Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1999. gada  8. novembris: 18 (184)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Kandidatūru izvērtēšanā Senāts balstījās gan uz nodaļu aptauju, gan ekspertu komisijas balsojuma rezultātiem; bez tam Senāta sēdē notika arī samērā plaša diskusija par vairākiem principiāliem jautājumiem un par konkrētām kandidatūrām. Publicējamā ziņojumā sniegti Senāta aizklātās balsošanas rezultāti, kas atsevišķos gadījumos nesakrīt ne ar nodaļu aptauju balsojumu, ne ar ekspertu komisijas balsojumu (arī to balsojumu rezultāti tiks izsniegti LZA īstenajiem locekļiem, kuri š. g. 26. novembra pilnsapulcē piedalīsies galīgajā balsojumā par izvirzīto kandidātu ievēlēšanu).

Diskusijā tika atzīmēts, ka šogad atsevišķās jaunievēlamo locekļu kategorijās (īstenie locekļi, kā arī korespondētājlocekļi Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā) nav konkursa. Pārskatot jaunievēlamo LZA locekļu citējamības indeksu un publikāciju skaitu SCI žurnālos (1997, 1998), tikai dažiem kandidātiem (fiziķim A. Krūmiņam, koksnes ķīmiķim J. Grāvītim) tas ir pietiekami liels. Šis apstāklis liecina, ka LZA komplektēšanā sāk dominēt cits princips – kandidātu praktiskais devums Latvijas zinātnei un kultūrai.

Uz īsteno locekļu (akadēmiķu) 5 vakancēm tikai pieteikti pieci kandidāti. Visi viņi nolasīja referātus LZA Senāta sēdēs 1999. gadā (šāda prakse Senāta darbā šogad ieviesta pirmoreiz), un šie referāti par kandidātu veikumu un pētījumu virzienu ir vispusīgi apspriesti. Senāta atbalstu guva visi pieci izvirzītie kandidāti: literatūrzinātnieks – orientālists Viktors Ivbulis (16; 0; 0), agrārekonomiste Baiba Rivža (15; 1; 0), vides zinātņu pārstāvis – hidroķīmiķis Māris Kļaviņš (15; 1; 0), lauksaimniecības zinātņu speciālists – veterinārzinātnieks Aleksandrs Jemeļjanovs (13; 3; 0), vadībzinātņu pārstāvis – statistiķis Edvīns Vanags (12; 3; 1). Visi kandidāti ir valsts profesori. Šogad lielā skaitā kandidē lauksaimniecības un ekonomikas zinātņu pārstāvji, kas līdz šim LZA īsteno locekļu skaitā vai nu nav bijuši pārstāvēti, vai pārstāvēti nepietiekami. Gan izvērtēšanas komisijas, gan Senāta sēdē diskutēti arī potenciālie īsteno locekļu kandidāti turpmākajām LZA īsteno locekļu vēlēšanām, taču neviens no pieteiktajiem korespondētājlocekļu kandidātiem šoreiz nav virzīts tieši uz akadēmiķa vakanci, apejot korespondētājlocekļa statusu, kā tas pērn notika ar fiziķa M. Auziņa kandidatūru, kaut arī attiecīgi izteikumi ekspertu komisijas sēdē izskanēja.

Ievēlēšanai par LZA korespondētājlocekļiem Senātā atbalstīti sekojoši kandidāti Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā:

fizikā (2 vakances, 3 kandidāti) – cietvielu fiziķis Andris Krūmiņš (15; 1; 0), medicīniskās fizikas pārstāvis Jurijs Dehtjars (10; 3; 3), kodolfiziķis Jānis Bērziņš (10; 6; 0);

informātikā (1 vakance, 3 kandidāti) – Audris Kalniņš (13; 3; 0);

matemātikā (1 vakance, 1 kandidāts) – Andrejs Reinfelds (16; 0; 0);

mehānikā (1 vakance, 1 kandidāts) – Juris Jansons (16; 0; 0).

Jāpiebilst, ka nodaļās balsojumā no fiziķiem atbalstu neguva Jurijs Dehtjars (ko savukārt atbalstīja ekspertu komisija), ekspertu komisijā atbalstu neguva Jānis Bērziņš, bet nodaļā tika atbalstīti visi trīs ko respondētājlocekļu kandidāti informātikā. Sakarā ar to nodaļa lūdza Senātam izsludināt vēl vienu papildus korespondētājlocekļa vakanci informātikas nozarē, ņemot vērā šīs nozares nozīmību Latvijai un zinātnei. Pēc garākas diskusijas atklātā balsojumā Senāts šo lūgumu at balstīja (9 par, 6 pret), galīgo lēmumu tomēr atstājot 26. novembra LZA pilnsapulces ziņā. Taču aizklātajā Senāta balsojumā bez A. Kalniņa neviens no abiem pārējiem kandidātiem neguva Senāta locekļu vairākuma atbalstu, līdz ar to papildu vakances izsludināšana informātikā kļūst problemātiska.

Ievēlēšanai par LZA korespondētājlocekļiem Senātā atbalstīti sekojoši kandidāti Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā:

ķīmijā (1 vakance, 3 kandidāti) – Jānis Grāvītis (11; 5; 0);

bioloģijā (2 vakances, 4 kandidāti) – Jekaterina Ērenpreisa (15; 1; 0) un ornitologs Jānis Vīksne (11; 4; 1);

lauksaimniecības zinātnēs (1 vakance, 1 kandidāts) – fizioloģe Edīte Birģele (14; 2; 0);

medicīnā (2 vakances, 4 kandidāti) – onkologs Uldis Vikmanis (12; 4; 0), mutes dobuma un žokļu ķirurgs Andrejs Skaģeris (10; 3; 3), arodhigieniste Maija Eglīte (9; 7; 0).

Jāpiebilst, ka nodaļā ķīmijas nozarē ieteikumu neguva neviens no trim pieteiktajiem kandidātiem; gan ekspertu komisijā, gan Senāta sēdē nodaļas pārstāvis iestājās arī par medicīniskās ķīmijas – antibiotiķu sintēzes speciālistu Grigoriju Veinbergu, taču šī kandidatūra balsojumā atbalstu neguva. Jāpiebilst, ka Jānis Grāvītis jau vairākus gadus strādā par profesoru Apvienoto Nāciju universitātē Tokijā (pašreiz ir Tokijas universitātes viesprofesors) un ir augsta līmeņa starptautisks eksperts par atjaunojamo augu valsts resursu racionālu izmantošanu Āzijas un Āfrikas valstīs. Kā atzīmēja akadēmiķis Andrejs Siliņš, arī prof. M. Eglīte nupat izvirzīta (reizē ar akad. V. Tamužu) par Eiropas Savienības eksperti savā specialitātē.

Ievēlēšanai par LZA korespondētajlocekli Senātā atbalstu guva sekojošas kandidatūras Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā:

valodniecībā (1 vakance, 1 kandidāts) – Ina Druviete (16; 0; 0);

demogrāfijā (1 vakance, 1 kandidāts) – Juris Krūmiņš (14; 1; 1);

mākslas zinātnēs (1 vakance, 1 kandidāts) – Ojārs Spārītis (13; 3; 0). Tika izteikts vēlējums nākamajās vēlēšanās šai nodaļai virzīt kandidātus lielākā skaitā.

Ievēlēšanai par LZA goda locekļiem šogad saskaņā ar jauno nolikumu atklāts konkurss netika izsludināts, bet kandidātu iepriekšēja izskatīšana risinājās jaunievēlamo locekļu izvērtēšanas komisijā (priekšlikumi provizoriski tika apspriesti arī LZA Prezidija un Valdes sēdēs). Tika apspriestas 8 kandidatūras, kuras apsvērt ieteica atsevišķi LZA locekļi (īstenie un goda locekļi), izvērtēšanas komisija iestājās par trim vakancēm, par kurām aizklāti nobalsoja arī Senāts. Tika ieteikti ievēlēšanai pazīstamais mūziķis profesors Gidons Krēmers (16; 0; 0), kinorežisors, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Jānis Streičs (16; 0; 0) un pazīstamais rakstnieks un sabiedriskais darbinieks Alberts Bels (15; 1; 0).

LZA ārzemju locekļu kategorijā uz 4 vakancēm tika izvirzīti 5 kandidāti. Atbalstu nodaļās, ekspertu komisijā un Senāta sēdē guva politologs profesors Juris Dreifelds no Kanādas (16; 0; 0), psiholoģijas un pedagoģijas speciāliste profesore Solveiga Miezīte no Kanādas (15; 1; 0), informātikas speciālists profesors Karls Herberts Smits no ASV (15; 1; 0), un emeritēts anatomijas un histoloģijas profesors Sergejs Fjodorovs no Kanādas (14; 2; 0). Bez tam nodaļas balsojumā atbalstu bija guvis arī beļģu izcelsmes baltu valodniecības profesors Aksels Holvuts (pašreiz strādā Varšavā), taču ekspertu komisijā un Senāta sēdē šī kandidatūra tika atlikta.

Jāpiebilst, ka “Zinātnes Vēstnesī” (1999. g. 22. februārī, nr. 4(170)) ierosinātie principi par harmoniskāku vakanču sadalījumu starp zinātņu nodaļām 1999. gada vēlēšanās daļēji īstenoti, kaut gan 2000. gadā LZA joprojām būs vērojamas atšķirības starp aktīvo locekļu skaitu atsevišķās Latvijai svarīgās zinātņu jomās. Ieteikto kandidātu ievēlēšana darīs “jaunāku” LZA sastāvu. Taču 2000. gadā būtu vēlama daudz lielāka nodaļu aktivitāte potenciālo kandidātu iepriekšējā atlasē, lai martā jau varētu būt daudz maz skaidrs vēlamo vakanču sadalījums pa specialitātēm

Satura rādītājs

1999. gada 28. oktobrī
Rīgā

Rīkojums Nr. 500
(prot. Nr. 57, 31.§)

Par Ministru kabineta balvas piešķiršanu

1. Roaldam Dobrovenskim – rakstniekam – par romānu “Rainis un viņa brāļi”.

2. Gunāram Duburam – Latvijas Zinātņu akadēmijas profesoram, habilitētam ķīmijas doktoram – par izciliem zinātniskiem sasniegumiem organiskajā sintēzē un tādu jaunu ārstniecības vielu radīšanā, kas jau tiek plaši lietotas medicīnā un kosmētikā.

3. Gunāram Laicānam – Dundagas pagasta padomes priekšsēdētājam – par ieguldījumu teritoriālās reformas veicināšanā un pašvaldību sadarbības apvienības “Ziemeļkurzeme” izveidošanā.

4. Rihardam Treijam – profesoram – par grāmatu “Latvijas valsts un tās vīri”.

Kā viens no aktīvākajiem preparātiem no Membrānaktīvo savienojumu laboratorijā sintezētajiem savienojumiem tālākai izstrādei tika izvēlēts riodipīns (riosidīns, foridons). Kopā ar citu specialitāšu pārstāvjiem riodipīns izpētīts, ieteikts hipertensijas ārstēšanai; kopā ar a/s “Grindeks” izstrādāta riodipīna ieguves tehnoloģija, tas ieviests ražošanā, izlaižot 10 mg, 20 mg tabletes, vēlēk arī riodipīna pilienus. Tālāk tika plānots galveno uzmanību pievērst selektīvas darbības kardiovaskulāro līdzekļu meklējumiem. Pētījumu rezultātā atrasts selektīvs cerebrovazodilatators cerebrokrasts, kā arī femorālo asinsvadu paplašinātājs, koronārais dilatators, antiišēmisks preparāts.

Kā jauns riodipīna pielietošanas virziens atzīmējama riodipīna mikronizēta inhalācijas pulvera antiastmatiskā iedarbība ar jaunu darbības mehānismu.

Cerebrokrasts ļoti mazās devās (mikrogramos uz kg) uzrāda neiromodulējošu un regulējošu darbību, novēršot neirodeģenerāciju, uzlabojot atmiņu. Atbilstoši šai pieejai konstruētas un iegūtas vairākas modeļsavienojumu struktūras. Konstatēts, ka gammapirons spēj stimulēt atmiņas procesu un izraisa ilgstošu neiromediācijas intensifikāciju. Glutapirons uzrāda antikonvulsanta īpašības un pretstresa aktivitāti, eksperimentā samazina alkohola neirodeģeneratīvo ietekmi uz nākošo paaudzi. Latvijā aktuāls ir lielais alkoholiķu skaits, pieaug neirodeģeneratīvās saslimšanas, dzimst fiziski un garīgi atpalikuši pēcnācēji, kuru neirodeficīts (kognitīvo funkciju traucējumi) var atstāt smagi negatīvu ietekmi uz Latvijas intelektuālo potenciālu vispār. Tādēļ pasākumi, kas vērsti uz alkohola izraisīto seku koriģēšanu, ir svarīgi Latvijas nākotnei.

1995. gadā pasaulē bija ap 100 milj. diabēta slimnieku. Prognozē, ka līdz 2010. gadam šo slimnieku skaits dubultosies un būs 200 miljoni. Diabētam raksturīgas vairākas smagas komplikācijas (asinsapgādes traucējumi, neiropātija, nefropātija, retinopātija). Pašlaik zināmie preparāti ir nepietiekoši efektīvi. Speciālistu pētījumi rādījuši, ka cerebrokrasts jau mazās devās eksperimentā novērš insulinējamo un neinsulinējamo diabētu; cerebrokrasts kā neiroprotektors var efektīvi novērst diabēta komplikācijas.

Cerebrokrasts kā antidiabētisks līdzeklis patentēts Latvijā, pašlaik cerebrokrasta patentēšana norit starptautiskā fāzē. Cerebrokrasta izstrāde notiek kopīgi ar a/s “Grindeks”.

Onkoloģiskajās slimnīcās pacientu ārstēšanai lietojot radioaktīvo starojumu, ārstēšanas efektivitāti ierobežo apstarošanas rezultātā veidojušies audu (ādas, acu, siekalu dziedzera, vairogdziedzera, uroģenitālā trakta, barības trakta) bojājumi. Agrāk lietotie radioprotektori bija nepietiekoši aktīvi. Sadarbojoties ar specializētām laboratorijām (g. k. Sanktpēterburgas Radiācijas higiēnas institūtu) radīts oriģināls radioprotektors dietona ziede, kas pārbaudīta onkoloģiskajās klīnikās un reģistrēta lietošanai Latvijas zāļu reģistrā. Dietona ziedes ražošana apgūta a/s “Olainfarm”. Dietons efektīvi aizsargā ādu no radioaktīvā starojuma, ļaujot pabeigt iesākto medicīniskā apstarojuma kursu pilnā apjomā. Arī tad, ja dietons apstarošanas laikā nav lietots, un radušies ādas bojājumi, tad dietona ziede tos ātri novērš, uzrādot arī sāpes remdējošu darbību.

Pierādīta vairāku citu oriģinālu, laboratorijā sintezētu preparātu (adapirons, indatons, glutapirons u. c.) efektivitāte, aizsargājot acis, vairogdziedzeri, uroģenitālo traktu, zarnu traktu no radioaktīvā starojuma. Adapirona kā radioprotektora augstā efektivitāte atzīta arī ASV vairāku specializēto laboratoriju zinātnieku pētījumos.

Sakarā ar ozona slāņa sarukšanu Zemi sasniedz ievērojami intensīvāks saules UV starojums, tā iespaidā pēdējos gadu desmitos pieaugusi saslimšana ar ādas vēzi. Tas sevišķi attiecas uz Ziemeļeiropu, tai skaitā Latviju. Izplatītās ziedes ar saules filtriem aizkavē ādas bojājumus tikai to lietošanas laikā, bet pēc tam nepieradusī, neaizsargātā āda saules starojuma laikā cieš sevišķi smagi. Uz dietona bāzes radītais krēms “Briga” (kuru izlaida kosmētikas rūpnīca “Dzintars”) efektīvi sargā ādu pret saules un termiskiem apdegumiem. Krēma iedarbība ir ilgstoša, gan profilaktiska (ādas aizsardzība saules starojuma laikā), gan arī ārstējoša (lietojot ziedi pēc ādas iekaisuma sākšanās saules vai termiskā apdeguma rezultātā).

Radīta arī jauna kompozīcija. Šādu preparātu radīšana ir īpaši aktuāla pašlaik, jo, neraugoties uz plašajiem starptautiskajiem pasākumiem ozona slāņa aizsardzībai, līdz 2020. g. virs Ziemeļeiropas turpināsies ozona slāņa sarukšana, stāvokļa normalizēšanās gaidāma tikai pēc vairākām paaudzēm (ap 2060.–2070. gadiem).

Dzimis 1938. gada 25. jūnijā Jelgavas apriņķa Elejas pagasta “Bumbērēs”.

1956. gadā beidzis Elejas rajona Svitenes vidusskolu un iestājies Latvijas valsts universitātes (LVU) Ķīmijas fakultātē. 1961. gadā beidzis Rīgas politehniskā institūta (RPI) Ķīmijas fakultāti (1958. gadā LVU reorganizēja, dibinot RPI). 1975. gadā aizstāvējis ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju “Antivīrusu vielu sintētiskie meklējumi adamantāna rindā”. 1981. g. ieguvis vecākā zinātniskā līdzstrādnieka zinātnisko nosaukumu. 1998. gadā ķīmijas zinātņu kandidāta grāds pielīdzināts ķīmijas doktora zinātniskajam grādam.

1961.–1962. g. strādājis LZA Organiskās sintēzes institūtā (OSI) par inženieri. 1962.–1966. g. mācījies aspirantūrā. 1966.–1972. g. strādājis LZA OSI par inženieri, vecāko inženieri, vecāko inženieri-konstruktoru. 1972.–1975. g. – par OSI vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, 1975.–1982. g. – par OSI Bioloģisko pētījumu nodaļas (trīs laboratorijas un vivārijs) vadītāju. 1983.–1993. g. – par OSI vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, 1993.–1997. g. – par OSI asistentu. Kopš 1998. g. – pensionārs.

Apbalvots ar divām LZA Prezidija prēmijām (1970. g. un 1973. g.), LPSR Valsts prēmiju (1989. g.), Grindeļa medaļu un prēmiju (1997. g.).

1966. gadā pēc akadēmiķa S. Hillera ierosinājuma J. Polis pie vērsies pētījumiem toreiz vēl maz pazīstamās adamantāna ķīmijas laukā. Izstrādājis adamantāna iegūšanas metodes un organizējis tā ražošanu LZA OSI Eksperimentālajā rūpnīcā. Sintezējis daudzus adamantāna atvasinājumus (kopskaitā ap 1000), pētījis to bioloģisko aktivitāti, galvenokārt pretvīrusu iedarbību, aktīvos savienojumus ieviesis medicīnas praksē un organizējis to rūpniecisko ražošanu. Tā radīti medicīnas preparāti remantadīns, adapromīns, gludantāns, midantāns, adamīds un adapirons. Arī pašreiz remantadīnu ražo un plaši izmanto vīrusu gripas un ērču encefalīta profilaksei un ārstēšanai.

Līdzās pretvīrusu aktivitātei adamantāna atvasinājumiem tika atrasta iedarbība uz centrālo nervu sistēmu un sirds darbību, kā arī pretradiācijas aktivitāte.

J. Polis publicējis 95 zinātniskus rakstus, saņēmis 36 PSRS autorapliecības un 15 ārzemju patentus (ASV, Anglijā, VFR, Francijā, Beļģijā, Šveicē, Indijā un Japānā).

P. Alberts dzimis 1953. gada 8. decembrī Stokholmā, mācījies un strādā Zviedrijā. Ieguvis zinātņu doktora grādu 1975. g. Stolholmas Universitātē. Mācījies pie pazīstamākajiem Zviedrijas farmakologiem (Wikberg, Bartfai, Stjärne), stažējies McGill Universitātē.

P. Alberta specialitātes ir fizioloģija un farmakoloģija. Strādāja firmā KABI, tagad Pharmacia&Upjohn. Viņa galvenie zinātniskās darbības virzieni ir saistīti ar gludās muskulatūras adreno- un holinoreceptoriem, fokusējot pētījumus uz sinaptiskās pārvades mehānismiem, saistot tos ar intracelulārajām signālmolekulām, e. g., kalcija joniem, cAMP. Oriģi nāli pētījumi veikti, lai pierādītu ideju par perifēro nervu atcerēšanās spēju. Šīm problēmām ir veltīta viņa disertācija (1982) un publikācijas augsta impakta žurnālos (piemēram, Eur. J. Pharmacology, 1999).

P. Alberts aktīvi piedalās Latvijas Ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) darbā, piedalījies starptautiskos kongresos un konferencēs. Piedalījies Pasaules latviešu zinātnes un ārstu kongresos.

Par ieguldījumu Latvijas farmakoloģijas attīstībā viņš 1998. g. ievēlēts par Latvijas Farmakoloģijas biedrības (LFB) goda biedru un saņēmis O. Šmīdeberga medaļu.

Dr. Alberts ir viens no pirmajiem, kas latviešu zinātniekiem “atvēra logu” uz Zviedriju. Kopš 1991. g., kad viņš noorganizēja pirmos Zviedru institūta grantus Latvijas Organiskās sintēzes institūta farmakologiem, tas ir devis ķēdes reakciju: plašu Latvijas farmakologu, ķīmiķu pie dalī šanos sadarbības projektos. Ir radušās ilgtermiņa stažēšanās iespējas. P. Alberts ir daudz darījis, lai jau pirmajos neatkarības gados zinātniskās laboratorijas tiktu pie aparatūras (1993. gadā nosūtīja 3 furgonus ar humānās palīdzības sūtījumu), apgādāja ar jaunākām zinātniskām grāmatām. Viņš organizēja lekcijas latviešu zinātniekiem Zviedrijas universitātēs un firmās, kas palīdzēja nest Latvijas vārdu Zviedrijā.

Profesors Ježijs Mihna dzimis 1929. gada 17. novembrī Silēzijā, Polijā. Beidzis Glīvices (Silēzijas) Tehnisko universitāti (Elektrisko mašīnu fakultāti, 1952), Dr. sc. ing. (1966), Dr. habil. sc. ing. (1976). Polijas Zinātņu akadēmijas profesors (1978).

Strādājis Polijas valsts Enerģijas taupīšanas uzraudzības padomē (1959–1987, no 1978 – padomes priekšsēdētājs). Vienlaicīgi: Valsts padomnieks enerģijas ekonomikas jautājumos melnajā metalurģijā; Polijas metalurģijas asociācijas inženieru Enerģijas komitejas priekšsēdētājs (1970–1996); Polijas Zinātņu akadēmijas Rūpniecības enerģētikas laboratorijas vadītājs (1977–1996) un Izrakteņu un enerģijas ekonomikas centra zinātniskais direktors (1987–1996).

Zinātniskas darbības virzieni: enerģijas efektivitātes problēmas metalurģiskajā rūpniecībā; enerģijas taupīšanas politikas problēmas. Starptautisku un Polijas organizāciju un komiteju loceklis, žurnālu redaktors un redkolēģiju loceklis.

Par darbu čuguna un tērauda rūpniecībā apbalvots ar: Polijas metalurģijas inženieru Zelta medaļu (1975), Polijas Enerģētikas ministrijas Zelta medaļu (1977), Polijas kalnrūpniecības tehniskās organizācijas Zelta medaļu (1996) un citiem apbalvojumiem. Par darbu kopumu enerģijas taupīšanas jomā tika nominēts kā pirmais profesors Polijā šajā enerģētikas zinātnes apakšnozarē.

Daudzu zinātnisko projektu un programmu vadītājs.

Sadarbojoties ar Centrālās un Austrumu Eiropas valstu, Lielbritānijas un ASV zinātniekiem un ekspertiem, tikai veikti svarīgi pētījumi ekonomikas pārejas periodā; Enerģijas taupīšanas politikas koncepcija pārejas periodā (1990–1993); Enerģijas politika Vācijā un Polijā (1994); Privatizācija un liberalizācija Centrālajā un Austrumu Eiropā (1996); Sadarbības iespējas starp Baltijas jūras valstīm pārejas periodā (1997); Ekoloģiskā enerģētikas koncepcija Baltijas jūras valstīm pārejas periodā (1997); Sadarbības efektivitāte ekonomiski attīstītām valstīm (1997) un Matemātiskā modelēšana enerģētikas taupīšanas problēmās pārejas periodā (1998).

1998. gadā tika nodibināts Centrālās un Austrumu Eiropas Enerģijas un ekoloģijas politikas centrs (faktiski tā kolektīvs sāka savu darbu jau 1995. g. prof. Mihnas vadībā). To dibināja Eiropas Vadības akadēmija (Vācija), Polijas Zinātņu akadēmijas Vides veidošanas inženierzinātņu institūts un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Fizikālās enerģētikas institūts. Par tā zinātnisko vadītāju tika iecelts prof. J. Mihna. Centrā veikto pētījumu rezultāti saistībā ar LZA ir atspoguļoti 19 kopīgās publikācijās.

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns

Pensiju mezgls: sarežģījumi un iespējamie risinājumi

Sociālās nodrošināšanas izkārtojuma nozīmīgumu nosaka apstāklis, ka izveidotā sistēma un tās izmaiņas tieši skar valsts iedzīvotāju lielu daļu, bet netieši visus valsts pieaugušos iedzīvotājus: vienus kā pensiju un pabalstu saņēmējus un citus kā sociālo nodevu maksātājus, pensionāru ģimenes locekļus un nākamos pensionārus. Aktuāla problēma ir resursu apjoms, ko sabiedrībā var piešķirt veco un darba nespējīgo iedzīvotāju nodrošināšanai. Ikvienā valstī tie ir ierobežoti. Palielināt šai vajadzībai izlietojamo iekšzemes kopprodukta daļu var tikai uz sabiedrības citu vajadzību samazināšanas rēķina vai arī ceļot attiecīgo nodokļu likmes. Pēdējais paņēmiens neizbēgami paaugstina produkcijas un pakalpojumu pašizmaksu, mazina to konkurētspēju un bremzē ekonomikas attīstību, tātad arī nodarbinātību un sociālā nodokļu ieplūdi pensiju fondā. Rodas sava veida apburtais loks.

Otra problēma ir sociālās nodrošināšanas fondā koncentrēto līdzekļu sadale starp pensiju un pabalstu saņēmējiem. Te vienlīdz ne vēlama kā šo iz maksu nolīdzināšana, tā arī to pārmērīga diferenciācija, īpaši ja tā nav ekonomiski pamatota un vairumam sabiedrības locekļu saprotama. Tuvāka optimālajai un iedzīvotājiem saprotamāka ir tāda diferenciācija, kas iespējami precīzi atspoguļo atsevišķu cilvēku ieguldījumu sabiedrības attīstībā (mērojama ar darba stāžu un atalgojuma lielumu).

Pašreizējā pensiju sistēmas krīze Latvijā nav radusies nejauši. Tās pamatā ir gan objektīvie, gan subjektīvie faktori.

Objektīvie apstākļi

No objektīviem apstākļiem, kas apgrūtina sociālā nodrošinājuma problēmas risināšanu, minēšu divus.

Pirmais – atpalicība un sastingums valsts ekonomikas attīstībā. Latvijas ekonomikas potenciāls (iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju) 1998. gadā bija par 37% mazāks nekā pārveides perioda sākumā. Arī 1999. gadā vērā ņemams uzplaukums nav saskatāms. To valstu vidū, kas tiecas iestāties Eiropas Savienībā, mēs pēc šī rādītāja stabili atrodamies to sarindojuma lejasgalā, atpaliekam arī no Igaunijas un Lietuvas.

Otrais – izteikti nelabvēlīga iedzīvotāju vecuma struktūra: liels veco ļaužu īpatsvars. Svarīgākie situāciju raksturojošie rādītāji salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm redzami 1. tabulā.

Latvijai salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, īpaši ar Lietuvu, iedzīvotāju vecuma struktūra ir visnelabvēlīgākā.

1. tabula

Iedzīvotāju vecuma struktūra un pensionāru skaits 1998. gadā

Sekas tam ir lielāks pensionāru skaits uz 1000 iedzīvotājiem un, kas ir sevišķi svarīgi, uz 1000 iedzīvotājiem aktīvākajā (20–60 gadi) vecumā. Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra daudz neatšķiras no Igaunijas attiecīgajiem rādītājiem. Attiecinot pensionāru skaitu uz iedzīvotāju skaitu, atšķirības ir lielākas nekā iedzīvotāju vecuma struktūrā. Izskaidrojams tas acīmredzot ar to, ka Igaunija, sākot ar 1994. gadu, palielina pensionēšanās vecumu. 1997. gada beigās tas bija vīriešiem 61,5 un sievietēm – 56,5 gadi. Arī citās valstīs pensionāru skaits ir ciešā sakarā ar vecuma limitu, kas dod tiesības uz vecuma pen siju. Piemēram, Polijā šis vecums vīriešiem ir 65 un sievietēm – 60 gadi. Pensionāru skaits uz 1000 iedzīvotājiem – 225 jeb par 15% mazāks nekā Latvijā.

Pensionēšanās vecuma palielināšana Latvijā ir objektīva nepieciešamība. Nav pārliecinošu argumentu, kas traucētu to darīt. Atsauce uz sociālisma perioda sliktajiem sadzīves un darba apstākļiem nav pārliecinoša. Jeb kurā sociālajā sistēmā galvenais veselības veicinātājs vai arī tās grāvējs ir pats cilvēks. Ir pamats cerēt, ka attīstītajās valstīs pieņemtās normas pakā pe niska ieviešana orientēs katru cilvēku vairāk rūpēties par savas veselības saglabāšanu, konkurētspēju darbaspēka tirgū palielināšanu, piekopjot veselīgu dzīvesveidu un mazinot veselībai kaitīgo ieradumu (alkoholisms, smēķēšana, narkomānija) izplatību.

Pirms pievērsties Latvijā spēkā esošās likumdošanas jeb subjektīvā faktora apskatam, izdarīsim vēl vienu salīdzinājumu ar mūsu kaimiņ valstīm. 2. tabulā sniegta informācija par darba samaksu un pensijām Baltijas valstīs.

Latvijā vidējais darba samaksas līmenis ir zemāks nekā pārējās Baltijas valstīs. Turpretim vidējais pensijas līmenis pie mums ir augstāks nekā Lietuvā un tikai nedaudz zemāks nekā Igaunijā. Turklāt Igaunija apsteidz Latviju pensiju lieluma ziņā daudz mazāk nekā darba algas jomā. Arī vidējās pensijas attiecība pret vidējo algu Latvijā ir lielāka nekā kaimiņvalstīs. Pirmais secinājums, kas it kā automātiski izriet no šiem skaitļiem, ir tāds: Latvijā pensiju jautājums ir risināts vieglprātīgi, nesaskaņojot ar tautsaimniecības iespējām. Pilnībā nenoliedzot šāda secinājuma pamatotību, nevar izslēgt otru varbūtību, proti, kaimiņvalstīs daudz mazāka nekā Latvijā ir ēnu ekonomikas loma, kā rezultātā Latvijas statistika nepilnīgi atspoguļo darba samaksas līmeni tautsaimniecībā.

Sistēmas krīze ieprogrammēta likumā

Sociālā nodrošinājuma, īpaši pensiju jomā, ir zināmas divas sistēmas vai arī to paralēla funkcionēšana: viena veidota pēc paaudžu solidaritātes un otra – pēc iemaksu izmaksu principa. Viena vai otra principa izmantošana ir atkarīga no valsts ekonomikas attīstības līmeņa. Attīstītajās industriālajās valstīs dominē otrais princips, bet mazattīstītajās un arī bijušajās sociālisma valstīs – pirmais. Pāreja no vienas sistēmas uz otru ir ilgstošs process, kura laikā jāizmanto abu šo sistēmu elementi.

Līdz 1995. gada likuma “Par valsts pensijām” pieņemšanai Latvijā pensiju sistēmas pamatā bija paaudžu solidaritātes princips, saskaņā ar kuru vecos un citus darba nespējīgos cilvēkus uztur strādājošie iedzīvotāji. Pēdējie un viņu darba devēji sociālā nodokļa veidā iemaksā pensiju fondā likumā noteiktu algas daļu, no kuras valsts izmaksā pensijas, darba nespējas, bezdarba un citus pabalstus. Pensijas lielums līdz pašreizējā likuma pie ņemšanai bija atkarīgs no darba stāža.

Tagadējais likums orientēts uz iemaksu izmaksu principu. Tas nozīmē, ka ar iemaksām pensiju fondā (ieskaitot darba devēja iemaksas) tiek veidots katra iedzīvotāja individuālais nākamās pensijas kapitāls, no kura tam izmaksās pensiju pēc noteikta vecuma sasniegšanas. Precīzi realizējot šo principu, atsevišķa indivīda pensijas lielums ir atkarīgs ne vairs no darba stāža, bet no iemaksātās summas un plānojamā tās izmaksas laikposma (atlikušās dzīves ilguma). Šī principa būtiska priekšrocība ir tā, ka, pareizi to realizējot, katra cilvēka pensijas lielums ir tieši atkarīgs no viņa ieguldījuma pensiju fondā aktīvās dzīves laikā. Bez cita tas orientē cilvēkus uz aktīvu darbību un rūpēm par regulārām iemaksām savā pensiju kapitāla kontā.

Tas, ka Latvijā šī principa realizācija ir radījusi krīzes situāciju sociālās nodrošināšanas sfērā, lielā mērā izskaidrojams ar kļūdām un ilūzijām, iestrādājot likumā šīs progresīvās idejas realizācijas paņēmienus. Te vēlreiz sevi apliecina sen zināmā patiesība, ka šodienas problēmas ir iepriekšējā periodā pieļauto kļūdu sekas. Spēkā esošā pensiju likuma autori un tā akceptētāji, nosakot tā pamatnostādnes, acīmredzot cerēja, ka īsā laikā var radikāli mainīt pensiju sistēmas principus, pārlēkt no vienas sistēmas otrā.

Tā kā vienā vai dažos gados uzkrāt pietiekamu pensijas kapitālu nav iespējams, likumā iestrādāta “sākuma kapitāla” ideja. Saskaņā ar to apdrošināšanas periods (darba stāžs) līdz 1995. gadam (ieskaitot) tiek “kreditēts” ar sākuma kapitālu, kuru aprēķina, pieņemot, ka cilvēka atalgojums visā darba mūžā ir bijis tikpat liels kā pēdējos pirmspensijas gados. Šeit slēpjas pašreizējo likstu galvenais cēlonis.

Vispirms nepareiza ir terminoloģija, jo kredīta jēdziens ietver pie šķirtās summas atdošanu, kas šeit nav paredzēta. Pēc ekonomiskās būtības tā ir dāvana, ko valsts ieskaita atsevišķa pensionāra pensijas kapitāla kontā no pensiju fonda kopējiem līdzekļiem.

Otrkārt, šīs dāvanas summa praktiski ir atkarīga no viena faktora – konkrētās personas algas lieluma laikā no 1996. gada 1. janvāra līdz pensijas piešķiršanas datumam vai arī no tā brīvprātīgo iemaksu apjoma pensiju fondā šajā laika posmā.

Ar šādu paņēmienu pensionāri tika sadalīti divās daļās atkarībā no pensijas noformēšanas laika: līdz 1996. gadam vai pēc tā, kā arī no atšķirībām atalgojumā pirmspensijas mēnešos. Pēdējās sakarā ar īso laika posmu un to, ka šajā periodā notika tautsaimniecības pārveide, nevar uzskatīt par atsevišķa cilvēka reālā ieguldījuma adekvātu atspoguļojumu valsts bagātības veidošanā. Pat pēc vairākkārtējiem likuma labojumiem ir izveidojusies pārmērīgi liela atšķirība starp mazāko un lielāko pensiju – vairāk nekā 30 reizes. Tā ir ievērojami lielāka nekā attiecība starp valsts regulēto lielāko un mazāko algu (20 reizes).

Lai gan šāda dalījuma neloģiskums masu saziņas līdzekļos ir daudzkārt izskaidrots, likumdevēji nav iedrošinājušies to mainīt. Tie aprobežojās ar daļējām izmaiņām, mēģinot nepilnības pamatnostādnēs notušēt ar atsevišķiem labojumiem un papildinājumiem. Nevar piekrist dažu likuma autoru un aizstāvju apgalvojumiem, ka likuma filozofija un tās realizācija bija laba, bet to sabojāja atsevišķu politiķu vēlme likumu labot un papildināt, izdabājot pensionāru atsevišķu grupu interesēm. Īstenībā kliedzošās nepilnības tā pamatnostādnēs spieda dzirdīgākos politiķus ieviest atsevišķus labojumus un papildinājumus. Nemainot tā saukto vispārējo filozofiju (pensijas aprēķināšanas algoritmu), šie labojumi bija tikai viens no iemesliem, kas paātrināja neatbilstības veidošanos starp pensiju fonda ieņēmumiem un izdevumiem. Elementāri aprēķini rāda, ka šāda situācija būtu radusies arī bez minētajiem labojumiem, tikai dažus gadus vēlāk. Par to var viegli pārliecināties, salīdzinot atsevišķa cilvēka reālo ieguldījumu (bez fiktīvā “sākuma kapitāla”) pensiju fondā un izmaksām no tā. Ilustrēsim to ar piemēru.

Pieņemsim, ka nākamā 60 gadu veca pensionāra vidējā mēneša alga kopš 1996. gada 1. janvāra bija 400 latu un darba stāžs 40 gadu. Tā reālais ieguldījums pensiju fondā – 960 latu gadā. Saskaņā ar likumā iestrādāto pensijas aprēķināšanas algoritmu viņam tiek piešķirta pensija Ls 172,88 mēnesī. Veicot vienkāršu aritmētisku darbību, konstatējam, ka iemaksāto summu šis pensionārs atgūst 5,6 mēnešos (960:172,88-5,55), ja viņš pensiju saņem ar 1997. gada 1. janvāri. Ja iemaksas ir izdarītas 2 gadus, iemaksātā summa tiek iztērēta 11,1, ja 3 gadus, – 16,7 mēnešos un tā tālāk. Pārējos paredzamās dzīves mēnešos (60 gadus vecam cilvēkam paredzamais pensijas izmaksas periods 1999. gadam noteikts 18,51 gads = 222,12 mēneši) izmaksas jāsedz no kopējā fonda, tātad uz citu pensionāru rēķina. Sociālās apdrošināšanas fonds to varētu izturēt, ja visu strādājošo vidējā mēnešalga būtu, konkrētajā gadījumā, vismaz Ls 400. Reāli tā bija daudz mazāka: 1996. gadā 98,73 lati, 1997. gadā – 120 un 1998. gadā 133,3 lati. Vēl jāņem vērā, ka no kopējiem līdzekļiem daļēji jāsedz arī to cilvēku pensijas, kuru iemaksas nav pietiekamas, lai nodrošinātu pat minimālo (sociālā pabalsta) tās lielumu. Tādējādi deficīts pensiju fondā ir ieprogrammēts un fatāli neizbēgams. Iepriekšminētā pensija (Ls 172,88) neradītu zaudējumus pensiju fondam tikai tad, ja tās saņēmēja pensijas kapitāla kontā nosauktā summa (Ls 960) būtu ienākusi nevis vienu vai dažus, bet nepārtraukti 40 gadus.

2. tabula

Darba samaksa un pensijas Baltijas valstīs

Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 1999. gada  20. oktobra  lēmumam

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

LATVIJAS ZINĀTNES PADOME

Latvijas Zinātnes padomes Centralizētā, mērķa un rezerves finansējuma komisija paziņo, ka centralizētās finansēšanas pieteikumi 2000. gadam iesniedzami LZP sekretariātā (ist. 302, 334A) līdz š. g. 1. decembrim. Vienlaikus iesniedzamas arī atskaites par 1999. gadu.

Komisijas priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

19.10.1999.

Kritēriji Latvijas Zinātnes padomes ekspertu kandidātiem

Latvijas Zinātnes padome nolemj apstiprināt kritērijus Latvijas Zinātnes padomes ekspertu kandidātiem. Minētie kritēriji attiecas uz nozaru ekspertu komisiju, promocijas padomju, kā arī uz laiku izveidotu grupu ekspertiem.

1. Par LZP ekspertu var kandidēt zinātnieks ar Latvijā iegūtu vai apstiprinātu (pielīdzinātu) doktora zinātnisko grādu.

2. Par LZP ekspertu var kandidēt zinātnieks, kurš veic zinātnisko darbību kādā no Latvijā vai ārvalstīs finansētiem pētnieciskajiem projektiem vai programmām.

3. LZP eksperta pretendentam pēdējos trijos gados ir jābūt vismaz trim publicētiem zinātniskiem darbiem LZP sarakstā iekļautajos zinātniskajos žurnālos (izdevumos) konkrētajā zinātnes nozarē vai apakšnozarē.

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

* * *

Lēmums Nr. 8-2-1

Rīgā, 1999. g. 19. oktobrī

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu “Par zinātnisko darbību” (20.05.98.), “Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem” (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99.) un LZP Promocijas komisijas š. g. 7. oktobra slēdzienu, nolemj:

1. Apstiprināt par ekspertiem lauksaimniecības zinātnes apakšnozarē “Lopkopība”:

2. Apstiprināt Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) padomi ar promocijas tiesībām zinātņu nozares “Lauksaimniecības zinātne” apakšnozarē “Lopkopība”, iekļaujot tajā augšminētos ekspertus nosauk tajā apakšnozarē.

Padome tiesīga piešķirt lauksaimniecības doktora (Dr. agr.) zinātnisko grādu.

Padomes pilnvaru laiks līdz 2004. g. 19. oktobrim.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

* * *

Lēmums Nr. 8-2-2

Rīgā, 1999. g. 19. oktobrī

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu “Par zinātnisko darbību” (20.05.98.), “Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem” (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99.) un LZP Promocijas komisijas š. g. 7. oktobra slēdzienu, nolemj:

1. Apstiprināt par ekspertiem zinātņu nozares “Pārtikas zinātne” apakšnozarēs:

2. Apstiprināt Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) padomi ar promocijas tiesībām zinātņu nozarē “Pārtikas zinātne”, iekļaujot tajā augšminētos ekspertus nosauktajās apakšnozarēs.

Padome tiesīga piešķirt inženierzinātņu doktora (Dr. sc. ing.) zināt nisko grādu.

Padomes pilnvaru laiks līdz 2004. g. 19. oktobrim.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

* * *

Lēmums Nr. 8-2-3

Rīgā, 1999. g. 19. oktobrī

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu “Par zinātnisko darbību” (20.05.98.), “Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem” (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99.) un LZP Promocijas komisijas š. g. 7. oktobra slēdzienu, nolemj:

1. Apstiprināt par ekspertiem zinātņu nozares “Veterinārmedicīna” apakšnozarēs:

2. Apstiprināt Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) padomi ar promocijas tiesībām zinātņu nozarē “Veterinārmedicīna”, iekļaujot tajā augšminētos ekspertus nosauktajās apakšnozarēs.

Padome tiesīga piešķirt veterinārmedicīnas doktora (Dr. med. vet.) zinātnisko grādu.

Padomes pilnvaru laiks līdz 2004. g. 19. oktobrim.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

* * *

25.10.1999.

Sakarā ar 6. NEK 18.10.1999. vēstuli un turpmākajiem 6. NEK priekšlikumiem LZP Valde nolemj apstiprināt sekojošu nozares ekspertu komisijas struktūru vēlēšanām:

6. Bioloģijas, vides un zemes zinātņu EK – 11 locekļi.

EK nozares:

6.1. Bioloģija, tai skaitā apakšnozares:

6.1.1. Augu fizioloģija, botānika, ģenētika – 3 locekļi;

6.1.2. Bioķīmija, cilvēka un dzīvnieku fizioloģija, zooloģija – 3 locekļi;

6.1.3. Ekoloģija – 1 loceklis;

6.2. Vides zinātne un hidroinženierzinātne – 2 locekļi;

6.3. Zemes zinātnes, tai skaitā nozares:

6.3.1. Ģeogrāfija – 1 loceklis;

6.3.2. Ģeoloģija – 1 loceklis.

Elektorāts dalās grupās: viena grupa balso par EK kandidātiem bioloģijas nozarē: otra grupa balso par EK kandidātiem zemes zinātņu nozarēs; viss elektorāts balso par EK kandidātiem vides zinātnē un hidroinženierzinātnē.

1. Apstiprināt Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas koncepcijas 3. variantu – “Reaktora likvidēšana un demontāža”, pagarinot tā realizācijas laiku par vienu gadu, lai uzsāktu lietotās kodoldegvielas pārvietošanu ārpus kodolreaktora 2003. gadā.

2. Akceptēt pilnīgās demontāžas prognozējamo izmaksu plānu un uzdot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sagatavot detalizētu demontāžas darbu projektu un precizēt veicamo pasākumu iz maksas.

3. Lai nodrošinātu Salaspils kodolreaktora likvidēšanu un demontāžu:

3.1. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai koordinēt Salaspils kodolreaktora demontāžas un likvidēšanas programmas izpildi atbilstoši valsts pamatbudžetā paredzētajai dotācijai no vispārējiem ieņēmumiem un speciālajā budžetā “Vides aizsardzības fonds” paredzētajiem finansu resursiem, kā arī piesaistītajām ārvalstu palīdzības programmām un uzdot:

3.1.1. bezpeļņas organizācijai valsts uzņēmumam “Vides projekti” nodrošināt Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas pasākumu vadību piešķirtā finansējuma ietvaros;

3.1.2. valsts uzņēmumam “Radons” piešķirtā finansējuma ietvaros nodrošināt Salaspils kodolreaktora demontāžas laikā sagatavoto radioaktīvo atkritumu apglabāšanu;

3.2. īpašu uzdevumu ministram sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām un Ārlietu ministrijai atbalstīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas aktivitātes, lai iespējami lielākā apjomā piesaistītu ārvalstu palīdzību šīs programmas izpildei;

3.3. par valsts pamatbudžeta līdzekļu piešķiršanu 2001. gadam un turpmākajiem gadiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, lai nodrošinātu Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas programmas izpildi, un Iekšlietu ministrijai, lai nodrošinātu fizisko aizsardzību Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas laikā, lemt, izskatot valsts budžeta projektu 2001. gadam un turpmākajiem gadiem;

3.4. Ārlietu ministrijai sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju aktivizēt sarunas ar citām valstīm, kuras varētu pieņemt lietoto kodoldegvielu gadījumā, ja starpvaldību sarunās ar Krieviju savlaicīgi netiks panākts būtisks progress šajā jautājumā;

Konkurss

Latvijas Organiskās sintēzes institūts

izsludina konkursu uz šādām vietām:

vadošais pētnieks organiskās ķīmijas specialitātē (1 vieta) un pētnieks organiskās ķīmijas specialitātē (8 vietas).

Dokumenti konkursam iesniedzami Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, Rīgā, Aizkraukles 21, 212. ist. 1 mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas.

Par Baltijas asamblejas balvas 1999. gada laureātiem kļuvuši: literatūrpētniece Janīna Kursīte par darbiem “Latviešu folklora mītu spogulī” un “Mītiskais folklorā, literatūrā un mākslā”, kā arī Igaunijas rakstnieks Jans Kross un baleta mākslinieks no Lietuvas Mintaugs Baužis.

“Zinātnes Vēstnesim” – 10

SAVU CEĻU pie lasītājiem sāk jauns mēnešraksts – info matīvais biļetens. Vēlāk tas droši vien pārtaps avīzē. Biļetena iz devēji ir Latvijas PSR Zinātņu akadēmija un Latvijas Zinātnieku Savienība. Tā uzdevums – atspoguļot Latvijas zinātniekus interesējošus jautājumus, nodrošināt daudzveidīgāku zinātnes un sabiedrības kontaktu, parādīt zinātnes fundamentālo lomu sabiedrības attīstībā.

Mēs domājam, ka biļetenā jāpublicē diskusijas par aktuālām zināt nes un zinātnes vadīšanas problēmām, jāparāda zinātnieku un speciālistu ieguldījums valsts sociāli ekonomiskās pārbūves teorijā un praksē, ar preses palīdzību jāuzsver zinātnes atbildība par šiem procesiem. Nepieciešams pievērsties zinātnes ētikas jautājumiem, un jārūpējas par veselīgu tikumisko un psiholoģisko klimatu zinātnieku kolektīvos.

Ar jaunā izdevuma palīdzību ceram veicināt atklātumu zinātnisko iestāžu darbā.

Biļetenā tiks sniegtas ziņas par Latvijas zinātnieku kontaktiem ar citu zemju speciālistiem, kā arī informācija par nozīmīgākajiem sasniegumiem ārzemēs. Īpaši tiks aplūkoti Latvijas un citu Baltijas republiku zinātnieku sadarbības jautājumi, jo mūsu reģionam ir daudz kopīgu ekoloģisku, ekonomisku, sociālu, nacionālu problēmu.

“Zinātnes Vēstnesis” dos iespēju publicēt jaunākos LPSR ZA un LZS dokumentus, rezolūcijas un lēmumus.

Jaunais izdevums – tā būs domu apmaiņas tribīne. Aicinām tā slejās izteikties speciālistus ar dažādiem uzskatiem, lai tādējādi saasinātu lasītāju uzmanību uz aktuālām problēmām un sekmētu to vispusīgu un radošu risināšanu. Publicēsim intervijas ar zināt niekiem, kuri atgriezušies no ārzemju komandējumiem un kuri piedalās nozīmīgu un interesantu zinātnisko darbu izstrādāšanā. Biļetena slejās tiks publicēta jauno un ilgus gadus strādājušo zinātnieku pieredze, atcerēsimies aizsaulē aizgājušos kolēģus, stāstīsim par Latvijas zinātnieku dinastijām.

Informācijas daļā paredzētas ziņas par Latvijā un Rīgā plānotajām LPSR ZA un LZS konferencēm. Atsevišķi tiks aplūkotas arī izdevniecībā “Zinātne” iznākušās grāmatas.

Materiāli tiks publicēti divās valodās – latviešu un krievu, jo ceram, ka lasītāji tiem būs ne tikai pie mums, bet arī citur Padomju Savienībā. Raksti ar lielāku nozīmi Vissavienības lasītājiem tiks publicēti krievu valodā.

Redkolēģija lūdz Latvijas zinātnes sabiedrību atbalstīt izdevumu ar priekšlikumiem, rakstiem, informācijām, vadoties pēc devīzes “Zinātni – Tēvzemes atjaunotnei”.

Redkolēģija

Neprognozējamie desmitgadīgie

Dzīves realitāte paliek dzīves realitāte, un varbūt šodien, pēc desmit gadiem, “Zinātnes Vēstneša” lasītājs vispirms meklē lietišķo informāciju. Nevis “par veselīgu tikumisko un psiholoģisko klimatu zinātnieku kolektīvā”, bet sludinājumus par iespējamiem pētījumu finansējumu avotiem un ziņas no “naudas maka turētājas” Latvijas Zinātnes padomes, no kuras ir atkarīga arī “Zinātnes Vēstneša” pastāvēšana.

Nenoliedzami, esam kļuvuši pragmatiskāki, taču – neba no dienišķās maizes vien dzīvo cilvēks, tādēļ spēkā paliek gandrīz viss, kas bijis iecerēts toreiz, pirms desmit gadiem. Mainījušās tikai proporcijas.

Ko tad rakstīja pirmais “Zinātnes Vēstnesis”? Kā zināms, šogad beidza pa stāvēt Latvijas Tautas fronte, kuras dibināšanas kongress no tika 1988 . gada 8.–9. oktobrī. Pusotru mēnesi vēlāk, 1988. gada 27. novembrī tika dibināta Latvijas Zinātnieku savienība, un “Zinātnes Vēstneša” pirmajā numurā lasāms atskats uz šo notikumu. Kongresu uzrunājis toreizējais LKP CK sekretārs, nu jau nelaiķis Ivars Ķezbers (nelaiķe ir arī LKP ar visu CK), kurš, starp citu, teicis viedus vārdus: “Jāievieš tādi ekonomiskie lēmumi, kuri varētu mūs pasargāt no svārstīšanās dažādu politisko kļūdu un iegribu vai arī vienkārši maldu rezultātā.” Akadēmiķis E. Grēns, kuru vēlāk ievēlēs par LZS valdes sekretāru, kā arī akadēmiķis J. Stradiņš un akadēmiķis A. Kalniņš, atbilstoši tā laika tradīcijām, referējuši un līdz ar to arī “Zinātnes Vēstnesī” lasāmi krieviski (ir piebilde, ka J. Stradiņa runa latviski izlasāma “Cīņā”). Krieviski ir rakstīta arī Latvijas Zinātnieku savienības dibināšanas kongresa rezolūcija, kuras pirmais punkts skan: “Učreģit Sojuz učenih Latviji”.

Pēc neilga laika Latvijas Zinātnieku savienībā jau izveidotas 19 ko misijas un darba grupas.

Pērn, 1998. gada novembrī, šķiet, vienīgā, kas atcerējās, ka pirms 10 gadiem ir noticis Latvijas Zinātnieku savienības dibināšanas kongress, bija LZS valdes nemainīgā locekle Rita Bebre, kurai toreiz tika uzticēta preses komisijas vadība. Bet viņas balss palika bez atbalss. Sava vaina jāuzņemas arī “Zinātnes Vēstnesim” – vismaz tam vajadzēja sabiedrībai šo notikumu atgādināt.

Taču izrādījās, ka vēl vienam atmiņa neklibo, un tas bija pirmais un līdz šai dienai vienīgais “Zinātnes Vēstneša” redkolēģijas vadītājs akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs, kurš rosināja atzīmēt avīzes desmitgadi, jo maz ir tādu izdevumu, kuri pēdējo desmit gadu laikā būtu saglabājušies vai saglabājuši savu nosaukumu. Redkolēģija līdz ar laba vēlētājiem, tā sakot, šaurā draugu lokā, pulcēsies 16. novembrī plkst. 14 Franču centrā, bijušajās Zinātnieku savienības telpās LZA Augstceltnes 3. stāva 329. istabā pie kliņģera ar 10 svecītēm (Karlsons būtu gribējis otrādi, mēs arī), lai pateiktu paldies tiem, kuri apjomā necilo, bet eleganto avīzīti izloloja un izveidoja. Un ja kāds saka – redz, Lietuvā iznāk kārtīga, bieza, bilžaina avīze, tad atcerēsimies, ka ne tikai avīze mums ir pieticīgāka. Pieticīgāks ir arī (un kas ir visam citam pamatā) zinātnes finansējums. Pie reizes varam padomāt arī par atšķirībām starp mūsu pašu “Tehnikas Apskata” un “Kapitāla” poligrāfisko noformējumu.

“Zinātnes Vēstneša” pirmo numuru noslēdz atceres vārdi aizsaulē aiz gājušajam izcilajam trimdas latviešu vēsturniekam Edgaram Andersonam, kur citēts pats E. Andersons: “Mums raksturīga un saprotama ir paraža sūdzēties par savām nelaimēm, par ilgo ciešanu posmu latviešu tautas vēsturē un par draudošo tautas iznīcību. Lai cik tas būtu pareizi, starptautiskajā forumā ar to labākajā gadījumā iegūstam nedaudz līdzjūtības, bet parasti absolūtu vienaldzību vai pat atklātu novēršanos. Savu nelaimju nomākti, mēs aizmirstam, ka cilvēce un daba necieš vārguļus un ka vēsturē apbrīnu gūst tikai darbīgas, izdarīgas, lokanas tautas un indivīdi, kas atrod vienu vai otru izeju no problēmām.”

Nebūsim savu nelaimju nomākti un ticēsim, ka šī nav pirmā “Zināt nes Vēstneša” desmitgade un ka tas ar laiku būs gan biezāks, gan bilžains, lai ietilpinātu visas tās jaukās idejas, ar kādām savu darbību uzsāka. Vismaz viens šajos desmit gados ir piepildījies – “Zinātnes Vēstnesis” vairs nav mēnešraksts, bet iznāk divreiz biežāk.

Šo rindu autors vairākkārt gan runās, gan rakstos ir uzsvēris, ka Kārļa Ulmaņa aicinājums “Neprasi, ko valsts var tev dot, prasi, ko tu vari dot valstij” ir analogs aicinājums, kuru vēlāk izteicis ASV prezidents Dž. F. Kenedijs: “Don’t ask what the country can do for you, ask what you can do for the country”. Šāds aicinājums ir valstsvīru zināmu politisku uzskatu deklarācija.

Pēdējā laikā dažiem politiķiem te (ASV) un arī Latvijā radusies pārsteidzoša doma: prezidents Dž. F. Kenedijs šī aicinājuma ideju un vārdus pārņēmis no K. Ulmaņa. Pamats šādam uzskatam rodas, pasekojot Dž. F. Kenedija biogrāfijai, no kuras redzams, ka 1937.–1939. gadā viņš divreiz bijis ceļojumā pa Eiropu, lai iepazītos ar internacionālo politiku. Ceļojuma laikā viņš apmeties ASV sūt niecībās, sarunājies ar žurnālistiem, politiskajiem līderiem un diplomātiem (sk. “The Encyclopedia Americana, 1997, Vol. 16, p. 363). Pie tam 1938. gadā viņš bija sava tēva, ASV vēstnieka Anglijā, sekretārs.

Cik zināms, kāda brauciena laikā viņš bijis arī Latvijā, un jādomā, ka viņu interesēja notikumi šajā autoritārajā Baltijas valstī.

Tādēļ būtu jāiepazīstas ar Dž. F. Kenedija interesēm un darbību Latvijā, pārbaudot vēl pieejamos ASV sūtniecības un Latvijas Ārlietu ministrijas dokumentus un citus materiālus. Jānoskaidro Dž. F. Kenedija vēlākā aicinājuma teksts – kad, kur tas pirmoreiz izteikts, jo politiski tas ir ļoti zīmīgi – Kenedijs pazīstams kā liberālu ideju piekritējs, taču šinī deklarācijā prioritāte dota valsts, nevis indivīda interesēm.

Nav ziņu, ka Dž. F. Kenedijs būtu ticies ar K. Ulmani, bet nevar būt šaubu, ka ASV sūtnis (1938.–1940. gadā tas bija Džons Villijs, kurš Ulmanim bija sevišķi labvēlīgs) iepazīstināja viņu ar autoritāras valdības svarīgākajiem uzskatiem, kas redzami K. Ulmaņa runās, kuras, bez šaubām, sūtniecībā tulkoja.

Šajā sakarībā svarīgs ir K. Ulmaņa teiktais valsts darbiniekiem 1934. gada 17. jūlijā: “Ja agrāk visi prasīja: republika, ko tu man dosi?, tad tagad šis teikums jāapgriež, jājautā: tēvija, ko es tev varu dot?” Turpinājumā teikts: “Klausīsim savai sirdsapziņai, ieliksim darbā visas savas spējas, atbildības sajūtā visas tautas priekšā strādāsim mūsu tautai un valstij” (sk. J. Daģis. “Prezidents Kārlis Ulmanis”, Fraternitas Rusticana, 1975, 107.–108. lpp.).

Vārdu “republika” un “tēvija” vietā Kenedijs lieto “country”, pārējais ir burtisks tulkojums.

Dr. oec., Dr. h. c. hist. Jānis Labsvīrs

P. S. Ja izrādītos, ka iepriekš teiktais ir īstenība, tā būtu ne vien Latvijas, bet arī pasaules vēsturē jauna “footnote”.

Redakcijas piebilde. ASV sūtniecības un konsulāta adreses Rīgā 1939. gadā bija: Ausekļa ielā 22, Vašingtona laukumā 7, Raiņa bulvārī 8. Pie nama Ausekļa ielā 22 tagad piestiprināta piemiņas plāksne ar šādu tekstu:

“Latvians will always reach upwards.”
J. F. Kennedy

Šajā ASV vēstniecības namā
kā Harvardas studens 1939. g.
vasarā ekskursijā ieradās un uzturējās
nākamais ASV prezidents
DŽONS FICDŽERALDS KENEDIJS
(1917–1963)
J. F. KENNEDY
the future president of the USA
was staying in this building
in 1939 during his student summer
holidays journey to Riga

Tūkstošgadi noslēdzot

Ko tad 2000. gadam sarūpējusi kalendāra redkolēģija un čaklais autoru kolektīvs?

• Pirms 435 gadiem (1565) iznāca Rīgas pilsētas ārsta Zaharija Stopija sastādītais un Kēnigsburgā iespiestais kalendārs Rīgai – “Schreibcalender…” – pirmais kalendārs vienam gadam, kas saglabājies līdz mūsu dienām. (35. lpp.)
• Pirms 100 gadiem, 1900. gadam latviešu valodā iznākuši 36 kalendāri. Aptuveni puse no tiem (47%) izdoti Rīgā, 25% – Jelgavā, pārējie Liepājā, Bauskā, Cēsīs, Vecpiebalgā un viens kalendārs Pēterburgā. (62. lpp.)
• Veneras rozes ritmos saskatāmi aizvēsturisko akmens krāvumu elementi. Varbūt senajās saktīs latvji attēloja tieši Veneras rozi? (59. lpp.)
• Visiem ritmiem izcelsme ir kosmiska. Kas rosina 150 gadu ritmu? Pārlūkojot vispārpazīstamos periodus, šķiet, nav tāda ritma, kura akcenti regulāri atkārtotos ar tik augstu precizitāti ik pusotra gadsimta. (60. lpp.)
• Senais cilvēks uzskatīja, ka ar īpašiem maģiskiem paņēmieniem laika ritējumu var palēnināt vai paātrināt. (51. lpp.)
• Atrokot senās Ninives pilsētas drupas, tika atrasta māla plāksnīte ar uzrakstu “Neticiet pareģoņiem, viņi visi ir meļi”. (74. lpp.)
• Ne jau tikai šī gadu tūkstoša beigās ir radusies doma par to, ka ģimene varbūt jau ir noieta cilvēku attiecību forma. (78. lpp.)
• Rīgā tvaikoņu laikmets sākās 1831. gada 8. jūnijā, kad Rīgas ostā ienāca un netālu no pils pietauvojās pirmais tvaikonis “Oskar”. (95. lpp.)
• Gadus piecus pa Mežaparka priedēm un ezermalu pastaigājās Kārlis Skalbe ar mazdēlu Andreju pie rokas, un vienlaik, vairīdamies no nepatikšanām ģimenē, te apmetās Jānis Jaunsudrabiņš. (116. lpp.)
• Problēmas kā potenciāls ekoloģiskas katastrofas draudu objekts rada Būtiņģes naftas termināla būve tikai 1,3 km no Latvijas robežas. Blakus ir starptautiskas nozīmes jūras aizsargājamā teritorija Papes–Pērkones unikālā ekosistēma, kurā nārsto trešdaļa Baltijas atklātās daļas reņģu un ziemo desmitiem tūkstošu retu ūdensputnu. (136. lpp.)
• Kopsakars starp lāča ādu un jauno meitu skaidrots tekstos (nerātno dziesmu ciklā, kāzu apdziedāšanās dziesmās). (177. lpp.)
• Dievturība Brasliņa formulējumā ir “senlatviešu dievestības izkārta”, kas izveidota “vieglākas piekopšanas dēļ”. (179. lpp.)
• No divām alām izplūst dzidri avoti. Lielāko no tiem sauc par veselības avotu (tā ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības). (203. lpp.)
• 1694. gadā karalis iecēla pērļu inspektoru, kas bija atbildīgs par Latvijas un Igaunijas pērlēm. Inspektora galvenais uzdevums bija uzpirkt visas pērles Zviedrijas galma vajadzībām. (218. lpp.)
• …jau tagad tiek bremzēts Golfa straumes parastais tecējums, tā vairs neveic savu sildošo funkciju tādā mērā kā agrāk. (252. lpp.)
• Ciklons var izveidoties diennakts laikā tādā vietā, kur par to iepriekš nekas nav liecinājis. (254. lpp.)
• Guntars Miezāns – mežsargs no Liepnas – zināja stāstīt par vairākiem gadījumiem, kad pēdējos gados tās puses mežos redzēts pats briesmonis – neliels lācim līdzīgs zvērs ar garu asti, vai arī tā atstātie pēdu nospiedumi sniegā. (265. lpp.)
• Mēness Lauvas un Mēness Jaunavas zīmē ir ražas novākšanas un ražas uzglabāšanas laiks. (280. lpp.)

Mēs savu 2000. gada Dabas un vēstures kalendāra ražu esam novākuši. Nu laiks visiem kopā to nobaudīt!

Nobeigumā gribētos lūgt astronomus un citus cienījamos precīzo zinātņu vīrus būt cilvēcīgi iecietīgiem arī pret tiem “citādi domājošiem”, tiem steidzīgiem, kuri skaita dienas un stundas līdz 2000. gadam kopā ar Eifeļa torņa laika skaitītāju. Latvietis izsenis ir personificējis kukainīšus, zvēriņus, kokus, laika parādības. Viņam Jaunais Gads atskrien kā ziķeris puika, kad Vecais, uz kūjiņas balstīdamies, aizčāpojis aizsaulē. Un kurš puika jelkad ir piedzimis uzreiz gadu vecs? Kāpēc lai tas citādi būtu ar brašajām meitenēm – Jauno Simtgadi un Jauno Tūkstošgadi?

Zinām taču zinām, kas ap ko griežas, bet –

Saule brauca gar debesi,

Div’ dzelteni kumeliņi,

nevis kurā brīdī Zeme kuru sānu Saulei pagriezusi.

Kā teicis runcis Leopolds: “Dzīvosim draudzīgi!”

Z. Kipere,
“Dabas un vēstures kalendāra” atbildīgā redaktore un sastādītāja

Kursu finansēja Eiropas Savienība, ICLAS, FELASA un citas starptautiskas organizācijas. Šis intensīvais kurss pilnībā atbilda starp tautiskām rekomendācijām. Tā programma ietvēra lekcijas, demonstrējumus, praktiskos darbus, grupu darbu un diskusijas. Lektori un pasniedzēji bija no Lielbritānijas, Nīderlandes, Beļģijas, Vācijas, Francijas un Somijas. Kurss beidzās ar eksāmenu, kuru sekmīgi nokārtoja visi dalībnieki, saņemot starptautiskas kompetences sertifikātu darbam ar laboratorijas dzīvniekiem.

Kursā piedalījās 25 jaunie zinātnieki, kuri bija uzvarējuši starp tautiskā konkursā par piedalīšanos šajā kursā.

Kursa aktīvi atbalstītāji Latvijā bija Eiropas Komisijas delegācija, Valsts Veterinārmedicīnas diagnostikas centrs un PAS “Grindeks”.