Jānis Stradiņs

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība

(1815-1939) – zinātņu akadēmijas aizsākums Latvijā

(Referāts Latvijas ZA Rudens pilnsapulcē, 2005.g. 24. novembrī)

 Latvijas Zinātņu akadēmijas karogā ir šūdināti seši gadu skaitļi, kas simbolizē nozīmīgus momentus Zinātņu akadēmijas vēsturē vai arī raksturo zināmu pēctecību: 1815, 1869,1932, 1936, 1946, 1992. Pirmais no gadu skaitļiem ir “1815” - Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanas gads; šogad tātad tai aprit 190 gadi, pēdējais “apaļais” datums pirms 200 gadu jubilejas. Tādēļ vērts šajā reizē pakavēties pie šī datuma un Kurzemes biedrības likteņiem.

Gribētu ieskicēt šādas problēmas: Kas īsti bija Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, vai pēc tās struktūras, funkcijām un darbības formām to vispār drīkst definēt par zinātņu akadēmiju? Ja atzīstam, ka drīkst, vai tai ir kāds sakars ar tagadējo LZA, kāda noteikta pēctecība, jo biedrības locekļi bija galvenokārt Baltijas vācieši (kopš tautiskās atmodas laikmeta – vispār vairs neviena latvieša !) un tās sēdeklis bija Jelgavā, nevis Rīgā. Vai Latvijas zinātnes vēsturiskā galvaspilsēta bijusi Rīga, vai Tērbata, vai varbūt Jelgava? Vai Kurzemes biedrības darbības loks aptvēra visu Latviju, vai tā nodarbojās ar Latvijai un latviešiem aktuālām problēmām? Un pēdīgi – vai biedrība bija tikai kultūras institūcija (tomēr tā dēvējās par literatūras un mākslas, nevis zinātņu biedrību) vai tomēr arī zinātniska institūcija, arī dabzinātņu problēmu risināšanas vieta, kāds ir tās reālais devums zinātnei, pat pasaules zinātnei?

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, Курляндское Общество любителей словесности и художеств) dzima 1815. gadā, - tā bija apgaismības laikmeta veidojums, kas tapa drīz pēc Lielās Franču revolūcijas, lielajiem Napoleona kariem, laikā, kad Aleksandra I liberālo reformu gaisotnē trijās “vāciskajās” Baltijas guberņās atcēla zemnieku dzimtbūšanu – Kurzemes guberņā to atcēla 1817.g., Vidzemes guberņā – 1819.g., vēl agrāk – Igaunijas guberņā.

Biedrības dibinātāji 1815.g. 23. novembrī bija 8 pazīstami Jelgavas (Kurzemes)  sabiedriski darbinieki – 6 liberāli muižniecības pārstāvji  un guberņas ierēdņi  (t.sk. Ulrihs Šlipenbahs, Aleksandrs Medems, Georgs Felkerzāms), Jelgavas cildenās ģimnāzijas vēstures profesors brīvmūrnieks Karls Vilhelms Krūze (1765-1834) un pazīstamais vēsturnieks, pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bijušais arhivārs un Jelgavas muzeja dibinātājs Johans Frīdrihs fon Reke (1764-1846) . Viņi vēlējās radīt vietēju forumu aktuālāko zinātnisko un sabiedrisko problēmu apspriešanai, veidot tiltu starp Austrumiem un Rietumiem (starp Krieviju un Vāciju) un intelektuāli vienot trīs Baltijas provinces (guberņas), tajā skaitā Vidzemi un Kurzemi, pirmām kārtām, jau vietējos vāciski runājošos “literātus”, taču nepiemirstot arī latviešu cilmes iedzīvotājus, kuri drīzumā bija jāatbrīvo no dzimtbūšanas jūga. Tika spriests  par to, kāda nākotnes perspektīva jāiezīmē brīvajiem latviešiem un igauņiem.

Kurzemes guberņa tikai samērā nesen (1795.g.) bija iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, daudz daudz vēlāk nekā Vidzeme, intelektuāli tā bija tuvāka Rietumiem, Vācijai, īpaši Prūsijas karaļvalstij. Dzīvas un spilgtas vēl bija atmiņas par Kurzemes hercogisti un tās izglītības un kultūras centru – Academia Petrina, kas te darbojās kopš 1775. gada, tā slavas laikiem.  1801.g. sākumā 109 dienas formāli skaitījās pat Jelgavas universitāte (tikai Pāvila I noslepkavošana un Aleksandra I nākšana tronī Baltijas guberņām paredzēto universitāti galīgi pārcēla uz Tērbatu – Tartu). Kurzemes pārstāvjus aizvainoja, ka  universitāte dibināta Tērbatā, nevis Jelgavā, un zināmu kompensāciju viņi domājās atraduši, dibinot jauno biedrību. Pēc tam, kad biedrības statūtus 1816.g. bija apstiprinājis Baltijas ģenerālgubernators Filips Pauluči, dibinātāji 1817.g. 6. jūnijā noturēja pirmo konstituēšanās sēdi un pievēlēja klāt vēl 127 locekļus no visām trim Baltijas guberņām, citām Krievijas impērijas pilsētām un ārvalstīm, uzlūkojot biedrību kā Tērbatas universitātes sava veida papildinājumu. Jaunā biedrība veidota pēc Vācijas un Itālijas mazvalstiņu zinātnisko biedrību parauga, kas darbojās kāda valdnieka protektorātā (Krūze savā atklāšanas runā piesauca pat Londonas Royal Society). Šajā ziņā zīmīga bija pēdējas Kurzemes hercogienes Dorotejas Bironas ievēlēšana par KLMB pirmo goda biedri; viņa ziedoja biedrībai 1000 sudraba dālderus ar noteikumu, ka biedrībai jādarbojas Kurzemē – tātad pastāvēja varbūtība, ka to varētu pārcelt uz Tartu vai Rīgu.

Biedrība centās piesaistīt sev iespējami plašu prominentu personu loku, ievēlot par biedriem gan zinātniekus, gan māksliniekus un rakstniekus, gan arī mācītājus un ierēdņus ar plašām intelektuālām interesēm, turklāt no visas Baltijas, arī no Rīgas, Tērbatas, Igaunijas.

Pirmie 10 biedrības darbības gadi, Aleksandra I, bet ne vairs Nikolaja I valdīšanas laikā, bija paši radošākie, produktīvākie zinātniskā ziņā. Kaut arī biedrība turpināja pastāvēt līdz pat Baltijas vācu repatriācijai 1939. gadā, pieredzot kāpumus un kritumus, taču vēlāk tā vairāk izvērsa Kurzemes novadniecisko, vēsturisko un mākslas vērtību izpēti, J. Rekes 1818.g. dibinātā Kurzemes provinciālmuzeja veidošanas darbu kā tā galvenais balsts, būtībā tā kļuva par muzeja aizbildņu un draugu kopu. Lielie pētnieciskie vai  visu sabiedrību rosinošie projekti vairāk saistās ar darbības sākuma posmu.

Biedrības sākotnēji zinātnisko raksturu precīzi (kaut arī valodnieciski neveikli) uzsver šīs biedrības nosaukums latviešu valodā, kas sniegts pirmajā latviešu laikrakstā “Latviešu Avīzes”(1824.g. 10. jūlijā) “Tā Kurzemes biedrība uz vairošanu visu augstu zināšanu”. Tāpat zīmīgi to raksturo vācu ģeogrāfs un ceļotājs J. G. Kols, 1841.g. savos Jelgavas ceļojuma iespaidos: “Tiesa, šīs biedrības gaismiņa nespīd tālu pāri Kurzemes robežām <…> Tā ir patīkama maza [zinātņu] akadēmija en miniature, un tās sanāksmēs, kurās palaikam drīkst ierasties arī pilsētas izglītotās dāmas, te piedalās ar vislielāko interesi, lai priecīgi noklausītos kaut ko jaunu no vēstures, ģeogrāfijas vai dabaszinātnēm, par latviešu izcelsmi …. vai par kādu citu priekšmetu…”

Pavisam biedrības sastāvā par biedriem vai goda biedriem bija ievēlēti          (līdz 1915. g.) 1124 cilvēki, to skaitā tādas pasaules zinātnē pazīstamas personības, kā F. Gauss (matemātiķis), N. Karamzins (vēsturnieks), K. Bērs (biologs), V. Strūve (astronoms), T. Grothuss (ķīmiķis), J. Krūzenšterns (pasaules apceļotājs), J. Engelharts (Carskoje Selo liceja izveidotājs, Puškina audzinātājs), J. Grimms (valodnieks), G. Šveinfurts (Āfrikas pētnieks), F. Vīdemanis (valodnieks), K. Širrens (vēsturnieks),  L. Rēza (Kēnigsbergas universitātes teoloģijas profesors, lietuvju kultūras pētnieks), A. Becenbergers (valodnieks), A. J. Šegrēns (Pēterburgas akadēmiķis), H. Roze (ķīmiķis, niobija atklājējs)  utt.

 No vietējiem Baltijas zinātniekiem un kultūras darbiniekiem minami D. H. Grindelis, G. Merķelis, J. Broce, A. Hūpelis, K. G. Zontāgs, O. Hūns, K. Šīmanis, K. Vatsons, A. Bīlenšteins, K. Grēvings, G. Bergmanis, I. Brensons utt. Goda biedru skaitā bija  hercogiene – atraitne Doroteja, marķīzs F. Pauluči, Saksijas – Veimāras lielhercogs Karls Frīdrihs, Pēterburgas ZA prezidents S. Uvarovs u.c..

            Saprotams, reāli darbojās  visai neliels pulciņš, daži desmiti cilvēki, bet citi ievēlētie cēla biedrības svaru un reputāciju.

            Sākotnējos statūtos kā biedrības mērķi definēti:

            1) veidot biedrošanās vietu tiem, kas vēlas iepazīties ar literatūras un mākslas progresu un paši tajā līdzdarboties;

            2) vietējiem literatūras un mākslas draugiem atvieglināt iepazīšanos ar ārzemju pieredzi šajās nozarēs un ārzemniekiem palīdzēt uzzināt, kas šajā ziņā veikts Krievijas impērijā;

            3) darīt pazīstamus ikdienas dzīvei noderīgus izgudrojumus un atklājumus un pretdarboties kaitīgiem aizspriedumiem.

            Drīz vien (1817. gada 28.martā) tika pieņemts statūtu pirmais papildinājums (Erste Beylage zu den Statuten), kas biedrības funkcijas traktēja daudz plašāk:

“Tās mērķis ir 1) vēsturiski literārajā, 2) tīri zinātniskajā un 3) tautas izglītošanas jomā izveidot K r i e v i j a s  v ā c u  B a l t i j a s  p r o v i n c ē m

[die deutsche Ostseeprovinzen Russlands – tā toreiz apzīmēja Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas – J. S.] garīgu pieturas un vienotības vietu, tuvāku zinātnes saiti un kopdarbības iespēju.

            Pirmais z i n ā t n i s k i  l i t e r ā r a i s  m ē r ķ i s  ir  izmantot Kurzemes izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, lai rakstu un vēstuļu apmaiņas ceļā ar saviem biedriem, no vienas  puses, dažādās  Krievijas  provincēs un  tās  vācu B a l t i j a s  p r o v i n c ē s  it īpaši, no otras puses, ā r z e m ē s, vienotu to aktivitātes zinātnes un mākslas jomā;  izveidotu spēku apmaiņas punktu [..]. Tā .. uzņemas visas rūpes, lai sniegtu ziņas ne tikai par šo Baltijas provinču  v ā c u  iedzīvotāju kultūras stāvokli, bet arī par latviešu un igauņu ciltīm, to valodu, dzeju, reliģiju [..].

            Otrajā, t ī r i   z i n ā t n i s k a j ā  p l ā k s n ē  biedrība ne tikai centīsies savākt savu Baltijas provinču biedru izkliedētos zinātniskos un mākslinieciskos darbus un apvienot viņu spēkus kopējam mērķim un tēvzemes zinātnieku dedzības un darbīguma palielināšanai; tā arī vēlas šajos centienos iesaistīt jo lielāku interesentu skaitu, paplašināt izglītotajos slāņos zinātnes izpratni un dedzību, tālāk izplatīt un popularizēt sabiedriskajai dzīvei svarīgus zinātnes rezultātus”.

            Tādā kārtā “statūtu pirmais papildinājums” traktēja terminu “literatūra un māksla” ļoti plaši, ietverot tajā arī zinātni, t. sk. dabaszinātnes. Papildinājuma autors, bija Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas matemātikas profesors Georgs Paukers (1787-1855), biedrības sekretārs.

            Bija arī paredzēts, ka biedrība izdos gadskārtējus rakstu krājumus – anāles (Jahresverhandlungen).

            “Kaut arī cilvēka zināšanu jebkura daļa var tikt izvēlēta par Rakstu krājumā ievietojamo lielo s a c e r ē j u m u  tematu, taču te īpaši izceļamas: visas dabaszinātņu nozares, seno un jauno laiku zemju un tautu pētījumi, apcerējumi par tirdzniecību, jūras braukšanu un kuģniecību, kara lietām u. tml., tehnoloģija, lauksaimniecība un statistika, valsts un kultūras vēsture, valodniecība, dzeja un daiļās mākslas vispār, mūzika, glezniecība, skulptūra, arhitektūra u. tml.”.

Publicējamos zinātniskos apcerējumus iepriekš iztirzāja biedrības sēdēs, kuras sasauca ik mēneša pirmajā trešdienā un kurās lasīja ierosinošus zinātniskus rakstus, apmainījās idejām, runāja par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, demonstrēja dabaszinātniskus eksperimentus un ziņoja par  iekšzemju un ārzemju korespondenci. Jūnijā, kad daudz bija iebraucēju arī no Vidzemes un Igaunijas, sēde tika iecerēta tematiski daudzveidīga, turklāt – 15. un 16. jūnijā – bija jānotur biedrības gadasapulce ar jaunu biedru vēlēšanām, gada pārskatu utt.

Sēdes notika sākumā Jelgavas ģimnāzijas telpās, pēc 1820. gada - pazīstamā grāmatizdevēja Pētera Stefenhāgena namā, kur vienlaikus veidojās arī Kurzemes provinciālmuzejs.

Jāpiebilst, ka Rīga šajā laikā bija ne mazāk ievērojams zinātnes un kultūras centrs kā Jelgava, savukārt Tērbatā (Tartu) strauji un dinamiski veidojās 1802. gadā dibinātā (atjaunotā) universitāte, kas ātri vien kļuva par galveno zinātnes un augstākās izglītības centru visām trim Baltijas provincēm. Rīgā savukārt tika dibinātas vai visas šī reģiona nozīmīgākās zinātniski profesionālās biedrības, kā Rīgas Ķīmiski farmaceitiskā biedrība (dib. 1803), Rīgas Praktizējošo ārstu biedrība (dib. 1822), Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas  biedrība (dib. 1834), sākotnēji te funkcionēja arī Vidzemes vispārderīgā ekonomiskā biedrība (darbu sāka 1795.g., kopš 1812.g. – mītne Tērbatā), tāpat darbīga bija Literāri praktiskā pilsoņu biedrība (dib. 1803). Taču visas šīs biedrības bija vai nu ar praktisku vai šauri specializētu ievirzi un neviena no tām nebija tiesīga pretendēt uz zinātņu akadēmijai līdzīgas biedrības statusu. Tikai Jelgavā radās pietiekami drosmīga intelektuāļu kopa, kas uzdrīkstējās šādu ideju izvirzīt un – kas arī nav mazsvarīgi – mēģināt integrēt ne tikai Kurzemes, bet arī abu pārējo Baltijas guberņu kultūras un zinātnes darbiniekus kopīgam darbam un savu pētījumu prezentācijai. Tālākajā vēstures gaitā šajā konkurences cīņā Jelgava izrādījās zaudētāja iepretī Rīgai un Tartu, par reģiona vadošo kultūras un zinātnes centru tā nekļuva. Taču jelgavnieku unikālā iniciatīva zināmā vēstures posmā nedrīkstētu tikt piemirsta; līdzīgi Jelgavas Pētera akadēmijai, kas par īstu universitāti neizveidojās, Kurzemes biedrība palika nepiepildīta cerība, taču ar tālu atbalsi nākotnē. Viss tas ļauj apgalvot, ka biedrībai – vismaz sākotnēji -  piemita zinātņu akadēmijas darbības iezīmes.

            KLMB sēdēs nolasīja un apsprieda arī dažādus dabaszinātniska, tehniska un matemātiska satura pētījumus, piemēram, par Baldones un Bārbeles minerālavotiem (1819, H. Biders, K. Šīmanis), par lauksaimniecības kaitēkļiem (1820), par Slokas miesta ģeogrāfisko platumu (G. Paukers, 1818), par jauniem ugunsdzēsības līdzekļiem (1820), par Kurzemes ģeogrāfiju, par pirmā Latvijas teritorijā nokritušā meteorīta – Līksnas meteorīta (1820) ķīmisko sastāvu un īpatnībām (T. Grothuss) utml. 1820. gada februāra sēdē tika nolasīta izcilā vācu matemātiķa biedrības Goda biedra F. Gausa vēstule G. Paukeram sakarā ar pēdējā aprēķiniem,  kā konstruēt aplī iezīmētu 257-stūri; vēstulē Gauss informē arī par savas pirmskaitļu teorijas tapšanu.

Astronomijas, mehānikas un matemātikas jautājumos bez paša G. Paukera rakstiem Kurzemes biedrības rakstu 1. sējumā (1819) atrodam arī Rīgas Domskolas  profesora Johana Dāvida Zanda mērījumus dažādu Latvijas vietu ģeogrāfisko koordinātu noteikšanai, 2. sējumā – Kurzemes ārsta Karla Kristjāna Šīmaņa rakstu par Baldones un Bārbeles sēravotu analīzi un jaunā Skrundas ārsta E d u a r d a   E i h v a l d a (1795-1876) – vēlāk slavenā zoologa, Pēterburgas ZA korespondētājlocekļa plašo rakstu par paleontoloģiju jeb, kā viņš to dēvē, sistemātisko oriktozooloģiju (nolasīts 1821. g. 8. marta sēdē). Šis Eihvalda darbs joprojām saista bioloģijas vēsturnieku uzmanību ar savu vērienu un evolucionisma idejām, kuras te pretstatītas Ž. Kivjē katastrofu koncepcijai. Kurzemes biedrības sēdēs jaunais E. Eihvalds ir arī demonstrējis dažus paleontoloģiskus retumus – pārakmeņojušos abiniekus no Gvadelupas (1820.g. 6. augusta sēdē), biedrības gada sapulcē teicis runu par augu un dzīvnieku valsts organizācijas robežām (1821.g. 20. jūnija sēdē). 1820.g. 6.augusta sēdē tika nolasīts arī Eihvalda domubiedra, vēlākā Pēterburgas ZA akadēmiķa Kristjāna Pandera raksts par vistas olas attīstību, embrioloģijas vēsturei nozīmīgu darbu.

Taču pati ievērojamākā publikācija neapstrīdami bija Teodora Grothusa klasiskais traktāts “Par gaismas un elektrības ķīmisko darbību”, ko saslimušā zinātnieka vietā cēla priekšā biedrības 1818. gada 6. novembra sēdē   viņa draugs Jelgavas ārsts H. Biders. Ar šo 65 lappušu garo darbu, ko zinātnes pasaulē atzīst par jaunas zinātnes nozares - fotoķīmijas pamatu izklāstu, tika atklāts Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības rakstu 1. sējums. Šis raksts ļāvis saglabāt pašas biedrības vārdu zinātņu vēsturē. Vēlāk (1906) raksts pilnā apjomā pārdrukāts sērijā “Ostwalds Klassiker der exakten Wissenschaften”, bet Grothusa mūžs un darbs vispilnīgāk raksturots  PSRS Zinātņu akadēmijas zinātnieku biogrāfiju sērijā 1966. gadā Maskavā izdotajā  J. Stradiņa grāmatā. Šī leģendārā pētnieka uzvārdu un galveno zinātnisko nopelnu uzskaitījumu atrodam daudzās universālās enciklopēdijās, fizikas un ķīmijas vēstures grāmatās.

Kurzemes muižnieka, komponista un pianista Ēvalda Grothusa dēls, fiziski vārgs, slimīgs, tāls ikdienas dzīvei, T e o d o r s  C r o t h u s s (1785-1822) dzimis vecāku ārzemju ceļojuma laikā Leipcigā, bet gandrīz visu mūžu pavadījis  Geduču muižā (tag. Lietuvā), netālu no Bauskas un Rundāles, 56 verstis no Jelgavas. Tur viņš veicis eksperimentus un sacerējis gandrīz visus savus 70 rakstus par ķīmijas, fizikas un blakusnozaru problēmām.

1805. gadā, 20 gadu vecumā, T. Grothuss zinātniski izskaidroja nesen atklāto elektrolīzes parādību (īpatnējā Grothusa elektrolīzes teorija – stafetes mehānisms), 1811. gadā pamatoja, kādēļ gāzu maisījumi neuzliesmo šaurās caurulītēs, 1814. gadā izskaidroja luminiscences (fosforescences) cēloņus, bet 1818. gadā atklāja fotoķīmijas (gaismas ķīmiskās darbības) pamatlikumus, tādējādi teorētiski pamatojot toreiz vēl neizgudroto fotogrāfijas mākslu. T. Grothuss centās dot vienotu dabas parādību fizikālu izskaidrojumu, kas ļautu izprast visas norises, sākot ar gravitāciju un gaismu un beidzot ar ķīmiskiem procesiem, siltumu, rūgšanu, dzīvību, savā koncepcijā uztverot visas šīs tik dažādās parādības kā apslēptas elektrības izpausmes.

Šie minējumi kopumā gan neattaisnojās, taču intuitīvi T. Grothuss bija uztvēris vēlākos matērijas kinētiskās teorijas, gaismas elektromagnētiskās teorijas, elektrolītiskās disociācijas teorijas, skābju – bāzu teorijas principus, un zinātnes vēsturniekus šie spriedumi saista vēl šodien. Ir sastādīts 19. gs. potenciālo Nobela prēmijas laureātu saraksts, kurā iekļauts arī T. Grothuss, tajā skaitā minot arī viņa Kurzemes biedrībā ziņotos atklājumos.

Kurzemes biedrības sēdēs Jelgavā 10 reizes apspriesti ievērojamākie T. Grothusa darbi,  to skaitā pieminētais sacerējums par gaismas un elektrības ķīmisko iedarbi. Taču arī Jelgavas mācītie vīri pilnā mērā nespēja sekot sava kolēģa domu lidojumiem: vairāk viņus saistīja Grothusa veiktās vietējo minerālūdeņu un meteorītu analīzes. Kopš agras jaunības Grothusu mocīja kāda nedziedināma iekšķīga kaite, viņa pētnieciskās nodarbības tuviniekiem bija neizprotamas un vienaldzīgas. Strādājot lauku vientulībā, bez savlaicīgas zinātniskas informācijas, aparātiem, laborantiem (viņa palīgs bija kāds dzimtcilvēks, vārdā Pēteris, par kura likteni tuvākas ziņas diemžēl nav saglabājušās), T. Grothuss reizēm eksperimentos kļūdījās vai “atklāja” zinātnē jau aprakstītas lietas, izraisījās prioritātes strīdi. Un galu galā 37 gadu vecumā 1822. gada 26. martā T. Grothuss kādā depresijas brīdī nošāvās.

Par savu mantinieci viņš bija nozīmējis Kurzemes literatūras un mākslas biedrību, novēlot tai ne tikai savu bibliotēku, “fizikālos un ķīmiskos aparātus un preparātus”, dabaszinātniskās kolekcijas, minerālijas u.c., bet arī 12 000 sudraba rubļus, kurus  noteica izmantot “fizikālu un ķīmisku instrumentu iegādei, lai pēc dažiem gadiem Jelgavā varētu radīt profesūru eksperimentālajā fizikā un ķīmijā”. Piederīgo protesta dēļ testaments spēkā nestājās, un pašreiz tikai Latvijas Valsts vēstures arhīvā un muzejos var atrast tikai fragmentāras liecības par zinātnieku. Viņa vārds Latvijā lielā mērā nodots aizmirstībai, taču 1960.-ajos gados sīkāk izpētīts viņa pārsteidzošais zinātniskais mantojums. Tagad Grothusu “pārņēmusi” Lietuva: 1994. gadā Lietuvas ZA ar Vācijā dzīvojošo Grothusu dzimtas pārstāvju gādību iedibinājusi Grothusa prēmiju un medaļu par nopelniem zinātnē. 2005. g. 5.-8. jūnijā Starptautiskā elektroķīmijas biedrība ISE un Viļņas Ķīmijas institūts Viļņā sarīkoja Teodora Grothusa elektroķīmijas konferenci (sakarā ar viņa elektrolīzes teorijas 200 gadiem), kuras pamatreferātiem paredzēts veltīt starptautiskā žurnāla “Electrochimica Acta” īpašu laidienu.

 Arī mēs varam sacīt, ka tīri zinātniskā ziņā T. Grothusa darbība būtībā bija Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības augstākais devums un arī viena no virsotnēm ar Latviju saistīto pētniecības darbu vēsturē.

Diemžēl, pēc 1822. gada, līdz ar Grothusa nāvi, Paukera aiziešanu no biedrības sekretāra amata (viņam pārmeta izšķērdību pārāk speciālu zinātnisku krājumu izdošanā) un Vatsona pievēršanos latviešu avīžniecībai, biedrības tīri zinātniskā darbība apsīka, trešais anāļu sējums palika neizdots. Arī Nikolaja I laikmeta iestāšanās, dekabristu un poļu dumpja apspiešana neveicināja sabiedriskas darbības izvēršanas. Tikai ar 1840. gadu atsākās biedrības rakstu krājumu regulāra izdošana, gan ar nedaudz citu ievirzi, Latvijas Valsts vēstures arhīvā no biedrības saglabājusies sarakste ar daudzām zinātņu akadēmijām (Pēterburgas ZA, Vīnes ZA, Vācu Dabaspētnieku akadēmiju ”Leopoldina” u.c.),  daļēji arī biedrības arhīvs, vērtīga autogrāfu kolekcija.

            Minot Kārli Vatsonu, mēģināšu atbildēt uz  pamatjautājumu – vai šī Kurzemes  biedrība bija saistīta ar latviešiem, ar viņu apgaismību. Pieminētajā statūtu 1817.g. papildinājumā deklarēts:

“Taču biedrība neaprobežojas, lai tikai izglītotajās kārtās veicinātu gaumi, mīlestību un kaisli uz augstākajām zinībām, <..>  kā īpašu un svētu pienākumu tā uzliek arī no savas puses darboties, lai garīgi paceltu zemākās tautas kārtas. Šai nolūkā tā izdos pilsētniekiem un zemniekiem gan laiku pa laikam īpašus populārus rakstus, tautas kalendārus u. tml., gan periodisku tautas avīzi, ja to uzskatīs par derīgu un mērķtiecīgu. Šie raksti iznāks vācu, latviešu un igauņu valodā. Tie būs domāti šo kārtu vajadzībai un rediģēti atbilstoši to uztveres spējai”.

Ja  KLMB kļuva par pirmo letonikas, letonistikas publisko tribīni, par to lielā mērā jāpateicas K ā r l i m V a t s o n a m (1777-1826), biedrības aktīvam biedram, Lestenes un Struteles mācītājam un pirmā latviešu laikraksta izdevējam. Kārlis Vatsons bija Pētera akadēmijas latīņu valodas profesora M. Vatsona dēls, pats literāts un latviešu problēmu pētnieks, kurš dzimtbūšanas atcelšanas laikmetā  aizrāvās ne tikai ar latviešu senatni un valodu, bet arī ar latviešu nācijas nākotnes vīziju. Viņu atbalstīja ietekmīgais Vidzemes luterāņu baznīcas superintendents, G. Merķeļa centienu veicinātājs K a r l s  Z o n t ā g s (1765-1827), arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs. Tieši Kurzemes Literatūras biedrības sēdēs Vatsons nolasīja daudzus referātus par latviešiem; vispār, 1817.-1821.g. viņš bija referents vai pusē visu biedrības sēžu.

No Vatsona letoniska satura referātiem KLMB sēdēs minami:
1817. VIII  Plāns, kā KLMB varētu celt latviešu zemnieku kultūras līmeni
1818. XII    Par letu [baltu] saimes nācijām, kādas tautas pie tās pieder un kādas zemes tās apdzīvo
1819. I  Par latviešu valodas izcelšanos no slāvu – krievu valodām un par gotu un somu valodas ietekmi uz latviešu valodu
1819. III      Par valodu attiecībām vācu Rītjūras provincēs un par latviešu pārvācošanu
1819. XI      Kurzemes senais iedalījums, vāciešiem ienākot (pēc 13. g.s. dokumentiem un senajām hronikām)
1820. 16. VI  Par apgabala starp Liepāju un Tilzīti vēsturisko nozīmīgumu
1819. I    Kurzemes hidrogrāfiska skice
1819. IX        Par Jelgavas nosaukumu

1820. X         Par kukaiņiem, kas 1820. g. vasarā nodarījuši lielu skādi laukiem Kurzemē.
 

            Vēl Vatsons  biedrībā referēja par seno zemgaļu virsaišiem Vestartu un Nameisi, par Kurzemē mītošajiem “krieviņiem”, par “leišu vecu pagānišķu māņu ticību”. Latviešu kalendāra pielikumā (1822., 1823.g. ) publicētas prof. L. Rēzas izdotā lietuvju dzejnieka K. Donelaiša “Zemnieku dziesmas” (daļa no “Gadalaikiem”) Vatsona tulkojumā, bet Vatsona apcerējumus par letu (baltu) tautām un to radniecību ar slāviem vēl 1842.g. publicēja D. Jazikovs pazīstamajā Pēterburgas žurnālā “Сын отечества”.

Vatsona referātos un publicējumos pa daļai zinātniskā, pa daļai populārzinātniskā formā runāts par baltu (letu) valodniecību, definēta šī valodu grupas saistība ar slāvu un ģermāņu valodām, somu valodu ietekme, mēģināts sniegt interpretāciju arī seno hroniku materiāliem. Lielā mērā Vatsons turpināja Merķeļa aizsākto senlatviešu cilšu romantizēšanas un idealizācijas tendenci, gan daudz vairāk balstoties uz konkrētu lingvistisku vai vēstures materiālu. Tiesa, arī Vatsona rakstos daudz nepamatotu un vēlāk neapstiprinātu atziņu, piemēram, ka ģermāņu cilts heruļi, kas 476. gadā gāza pēdējo Romas imperatoru, identificējami kā latvieši.

Taču vēl nozīmīgāka bija Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdēs 1819.g. februārī – aprīlī notikusī publiskā diskusija par to, vai latvieši ir pārvācināmi. Sekojot Jaunā Stendera atziņām, Salgales mācītājs Ādams Konrādi publiski izteica domu, ka latvieši augstākās humanitātes un kultūras vārdā pašu latviešu labad būtu pārvācojami, lai varētu sasniegt augstāku sabiedrisku un izglītības stāvokli, savu referātu nobeidzot ar bēdīgi slaveno saukli: “Keine Letten mehr !”. Konrādi apgalvoja, ka valoda vien šķir latviešus no vāciešiem. Ticība un tēvzeme ir viena. Dzimtbūšanas atcelšana tuvina abas tautas, šo dabīgo gaitu nevajag kavēt. Latvietis, redzēdams vācietī kaut ko labāku, labprāt piemērotos viņam. Tagadējam latvietim senču ziņā nav nekā cildinoša. Latviešu valoda tik trūcīga, ka viņu zaudējot nekas nav zaudēts. Zem patvarības un kalpības spaidiem nav izveidojies nekāds tautas raksturs, tautas gars. Taču pārējie diskusijas dalībnieki - Jelgavas ģimnāzijas profesors K.V. Krūze un  Dr. E. Trautfetters, mācītājs K. Elferfelds, apriņķa maršals, jurists G. H. G. Brinkens, Kurzemes provinces likumu komisijas prezidents G. B. Engelharts un arī pats K. Vatsons dedzīgi uzstājās par to, ka latviešiem jādod zināšanas viņu pašu valodā.

Prof. Krūze: Jaunajā statusā brīvais latvietis nevar iztikt ar agrāko vergu valodu, tā pārveidojama. Latviešu valodas nabadzība nevar būt par iemeslu viņas atmešanai; arī izmeklējot slepkavību nejautā, vai nokautais bijis bagāts vai nabags.

Vatsons: Jebkura tauta var tikt izglītota ar savu valodu, šīs tautas nacionalitātes sargātāju. Valodas iznīcināšana ir ne vien ļoti grūta,  bet arī augstākā mērā netaisna un kaitīga. Latviešu tieksme mācīties vācu valodu nenāk no vācu valodas un kultūras mīlestības, bet ir tikai turīgo augstprātība, pie citiem uzskats, ka iemācoties vācu valodu var pāriet kungu kārtā.

Krūze, Vatsons, Zontāgs, arī Elferfelds un Engelhards, Kēlers uzsvēra, ka latviešu valodā jāveido jauna terminoloģija, īpaši likumu tulkošanai un skaidrošanai vajadzīgi jauni vārdi, arī latviešu Bībeles valoda jāpārlūko – jaunam laikmetam, jaunajai dzīves iekārtai vajadzīga jauna valoda, bet šai valodai jābūt latviešu valodai, ne vācu.

Vatsons izvirzīja priekšlikumus, ka KLMB būtu piešķirama privilēģija izdot latviešu valodā gadagrāmatu vai mēnešrakstu. Atbildē uz šo rosinājumu marķīzs Pauluči atzina, ka biedrība ar šīm lietām gan varētu nodarboties, taču monopolprivilēģija tai nebūtu jādod un arī informāciju latviešiem vajadzētu sniegt dozētu. Lieta beidzās ar to, ka Vatsonam atļāva no 1822.g. izdot nedēļas laikrakstu  “Latviešu Avīzes”, kuras viņš kopā ar Stefenhāgenu nu rediģēja un izdeva līdz pat savai nāvei 1826.g. “Latviešu Avīžu” redakcija atradās tajā pašā Stefenhāgena mājā, Kannulējēju ielā, kur Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība un Jelgavas muzejs, dzīvoja ciešā simbiozē ar biedrību.

“Latviešu Avīzes” parasti raksturo kā klerikālas, konservatīvas ievirzes izdevumu, latviskā gara nomācēju un tautisko  centienu apkarotāju, vācu mācītāju ideoloģijas izplatītāju latviešu vidū (ironizē par “veco Lavīzi” !). Droši vien jaunlatviešu laikmetā tā tas patiešām arī bija, taču Vatsona laikā šī avīze lielā mērā raksturojama kā mērenu apgaismības centienu paudēja, tautas izglītotāja, protams, nevis Merķeļa, bet Vecā Stendera izpratnē. Tā cēla latviešu zemnieku zināšanas, deva tiem plašāku skatienu un visumā atbilda toreizējo latviešu zemnieku mentalitātei un intelektuālam līmenim, pauda klerikāli patriarhālu nacionālismu.

Raksturīgi, ka avīzes otrajā numurā Vatsons sniedz rēķināšanas uzdevumu latviešiem:

Kas māk izrēķenēt?

Divi gani ar savām cūkām pakalnā sastapās. Frici, Anss sacīja, dod’ mannim vienu no savām cūkām, tad mums abiem būs vienādi. - Nē, Fricis atbildēja, dod’ mannim vienu no tavām, tad mannim būs otruteek daudz kā tevim. Uzmini nu mīļais lasītājs, cik katram ganam cūkas bijušas?

(“Latviešu Avīzes”, 1822, 1. gada gājums, Nr. 2)

Gluži negaidot šī uzdevuma publicēšana izraisa pirmo publisko polemiku latviešu presē, kas ilgst 4 mēnešus. Kandavas pastnieks – “grāmatu nesējs” Krebsbergs un tas Nukke Miķels šādu publikāciju atzīst par lasītāju izjokošanu un lūdz, lai tās Avīzes citādi raksta. Lasītāji sāk rosināt visai vientiesīgā veidā, par ko tad Avīzēm būtu jāraksta. Ērmans Nāting un  Krists Nāting savukārt saka, ka  ēdolniekiem mīkla patikusi. Klibīšu Ansa, tā nomirēja, dēls Jānis ieteic paļauties uz mācītājiem un lūdz “tos avīžu apgādātājus, lai liek arvien visādus stāstus par ziņu no mūsu Kurzemes, kas mums vēl vairāk ir derīgs, nevis no Vāczemes, kaut gan tas arī labs ir ….” Andreass, Mārtiņa dēls, iekš vārda tās latviešu draudzes no Bauskas ķirspēles apgalvo, ka cūku rēķināšana nebūt neesot izjokošana. Izvēršot tālāku diskusiju Veczvārdes vagars Jēkabs Pīsenieks savukārt ierosina: “Saņemsimies visi vienis prātis un nosauksim savu mīļu Kurzemi par jaunu Vāczemi!” Viņš izsaka pārliecību, ka “mēs saviem Vāczemes brāļiem līdzīgi tapsim, ja tikai paši no sevis gribam vecu māņu ticību, skaudību un muļķību atmest”.

Pāris citātu. Pīsenieks: “Man prāts uz to nesas, ka mēs latvieši iekš visādas labas zināšanas, iekš labas lauku kopšanas un iekš skolu apgādāšanas Vāczemes zemniekiem varam līdzīgi tapt”.

Elferfelds (juniors): “Tomēr es Jums šo padomu donu no mīļas sirds: negribat tapt, ne saucaties par jauniem vāczemniekiem. Tāpēc ka, kad kāda tauta savu būšanu un valodu atmet un citas tautas būšanu un valodu pieņem, tad top greiza iekš sirds prāta. Katrai tautai savs gods un sava īpaša slava. Jūs patiesi neesat sliktāki par vāczemniekiem. Latviešu tauta mudra iekš saprašanas”.

  Lasītāju domu apmaiņā tomēr ieskanas arī pretējs viedoklis, ka ne viss, kas labs Vāczemei, labs arī Kurzemei, - tā saka mācītājs Katerfelds un Elferfelds jaunākais. Viss kopā gandrīz vai lasāms kā mūsdienīga Interneta diskusijas par Latviju Eiropā.

“Latviešu Avīzēs” Vatsona laikā vismaz četras reizes (LA, 1822,  №9; 1823, 24. maijā; 1824, №28; 1825, №27) tiek pieminēta arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, gan saistībā ar “Muzeumu” Jelgavā, ko drīkstot aplūkot arī latvieši un kura krājumi atrodas Stefenhāgena izdevniecības namā, gan sakarā ar biedrības 1824. gada sapulci, kurā Kurzemes galvenais akušieris un Jelgavas muzeja konservators J o h a n s  L i h t e n š t e i n s (1787-1848) (Hamburgas rabīna mazdēls un J. F. Rekes draugs) salīdzina latviešu un vācu zemnieku higiēnu, rosinot vairākus praktiskus uzlabojumus.

Lihtenšteins runā par to, ka “Vāczemes zemnieki daudz stiprāki, jo veseli un spirgti esot par mūsu zemniekiem un , ka ari ilgāki dzīvojot”. Tas tādēļ, ka “daudzreizām tie latviešu bērniņi jau gļēvi piedzimstot, jo pie mums daudz ko nerēķinājot par grūtu sievu”, ka “vecāsmātes uz zemēm savu amatu it nemaz labi neprotot”, ka “latviešu bērni ar savām mātēm paliekot dažu dienu nemazgāti, tādēļ nu arī kašķi gandrīz pa visām mājām esot atronamas”, tāpat “pie mums mazas un sliktas akas pa mājām esot, pie dažām mājām it ne kādas akas nav, bet tikai bedre, kur no malu malām neskaidrs ūdens satek”. Lihtenšteins māca kungiem, lai tie gādā, ka “pie ikkatrām mājām laba aka taptu izrakta un lai allažiņ labu alu pa visiem krogiem tura, tad tā negodīga un neveselīga brandavīna dzeršana, kas dažu latvieti priekš laiku vecu un vāju darot, jo dienām izzustu”. Tāpat :”Latviešu meitas būtu jāmāca labāki barību vārīt un labāki glabāt un uzturēt, ka nepaliekot tik ātri nesmeķīga un neveselīga. Arī Latviešiem būtu jāpalīdz, kad allažiņ un papilnam sāli, kas tik ļoti vajadzīga lieta ir, varētu dabūt”. (Latviešu Avīzes, 1824.g. 10. jūlijā, Nr. 28). Neapšaubāmi, šādas higiēnas pamācības var vērtēt kā visai noderīgas un savlaicīgas zemnieku sadzīves modernizēšanai Kurzemē.

Par pašu Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdi minēts arī, ka “beidzot tas biedrības siktērs [sekretārs Dr. Kēlers, – J. S.] vēl nolasīja tos vārdus to 14 kungu un vienas gaspažas, kas pa Kur- un Vidzemi, kā arīdzan pa Vāczemi par biedrības locekļiem šo gad ir tikuši uzņemti” (Latviešu Avīzes, 1824.g. 10. jūlijā, Nr. 28).        

Vatsons aicina arī latviešus iegriezties Jelgavas muzejā (Latviešu Avīzes, 1822.g. 2. martā, Nr. 9):

“Viena liela istaba un trīs kambari uz to ir uzbūvēti un smuki izmālēti un te jau daudz Kurzemes lietas kopā tiek glabātas. Te ir atronamas visas rakstos iespiestas grāmatas, kas Kurzemē jeb no Kurzemniekiem sarakstītas, te redz tās bildes visu mūsu citkārtīgu liel-kungu un liel-mātu, tālīdz arī tās bildes daudz augstu un mazāku kungu, kas Kurzemē augstā godā bijuši, ir labu mācītāju un superdentu bildes te var redzēt, kuru darbošanās Tēvu-zemei par labu bijušas. Trijos kambaros visādi Kurzemes putni un daži meža zvēri, it kā dzīvi, iekš glāzes lādēm skatāmi, ari tauriņi un kukaiņi un stādi un puķes, un dažas savādas lietas, kas Kurzemē atrastas. – Ik otrdienās pavakarā trīs kungi, kam tā uzraudzīšana uzdota, te ikkatram, kas grib, visas šīs lietas parāda. – Ir mēs latvieši tiekam ielaisti, un ja godīgs lasītājs Jelgavā, un viņam vaļļas un luste izskatīties, tad noteiktā nedēļas dienā pavakarē tikai Stefenhāgena namā jānāk, kur ir viņņam, bez maksas, labprāt visus šos brangumus parādīs. Ja kāds no mums kādu savādu lietu atron, jeb savādu putnu nošauj, tad ar pateicību pretī ņems, ja to uz glabāšanu grib nodot, un tā devēja vārds pie ikkatras savādas lietas, uz labu pieminēšanu tiek pierakstīts. bet zinnams ne ikkatru nieku pieņem, tai lietai vaijag patiesi savādai būt un Kurzemei piederēt”.       

Vēl vairāk, jau piecus gadus pirms “Latviešu Avīžu” reālas iznākšanas tās iecerētais redaktors K. Vatsons Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā 1817.g. 8. augusta sēdē nolasījis “latviešu tautas avīzes parauga lapu” par piemēru kādā garā šī periodiskā tautas avīze “Mēneša Avīze” jeb “Padoma devējs pie tās jaunas brīvestības būšanas” būtu jāveido. Šajā parauga lapā, cita starpā sniegta ziņa par pašas Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības darbības reālo sākumu, proti par tās pirmo sēdi 1817. gada jūnijā:

“II. Avīzes ziņas. Jelgava, tanī 19. Junius mēneša dienā.

Še viena jauna biedrība cēlusies, kas visas augstas gudrības grib kopt un par to gādāt, ka tās gudras zināšanas, kas dažam ir, vairāki zināmas taptu pie augstiem, kā pie maziem. Tas cienīts Ģenerālgubernatora kungs to labu apņemšanu un šīs biedrības likumus ar augstu Ķeizara ziņu apstiprinājis un pats par biedri šīs biedrības tapis. Kungi no muižnieku un citas kārtas, it īpaši mācītāji, pie šīs biedrības pieder. Tā cienīga liela māte [Doroteja, – J. S.], kas citkārt pār mums valdīja, tik žēlīga bijusi, ka viņa šai biedrībai, kuras loceklis pati tapusi, 1000 rubļus sudraba naudā šķiņķojusi, ka tās labas apņemšanās jo labi varētu izdarīt. Šī biedrība grib arī to apgādāt, ka latviešu ļaužu zināšanas taptu vairotas un cilātas.”(Dokumenti par “Latviešu Avīžu izveidi un darbības sākumu (V. Zelčes un M. Jakovļevas publikācija un komentāri) publicēti žurnālā “Latvijas Arhīvs, 1994. – Nr. 3. – 52.-60. lpp.).

Tieši apcerētās Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības iniciatīvas, diskusija par latviešu pārvācošanu, Vatsona “Latviešu Avīžu” regulāra iznākšana rosina Vidzemes un Kurzemes vācu mācītājus dibināt jaunu, tieši latviešu   izpētei  un  izglītošanai   paredzētu            “L a t v i e š u     l i t e r ā r o b i e d r ī b u” (Lettische Literärische Gesellschaft)  vai  “L a t v i e š u  d r a u g  u b i e d r ī b u”, ko dibina 1824.g.,  kuras statūtus apstiprina 1826.g. un kura faktiski darbību sāk 1827.gadā. Šādas biedrības dibināšanas pirmie rosinātāji – letofīli Vatsons, Zontāgs Latviešu draugu biedrības darbības sākumu paši gan vairs nepieredz, viņi abi mirst pirms tam, Vatsons – atstājis 8 bērnus un vienu pieņemtu bāreni ģimenē. Pati Latviešu draugu biedrība darbojās gan Rīgā, gan Jelgavā, vairāk tomēr Rīgā, bet no Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības  tā pārņem latviešu tautas izglītošanas  funkcijas. Iztirzāt visai pretrunīgi vērtētās Latviešu draugu biedrības darbību laika gaitā, tās principiālās nesaskaņas ar jaunlatviešiem, pretošanos Rīgas latviešu biedrības dibināšanai, “Latviešu Avīžu” pretstāvi “Pēterburgas Avīzēm” neietilpst šī referāta uzdevumā. Še gribu vienīgi uzsvērt, ka tieši Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība savā ziņā deva pirmos impulsus Latviešu draugu biedrības dibināšanai, kas savos 1855. – 1857. g. protokolos pati dēvējās par “latviešu valodas un literatūras akadēmiju” un izdeva zinātnisku žurnālu “Magazin”. Tāpat kā KLMB, arī Latviešu draugu biedrība bija nozīmīgs faktors Vidzemes un Kurzemes integrēšanā, vienotas latviešu kultūras priekšnoteikumu izveidošanai. Latviešu draugu biedrības ilggadīgais priekšsēdētājs, pazīstamais latviešu valodas un etnogrāfijas, latviešu apdzīvotās teritorijas robežu pētītājs A u g u s t s  B ī l e n š t e i n s (1826-1907) (Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības goda biedrs kopš 1877.g. un Pēterburgas ZA korespondētājloceklis) ir uzsvēris abu šo biedrību pēctecību un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības lomu Latvijas vēstures un etnogrāfijas sākotnējā izpētē:

“Kurzemes literatūras un mākslas biedrība savos protokolos jau 1820.-ajos gados raidīja skatus tēvzemes vēsturē. No šīs biedrības, kura savas darbības sākumos pievērsa īpašu interesi mūsu latviešu zemnieku tautai, 20.-ajos gados zināmā mērā tapa Latviešu literārā biedrība, kura sāka patstāvīgu eksistenci. Šīs [KLMB, - J. S.] biedrības sekretārs J. Dērings [19.] gadsimta vidū guva īpašus nopelnus pilskalnu pētniecībā”.

Ja pēctecība “Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības” un “Latviešu draugu biedrības” darbībā ir ļoti tieša un samanāma (kaut vai paša Augusta Bīlenšteina darbībā), tad pēdējās attiecības ar Rīgas Latviešu biedrību un tās Zinību komisiju (dib. 1869) brīžam ir visai saspringtas, antagonistiskas, pat savstarpēji izslēdzošas. Taču lūkojoties pāri gadsimtam jāatzīst, ka arī F. Brīvzemnieks un K. Barons izmantoja vairākas Baltijas vācu agrīnas iestrādes par latviešu folkloru, etnogrāfiju, ka jaunlatvieši kāri lasīja un izmantoja Draugu biedrības izdoto “Magazin” un Augusta Bīlenšteina darbi savu nozīmi zinātnē joprojām nav zaudējuši. Šīs biedrības locekļi veicinājuši pirmos latviešu dziesmu svētkus Dikļos un Dobelē, no šīs vides nāk A. Līventāls, J. Neikens, J. Cimze u.c. “veclatvieši”. Jāatceras, ka  Draugu biedrība vēlāk godināja K. Baronu un A. Lerhi-Puškaiti, brāļus Kaudzītes, un Bīlenšteina manuskriptu iznīcināšana Dobelē 1905.g. revolūcijas uzplūdos pieskaitāmi tiem nedarbiem, ar ko revolūcija nu savā simtgadē lepoties nevarētu. Šī  latviešu – Baltijas vācu attiecību sarežģīto problēmu skaidrošana joprojām ir aktuāla un neviennozīmīgi risināma, gan mūsu politiskajā, gan ekonomiskajā, gan kultūras vēsturē. Jāpiebilst, ka 1838.g. dibinātā “Estnische Gelehrte Gesellschaft”(Latviešu literārās biedrības igauņu analogs) turpina savu darbību vēl šodien.

Arī  Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības loma šajā ziņā pelna ievērību – gan ar apcerēto  letonistikas komponenti savā agrīnajā darbībā, gan ar 1827.-32.g. izdoto monumentālo J.F. Rekes un K.E. Napjerska Baltijas literātu un zinātnieku biobibliogrāfisko vārdnīcu (un daudz vēlāk ar I. Brensona un G. Oto medicīnas un farmācijas vēsturei nozīmīgo izziņu krājumu sastādīšanu), gan ar Kurzemes provinciālmuzeja vērtību sistemātisku sarūpēšanu un saglabāšanu.

K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību nodeva Rīgas Herdera institūta pakļautībā kā Kurzemes – Zemgales vācu zinātnisko biedrību, bet mazliet vēlāk 1939.g. nogalē Baltijas vāciešiem repatriējoties likvidēja pavisam. Viens no pēdējiem biedrības prezidentiem bija Jelgavas vācu ģimnāzijas direktors Vilhelms Šlaus, kura dēls - emeritēts Maincas universitātes socioloģijas profesors Vilfrīds Šlaus ir LZA ārzemju loceklis kopš 1992. gada. Viņš arī atzinis mūsu centienus uzturēt šīs biedrības un LZA vēsturisko saistību, kaut arī par Kurzemes biedrības darbības formālo turpinātāju ir atzīta bijušo Baltijas vāciešu organizētā Kārļa Širrena biedrība Līneburgā. Šīs idejiskās pēctecības atzīšana ir veicinājusi Baltijas vācu zinātnes un kultūras mantojuma objektīvu izpratni Latvijā, par to iestājies arī nelaiķis prof. D. A. Lēbers, kurš kā mecenāts veidojis mūsu Zinātņu akadēmijai  prāvu atbalsta fondu no saviem personiskiem līdzekļiem.

Gadaskaitļu virkne starp Kurzemes biedrības zīmogu – liru un Latvijas Zinātņu akadēmijas ģerboni – pūci izraisa pārdomas. Pirmā gada skaitļa (1815)   saistība ar 1869.g. un 1932.g. (Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas un pārveidotās Zinātņu Komitejas – Academia Scientiarum Latviensis dibināšanas gadiem), kā starpnieku Latviešu  Draugu biedrībai ir loģiska, kaut arī visai pretrunīga. Tālāk nāk divi skaitļi, kas arī iezīmē divus virzības momentus Zinātņu akadēmijas vēsturē un kas arī pašreiz saistās ar zināmām jubilejām – proti, 1936. gada 14. janvārī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar Valsts likumu dibināja Latvijas Vēstures institūtu kā Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmo sastāvdaļu, līdz ar to likumā deklarējot nodomu dibināt LZA; no šī momenta aprit 70 gadi. Tātad pēc 1 ½ mēneša Latvijas vēstures institūts kā vecākais LR dibinātais zinātniskais institūts un savā ziņā arī LZA var atskatīties uz šo nozīmīgo datumu. Savukārt, pirms 60 gadiem, 1946.g. 14. februārī Latvijas PSR Zinātņu akadēmija sāka savu darbību. PSRS Tautas komisāru padomes lēmums № 2824 tika pieņemts 1945.g. 4. novembrī (oktobrī sasirgušā PSRS TKP priekšsēdētāja J. Staļina vietā to parakstīja viņa oficiālais amata vietnieks V. Molotovs), 15. novembrī Rīgā notika Latvijas zinātnieku apspriede par ZA reālu dibināšanu un 1946.g. 7. februārī V. Lācis parakstīja Latvijas PSR TKP lēmumu par Latvijas PSR ZA dibināšanu. Diez vai Kārlis Ulmanis un Vilis Lācis būtu akceptējuši Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, kurai svētību deva Doroteja Bīrona un marķīzs Pauluči, taču mūsu Latvijas vēsture ir paradoksu pilna un samudžinātāka nekā pieņemts uzskatīt. Un tad visu beidzot nāk 1992. gada 14. februāris, kad ZA Hartā šī pēctecība ir akceptēta, un tajā reizē klāt bija arī daudzi pašreiz zālē sēdošie. Tā ir sintēze un pēctecības fiksēšana caur laikmetiem un cilvēkiem.

Protams, nepamatoti būtu apgalvot, ka 1815. gadā ir dibināta Latvijas Zinātņu akadēmija – tā būtu vēstures vulgarizācija, tiešas pēctecības nav. Taču Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības  dzimšanas datuma atzīmēšana LZA karogā ir vēsturiski pamatota kā goda parādīšana Baltijas vāciešiem. Atcerēsimies, ka biedrībā ir darbojušies arī Garlibs Merķelis, tāpat agrīnie latviešu cilmes inteliģenti D.H. Grindelis un  K.K. Krauklings no Drēzdenes, ģeologs un arheologs K. Grēvinks (Krieviņš),  bet Grothusa, Pandera, Eihvalda darbi joprojām ieiet pasaules zinātnes pamatfondā un Kārlis Vatsons pieminams kā viens no letonistikas celmlaužiem un letofīliem - latviešu izglītošanas centienu veicinātājiem. Latvijas ZA Hartas preambulā ir sekojoša rindkopa: “Atjaunotajā Latvijas Republikā Latvijas Zinātņu akadēmija veicina zinātņu attīstību, veic zinātniskus pētījumus. Tā gādā, lai apzinātu, pētītu, izkoptu, saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm visu to īpašo, ko pasaules zinātnei un kultūrai ir devusi un spēj dot Latvija un latviešu tauta: nacionālo kultūru, valodu, folkloru, literatūru, sociālo un saimniecisko pieredzi. Tā pētī un saglabā Rīgas un Latvijas novadu kultūrvēsturiskās tradīcijas, apzina Baltijas valstu vietu pasaulē”.

Visus šos uzdevumus savā laikā, vismaz fragmentāri, savas darbības pirmajos gados, ir veikusi arī KLMB. Īpaši pēdējo – kultūras un zinātnes saistītājas misiju, arī tautas izglītošanu un tradīciju saglabāšanu. Tādēļ šodien atceramies šo biedrību un tās dibinātājus, atceramies arī Baltijas vāciešu devumu Latvijai pozitīvā aspektā, atzīstot, ka tas pieder ne tikai pagātnei vien. Būt par šādas biedrības tradīciju pārmantotāju ir gods, kaut arī citā pilsētā Rīgā (ne Jelgavā) un pavisam citā laikmetā. Ar šīm tradīcijām mēs paši kļūstam bagātāki un eiropeiskāki.

Pateicos Jānim Kristapsonam un Dzintrai Cēberei par ilustratīvā materiāla sagatavošanu un LZA prezidentam Jurim Ekmanim par aktīvu tēmas rosināšanu šai LZA Gada sapulcei.