Zinātnes Vēstnesis

Citi "Zinātnes Vēstneša" numuri

 

1999. gada  25. janvāris: 02 (168)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

 

Gods kalpot zinātnei!

Preses izdevumi, ziņodami par 5. janvārī notikušo diplomu pa snieg šanu jaunajiem Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļiem, zinā mā sabiedrības daļā izraisīja neizpratni. Ko? Atkal jauni? Mēs nu gan zinām, ka par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteniem, goda un korespondētājlocekļiem viņi tika ievēlēti jau pagājušā gada novembrī Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē. Tagad viņiem svinīgi pasniedza diplomus. Lūk, kā par šo notikumu rakstīja mūsu oficiozs "Latvijas Vēstnesis":

"Latvijas Zinātņu akadēmijā svinīgi pasniedza diplomus jaun ievē lētajiem akadēmijas locekļiem - goda locekļiem, īstenajiem locekļiem un korespondētājlocekļiem.

Sanāksmi atklāja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš. Viņš savos ievadvārdos pakavējās pie zinātņu akadēmiju, tostarp arī Latvijas Zinātņu akadēmijas, vēstures un sarežģītajiem tapšanas ceļiem. Runātājs novēlēja, lai visi un katrs no kolēģiem atrod Zinātnes namā un zinātnieku vidū kaut ko priekš sevis - kādus domubiedrus, kādas jaunas idejas un aicināja nākt klajā ar jaunām idejām un kopā mēģināt celt zinātni un Latviju.

Vispirms diplomus pasniedza jaunievēlētajiem Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļiem - dzejniecei Ludmilai Azarovai-Vācietei, antropoloģei Raisai Deņisovai, dzejniecei Mārai Zālītei, ģeologam Visvaldim Kuršam, informātiķim Jānim Osim un rakst niekam Zigmundam Skujiņam.

Pēc tam diplomus saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenie locekļi - fiziķis Mārcis Auziņš, vēsturnieks Valdis Bērziņš un ķīmiķis Edvards Liepiņš, bet pēc viņiem korespondētājlocekļi - fiziķi Jevgenijs Joļins un Andris Ozols, informātiķi Jānis Grundspeņķis un Igors Kabaškins, ķīmiķis Andris Zicmanis, biologs Indriķis Muiž nieks, filozofs Pēteris Laķis, politologs Tālavs Jundzis, sociologs Tālis Tisenkopfs, demogrāfe Pārsla Eglīte, hidrologs Ansis Zīverts, vēsturnieki Jānis Bērziņš un Aivars Stranga, arheoloģe Ieva Ose. Klāt nebija jaunievēlēto korespondētājlocekļu Daces Markus un Innas Šteinbukas.

Pēc diploma saņemšanas Māra Zālīte teica:

- Šādās situācijās man vienmēr ir žēl, ka es neesmu Latvijas armijā. Jo tur ir ļoti stipri vārdi, un tie ir "Gods kalpot Latvijai!""

Savukārt Zigmunds Skujiņš avīzei "Diena" par savu ievēlēšanu Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļu saimē teicis šādus vārdus:

"Neesmu tas cilvēks, kas būtu ļoti izslāpis pēc pagodinājumiem un kas to būtu maz saņēmis. Bet šis pagodinājums ir ļoti vērtīgs, jo tas tiek demokrātiski, aizklāti nobalsots Akadēmijas pilnsapulcē. Es šo komandu, ko sauc par Zinātņu akadēmiju, tomēr uzskatu par Latvijas smadzenēm. Jo tuvāk es viņus iepazīstu, jo vairāk par to pārliecinos."

 

Satura rādītājs

 

KLUSAV1.JPG (45810 bytes)  

Profesore Vija Kluša
BIOMEDICĪNISKO PĒTĪJUMU ĒTIKAS PRINCIPI UN RISINĀJUMI

Saīsināts referāts LZA sēdē 1999. gada 8. janvārī "Zinātnieka ētika"

Ētika dod orientāciju vērtības apziņas virzienam. Tā nedod abso lūtas normas un for mu las, bet gan dziļāku izpratni par cilvēku attiecībām ar pasauli. Profesionālās (ārsta, jurista, žurnālista, zinātnieka) ētikas normas mūsdienās ir izstrādātas visās attīstītajās valstīs, un tas veicina indivīda līdzdalību, līdzdomāšanu un līdzjušanu ikdienas dzīvē. Tātad ētika ir sirdsapziņas jautājums, un tas aptver visas dzīves sfēras un profesijas.

Zinātnieka darbībā galvenais ir izziņas, izprašanas un inter pre tācijas jautājumi, kurus realizējot, viņš atrodas starp brīvību un at bildību. Jo augstāka ir zinātnes attīstības pakāpe un jo sarež ģī tākas tehnoloģijas ienāk eksperimentā, jo augstāka ir riska pakāpe, ka pētījumu sekas var radīt draudus cilvēcei. Ja bezatbildīgu, paviršu vai kaitniecisku personu rokās nonāk, piemēram, vīrusi, baktērijas, toksiskas vielas, atomfizikas un ģenētiskas tehnoloģijas, tas var izrai sīt visas cilvēces traģēdiju, katastrofu mūsu planētai. Tādēļ aktualizējas ētikas problēmas un jautājumi par zinātnieka atbildību, īpaši biomedicīnas nozarēs, kurās pēdējo desmit gadu laikā rodas lavīnveidīgi atklājumi. Tos veicinājuši molekulārās bioloģijas, ģenē tikas un neirozinātņu sasniegumi. Tos neizprotot, var rasties nepa matotas bailes, neizpratne, ažiotāža un pretestība zinātnes virzībai. Piemēram, 50. gados Francijā gribēja aizliegt molekulārās bioloģijas pētījumus. Acīmredzot tās bijas bailes no jaunajām tehnoloģijām un to rezultātu sekām. Pašreiz bailes rada klonēšanas tehnoloģijas. Tāpēc nepieciešams šādus jautājumus regulēt ētikas komisijās, lai izšķirtu pētījuma nepieciešamību, raksturu, realizācijas veidu, iespējamo risku un sekas.

Biomedicīniskajos pētījumos, kur pētījumu objekts ir cilvēks, zinātniskā darbībā jāievēro vispārējie humānisma principi, ne degra dējot cilvēka cieņu un tiesības. Kaut arī zinātniskās darbības galve nais princips ir vērsts cilvēces progresa un cilvēka labklājības virzie nā, indivīda tiesības, intereses un aizsardzība ir prioritāri nosacījumi, kam jāprevalā pār sabiedrības un zinātnes interesēm. Pētījumi uz cilvēkiem ir attaisnojami tikai tad, ja tos realizē saskaņā ar morāla jām, ētiskajām un juridiskajām normām. Tās dokumentētas gan Nirnbergas kodeksā (1947), Helsinku deklarācijā (1964), Strasbūras Konvencijā par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un me dicīnā (1996), gan citos dokumentos. Svarīgākie momenti ir cilvēka labprātīga piekrišana piedalīties pētījumā, tiesības izstāties no pētījuma; nepieļaut cilvēka fiziskas un garīgas ciešanas; pētnieka augsta kvalifikācija; riska pakāpe nedrīkst būt augstāka par prob lēmas nozīmi. Nozīmīgi, bet arī diskutabli ir jautājumi par bērnu, ga rīgi slimu, nebrīvē atrodošos cilvēku iesaistīšanu zinātniskā pētī jumā, jo jāņem vērā arī viņu tiesības un jārespektē viņu vēlēšanās. Ne mazāk pretrunīgi ētiskie aspekti saistās ar orgānu transplantāciju un asins pārliešanu. Vai ir ētiski gaidīt uz orgānu donora nāvi? Vai jārespektē slimnieka atteikšanās no asins pārliešanas reliģisku motīvu dēļ? Pašreiz Eiropas Padomes Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā aizliedz cilvēka ķermeņa vai tā daļu komerciālu izmantošanu, pastāv uz genofonda un embrija aizsardzību. Aizliegta ir arī cilvēka klonēšana. No otras puses, cilvēka gēnu transplantēšana dzīvnieku (piemēram, cūkas) šūnā var radīt revolūciju dažādu slimību ārstēšanā, kaut vai producējot insulīnu veidojošas šūnas, kuras varētu pārstādīt cilvēkam.

Pētījumos, kuros kā pētījumu objektu izmanto laboratorijas dzīv nie ku, jāievēro humāna attieksme pret dzīvnieku, neradot tam sāpes, stresu, ciešanas. Pasaules attīstītajās valstīs izstrādāti ētikas principi, kas nosaka, ka eksperimentus drīkst veikt pētnieki ar augstu profesionālo kompetenci, izmantojot dzīvniekus, kas audzēti sertifi cētās audzētavās.

Latvijā darbojas Baltijas Laboratorijas dzīvnieku zinātnes asociā cija (Balt-LASA), kas organizē kursus kompetences C kate gorijas (t. i. zinātniekiem, kuri drīkst dizainēt un vadīt eksperimentu, atbilstoši starptautiskām prasībām) iegūšanai. Kursi notiek regulāri kopš 1994. gada un tos galvenokārt finansiāli nodrošinājuši Ziemeļ valstu Ministru Padome. Šogad 9.-19. oktobrī Jūrmalā notiks ES sponsorētie starptautiskie kursi laboratorijas dzīvnieku zinātnes Austrumeiropas zinātniekiem, kuru organizēšana Balt-LASA ņem galveno dalību. Kopš 1993. gada Balt-LASA ir FELASA (Federation of Laboratory Animal Science Associations) un kopš 1995. gada - ICLAS (International Council for Laboratory Animal Science) sastāvā. Līdz ar to Latvijas zinātnieki saņem bagātīgu informāciju, literatūru, rekomendācijas. Diemžēl, pašreiz apdraudēts ir vienīgais žurnāls Austrumeiropā "Baltic Journal of Laboratory Animal Science", kas publicēja zinātniskus rakstus, apskatīja ētikas problēmas, daudz jautājumus veltīja izglītībai. PAS GRINDEKS, kas sponsorēja šā žurnāla izdošanu, pēc privatizācijas neuzskata šo pasākumu par prioritāru.

Pēdējos 10 gados daudzi eksperimenti uz dzīvniekiem tiek aizliegti, ja tie saistās ar lielas dzīvnieku grupas ciešanām vai nāvi, piemēram, gandrīz nevienā Eiropas valstī nenosaka vidējo letālo devu (LD50), bet nelielai dzīvnieku grupai ievada vienu lielu devu, kas daudzkārt pārsniedz iespējamo terapeitisko. LZP Ētikas komisija (darbojas kopš 1994. gada) caurskata zinātniskos projektus, kas paredzēti finansēšanai, un lielu vērtību piegriež modeļu izvēlei, anestē zijas un analgēzijas procedūrām, validētu (daudzās labo ratorijās aprobētu) metožu izmantošanai. Labas zinātniskās prakses galvenie priekšnoteikumi publicēti LZA Vēstīs (1998. g. Nr. 3/4). Jaunākās tendences biomedicīniskajos pētījumos uzsver 3R prin cipu (reduction, refinement, replacement), prioritātes piešķirot alter natīvajām (in vitro) metodēm, tomēr laboratorijas dzīvnieku misija ir nepārvērtējama, jo daudzas organisma patoloģijas (hiper tenzija, diabēts), orgānu transplantācijas, sirds, acu operācijas, jaunu pre parātu pārbaudes nebūtu iespējamas cilvēkiem bez iepriek šējiem eksperimentiem uz laboratorijas dzīvniekiem.

Uzskatu, ka ar ētikas principiem biomedicīniskajās zinātnēs attiecīgā profila studenti jāiepazīstina jau pirmajos mācību gados. Šāds kurss ieviests LU Medicīnas fakultātē, LZA un LZP izstrādāto Zinātnieka ētikas kodeksu ir atbalstījis LU Senāts.

 

Satura rādītājs

 

KULE1.JPG (18956 bytes)  

Profesore Maija Kūle

Morāle Latvijas mūsdienu sabiedrībā

Saīsināts referāts LZA sēdē 1999. gada 8. janvārī "Zinātnieka ētika"

Sabiedrība Latvijā ir diferencējusies dažādos līmeņos - pēc bagātības un nabadzības rādītājiem, pēc izglītības un nodarbi nā tības, arī pēc tautībām. Šai diferenciācijai es vēlos pievienot vēl vienu - cilvēki ir ļoti dažādi pēc ticības morālei un ētiskiem kritē rijiem. Es šeit nerunāju par to, ka ir labi un slikti cilvēki, tikumiskas un amorālas būtnes, bet gan par to, ka viena daļa principā tic ētiskajam diskursam (diskurss nozīmē domāšanas un runas veidu, kad ir spēkā tādi vārdi kā labais un ļaunais, morāle utt.), bet citi tam vairs principā netic un par to neinteresējas. Jāsaprot, ka pats cilvēku iedalījums labos un ļaunos, darbības vērtējums tikumiskās un netiku miskās ir iespējams tikai ētiskā diskursa ietvaros.

Būtu naivi domāt, ka VISAI mūsdienu sabiedrībai (arī Latvijas sabiedrībai) ir saistošas tādas tēmas kā morāle, labā un ļaunā kri tēriji utt.

19. gs. un iepriekšējie gadsimti, kad kristīgā paradigma vēl bija spēcīga, ir pagājuši. Ticības renesanse Latvijā 90. gados arī liekas pārejoša, mūsdienās kristietībā kopumā jūtams pagurums, tas ir "gaisā" jau kopš 19.-20. gadsimtu mijas, kopš Nīče pateica: "Dievs ir miris!", un civilizētajā Rietumu pasaules ainā sāka uzplaukt pragmatisms, scientisms, relatīvisms un plurālisms.

Latvija ir Rietumos un tas, ka mūsu sabiedrībā un it īpaši latviešu tautā patlaban valdītu folkloriskās tikumiskās vērtības, ir mīts, kura vienīgais attaisnojums varētu būt nomāktās pašapziņas paaugsti nā šana ideoloģiskās stiprības dēļ. Es nenoliedzu folkloras vērtību pētīšanu, bet uzskatu par nezinātnisku to pierakstīšanu mūsdienu realitātei tādās devās un apjomos, kā tas parādās mūsu presē, lai uzpucētu latvisko identitāti un "baltās drānas" uzskatīti par šodienas īstenību.

Jo vairāk mēs iekļaujamies Eiropas garīgās dzīves aprisēs, jo lielākā mērā mūs pārņem tajā valdošais gars. Bet šis gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama. Katra saruna par ētiku norit kādas kultūras paradigmas, kāda diskursa ietvaros. Ticība universālajām normām ir zudusi, jo nav absolūta, kas tās pamatotu.

Raksturīgi, ka lielākā daļa pašu slavenāko XX gadsimta filosofu, kas būtībā ir ļoti humānistiski ievirzīti, neraksta speciālas grāmatas par ētiku (arī par estētiku nē). Nevarētu teikt, ka šādi speciāli darbi vispār nepastāv, taču kopējā tendence ir ievīt atpakaļ ētiku tajā pirmssokratiskajā sintētiskajā dzīves uztverē, kurā esamība, būtība, pilnība, labais bija vienoti bez speciālas samērotības ar ētiskajām normām vai speciālas labās, ētiskās gribas izpausmes.

Tāpēc visi tie, kuri neatzīst ētisko diskursu (t. i., nenopūlas ar visa pastāvošā klasificēšanu labajā un ļaunajā), nav jātur aizdomas par to, ka viņi būtu netikumiski cilvēki. Varbūt viņi vienkārši pasauli uztver savādāk un pilnības kritērijus saskata citur.

Mūsdienās pastāv tāds paradokss, ka saruna starp šiem diviem diskursiem, - ētisko un aizētisko, imorālo (Nīče), starpētisko (Ka puto) principā neveidojas. Praksē tas nozīmē to, ka kristieši, peda gogi, inteliģence, apgaismotāji var rāties, bārties cik grib, situācijas neiegūst ētiskas dimensijas. Dzīve rit citās dimensijās - funkcionālā pragmātisma diskursā. Tur galvenokārt darbojas tādi vērtējumi kā derīgs, nederīgs, funkcionāls, nefunkcionāls, jēgpilns, absurds. Tur ir svarīga intensitāte, rezultāts, nevis samērotība ar normu, ideālu. Ja neticat, ieklausieties valodā, ko paši runājat tad, kad neesat speciāli sevi saorganizējuši ētikas diskursam.

Partijas izvēlamies pēc tā, cik tās sola būt noderīgas, funkcio nālas Latvijas valstij, grantus izvēlamies pēc tā, cik tie tautsaim nieciski utt. Vai kāds atzīst kādu partiju par labu vai ļaunu? Vai kāds zinātnes atklājums kādreiz pie mums ir saņēmis morālu vērtējumu, ka tas varētu cilvēkiem nest ļaunu? Tāda valoda neskan. Tā nerunā. Ir tikai finansiālie, efektivitātes, fundamentālisma (lai zinātne būtu fundamentāla), lietišķuma kritēriji.

Politika, kas iespaido mūsu dzīvi vairāk nekā liktenis, cenšas sevi definēt tikai funkcionalitātes dimensijās un morāles jautājumus laiž sev klāt tikai tad, kad tas ir izdevīgi. Tas ir lielākais paradokss: mūsdienās un ļoti bieži arī šeit Latvijā morāles diskurss tiek pakļauts politiskā izdevīguma diskursam. Morāles piesaukšana sāk kalpot citiem mērķiem, līdz ar to pilnīgi degradējot savu būtību, jo morāles vērtējuma būtība ir būt galīgai instancei, tas ir būt savā un ideālu labā, nevis kaut kā cita - izdevīguma, intrigu, pazemošanas - labā. Atcerieties gadījumus, kad Latvijā piesauca morāli politiskajā sfērā: Meļņiku neiecēla par ministru, jo viņš, raugi, ir amorāls. Taču šim vērtējumam bija politiski motīvi, un patiesībā politisko eliti absolūti neinteresēja viņa stāja. Tāds pats morālā diskursa ekspluatācijas fakts bija Inkena-Šķēles podu strīds, Pīka atmaskošana korupcijā utt. Es principā neatceros nevienu tīra mo rāla vērtējuma piemēru, kad politika būtu pakļāvusies morālei, bet nevis morāles tēmas pakļāvusi sev. Taču ar nožēlo jāatzīst, ka daļa inteliģences un zinātnieku atļauj sevi ievilkt šajā morālā diskursa pazemošanā un izmantošanā citiem mērķiem. Tās ir nožēlojamas neizpratnes sekas - piedalīties šādās akcijās un domāt, ka ar to tiek saglabāts morālais diskurss.

Šādas akcijas reizēm uzplaukst mūsdienu Latvijā, lai atceramies ar zinātnieku vārdiem saistīto "čekas maisu" lietu, kas, pec manām domām, bija provokatīvi iecerēta kā latviešu inteliģences labāko prātu un simbolu pazemošanas akcija, nevis kā patiesības atklā šanas akts. Labi, ka tā ir beigusies un zinātnieku vairums izrādīja vairāk saprāta, nekā pakļāvās emocijām.

Mūsdienās, un tas attiecas arī uz Latviju, ir radusies jauna māksla, jauna problēma: nevis lietot ētisko diskursu, bet gan to pir mām kārtām aizsargāt no nelietīgas valkāšanas. Sarunai par ētiku ir jābūt ētiskai un tā nedrīkst sevī slēpt nekādus citus mērķus. Es ceru, ka šodien LZA tā ir.

Atgriezīsimies pie tās sabiedrības daļas, kas dzīvo funkcionālā pragmātisma diskursā - es to redzu biznesmeņu vidē, studentos, jaunajā paaudzē, tā sauktajos rīcības cilvēkos, "jaunajos kapitā listos". Zinātnieku vidū to ir mazāk. Latvijas sabiedrībā šīs aprindas lielā mērā nosaka toni. Pie tam jāņem vērā, ka mēs paši mūsu sa bied rību virzām uz šīs vides vērtībām, un to darām gan ekono miskajās koncepcijās, gan sociālajās, kultūras un politiskajās platformās.

Kāda ir jaunā filosofija un kā tā izvirst mūsdienu sabiedrības visdažādāko slāņu uztverē?

Notikumus un rīcību mēra ar rezultātu, interesēm, efektivitāti, intensitāti. Rezultāti tiek gaidīti ātri, jo šajā dzīves stilā temps ir ļoti paātrinājies. Starp citu, tas ir daudz ātrāks nekā zinātnieku darbības sfērā.

Kriminālās aprindas nāvessodus piespriež daudz vairāk, ātrāk un principiālāk, nekā valsts tiesiskās struktūras, kur uz tiesisko un bieži vien ar to saistīto morālo vērtējumu ir jāgaida gadiem ilgi. Kāda jēga atcelt nāvessodu oficiāli valsts līmenī, ja to neatceļ kriminālās aprindas ar savu "marģinālo morāli" un sapratni par attiecību kārtošanas principiem?

Spēkā ir jēgas un absurda attiecību princips. Cik reizes pasaulē nav pierādījies, ka ļaunumu apkarot ar labā piesaukšanu nav bijis iespējams. Taču ļauno var pārvarēt ar to, ka to padara bezjēdzīgu. Vienīgais, kas mūsdienu pasaulē atņem spēku un varu ļaunajam, ir jēgas atņemšana tam. Nav jāmoralizē, bet gan jārada apstākļi, lai notiekošajam atņemtu jēgu. Ļauno nevar pārtaisīt par labo (kā cer moralizētāji un apgaismotāji), bet to var pārtraukt.

Šajā sakarā dažas piebildes pie jautājuma par nāvessodu Latvijā un tā atcelšanas pamatojumiem. ES prasība visām valstīm atcelt nāvessodu ir saistīta ar apgaismības paradigmu un ticību tam, ka ar audzināšanas, izglītošanas, jaunu iespēju došanas palīdzību ir iespējams novērst ļaunumu un izlabot notikušo. Šādā izpratnē ļaunais ir labā trūkums un trūkumi ir jānovērš.

Taču Eiropas filosofiskā tradīcija pazīst arī citu viedokli: ļaunums ir substance, kura jāpadara par neesamību. Šis viedoklis daudz nopietnāk uztver ļaunumu, to nevar pārveidot, likvidējot trūkumus. Tāpēc arī nāvessods ir principāla (ne jau katrā gadījumā konkrēta) attieksme pret totālu ļaunumu.

Man šķiet, ka Eiropas apgaismojošais liberālisms ar savu morālo cēlsirdību, pilnīga plurālisma pieļaušanu, kas patlaban tiek kultivēts un kam tiek pakļauta arī Latvijas garīgā vide, pamazām var kļūt neveselīgs un pārāk vieglprātīgs.

Par to vairāk būtu jāspriež humanitārajiem zinātniekiem, arī atļaujoties iebilst Eiropas mūsdienu tradīcijām.

Un nobeigumā dažus vārdus par LZA un LZP Ētikas kodeksu. Es biju to sarakstītāju vidū un tagad esmu Ētikas komisijā. Domāju, ka būtu naivi ticēt, ka ar šādu Kodeksu pārmainīsies mūsu darbības pasaule. Praktiski jau nemainās nekas, un arī morālie nosodījumi nebirst kā no pārpilnības raga, jo morālais diskurss pats par sevi ir pamiris (ne jau komisija tur vainīga!). Man šķiet, ka morālo diskursu ir palīdzējusi nogalināt tajā pašā jau kopš apgaismības laikiem ieliktā tendence uz pārveidošanu, uzlabošanu, funkcionālismu, kas tagad ir iznākusi priekšplānā, bet morālais ļaunums, atzīts par novēršamu trūkumu, nav spējis pierādīt savu draudīgumu.

Bet ko mēs esam izdarījuši, LZA ietvaros radot Zinātnieka morāles kodeksu? Manuprāt, mēs esam izveidojuši struktūru, tekstu, kura pastāvēšana vieš ŠĶITUMU par morālā diskursa vajadzību un dod tam idejisku stingrību. Mēs esam centušies šo diskursu nosargāt. Taču filosofi atzīst: ja kādas parādības, norises sāk institucionalizēties, tad tas parasti nav no spēka pārpilnības, bet gan no vājuma, pašaizsardzības. Un šī institucionalizēšanās gala rezultātā arī spēku nepiedod, tikai kādu laiku pasargā, izveido "autonomu" domas un vērtējuma telpu, kurā spriež par ētiskām nori sēm. Bet par tām jau būtu jāspriež vienmēr un visur dzīves telpā.

Daudzas struktūras jau tagad raksta un rakstīs savus morāles kodeksus: ierēdņi, politiķi, ārsti, taču vai tad tādēļ morālais klimats valstī izmainīsies?

Zinātniekiem ir kāda priekšrocība - viņi vismaz spēj kritiski paskatīties uz sevi. Zinātniskās darbības joma principā ir tiešāka, skaidrāka, tīrāka. Tajā ir mazāk pragmatisku, interešu pārpildītu pastarpinājumu, vairāk jēgas. Te labāk saskatāmi izvēles un atbildības principi, par ko rakstīts Kodeksā. Tāpēc Kodekss nav bezcerīgs.

Mēs, LU FSI, gatavojoties šai sēdei, savā institūtā decembrī noorganizējām semināru par zinātni un ētiku. Vienu priekšlikumu no šī semināra es gribētu izteikt. Teksti (š. g. Kodekss) iegūst personificētu vērtību tad, kad tos cilvēkam piesaista individuālā veidā, nevis abstrakti, kolektīvi. Tāpēc vajag ieviest principu zinātniekiem, doktorantiem, ekspertiem likt personīgi, darba līgumos, parakstīties par šī kodeksa ievērošanu. Varbūt tad tas iegūs lielāku svaru un atsaucību, jo, kā šķiet, daudzi līdz šim to vēl nemaz nav lasījuši.

 

Satura rādītājs


Latvijas Zinātņu akadēmijas balvas
1999. gada 5. janvāra LZA Senāta lēmums:

1. Piešķirt Pauļa Lejiņa balvu Dr.sc.ing. Sigismundam TIMŠĀNAM par darbu kopu lauksaimniecības, izglītības un zinātnes vēsturē (1957-1998).

2. Piešķirt Edgara Siliņa balvu Dr. habil.phys. Intai MUZIKANTEI par darbu kopu "Elektroniskie stāvokļi un procesi organiskos molekulāros kristālos un Lengmīra-Blodžetas multistruktūrās".

3. Piešķirt Friča Brīvzemnieka balvu Mārai VĪKSNAI par ilggadēju folkloras materiālu vākšanu, izzināšanu un popularizēšanu.

4. Piešķirt LZA vārdbalvas jaunajiem zinātniekiem:

Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā Haraldam RJABOVAM - Latvijas Universitātes maģistrantam - par darbu "Pārneses koeficientu nesakārtotās vidēs noteikšana ar režģa gāzes metodi" (vad. LZA īst. loc. A. Cēbers)

Mārtiņa Straumaņa-Alfrēda Ieviņa balvu ķīmijā Mārim TURKAM - Rīgas Tehniskās universitātes maģistram - par darbu "Modificētas starpnuklueozīdu saites 3'-CH2-NH-CO-5' veidojošu bloku sintēze" (vad. Dr. chem. Ē. Bizdēna

Zentas Mauriņas balvu literatūrzinātnē un filozofijā Zanei ŠILIŅAI - Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantei - par darbu "Mīta interpretācijas Žana Žirodū dramaturģijā. Transcendentais un laikmetīgais." (vad. Dr. philol. G. Bībers).

5. Piešķirt LZA jauno zinātnieku balvas:

fizikas un tehniskajās zinātnēs

Kārlim BĒRZIŅAM - Latvijas Universitātes doktorantam - par darbu "Galaktiku kopu apakšstruktūra. Metodolo ģija", vadītāji prof. B. Džonss, prof. J. Sommers-Larsens, prof. A. Nord lunds, Kopenhāgenas universitātes Astronomiskā observatorija)

Jurim SMOTROVAM - Latvijas Universitātes doktorantam - par darbu "Kvazislēgtu un sanumurējamu klasu identifi kā cija" (vad. LZA īst. loc. M. R. Freivalds)

ķīmijas, medicīnas un bioloģijas zinātnēs

Ingai CIPROVIČAI - Latvijas Lauksaimniecības univer sitātes lektorei - par darbu "Pētījumi par piena mikrofloras un somatisko šūnu skaitu" (vad. Dr. sc. ing. L. OZOLA)

Oļegam REVJAKINAM - Rīgas Tehniskās universitātes doktorantam - par darbu "Heterogēnās termoplastikas kompozīciju sistēmas uz otrreizējo poliuretānu un PETF bāzes" (vad. LZA īst. loc. M. Kalniņš, Dr. sc. ing. J. Zicāns)

Humanitārajās un sociālajās zinātnēs

Asnatei BAŅĢIEREI - Latvijas Universitātes maģistrantei - par darbu "Anaptika latviešu valodas izloksnēs" (vad. Dr. filol. L. Leikuma)

Evijai VEIDEI - Latvijas Universitātes maģistrantei - par darbu "M. Zariņa romāns "Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata". Rašanās. Ietekmes. Interpre tācijas". (vad. Dr. filol. A. Cimdiņa)

LZA Senāts ar gandarījumu atzīmēja konkursam iesniegto darbu labo zinātnisko līmeni un nolēma, ka atzinību pelnījuši arī sekojoši jauno zinātnieku darbi:

fizikas un tehniskajās zinātnēs

Raivis KIVKUCĀNS - Latvijas universitātes maģistrants - par darbu "Algoritms gēnu darbību regulējošu biosekvenču pētīšanai" (vad. Dr. sc. comp. A. Brāzma)

Ivo ODĪTIS - Latvijas Universitātes maģistrants - par darbu "Meta-modeļu izmantošana informācijas sistēmu izstrādei IST Tehnoloģijas vidē" (vad. Dr. sc. comp. M. Treimanis)

Aļesja ŠAPKOVA - Daugavpils Pedagoģiskās univer sitātes maģistrante - par darbu "Telpas projekcija ar taišņu kongruenci, kas ir hiperboloīda pieskaru un speciālā lineārā kompleksa šķēlums" (vad. Dr. paed. K. Murāns)

ķīmijas, medicīnas un bioloģijas zinātnēs

Ilze IRBE - LV Koksnes ķīmijas institūta doktorante - par darbu "Koksnes struktūras un sastāva izmaiņas brūnās trupes sēņu iedarbības rezultātā" (vad. Dr. chem. B. Ander sons, Dr. habil. biol. I. Muižnieks)

humanitārajās un sociālajās zinātnēs

Olafs ŠĶERBERGS - Latvijas Lauksaimniecības univer sitātes maģistrants - par darbu "Cēsu rajona Vaives pagasta sociāli ekonomiskā attīstības koncepcija" (vad. Dr. habil. oec. B. Rivža)

Ingrīda KUPŠĀNE - Daugavpils Pedagoģiskās universi tātes maģistrante - par darbu "Mākslinieciskā telpa un laiks G. A. Janovska romānā "Uz neatgriešanos"" (vad. Dr. philol. V. Ķikāns)

LZA prezidents J. Stradiņš

LZA ģenerālsekretārs A. Siliņš

 

Satura rādītājs

 

Izcilie zinātnieki, kuru vārdos nosauktas
Latvijas Zinātņu akadēmijas balvas

Edgars SILIŅŠ (1927-1998) - viens no Latvijas izcilākajiem fiziķiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, LZA Fizikālās enerģētikas institūta Organiskās cietvielu fizikas un molekulārās elektronikas laboratorijas vadītājs, LZA Lielās medaļas laureāts.

Kopā ar vadošajiem Rīgas ķīmiķiem izveidojis un attīstījis organisko cietvielu fiziku. Vairāk kā 170 zinātnisku darbu, tai skaitā 6 Latvijā un ārvalstīs izdotu monogrāfiju autors, no kurām "Or gan ic Molecular Crystals. Their Elektronic States" ir pasaulē visbiežāk citētā Latvijas fiziķu grāmata. Mūža pēdējos 7 gadus veltījis arī pasaules izziņas pamatprincipiem, 1998. gada pavasarī pabeidzot fundamentālu monogrāfiju - "Lielo Patiesību Meklējumi - esejas par ideju un paradigmu vēsturi".

Ludvigs un Māris JANSONI -

Ludvigs Jansons (1909-1958) un viņa dēls Māris Jansons (1936-1997) - Latvijas fiziķi un pedagogi.

Ludvigs JANSONS - beidzis Latvijas Universitāti (1933), kopš 1934. gada līdz mūža beigām satrādājis LU Fizikas katedrā, dažādos laika posmos veikdams arī fakultātes dekāna vietnieka un dekāna pienākumus. Pēc kara izveidojis fizikas katedras Latvijas universitātē un Pedagoģiskajā institūtā. ZA Fizikas un matemātikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā no 1946.-1950. g. Viņa mācību grāmata studentiem "Fizikas praktikums" (1947) atkārtoti izdota 1954., 1961, 1971. un 1979. g.

Māris JANSONS - LZA īstenais loceklis, habilitētais fizikas doktors, profesors. Beidzis Latvijas Universitātes fizikas un matemātikas fakultāti (1960), pēc studijām tur darbojies līdz mūža pēdējai dienai, 1985. g. ieguvis zinātņu doktora grādu. Viņš bija Spektroskopijas nodaļas vadītājs (1979-1993), un vienlaikus arī Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs (1989-1993), kopš 1994. g. vadīja Atomfizikas un spektroskopijas institūtu. Atzīts speciālists elementāro procesu (fotoierosmes, fotosabrukšanas, fotodisociācijas u.c.) un enerģijas pārneses pētījumos vielas gāzveida fāzē ar modernās lāzeru spektroskopijas metodēm. Publicējis ap 100 zinātnisku rakstu, arī monogrāfiju par procesiem sārmzemju plazmā (1988).

Mārtiņš Eduards STRAUMANIS - Alfrēds IEVIŅŠ - atzīsta mi latviešu ķīmiķi, kristāliskā režģa parametru rentgenogrāfiskās metodes autori (1935).

Mārtiņš Eduards STRAUMANIS (1898-1973) - ķīmiķis, Latvijas Universitātes absolvents (1925), LU mācību spēks (1927-1944), Misuri Universitātes (ASV) profesors. Plaši pazīstams kā metālu korozijas pētnieks, kā principiāli jaunas un savulaik plaši lietotas kristāliskā režģa parametru noteikšanas rentgenogrāfiskās metodes autors (kopā ar A. Ieviņu Rīgā). Pētījis arī komplekso savie nojumu ķīmijas, analītiskās ķīmijas, elektroķīmijas problēmas. Pēc 1944. gada darbojās Vācijā un Amerikā, turpinot Rīgā iesāktos pētījumus metālu korozijā un elektroķīmijā (metālu dezintegrācija), kā arī pētot jaunajās tehnoloģijās lietojamo metālu īpašības, šajā nozarē guvis starptautiski atzītus panākumus.

Alfrēds IEVIŅŠ (1897-1975) - ķīmiķis, ķīmijas zinātņu dok tors (1938), Latvijas PSR ZA akadēmiķis (1960). Beidzis Latvijas Universitāti (1924), zinātniskais un pedagoģiskais darbs saistīts ar LVU, pēc 1958. gada ar Rīgas Politehnisko institūtu. Zinātniskā darbība ļoti daudzpusīga, strādājis rentgenogrāfijā, 1935. gadā kopā ar M. Straumani izstrādājis rentgenogrāfisko (asimetrisko) metodi; analītiskajā ķīmijā, bora savienojumu ķīmijā. Izstrādājis daudzas analītiskas metodes. Daudz strādājis ar jaunajiem ķīmiķiem, deviņpadsmit gadus (1956-1974) vadījis skolēnu ķīmijas olimpiāžu organizāciju, lasījis lekcijas ķīmijas skolotājiem. Viens no ZA Ķīmijas (Neorganiskās ķīmijas) institūta dibinātājiem, tā pirmais direktors (1946-1953, 1959-1962).

Zenta MAURIŅA (1897-1978) - literatūrzinātniece, kultūrfi lo zofe, rakstniece, iecienīta lektore, viena no spožākajām un tra ģiskā kajām personībām Latvijas kultūrvēsturē. Beigusi Latvijas Universitāti (1927), pirmā sieviete, kas Latvijā aizstāvējusi filoloģijas doktores disertāciju ("Friča Bārdas pasaules uzskats", 1938). Rakstījusi filozodiskas esejas un kultūrvēsturiskus apcerējumus par latviešu un citu tautu izcilām personībām - F. Dostojevski, J. Raini, A. Brigaderi, A. Čehovu, R. Rolānu un daudziem citiem.

Ievērojamākās Latvijā sarakstītās grāmatas "Jānis Poruks un romantisms" (1929), "Dostojevskis, viņa personība, mūžs un pasau les uzskats" (1931), eseju krājumi "Pārdomas un ieceres" (1934) un "Saules meklētāji" (1938), romāns "Dzīves vilcienā" u.c. Trimdā Zviedrijā un Vācijā (kopš 1944. g.) turpināja literāro un zinātnisko darbību. Pēdējā grāmata "Manas saknes ir debesīs" iznāca pēc rakstnieces nāves. Bijusi viesdocente Upsalas universitātē, lasījusi lekcijas Rietumvācijas un Šveices universitātēs. Rietumvācijā ap balvoja ar K. Adenauera balvu un viņai piešķirts profesores nosaukums komparatīvajā literatūrzinātnē (1977).

 

Satura rādītājs

 

Dabīgo preparātu renesanse

Saruna ar Latvijas Koksnes ķīmijas institūta
Biokompozītu laboratorijas vadītāju Dr. chem. Imantu KAIMIŅU

- Pērnā gada nogalē, kad jūsu esošie un bijušies kolēģi, līdzgaitnieki un domubiedri bija sapulcējušies, lai atzīmētu divus notikumus, no kuriem viens bija saistīts ar jūsu personīgo piedzimšanas faktu, tika pieminēts arī Rūdolfs Reiziņš, kādreizējās Celulozes laboratorijas vadītājs un jūsu tiešais priekšnieks, kura pētījumi bija saistīti ar dabas aizsardzību. Jūs savukārt palīdzat aizsargāt cilvēku ar dabas vielu palīdzību.

- Reiziņa pētījumiem bija tehnoloģiska ievirze, jo celulozes ražošanas blakusprodukti ir bīstami vides piesārņotāji, un mūsu laboratorija pētīja iespējas tos neitralizēt. Sevišķi aktuāli tas bija Slokas celulozes un papīra kombinātā, kur toreizējā ražošanas tehnoloģija pieļāva lielu notekūdeņu piesārņojumu, kuru bija jācenšas samazināt, iekams ūdens nonāk Lielupē. Reiziņa objekti bija attīrīšanas dīķi, aeratori. Es savukārt vadīju sektoru, kas nodarbojās ar polisaharīdiem. No tā izveidojusies šodienas Biokompozītu laboratorija.

- Tautā jūsu darba augļi nonāk ar MEDICAMINA nosaukumu. Kas ir MEDICAMINA?

- Mūsu laboratorijai ir viens zinātniskais grants, kas ir par maz, lai pēc infrastruktūras izdevumu segšanas apmaksātu vienu darbinieku. Saņemam naudu arī par tirgus orientētajiem pētījumiem, no kuriem pusi sedz valsts, bet pusi - zinātniskās ražošanas uzņēmums MEDICAMINA, kas mūsu izstrādājumus tiražē un pārdod. Varētu teikt, ka tā ir zināmā mērā tāda pašapmierināšanās - ražojam, un iegūto naudu atkal ieguldam pētījumos. Visi mūsu izstrādājumi ir zinātņietilpīgi preparāti, tas nozīmē, ka viena preparāta izgatavošanai ir vajadzīgs zināšanu komplekss, sākot ar organisko, fizikālo, koloidalo ķīmiju un beidzot ar dabasvielu ķīmiju un kosmetoloģiju.

- Kad bija jāārstē apdegušie Černobiļas ugunsdzēsēji, kad jūs pats nakti un dienu pārsējāt Spitakas zemestrīces upurus, šķiet, nevienam neradās šaubas, ka jūsu preparāti ir zāles, medikamenti. Mūsu jaunajā valstī pēc ilga un grūta formalitāšu kārtošanas ceļa tie ir nokļuvuši jaunā kategorijā.

- 15 mūsu preparāti ir reģistrēti kā kosmētikas līdzekļi un medicīnas preces - līdzīgi pamperiem un prezetvatīviem. Šis laiks man atgādina divus citus. Par pirmo uzrakstīts Šolohova roimāns "Plēsums" - kad uz laukiem organizēt darbu aizsūtīja rūpnīcas strādnieku un blakām vienu trako ar lielu nagānu rokā. Ne viens, ne otrs no laukiem nekā nesaprata. Otrreiz tas notika pēc kara Latvijā, kad visur tika iesēdināti bijušie frontinieki, tie ar lielo nagānu, neatkarīgi no tā, vai par nozari, kas tiem bija jāvada, kāda jēga bija vai nebija. Astoņdesmitajos gados tie vai nu bija totāli nodzērušies vai aizgājuši pensijā, un dažādu nozaru vadības aparātā galvenokārt tomēr bija speciālisti. Šobrīd, kā man šķiet, vēsture atkal met jaunu loku un izšķirošā ir nevis profesionalitāte, bet piederība. Tas, protams, stipri sarežģī jebkuru jauninājumu kā ekonomikā, tā zinātnē.  Arī  tas  ir  pārvarams,  agrāk vai vēlāk viss nostāsies savās vietās, bet iesākums ir grūts. Laiks un enerģija tiek tērēti ne efektīvi.

Tajā brīdī I. Kaimiņa kabinetā ienāk sieviete un jautā, kur varētu nopirkt balzāmu sejai, jo tas viņai ļoti iepaticies. Kad kundze nosūtīta uz vajadzīgo istabu, I. Kaimiņš saka - tā tas mēdz notikt. Ja cilvēks sācis lietot dabas preparātus, tas tos meklē atkal, jo efekts ir pārsteidzošs. Neesmu kādu laiku I. Kaimiņu apciemojusi, tādēļ arī man daudzi preparāti ir jauni. No jau pazīstamiem redzu STOMADENTU, RIMEZĪVU un LOROZĪVU.

- "Stomadents" bija mūsu pirmais preparāts pirms piecpadsmit gadiem. Atcerieties, jūs pati rakstījāt, ka tas tika izstrādāts tādēļ, ka toreizējie valsts galvas bija tik veci, ka tiem, runas turot, klabēja zobu protēzes un iznāca visādi "siskimasiski" un "sosaliceskije srani". "Stomadents" fiksē zobu protēzes un novērš dažādus smaganu bojājumus. Mūsdienās protēzes tiek gatavotas pietiekami labas, tādēļ adhezīvais moments varbūt vairs nav tik būtisks, taču dezinficējošās un smaganu iekaisumus ārstējošās īpašības joprojām ir ļoti vērtīgas. Tādēļ arī pēc piecpadsmit gadiem "Stomadents" aptiekās ir pieprasīts. Starp citu, reklāma īsti sāk darboties tikai ar gadiem, tad cilvēki ir preparātu novērtējuši un par labu atzinuši. Apmēram tik pat ilgs mūžs ir "Rimezīvam", kuru tagad pārdodam kopā ar papīrveida pārsienamo materiālu - vienā kārbiņā.

- Skaistās kārbiņas arī ir jaunums. Agrāk bija tikai "plikas" tūbiņas.

- Par iepakojumu ir īpaša saruna. Dabas vielu preparātiem ir tā īpatnība, ka tie ir jāaizsargā no apkārtējās vides ietekmes. Tāpat, kā tas ir ar pārtikas produktiem. Skābekļa, gaismas, mikroorganismu ietekmē tie var pārvērsties no vērtīgiem preparātiem par indēm. Palūkojieties uz šo ārzemju zobu pastas plastmasas tūbiņu! Jūs tūbiņu saspiežiet. Pēc tam, vaļā palaista, tā atgūst iepriekšējo formu. Tātad, tūbiņā ieplūst gaiss. Mēs lietojam tikai alumīnija tūbiņas, kas ir hermētiski noslēgtas. Kā jūs domājat, kāpēc Parīzē Smaržu muzejā patiesi izcilas smaržas glabā alumīnija flakoniņos? Lai tām netiktu klāt gaisma un gaiss. Tā paša iemesla dēļ masāžas eļļu "Nimfa" mēs pildām māla krūciņās un korķīti aizlakojam. Ne velti arī Rīgas melno balzāmu pilda tikai māla krūkās un korķi aizlako. Ne jau skaistumam, bet lai saglabātu īsto garšu. Protams, košās plastmasas tūbiņas un kārbiņas ir daudz izskatīgākas, un psiholoģiskie stereotipi ir ļoti spēcīgi. Arī reklāma spiež šajā virzienā, jo katrai firmai taču sava produkcija ir jāpārdod, taču, kurš cilvēks ir izmēģinājis mūsējo, tas jūt starpību. Tā tas ir ar skūšanas līdzekli "Romeo", pēc kura pie mums brauc vīrieši no Ventspils un Rēzek nes. Kā jūs zināt, mehāniskie bārdas skūšanas agregāti jau ir noiets etaps un vīrieši vairumā gadījumu ir atgriezušies pie žiletēm un bārdas putām. Tas ir diezgan garlaicīgs process. Vispirms jāuzklāj putas, pēc skūšanas seja rūpīgi jāatmazgā. Pie tam nav tādas žiletes, kas nedarbotos kā frēze. Tā nogriež ne tikai bārdas matiņus, bet arī epidermu, ādas virskārtu, kas veic galveno ādas aizsarg funkciju. Lai nofrēzētās vietas neiekaistu, seju pēc skūšanās ap strā dā ar odekolonu, pēc tam vēl uzziež kādu mīkstinošu krēmu. Šīs sarežģītās procedūras vietā pietiek ar dažiem pilieniem "Romeo", kurus no tūbiņas izspiež uz delnas un uzziež uz sejas. Šī kompozīcija plastificē bārdas sariņus, nodrošina labu žiletes slīdamību pa ādu, tādēļ frēzēšana notiek mazākos apjomos. Ja uz sejas ādas ir kāda pūtīte, kas skujoties tiek nogriezta, šai vietai momentāli pārklājas pāri plēvīte un mikrobi ādas bojājumam vairs netiek klāt, tādēļ nomirst dabīgā ceļā, jo tiem vairs nav barības vielu. Pēc skūšanās ar "Romeo" vairs nav jālieto ne odekolons, ne citi krēmi.

- Es skatos, ka "Lorozols", ko agrāk pirku tūbiņās, nu ir nopēr kams arī mazos flakoniņos ar ērtu uzgalīti iepilināšanai degunā.

- Tā jau saka, ka ausī visērtāk ir iebāzt savu elkoni. Ar degunu ir tāpat. Vēl varētu izlīdzēties ar pirkstu vai īpašu higienisko puļķīti, bet kā piekļūt rīklei?

- Mēs mājās izlīdzamies ar gleznotāja otas garo kātu...

- Toties mēs izdomājām, ka ērts būtu gumijas uzgalis, ko uzmauc flakoniņa snīpītim, pie tam tas var būt katram ģimenes loceklim savs, nomaināms. Tāpat ievērojiet, ka flakoniņš aplīmēts ar melnu papīru, lai preparātam netiktu klāt gaisma.

- Tāds pat mazs flakoniņš ir arī "Afrodītei", dabisko aromātisko eļļu maisījumam, ko jūs iesakiet lietot ziepju vietā mazgājoties. Ir taču pierasts, ka dažādus vannas šampūnus pārdod krietni prāvos traukos. Cik ilgam laikam tad pietiek ar tik mazu flakoniņu?

- Mazgājot seju, pietiek ar pāris pilieniem. Te jau ir tā mūsu novitāte, kas īstenībā ir labi aizmirsts, tikai uzlabots, vecais. Cik ilgi cilvēce pazīst ziepes, kas tagad ir civilizācijas rādītājs? Nepilnus simts gadus. Cilvēki, protams, ir mazgājušies arī agrāk - ar tau kiem, klijām, eļļām, olas dzeltenumu, bagātākie - ar ēteriskajām eļļām. Ziepēm ir tāda slikta īpašība, ka tās ne tikai attīra ādu, bet arī izskalo no tās ļoti vērtīgas vielas, kas nodrošina ādas pašaiz sar dzību, arī pret ārējās vides bakteriālo piesārņojumu. Pie tam ziepes, ko mēs bagātīgi lietojam katru dienu, lielā daudzumā nonāk notekūdeņos un piesārņo vidi. Mēs izveidojām kompozīciju, kas uz ādas izplūst tāpat kā eļļa uz ūdens. Veidojas "kārtains pīrāgs" - āda-eļļa-ūdens. Eļļa atspiež no ādas netīrumus un pārnes tos ūdenī. Ja vannā iepilina "Afrodīti", tad pēc nomazgāšanās (tikai bez ziepēm!) šķiet, ka vannas ūdens ir pilnīgi tīrs. Bet pagaidiet minūtes piecas, un tad no vannas sieniņām varēs noņemt un pat, ja vēlaties, nosvērt to netīrumu daudzumu, no kura esiet atbrī vo jusies. Teiksim, netīrumu ir bijis 5 grami. "Afrodīte" ļoti labi noņem arī meikapu. Kas šajā procesā ir pozitīvs? Pirmkārt, āda neattau kojas, netiek traucēta tās imunitāte. Otrkārt, peparāts satur ādai nepieciešamas vērtīgas vielas, nepiesātinātās taukskābes, kas padara ādu mīkstu. Treškārt, preparāts ir uzmundrinošs, novērš nogurumu. Cik ilgam laikam pietiek ar vienu mazo flakoniņu? Es teiktu, ka tie 15 ml jums pietiks pusgadam.

- Jūs jau pieminējāt masāžas eļļu "Nimfa". Ir arī masāžas krēms "Hondra". Kāds ir tā iedarbības mehānisms?

- "Hondra" ir ļoti labs masāžas krēms pret locītavu, kaulu, muskuļu sāpēm, kāju krampjiem. Mazmolekulārās vielas caur ādu nonāk vietās, kur sācies kāds iekaisums, un normalizē tur notiekošos procesus, likvidē sāļu nogulsnēšanos u.c. nepatīkamas parādības.

- Kādā ceļā jūs tirgojat savus preparātus?

- Realizējam aptieku lieltirgotavās.

- Jā, par aptieku trūkumu nu gan vairs nav jāsūdzas.

- Aptieku ir daudz, tikai jāņem vērā, ka pret 7000 sintētiskajām vielām, ko lieto kosmētikā, pretī stāv tikai aptuveni 300 dabasvielu, kas pēc savas uzbūves ir nesalīdzināmi komplicētākas. Pēdējos gados dermatologu kongresos ir aizliegtas aptuveni 150 sintētiskās izejvielas, pie tam ES valstīs ir pieņemts lēmums, ka uz visām kosmētiskajām precēm ir jābūt uzrakstītam sastāvam tāpat kā zālēm. Ražotājiem radusies problēma, kur likt visu to, kas uzkrājies un vairs pēc jaunajiem noteikumiem nav pašmājās pārdodams. Par ķīmisko preču iznīcināšanu jāmaksā bargs ekoloģiskais nodoklis. Tad nu vieglāk ir pat par velti atdot tirgotājiem no Austrumeiropas valstīm, kur šie noteikumi vēl nav tik stingri. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ mūsu veikalus pārpludina visdažādākās ārzemju kosmētikas preces. Arī tās, kas Rietumos ir aizliegtas. Taču pasaulē ir sākusies dabīgo preparātu renesanse, un mēs jau turpat divus gadu desmitus ejam šo ceļu.

Ar I.Kaimiņu runāja Z. Kipere

 

Satura rādītājs

Jauna grāmata

Senā Rīga

Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē

Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 1998

12. februārī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā notika grāmatas "Senā Rīga" prezentācija jeb, kā tagad mēdz teikt, vaļā vēršanas svētki. Šo grāmatu, veltījumu Rīgas astoņsimtgadei, sagatavojusi Latvijas Universitāte, Latvijas vēstures institūts un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Muzeja Kolonnu zālē bija sapulcējušies negaidīti daudz interesentu, daudz vairāk nekā 24 autori, kuri no atbildīgā redaktora prof. Andra Caunes rokām saņēma pa krāšņā izdevuma autoreksemplāram. Tie tika pasniegti arī māksliniecei Inārai Jansonei, kā arī tiem "klusajiem gariņiem", kas nemanāmi dara ar grāmatas iznākšanu saistīto "melno darbu".

Notikumu ar savu klātbūtni bija pagodinājis Rīgas pilsētas galva Andris Bērziņš, pēc izglītības vēsturnieks un, pēc darbiem spriežot, patiess Rīgas patriots.

Izrādās, ka pēdējos gadus līdz Rīgas jubilejai vadām katru ar savu motto. 1998. gads bija pirmsvācu Rīgas gads, jo 1198. gadā pirmo reizi rakstos minēts lībiešu ciems - tagadējās Rīgas priekš tecis. Kā šī liekmeta liecība var kalpot arī grāmata "Senā Rīga". To ieva da Dr. habil. geogr. prof. Gunta Eberharda raksts "Rīgas apvidus ģeoloģiskā vēsture". Arheoloģes Ilga Zagorska un Ilze Loze aplū kojušas Rīgas pilsētas un tās tuvākās apkaimes senāko apdzīvotību un auklas keramikas kultūras savrupatradumus Rīgā un tās apkārtnē, savukārt arheologs J.Graudonis analizējis intensīvas apdzīvotības sākumu Daugavas lejtecē. Šie raksti ievietoti nodaļā "Rīga un tās tuvākā apkārtne akmens un bronzas laikmetā".

Otrā nodaļa saucas "Pirmsvācu Rīga". Tajā arheologs Andris Caune skaidro, kā radās un veidojās priekšstats par pirmsvācu Rīgu, Evija Smiltniece un Armands Vijups iepazīstina ar rotu atradu miem Alberta laukuma arheoloģiskajā materiālā, Jānis Apals aizskar vēsturiska piedzīvojumu romāna cienīgu tēmu par vendiem Rīgas senajā teritorijā, kur viņi nonākuši pēc padzīšanas no Ziemeļ kur ze mes un, no kurienes atkal padzīti, aizgājuši uz tagadējo Cēsu apkai mi, dodami vārdu Vendenei - Cēsīm, kas taču savulaik arī ir bijusi Latvijas galvaspilsēta. Ne tikai Rīga. Raisa Denisova, Gunita Zariņa, Guntis Gerhards rakstījuši par 12.-14. gadsimta Rīgas iedzīvotāju antropoloģisko sastāvu un etnisko piederību, bet Antonija Vilcāne - par latgaļu senlietu atradumiem Daugavas lejtecē un Rīgā 10.-13. gs.

Lielākā grāmatas nodaļa saucas "Rīga un tās tuvākā apkārtne 13.-17. gadsimtā" un to ievada Ēvalda Mugurēviča apkopotās rakstīto vēstures avotu senākās ziņas par Rīgu 13. gs. pirmajā pusē. Virkne autoru aplūkojuši tā laika materiālās kultūras liecības. Tā Viktorija Bebre aprakstījusi ornamentētās ādas makstis Rīgā no 12. gs. beigām līdz 18. gs. sākumam, Tatjana Berga un Māra Eihe iepazīstina ar 15. gadsimta monētu spiedņiem Rīgas vēstures un kuģ niecības muzejā, Tatjana Berga un Andris Celmiņš aplūkojuši 14. gadsimta apbedījumu ar brakteātiem un spēļu kauliņu Rīgas Doma pagalma kapsētā. Atsevišķā rakstā Andris Celmiņš iepazīstina ar viduslaiku rakstāmrīku - stilu atradumiem Rīgas Doma pagalmā, bet Silvija Tilko - ar apbedīšanas tradīcijām Doma viduslaiku kapsētā, kur materiāli iegūti, rokot "lielo bedri Doma laukumā pie baznīcas sienas".

Pēdējos gados aktuālo interesi par Melngalvju namu Gunārs Jansons ar arhitekta - restauratora pieeju cenšas apmierināt (vai arī, tieši otrādi, - uzkurināt) rakstā "Melngalvju nama pagrabs (pēc 1993.-1996. g. izrakumu datiem)". Anna Zariņa stāsta par to, ko rīdzinieki āvuši kājās un vilkuši rokās savā rakstā "Rīgas cimdi un zeķes 16.-17. gadsimtā". Māris Zunde raksta par Dannešterna nama un 18. gadsimta Daugavas krastmalas nostiprinājumu dend ro  hronoloģisko un vēsturisko datēšanu, bet Indriķis Šterns - par Viduslaiku Rīgas Krievu ciema plānu. Jau attālinoties no Rīgas - Indriķa Šterna raksts "Viduslaiku Rīga ārpus Rīgas" un Ievas Oses "Salaspils pils plānojuma rekonstrukcija". Rakstiem pievienotie "Sum ma ry" vai "Zusammenfassung" padara šo grāmatu interesantu ne tikai latviešu lasītājiem un vēstures pētniekiem vien.

Skaistās grāmatas spārnoti (tā iespiesta Latvijas-Somijas SIA "Madonas Poligrāfists"), izdevēji met skatus tuvākajā nākotnē. Tā kā 1999. gada devīze ir saistīta ar vācu Rīgu un šajā gadā atcerēsies arī bīskapu Albertu, vajadzētu labi iesākto turpināt un laist klajā nākošo grāmatu. 2000. gads - "Rīga - gadsimtu spogulis". Un atkal jauna grāmata! Vai Rīga to nebūtu pelnījusi? Vēsturnieki strādā, materiāli ir, poligrāfiskā bāze teicama. Uz priekšu!

Z. Kipere

 

Satura rādītājs

IN MEMORIAM
TERJE MATIASENS
12.04.1938.-9.01.1999.

Pimdienas rīts atnāca ar smagu ziņu - 9. janvārī mūžībā iegājis mūsu kolēģis Oslo Universitātes profesors Terje Matiasens. Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Profesors baltu un slāvu valodās.

Sācis ar krievu valodas mācīšanos obligātajā karadie nestā, Oslo Universitātē studējis norvēģu, krievu, vācu valodu, 60. gadu otrajā pusē pievērsies baltu valodām.

Gatavojot kursus latviešu, lietuviešu un senprūšu, krievu un senkrievu valodu dažādos aspektos, un pētniecības rezultātā tapusi monogrāfija "Studien zum Slavischen und Indoeuropäischen Langvokalismus" (1974.), iespaidīgi apjo mīgā "Russisk Grammatikk" (1990. un 1996.) un pēdējo gadu laikā viņa "dvīņi": "A Short Gram mar of Lithuanian" (1996.) un "A Short Grammar of Latvian" (1997.). Profesoram gramatika bija valodas skelets un arī sirds.

Ar "dvīņiem" viņš steidzās. Juzdams ko nelāgu, ka laika nav atlicis daudz.

Atceros šo ļoti nopietno cilvēku, kurš prata patiesi uzmanīgi ieklausīties sarunu biedrā, kopš 1980. gada. Iepazinu Terji pē dē jos piecos gados, strādājot par viesprofesoru Oslo Uni ver sitātē. Iepazinu viņu kā strādīgu un ļoti apzinīgu, godīgu un prin cipiālu cilvēku. Ievēroju Terjes demokrātiskumu un lab vē lī gumu saskarsmē ar kolēģiem, pazīstamiem, svešiem, viņā nebija nekā no arogances, snobisma. Slaveni, pat leģendāri ir kļuvuši Terjes atmiņu stāstījumi par kolēģiem, skolotājiem, draugiem. Apbrīnojama bija Terjes humora izjūta, pat runājot par likstām un nelaimēm, kas viņu vajāja pēdējos gados.

Kā jau īstam norvēģim pieklājas, Terje ir pabijis tuvākās un tālākās valstīs gandrīz visos kontinentos. Kā viesprofesors bijis ASV, Latvijā, Lietuvā, aktīvi piedalījies Baltijas izpētei vel tītajās konferencēs Stokholmā, Toronto, Rīgā, Viļņā.

Izdarīts ir daudz. Ir arī iesākti darbi, tāds ir gandrīz pa beigtais kopdarbs (ar lietuviešu valodniekiem) "Lietuviešu-norvēģu, norvēģu-lietuviešu valodas vārdnīca". Daudz vēl bija iecerēts...

Sirsnīga pateicība profesoram par visu labo!

Jānis Valdmanis,
LU profesors

 

Satura rādītājs

 

Piektdien, 1999. gada 29. janvārī plkst. 14.00

LZA Sēžu zāle (Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā)

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas pilnsapulce

Dienas kārtībā:

1. Atskaite par nodaļas darbu 1998. gadā un priekšlikumi dar bam 1999. gadā.

2. Pārskats par nodaļas īsteno un korespondētājlocekļu indivi duālajām atskaitēm.

NEILANDS.JPG (13984 bytes) 3. Referāts
"Oglekļa atomu klāsteri - [60]fullerēns un citi - negaidīti dāsna bāze organiskai sintēzei un jaunu materiālu konstruēšanai".
Referents - akadēmiķis Ojārs NEILANDS
Nedaudz vēstures. C60 uzbūves paredzēšana un atklāšana. Atklājēji un Nobeļa prēmija. C60 spektri un elektroķīmiskās īpašības. Pir mās pārvērtības, supravadītāji. Pirmās pievienošanās reakcijas un rentgenstruktūranalīze. Stipru nukleofīlu pievienošanās (amīni, ami noskābes u.c.). Ciklopievienošanās reakcijas (diēnsintēze, kar bēnu un nitrēnu pievienošanās, dipolāro reaģentu pievieno šanās).
Vai fullerēna atvasinājumiem gaidāma bioloģiskā aktivitāte?
Iespējamie materiāli elektrotehnikai un optikai (lādiņa pārneses kompleksi, Lengmīra-Blodžetas monomolekulārie slānīši un citāda veida virsmas modifikācija). Pētījumi Rīgā. Nākotnes iespējas. Metāla atomi "krātiņā". C70 un citi lielāki. Nanocaurulītes.

4. Dažādi jautājumi.

 

Satura rādītājs

 

kaim1.jpg (41091 bytes)  

Piedāvā MEDICAMINA

PROPOLISA ZIEDE AR MŪMIJU

KOMPLEKTĀ AR PAPĪRVEIDA PĀRSIENAMO MATERIĀLU

Propolisa ziede ar mūmiju izgatavota no dabas vielām, un tās sastāvā ietilpst propoliss, mūmija, olīveļļa u.c.

Tā paredzēta ādas higiēnai, kopšanai un aizsar dzī bai,iekaisumu profilaksei (trofiskās čūlas, apdegumi, apsal dējumi).

Uz attīrītas un neasiņojošas brūces ziedi uzziež plānā slānītī, kā rezultātā pēc neilga laika izveidojas elastīga, gāzu un ūdens caurlaidīga aizsargplēvīte, kas ļauj ādai brīvi elpot.

Pārsienamo materiālu fiksācijai uz brūces ziedi plānā slānītī uzziež uz pārsienamā materiāla, t.sk., papīrveida, un fiksē uz brūces.

Ziedes aizsargplēvīti vai fiksēto pārsienamo materiālu viegli noņemt, samitrinot to ar ūdeni vai dezinficējošu šķīdumu.

LOROZOLS

DEGUNA HIGIĒNAS EĻĻA

LOROZOLS ir eļļaina dabas vielu kompozīcija, kas satur diž egļu eļļu, eikaliptu eļļu, skuju hlorofila karotīnpastu un kliņ ģerīšu tinktūru.

LOROZOLS paredzēts deguna un aizdegunes gļotādas hi giē nai, kopšanai, attīrīšanai un iekaisuma profilaksei.

LOROZOLU iepilina degunā (3-4 pilienus), pilināšanu iz dara 4-6 reizes diennaktī.

Lietojot LOROZOLU, pastiprinās atdalījumi, kas liecina par gļotādas attīrīšanos.

Pirms lietošanas LOROZOLU ieteicams saskalot un ne daudz sasildīt.

HONDRA

ZIEDE AR MINERĀLSĀĻIEM UN PROPOLISU

Ziede ar minerālsāļiem ir krēmveida fizioloģiski aktīvu dabas vielu kompozīcija, kas satur propolisu, minerālsāļus (balneoloģisko sāļu kompleksu - bifošitu), ēteriskās eļļas, piparus un augu ekstraktus.

Ziedi lieto iemasēšanai locītavu sāpju, sasitumu, sastie pumu, krampju un roku tirpšanas gadījumos, tai ir sāpju rem dinoša iedarbība.

Ziedi lieto ārīgi: ar to pārklāj sāpošās ķermeņa vietas (locī tavas, muguru, jostas vietu, u.c.) un ar vieglām kustībām dažu minūšu laikā iemasē ādā.

Labāku efektu var sasniegt, ja ieziesto vietu pārklāj ar plānu polietilēna plēvi, kuru nostiprina, nosaitējot vai arī piestiprinot ar elastīgā (cauruļveida tīkla) pārsēja palīdzību. Turēt 8-10 stundas.

Uzglabāt sausā, vēsā vietā!

PROPOLISA BALZAMS

HIGIĒNISKI PROFILAKTISKS LĪDZEKLIS SEJAI

Propolisa balzams ir dabas vielu kompozīcija, kas satur augstvērtīgas bioloģiski aktīvas vielas: propolisu, zied pu tekšņus, augu ekstraktus, vitamīnus un mikroelementus. Tam piemīt teicama stimulējoša, reģenerējoša un pretiekaisuma iedarbība.

Propolisa balzama bioloģiskā aktivitāte aizkavē ādas priekšlaicīgu novecošanos, grumbu rašanos, likvidē saules apdeguma pēdas un brīvos radikāļus, novērš niezi un aler ģiskas reakcijas kukaiņu koduma vietās.

Pēc mazgāšanās balzamu plānā slānītī uzklāj uz mitras ādas.

Balzams lietojams arī sevišķi jutīgai ādai. Tā kā propolisa balzams nesatur sintētiskas vielas, tas ieteicams arī bērniem.

AFRODĪTE

DABISKO AROMĀTISKO EĻĻU MAISĪJUMS

Afrodītes sastāvā ietilpst fizioloģiski aktīvas dabas vielas: dižegļu un eikaliptu eļļas, kā arī skuju hlorofila karotīnpasta; tas ir patīkama ēterisko eļļu smarža un labs kosmētiskais efekts.

Afrodīti lieto mazgājoties vai vannas peldes laikā (ziepes nav jālieto!).

Pirms mazgāšanās ar 5-6 pilieniem eļļas maisījuma ieziež ķermeni vai ar 1-2 pilieniem seju. Vannai karstā ūdenī iepilina 10-15 pilienus eļļas maisījuma.

Eļļas maisījumu ieteicams lietot arī pirtī, ar to nedaudz ieziežot ķermeni vai piepilinot ūdenim.

Lietojot aromātisko eļļu maisījumu, āda kļūst maiga un viegli aromātiska, mazinās nogurums.

NIMFA

MASĀŽAS EĻĻA

Masāžas eļļa NIMFA ir dabas vielu kompozīcija, kas izgatavota no augu un ēteriskajām eļļām.

NIMFA paredzēta vispārējai un lokālai masāžai, lai masiera rokas labāk slīdētu pa ādu.

Ar nelielu NIMFAS daudzumu pirms masāžas ieziež rokas un masējamo ķermeņa daļu.

NIMFA lietojama arī tradicionālajai kosmētiskai masāžai.

NIMFA viegli uzklājama uz ādas, tā labi izdalās pa ādas virsmu, kā arī labi uzsūcas. NIMFAI ir patīkams aromāts.

Masāža ir masāžas eļļu NIMFA uzlabo vispārējo pašsajūtu, normalizē miegu, kā arī atveseļo ādu, sekmē sirds un asins vadu sistēmas darbību.

LAURA

HIDROFĪLAIS ROKU KOPŠANAS LĪDZEKLIS

Higiēnas līdzeklis LAURA izgatavots no dabas vielām un tas satur: propolisu, bišu vasku, kliņģerīšu tinktūru, augu eļļas.

Roku kopšanas līdzeklim ir hidrofīlas īpašības un tas paredzēts roku ādas kopšanai. Roku āda pēc regulāras hidro fīlā roku kopšanas līdzekļa lietošanas kļūst mīksta un elastīga, tā tiek aizsargāta no dehidratācijas.

Roku kopšanas līdzekli plānā slānītī uzklāj uz ādas - tas izveido caurspīdīgu un elastīgu plēvīti, kas ir gāzu caurlaidīga: tas ļauj ādai brīvi elpot un tā nesvīst. Plēvīte nav taukaina un tā "nesmērē" papīru - tas ļauj šo roku kopšanas līdzekli izman tot visās ar rakstu darbiem saistītās sfērās tieši darba laikā.

Plēvīte viegli nomazgājama ar ūdeni.

SANITA

HIDROFĪLAIS ROKU AIZSARGLĪDZEKLIS

Higiēnas līdzeklis SANITA izgatavots no dabas vielām un tas satur: propolisu, bišu vasku, skuju hlorofila karotīnpastu, dižegļu eļļu un augu eļļas.

Roku aizsarglīdzeklim ir hidrofīlas īpašības un tas pare dzēts roku ādas aizsargāšanai pret mikroorganismiem, sadzī ves un rūpnieciskiem netīrumiem, kā arī iekaisuma procesu profilaksei. Ieteicams ikdienas lietošanai kā pirms, tā arī pēc darba.

Roku aizsarglīdzekli plāno slānīti (1-2 pilienus) uzklāj uz mitras ādas - tas izveido caurspīdīgu un elastīgu plēvīti, kas aizsargā ādu no apkārtējās vides iedarbības. Plēvīte ir gāzu caurlaidīga - ļauj ādai brīvi elpot un tā nesvīst. Plānā plēvīte kopā ar netīrumiem viegli nomazgājama ar ūdeni.

VENĒRA

INTĪMAIS KRĒMS

Intīmais krēms Venēra ir dabas vielu kompozīcija, kas satur propolisu, nežāvētus ziedputekšņus, kliņģerīšu tinktūru, piparmētru eļļu, vitamīnus, mikroelementus.

Nesatur sintētiskās toksiskās vielas.

Krēmam Venēra ir hidrofīlas īpašības un tas paredzēts kā lubrikants gļotādu slīdamības un patīkamu sajūtu palielināšanai dzimumakta laikā; apgādā gļotādu ar bioloģiski aktīvām vielām, normalizē pH.

Lietot pirms un pēc dzimumkontakta, ieziežot dzimum orgānus, kā arī intīmajai higiēnai.

_____________________________________________________________________________

ZRU "MEDICAMINA", Dzērbenes ielā 27, Rīga, LV-1006, Tālr./fakss 7553182

 

Satura rādītājs

Latvijas Zinātnieku savienības biedriem!

"Zinātnes Vēstneša" lasītājiem!

Latvijas Zinātnieku savienības koordinācijas centrs un "Zinātnes Vēstneša" redakcija atrodas LZA Augstceltnes 611.a telpā, 6. stāvā. Tālruņa numurs 7212706 ir arī faksa numurs. E pastu lūdzam pagaidām neizmantot!

"Zinātnes Vēstnesim" adresētos sludinājumus un rakstus var atstāt arī LZA prezidijā 2. stāvā.

 

Satura rādītājs

Citi "Zinātnes Vēstneša" numuri

Pēdējās izmaiņas: 1999.gada 23.janvārī