• TUMŠĀKAJĀ BRĪDĪ NOTIEK SAULES ATGRIEŠANĀS
• Pirms Ziemassvētkiem — pārdomu laikā
• “Grindex” balvu laureāti
• Dažas domas par XXII Dziesmusvētkiem veltīto Starptautisko konferenci “Latviešu tautastērps Latvijas novados un trimdā un tā saistība ar cittautu tērpiem”
• Septiņreiz apdomā, vienreiz grauj!
• Žurnāls “Humanities and Social Sciences. Latvia” 1999. gadā
• Jaunievēlētie Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi
• Sievietes zinātnē
• Latvijas līdzdalība Starptautiskajā Hidroloģijas programmā
• Vīrieša loma ģimenē
• Kurš modinās?
• Jurģi pirms Ziemassvētkiem
• DISERTĀCIJU AIZSTĀVĒŠANA
• Jauniegūtās ārzemju grāmatas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā
• Paziņojums
• Lasiet internetā!
•  

  ---

  TUMŠĀKAJĀ BRĪDĪ NOTIEK SAULES ATGRIEŠANĀS

  Profesore Vaira Vīķe-Freiberga par Latvijas institūtu un ziemas saulgriežiem

  Vēlā rudenī ir tapis jauns institūts (bezpeļņas SIA “Latvijas institūts”), kura uzdevums būs rūpēties par Latvijas labo vārdu pasaulē jeb, kā nu jau pusironiski saka, — radīt Latvijas tēlu. Zināmā ironijas piedeva šim būtībā cēlajam vārdu salikumam nāk līdz tādēļ, ka līdz šim oficiālie “tēla radītāji”, šķiet, neko paliekamu nav radījuši. Vismaz Ārlietu ministrija uz dažādām pasaules valstīm zinātniskos komandējumos braucējiem nespēj līdzņemšanai piedāvāt pat ne mazāko raksta galiņu par Latviju svešvalodās — nav ne bukletu, ne brošūru. Sarunu ar jaunā institūta direktori, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli, pazīstamo psiholoģi un dainu pētnieci Vairu Vīķi-Freibergu, kuras mītnes vieta līdz šim bija Monreālā, Kanādā, sāku tieši ar šiem, līdz šim novārtā palikušajiem jautā jumiem.

  — Kādu mantojumu jums atstājis galvenais līdzšinējais Latvijas tēla veidotājs, mūsu visu pazīstamais un “Labvakara” laikos mīlētais žurnālists Edvīns Inkēns?

  — Vēl līdz šim man nav izdevies ar viņu satikties, jo Inkēna kungs visu laiku atrodas ārzemēs un nav varējis mani pieņemt. Kad būšu viņu satikusi, varēšu atbildēt uz jūsu jautājumu.

  — Intervijā “Ievai” jūs teicāt, ka līdzīgs Igaunijas institūts nodi bināts jau pirms pieciem gadiem. Norvēģijā ar šīm lietām nodar bo jas Ārlietu ministrijas informācijas departaments, Zviedrijā — Zviedru institūts. Kā tie darbojas?

  — Lūk, šādi! — V. Vīķe-Freiberga noliek man priekšā bukletiņu “The Swedish Institute”. — Vispirms jau mēs gribam izgatavot līdzīgu izdevumiņu, kas informētu par to, kas mēs esam un kādus pakal pojumus varam sniegt. Jūs pilnīgi pareizi teicāt, ka nav īsu, kodolīgu materiālu par Latviju kopumā, par tās ģeogrāfisko stāvokli, dabu, ekonomiku, kas varētu dot pirmo informāciju, ieinteresēt cilvēkus. Es nosauktu trīs lielas cilvēku kategorijas, kuru labā mums būtu jā  dar  bojas. Vispirms tie ir darījumu cilvēki, biznesmeņi, kurus mēs gribētu redzēt kā potenciālos investorus. Bet viņi vēl neko nezi na par mums. Tātad, jādod informācija, kur tāda Latvija atrodas, kāda ir tās sauszemes un jūras robeža, kādas ostas, ceļi. Mazliet jāiepa zīstina ar neseno vēsturi un pašreizējo situāciju, ekono miskiem rādītājiem. Vārdu sakot, jārada iespaids no pirmā acu uz metiena.

  Otrā kategorija ir tūristi. Firma “Lauku tūrisms” ir izdevusi lie lisku katalogu, arī viena otra cita tūrisma firma. Taču jebkurā Latvijas pārstāvniecībā ārzemēs interesentiem būtu jānoliek priekšā vesels klājiens visdažādākās informācijas, kas varētu interesēt gan vairāk, gan mazāk zinošus un prasīgus cilvēkus. Lauku tūrisms, jūgendstils, dabas jaukumi, mazpilsētas, jahtu ostas jūras un līča piekrastē. Pro  tams, mums vispirms pašiem jāiepazīstas, kāda šajās vietās ir infrastruktūra, pirms mēs tās piedāvājam ārzemēs, bet varbūt, ka tieši tas arī stimulēs šo infrastruktūru attīstīt. Jāparāda iespējas.

  Trešā un manuprāt ļoti perspektīvā iespējamo Latvijas draugu un labvēļu kategorija ir skolas bērni. Piemēram, Amerikā skolēniem bieži uzdod rakstīt sacerējumus par Eiropas valstīm, un daļa varbūt izvēlēsies tādu mazzināmu reģionu kā Austrum eiropa. Vai Bal  tijas valstis. Vai — vēl konkrētāk — Latvija. Kur lai viņi iegūst in for  māciju, ja skolas bibliotēkā vai nu vispār nekā nav, vai grāmatas ir vēl no tiem laikiem, kad Latvija bija PSRS sastāvā? Viņi interesējas vēstniecībās, konsulātos, lielās bibliotēkās, kur ir jābūt pieejamai vis plašākai izziņas literatūrai. Mēs gribam visvisādā veidā veicināt sarakstīšanos ar dažādu valstu skolēniem, kam varētu sekot ģimeņu vie sošanās vai skolu ekskursijas. Mūsu bērnu šodienas draugi iz augs lieli, nodarbosies ar biznesu vai politiku, viņiem Latvija nebūs balts plankums, bet tuva un pazīstama, jo kontakti jau būs sen aizsā kušies.

  Es negribu teikt, ka ārzemēs par Latviju vispār nav informācijas. Ir labi informatīvi izdevumi atsevišķās nozarēs. Mēs darbosimies ne vis ar specifisku, bet ar iespējami plašu publiku. Jebkurā izstādē, kurā piedalās Latvija, ir jābūt pieejamiem šādiem materiāliem. Tie jādod līdzi dziedātājiem, dejotājiem, mūziķiem, kad viņi dodas vies koncertos.

  — Kādā valodā informācija tiks sagatavota?

  — Domāju, ka četrās — angļu, franču, vācu un arī spāņu, jo Eiropas Savienībā arvien vairāk atskan arī Spānijas balss. Noteikti ļoti plašai informācijai jābūt vācu valodā, tas ir politiski vajadzīgi.

  — Zinātņu akadēmijas prezidents J. Stradiņš vairākkārt ir runājis par augstvērtīga tulkojuma nepieciešamību, sagatavojot dažādus akadēmijas dokumentus, līgumus, vēstules u. c.

  — Domāju, ka ne viena vien Latvijas institūcija šajā ziņā ir grē ko jusi, jo, piemēram, angļu un it sevišķi franču valodā ir vairāki līmeņi, kas katrā konkrētā gadījumā ir jāievēro, lai mēs netiktu pār prasti vai vismaz par mums nesmīnētu. Arī šeit mēs varam piedāvāt savu palīdzību, kaut vai pārbaudīt tulkojumu kvalitāti.

  — Ieceres ir ļoti jaukas, bet, kamēr šādi bukleti tiks sagatavoti un izdoti, paies laiks. Vai esat domājuši arī par kādām ātrāk pie ejamām formām?

  — Mums būs sava adrese Internetā. Jau tagad veidojas labi sakari ar ASV vēstniecības kultūras atašeju Latvijā. Viņu datu bāzē ir pilnīgi viss, kas ASV ir ticis un tiek publicēt par Latviju. Mēs savus Interneta lasītājus varēsim “nosūtīt” pie viņiem. Savukārt viņi norādīs uz to, kas atrodams mūsu adresē. Šobrīd mums vēl nav savas teh nikas.

  — Jūs atrodaties Zinātņu akadēmijas Augstceltnes sestajā stāvā, telpās, kur agrāk atradās Latvijas Zinātnieku savienība un arī “Zinātnes Vēstnesis”. Bez jums kā direktores jaunajā institūtā vēl strādā dzejnieks Imants Ziedonis un Druvis Ābele — praktiska jām lietām. Kuluāros Latvijas institūta tapšana tika saistīta vēl arī ar akadēmiķa Andra Buiķa vārdu un viņa vadīto Zinātnes un dialoga centru. Vai Dialoga centrs ir Latvijas institūta sastāvdaļa?

  — Nē, tie darbojas katrs atsevišķi. Zinātnes un dialoga centram Ministru kabinets bija uzticējis tikai institūta organizēšanu, tādēļ varēja rasties priekšstats, ka tie it kā saplūst, bet tā tas nav.

  — Trīs cilvēki — tas ir ļoti maz. Droši vien jums būs jādarbojas ko pā ar ne vienu vien jau esošu institūciju, kā, piemēram, tādu lat viskas skaistuma izpratnes un čakluma propagandētāju kā tautas tērpu centru “Latvju klēts”.

  — Protams! Es ceru uz visciešāko sadarbību ar Marutu Grasma ni, “Latvju klēts” vadītāju. Es meklēšu arī tikpat fanātiskus grā matu tirgotājus, kas būs ar mieru atvēlēt kādu plauktiņu savā veikalā latviskām grāmatām, nevis tikai Kurts-Māleres tipa ārzemju lubu lite ratūrai. Es piedzīvoju, cik grūti ir pārdot “Karoga” apgādā iznākušo manu grāmatu “Kosmoloģiskā saule” — triloģijas “Trejādas saules” pirmo daļu. Pat J. Rozes grāmatnīca to savos plauktos paturēja tikai divus mēnešus un nepārdotos sējumus atdeva atpakaļ. Tajā pat laikā Trīsreiztrīs nometnē Mazsalacā, kur mēs ar vīru aizvedām tik eksemplāru, cik somās varējām panest, mums tos nopirka momentāli un daudzi palika gribot. Tātad, ir jābūt kādai vietai, kur latviešu literatūra būtu visu laiku pieejama. Man teica, ka laukos un ma zās pilsētās to vispār neņemot tirgot. Tad kāpēc lai mūs cienītu pasaulē, ja mēs paši sevi necienām? Redziet nu, Latvijas institūtam būs jānodarbojas ar Latvijas tēla veidošanu arī tepat, Latvijā.

  — “Zinātnes Vēstnesis” iznāks dažas dienas pirms Ziemas svēt kiem. Ko jūs novēlētu mūsu lasītājiem?

  — Apsveiktu viņus ar saules atgriešanos. Vistumšākajā brīdī notiek saules atdzimšana un viss iet uz augšu. Vistumšākajā gada laikā sāku vadīt Latvijas institūtu, un tam līdz ar sauli ir jāceļas aug šup.

  Rīt, 22. decembrī, ir astronomiskie ziemas saulgrieži. No vēlam sekmes jaunajam Latvijas institūtam un personīgi Vairai Vīķei-Freibergai. Arī sagaidīt iznākam “Trejādu sauļu” otro un trešo daļu, kas veltītas hronoloģiskajai (laika) saulei un me teoro loģiskajai saulei.

  Zaiga Kipere

  Satura rādītājs

  ---

  Pirms Ziemassvētkiem — pārdomu laikā

  Adventes laiks... Es to gribētu nosaukt par Gaismas gaidīšanas laiku. Arī zinātne bieži tiek salīdzināta ar gaismu. Ar zinātnes dvesmu saskarties šovasar man bija iespēja Šveicē, kur pavadīju daļu atvaļi nājuma, pateicoties LZA vadības laipnam atbalstam un Latvijas—Šveices biedrības sakariem.

  Un tā, lūkojoties Šveices kalnos, īpaši jau Lugano, kur arī Rainis dzīvoja un strādāja, sapratu, ka augstākais gars vai Dievība, kas zinātnes attīstības renesansē bija tās patiesākā būtība (vācu Wissenschaft pretēji angļu science vēl šodien aptver ne tikai eksak tās zinātnes, bet arī humanitārās disciplīnas), nav mūs atstājis.

  Šveice ir iedvesmojusi daudzus izcilus prātus. Arī Einšteins Bernē (Šveices galvaspilsētā) radīja savu Relativitātes teoriju. Šveices vārds saistīts arī ar Luteru, Kalvinu, Bartu, kuri ietekmēja demokrātiskās domas veidošanos un tātad arī vienlaicīgi bija teoloģijas revolucionāri. Te zinātni uz priekšu ir virzījis alķīmiķis un ārsts Paracelzs, šveiciešu psihologs Kārlis Gustavs Jungs, vairāki izcili šveiciešu zinātnieki saņēmuši Nobela prēmiju: P. H. Millers — par DDT atklāšanu, Pauls Karērs — par A un K vitamīnu iegūšanu tīrā veidā, Verners Arbers — par pētījumiem ģenētikā. Slaveni ir Šveices institūti — Cīrihē, Lozannā, kā arī astoņas kantonālās universitātes, kur ar lekcijām allaž uzstājas pasaulslaveni zinātnieki.

  Pašlaik kopējais studentu skaits Šveicē (ap 7 milj. iedzīvotāju) ir 90,763, ārzemnieku to vidū ir 17,835. Valsts kantonu un pašvaldību izdevumi izglītībai un zinātniskajiem pētījumiem pārsniedz 16,2 miljardi franku. Zemē, kur runā 3 pamatvalodās — vācu (visvairāk — 73,4%), franču un itāļu, kā arī retoromāņu un citās, valda vieno tība, nevis vienveidība.

  “Šo daudzveidību vienotībā mums dāvājis Dievs — un tā ir īsta sadraudzības skola. Tikai tad, kad politiskā saliedētība ir pāraugusi savstarpējā sadraudzībā, var uzskatīt, ka augstākais mērķis ir sasniegts.” Tā saka viens no Šveicē pazīstamākajiem rakstniekiem Gotfrīds Kellers.

  Par Šveici var runāt bezgala daudz un neko nepateikt, jo tā ir jāredz un jāpārdzīvo, jo tikai pārdzīvotajam ir vērtiba. Un tieši Ziem svētku laiks ir tas, kas mums liek pārdzīvot vēlreiz aizvadīto laiku un ielūkoties nākotnē. Nākotni daudzi saista ar zinātniekiem un cer, ka viņiem ja ne šodien, tad rīt izdosies atrast atbildi uz visiem jautājumiem, kas saistīti ar pasaules norišu mērķtiecību un globālo jēgu. Jā, zinātne paplašina cilvēka redzes lauku. Bet cik tālu? Angļu esejists G. K. Čestertons ir ļoti trāpīgi pateicis, ka mūsdienās vienīgā autoritāte tiek piešķirta “pasaules uzskatam”, ko pauž labi paēdis, miegains biznesmenis. Manuprāt, šādu cilvēku radīt daļēji ir palīdzējusi zinātne, nodrošinādama komfortu un turpinādama kalpot tehnoloģijas dievam. Arī Roberts Mūks, viens no manām auto ritā tēm, apgalvo, ka modernā zinatne pēc būtības ir tehnika, kas māca, kā apieties ar realitātes zemāko slāni — matēriju un kvantitāti. Bet es nevaru piekrist tiem, kas apgalvo, ka Gars vai Dievība ir novērsuši savu vaigu no mums. Tas, ka “augstākie spēki” neatklājas zināt nie kiem, nenozīmē, ka tie mūs ir aizmirsuši. Mēs vienkārši esam pār  vērtuši savas varas iespējas. Un Ziemsvētkos pazemīgi iededzam svecīti un aizejam un baznīcu vai lūkojamies zvaigznēs, viss viens — tā mēs jūtamies saistīti ar Visumu, kur kāds mūs vada. Un, paldies Dievam, ka Latvijā baznīcas vairs nav tikai muzeji. Man ir mācījuši daudz ko noliegt, bet Gars vai Dievība vienmēr ir bijis nomodā, kaut arī “vulgus vutl decipi — ergo decipiatur”.

  Helēna Grīnberga

  Satura rādītājs

  ---

  “Grindex” balvu laureāti

  Kopējā LZA un publiskās akciju sabiedrības “Grindex” ekspertu komisija savā sēdē  1998. gada 7. decembrī nolēma:

  piešķirt LZA un a/s “Grindex” balvas sekojošiem
  Latvijas zinātniekiem:

  akadēmiķim Marģeram LĪDAKAM par izcilu ieguldījumu bioloģiski aktīvu vielu pētniecībā, medicīnas preparātu radīšanā un ieviešanā;

  akadēmiķim Saulvedim CIMERMANIM par izcilu veikumu latviešu un lībiešu etniskās vēstures un materiālās kultūras izpētē;

  Dr. habil. phys. profesoram Uldim ULMANIM par izcilu mūža veikumu, izveidojot zinātnisko skolu magnētisko materiālu fizikā un attīstot to pielietojumu matemātikā.

  LZA un a/s “Grindex” jauno zinātnieku balvas piešķirt:

  Edgaram SŪNAM (ķīmiķim) par darbu “Augsti enantioselektīva dehidroizohinolīnu reducēšana” (Organiskās sintēzes institūts), Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa;

  Annai STREĻŅIKOVAI (molekulārbioloģei) par darbu “Rekombinanto RNS pakošanas vektoru izstrādāšana uz QB bakteriofāga pamata” (LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs), Ķīmijas, biolo ģijas un medicīnas zinātņu nodaļa;

  Līgai ŠVĀNBERGAI (ekonomistei) par darbu “Jelgavas rajona Svē tes pagasta attīstības stratēģija” (Latvijas Lauksaimniecības univer sitāte, Ekonomikas fakultāte), Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa;

  Ģirtam KARNĪTIM (datorzinātniekam) par darbu “Objektu analīzes līdzekļi “Reģistru Reģistrā” (LU Fizikas un matemātikas fakultāte), Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa.

  Satura rādītājs

  ---

  Dažas domas par XXII Dziesmusvētkiem veltīto Starptautisko konferenci “Latviešu tautastērps Latvijas novados un trimdā un tā saistība ar cittautu tērpiem”

  Konferenci organizēja tautas tērpu centrs “Senā klēts” Marutas Grasmanes vadībā. Tās plašā programma bija izplānota ļoti vērienīgi 3 dienām ar plašu tautastērpu un zīmējumu izstādi. Konferences tema tika skāra mums ļoti sāpīgas problēmas, t.i. par mūsu seno sēļu kultūras likteni mūsdienās, kad senā sēļu zeme administratīvi pievienota Latgalei. Otra tēma skāra lībiešu kultūras un to tautastērpu jautājumus.

  Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa Jāņa Stradiņa refe rāts: “Sēlijas kultūras identitātes meklējumi” vēl jo vairāk lika pār do māt, ko mēs atstāsim mūsu nākamajām paaudzēm. Varbūt tiešām, kā tas jau izskanēja Dziesmu svētku tautastērpu vērtēšanas komisijas noslēguma skatē: ka bijušā Latgales kultūrvēsturiskā ap gabala dienviddaļa būs kļuvusi par Latgales vidusdaļu, bet sēļu zeme — Augšzeme par Latgales dienviddaļu. Augšzemes tautas tērpu demonstrējumi pārliecinoši parāda to savdabību un atšķirību no Latgales tērpiem. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tunikveida krekli ar iekšā laisto uzpleci ir raksturīgi tikai sēļu teritorijai. Krustpils novadā tas ir vienīgais kreklu piegriezuma veids un senākais veids Austrumvidzemes krekliem. Tas liek domāt, ka latviešu valodas sēlisko izlokšņu areāls, kas sniedzās pa šo teritoriju, senāk arī apģērbā bijis kopīgs. Tikai jaunākā laika uzslāņojumi Austrum vidzemi vairāk pievērsa Vidzemei. Toties Krustpils tērpa komplekts noteikti pieskaitāms sēliskajai Augšzemei. Spriežot pēc J.Broces (18. gs.) Lielvārdes sievas un jaunavas zīmējuma, mēs arī šos tērpus varam pieskaitīt sēliskās kultūras jomai, jo tie ir ļoti līdzīgi Krustpils novada tērpiem. Attēlos redzamās lielvārdietes pilnīgi atšķirās no 19. gs. vidus mums pazīstamā tautastērpa Lielvārdes no vadā. Tādēļ hipotētiski var pieņemt domu, ka sēliskā etnosa ietek me senākos laikos Lielvārdes novadā bijusi stiprāka par lībiskām.

  Izbrīnu radīja Aijas Jansones referāts: “Sieviešu galvas segas Augšzemē pēc rakstītiem avotiem”. Referātā tika izmantoti vienas ekspedīcijas materiāli un tika pasniegti kā jauns atklājums Augšzemes pētniecības jomā. Patiesībā šie materiāli jau publicēti 1984. g. un atkārtoti 1986. g. (skat. Latvijas padomju enciklopēdija 5. sēj. 2. daļā 634. lpp., kur publicēta sieviešu galvassegu karte 19. gs. vidū vai Baltijas tautu vēsturiski etnogrāfiskā atlanta 30. karte).

  Sajūsmu izsauca Rasmas Budīnas (Anglija) referāts par mūsu senču audumiem, kurus neredzot, bet tikai balstoties uz literatūru, viņa tik perfekti izpētījusi un pat spējusi atdarināt, krāsojot tos ar augu krāsām, krāsojamos augus izaudzējot savas darbnīcas dārzā. Jāapbrīno šo lielo tautas mākslas mīlestību un rūpību, ar kādu veikts šis darbs, tādēļ arī rezultāti ir lieliski. Jāvēlās, lai arī pie mums šeit Latvijā būtu kāds meistars, kas tāpat spētu strādāt, kad ir iespēja muzejos savu darbu salīdzināt ar oriģināliem.

  Referāti par dāņu tautastērpiem (Gitte Nodskov, Inger Hald Nielsen) un zviedru tautastērpu (Lena Gustafsson) mums parādīja ko pējo un atšķirīgo mūsu tērpos. Žēl, ka atvestie tērpi bija tikai viena niecīga daļa no šo zemju tautastērpu klāsta. Spriežot pēc lite ra tūras, citiem novadiem ir daudz vairāk kopīga ar mūsu tērpiem nekā izstādē redzētiem. Šie bija jaunāki tautastērpu varianti, tādēļ jo senatnīgāk izskatījās latviešu tautastērpi, kas izcēlās ne tikai ar savām villainēm un saktām, bet arī ar bagāto izšuvumu, kas nav raksturīgs zviedru un dāņu tērpiem.

  Vēl viena problēma, ko pacēla šī konference, bija jautājums par tradicionālo tautas tērpu un arheoloģisko rotaslietu izmantošanu mūs dienu mākslā. Protams, mēs varam kritizēt, patīk mums vai nē ļoti spožās rotaslietas, bet aizliegt to darīt mēs nevaram. Kāpēc gan uz pārbagātās bižutērijas un citu rotas lietu fona nevarētu būt arī šādas? Katra valkātāja jau izvēlēsies to, kas viņai liksies pie mē rotāks. Tas pats sakāms arī par Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizai na nodaļas studentes demonstrētajiem strīpainajiem pārklājiem, kas gan bija visai tāli no latviskās mentalitātes, bet tas ir mākslas darbs, kurā izpaužas mākslinieces individuālā uztvere. Mēs nevaram prasīt, lai šodien, sekojot modes prasībām, tāpat kā 50.—60. gados, mūsu modernajos tērpos mēs saskatītu kādas kon krē tas tautastērpa iezīmes. Būsim priecīgi par to, ka vēl ir māksli nieki, kas interesējas par latviešu tautastērpiem.

  Ļoti saistošs bija Vairas Vīķes — Freibergas referāts “Saules mirdzums un jaunas meitas vainags latvju dainās”. Autore uz dažu Kurzemes vainagos redzamo saules motīvu pamata pārliecinoši parādīja to saistību ar dainās minēto sauli un citiem debesu spī dekļiem.

  Visu konferences laiku “Senā klēts”, dažas klaida latviešu firmas un individuālās tautastērpu atdarinātājas bija izstādījušas savus tautastērpu paraugus, un mēs varējām salīdzināt, ko nozīmē pareiza materiālu un rotājuma izvēle un precīzs izpildījums, cik svarīgi ir krek lus šūt no linu auduma, nevis no plāna kokvilnai līdzīga auduma. Ne pareizs ir arī izplatītais uzskats, ka latviskās krāsas nav košas, bet brūngani dzeltenīgas, pelēcinātas. Ja mēs labi iepazīstamies ar mūsu tautastērpu tradīcijām, tad redzam, ka katrā tautastērpa kom plektā tās ir dažādas, Zemgales sarkanais un zaļais nav tāds kā Vidzemes, Kurzemes vai Latgales. Katram ir savs notonējums un spēks. Visas šīs krāsas ir latviskas, arī Alsungas lillā vai oranžie Nīcas brunči un Zemgales māla sarkanais tonis. Nevar Vidzemes pelēcinātos toņus attiecināt uz visu Latviju un teikt, ka tikai tie ir latviski. Bieži muzeju fondos nonākušie priekšmeti ir stipri novalkāti un izbalējuši, tādēļ mums liekas, ka krāsas bijušas pelēcinātas.

  Apskatot šo izstādi un salīdzinot to ar Dziesmusvētku dalībnieku tērpiem, jākonstatē, ka pazudušas mūsu tautastērpiem tik rakstu rīgās villaines un pērlīšu vainagi, bet lielākā daļa dziedātāju un gandrīz visi dejotāji rotājušies kā Jāņu vakarā ar ziedu un zāļu vai nagiem, kuri jau vakara pusē bija savītuši un atstāja bēdīgu iespaidu. Ja šī ziedu vainagu propaganda vēl turpināsies, tad drīz mēs vairs neatšķirsim latviešu tērpus no ukraiņu un dažiem poļu novadu tērpiem, kur ziedu vainagi ir vienīgie galvas rotu veidi. Kur gan palikuši visi tie vainagi, kuri bija redzami iepriekšējos Dziesmu svēt kos, tie taču galvenokārt piederēja kolektīviem? Gatavojoties nāka majiem Dziesmu un deju svētkiem, mums jau laikus jādomā par to, kā mēs tērpsimies mūsu lielajos svētkos. Tādēļ tautastērpu dari nāšanai jāpieiet ļoti mērķtiecīgi. Mēs vairs nedrīkstam tērēt naudu un masveidīgi pasūtīt tērpus ikvienam darinātājam, kurš grib nopelnīt. Vajadzētu panākt, lai pēc iespējas vairāk katrs pats sev darinātu tautastērpus un to mākslinieciskā kvalitāte atbilstu tradi cionālo tērpu paraugiem, lai tērps būtu mākslas darbs, kuru mums nebūtu kauns atstāt nākamajām paaudzēm. Labi, ka mums ir tāds tautastērpu centrs kā “Senā klēts”, kur mēs vienmēr varam apskatīt mākslinieciski augstvērtīgus un etnogrāfiski pareizus atdarinājumus.

  Tā prakse, kad E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs bija nozī mējis par konsultantiem vairāk nekā 130 personas, nevarēja dot rezultātus, jo novadpētniecības muzeju darbniekiem, rajonu kultūras inspektoriem, Tautas lietišķās mākslas studiju vadītājiem un citām šajā sarakstā minētajām personām nav pietiekamas zināšanas par etnogrāfiski pareiziem tautastērpiem. Jāšaubās, vai viņi visi vispār ir redzējuši Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas fondus. Labi, ja kādi 10 cilvēku no šā saraksta varētu būt par konsultantiem. Šodien reģionos par tradicionālo tautastērpu vairs nekādas ziņas ne var iegūt, mēs varam atrast tikai labākus vai sliktākus XX gs. 30. gadu atdarinājumus.

  Nākošā konferences diena bija veltīta lībiešu tautastērpu problēmām. “Lībiešu krasta” kolektīvs bija mobilizējis visu muzeju fondu materiālu izstādi un pat no Tartu Igauņu Tautas muzeja bija at vestas lībiešu un mordviešu tautastērpu kolekcijas. Ja Latvijas Vēstures muzeja Kurzemes tērpi parādīja tiešām lībiešu valkātos, tad par Vidzemes lībiešiem piedēvētiem tērpiem stipri jāšaubās. Līdz šim šo Liepupes tērpu mēs pazinām kā Rietumvidzemes lat viešu tautastērpu. Bez tam šķērssvītroti brunči nav raksturīgi lībie šiem, tāpat kā somu un zviedru tautastērpiem. Ja šie tērpi nāk no terito rijas, kur kādreiz dzīvojuši lībieši, tos vēl nevar piedēvēt lībiešu tautastērpiem.

  “Senās klēts” kolektīvs Marutas Grasmanes vadībā lieliski bija atdarinājis 11. gs. lībietes tērpu pēc arheoloģes Annas Zariņas re kon strukcijas un restaurātores Iritas Žeijeres materiāliem. Šāds vērtīgs darinājums ir liels ieguldījums Latvijas iedzīvotāju seno ap ģēr bu vēsturē un laba dāvana Rīgas astoņsimtgadei.

  Interesants bija Valdas Šuvcānes un Paulīnes Kļaviņas referāts par lībiešu tautastērpa atdarinājumiem 20. gs. 20. un 30. gados. Salīdzinot ar muzeju fondu materiāliem, 20. gs. atdarinājumos vairs netiek darinātas baltās villaines, bet citas apģērba daļas ir atbilstošas tradicionālā lībiešu tautastērpa materiāliem. Tā kā lībiešu jaunavām īpašu galvassegu nebija, tad 30. gadu tautastērpu atdarinājumos redzamas sievas un jaunavas ar vienādām galvassegām — micēm — galvā. Iespējams, ka tas nav nemaz tik nepareizi, jo Igaunijas Roņu salas un Pakrī salu zviedru izcelsmes sievietes, kā sievas, tā jau navas valkāja vienādas cepures, atšķirība ir tikai mežģīnītēs, kuras piešūtas sievu cepuru priekšējai malai, bet jaunavu galvas segām to nav.

  20. un 30. gadu tērpu atdarinājumos nav vēl ieviestas nepa rei zās važiņu krūšu rotas, kas darinātas pēc 1.—12. gs. lībiešu rotu paraugiem. Tās parādījās tikai 1948. gadā, kad Mazirbes koris, ar tām rotājies, ierodas Rīgā Dziesmusvētkos. Tas ieviešas arī citos kolektīvos un turpinās līdz mūsdienām (skat. avīzes “Līvli” 1998. g. aprīlis—jūlijs, 16., 17., lpp.). Cerams, ka pēc šīs konferences, kad noskaidrots šo rotu rašanās laiks un neatbilstība 19. gs. tautas tērpiem, tās vairs netiks lietotas.

  Īsti neatbilstoši konferences tematikai likās Zojas Sīles lībiešu 20. gs. modes tērpu demonstrējumi, kuriem nav nekāda sakara ar tautas tērpiem. Tie arī neparādīja nekādas lībiešiem raksturīgās iezī mes.

  Dienas noslēgumā uzstājās lībiešu ansambļi “Līvlist” un “Kāndla” savos tautastērpos un lieliski nodemonstrēja to savdabīgo skaistumu.

  Konferences trešā diena bija veltīta filozofiskām pārdomām un diskusijām par seno cimdu adītājām, simbolu iedarbībai uz zemap ziņu. Filozofe Skaidrīte Lasmane runāja par tērpu un pašap ziņu, iesaistot visus dzīvās diskusijās par šiem jautājumiem.

  Tika nolasīts arī Ērikas Vilipsones (Anglija) referāts “Latviešu tautastērps mūsdienās”, kurā tika parādīta tā nozīme svešatnē dzīvojošiem latviešiem. Žēl, ka konferences pēdējā diena notika Brīvdabas muzejā, tādēļ ne visi konferences dalībnieki varēja tur aizbraukt un piedalīties debatēs.

  Nobeidzot šo apskatu, gribas sacīt, ka tik vērienīga konference liek mums pārdomāt par to, kāda nozīme tautastērpam ir mūsu kul  tūras identitātes meklējumos un kāda nozīme ir entuziastiem, kas spēj pacelt šo darbu. Novēlēsim tautas tērpu centram “Senā klēts” tikpat vērienīgi darbu turpināt, lai nākošā gadu tūkstoša Dziesmu un deju svētkos mūsu tērpus vairs nenomāktu “reformā toru” izdomājumi un mūsu tērpi būtu tikpat skaisti kā mūsu skanīgās dziesmas.

  Mirdza Slava,
  Dr. hist.

  Satura rādītājs

  ---

  Septiņreiz apdomā, vienreiz grauj!

  Š. g. 11. decembrī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas kopīgi ar muzeju rīkotā “Letonikas” sēde “Rīgas vēstures neatrisinātās problēmas”. Līdz ar to akadēmiķa Saulveža Cimermaņa vadītā programma varēja atzīmēt savu piln ga dību, jo šī bija 21. “Letonikas” sēde. Tiesa, klātesošie S. Cimer mani gan sveica citā sakarā — kā “Grindeksa” balvas laureātu, kas jau bija zināms akadēmijā, kaut arī oficiālā balvas pasniegšanas ceremonija notiks 19. decembrī. Tāpat ar ziediem tika sveikta muze ja direktore Klāra Radziņa. Vēl joprojām apsveikumus kā Baltijas asamblejas balvas laureāts saņem akadēmiķis Jānis Krastiņš.

  Sēdes darba gaitā tika uzklausīti šādi referāti: “Melngalvju biedrības un tās kolekciju liktenis pēc II pasaules kara” (to nolasīja mākslas maģistre Māra Siliņa), “Pilsētbūvnieciskās kļūdas Rīgā un to cēloņi” (akadēmiķis Jānis Krastiņš), “Nerealizētie un neizpētītie Rīgas apbūves projekti” (Dr. arh. Jānis Lejnieks), “1897. gada pirmās vispārējās tautas skaitī ša nas sākotnējās anketas — Rīgas iedzīvotāju sastāva veidošanās izpētes avoti” (akadēmiķis Saulvedis Cimermanis).

  Klātesošie ar nepacietību gaidīja sēdes programmā pārrunās piedāvāto O. Spārīša, A. Holcmaņa, G. Baumaņa u.c. zinošu spe ciā listu uzstāšanos, jo dažkārt vairāk par neatrisinātajām vēstures problēmām interesē ar vēsturi saistītās neatrisinātās šodienas prob lēmas, it īpaši, kas attiecas uz strīdīgo Rātsnama atjaunošanu un Rātslaukuma, Okupācijas muzeja, RTU laboratoriju korpusa un ame ri kāņu piedāvātās Jaunās pilsētas projektu (tas ietvertu arī pilsētas vēstures un arhitektūras rotu Danenšterna namu). Notiek aktīva namu un grunbtsgabalu uzpirkšana, un privātīpašums, kā zi nāms, mums ir tā svētā govs, kuras priekšā valsts nevarīgi noplāta rokas, kā tas izskan par bijušā Kamarina nama gruntsgabalu Meln galv ju nama kvartālā, kas nesen nonācis privātuzņēmēja rokās. Nau da ir ārkārtīgi spēcīgs aisbergs, ar kuru saduroties, strandē ne viens vien labas gribas titāniks. Sols Bukingolts, firmas Investa Source prezidents, parakstījis nomas līgumu uz 25 gadiem par Da nen šterna nama atjaunošanu un lietošanu, paredzot arī 400 m² Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, pie tam ar tipiski ameri kā nisku attieksmi pret vēstures mantojumu nosaukdams muzeja darbiniekus par pagātnes cilvēkiem. “Sols visu laiku jātur aiz piedurknes”, teica G. Baumanis, jo Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai jau ir pieredze, sadarbojoties ar S. Bukingolta vadīto firmu bij. Jēkaba kazarmju un Krievu drāmas teātra pirmā stāva pasā žas atjaunošanā.

  Runājot par pārāk steidzīgu Rātsnama atjaunošanas vai jaun celšanas programmu, kā nekā Rīgas 800. gadu jubileju gribētos atzīmēt ar vienu vērienīgu vēsturisku būvi, ne tikai ar dekoratīvo “vācu Melngalvju nama” atjaunošanu, tika pieminēts fakts, ka pārāk dārgs izrādījies priekšlikums uzbūvēt Rātsnama finiera maketu dabiskā lielumā un dabā pārbaudīt tā visoptimālāko novietojumu. Tā vietā izdarīta datormaketēšana, kas videofilmā nedod īsto priekšstatu par samēriem un proporcijām. Pirms ķerties ar buldozeru klāt Okupācijas muzejam un RTU laboratoriju korpusam, kas, pro tams, uzreiz simulē aktīvu darbību, tomēr vajadzētu domāt ar galvu, nevis emocijām. Piemēram, Okupācijas muzejs, to apaudzējot ar citām celtnēm, nemaz nebūtu tā lielākā “pilsētbūvnieciskā kļūda”, par ko runāt līdzīgās sēdēs nākotnē. Kā zināms, katrā cilvēkā dziļi iekšienē sēž dedzinātājs un grāvējs, tikai nevajadzētu šīm pirmat nējām tieksmēm dot vaļu, kad runa iet par tik nopietnām lietām, kā Rīgas vēsturiskās daļas apbūve.

  Z. Kipere

  Satura rādītājs

  ---

  Žurnāls “Humanities and Social
  Sciences. Latvia” 1999. gadā

  Mūsu izdevums turpina iznākt reizi četros gados. Neraugoties uz brīžiem itkā nepārvaramām finansu grūtībām un to, ka viens otrs no jau izdotajiem divdesmit numuriem neizdevās tik labi kā bija iecerēts.

  Par Latvijas tēla veidošanas nepieciešamību tiek runāts aizvien vairāk. Uzmanības saasināšana ap šo svarīgo jautājumu nozīmē, ka papildus tam, kas jau tiek darīts, būs jāmeklē nauda Latvijas situāciju analizējošu rakstu ievietošanai plaši lasītos ārzemju žurnālos un avīzēs.

  Mēs šo svarīgo darbu jau darām kopš 1993. gada beigām. LU žurnālu “Humanities and Social. Sciences. Latvia” (tā Fonda līdzdibinā tāji ir arī LZA, Latvijas Zinātnieku savienība, PBLA un citas autoritatīvas institūcijas) saņem daudzas valsts un vadošo universitāšu bibliotēkas un mūsu reģiona pētnieki, ar Latvijas zinātnieku palīdzību — vēl simtiem cilvēku. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka autoriem ir iespēja izdot savus apcerēju mus angļu valodā un tādējādi iepazīstināt ar tiem kolēģus jebkurā zemē.

  Ceram, ka izdzīvosim arī nākamgad, neraugoties uz to, ka galvenie mūsu finansētāji — Latvijas Zinātnes padome un Latvijas Universitāte — ir nepietiekoši bagāti. Bet tā tas ir bijis vienmēr. Jaunums ir tas, ka žurnāla elpošanai nepieciešamo minimālo skābekļa devu sāk gādāt potenciālo autoru darbavietas. Tomēr neapgāžams ir fakts, ka šo gadu beidzam ar ievērojamiem parādiem.

  1999. gadā esam ieplānojuši izdot sekojošus numurus:

  1. Latvija uz citu valstu fona sociologu skatījumā (atb. redaktors Aivars Tabuns tel. 7227110).

  2. Izglītības zinātne Latvijā (salīdzinošā pētniecība un mērījumi). (atb. redaktors Andris Kangro tel. 2424424)

  3. Par latviešu un lībiešu etnisko un kultūras vēsturi (atb. red. Saulvedis Cimermanis tel. 2565265)

  4. Filozofiskais diskurss mūsdienu Latvijā (atb. red. Māra Rubene tel. 2587031, Skaidrīte Lasmane tel. 2591975).

  Interesentus publicēties lūdzu pa telefonu uzmeklēt attiecīgā numura atbildīgos redaktorus, par kuru ieguldījumu žurnāla redakcija ir allaž ļoti pateicīga, vai arī mani (tel. 7228877 un 2561156).

  Galvenais redaktors prof. Viktors Ivbulis

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Latvijas līdzdalība Starptautiskajā Hidroloģijas programmā

Satura rādītājs

Vīrieša loma ģimenē

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Jurģi pirms Ziemassvētkiem

Satura rādītājs

DISERTĀCIJU AIZSTĀVĒŠANA

Satura rādītājs

Jauniegūtās ārzemju grāmatas
Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā

1. Genome structure and func tion: From chromosomes characterization to genes technology: [Proc.] Dordrecht etc., 1997.

31. Coleman, W. H. Study guide to accompany “microbiology: Dy nam ics & diversity” / Perry & Staley. Fort Worth (Tex.) etc., 1997.

Satura rādītājs

Šis ir pēdējais Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas jauniegūto ārzemju grāmatu saraksts, kuru ievieto “Zinātnes Vēstnesis”. Pēc lasītāju ierosinājuma turpmāk informēsim par to, kādus materiālus var atrast Internetā dažādu zinātnisko un ar zinātni saistīto institūciju mājas lapās. Labprāt saņemsim un ievietosim šādu informāciju. Protams, bez maksas. Sūtot norādiet materiālu tematiku un savu Interneta adresi.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 1998.gada 24.decembrī