izpratusi Rietumu sabiedrība, vai to sapratīsim arī mēs visi kopā?

Latvijas Zinātnes padome nolemj apstiprināt 1999. gada Valsts budžeta koriģēta finansējuma sadalījumu zinātniskās darbības nodrošināšanai pa pasākumu veidiem:

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

Rīga, 14.09.1999. g.

Latvijas Zinātnes padome nolemj apstiprināt 1999. gada fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu (grantu) koriģēta finansējuma sadali starp zinātnes nozarēm sekojošā veidā:

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

Rīga 14.09.1999. g.

Latvijas Zinātnes padome nolemj apstiprināt 1999. gada Pētniecības programmu koriģēta finansējuma sadali starp programmām sekojošā veidā:

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

Lēmums Nr. 6-2

Par pensionēto zinātnieku iespējām turpināt zinātnisko darbu

Lai nodrošinātu Latvijas Zinātnes padomes pētniecisko projektu un programmu izpildi, kā arī Latvijas starptautisko saistību kvalitatīvu izpildi zinātniskās pētniecības un jauno tehnoloģiju veidošanas jomā, piesaistot starptautisko finansējumu, Latvijas Zinātnes padome nolemj:

lūgt Izglītības un zinātnes ministriju ierosināt Ministru kabinetam atļaut veikt pētniecisko darbu augsti kvalificētiem zinātniekiem pensionāriem, saņemot par to atalgojumu un saglabājot viņiem iespēju saņemt pensiju. Neaizstājamo pētnieku sarakstu sastāda Latvijas Zinātnes padome un apstiprina Izglītības un zinātnes ministrija.

PAZIŅOJUMS

Latvijas Zinātnes padomes š. g. 14. septembra sēdē tika noteikts fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu (grantu), kā arī pētniecības programmu finansēšanas pieteikumu iesniegšanas termiņš – 1999. g. 1. novembris. Pieteikumi iesniedzami Latvijas Zinātnes padomes sekretariātā (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 334. telpā). Pieteikumu formas ir ievietotas Internetā (http://www.Izp.lv).

Pielikums
LZP ZSKK 1999. gada 12. augusta  lēmumam

Z. K.

Neskatoties uz to, ka mūsdienās Rumānijā pastāv ļoti daudz neatrisinātu ekonomisku un saimniecisku jau tā jumu, tā tomēr bija tik drosmīga un ar UNESCO atbalstu uzņēmās organizēt šo starptautisko saietu. Protams, rumāņiem ir arī ko palepoties, īpaši ar savu attieksmi pret tautas tradicionālās kultūras mantojuma (etnogrāfisko muzeju, folkloras kopu, tautas lietišķās mākslas, utt.) saglabāšanu. Arī Rumānijas valdība izprot šīs tautas vajadzības un tām nežēlo ne līdzekļus, ne laiku.

Konference bija organizēta nedaudz netradicionāli. Tikai konferences priekšpēdējās divas dienas bija atvēlētas referātu nolasīšanai, jo rumāņu kolēģi kā galveno tikšanās mērķi izvirzīja pēc iespējas vairāk konferences dalībniekus iepazīstināt ar viņu tradicionālo kultūru – muzejiem, folkloras festivāliem, daiļamatnieku tirgiem, rumāņu nacionālo virtuvi, un, protams, personīgo kontaktu dibināšanu, lai nākotnē veicinātu turpmāko sadarbību tautas mākslas visdažādākās jomās starp dažādām Eiropas valstīm.

Tā kā konferences dalībnieki pārstāvēja dažādas ekonomiskās attīstības līmeņa valstis, katrai no tām rūpēja savas atšķirīgas problēmas un neatrisinātie jautājumi par tradicionālās kultūras saglabāšanas ceļiem un iespējām trešajā gadu tūkstotī, bet visus mūs vienoja viena pamatdoma – kā, integrējoties Eiropas Savienībā, neļautu pazust tradicionālajai tautas kultūrai, nezaudējot etnisko identitāti un, veicinot starptautisko kultūras apriti, saglabāt mieru virs zemes.

Runājot par konferences referātiem, tos varētu iedalīt divos lielos blokos: viens tika atvēlēts rumāņu kolēģiem – runāt par viņu tautas mākslas saglabāšanās problēmām, sasniegumiem un perspektīvām, otrs bloks – pārējiem konferences dalībniekiem, kuru referāti bija vairāk teorētiska rakstura, ciešāk saistīti ar konferences pamattēmu, kā arī par jau gūtajiem panākumiem un pieredzi atsevišķās tautas mākslas saglabāšanas jomās. Vadošo konferences ideju un mūsu tālākās darbības galvenos virzienus visprecīzāk definēja prof. M. Marčuks no Polijas referātā “Centrālās Eiropas tautas mākslas problēmas un iespējas integrācijas procesā”. Viņš savu referātu nobeidza ar domu: “Lai iepriekšminētās cerības un plānus piepildītu 3. gadu tūkstotī ne tikai Eiropā, bet arī plašā pasaulē, pirmkārt un galvenokārt ir nepieciešama mierīga līdzās pastāvēšana starp tautām, savstarpēja izpratne un iecietība, racionāla sadarbība un draudzība. Vienīgi tad vispasaules sabiedrība būs spējīga pasargāt, lolot un popularizēt gadsimtiem seno kultūras mantojumu. Šis manto jums, apvienots ar mūsdienu zinātnisko un tehnoloģisko attīstību, var izveidot pamatus nākotnes cilvēkam. Nākamajos gadsimtos katrai tautai jābūt savai dzimtenei (tēvu zemei), valodai un kultūrai. Šādai valstij nav obligāti jābūt “etniski tīrai”, tomēr būtu nepieciešams būt iecietīgiem pret citām tautībām, kultūrām un politiskām pārliecībām. Tādai būtu jābūt integrētai Eiropai.”

Es savā referātā “Tradicionālā tautastērpa saglabāšanas pieredze Latvijā” runāju par mūsu mazās Latvijas Dziesmusvētku tradīcijām un panākumiem savas kultūras saglabāšanā un nodošanai nākamām paaudzēm. Konferences dalībniekus iepazīstināju ar 22 Vispārējo Latviešu Dziesmu un 12 Deju svētku tautastērpu konkursa – skates noslēguma pasākuma galveno ideju un organizēšanas mērķiem, kā arī gūto lielo publikas atsaucību. Referāta laikā demonstrēju arī šī pasākuma video ierakstu. Daudziem konferences dalībniekiem mūsu pie redze tautas tērpa saglabāšanā tautā un ideja zinātniskās izpratnes veidošanā par tradicionālā tautas tērpa galvenajiem komplektēšanas vēsturiski noteiktajiem pamatprincipiem bija kaut kas absolūti jauns un nedzirdēts, tāpēc interese bija apbrīnojami liela, un vēl pēc referāta man nācās daudz stāstīt par to, ko un kā mēs strādājām Latvijā, lai saglabātu savu tautas kultūru. Ar gan darījumu gribu teikt, ka mēs, latvieši, esam krietnu soli priekšā šīs problēmas risināšanā daudzām Eiropas tautām.

Konferences noslēguma vārdus teica Rumānijas kultūras ministre Adriana Tanasescu, kura bija kopā ar mums visu šo nedēļu un aktīvi dalījās savās domās un diskutēja ar visiem konferences dalībniekiem par jebkuru kultūras problēmu. Kultūras ministres konferences noslēguma runa bija īsa un kodolīga: “Nav runa par naudu, bet gan par mūsu gribu un vēlmi saglabāt un aizsargāt to, kas mums ir, izmantojot mūsdienu kultūras iespējas”.

Uzmanības centrā – viduslaiku nocietinājumi un to pētniecība Baltijas jūras zemēs

Š. g. septembra sākumā Dānijā notika starptautiska konference “Castella Maris Baltici V” (Baltijas jūras pilis), kas ar šādu nosaukumu jau bija piektā pēc kārtas. Iepriekšējās, sākot ar 1991. gadu, bija notikušas Somijā (iniciators mākslas vēsturnieks prof. K. Drāke, Turku), Zviedrijā, Polijā un Igaunijā.

Šī konference pulcināja 12 valstu pārstāvjus kopīgām diskusijām par viduslaiku piļu lomu savas zemes pārvaldē un aizsardzībā. Tika nolasīti 14 referāti gan par pilīm kā nocietinājumiem un ekonomiskajiem centriem, gan tādi, kas pilis raksturoja kā laicīgo un garīgo valdnieku rezidences. Kā galvenā tēma 5. konferencē tika izvirzīts jautājums par dzīves apstākļiem pašā pilī, jo vienmēr bija jādomā, kā tās iemītniekus nodrošināt kā miera, tā it īpaši kara apstākļos.

Zinātnieki no Norvēģijas (O. Ekrols, S. Nordeide) referēja par arhibīskapijas pilīm Tronheimā un Bergenē. Zviedru pētnieki (P. Karelli, M. Hansons, K. Sederlunda) stāstīja par pētījumiem viduslaiku nocietinājumos Smolandē, Skonē un pašā Stokholmā. Ar saimniecisko ēku funkcijām Hēmes pilī (Somija) iepazīstināja A. M. Vilkuna. Divi pārstāvji no Krievijas referēja par vidus laiku Krievijas cietokšņu iekšējo dzīvi (S. V. Trojanov skis) un Vīborgas pils torņa pārbūvēm (M. Miļčiks). Par ap bruņojumu Polijas ziemeļaustrumu daļas pilīs stāstīja P. A. Novakovskis. Varmijas bīskapa pilī Heilsbergā dzīvojošo amatpersonu pienākumu detalizētu sadalījumu pēc “Ordinancia castri” sniedza Kr. Hermanis. Divi referāti bija sagatavoti par Livonijas laika piļu apkures sistēmām (A. Caune, I. Ose) un pils teritorijā izpētītām akām (Ē. Mugurēvičs, R. Spirģis).

Šī konference bija piesaistījusi arī dažu zinātnieku uzmanību no tādām valstīm, kas tieši nerobežojas ar Baltijas jūru. T. Durdiks referēja par kādu no Čehijas pilīm. D. Gaimsters (Lielbritānija) bija sagatavojis apkopojošu materiālu par dzīvesveidu pilīs pēc māla trauku atradumiem, konstatējot, piem., Livonijas pilsētu kontaktus ar pašreizējo Angliju u. c. attālām zemēm. L. Heijer-Boskardēna (Šveice) sniedza interesantu materiālu par darbiem un brīvā laika pavadīšanu pilīs pēc viduslaiku miniatūrām.

Konferences būtiska sastāvdaļa bija zinātniskas ekskursijas, kuru laikā bija iespēja daudzus viduslaiku pieminekļus aplūkot dabā. Šī pasākuma organizēšanā plašu komentāru, kas līdzinājās zinātniskiem referātiem, sniegšanā svarīga loma bija dāņu arheologiem N. Engbergam, J. Skarupam, H. M. Jansenam. Piecu dienu laikā tika apmeklētas vairāk kā 20 vietas, kur norisinājās sava veida semināri un diskusijas par dažādu viduslaiku un renesanses laika pieminekļu (piļu, baznīcu u. c. objektu) lomu šī laika sabiedrības dzīvē.

Ļoti uzskatāms 15. gs. dzīvesveida atveidojums Dānijā ir panākts Nīkobingas viduslaiku centrā, kur rekonstruētas ēkas, kuģi, akmeņu metamās mašīnas u. c. Tur ēkās un pie tām ar tā laika darbarīkiem strādā amatnieki, karavīri demonstrē kaujas mākslu, iedarbina akmeņu metamās mašīnas, šajā pasākumā iesaistot aktīvākos un drošākos ekskursantus.

Spilgtu iespaidu uz konferences dalībniekiem atstāja “aukstā kara” laikā (1949–1989) veidoto Dānijas krasta nocietinājumu apmeklējums Langelandē, kas tagad ir brīvdabas muzeja zona. Bunkuri un krasta lielgabalu baterejas bija ierīkotas Varšavas bloka valstu iespējamā uzbrukuma atvairīšanai.

Starptautiskā konference Dānijā par Viduslaiku un renesanses laika pilīm, dažādu periodu militāro objektu apskate ir vēl vairāk nostiprinājusi pārliecību par nepieciešamību uz ciešāku dažādu valstu sadarbību  Eiropas integrācijas procesa gaitā.

Nākošā starptautiskā konference “Castella Maris Baltici VI” pēc diviem gadiem notiks Lietuvā.

Konkurss

Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts izsludina konkursu uz vakanto pētnieka vietu datorzinātnēs.

Dokumenti iesniedzami Rīgā, Raiņa bulvārī 29, 240. istabā viena mēneša laikā kopš konkursa izsludināšanas dienas.

Uzziņu tālr. 7229213.

Balsošanas rezultāti: par – 0 balsis, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

LU Literatūrzinātņu nozares habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 25. jūnija sēdē piešķīra filoloģijas habilitētā doktora (Dr. habil.philol.) zinātnisko grādu Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktoram Benediktam Kalnačam par habilitācijas darbu “Tradīcijas un novatorisms M. Zīverta drāmas struktūrā”.

Balsošanas rezultāti: par – 9 balsis, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

LU Literatūrzinātņu nozares habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 25. jūnija sēdē piešķīra filoloģijas doktora (Dr. philol.) zinātnisko grādu Daugavpils Pedagoģiskās augstskolas Latviešu literatūras un kultūras katedras asistentei Lindai Kilevicai par promocijas darbu “Jāņa Akuratera dramaturģija”.

Ielūdzam Jūs Vecauces pilī

Akadēmijas iela 11, LV-3708, Auce
Tālr.: 37-45302; 37-4484
Fakss: 7-893722

Vecauces pilī Jums piedāvājam:

viesnīcu, ēdināšanu, atpūtu, ekskursijas – iepriekš piesakoties pa tālruni 37-45302. No Vecauces ērti sasniedzamas Kurzemes skaistākās vietas, arī Rīga, Jūrmala.

Vecauces muižas īpašnieki no 1768. gada bija grāfu Medemu dzimta. No 1842. līdz 1845. gadam pēc Berlīnes arhitekta Fr. A. Štīlera projekta būvē tagadējo Vecauces pili anglosakšu (pseidogotiskā) stilā. 1866. gadā uzceļ tagadējo Vecauces ev.-lut. baznīcu.

1889. gadā pēc Jelgavas–Mažeiķu dzelzceļa izbūves grāfs fon Medems sāk pārdot zemes gabalus starp Vecauces pili un dzelzceļa staciju; tur izveidojās Auces pilsēta (pilsētas tiesības ieguva 1924. gadā).

1905. gada nemieru laikā Vecauces pili izlaupa un izdedzina. 1907. gadā pili atjauno.

1920. gadā Latvijas Republikas valdība nopērk pili un Vecauces muižā ierīko mācību saimniecību lauksaimniecības studentiem. 2. pasaules kara beigās pils tiek stipri izpostīta, bet jau 1975. gadā mācības atsāk studenti. Pēdējie lielākie remontdarbi Vecauces pilī veikti 1989.–1993. gadā.

30 m augstais pils tornis ir augstākā vieta Aucē, no kura var apskatīt apkārtni. Ap pili ir 13 ha liels parks ar vairākiem dīķiem, kas ir lieliska pastaigu un atpūtas vieta.

Jūsu ērtībām un labsajūtai sēžu zāle konferencēm, semināriem, sanāksmēm (200 vietas), banketu zāle līdz 100 vietām banketiem, kāzām. Kamīna zāle ar 200 vietām, semināru zāle ar 40 vietām, izstāžu zāles pils tornī, mākslas galerija.

Pilī ir viesnīca ar divvietīgiem numuriem 24 personām.

Maksa par pārnakšņošanu kopā ar brokastīm vienai personai:

4-vietīgs divistabu ģimenes numurs ar D/WC – Ls 12.00

2-vietīgs numurs ar D/WC – Ls 14.00

Divas 2-vietīgas istabas ar D/WC – Ls 11.00

Četras 2-vietīgas istabas ar WC, D kopēja – Ls 9.00

Lielākā daļa no virtuvē izmantotajiem produktiem – piena un gaļas produkti, dārzeņi, dārzeņu konservi, augļi, konditoreja ražoti uz vietas “Vecauces” saimniecībā.