Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1998. gada 20. jūnijs * 12(157) _______________________________________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_______________________________________________________________________________________

 

Numura saturs

*******************************************

Latvijas sabiedrībai, Latvijas valdībai, Eiropas zinātņu akadēmijām

Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstījums
sakarā ar Salaspils pētnieciskā kodolreaktora darbības apstādināšanu

Jānis STRADIŅŠ,
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

1998. gada 16. jūnijā

 

Numura saturs

**************************************

Latvijas Zinātņu akadēmijas vadībai

Nav nepieciešams atgādināt visu to, ko profesors Edgars Siliņš mums ir mācījis. Viņa kompetence, viņa gaišums un skaid rais prāts, kā arī viņa spēja cienīt citus cilvēkus, mūs visus ir bagātinājusi.

Es jau ilgus gadus esmu vērojis viņa rakstura vērtības un apbrīnojamo personību. Es, kopā ar citiem, mēģināju piedalīties viņa darbos un tuvoties viņam kā Cilvēkam. Mana neaizmirstamā viesošanās Rīgā un iekļaušanās Akadēmijas ārzemju locekļu saimē, kas bija iespējams, pateicoties vi ņam, mūsu kopīgās publikācijas, viņa vieso šanās Parīzē, kad man bija tā laime mazliet labāk izprast, kāds viņš ir, kā arī vēl daudz citu lietu... tas viss kopā tagad manī jaucas ar priecīgām atmiņām un dziļām skumjām.

Es personīgi turpināšu visu, ko esam iesākuši, viņa piemiņas vārdā, kā arī pateicībā par to, ko viņš man ir devis.

Patiesā cieņā,

ŽAKS SIMONS,
Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis,
Industriālās Ķmijas un fizikas augstskolas profesors.
Parīzē, 2. jūnijā.

 

Numura saturs

**************************************

Valsts — sabiedrība — zinātne
(LZA prezidents akadēmiķis JĀNIS STRADIŅŠ)

— Runājam un rakstām par to, ka valsts, sabiedrība un zinātne it kā eksistē pašas par sevi, ka ir vājinājusies sasaiste starp tām. Vēl sliktāk — tās tiek pretnostatītas. Valsts intereses sabiedrība nereti neuzskata par savējām un otrādi, par zinātni jau nemaz nerunājot. Tā ir vajadzīga vairs tikai pašiem zinātniekiem, vismaz tā tas tiek pasniegts. Kādas ir jūsu domas par to?

— Te jāatgriežas pie sarunas, kas man ar Valsts prezidentu notika pirms dažiem mēnešiem un bija tieši par šiem jautājumiem — par valsti un zinātni, par Latvijas 80. gadadienu, kas jau puslīdz piemirsta aktuālo notikumu paēnā. Pie tam visvairāk cilāts tiek nevis tas, kas notika pirms 80 gadiem, bet tie 50 gadi, kad Latvijas valsts nebija — holokausts, leģionāri utt. Līdz ar to 80 gadi gandrīz kā pazuduši, par tiem pat nepieklājīgi runāt. Varbūt nav īstas cieņas pret Latvijas neatkarības ideologiem? Esam stipri vien piemirsuši Čaksti, kas bija pirmais latviešu parlamentārietis. Mazi pasākumi būs Jelgavā, bet varbūt varētu rīkot Čakstes demokrātijas seminārus? Tas jālemj Čakstes demokrātijas fondam.

Tālāk — Rainis. LZA ir doma iedibināt Raiņa balvu latviešu kultūrā, filozofiskās domas attīstībā, jo Rainis ir latviešu pirmais eiropeiskais domātājs. 1915. gadā viņš proponēja Eiropas Savienoto valstu ideju. Taču ir arī iebildumi. It kā neesot naudas... Bet cik tad tās naudas vienai balvai vajag, to varētu sadabūt. Rainis — sociāldemokrāts, mūs neatbalstīs un nesapratīs latviešu emigrā cija... Bet lielāka par Raini Latvijas neatkarības idejas paudēja taču nav! Arī Raiņa runas Saeimā par kultūru u. c. bija izcilas, mēs tās pā rāk maz zinām.

Ģenerālis Jānis Balodis, Brīvības cīņu varonis — esot NKVD aģents no 1936. gada. Piedodiet, bet tās taču ir pilnīgas muļķības! Tā ir latviešiem raksturīgā nomelnošanas tieksme, bet tas liecina arī par to, ka kaut kas šajā valstī nav kārtībā. Mēs kliedzam par tām pārestībām, ko mums nodara svešinieki, bet ko mēs paši nodarām savai pašapziņai?

Protams, ka Saeimas vēlēšanas oktobrī un valsts jubileja no vembrī ir sanākušas pārāk tuvu kopā, un politiķiem diemžēl rūp tikai pirmās. Būs tomēr Akadēmijai oktobrī jāsasauc svinīga piln sapulce — par Latvijas 80 gadiem, vēstures pieredzi un nākotnes vīzi jām. Par vīzijām jau runājām starptautiskajā simpozijā martā Reiterna namā. Tas bija veltīts nacionālajai identitātei un Eiropas vīzijām.

— Kādus zinātnes jautājumus jūs pārrunāt ar Valsts prezidentu?

— Zinātne, salīdzinājumā ar Igauniju un pat Lietuvu, Latvijā ir kritiskā stāvoklī — gan finansiālā ziņā, gan arī valsts attieksmes un prestiža ziņā. Latvija ir vienīgā valsts, kur nav nacionālas balvas kultūrā un zinātnē. Vēlreiz atgādināju Akadēmijas ierosmi iedibināt Latvijas balvu. Labi, mēs nodibinājām Grindeksa balvu, vēlmi nodibināt līdzīgas balvas ir izteikušas vēl dažas firmas, taču katra šāda balva nav liela, tikai dažus tūkstošus, un pa visām kopā nepārsniegs viena granta lielumu, kamēr no valsts zinātne tomēr saņem miljonus, tādēļ nav korekti aizbildināties ar šo privāto balvu esamību. Tās var atvieglot izcilo zinātnieku vecumdienas, stimulēt jaunos zinātniekus, bet tās nav pielīdzināmas valsts atzinībai. Var teikt — valsts atzinība ir Triju Zvaigžņu ordenis, bet cik tad ir tādu zinātnieku, kas to ir saņēmuši par zinātni? Es teiktu — tikai Andris Caune. Man ordenis ir vairāk kā Atmodas darbiniekam. Vēl zinātniekiem piešķirtas dažas Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes. Tās pirms kara deva pagasta skrīveriem.

— Ir taču tādi, kas saka — ko tur mazā valstī ar zinātni krāmēties.

— Te man ir Latvijā iznākošs krievu laikraksts, kurā mūsu Saeimas deputāts Dobeļa kungs saka, ka tāda Zinātņu akadēmija vispār jālikvidē, jo tā nav nekas vairāk kā “bandītu jumts”, kas nodarbojas ar līdzekļu sadali savējiem. Žēl, ka Dobeļa kungs, pats bijušais Akadēmijas institūta darbinieks, acīmredzot valstiskās aizņemtības dēļ pat nav pamanījis, ka jau daudzus gadus ar līdzekļu sadali nodarbojas nevis Zinātņu akadēmija, bet Zinātnes padome, kas nav viens un tas pats. Bet tādi izteikumi un tādas publikācijas arī veido sabiedrisko domu. Jau daudzkārt pieminētajā Igaunijā valsts atbalsts zinātnei divas reizes lielāks nekā pie mums, un tā nav attieksme no valsts puses vien, tā ir arī sabiedrības attieksme. Jā, mazā valstī ir grūti pateikt, kādu zinātni vairāk atbalstīt. Vai dot naudu nacionālai zinātnei vai programmu zinātnei, kas valstij ir noderīga, bet kur nekas nav zinātniskos izdevumos publicējams, tik praktiska, utilitāra tā ir. Tā ir zinātnes devalvācija. Ārkārtīgi žēl, ka īsā laika posmā no mums šķīrās divi tik izcili zinātnieki kā Valdis Bērziņš un Edgars Siliņš. Lieli, starptautiski zinātnieki. Jaunā paaudze ir ļoti gudri jauni cilvēki, bet ar ļoti praktisku ievirzi.

— Likums par zinātnisko darbību ir pieņemts. Būs vienpakāpes doktori un nebūs nekādas kvalifikācijas pārbaudes institūcijas. Kā jūs to vērtējat?

— Principā man nav iebildumu pret vienpakāpes doktoriem, bet tiem tad arī ir jābūt doktoriem. Akadēmijas ierosinājums būtu — lūgt Ministru kabinetu, lai tas deliģētu Akadēmijai īpašas pilnvaras nevalstiskas zinātniskās kvalifikācijas komisijas izveidošanai. Tā veidotu neatkarīgas ekspertu grupas noteiktās nozarēs un apstiprinātu doktora zinātnisko grādu. Taču jautājums, vai to akceptēs universitātes? Vai neuzskatīs par iejaukšanos savās iekšējās lietās, jo pēc jaunā likuma doktora disertāciju varēs aizstāvēt tikai universitātēs un zinātnes centros, kuru vēl nav un par kuriem nevienam nav lielas nojēgas. Neviens netraucēs “svaigu” doktoru tūdaļ ievēlēt kādā augstskolā par profesoru — bez nekādas zinātnisko darbu kopas, kaut gan pasaules praksē doktora grāds ir tikai viens no priekšnoteikumiem ievēlēšanai par profesoru. Vēl jābūt parauglekcijām, darbu kopai pēc doktora grāda iegūšanas, rekomendācijām. Tas viss jāiestrādā augstskolu likumā. Tur ir darbs Zinātņu akadēmijai kopā ar Latvijas Zinātnes padomi un Augstākās izglītības padomi.

— Mēs tiekamies Jāņu gaidās.

— Man bija tas gods kļūt par Radio 99,5 aptaujas “Jāni — 95”. Toreiz Radio mājā visi pretendenti kopā notiesāja 99,5 kilogramu smagu sieru. Nebija slikti. Vēlu sekmes visiem Jāņiem!

 

Numura saturs

**************************************

“Bez labas ziedēšanas nebūs labu augļu”
(LZA goda loceklis, XXII Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents JĀNIS DŪMIŅŠ)

— Cienījamo diriģent! Cik gadu jau esat pavadījis kopā ar Dziesmu svētkiem?

— Kā tiešam Dziesmu svētku dalībniekam man šis jau ir 51. gads, kopš mani, Konservatorijas studentu, 1947. gadā Jēkabs Mediņš uzaicināja uzņemties Ogres rajona koru virsdiriģenta “posteni”. “Vai es to spēšu?...” toreiz jautāju. “Spēsit”. Tā mēs abi ar Haraldu Medni, kuram uzticēja Siguldas rajona korus, sākām meklēt, kas palicis pāri no pirmskara koriem, diriģentiem, kurus stipri vien bija “izravējis” Baigais gads un karš. Es labi atcerējos 1938. gada Dziesmu svētkus Uzvaras laukumā, biju jau liels puika — 16 gadu. Taču toreiz es vēl biju klausītājs, nevis dalībnieks. Uz šiem Dziesmu svētkiem es izeju ar 11 Talsu novada koriem. 36 gadus kopā ar “Senrīgu”, agrāko “Rīgu”. Septiņus gadus vadīju arī Zinātņu akadēmijas Tautas kori “Gaismaspils”, un man ir prieks, ka tagad to dara mans skolnieks Olafs Tomenass.

— Bet lielā Dziesmu svētku kopkora priekšā?

— Kopš 1955. gada — visos Latvijas Vispārējos dziesmu svētkos. Bija jau arī dažādām jubilejām veltīti dziesmu svētki, un kur tad vēl Skolu jaunatnes dziesmu svētki, tos es vērtēju īpaši augstu, jo svarīgi ir iesēt sēklu jau mazā bērnā, un tad to kopt un audzēt. Kur tad citādi radīsies tie lielie, labie kori ar lieliem, labiem dziedātājiem?

— Un tādi joprojām ir?

— Redzēsiet, cik jauns būs lielais Dziesmu svētku koris! No Talsu novada vien trīs jauniešu kori. “Senrīgā” arī tādi zelta zēni! Ļoti, ļoti daudz jaunatnes. Bez kādas lūgšanas un pierunāša nas.

— Kāpēc latviešu tauta dzied? Kā Dziesmu svētki spēj pastāvēt cauri laikiem un varām? Kā vispār latviešiem “pielipa” dziesmu svētki?

— Ja kādai tautai vēl nav rakstu valodas, tā nav ne romieši, ne grieķi, tad tā savu garīgo dzīvi izpauž ārkārtīgi smalkās dziesmās, dainās, ko nodod tālāk no paaudzes paaudzē. Tie ir dziesmu kamoli, ko glabā lādē, lai grauzēji netiek klāt. Tās ieraksta tautas tērpos un jostu rakstos, kur var izlasīt mūsu indoeiropeisko sākotni. Tādēļ es Dziesmu svētku pirmssākumu negribu saistīt ar 1873. gada 1. Vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā, pat ne ar 1864. gada dziesmu svēt kiem Dikļos. Tie aizsākās jau pagājušā gadsimta 20.—30. gados, kad radās pirmie izglītību baudījušie skolotāji, kas, piemēram, Vecpiebalgas korim varēja mācīt Haidnu un Hendeli, ko paši bija sko lotāju institūtā mācījušies no Vācijā izglītību guvušajiem pasniedzējiem. Dziesmu svētki nevar notikt, iekams kori jau kaut ko nav iemācījušies. Es gribu teikt, ka Dziesmu svētki guļ pašās mūsu tautas dzīlēs, tādēļ tie rada tādu rezonansi un turpina skanēt joprojām. Vienkārši tā ir forma, kas ideāli sakrita ar tautas garu. Tādēļ nav svarīgi, vai nauda ir vai nav, vai vara tāda vai citāda, — Dziesmu svētki bija, ir un būs!

— Kas šajos Dziesmu svētkos būs tāds, kas liks klau sītājiem nodrebēt?

— Diriģents (man nepatīk vārds “virsdiriģents”, it kā būtu arī apakš- un sān-diriģenti), stāvot kopkora priekšā, ik reizi jūt to milzīgo auru, kas nāk no dziedātājiem, un dod no sevis pretī, lai būtu ar dziedātājiem kā viens. Katrā koncertā ir tādi brīži, kad kā viens saplūst arī dziedātāji ar klausītājiem. Kuri tie būs šoreiz, var tikai minēt. Ļoti laba ir Jura Karlsona dziesma “Dainu kalnā”, bet tā programmā ir otrā dziesma, kad vēl ne vieni, ne otri nav īsti iesiluši. Ļoti laba dziesma ir jaunajam komponistam Jurim Vaivodam “Rīga dimd” — ar tādu jauku humora piesitienu. Spoža ir Selgas Mences “Neba maize pati nāca”. Un, protams, beigās tās dziesmas, bez kurām klausītāji nejustos kā Dziesmu svētkos bijuši — “Gaismas pils”, “Jāņu vakars”, Raimonda Paula “Manai dzimtenei”.

— Jā, bez “Jāņu vakara” nav nekādi Dziesmu svētki, tāpat kā bez “Gaismas pils”.

— Par Jāņiem man ir tāda doma. Kādēļ tieši šeit, mūsu klimatiskajā joslā, Jāņi dažādām tautām ir tik svarīgi svētki? Kādēļ tādi nav, teiksim, Gruzijā? Tādēļ, ka tur vasaras saulgriežu laikā jau viss ir noziedējis un ievāc ražu. Pie mums tas ir vislielākās ziedēšanas laiks, bet bez labas ziedēšanas nav labu augļu. Tāpat, ja nebūs dziedošu bērnu, nebūs laba turpinājuma. Vai zināt, ka skolās, kur ir muzikālās klases, to skolēni arī citos priekšmetos ir sekmīgāki? Viņi attīstās labāk.

Runājot vēl par Jāņiem — mums, Dziesmu svētku virsdiriģen tiem un deju virsvadītājiem Kultūras ministrija jau bija sagādājusi brīnumjauku Jāņu ielīgošanu Burtnieku namā. Tas ir brīnišķīgi — sajust, kā Burtnieku namā atgriežas tā garīgā gaisotne, kuru savā laikā radīja tur dzīvojošie rakstnieki un kultūras darbinieki. Vairs nav pagalma, kur Barontēvs skaldīja malciņu, bet viņš šajā namā dzīvoja, tur pie viņa ciemos brauca otrs gara milzis — Emilis Melngailis. Tas nevar izgaist bez pēdām.

— Nu tad — ne tikai Jāņus ielīgot, bet arī krietni nolīgot. Un — lai skan!

 

Numura saturs

*************************************

No Jāņiem līdz Jāņiem
(LZA goda loceklis mākslinieks JĀNIS STRUPULIS)

Šogad, kā jau parasts, laikam līgošu pie radiem Pumpuros, bet pagājušā gada Jāņu naktī biju ielūgts Stopiņu pagasta Līgo dārzā pie milzīga ugunskura. Šo pagasta pulcēšanās vietu veidojis mans kolēģis tēlnieks Uldis Sterģis, ozolu birzī ievietodams lielos akmeņos iekaltus latvju rakstus. Tajos Līgo svētkos biju vaiņagots diviem ozollapu vaiņagiem. Kad pirmais kronis bija nošļucis uz kakla, pagasta vecākais svinīgi paziņoja, ka Heraldikas komisija pieņēmusi manis izstrādāto Stopiņu pagasta ģērboni, pirmo Latvijas pagasta ģērboni, un man uzlika otro vaiņagu.

Kas bijis starplaikā starp pagājušā un šā gada īsākajām naktīm? Patiesībā pagājušos Jāņus ielīgo jām jau 20. jūnijā Medicīnas vēstures muzejā, atklājot manu P. Stradiņa balvas laureāta izstādi, pie tam visaugstākajā līmenī — ar J. Stradiņa, T. Millera un K. Arona uzrunām, ar jāņu zālēm, jāņu sie ru un jāņu alu muzejnieku un mākslas draugu kompānijā! Šai izstādei togad sekoja vēl vienpadsmit, tai skaitā viena Osakā.

Radusies arī medaļu kaudzīte, gribētos pieminēt manam studiju laika skolotājam R. Bēmam veltīto medaļu, Itālijas vēstnieka Latvijā A. Pietromarki medaļu, pirmajai Latvijā būvētai lokomotīvei veltīto. Arī pašam nācās tēlot lokomotīvi, organizējot un nosūtot Latvijas medaļu kolekciju uz FIDEM (starptautiska medaļu mākslas federācija) izstādi Holandē, un Dantes biennālei Ravennā. No turienes saņēmu arī maziņu un plānu zlta medaļinu, piešķirtu gandrīz pirms gada.

Turpināju tradīciju 1. augustā braukt pie draugiem uz Dāniju un pavadīt tur vasaras nogali. Manā rīcībā tur gaiša jumta telpa, kur varu drusku pagleznot un pazīmēt, kam Rīgā diemžēl trūkst laika.

Tīģera gads, kā jau tam pieklājas, sācies vētraini. Mākslas dienu personālizstāde LZA 228. telpā un vēl septiņas citas izstādes. Metru garš bronzas lasis 2. vispārējā latviešu mākslas izstādē. Pabeigti pēdējo Rīgas 800 gadu jubilejas monētu aversu modeļi un zelta 100 Ls apgrozības monētas modelis. Štutgartes monētu žurnāla lasītāju aptaujā noskaidrotas 15 labākās Pasaules monētas, un to skaitā ir manis projektētā un veidotā zelta 10 Ls piemiņas monēta “GAFELŠONERIS JULIA MARIA”. Izgatavota Latvijas Farmakoloģijas biedrības O. Šmīdeberga medaļa un LFB logo. Izstrādāts LZA prezidenta amata ķēdes projekts un uzraudzīta tās izgatavošana.

Un, nolaižoties uz Zemes, vēl kāda praktiska un materiāla lieta: esmu privatizējis pirms 10 gadiem paša uzbūvēto mākslinieka darbnīcu bēniņos.

 

Numura saturs

**************************************

 

Internetā — arī “Zinātnes Vēstnesis”
(LZA korespondētājloceklis JĀNIS KRISTAPSONS)

 

— Šis jau būs trešais “Zinātnes Vēstneša” numurs, kuru iespējams izlasīt Internetā. Kā Zinātņu akadēmija līdz tam nonāca?

— Internets ir jauna un interesanta lieta. Es jums piemēra pēc datorā sameklēšu, kas ir teikts par Vispasaules tīmekli. Lūdzu! Ja vēlaties, izkopēšu.

“Līdz pat 1989. gadam Internet bija nekomerciāls datortīkls, bet 1992. gadā Tims Berners Lī radīja World Wide Web ideju (WWW jeb W3 — Vispasaules tīmeklis). Tā radās iespēja tīklu izmantot ne tikai zinātniskiem mērķiem, bet tajā arī pirkt, pārdot un izvietot reklāmas. Tieši pateicoties Vispasaules tīmeklim, darbošanās datortīklā kļuva līdzīga krāšņi ilustrētas grāmatas lasīšanai. Tīmeklis ir hipertekstuāla informācijas sistēma. Hiperteksts ir teksts, kurā atsevišķi vārdi, attēli, simboli ir īpaši iezīmēti un, tos ieklikšķinot ar datora peli, iespējams piekļūt jaunai informācijai — teksta komentāriem, sīkākam izklāstam, ilustrācijai utt.”

Nu lūk — šo lielisko iespēju Zinatņu akadēmija izmanto sava veida reklāmai, t. i., lai informētu ne tikai par akadēmiskām norisēm, bet arī par Latvijas zinātniekiem un viņu darbību. Mēs savā serverī esam ielikuši 150 Latvijas zinātnieku, ne tikai akadēmijas locekļu, CV līdz ar viņu krāsainām fotogrāfijām, ģimenes locekļu “bildēm”, vaļaspriekiem un citām cilvēciskām “vājībām”. Protams, arī E pasta adresi, lai zinātnieks vai kāda cita persona jebkurā pasaules malā var ar viņu saistīties, ja tāda interese ir radusies. Tas ir tas košākais, ko es jums varu nodemonstrēt, bet jūs taujājāt par sākumu. WWW serveri Latvijā ir dažādas kvalitātes. LR Saeimas serverī, piemēram, var atrast visus tautas priekšstāvjus ar īsām biogrāfijām. Arī dažas Latvijas pilsētas ir sevi ielikušas. No kā tas ir atkarīgs? Pirmkārt, ir vajadzīga laba griba un priekšniecības interese, otrkārt, — kaut cik laba tehnika un kadri, kas to izdara. Man jau sen bija vēlme palaist Zinātņu akadēmiju Internetā, bet nebija attiecīgas klases tehnikas. Šī iespēja radās, kad Akadēmijas Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļai iedeva modernu datoru un Tjuņinas kundze piekrita, ka pusi no datora operatīvās un pastāvīgās atmiņas pārveidoja par Interneta serveri. Tas notika 1996. gada jūlijā. Tātad, tagad varam atzīmēt pirmo divu gadu jubileju. Mums ir lielisks speciālists, LZA Skaitļošanas centra ilggadīgais vadītājs Elmārs Lange, bet speciāli Interneta servera izveidošanai palīgā mums nāca ļoti apdāvināts datorspeciālists Mārtiņš Gills, starp citu, Latvijas Zinātņu akadēmijas studentu prēmijas laureāts. Lielā mērā pateicoties viņam, Zinātņu akadēmijas serveris Internetā ir ne tikai saturīgs, bet arī izskatīgs un pat atraktīvs. Tieši viņš ierosināja zinātnieku CV ievietot nevis klasiskus portretus, bet ģimenes attēlus, fotogrāfijas no eksotiskiem ceļojumiem u. c.

— Pēc kādiem principiem tiek ievietota informācija?

— Tai ir jābūt vienotai sistēmai, kurā var atrast gan ziņas par zinātniekiem, ziņas par institūtiem un operatīvo informāciju, kā, piemēram, Zinātņu akadēmijas sēdes un Senāta sēdes, svarīgāko notikumu hroniku un nu arī “Zinātnes Vēstneša” publikācijas — no sākuma līdz beigām, t. i. arī disertāciju aizstāvēšanas. Vēl princips ir tāds, ka pamatinformācija tiek gatavota vienu reizi un daudzkārtīgi izmantojama. Tā, piemēram, jau 1996. gadā mēs ielikām Internetā visu LZA Gadagrāmatu angļu valodā un izlasītā veidā arī latviešu valodā. Bieži ir tā, ka latviešu tekstam ir piebilde — sīkāk skat. angļu tekstā, jo informācijas adresāts tomēr galvenokārt atrodas ārzemēs, vispirms jau mūsu pašu zinātnieki ārzemēs, kuri gan varētu iztikt ar latviešu valodu, bet, kā jau minēju iepriekš, viens no mūsu mērķiem ir informēt ārzemju zinātnisko sabiedrību.

— Kā atrast informāciju?

— Mums ir divas t. s. sākuma lapas jeb satura rādītāji angļu un latviešu valodā. Gribat atrast “Zinātnes Vēstnesi”? Lūdzu! Vispirms iziet uz Latviju, Latvijas zinātni, Latvijas Zinātņu akadēmiju un tad uz “Zinātnes Vēstnesi”. To var darīt no jebkuras pasaules malas, tātad varat tikai priecāties, cik liels ir kļuvis jūsu potenciālo lasītāju loks.

— Mēs jau tagad visu salīdzinām ar kaimiņiem. Kā ir šajā jomā?

— Ja aplūkojam elektroniskā pasta adrešu skaitu uz 10 000 iedzīvotājiem, tad Latvijai tas ir 33, Igaunijai — 125, tātad — četras reizes vairāk, bet Lietuvai — 12, t. i. — trīs reizes mazāk. Taču zinātniskajā tīklā mēs esam mazliet priekšā igauņiem. Igaunijas valdības politika ir datorizācijā likt iekšā vairāk Eiropas Savienības naudu, par ko viņi iegādājas brīnišķīgu tehniku. Lietuvas Zinātņu akadēmija tikai pagājšgad sāka datorizēties. Arī daža laba rietumvalstu zinātņu akadēmija nav pieslēgta tīkliem. Tā kā vismaz šajā ziņā mums nav ko kaunēties.

— Bērni un jaunieši datorus lieto tikpat dabiski kā elpo un runā. Kā ir ar vecāko paaudzi?

— Vecākās paaudzes zinātniekiem ir jāpārvar zināma psiholoģiska barjera, pie tam tā ir lielāka humanitāro zinātņu pārstāvjiem. Nu jau kādu laiku Zinātņu akadēmijas locekļi sēžu protokolus, likumus, vispār — visu informāciju saņem nevis “papīru” veidā, bet savā datorā. Pie tās jāpierod. Tas, ka tu vari ar mašīnu strādāt dialoga režīma, ka atbildi uz jautājumu saņem gandrīz momentāli, ir milzīga bauda. Pie tam informācijas iegūšana ir gandrīz neierobežota, jo starptautiskajā tīklā ir kolosāli meklētāji. Es to nodemonstrēju mūsu prezidentam Jānim Stradiņam. Uzdevu sameklēt vārdu “Stradiņš”, un dators izspļāva atpakaļ kādas 100 norādes. “Tagad tikai jāizšķiro, kas ir mans tēvs, kas — mans dēls un kas es pats,” teica prezidents.

P.S. “Zinātnes Vēstnesi” Internetā varat meklēt šādi:

http://www.lza.lv/zv00.htm

 

Numura saturs

**************************************

LATVIJAS ZINĀTNIEKU SAVIENĪBĀ

Par Augstākās izglītības un zinātnes attīstības nacionālo koncepciju

11. jūnijā Latvijas Zinātnieku savienības valde, piedaloties LZS padomes pārstāvjiem, vēlreiz izteica savas domas par nu jau apvienoto Augstākās izglītības un zinātnes attīstības koncepciju. Protams, visvairāk tika runāts par to, kas arī visvairāk sāp — par katastrofālo līdzekļu trūkumu, kur attīstības kocepcija neparedz būtiskas izmaiņas. Bet tā taču ir paredzēta līdz 2010. gadam! Šobrīd aug stskolās pieklājīgas algas ir tikai profesoriem (“Lai nebēgtu prom no augstskolas!”), bet docentam jāapmierinās ar aptuveni 110 latiem. Tika demonstrētas sakarības starp studentu skaitu, finansējumu un strauju sabiedrības degradāciju vai kāpumu. Kā pa rasts, tika piesaukts Igaunijas gaišais piemērs. Arī tur tiek ap spriesta izglītības politika, pie kam to Igaunijas parlamentā paredzēts bez jau notikušās sēdes apspriest vēl vismaz četras reizes, lai šā gada beigās varētu apstiprināt vienotu izglītības politiku. Parlamenta Kultūras komisijas (tā ir atbildīga par šo jautājumu) priekšsēdētāja Talvi Merja Latvijas laikraksta “Diena” koresponden tei teikusi, ka deputātu lielā interese par šo jautājumu “liecina, cik augstu mēs vērtējam izglītību”. Parlaments cerot uz plašu sabiedrības diskusiju par šo tēmu, lai izglītības politikas galīgā varianta izstrādāšana nepaliktu tikai iestāžu ziņā. Tā vien prasās citēt “Dienas” publikāciju, lai parādītu mūsu kaimiņvalsts attieksmi pret izglītību.

“... dažādu iemeslu dēļ Igaunijai šobrīd ir iespēja un nepieciešamība padarīt izglītību par galveno nācijas attīstības un valsts stratēģisko resursu, kas padarītu valsti konkurētspējīgu mūsdienu atvērtajā pasaulē. (..) Reformas mērķis ir padarīt efektīvāku izglītības sistēmu, uzlabot izglītības kvalitāti un nodrošināt sociālo taisnīgumu izglītības sfērā. Šo mērķu veikšanai nepiecie šams deviņu gadu laikā palielināt valsts izdevumus izglītībai no 5,3% no iekšzemes kopprodukta (kā tas ir pašlaik) līdz 7,3% (pirmajos divos gados par 0,3% un nākamajos par 0,2%), un šai summai jāpalielinās uz valsts (50%) un privāto investīciju (50%) pamata.

Pēc Igaunijas Finansu ministrijas datiem 1998. gadā izglītībai paredzētie izdevumi valsts gada budžetā ir 17,7%. Igaunijas valdība, apspriežot nākamā gada valsts budžetu, paredzējusi palielināt izdevumus izglītībai un kultūrai par vairāk nekā 400 miljoniem kronu (aptuveni 16 milj. latu).”

Mūs neglābs, ja valdība izglītībai “piemetīs” 1—2 miljonus. Ir jābūt lielam ieguldījumam, tikai tad var cerēt uz rezultātiem.

No cita pie cita ceļoja “Baltā grāmata”, kura jau iznākusi 1995. gadā, bet diemžēl tikpat kā nav bijusi pieejama. Tajā var izlasīt, kas satrauc Eiropu, kur finansējums izglītībai un zinātnei ir piecas reizes lielāks nekā pie mums. Izrādās, problēmas ir tās pašas — nekavējoties jāapmierina visu sabiedrības locekļu prasības pēc izglītības, jo tas ir vienīgais sabiedrības augšupejas ceļš. Darba tirgū var konkurēt tikai izglītoti cilvēki. Mūsu apstākļos satrauc arī tas, ka tā saucamā racionālā izglītība ārzemēs aizņem 1/3 daļu no apmācības, bet mums tikai 1/7 daļu. Par izvēles priekšmetiem kļūst tieši tie, kas attīsta zinātnisku domāšanu un zinātnisku pieeju. Cilvēkiem ar zinātnisku pieeju nevar iestāstīt nezin ko, manipulējot ar “ārzemju ekspertu slēdzieniem”. Nav jau tā, ka ārzemnieki nebūtu nekur derīgi. Kā savdabīgs humors tika pieminēts Skrīveru dendrārijs, kas ir praktiski sabrucis un nevienu tas īpaši neuztrauca. Taču, kad franču delegācija neatrada tualeti, stāvoklis uzreiz mainījās, un nu pats valsts ministrs to ņēmis savā aizgādnībā. Tātad, reizēm ir labi, ja kāds pabaksta no ārpuses.

Kādēļ tieši šobrīd ir aktualizējies Augstākās izglītības un zinātnes attīstības nacionālās koncepcijas jautājums? Tādēļ, ka pastāv reāla iespēja, ka Ministru kabinets to var pieņemt zināšanai. Ka tā no rīcības programmas var kļūt par papīru, ko, kā teiktu vecos laikos, “pabāž zem vadmalas”. Tas ir ļoti veiksmīgs formulējums, kas neprasa nekādu finansējumu. Nu, izlasījām. Nu, pieņēmām zināšanai... Viss lielais un ilgstošais darbs izrādīsies lieks.

Zinātnieku savienības valde nolēma rekomendēt pieņemt koncepciju un, no savas puses, pēc iespējas plašāk informēt sabiedrību par to. Tika izteikts un atbalstīts priekšlikums sākot jau ar 17. jūniju uzaicināt lielāko partiju līderus uz Latvijas Zinātnieku savienību, lai uzzinātu viņu attieksmi pret izglītību un zinātni. Savukārt preses piedalīšanās nodrošinātu šo izteikumu publicitāti un iespēju uz tiem atsaukties, ja priekšvēlēšanu solījumi nesakritīs ar turpmāko darbību. Vienlaicīgi tiks organizēts apaļais galds par jautājumu, kādēļ zinātnieki nevar ietekmēt sabiedrības procesus Latvijā. (Tika izteiktas pat tik radikālas domas, ka aicināt zinātniekus, studentus, skolotājus vēlēšanās balsot tikai par tām partijām, kuru programmās būs atbalstīta izglītība un zinātne. Maz gan ticams, ka kādas partijas programmā šāda atbalsta nebūs.)

Tika runāts arī par Latvijas Zinātnieku savienības kongresu, kam pēc statūtiem jānotiek šoruden, taču, ņemot vērā Saeimas vēlēšanas, jaunas valdības sastādīšanu, kā arī Latvijas 80. gadadienu, klātesošie vienojās par to, ka šis laiks jāizmanto, lai savestu kārtībā LZS biedru skaitu, Uzņēmumu reģistrā reģistrētu statūtus, vārdu sakot — nokārtotu visus organizatoriskos jautājumus un kongresu rīkotu nākamā gada janvārī.

Rita Bebre, kas rūpīgi seko Zinātnieku savienības vēsturei, atgādināja, ka šogad 27. novembrī Latvijas Zinātnieku savienība kļūst 10 gadus jauna!

Zaiga Kipere

 

Numura saturs

**************************************

Bet kā būs ar fundamentāliem pētījumiem?

Sekojot aicinājumam apspriest laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis” 1998. gada 27. aprīļa nr. 8(153) publicēto Latvijas Republikas Zinātnes attīstības nacionālās koncepcijas (LR ZANK) projektu (turpmāk — Projekts), vēlos izteikt apsvērumus par dažiem, bet manuprāt ļoti būtiskiem jautājumiem, vispirms, protams, izsakot Projekta autoriem atzinību par šī valsts kultūrpolitikas attīstības nodrošināšanai nepieciešamā dokumenta izstrādāšanu un nodošanu sabiedrības vērtēšanai.

Tātad:

1) ņemot vērā, ka Projekts ir veidots kā stratēģisko pamatnostādņu kopums, dokumenta sākumdaļā vismaz dažās rindās uzsvērt zinātnes kā kultūras neatņemamas sastāvdaļas nozīmi, jo šis aspekts nav mazāk svarīgs par tās lomu jaunu tehnoloģiju izstrādāšanā, kam Projektā pievērsta galvenā uzmanība. Šim nolūkam iesakām iedaļu “Problēmas izklāsts par stāvokli Latvijas zinātnē” iesākt ar šādu ievadu:

“Ievērojot, ka:

— zinātne kā cilvēces kultūras neatņemama sastāvdaļa ir galvenais sabiedrības materiālās un garīgās attīstības virzītājspēks,

— zinātniskais potenciāls ir nacionāla bagātība un viens no valsts garīgās neatkarības priekšnoteikumiem,

— pastāv sakarība — jo attīstītāka zinātne, jo lielāka valsts labklājība,

Latvijā valsts veicina un atbalsta zinātniskos pētījumus un zinātnes kā sistēmas attīstību,”

jo jāņem vērā, ka Projektu lasīs ne tikai zinātnieki, kuriem daudz kas ir zināms un saprotams gan bez vārdiem, gan kontekstā, bet to lasīs (un, galvenais, pieņems atbildīgus un saistošus lēmumus!) ierēdņi un politiķi, kuru lielam vairumam diemžēl kvalifikācija un izpratne ļoti specifiskajos ar zinātni un ar zinātnes un sabiedrības mijiedarbību saistītajos jautājumos, kā rāda līdzšinējā visai bēdīgā pieredze par zinātnes reformas lozunga aizsegā faktiski veikto zinātnes nīdēšana (piem., Atomreaktora slēgšana, kas ir politiski, bet ne zinātniski risināts jautājums) ir, ļoti saudzīgi izsakoties, nepietiekama un nesavienojama ar XXI gadsimta sākuma situāciju un normāla kultūrcilvēka pasaules uztveri, tādēļ ir jāformulē šādi vispārēji principi un jāuzsver, ka mūsdienīgas nācijas kultūridentitāte bez zinātnes vispār nav iedomājama;

2) nav saprotama Projekta nostādne, ka fundamentālie pētījumi tajā ir pieminēti tikai dažas reizes, piemēram — 6. rindkopā no sākuma — tātad, it kā garāmejot un, līdz ar to, kā mazsvarīgi. Bet ir taču vispārzināma, var teikts elementāra (ābeces!) patiesība, ka tieši fundamentālie pētījumi ir jaunu tehnoloģiju izstrādes bāze. Tātad, kā Latvijas Zinātnes padome (LZP) domā realizēt I nodaļas 2. iedaļā noteiktās prioritātes zinātnes attīstībai Latvijā bez fundamentāliem pētījumiem fizikā, matemātikā u. c. ar šīm pašu noteiktajām prioritātēm saistītos zinātnisko pētījumu virzienos? Kā tiks veikta, piemēram, studentu sagatavošana informācijas tehnoloģijā, materiālzinātnēs utt. bez augstākās kvalifikācijas speciālistiem fizikā, matemātikā utt. un kur šie speciālisti (zinātņu doktori) radīsies, ja netiks veikti arī fundamentāli pētījumi šajos virzienos? Tādēļ prioritāro virzienu sarakstā obligāti jāiekļauj fizika un matemātika kā nozares, kuru attīstība nosaka visu citu dabas zinātņu nozaru attīstību un, kas nav mazāk svarīgi, kopā ar astronomiju palīdz veidot mūsdienīgu pasaules uzskatu. Kā saskaņot LZP izstrādātos un ekspertu komisiju darbā pielietotos zinātnisko pētījumu nozīmības kritērijus — publikācijas prestižos žurnālos, citējamības indekss utt., kas rāda, ka tieši fizikā, matemātikā šie rādītāji Latvijā ir visaugstākie, ar to, ka ne fizika, ne matemātika Projektā nav pat pieminēti?

Jānosaka, ka fundamentālie pētījumi ir jākoncentrē galvenokārt universitātēs, neizslēdzot, bet atbalstot tur, protams, arī ar tiem saistītu lietišķu pētījumu projektu izstrādes.

Uzskatām, ka par prioritāriem ir jāpasludina visi pēc 1991. gadā iesāktās zinātnes redukcijas un nepārtrauktajām zinātnes reformām Latvijā vēl saglabājušies zinātniskās pētniecības virzieni, un ka prioritāšu noteikšanai būtu jābalstās uz trim principiem:

a) ir pieprasījums no izglītības un kultūras,

b) ir pieprasījums no tautsaimniecības,

c) ir pasaules klases rezultāti (arī bez pieprasījuma).

Prioritāšu konkrētais saraksts, kā arī organizatoriskās formas to sasniegšanai varētu būt regulāri pārskatāms un precizējams. To varētu dot arī kā Pielikumu. Projektā noteiktais Prioritāro virzinu saraksts ir visai vienpusīgs un nepilnīgs. Nav saprotams, kādēļ jādala prioritātes Latvijā no prioritātēm ES, ja tur praktiski atkārtojas viens un tas pats;

3) lai Latvijas zinātni izvestu no dziļas krīzes situācijas, valsts budžeta finansējums zinātnei kopumā ir nekavējoties jāpalielina līdz 1% (un nevis kā Projektā ieteikts — līdz 0,8%) no iekšzemes kopprodukta, jo tieši Latvijā valsts budžeta finansējums visu laiku ir bijis viszemākais, salīdzinot ar Austrumeiropas un citām Baltijas valstīm, optimāli sadalot šo finansējumu starp fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem;

4) runājot par zinātniskajiem centriem paredzēt (noteikt), ka tajos tiek attīstīti galvenokārt lietišķie pētījumi, kuri saistīti ar valsts kādas tautsaimniecības nozares vajadzībām un veicina tās attīstību, neizslēdzot, protams, arī tādu fundamentālu pētījumu realizēšanu, kuri var dot vērā ņemamu ieguldījumu valsts izglītības un kultūras vajadzību apmierināšanā vai zinātnisko pētījumu līmeņa paaugstināšanā;

5) vajadzētu tomēr pārskatīt šobrīd vienpusīgo zinātnisko pētījumu finansēšanas principu, kas nosaka tikai pētījumu projektu (grantu) finansēšanu, līdzīgi kā vairums valstīs paredzot institūtu un pētniecības centru bāzes finansējumu, bet pētniecības projektu finansējumu kā papildus finansējuma avotu;

6) VI nodaļā iestrādāt iedaļu par nepieciešamību radīt no valsts budžeta vai no valsts zinātnes budžeta neatkarīgus zinātnes finansēšanas (inovācijas) fondus, galvenokārt, lietišķo pētījumu un izstrādņu atbalstam, nosakot šiem fondiem nodokļu maksājumu vai citus atvieglinājumus.

Turpmāk tādu principiāli svarīgu dokumentu izstrādāšanu vajadzētu organizēt atklāta konkursa kārtībā, varbūt pat uzticot to divām grupām un tad pēc apspriešanas izvēloties labāko.

A. Balklavs, fiziķis

Numura saturs

**************************************

Medicīnas problēmas var risināt vienoti

Gleznainajā Daugavas kreisajā krastā, kur atrodas Valsts Veterinārmedicīnas diagnostikas centra plašās telpas (Rīgā, Lejupes ielā 3) 26. un 27. maijā pulcējās ārsti un veterinārārsti uz semināru “Veterinārās un humanitārās medicīnas izglītība: hlamidioloģija un mikoloģija (molekulārās bioloģijas principi antropozoonožu diagnostikā)”. Viņus vienoja interese par zinātniskajiem sasniegumiem antropozoonožu diagnostikā, par molekulārās bioloģijas zinātniskajiem sasniegumiem un šo principu pielietošanu praktiskajā medicīnā, t. i. veterinārās un humanitārās medicīnas lietišķajās zinātnes nozarēs un šo disciplīnu ikdienas darbā.

Lekciju lasīja Latvijas Mikrobiologu asociācijas prezidents, LU Mikrobioloģijas katedras vadītājs profesors Indriķis Muižnieks. Ārsti uzzināja par zinātnieku intelektuālo devumu praksei, hlamīdiju un sēņu izraisīto slimību laboratoriskajām diagnostikas metodēm, kas saistās ar nukleīnskābju identificēšanu. Šīs antropozoonožu diagnostikas metodes bija iespējams nodemonstrēt ar modernu aparatūru nokomplektētajās Veterinārdiagnostikas centra laboratorijās (direktors Rafaels Joffe).

Šodienu raksturoja, akcentējot diagnostikas iespējas Latvijas medicīnā, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks medicīnas jautājumos, profesionāli labi sagatavotais un sertificētais mikologs Imants Rezebergs. Izcilu priekšlasījumu hlamidioloģijā sniedza LZA korespondētājlocekle, LZP programmas vadītāja seksuāli transmisīvo slimību jomā profesore Aija Žilevica. Viņas lekciju papildināja LZP programmas vadošā pētniece Dr. med. Aina Bērzupe. Klausītāji varēja izsekot imūnfluoriscences metožu iespējām un iegūto rezultātu klīniskajai interpretācijai, tās pielietojot hlamīdiju ierosināto slimību diagnostikā. Hlamīdiju izraisītās slimības veterinārmedicīnā un to diagnostikas iespējas ieskicēja Seroloģijas sektora vadītāja M. Keice.

Mikoloģijas problemātiku humanitārajā medicīnā atspoguļoja LZP apakšprogrammas 9.112.1 vadītāja, privātdocente Dr. med. Ināra Ančupāne, bet stāvoklis sēņu izraisīto slimību izplatībā un to diagnostikā izskanēja Valsts Veterinārmedicīnas diagnostikas cen tra mikoloģijas nodaļas vadītājas S. Balodes lekcijā. Patogēno sēņu kultūru muzeja eksponātus demonstrēja Mikoloģijas laboratorijas vadītāja G. Kazāka. Ārstiem tika nodemonstrēts dermatomikozes gadījums bērnu vecumā. Seminārā skartā temata ietvaros LZP programmas pētnieki ir saņēmuši četrus patentus uz igudrojumu.

Minētajā saietā ar atzinību pieminēja veterinārārsta, Tērbatas Univeristātes profesora, LU Medicīnas Fakultātes pirmā dekāna Ernesta Paukula sniegumu ārstu un veterinārārstu izglītošanā. Tas saistījās arī ar sēņu un hlamīdiju izraisītajām slimībām. Šie jautājumi atspoguļoti viņa sarakstītajās mācību grāmatās — “Infekcija un imunitāte”, Rīga: Valters un Rapa, 1931; “Vispārējās patoloģijas pamati”, Rīga,: LU, 1938. Seminārā grāmatas tika demonstrētas. Par minēto informēja LLU docents G. Preinbergs. Tika atzīmēts, ka atšķirībā no šodienas, pirmās Medicīnas augstskolas veidošanā trūka docētāju, un LU Medicīnas fakultātes veidošanā aktīvi piedalījās Tērbatas Universitātes profesors E. Paukuls, privātdo cents Dr. med. Pēteris Sniķers u. c. Seminārā tika atgādināts, ka intelektuālo vērtību koncentrāciju pirmās Latvijas Augstskolā savā habilitācijas darbā atspoguļojis Māris Baltiņš.

Nevalstisko un valstisko struktūru pārstāvju dialogos izskanēja, ka lietišķajām zinātnēm un praktiskajām veterinārās un humanitārās medicīnas nozarēm pie antropozoonozēm ir vairāk kopīgu un maz atšķirīgu problēmu. Lai optimizētu darbu minētajās disciplīnās, intelektuālās vērtības un finansiālās iespējas ir mērķtiecīgi apvienot.

Alfrēds Miltiņš, LZA kor. loc., Dr. habil. med., prof.

Numura saturs

*************************************

Valerijas Siecenieces paliekošā piemiņa

Valerija Sieceniece nesagaidīja Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienības (LAISA) septiņdesmito gadskārtu, kas apritēja šogad 12. jūnijā. Ar to bija saistīta visa viņas dzīve — darbos, pasākumos, iecerēs, varbūt par sapņos. Viņa bija LAISA dibinātāju vidū 1928. gadā. Liktenīgi, ka viņa bija pēdējā Valdes priekšnieces vietniece, kad padomju vara 1941. gadā Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienību slēdza, un ir pēdējā no vecākās paaudzes biedrēm, kas atstāj tās rindas.

Valerija Sieceniece dzimusi 1905. gadā 13. novembrī Valkā, bērnību un pirmos skolas gadus pavadīja Tērbatā. Tur mācījās Puškina ģimnāzijā krievu valodā, jo latviešu skolas nebija. Viņas tēvs Pēteris Liepiņš bija viens no Ziemeļu armijas dibinātājiem, tāpēc ģimene uz Rīgu pārcēlās, sekojot Latvijas atbrīvošanas cīņu gaitai.

Valerija Sieceniece no bērnības atcerējās tādas ainas, ka Tērbatā viņu dzīvoklī bieži viesojies pulkvedis Berķis un pulkvedis Kal niņš. Viņi par kaut ko apspriedās ar tēvu, bet mamma no pe lēkām karavīru segām piegrieza pagonas, kuras bērni lika kaudzītēs.

Tēvs kļuva par Ziemeļu armijas intendantu (apgādnieku), un viņam ar darbiniekiem piešķīra lielu elegantu dzīvokli Raiņa bulvārī 9, kur tagad ir Francijas vēstniecība. No turienes viņa vēroja, kā trūcīgi ģērbti latviešu puiši ar šautenēm aizsoļo cīnīties pret Bermontu. Aleksandra bulvāris, tagadējā Brīvības iela, bija robeža, aiz kuras sākās fronte. Atpakaļ pa novembra sniegu brauca kamanas, no kurām ārā nokarājās kājas.

Sākumā Rīgā viņa turpināja mācīties krievu valodā. Bet kad direk tore teica — redziet, cik labi, mums drīz būs krievu valdība at pakaļ, Valerija protestēja, — nē, nebūs labi, mans tēvs ir latvietis!

Viņas dzīves pavasaris izplauka neatkarīgajā Latvijas valstī. Mūžs veda cauri Latvijas baltajām un melnajām dienām. Viņa vienīgā no savas dzimtas piedzīvoja Latvijas otro neatkarību un varēja iesaistīt tajā savu mūža pieredzi.

Kad LAISA 1992. gadā atjaunoja darbību, Valerija Sieceniece tūlīt piedāvāja savu palīdzību un padomu. Viņas specialitāte bija ekonomika. Kopš 1929. gada 1. jūnija iznāca žurnāls “Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienības Ziņojumi”, ko vēlāk saīsināti sauca “LAISA Ziņojumi”. Valerija Sieceniece tajā regulāri atspoguļojusi ekonomiskos jautājumus un sadarbību ar ārzemju organizācijām. Viņa tikusi ievēlēta par delegāti uz akadēmiski izglītoto sieviešu vispasaules kongresiem un konferencēm Parīzē, Stokholmā u. c., par ko stāsta viņas regulārās publikācijas žurnālā.

Kopš 1929. gada V. Sieceniece piedalījās LAISA Latvijas nacionālajā kopdarbības komitejā un vēlāk vadīja Ārzemju sakaru komisiju.

Valerija Sieceniece veltīja savu radošo enerģiju un izdomu LAISA mērķiem, kas saistījās ar sievietes profesionālās un zinātniskās kvalifikācijas celšanu, akadēmiski izglītoto sieviešu zināšanu izmantošanu valsts un sabiedriskajā dzīvē un Latvijas prestižu visās nozarēs. Būdama ekonomiste, viņa atbalstīja priekšlikumu par lauku saimniecības iegādi, kas kalpotu LAISA materiālajam atbalstam, darbam un atpūtai. Šo un daudzus citus nodomus Latvijā pārtrauca padomju okupācija 1940. gadā.

1941. gada 14. jūnijs viņu šķīra no dzimtenes, un uz visiem laikiem — no tēva un vīra. Sibīrijā mazā sieviete atguva spēkus, kad pilnīgi negaidīti citu izvesto vidū sastapa savu māti. Viņa pārdzīvoja savējos, bet nepalika viena. Kad atgriezās Latvijā, nevarēdama citur savu izglītību realizēt, viņa sāka Rīgas ielu vēstures pētījumus. Vēl pagājušā gada maijā LAISA sarīkoja Latviešu biedrības namā viņas publisko lekciju par unikālajiem faktiem no tā, ko parasti par savu Rīgu nezinām.

Valerija Sieceniece aizgāja pa Aizsaules taku šogad maijā, un tika guldīta Rīgas Meža kapos līdzās savam vīra tēvam slavenajam tautsaimniekam Pēterim Sieceniekam. Turpat ir arī plāksnīte ar vīra Aleksandra Siecenieka vārdu, viņa mūžs tika pārtrauks 1942. gadā Soļikamskā.

Valerija Sieceniece piedzīvoja LAISA un savas korporācijas Gundega atjaunošanu, viņa noskaidroja savu tuvinieku nelaikā pārtrauktās dzīves faktus un nodeva ziņas par viņiem Kara un Latvijas Okupācijas muzejam, viņas darbs ieguldīts Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Valerijas Siecenieces dzīvesstāsts ir iekļauts profesora Pauļa Lazdas (Viskonsinas universitāte, ASV) pētījumā un glabāts Nacionālās Mutvārdu vēstures kolekcijā Filozofijas un socioloģijas institūtā. Tā ir paliekošā Valerijas Siecenieces un viņas tuvinieku mūža piemiņa.

LAIS prezidente Emilija Gudriniece,
Māra Zirnīte

Numura saturs

*************************************

“GRINDEKS” GADA BALVA ZINĀTNĒ

Ceturtdien, 4. jūnijā, LZA Senāta zālē publiskās akciju sabied rības “Grindeks” Padomes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons un Lat vijas Zinātņu akadēmijas Prezidents Jānis Stradiņš parakstīja vieno šanos par sadarbību un “Grindeks” gada balvām un prēmijām zinātnē.

Parakstītais dokuments paredzēs finansiālu atbalstu vērtīgu zinātnisku un populārzinātnisku darbu izdošanai, veicinās zinātnes un ražošanas vēl ciešāku sadarbību, sniedzot konsultācijas un organizējot kopējus izglītojošus pasākumus.

Sākot ar 1998. gadu, LZA un publiskā a/s “Grindeks” iedibina 4 ikgadējas balvas un prēmijas labākajiem jaunajiem zinātniekiem un 3 ikgadējas prēmijas un balvas ievērojamākajiem Latvijas zinātniekiem par izcilu veikumu vai mūža devumu. Katra prēmija attiecīgi paredzēta 250 un 1000 latu apmērā.

Prēmijas piešķirs atbilstoši īpašam nolikumam un to izmaksu finansiāli nodrošinās publiskā a/s “Grindeks”. Prēmijas un balvas tiks pasniegtas ikgadējā svinīgā ceremonijā “Grindeks” dibināšanas dienā — 20. decembrī. Profesors Jānis Stradiņš uzskata, ka tādējādi “tiks rasta iespēja veicināt jaunatnes iesaistīšanu zinātniskajos pētījumos, atzīmēt nozīmīgākos devumus Latvijas zinātnē, kultūrā un ražošanā, kā arī iepazīstināt sabiedrību ar jaunākajiem sasniegumiem šajās jomās.”

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

PROJEKTS

Latvijas Zinātņu akadēmijas un publiskās akciju sabiedrības “Grindeks” ikgadējās balvas ievērojamākajiem Latvijas zinātniekiem

1. Latvijas Zinātņu akadēmija un publiskā akciju sabiedrība “Grindeks” katru gadu piešķir trīs kopīgas balvas ievērojamākajiem Latvijas zinātniekiem par izcilu veikumu vai mūža devumu.

1. Balvas tiek pasniegtas svinīgā ceremonijā sabiedrības “Grindeks” dibināšanas dienā — 20. decembrī. Balvas pasniedz Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un publiskās akciju sabied rības “Grindeks” padomes priekšsēdētājs vai arī viņu pilnvarotas amatpersonas.

3. Katra balva sastāv no diploma un naudas prēmijas 1000 latu apmērā.

4. Līdzekļus naudas prēmijai piešķir sabiedrība “Grindeks”.

5. Balvas piešķir ekspertu komisija, kura sastāv no 7 locekļiem. Komisijas līdzpriekšsēdētāji ir Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un publiskās akciju sabiedrības “Grindeks” padomes priekšsēdētājs. Pārējie ekspertu komisijas locekļi ir trīs Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātņu nodaļu priekšsēdētāji un vēl pa vienam pārstāvim no Latvijas Zinātņu akadēmijas un publiskās akciju sabiedrības “Grindeks”.

6. Ekspertu komisija savu lēmumu pieņem, aizklāti balsojot. Lēmums jāpieņem katru gadu līdz 20. novembrim.

7. Balvas laureātu pretendentus izvēlas Latvijas Zinātņu akadēmijas nodaļu komisijas, balstoties uz Latvijas Zinātņu akadēmijas izsludinātiem konkursiem. Katra nodaļa iesaka ne mazāk kā 2—3 kandidātus, no kuriem ekspertu komisija izvēles vienu balvas piešķiršanai.

Latvijas Zinātņu akadēmijas un publiskās akciju sabiedrības “Grindeks” ikgadējās balvas labākajiem jaunajiem zinātniekiem

1. Latvijas Zinātņu akadēmija un publiskā akciju sabiedrība “Grindeks” katru gadu piešķir četras kopīgas balvas labākajiem jaunajiem zinātniekiem.

2. Balvas tiek pasniegtas svinīgā ceremonijā sabiedrības “Grindeks” dibināšanas dienā — 20. decembrī. Balvas pasniedz Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un publiskās akciju sabiedrības “Grindeks” padomes priekšsēdētājs vai arī viņu pilnvarotas amatpersonas.

3. Katra balva sastāv no diploma un naudas prēmijas 250 latu apmērā.

4. Līdzekļus naudas prēmijai piešķir akciju sabiedrība “Grindeks”.

5. Balvas piešķir ekspertu komisija, kura sastāv no 7 locekļiem. Komisijas līdzpriekšsēdētāji ir Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un publiskās akciju sabiedrības “Grindeks” padomes priekšsēdētājs. Pārējie ekspertu komisijas locekļi ir trīs Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātņu nodaļu priekšsēdētāji un vēl pa vienam pārstāvim no Latvijas Zinātņu akadēmijas un publiskās akciju sabiedrības “Grindeks”.

6. Ekspertu komisija savu lēmumu pieņem, aizklāti balsojot. Lēmums jāpieņem katru gadu līdz 20. novembrim.

7. Balvas laureātu pretendentus izvēlas Latvijas Zinātņu akadēmijas nodaļu komisijas, balstoties uz Latvijas Zinātņu akadēmijas izsludinātiem konkursiem jaunajiem zinātniekiem. Katra nodaļa iesaka ne mazāk kā 2—3 kandidātus, no kuriem ekspertu komisija izvēlas vienu balvas piešķiršanai. Vēl vienu balvas laureātu komisija izvēlas no savu līdzpriekšsēdētāju kopīgi ieteiktajiem 2—3 kandidātiem; šo kandidātu ieteikšanā līdzpriekšsēdētāji vadās no vēlmes īpaši atbalstīt kādu noteiktu zinātnes virzienu Latvijā vai arī no kādiem citiem apsvērumiem, kuru motīvus viņi dara zināmus ekspertu komisijai.

 

Numura saturs

**************************************

Latvijas Farmakoloģijas biedrībai — 25

22. maijā P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Latvijas Farmakoloģijas biedrība atzīmēja savu 25. jubileju. Biedrības priekšsēdētāja LZA akadēmiķe Vija Kluša savā uzrunā pieminēja, ka šis ir vēsturisks mirklis un notiek vēsturiskā vietā, kas liecina par Latvijas farmakoloģijas senām tradīcijām, kaut arī pati biedrība vēl ir tik jauna. Taču tradīcijas ir un top vēl. Latvijas farmakoloģijas biedrība var lepoties, vispirms, ar saviem biedriem, kas nepaguruši strādā farmakoloģijā, neskatoties uz visai nestabilajiem finansiāliem apstākļiem. Tā var lepoties ar saviem bijušajiem biedriem, kuri vai nu ir pensijā, vai ieņem augstus posteņus citās darba vietās. Un vēl biedrība var lepoties ar to, ka tai ir tik daudz draugu, lobiju un atbalstītāju ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Pirmo reizi sešpadsmit no viņiem ir ievēlēti par Latvijas Farmakoloģijas biedrības goda biedriem, cerot uz ražīgu sadarbību arī turpmāk. Deviņiem klātesošajiem tika pasniegta O. Šmīdeberga medaļa, goda locekļa apliecinājums, kā arī viņi parakstījās biedrības Goda grāmatā.

Jubilejas sēdē tika nolasīts LZA prezidenta Jāņa Stradiņa apsveikums, kuru viņš atsūtījis no slimnīcas. Tas, kā parasti, bija ne tikai trāpīgs, bet arī asprātīgs. Latvijas farmakoloģija, feministiska savā sākotnē (raganas, pūšļotājas, riebējas), izgājusi dižu vīru posmu, atkal ir atgriezusies sieviešu drošajās rokās, ko godam pārstāv biedrības priekšsēde Vija Kluša (lūdzams neuzskatīt viņu par mūsdienu raganu!). Akadēmiķis J. Stradiņš novēl farmakologiem izturību, enerģiju un uzticību.

Tālāk sekoja V. Klušas referāts par izcilo latviešu farmakologu Osvaldu Šmīdebergu (1838—1928)*, kurš gan Latvijā nav strādājis ne dienu. Tā, starp citu, bija J. Stradiņa ideja iedibināt O. Šmīde ber  ga medaļu biedrības goda biedriem. To izgatavoja zinātnei un me di cīnai vienmēr atsaucīgais tēlnieks, LZA goda loceklis Jānis Stru  pulis.

Svinīgās sēdes dalībnieki noklausījās biedrības goda biedra Svena Uves Egrena (Zviedrija) lekciju, sniedza un saņēma ziedus, apsveica paši un tika apsveikti, kā jau tas jubilejās parasts.

Z. K.

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Osvalds ŠMĪDEBERGS (1838—1921), farmakologs. Par viņu A. Vīksnas grāmatā “Tērbatas Universitāte” (Rīga, “Zinātne” 1986) teikts: “Pa to laiku (19. gs. vidū — red.) Tērbatā bija radies jauns virziens pasaules farmakoloģijā, kura pamatlicēji bija Rūdolfs Būheims un it sevišķi viņa skolnieks Osvalds Šmīdebegs (dzimis Laidzē, tagadējā Talsu rajonā, pēc izcelsmes latvietis). Ar abu šo profesoru darbiem aizsākās analītisks posms farmakoloģijas attīstībā, kad daudzi jau sen lietoti preparāti tika eksprimentāli pārbaudīti ar dzīvniekiem un noteikta to iedarbība uz organisma funkcijām (reizēm arī pilnīga nelietderība terapijā). Izveidojās precīza zinātne — eksperimentālā farmakoloģija. [..]

Osvalds Šmīdebergs bija profesors Tērbatas Universitātē trīs gadus, pēc tam izveidoja ievērojamu zinātnisko skolu Strasbūrā. Pētot mušmires viņš atklāja jaunu alkaloīdu — muskarīnu. Šmīdeberga darbos galvenokārt pētītas asinsrites indes, viņš aprakstījis digitalīnu un sagatavojis trīssējumu mācību grāmatu farmakoloģijā. Pie Šmīdeberga Strasbūrā mācījies izcilais humānists Nobela prēmijas laureāts Alberts Šveicers.”

 

Numura saturs

**************************************

Jauna grāmata

A. Caune “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”

Pārdaugavas iedzīvotāji 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs
Rīga “Zinātne”, 1998

Pēc četriem gadiem iznācis turpinājums vēsturnieka un arheologa, LZA akadēmiķa Andra Caunes grāmatai “Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem”, kas izpelnījās lielu lasošās sabiedrības interesi. Tā tak bija viena nebijusi ideja — stāstīt par Rīgu gadsimtu mijā ar veco pastkaršu palīdzību! Ne jau ar pastkaršu vien. Kas ir bilde bez erudīta komentāra? Tas pats, kā nesakarīga maldīšanās pa Meža kapiem, nejauši uzskrienot virsū kādam pazīstamam vārdam vai grāmatās attēlotam piemineklim. Andris Caune kā autors ir ļoti zinošs, intriģējošs un lieliski stāstošs.

Un tagad — pēc Vecrīgas, par kuru katrs uzskata, ka par to viņš kaut ko zina, — Pārdaugava. Sava veida Terra incognita Daugavas labā krasta iemītniekiem, pilsēta pilsētā. Vienīgais, kur gribas iebilst autoram, — ne jau nesenā pagātnē vien pārdaugavieši teica “jābrauc uz Rīgu”. Saka joprojām. Vēl trakāk! Saka “jābrauc uz pilsētu”, tik maz zaļumos, jā, jā, vēl joprojām zaļumos, slīgstošās Pārdaugavas iemītnieki sevi asociē ar akmens mūros iesprostota jiem centra iedzīvotājiem.

Pirmajā Rīgas namiem un iedzīvotājiem veltītajā grāmatā autors atzinies, ka viņa kolekcijā ir tuvu pie sešarpus tūkstošiem Rīgas pastkaršu. Varbūt ir cerība līdz Rīgas 800. jubilejai sagaidīt vēl kādu tikpat interesantu grāmatu? Šīs grāmatas tapšanā palīdzīgu roku sniegusi Rīgas Dome, un tā pilnīgi loģiski iekļaujas plašajā galvaspilsētas jubilejas programmā.

Un tagad — maza mīkla. Vai jums izdosies atpazīt šo vietu? Andris Caune par to raksta: “Pēc desmit gadu darbības 1897. gada 10. oktobrī parku ar visām ēkām Eberts iznomāja uzņēmīgam skatuves māksliniekam Vilhelmam Rīkhofam. Jaunā nomnieka laikā uzplauka tieši vasaras teātris. Ziemā dažādi koncerti un sarīkojumi notika arī restorāna ēkā. Teātra zālē un balkona ložās kopā bija pāri par 600 skatītāju vietām. Ieejas karte maksāja no 30 kapeikām līdz 1 rublim. Teātra skatītājiem ieeja parkā bija par brīvu, pārējiem apmeklētājiem bija jāpērk īpašas ieejas kartes. Tās sākotnēji maksāja 10 kapeikas, vēlāk 15 kapeikas. Teātra izrādes sākās darbdienās ceturksni pēc astoņiem vakarā, bet svētdienās — vienu stundu agrāk. Svētdienās bieži rīkoja vēl arī otru dienas izrādi. Izrādes no tika vācu valodā, uzveda komēdijas, operas vai operetes un tā sauktās jautrās tautas spēles. Parks un teātris gadsimtu mijā kļuva tik populārs, ka to pieminēja visos Rīgas tūristu ceļvežos. Izrāžu sā kumam un beigām pieskaņoja arī Āgenskalna līnijas kuģīšu satiksmi.”

Kas un kur tas bija?                                                Z. Kipere

 

Numura saturs

**************************************

Disertāciju aizstāvēšana

1998. gada 29. jūnijā plkst. 16.00 Latvijas Medicīnas akadēmijas (AML) Promocijas un habilitācijas terapeitisko disciplīnu padomes atklātā sēdē Rīga, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

SANDRA LEJNIECE

aizstāvēs promocijas darbu “P-glikoproteins un p53 onkogēns onkohematoloģisko slimību gadījumos” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: Dr. habil. med. profesors J. Anšeļevičs, Dr. habil. med., profesors R. Rozentāls, Dr. med. V. Saulīte.

Ar promocijas darbu var iepazīties AML bibliotēkā un Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

1998. g. 30. jūnijā plkst. 11.00 Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (Brīvības ielā 333, 73. auditorijā) Promocijas padomes sēdē savu promocijas darbu “Sporta un sporta izglītības attīstība un iespējas Latvijas Universitātē” pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

JĀNIS MELBĀRDIS.

Recenzenti: LU profesore, Dr. h. ped. A. Kopeloviča, LSPA profesors, Dr. h. ped. L. Žukovs, LSPA profesors, Dr. ped. G. Briņķis.

Ar promocijas darbu var iepazīties LSPA bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

1998. g. 1. jūlijā pl. 14.15 V-206 aud. (Lomonosova, 1) RAU Habilitācijas un promocijas padomes sēdē notiks inženierzinātņu habilitētā doktora grāda pretendenta disertācijas aizstāvēšana:

Dr. inž. VALDIMIRS ŠELKOVŅIKOVS

“Radiosakaru radiālo sistēmu ar kustīgiem objektiem efektivitātes paaugstināšana”.

Recenzenti: Dr. h. inž. K. Krēsliņš, Dr. h. inž. A. Trojanovskis, Dr. h. inž. J. Baklanovs.

* * *

1998. g. 3. jūlijā notiks LU Ekonomikas zinātņu nozares habilitācijas un promocijas padomes atklātā sēde (Aspazijas bulv. 5., 302. auditorijā), kurā disertācijas ekonomikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs:

plkst. 10.00               DANUTE JASJKO.

Temats: “Latvijas lauksaimniecības un pārtikas produktu tirgus izpēte: principi, problēmas, metodes.”

Recenzenti: O. Krastiņš, Dr. habil. oec., profesors; V. Kozlinskis, Dr. habil. oec., profesors; V. Niedrīte, Dr. oec., docente;

plkst. 12.00               JORGS KOPPS.

Temats: “Menedžmenta konsultatīvā palīdzība invalīdu profesionālās integrācijas jautājumos.”

Recenzenti: J. Porietis, Dr. habil. oec., profesors; D. Šķiltere, Dr. oec., docente; A. Bērziņš, Dr. oec., docents.

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

1998. gada 7. jūlijā plkst. 15.00 Latvijas Medicīnas akadēmijas (AML) Promocijas un habilitācijas ķirurģisko disciplīnu padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

DAINIS KRIEVIŅŠ

aizstāvēs promocijas darbu “Aortas stentu — protēžu eksperimentālais modelis” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: Dr. habil. med., profesore L. Feldmane, Dr. habil. med., profesors R. Rozentāls, Dr. med. V. Zvirgzdiņš.

Ar promocijas darbu var iepazīties AML bibliotēkā un Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

Latvijas Universitātes Matemātikas zinātņu nozares habilitācijas un promocijas padome 1998. gada 3.jūnija sēdē piešķīra habilitētā matemātikas doktora (Dr. habil.math.) zinātnisko grādu Rīgas Aviācijas Universitātes Augstākās matemātikas katedras vadītājam Ļevam Simoņanam par habilitācijas darbu “Lī algebru reprezen tāciju varietātes. Lokāli galīgu Lī algebru struktūra”.

Balsošanas rezultāti: par — 13, pret — nav, nederīgu biļetenu — nav.

* * *

Latvijas Universitātes Matemātikas zinātņu nozares habilitācijas un promocijas padome 1998. gada 3. jūnija sēdē piešķīra matemātikas doktora (Dr. math.) zinātnisko grādu Rīgas Tehniskās universitātes lektorei Evijai Liepai par promocijas darbu “Markova impulsu dinamiskās sistēmās bazētu kociklu robežteorēmas un stabilitāte”.

Balsošanas rezultāti: par — 9, pret — nav, nederīgs biļetens — 1.

* * *

Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu nozares Elektrotehnikas un Enerģētikas apakšnozaru habilitācijas un promocijas padome H-05 1998. gada 11. jūnija atklātā sēdē Andrejam Svalovam piešķīra inženierzinātņu doktora grādu enerģētikā par promocijas darbu “Energosistēmu asinhronā režīma novēršanas un likvidācijas iekārtu sintēze un optimizacija”.

Balsošanas rezultāti: par —12, pret — nav, nederīgu biļetenu nav.

 

Numura saturs

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri