Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2004. gada  5. aprīlis: 7 (278)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

• Akadēmija Latvijā un Eiropā
• LZA Pavasara pilnsapulce
• Vilhelma Ostvalda medaļa LZA prezidentam
• Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde
• Vadības pārvēlēšanas LZA HSZN
• Paziņojums
• Lai zaļš nekļūtu sarkans
• Nākotni vīzijās raugot
• No Latvijas doktorantiem prasa vairāk, bet dod mazāk
• Latvijas Zinātnes padomē
• Farmakoloģija Latvijā, ieejot 21. gadsimtā
• Konkurss
• Aizstāvēšana

.Akadēmija Latvijā un Eiropā

Ekonomikas globalizācija nosaka arī zinātnes globalizāciju. Briselē parādījās jauns jēdziens intelektuālais kapitālisms, kas nozīmē, ka pat vienotajā Eiropas zinātnes telpā pastāv stingri definēts konkurences princips. Iespējas dotas visiem, bet tās realizēt projektos var tikai labākie, enerģiskākie. Otrs akcents ir nepieciešamība pielietot zinātnisku domāšanu visās sfērās. Šobrīd ļoti aktuāli ir nodrošināt Eiropas drošību pret terorismu, un tas nebūt nenozīmē tikai jaunu ieroču vai tehniskās drošības sistēmu radīšanu, bet milzīgu pasākumu kompleksu, kurā ne mazā vieta ir sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Kāda ir terorisma sociālā bāze? Kāda ir sabiedrības attieksme pret terorismu dažādās valstīs un etnosos? Kā zināms, Eiropā ir tādas valstis un tautas, kur terorisms ir vēsturiska cīņas forma par savām tiesībām, tādas kā Balkānu tautas, īri, baski. Cik dziļi tas iegājis nācijas mentalitātē? Varam runāt arī par Baltijas tautu pretestību ilgā vēsturiskā laikposmā – pret cara Krieviju, Vāciju, Padomju savienību. Te Latvijas zinātniekiem varētu būt plašs darba lauks, iesaistoties kopējos projektos un ierosinot savas tēmas, ko likt Eiropas zinātnes kopējā katlā jeb dot savu pienesumu Eiropas pievienotajai vērtībai.

Šobrīd tiek veidots Eiropas Savienības 7 gadu zinātnes budžets, sākot no 2007. gada, un mums būtu jāpārskata, kuriem no mūsu Zinātnes padomes finansētajiem projektiem meklēt ieinteresētās personas, ko varam piedāvāt Eiropai. Derīgs ir viss, kas rāda kopīgo vai atšķirīgo no citām Eiropas valstīm un tautām – valodā, vēsturē, etnogrāfijā. Kur ir mūsu īpatnības, kā tās vēsturiski vai ģeopolitiski izveidojušās. Tiek pievērsta liela vērība izpratnes veidošanai starp Eiropas Savienības valstīm, tādēļ savos nacionālās identitātes pētījumos nedrīkstam noslēgties, mums tā jāpiedāvā salīdzinājumam ar citu valstu identitāti. Varbūt arī "Zinātnes Vēstnesim" vajadzētu informēt ne tikai par pieteikumiem uz Zinātnes padomes grantiem, bet arī par starptautiskiem projektiem, tostarp sociālajās un humanitārajās zinātnēs.

Šis gads Zinātņu akadēmijas dzīvē ir savdabīgs: kopš 1992. gada mēs esam centušies pārveidot mūsu akadēmiju par Eiropas tipa akadēmiju, šogad no 1. maija mēs būsim Eiropas akadēmija, un arī jaunievēlētās LZA vadības pilnvaras formāli sāksies 1. maijā. Akadēmijas vēsturē tas būs interesants sakritību datums.

Reizēm nākas dzirdēt jautājumu – kas ir akadēmija, ar ko tā nodarbojas? Prezidents J. Stradiņš to 1998. gadā ir formulējis tā: tā ir aktīva atbalsta institūcija zinātnei, kultūrai un augstākajai izglītībai. Akadēmija ir starpnozaru institūcija, viena no tām retajām zinātniskajām institūcijām, kas savā struktūrā ir stabila, tā nav pakļauta Komerclikumam un izmaiņām likumā Par zinātnisko darbību, nav pakļauta Izglītības un zinātnes ministrijai, un tikai Ministru kabinets var dot akadēmijai uzdevumus. Mēs esam pakļauti tieši LR Saeimai. To vajadzētu izmantot, un tas ir viens no maniem aicinājumiem – it sevišķi tādos brīžos kā tagad, kad atkal kārtējo reizi mainījusies valdība. Tātad akadēmija ir stabila, īpatnēja struktūra, kas nav pat Uzņēmumu reģistrā, tomēr šo faktu visi ir pieņēmuši, un, ja paskatās likumdošanā – akadēmija ir ierakstīta daudzos likumos kā obligāti līdzdalīga.

Manuprāt, tādi ir vismaz divi – zinātne apmācībā (kadru reproducēšanā) un zinātne kā tieša inovatīvo procesu ietekmētāja. Būtu ideāli, ja augstākā līmeņa speciālisti (profesori, akadēmiķi) spētu apvienot pasniedzēja darbu un nodarboties ar uzņēmējdarbību, bet tādu ir maz, jo nav mūsu aicinājums taisīt biznesu. Šos uzdevumus apvienot ir sarežģīti, jo kas tad nodarbosies ar akadēmisko zinātni, kurai nav vietas uzņēmējdarbības vidē?

Kā šobrīd izskatās klasisks zinātnieks tautas acīs jeb masu mediju skatījumā? Ir trīs varianti:

1) tas ir profesors, kas lasa lekcijas vairākās augstskolās, reizēm pat 5–7 augstskolās, tas rada sabiedrībā zināmu priekšstatu, varbūt ne to labāko;

2) tas ir zinātnieks, akadēmiķis, profesors, kas vada lielus starptautiskus projektus, kam ir starptautisks prestižs, bet kurš ir tālu no uzņēmējdarbības;

3) neliela daļa, kurus mēs pazaudējām zinātnei deviņdesmito gadu sākumā, ir doktora līmeņa speciālisti, kas darbojas mazā vai vidējā uzņēmumā.

Šādu firmu nav pārāk daudz, bet tās ir, un arī LZA ir zināmi nopelni: nu jau vairāk kā 10 gadus ar ZA iniciatīvu ir radīts un strādā Latvijas Tehnoloģiskais centrs, ir tehnoloģiskie parki un zinātnes parki, kuros vadītāji ir doktori un arī darbinieku skaitā doktoru procents ir diezgan liels. Protams, tie ir prom no akadēmiskās zinātnes un augstskolām. Tajā pat laikā mums, manuprāt, galīgi pietrūkst zinātnes saistības ar lielajiem uzņēmumiem. Man nācās piedalīties lielā projektā – Rīgas Pirmās termoelektrocentrāles rekonstrukcijā, ekspertējot šo projektu, tā apjoms ir ~110 miljonu eiro jeb 60 miljonu Ls, bet LZP zinātnei sadala 6 miljonus latu! Ja no šādiem lieliem projektiem kaut procenta daļas tiktu zinātnei! Diemžēl, mūsu dalība šādos uzņēmumos ir minimāla, kaut arī ir pozitīvi piemēri.

Pirms sēdes skatījos, kādas koncepcijas un programmas mēs akadēmijā ar akadēmijas locekļu līdzdalību šajos gados esam rakstījuši un iesnieguši dažādām institūcijām. Nosaukšu tikai dažus: 2000. g. – "Latvija. No vīzijas un darbību" – Latvijas ilgtspējīgas attīstības koncepcija; 2001. g. – "Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģija"; 2001. g. – "Sociāli ekonomiskā programma E-Latvija", "Nacionālā attīstības plāna stratēģija" (2001. g. novembris), "Nacionālā attīstības plāna stratēģiskais memorands", "Nacionālais attīstības plāns", liels projekts – "Baltijas palete – attīstības scenārijs Baltijas jūras reģionam" – akadēmija bija viens no dalībniekiem. Latvijas Nacionālās enerģētikas programmas izmaiņas tapa pie LZA Senāta galda. Vides konferencei Johannesburgā gatavojām Latvijas nacionālo ziņojumu, bet tā autorus uz konferenci pat neaizsūtīja, aizbrauca ministrijas ierēdņi. 2002. g. – "Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes". Nupat beidzām ciklu par klasteriem (kompetences centriem), kad gribējām radīt Latvijā jaunus centrus zinātnes sasniegumu efektīvai izmantošanai – "Priekšlikumi zinātnes sasniegumu efektīvai izmantošanai Latvijā". Varbūt kādreiz zinātnei būs kāds labums no "Nacionālo inovāciju programmas Latvijā 2003–2006". Visbeidzot, jau šajā gadā – "Nacionālā ilgtspējīgas attīstības stratēģija". Katrā no šīm koncepcijām ir zinātnes sadaļa, kas vēlāk tiek samazināta vai pat vispār izsvītrota.

Kad mēs 1998. gadā sākām veidot Latvijas zinātnes attīstības nacionālo koncepciju, visas prioritātes un attīstības virzieni tika definēti kā iekšējā un ārējā sociālā drošība. Tautsaimniecības izaugsme tika pamatota ar orientāciju uz augstu pievienoto vērtību un uz zināšanām balstītu sabiedrību. Kas no tā ir iznācis? Turpmāk es atsaukšos uz diviem pētījumiem – Pasaules Bankas pētījumu, kas tika prezentēts pagājušā gada beigās un ir visai objektīvs, un J. Kristapsona un līdzautoru jaunāko pētījumu "Baltic R&D Systems in Transition". No Pasaules Bankas pētījuma gribu nolasīt vienu citātu: "Latvijas pozīcijas zināšanu revolūcijas izmantošanai savā labā ir salīdzinoši cerīgas: tas ir labi apmācīts darbaspēks, ievērojamas zinātnisko tehnoloģiju jaudas, salīdzinoši labi attīstītas komunikācijas, arvien lielāka atvērtība tirdzniecībai ar citām valstīm. Raugoties no cita aspekta un salīdzinot ar ES vai kaimiņvalstīm, Latvijā R&D izdevumi ir mazi, trešā līmeņa izglītības iespējas trūcīgas, datoru un interneta izmantošanas jaudas mazas. Tomēr laikā no 1995. g. līdz mūsdienām (2002. g.) Latvija ir progresējusi un paaugstinājusi savu novērtējumu, tā atrodas priekšā Krievijai un Turcijai, ir apmēram līdzvērtīga Lietuvai un Polijai, bet atrodas zem ES vidējā līmeņa". Šis secinājums ir reāls, zināmā mērā pat optimistisks. Kādā ziņā? Secinājums, ja skatāmies, kas mums ir un kas mums nav, varētu būt apmēram tāds: Latvijas attīstība ES sastāvā nav iedomājama bez zinātnes un progresīvām tehnoloģijām. Mazais zinātnieku skaits Latvijā (ap 4000) prasa valsts politiku – radīt zinātnei siltumnīcas apstākļus, izmantojot visu zinātnisko potenciālu. Salīdzinājumā ar ES, datoru skaitā uz 1000 iedzīvotājiem nemaz tik daudz neatpaliekam, mums trūkst patentu, finansējuma % no IKP un privātā sektora ieguldījuma zinātnes finansēšanā. tātad nevaram teikt, ka mums viss ir tik pesimistiski, ir arī liels progress. Pasaules Banka izmantojusi tos datus, ko mēs paši ierakstījām "Vadlīnijās", bet zinātņu doktoru skaits, kuri veic zinātnisko darbību – šī ailīte ir tukša. Acīm redzot, šo parametru citās valstīs uzskaita, bet par Latviju nav skaidrības, vai doktori veic zinātnisko darbību un neveic un kāda ir doktorantu gatavošanas stratēģija.

Kas mums ir jāpaveic? Mēs gribam uz zināšanām balstītu tautsaimniecību. PB norāda uz informācijas tehnoloģijām, komunikācijas tehnoloģijām, elektroniku, koksnes ķīmiju, biotehnoloģiju – tās mums ir jāturpina attīstīt. Tehnoloģiju nozarē nodarbinātie mums ir 2%, ES – 3,5%. Par Nacionālas attīstības koncepciju, ko veidojām 1998. g., PB saka, ka MK to ir akceptējis. Mēs zinām, ka to tikai pieņēma zināšanai. Ilgtermiņa stratēģiju MK nav apstiprinājis, "Vadlīnijas" aizejošā valdība neatzina, tās akceptētas tikai ministrijas līmenī, vienīgi "Nacionālā inovāciju programma" akceptēta MK līmenī. Igaunijā līdzīgus dokumentus apstiprinājusi gan valdība, gan parlaments. Likums "Par zinātnisko darbību" tiek jau divus gadus mainīts. Intelektuālā īpašuma tiesības ir labākā situācijā, bet Nacionālās programmas nestrādā. Kas attiecas uz nacionālās inovāciju sistēmas realizāciju, ir nodibināta padome, kurā mēs ar akad. B. Rivžu sēžam, bet pēdējā pusotra gada laikā tā sanākusi 2 reizes, turklāt finansējumu pētījumiem nedod. Vēl PB dati – Latvijai viszemākie rādītāji augsto tehnoloģiju eksportā, bet salīdzinājumam Ungārijai, kurai arī zinātnieku skaits ir mazs, šis rādītājs ir salīdzinoši ļoti augsts. Acīmredzot ir kādi vidēja līmeņa tehniski vai tehnoloģiski darbinieki, kuri tiek pārorientēti no smagā fiziskā darba uz eksportprodukcijas ražošanu, bet tad tā jau ir valsts stratēģija. Tāpēc vēlreiz uzsveru to, ko teicu sākumā – katram zinātniekam Latvijā ir jārada visi apstākļi sekmīgam darbam, jo rīt vai parīt Latvijā vēl neradīsies jauni zinātnieki, vismaz divas vai piecas reizes vairāk ne, ir jāizmanto tas potenciāls, kas ir.

Par privātā sektora ieguldījumu zinātnes finansēšanā, par šiem 2%, ko prasa ES. Mēs visu laiku uzskatām, ka privātām ražošanas firmām ir ļoti maza interese par zinātni. PB ir aptaujājusi pāri par 400 privātos uzņēmējus, un secinājums ir tāds, ka, ja tiek radīti nodokļu stimuli, privātuzņēmēji ir gatavi piedāvāt grantus, ir gatavi sniegt finansiālu palīdzību patentu iegūšanai.

Vēl dažas PB rekomendācijas: veicināt privātā sektora finansēto zinātnisko darbību; nostiprināt saites starp uzņēmumiem un pētniecības iestādēm; sekmēt kvalificēta darbaspēka pieejamību; sekmēt privāto uzņēmumu iespaidu uz R&D. Acīmredzot PB, kura veic šādus pētījumus ilgstoši daudzās valstīs, ir pamats dot šādus ieteikumus.

Gribu izvirzīt apspriešanai 10 tēzes, kas būtu LZA uzdevumi ārpus statūtos jau paredzētajiem:

1. Saglabāt un nostiprināt LZA stabilu nišu (zīmolu) Latvijas zinātnes un augstākās izglītības sistēmā kā tipiskai Eiropai Zinātņu akadēmijai, izmantojot LZA locekļu pieredzi un prestižu (kuri šobrīd pārstāv visas Latvijas universitātes un lielākos zinātniskos institūtus).

2. Izmantot ievērojamo LZA locekļu zinātnisko un organizatorisko potenciālu, lai turpinātu aktīvi piedalīties valsts likumdošanas iniciatīvu izstrādē, valsts attīstības stratēģijas pilnveidošanā un realizēšanā, valsts starptautiskās daudzpusīgās sadarbības pilnveidošanā, u. c.

3. Maksimāli izmantot LZA pieredzi un prestižu Latvijas zinātnes, augstākās izglītības, kultūras attīstības situācijas apzināšanai un prognozēšanai, uzturot sakarus ar Saeimas, MK, ministriju un to struktūru, uzņēmējdarbības un vēstniecību pārstāvjiem, t.sk. dodot priekšlikumus par 3% finansējuma nodrošināšanu zinātnei.

4. Organizatoriski sekmēt jaunu projektu (iniciatīvu), t. sk. starptautisku, piesaisti un realizāciju, izmantojot LZA locekļu ierosinājumus (konsultācijas, rekomendācijas, starptautiskie sakari un zinātnieku apmaiņa).

5. Veicināt akadēmiskas diskusijas par "strīdīgiem" zinātnes, izglītības, tautsaimniecības jautājumiem, piesaistot dažāda profila speciālistus un izmantojot LZA prestižu.

6. Turpināt akadēmiskās un lietišķās LZA izbraukuma sēdes Latvijas reģionos, uzturot aktīvus kontaktus ar reģionālām augstskolām un pašvaldībām.

7. Aktīvi deleģēt LZA pārstāvniecību valstiskās un sabiedriskās institūcijās, lai ietekmētu uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošanos Latvijā.

8. Aktīvi sekmēt latviešu valodas, kultūras un mākslas identitātes saglabāšanu, ieejot ES sistēmā.

9. Turpināt aktīvu sadarbību ar masu mediju pārstāvjiem, informējot par zinātnes un augstākās izglītības aktivitātēm Latvijā.

10. Nodrošināt LZA un sadarbības partneru zinātnes balvu un atzinību sistēmu, identificējot un popularizējot izcilākos zinātniskos sasniegumus Latvijā.

Akadēmiķi J. Ekmani uzklausīja Z. Kipere

Satura rādītājs

2004. gada 15. aprīlī

LZA konferenču zālē, Rīgā, Akadēmijas laukumā 1

Darba kārtība:

Ievadvārdi
LZA prezidents Jānis Stradiņš

LZA balvu un diplomu pasniegšana

LZA prezidenta amata kandidāta runa
Akadēmiķis Juris Ekmanis

Pārskats par LZA darbību 2003. gadā
LZA ģenerālsekretārs Raimonds Valters

LZA Uzraudzības padomes ziņojums
Akadēmiķis Kalvis Torgāns

Diskusija

LZA prezidenta, amatpersonu, Senāta un Uzraudzības padomes vēlēšanas

Satura rādītājs

Godājamais prezidenta kungs!

Man ir gods un prieks paziņot Jums to, ka Saksijas Zinātņu akadēmija Leipcigā, balstoties uz Vilhelma Ostvalda komitejas priekšlikumu un prezidija lēmumu, Jums ir piešķīrusi augstāko apbalvojumu par īpašiem sasniegumiem dabas zinātnēs, proti,

Satura rādītājs

Darba kārtībā:

* Eiropas zinātnes telpas veidošanas gaita (akad. A. Siliņš)

* 3% rīcības plāna īstenošana ES (akad. J. Jansons)

* Pētniecības un industrijas sadarbība (akad. I. Biļinskis)

* Mazie un vidējie uzņēmumi un pētniecība (kor. loc. J. Kristapsons)

* Intelektuālā īpašuma jautājumi (akad. U. Viesturs).

Diskusija

Lūdzam piedalīties sēdē!

Satura rādītājs

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē 2004. gada 22. martā par nodaļas priekšsēdētāju atkal ievēlēts LZA īstenais loceklis Tālavs Jundzis.

Nodaļas padomē ievēlēti: Jānis Bērziņš, Andris Caune, Saulvedis Cimermanis, Lilija Dzene, Pārsla Eglīte, Jānis Graudonis, Viktors Hausmanis, Jānis Krastiņš, Maija Kūle, Imants Lancmanis, Dace Markus, Baiba Rivža, Valentīna Skujiņa, Jānis Stradiņš un Kalvis Torgāns.

Satura rādītājs

6. aprīlī pēc LZA Senāta sēdes 12.30 tiks atklāta LZA goda locekļa Induļa Rankas izstāde "Gaita. Etīdes formās un krāsās"

Satura rādītājs

Žurnālā "Enerģija & Pasaule" 2003. gada Nr. 6 publicēta plaša Sarmītes Baltmanes intervija ar Andri Andrušaiti "Liela jūra un mazs cilvēks. Kāpēc gribam otrādi?" Tajā A. Andrušaitis, raksturodams seklo Baltijas jūru, kurā svaigs ūdens no Ziemeļjūras ieplūst tikai vētru laikā, nosauc to par lielo "atkritumu nosēddīķi", kurā piesārņojums nonāk ne tikai no lokāliem avotiem (pilsētām, rūpnīcām, ostām), bet arī no upēm un atmosfēras. "Šī piesārņotība ir izkliedēta, uzkrājas gan no lauksaimniecības, gan saimnieciskas vai ražošanas darbības (amonjaka izgarojumu, izmešu veidā), gan no transporta (slāpekļa oksīdi izplūdes gāzēs) un pēc tam noārdās jūrā." Baltijas jūrā ir tāda vide, kas apgrūtina daudzu augu un dzīvnieku sugu pastāvēšanu. Kaut arī daudzviet, tostarp Rīgā, ir iekārtotas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas un samazinājusies kaitīgo vielu ieplūde, tā, piemēram, uz pusi samazinājusies fosfora ieplūde jūrā, kopumā atveseļošanās process notiek ļoti lēnām. "Eitrofikācijas process ir ar ļoti lielu inerci. Varbūt ir jāpaiet 20 līdz 30 gadiem, pie tam ar nelielām barības vielu ieplūdēm jūrā, un tikai tad varēsim cerēt, ka situācija normalizēsies."

"Līdz dzeramā ūdens pakāpei var attīrīt visnetīrākos notekūdeņus," saka A. Andrušaitis. Daudz sarežģītāk ir ar difūzo (izkliedēto) piesārņojumu. 20% slāpekļa un fosfora savienojumu, kas nonāk Baltijas jūrā, "nokrīt no gaisa". Pa pilītei, pa miligrammam arī no katra tīruma kvadrātcentimetras jūrā nokļūst barības vielas. Atmosfēras "sateces baseins" ir plašāks, jo valdošie dienvidrietumu vēji piesārņojumu atnes arī no Rietumeiropas (Holandes, Beļģijas, Anglijas, Francijas), un, lai reāli ierobežotu eitrofikāciju, nepietiek tikai ar investīcijām attīrīšanas iekārtu ierīkošanai. Ir jāpārkārto industriālie procesi, lauksaimniecība – "lai mēslojums pārvēršas ražā, nevis noskalojas ūdeņos un bagātina upes, ezerus, līdz ar to arī jūru. Zemniekiem, iekārtojot cūku novietnes, jāgādā, lai amonjaks no kūtsmēslu krātuvēm neizplūstu gaisā".

·im mērķim kalpo arī Pasaules Bankas finansētais Baltijas jūras reģionālais projekts, kurā A. Andrušaitis ir koordinatora asistents. Projekta mērķis ir uzlabot vides stāvokļa novērtēšanu un piesārņojuma ieplūdes no Baltijas jūras austrumu krasta valstīm, kā arī praktiski palīdzēt zemniekiem pārkārtot saimniekošanu videi draudzīgā veidā. Tā, piemēram, ir pilotprojekts par lašu dabiskā nārsta apstākļu atjaunošanu dažās Baltijas jūrā ietekošās upēs. Latvijā šāda upe ir Salaca.

Gunārs Andrušaitis teica: "Pajautājiet Andrim, kā viņš man atņēma laboratoriju", bet tad, it kā baidīdamies, ka varētu tikt pārprasts, viņš turpināja: "Andris jau viens no pirmajiem saprata, ka Latvijā zinātnes nākotne ir saistīta ar Universitāti, kā tas ir citur pasaulē." Andris, kurš LZA Bioloģijas institūtā bija mantojis tēva nodibināto jūras bioloģijas laboratoriju, aizgāja ar to uz Latvijas Universitāti 1995. gadā, kad Bioloģijas institūts vēl bija Zinātņu akadēmijas sastāvā. Piepulcinot zinātniekus no Zivsaimniecības institūta un Hidrometeoroloģijas pārvaldes, viņš izveidoja Latvijas Universitātes Hidroekoloģijas institūtu un līdz pērnā gada rudenim, kad iesaistījās lielā starptautiskā projektā, bija tā direktors.

– Jūras bioloģijas laboratorija, protams, bija tēva lolojums, bet, kopš viņš uzkāpa pa karjeras kāpnēm un administrēja visu Bioloģijas institūtu, viņa tiešā interese par laboratoriju vairs nebija tik liela. Bioloģijas institūts ir vecs institūts, pārāk daudzpusīgs. Es sapratu, ka ir vajadzīgs neliels, pietiekoši šauri specializēts institūts, un tam ir jābūt Universitātē. Es gāju uz Universitāti ar samērā lielām ilūzijām, man likās, ka mēs viegli integrēsimies mācību procesā. Mans sapnis bija Bioloģijas fakultātē izveidot hidrobioloģijas vai hidroekoloģijas katedru, kas atrastos mūsu institūtā, piepulcināt arī saldūdens biologus, kuri palika Bioloģijas institūtā, jo es uzskatu, ka mēs esam pārāk maza valsts, ar maziem spēkiem un maziem resursiem, lai varētu, kā tas ir Polijā, katrā ciematiņā pie jūras uzturēt savu jūras pētīšanas institūtu un konkurēt citam ar citu. Doma par visu hidrobiologu apvienošanu uzplaiksnī vēl tagad. Pagaidām esam labi draugi un kolēģi, reizi gadā Universitātes zinātniskās konferences ietvaros rīkojam ūdeņnieku sekciju, kuru tradicionāli organizē un vada Hidroekoloģijas institūts.

– Arī katedru neizdevās izveidot?

– Nē, līdz šim ne. Pats es Universitātes Bioloģijas fakultātē esmu asociētais profesors uz pusslodzi, lasu divus lekciju kursus gadā (kā teica Gunārs Andrušaitis, studenti Andri Andrušaiti atzinuši par labāko pasniedzēju.–Aut.), bet visi Bioloģijas un žeogrāfijas fakultātes studenti, kuriem ir kāda interese par jūru, agri vai vēlu nonāk mūsu institūtā ar saviem kursa, bakalaura vai maģistra darbiem. Vadu divus Latvijas Zinātnes padomes grantus, nacionāli koordinēju vienu Eiropas Savienības projektu, it kā esmu nacionālais koordinators vēl vienam nupat uzsāktam ES projektam par Baltijas jūras zinātnes internacionalizāciju. Visi nosauktie projekti kopā aizņem 20% no mana darba laika, jo pēc kontrakta 80%, 200 darba dienas gadā, man jāveltī Pasaules Bankas Baltijas jūras reģionālajam projektam, kur esmu koordinatora asistents. Projekta galvenais izpildītājs ir Helsinku komisija, un tas aptver gan jūru, gan sateces baseinu. Kaut arī projekts paredzēts visai Baltijas jūrai, bet pamatā tas domāts austrumkrasta valstīm, lai palīdzētu izveidot vides novērojumu sistēmu un pildīt starptautiskā monitoringa saistības. Sākot no pagājušā gada 1. septembra, kad sāku strādāt, bija jāizveido 15 atbalsta punkti Krievijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā, kas darbotos jau esošo institūtu paspārnē. Projekta uzdevums ir palīdzēt tiem finansiāli, ar aparatūras iegādi, apmācību, jaunu metožu ieviešanu, jāorganizē semināri un simpoziji.

– Tas taču ir tīri administratīvs darbs! – iesaucos, atceroties Andra stāstīto, ka hidrobiologam ir retā iespēja jūrā uz pētniecības kuģīša, tērptam baltā virsvalkā, nodarboties ar tik pat smalkām lietām kā gēnu inženierim sauszemes laboratorijā.

– Es kopā ar dažiem studentiem daru arī laboratorijas darbu, pētām fotosintēzi Rīgas līcī, bet īsti, no sirds es zinātnei varu nodoties pāris nedēļas gadā pie sava drauga profesora Mihaela Olesena Kopenhāgenas Universitātes Jūras pētīšanas laboratorijā.

Jautāts, kas tad tas ir par sirdij tīkamu darbu, kuru pats nosaucis par savu zinātnisko hobiju, jo tas tiek veikts brīvajā laikā, Andris atjoko, kas tas ir viens no tiem, par kuriem saka – biologs visu mūžu pētī vienu kukainīša kājiņas izaugumu. "Jūs smiesieties, – Andris saka, – tas darbs ir par airkāju vēžu… kakām. Jūras ūdenī ir tādi planktona vēzīši, kas rij fitoplanktonu kā traki un arī kakā kā traki, jo viņiem ir zema asimilēšanas efektivitāte. Vispārpieņemtā teorija ir tāda, ka tās kakiņas, apmēram 100 mikronu gari cilindrīši, samērā strauji grimst, un tas ir viens no galvenajiem mehānismiem, kas apgādā jūras dibenā dzīvojošos ar svaigu organisku barību. Bet izrādās, ka, vismaz Baltijas jūras apstākļos, tas tā nav, jo, pirmkārt, kakas nemaz tik ātri ūdenī negrimst un, otrkārt, tās ārprātīgi strauji noārdās. Mēs pētam, kas un kā tur īsti notiek."

– Kāpēc tas jūs tik ļoti interesē?

– Tas ir izaicinājums, tas ir pret vispārpieņemto teoriju un, ja taisnība ir mums, tad fundamentāli mainās visi priekšstati par to, kā funkcionē atklātās jūras sistēmas. Pagājušajā rudenī Mihaels un viena doktorante no Latvijas ar referātu aizbrauca uz konferenci Madridē. Esam iesnieguši rakstu pasaulē visprestižākajā jūras ekoloģijas žurnālā, kur redkolēģija ir ārkārtīgi piekasīga. Tad jau redzēs, vai mums izdosies šo dumpīgo rakstu dabūt cauri.

Nodarbojoties ar savu zinātnisko vaļasprieku, Andris īsteno vēl kādu mērķi.

– Es jūtu, ka, līdzīgi tēvam, arvien vairāk aizdreifēju uz administrēšanu un saprotu, ka, līdzko vairs nefiksēšu zinātnisko būtību un nesekošu līdzi literatūrai, nevarēšu runāt ar cilvēkiem, kurus administrēju, viņiem saprotamā valodā un virzīt viņus uz priekšu, es būšu nekur nederīgs administrators. Es pie tās savas hobijzinātnes turos kaut vai tāpēc, lai nezaudētu roku veiklību, jo tie ir ļoti smalki darbi.

Ieminos – Gunārs Andrušaitis stāstīja, ka 1920.–1930. gados ņemti ūdens paraugi Rīgas līcī un Baltijas jūrā no kuģiem, kuri braukuši no Rīgas uz Londonu, bet pēc kara paraugi, tā arī neapstrādāti, izlieti. Andris atcerējās, ka kādā no studentu gadu subotņikiem (komunistiskajām sestdienas talkām) vecās Bioloģijas fakultātes pažobelē atradis izžuvušas pudelītes ar interesantiem uzrakstiem, no kurām dažas paņēmis piemiņai un glabā savā laboratorijā. Bet tā ūdens paraugu ņemšanas vēsture ir šāda – 1923. gadā uz Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes zooloģijas profesora vietu tika uzaicināts kāds Embriks Strants (vai Štrants) no Norvēģijas. Viņš Latvijas Universitātē nodibināja hidrobioloģijas staciju, kas aktīvi iesaistījās saldūdens un jūras ūdens pētniecībā. Tika sūtīti cilvēki ņemt jūras ūdens paraugus un izdarīt mērījumus gan no pasažieru, gan kravas kuģiem. Sākot no 1925. gada līdz pat pirmskara gadiem tika veikti ļoti daudzi mērījumi Rīgas līcī un gar Latvijas krasta līniju, arī no slavenā kuģīša Neibāde. Vēlāk, pēc vienošanās ar rēderejām, mērījumi tika izdarīti no kravas kuģiem, kas regulāri kursēja Baltijas jūrā pa līniju Rīga–Hamburga un Rīga–Londona. Saglabājušies ūdens sāļuma un temperatūras mērījumu rezultāti, bet savāktais bioloģiskais materiāls praktiski netika apstrādāts. "Viņi tikai vāca, vāca un vāca paraugus, ļoti daudz paraugu. Pēckara laikā lielākā daļa no paraugiem tika izlieta, jo tiem cilvēkiem, kuri tolaik strādāja fakultātē, trauciņi bija vairāk vajadzīgi nekā kaut kādi pirmskara planktona paraugi. Par šiem termiņbraucieniem, kā tolaik tos sauca, palikuši tikai divi zinātniski raksti. Līdzīgus novērojumus izdarīja arī igauņi, jo tā bija starptautiska programma, ko koordinēja Jūru pētīšanas komisija (ICS), kas ir arī mans pašreizējais darba devējs ar štābu Kopenhāgenā…"

Viskošākās Andra bērnības atmiņas saistības ar vasarām Bioloģijas institūta bāzē Jaunaglonā pie Rušona ezera. Uz turieni viņš līdz pat skolas gadiem brauca kā citi pie vecmāmiņas uz laukiem.

– Tur bija ārkārtīgi skaistas dzirnavas, kas darbojās, ka rūc. Vienā galā mala graudus, otrā – kāsa un vērpa vilnu. Mēs dzīvojām bijušajā dzirnavu īpašnieka muižas ēkā, kur, kamēr tēvs vēl nebija uzcēlis atsevišķu laboratoriju, atradās arī tā. Laboratorijas darbinieki bāzē dzīvoja visu vasaru, pat iekopa dārzus. Es spēlējos augstā ezera krasta kraujā, sauktā par Karātavu kalnu. Tur vēl 1905. gadā esot sodīti nemiernieki. Tās bija brīnišķīgas vasaras un noteica manu tālāko dzīvi. (Gunārs Andrušaitis gan atzīstas, ka, abi ar sievu būdami biologi, nav gribējuši, lai arī bērni būtu biologi, bet Andris ir ļoti patstāvīgs, pats pēc 8. klases izlēmis mācīties Rīgas 49. vidusskolas ķīmijas klasē un studēt Bioloģijas fakultātē.–Aut.)

– Es kādreiz domāju – tēva Sarkanās grāmatas, mans darbs Baltijas jūrā, protams, ir dabas aizsardzība, bet īstais dabas sargs no mums ir Jānis. Viņš ir ķēris malu zvejniekus Gaujā, stājies pretī reālam ļaunumam. Un darbs, kuru viņš dara tagad, sagādā milzīgu prieku tik daudziem cilvēkiem.

Kas kaut reizi Līgatnē pavadījis skaistu sestdienu vai svētdienu, pastaigādamies mežā un vērodams zvērus dzīvespriecīgi rosāmies plašajos, ērtajos aplokos, tas brauc atkal un atkal, ved bērnus un paziņas. "Ir mums tādas Rīgas ģimenītes, kuras vasarā brauc vai katru nedēļas nogali," – saka Jānis un ir lepns, ka pagājušais gads apmeklētāju skaita ziņā bijis rekordists – 67 tūkstoši apmeklētāju! Un neba tikai vasarā. Ziemā vilina 5 km garā slēpošanas trase vietā, kur vasarā ir autoceļš, "lai sliņķi var piebraukt tuvāk". Lielā autostāvvieta pilna katru ziemas svētdienu, savas trīsdesmit mašīnas. Bērni skrien lūkot, kā savos aplokos draiskojas lāču meitenes Ilzīte un Līzīte, pie kam jaunākais Līžuks iedzinis tik pamatīgu respektu vecākajai māšelei, ka abu apdzīvotās teritorijas jāatdala ar sietu. Kopš 19. janvāra, Dūdas un Rūča piedzimšanas, Līgatnē ir jau 7 lāči. "Drīz mēs vairs nebūsim dabas taka, bet Lāču dārzs," pasmejas Jānis.

Dienā, kad bijām Līgatnē, no Kalvenes Cīruļiem, Rīgas Zooloģiskā dārza filiāles, tika atvesta 9 mēnešus veca lūšu jaunkundzīte Leonora. Visi bija uztraukušies, kā tā būs pārcietusi ceļu, jo zvēri tāpat cieš no stresa kā cilvēki. Bijusi jau slikta pieredze, kad, pārvietojot lapsas tepat parka teritorijā, lapsas kungs palika atraitņos. Leonora pikti rūc, un pēc tam, kad būris aiznests uz lielo lūšu apdzīvoto teritoriju un kaķenīte palaista norobežotā aplociņā, nepiederošās personas lūdz atstāt viņu vienatnē, ļaujot nomierināties. Vecais lūšu pāris Muris un Lūsija, kā saka, par visu to jezgu viņu plašā valdījumu otrajā galā neceļ ne ausu.

– Leonorai būs jāmeklē lūšu puisītis, – saka Jānis. Esot metuši skatus uz Igauniju, kur līdzīgā dabas parkā lūši labi vairojoties. Ir svarīgi, lai dzīvniekiem būtu pēcnācēji. Tie ne tikai pievilina apmeklētājus, it sevišķi bērnus, bet arī liecina, ka dzīvnieki nebrīvē jūtas labi. (Vai jums nav kāda pazīstama mežacūkas jaunkundze? Te ir divi brīvi kungi…)

Līgatnē ir viens vilks un divi vilksuņi. "Līdz tam bija tikai mīts, ka Latvijas mežos sastopami vilku un suņu hibrīdi. Tad Limbažu apkārtnē mednieki nomedīja vilceni, kura nepārprotami bija barojusi 7 vilcēnus. Drīz vien atrada midzeni ar kucēniem. Neatkarīgas analīzes Zviedrijā un Itālijā apstiprināja, ka tie tiešām ir vilku un suņu jaukteņi."

Domājot par vizuālo iespaidu dažādošanu, ir iecerēts iegādāties ūdrus, kas ir ļoti atraktīvi dzīvnieki. Baseins jāiekārto tā, lai apmeklētāji redzētu gan ūdru draiskošanos virs ūdens, gan viņu zemūdens dzīvi.

Gribējuši iegādāties arī kādreizējo Latvijas mežu iemītnieku tini, bet viņus apsteigusi Kalvene, atvedot tini no kāda Nīderlandes zvēru dārza. Līgatnieši vairs neiegādājas tādus jaunus zvērus, kas ir sastopami citās Latvijas zvēru lūkotavās, ja vien tas nav vajadzīgs ģimenes turpināšanai, tādēļ sumbram nešpetnā rakstura dēļ lemts vientuļnieka mūžs, bet sumbrus savvaļā būs vien jābrauc skatīties uz Papi.

Uz jautājumu, kā Jānis, pilsētas zēns, pēc 8. klases beigšanas izvēlējies Aizupes meža tehnikumu, viņš atbild: "Zināmā mērā tie bija tēva un mātes stāsti par vasaras ekspedīcijām. Manā laikā uz Rušonu vairs nebrauca. Es klasē ļoti pārdzīvoju, ka citiem ir lauki, uz kurieni aizbraukt, bet man tādu nav. Bija vasaras mājiņa Saulkrastos, taču tas tāds pat ciems vien ir. Viens mātes radinieks bija mežsargs, un man radās sapnis par mazu būdiņu meža vidū… Faktiski man pat nebija variantu – tikai Aizupes meža tehnikums. Kad tagad, pēc 23 gadiem, kursa biedri satikāmies, konstatējām, ka gandrīz visi joprojām esam mežā.

Pēc Aizupes meža tehnikuma beigšanas Jāni drīz vien iesauca krievos, viņš dienēja Tālajos austrumos, aiz Habarovskas. Stāsta Gunārs Andrušaitis: "Vecākais dēls Andris mums ir liels braucējs ar pūšļiem, gumijas laivām. Tikko Jānis bija pārnācis no dienesta, abi aizbrauca pa Amatu un Gauju. Piestāja Siguldā, un Jānis aizgāja uz Gaujas Nacionālā parka kantori pajautāt, vai nav kāds darbs. Pēc nedēļas viņš jau strādāja."

Jānis saka – doma par Gaujas Nacionālo parku tiešām radusies laivā. Sākumā nedaudz pastrādājis par Gūtmaņa alas uzraugu, pēc tam 13 gadus par mežsargu Silaciema apgaitā – tā sniegusies no Inčukalna līdz Siguldai. "Tagad, cauri braucot, man liekas, ka es katru koku pazīstu," saka Jānis.

Pašreizējam atbildīgajam amatam ir arī savas prasības – Jānis studē tūrisma vadību Vidzemes Augstskolā.

Skatoties, kā Līgatnes mežā draiskojas Ilzīte un Līzīte, zinot, ka lāču Velgas aprūpē aug un pieņemas svarā divi neplānoti lāčabērni (atcerēsimies, ka dzīvnieku vairošanās nebrīvē liecina par viņu apmierinātību ar dzīves apstākļiem), neaizmirsīsim, ka Latvijas Sarkanajā grāmatā lācis (Ursus arctos) ir ierindots 3., retu sugu kategorijā ("sugas, kurām nedraud iznīkšana, bet kuras sastopamas tik nelielā skaitā vai arī pēc platības tik ierobežotās un specifiskās vietās, ka var ātri iznīkt, tām nepieciešama īpaša valsts aizsardzība likumdošanas veidā") un ka darbs, kuru katrs savā vietā: Jānis Andrušaitis Līgatne, Andris Andrušaitis, rūpējoties par Baltijas jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, un Gunārs Andrušaitis, strādādams, kā pats Sarkanajā grāmatā raksta, "mūsu tautas ekoloģiskās kultūras izkopšanai", ir daļa no tā globālā darba, par kuru Džeralds Darels rakstīja: "Sugu saglabāšanas devīzei vienmēr jābūt – nekad nesaki – mirt"".

Mūsu daļa. Latvijas daļa. Vienas ģimenes daļa.

Satura rādītājs

Rakstu krājumā "Latvija Eiropā: nākotnes vīzijas" 17 autori, kvalificēti dažādu zinātņu nozaru pārstāvji no dažādām valstīm, analizē iespējamās Latvijas, Baltijas un pašas Eiropas attīstības iespējas tuvākajā nākotnē – 10–15 gadu laikā. Neapšaubāmi, ka tas ir laiks, kas izmainīs Eiropas un visas pasaules ainu, jaunajām dalībvalstīm integrējoties Eiropas Savienībā un NATO.

Diskusija par šiem jautājumiem rakstu krājuma un projekta zinātniskā vadītāja akadēmiķa Tālava Jundža vadībā 22. martā Latvijas Zinātņu akadēmijā pulcēja prāvu zinātnieku un interesentu pulku. Paredzēt nākotni – tas ir nepateicīgs uzdevums, atzina krājuma redaktors, taču pētnieku uzdevums ir analizēt aizvadītā laika pieredzi, uzsvērt labo, vērtīgo, lai nākotnē samazinātu šodienas negatīvās tendences, lai izceltu pozitīvās un piedāvātu politiķiem tās ņemt vērā. T. Jundzim krājumā pieder raksts "Drošības apdraudējumi un riski nākotnē", un, izvaicāts par šiem draudiem, akadēmiķis par riskantiem atzina: nabadzību, etniskās un reliģiskās nesaskaņas, vitāli svarīgu resursu nepietiekamību, informācijas sistēmu un tīklu neaizsargātību, masu iznīcināšanas ieroču izplatību, starptautisko terorismu, noziedzību, draudus videi. LZA viceprezidents Andrejs Siliņš, tēmas par zinātnes jaunajām robežām globalizācijas apstākļos autors, iedrošināja ar domu, ka tradicionāli praktiskās zinātnes – dabas un inženierzinātnes, kuru loma sabiedrībā pieaugs, atrisinās naftas un enerģētikas problēmas. Un būtiski pieaugs humanitāro un sociālo zinātņu īpatsvars un nozīmība, jo šim zinātnēm piekritīs grūts uzdevums – atrast veidu, kā cilvēkiem saprast citam citu un pasaulei kļūt saprātīgai. Jo pasaules saprāts ir atkarīgs no informācijas apmaiņas. Ainārs Dimants, žurnālists un mediju pētnieks, novērtējis masu mediju pieaugošo ietekmi uz sabiedrību, aicināja pētīt šo iedarbību, lai atklātu sabiedrības domas veidošanos. Paredzot Rietumu mediju uzņēmumu ienākšanu Latvijas tirgū, autors uzsvēra redakcionālās autonomijas nodrošināšanas nepieciešamību latviski rakstošajiem izdevumiem. Lai to panāktu, ir daudz jādara žurnālistu profesionalizācijas jomā. Dr.sc.ing. Edvīns Karnītis, analizējot informācijas sabiedrību un mēģinot saskatīt tās perspektīvas, uzsvēra, ka Eiropas vienotībā, ekonomikas restrukturizācijā, t. sk. Baltijas jūras reģiona valstu vienotībā meklējama vienīgā iespēja gūt panākumus informācijas sabiedrības izveidē, lai ES tuvākajā nākotnē varētu konkurēt ar ASV. ES dalībvalstu sasniegtais līmenis vieš stingru pārliecību par sekmēm – sacīja profesors E. Karnītis. Jo – mums jāprot izmantot gobalizācijas procesa "plusi" Dr.oec. Uldis Osis, izanalizējis kolēģu rakstu tēmas, norādīja, ka ir aktualitātes, kas prasa turpinājumu – iedzīvotāju sociālās noslāņošanās problēma Latvijā, atšķirības starp Latvijas reģioniem, inovāciju lomas analīze, lai tiešām nonāktu pie zinātnes lomas definīcijas, Latvijas sabiedroto formulējums. Ierosmes pārdomām un darba turpinājumam. Dr.habil.oec. Pēteris Guļāns bija apdomīgs – zinot, ka nākotne ir pagātnes un šodienas turpinājums, mums jāaplūko nosacījumi, kādi Latvijai ir, iestājoties ES. Jo ir dažādu attīstības tempu valstu piemēri – piem., Īrija un Grieķija. Vai vienmēr būtu jācīnās par ārzemju investīciju neaprobežotu ienākšanu vai jāpiesaista šīs investīcijas tā, lai Latvija no tam jūtu maksimālu labumu. Jo pamats civilizāciju cīņai šodien ir milzīgā nevienlīdzība ekonomiskajās ziņā, atzina ekonomists. Viesturs Pauls Karnups, pamatojoties uz ekonomikas vēstures studijām, analizēja Latvijas ekonomisko sakaru iespējas. Dr.habil.hist. Ilga Apine aplūkoja etnisko attiecību un etnopolitikas perspektīvas Latvijā un konstatēja, ka Latvijas sabiedrībā nostiprinās kopīgas pilsoniskās vērtības, bet, lai novērstu iespējamu konfliktu eskalāciju, ir nepieciešams sakārtot likumdošanu, ratificēt EP nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju. Demogrāfijas speciālists Dr.habil.oec. Pēteris Zvidriņš, demonstrējot jaunākos statistikas izdevumus, sacīja, ka 2050. gadā Latvijā varētu būt 1,33 milj. iedzīvotāju. Mērenais pesimists, tā sevi nodēvēja akadēmiķis P. Zvidriņš, bet klātesošie izteica cerību, ka situācija varbūt nebūs tik bēdīga. Dr.iur. Andrejs Vilks, tēmas "Kriminālā situācija Latvijā: pašreizējās tendences un nākotnes vīzijas" autors, prognozēja, ka tuvākajos piecos gados, palielinoties IKP, reālajai darba algai un arī bezdarba līmenim, mēs varam sagaidīt noziedzības pieaugumu pat par 30–40%, salīdzinot ar 2002. gada rādītājiem. Vai tiešām var gaidīt šādu pieaugumu? ·ī tendence var parādīties, pilnveidojot noziedzīgo nodarījumu reģistrāciju un ieviešot ES tiesisko praksi Latvijā. Ko tam pretstatīt? Latvijas iedzīvotāji varēs justies droši tad, ja tiesībsargājošās iestādes materiāli un tehniski būs nodrošinātas ES valstu līmenī, to darbinieki būs kvalificēti, labi atalgoti un motivēti, un, protams, iedzīvotāji paši sadarbosies ar tiesībsargājošajām iestādēm.

Zinātnieki izvērsa dzīvu diskusiju, kurā skanēja gan tautas dzīves gudrību, gan dzejas citāti. Vai tiešām, ieejot ES, mūsu skats uz dzīvi un nākotni būs pesimistisks? Skatam jābūt reālam, un ir labi, ka zinātnieki katrs no sava skatu punkta, katrs no savas pieredzes ir mēģinājuši ielūkoties netālajā nākotnē, domājot ne vien par savu nozari, bet skatot attīstības gaitu kopumā.

Būtu interesanti šo grāmatu pārlasīt 2014. gadā.

Satura rādītājs

No Latvijas doktorantiem prasa vairāk,
bet dod mazāk

Parīzē no 10. līdz 11. martam notika Ziemeļamerikas un Eiropas augstākās izglītības pētniecības komitejas sēde, kas darbojas UNESCO Augstākās izglītības, zinātnes un kultūras Foruma ietvaros.

Pētniecības komitejas locekļi ir UNESCO izraudzīti konkursa kārtībā. Baltijas valstis pārstāv akadēmiķe Baiba Rivža. Šādas pētniecības komitejas Foruma ietvaros ir piecas: jau minētā Ziemeļamerikas un Eiropas, tad Āfrikas valstu, Āzijas un Klusā okeāna, Latīņamerikas un Arābu valstu.

Foruma ideja ir aktivizēt pētījumus augstākajā izglītībā, veidot ciešāku sadarbību ar lielajām starptautiskajām organizācijām, kā, piemēram, Starptautisko universitāšu apvienību, Starptautisko zinātnes padomi, Āfrikas kontinenta Augstākās izglītības padomi, Kornegi un Forda fondiem u. c. organizācijām.

Katra no pētniecības komisijām izvēlas jautājumu loku, kas šajā reģionā ir visaktuālākais. Āfrikas valstu komiteja šogad akcentu liek uz jautājumiem, kas saistīti ar GATS, t. i. vai augstākā izglītība ir prece vai sabiedriskais labums, kā arī pētīs intelektuālā īpašuma tiesību problēmas.

Āzijas pētniecības komiteja akcentēs zinātnes un augstākās izglītības integrācijas jautājumus.

Ziemeļamerikas un Eiropas pētniecības komiteja pētīja augstākās izglītības daudzveidību šajos reģionos. Un tā tiešām ir liela. Piemēram, akadēmiķes Baibas Rivžas referāta par augstākās izglītības sistēmas struktūru un zinātnes lomu Baltijas valstīs apspriešanā noskaidrojās, ka doktorantūras studijās Eiropā un zinātnisko grādu aizstāvēšanas procedūrā Čehijā, Vācijā un Zviedrijā nav valstiski noteikts nepieciešamo starptautiski atzīto vai recenzēto publikāciju un starptautisko referātu skaits. Tāpat arī pilna laika doktorantūras ilgums ir atšķirīgs – Vācijā, Zviedrijā un Igaunijā tie ir 4 gadi. Liela starpība ir arī doktorantu atbalstā no valsts puses. Ja Latvijā dokorantam budžeta studijās ir 58 lati stipendija (bet daudzi maksā paši) un tikai 10% doktorantu pieejams jauno zinātnieku grants apmēram 110 latu mēnesī (no kura ikdienas tēriņiem ir apmēram trešā daļa), tad Igaunijā un āehijā stipendija ir 140–130 latu apmērā un granti ir pusei doktorantu. Vācijā, Norvēģijā un Zviedrijā doktoranti saņem algu, kas ir tuva jaunākā akadēmiskā personāla algai, bet grantus saņem no 70 līdz 90% doktorantu. Tātad, valsts atbalsts ir daudz lielāks.

Ja mēs sakām, ka 2003. gadā Latvijā uz 100 000 iedzīvotājiem disertācijas aizstāvēja 2,5 reizes mazāk doktorantu kā Igaunijā un piecas reizes mazāk kā Ziemeļvalstīs, tad vismaz trīs cēloņi šai atpalicībai ir objektīvi: pirmkārt, Latvijā ir pa gadu īsākas studijas pilna laika doktorantūrā; otrkārt, ļoti augstas prasības attiecībā uz nepieciešamajām publikācijām un konferencēm; treškārt, jūtami mazāks valsts atbalsts doktorantūrai. Tātad, mums ir par ko padomāt.

UNESCO Augstākās izglītības, zinātnes un kultūra Foruma veikto pētījumu praktiskais pielietojums būtu zinātniski pamatotas, izvērstas augstākās izglītības un zinātnes attīstības stratēģijas izstrādē pasaules reģionos.

Izstrādātās rekomendācijas, ieteikumi, pētījumu rezultāti tiks nosūtīti UNESCO birojam attiecīgajās valstīs un Izglītības un zinātnes ministrijām, kā arī tos iesaka apspriest akadēmiskajās aprindās.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

2004. gada 12.–13. martā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē notika starptautiska konference, kas bija veltīta Dr. A. Ķimeņa 80. dzimšanas dienas atcerei un viņa ieguldījumam Latvijas farmakoloģijas attīstībā, liekot teorētiskos pamatus modernai zāļu vielu farmakoloģijai, kā arī sagatavojot speciālistus, kas turpina attīstīt farmakoloģiju kā 21. gadsimta zinātnes nozari. Konferenci organizēja Latvijas Farmakoloģijas biedrība, LU Medicīnas fakultāte un LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļa. Konferences organizēšana bija uzskatāms piemērs tam, ka iespējams veiksmīgi sadarboties dažādu paaudžu un zinātnisko organizāciju pētniekiem Latvijā.

Konference pulcēja farmakologus no Zviedrijas, Somijas, Igaunijas, Lietuvas un, protams, Latvijas augstskolām un zinātniskajiem institūtiem. Ievadvārdus teica akadēmiķis J. Stradiņš, vēsturiskā griezienā atskatoties uz jaunu zāļu vielu izpētes sākumiem Latvijā, kas saistīti ar Latvijas Organiskās sintēzes institūta dibināšanu un Farmakoloģijas laboratorijas izveidošanu. Arī vairāki citi lektori – profesori G. Duburs (Latvijas Organiskās sintēzes institūts, OSI), V. Kluša (LU), L. Allikmets (Tartu Universitāte), J. Romanausks (Viļņas Universitāte) atskatījās uz Dr. A. Ķimeņa veikumu, kā arī atzīmēja veiksmīgo Baltijas valstu sadarbību farmakoloģiskās zinātnes problēmu risināšanā un izglītības procesā pagājušajā gadsimtā. Atliek cerēt, ka šī sadarbība un iestrādes turpināsies arī 21. gadsimtā Eiropas Savienības sniegto iespēju kontekstā. Vairāki runātāji izmantoja arhīvu materiālus, kā arī rādīja fotogrāfijas, kas vecākajiem kolēģiem ļāva atsaukt atmiņā iepriekšējos notikumus, bet studentiem – atpazīt sava darba vadītājus un ieklausīties vēstures atstāstos.

Pirmās dienas otrajā sēdē noklausījāmies arī zinātniskos ziņojumus, kas parādīja farmakologu darba daudzveidību Baltijas valstīs, ietverot gan patoloģiju eksperimentālo modeļu dziļāku izpēti, gan jaunu zāļu vielu molekulu meklējumus, gan to tālāko klīnisko izpēti. Prof. A. Žarkovskis (Tartu Universitāte) pastāstīja par ģenētiski modificētu peļu modeļa izmantošanu, prof. J. Ramanausks (Viļņas Universitāte) – par zāļu informāciju racionālā aprūpē, Dr. R. Muceniece (LU) – par melanokortīnu receptoru ligandu meklējumiem, Dr. M. Dambrova (OSI) – par kardioprotektīvo zāļu atklāšanas procesu OSI un Dr. A. Skutelis (RSU) – par Latvijas OSI izstrādāto zāļu tālāko klīnisko izpēti. Konferences otrajā dienā jaunajiem zinātniekiem tika dota iespēja pastāstīt par saviem rezultātiem un piedalīties starptautiskā domu apmaiņā. Vērtēšanas komisija noklausījās 14 ziņojumus, un kā labākie tika apbalvoti Z. Dzirkale (LU), J. Sjakste (LU) un K. Jaako (Tartu Universitāte).

Jāsecina, ka Dr. A. Ķimeņa aizsāktais darbs tiek veiksmīgi turpināts, viņa skolniekiem strādājot izpētes laboratorijās gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Par īpaši vērtīgu konferences ieguvumu uzskatāms tas, ka Latvijas jaunajiem zinātniekiem tika dota iespēja gūt plašāku vēsturisku atskatu uz dabaszinātņu un farmakoloģijas attīstību Latvijā. Atkārtoti izskanēja A. Ķimeņa formulētie pamatprincipi zinātnē: godīgums, uz eksperimentālajiem rezultātiem pamatota teoriju interpretācija, ētisko normu ievērošana. Uz šādiem principiem balstīta farmakoloģiskā zinātne Latvijā noteikti kļūs par nozīmīgu vērtību 21. gadsimtā.

Maija Dambrova, Dr.pharm.,
Latvijas Organiskās sintēzes institūts

Satura rādītājs

KONKURSS

Dokumenti konkursam (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un pēdējo 6 gadu publikāciju saraksts) iesniedzami LU Matemātikas un informātikas institūta Personāla daļā (Rīgā, Raiņa bulv. 29, 240. istabā) viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7229213.

Satura rādītājs

2004.gada 29.aprīlī plkst. 13.00 notiks DU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē (Vienības ielā 13, 311.aud. Daugavpilī), kurā disertāciju pedagoģijas zinātņu grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Demonstrējumu eksperimenta modelis mehānikā skolas fizikas kursā".

Recenzenti: prof. I.Žogla, asoc. prof. A.Broks, prof. V.Paškevičs.

Ar promocijas darbu var iepazīties Daugavpils Universitātes Zinātņu daļā, Vienības ielā 13-219, Daugavpilī.

* * *

2004.gada 29.aprīlī plkst. 13.00 notiks DU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē (Vienības ielā 13, 311.aud. Daugavpilī), kurā disertāciju pedagoģijas zinātņu grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Kora diriģenta kompetences veidošanās mūzikas skolotāja studiju procesā augstskolā".

Recenzenti: prof. I.Žogla, prof. A.Šļahova, asoc.prof. M.Marnauza.

Ar promocijas darbu var iepazīties Daugavpils Universitātes Zinātņu daļā, Vienības ielā 13-219, Daugavpilī.

* * *

2004. gada 30. aprīlī plkst. 10.00 Rīgas Tehniskajā universitātē RTU P-09 Promocijas padomes sēdē, Rīgā, Kaļķu ielā 1, 119. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Kvalitātes nodrošināšanas un vadības sistēmas modelis pārejas perioda valstīs" ekonomikas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.oec. A. Magidenko, Dr.oec. T. Volkova, Dr.oec. K. Krūzs.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Ķīpsalas iela 10.

* * *

2004. gada 30. aprīlī plkst. 13.00 Rīgas Tehniskajā universitātē RTU P-09 Promocijas padomes sēdē, Rīgā, Kaļķu ielā 1, 119. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Latvijas ostu darbības efektivitātes novērtēšanas metodoloģija" ekonomikas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.oec. N. Sprancmanis, Dr.habil.oec. B. Rivža, Dr.oec. A. Deniņš.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Ķīpsalas iela 10.

* * *

2004. gada 6. maijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Prenatālā ehokardiogrāfiskā diagnostika un rezultāti Latvijā" medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore Laila Feldmane (Latvija), profesors Uldis Kalniņš (Latvija), profesore Alicija Dangūle Dranenkiene (Lietuva).

Satura rādītājs

Nākošais Zinātnes Vēstneša numurs iznāks 19. aprīlī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2004. gada 2. aprīlī