2016. gada 23. - 24. septembris, Halle

          Mūsdienu "tautu staigāšanas" situācijā Vācijai nākas uz saviem politisko, administratīvo, sociālo un tiesībsargājošo institūciju pleciem uzņemties vislielāko pienākumu nastu, kas ir radījusi ne mazums rūpju it visos sabiedrības slāņos un raisa vēl vairāk jautājumu par to, kāda izskatīsies Vācijas un Eiropas rītdiena. Apmeklējot Vācijas Nacionālās Zinātņu akadēmijas Leopoldina pilnsapulci 23. un 24. septembrī Hallē izdevās gūt vairākas atziņas par to, ko vācu kolēģi prot darīt un dara labāk par mums, jo no gudriem partneriem nav kauns mācīties.

          Vācijas Nacionālās Zinātņu akadēmijas vēsturiskajā 19. gadsimtā celtajā ēkā divas ar svinīgiem un intelektuāli bagātinošiem notikumiem piepildītas dienas pagāja kā viena, jo piedaloties vairākiem simtiem akadēmiķu tika radīta un uzturēta ārkārtīgi radoša un garīgi piepildīta atmosfēra. Pilnsapulci, kura notiek reizi divos gados, svinīgi atklāja Leopoldina prezidents Jorgs Hakers (Hacker) un viņa runai pievienojās Saksijas-Anhaltes zemes ministrs Rainers Robra (Robra) un Vācijas valsts izglītības un zinātnes ministre Johanna Vanka (Wanka). Politiķi pakavējās pie aktuālajiem zinātnes uzdevumiem un pateicās akadēmiskās zinātnes izcilībām par ieguldījumu valsts ekonomikā un intelektuālās konkurētspējas uzturēšanā. Tradicionāli šādos pasākumos kādam izcilam akadēmiķim tiek piešķirta "Leopoldina-Verdienst-Medaille", t.i., Vācijas Nacionālās Zinātņu akadēmijas Nopelnu medaļa. Taču šoreiz, atbilstoši pilnsapulces tematiskajai ievirzei, tika piešķirta "Early Career Award" - apbalvojums par sekmīgu akadēmiskās karjeras sākumu, ko par inovatīviem un radošiem pētījumiem sinoloģijā saņēma Freiburgas universitātes jaunā profesore Dr. Lēna Heningsena (Henningsen). Balvu vēl patīkamāku darīja Komercbanku biedrības piešķirtā 30 000 EUR prēmija, kuras mērķis ir motivēt jauno zinātnieci neapstāties pie sasniegtā.

          Četrpadsmit referāti no visdažādākajiem aspektiem ļāva iztirzāt starpkultūru dialogu, iedziļinoties gan tā vēsturiskajos piemēros, gan izsakot teorētiskus un filosofiskus vispārinājumus par to, vai reāli pastāv un vai vispār ir iespējams starpkultūru dialogs, kurš kā apzīmējums kultūru mijiedarbībai ir fikcija, jo neparedz politkorektu "dialoga" formu, bet brutāli ietekmē mūsdienu kultūrvidi vistiešākajā veidā. Tībingenes universitātes profesors Otfrīda Hēfe (Höffe) lekcijā "Universālisms - bet ar tiesībām uz atšķirīgo" demonstrēja izcili sistemātiski sakārtotu uzskatu sistēmu par kognitīvo procesu lomu izziņas procesa motivēšanai un par zinātnisku pieeju starpkultūru diskursa dažādo šķautņu identificēšanā. Ar šo pirmo plenārsēdi ievadošā referāta "mugurkaulu" ļoti veiksmīgi saslēdzās visi pārējie ziņojumi, tādējādi apliecinot Vācu Nacionālās Zinātņu akadēmijas vadošā personāla prasmi sastādīt interesantu pilnsapulces dienas kārtību un nevainojami to novadīt līdz gandarījuma pilnai izskaņai. Profesors Hēfe ir atzīta autoritāte filosofiskās un politiskās publicistikas jautājumos, kuram Vācijas lielākie laikraksti bieži pasūta rakstus par aktuālām, bet diskutablām tēmām.

          Viņš izklāstīja savus uzskatus par homo sapiens dabisko tieksmi pēc zināšanām, kas vērtējama kā universāla īpašība, jo tā nav tikai rietumu sabiedrības kvalitāte, bet piemīt visai cilvēcei. Kā nākamo prof. Hēfe iztirzāja tēzi par starpkultūru ziņkāri, kas definējama kā izziņas kāre par svešo un citādo. Tomēr no dažādu kultūru specifiskajām atšķirībām un katrai kultūrai piemītošajām autonomajām zināšanām vēl neizriet secinājums par šo zināšanu universālo lietderību. No šī postulāta pēc profesora domām izriet sašaurināts vēlamā risinājuma piedāvājums - starpkultūru dialogā vispirms tiekties saskatīt tās metodes un uzskatus, ar kurām sevi spēj identificēt zināšanu un zinātnes kultūras. Tas gan nenākas viegli, jo starpkultūru procesi un attiecību evolūcija nevar notikt sinhroni tā iemesla dēļ, ka šie diskursi notiek diahroniski, ar laika nobīdi, kas neizbēgami rada pārpratumus un konfliktus. Analizējot procesus, praksē kultūru izziņas kāre ir pretrunā epistemoloģiskam etnocentrismam, tāpēc, lai panāktu kādu risinājumu, sabiedrība starpkultūru telpā meklē vienojošas komponentes un kopīgu jēgu.

          Starpkultūru saprašanās modeļu meklējumiem prof. Hēfe piemēroja faustisko likumu, atgādinot, ka tās vērtības, ko par tādām atzīst viena kultūra, spēj cienīt arī citai kultūrai piederīgie. Bet ko kādas kultūras piederīgie paši noliedz, tā atzīšanai par vērtību var pretoties arī citi. Te meklējams zināšanu un uzskatu universālisma pamats, sekojot principam, ka zinātnei kā zināšanu paveidam ir globāls, respektīvi, kosmopolītisks raksturs, un tā nevar tikt kvalificēta pēc piederības tikai rietumu vai tikai austrumu kultūru civilizācijai. Tādēļ, neraugoties uz izcelsmi atsevišķās kultūrās, noteiktas zināšanas var izplatīties globālā mērogā un iegūt kosmopolītisku raksturu, ja tās atbilst un kalpo vispārcilvēciskām interesēm. Tas iespējams ar nosacījumu, ka starpkultūru zināšanas un zinātne tikai tad var apmierināt sevi motivējošo ziņkāri, ja tā tiek drosmīgi īstenota. Ar filosofam raksturīgo retoriku O.Hēfe noslēdza savu konferences atklāšanas referātu, vēršoties pie klausītājiem ar grūti atbildamu jautājumu: vai zināšanās, kurās valda kultūras atšķirības, ir pietiekami daudz argumentu, lai tās kļūtu par universālu īpašumu?

          Domājot par to, kādi varētu būt Latvijas sabiedrību kopīgi interesējošie jautājumi, par ievērības un atdarināšanas cienīgiem varēju uzskatīt tādas referātu tēmas, kuras cēla priekšā Leopoldina viesi - pasaules līmeņa zinātnieki. Kembridžas universitātes profesors Hajats Sindi (Sindi) guva ievērību, risinot diskusiju par zinātnes vietu islāma pasaulē. Savukārt zinātnes vēstures profesors no Pekinas Baihuns Žangs (Zhang) iedziļinājās Ķīnas un Eiropas sadarbībā 16. un 17. gadsimtā, kuru īstenoja jezuītu misionāri, ceļojoši tirgotāji un amatnieki. Šiem referentiem sekoja virkne citu, kuru ziņojumus klausītāji komentēja un papildināja ar saviem jautājumiem. Tomēr vistuvāk realitātei pietuvojās Konstances universitātes profesors Jirgens Osterhammels (Osterhammel), kurš ziņojumā "Starpkultūru dialogs un tā pretinieki" mūsdienu ģeopolitisko norišu kontekstā identificēja gan civilizāciju, kultūru un identitāšu dialoga iespējas, gan arī vērtēja to nesaskaņu, krīžu un hibridizācijas izpausmes. Viņa skeptiskais secinājums ir pamācošs visiem -  starpkultūru dialogs ir atkarīgs no tādiem priekšnoteikumiem, ko "dialogs" jeb kultūru komunikācija pati nespēj nedz radīt, nedz garantēt.

Prof. Ojārs Spārītis,
LZA prezidents

1. Vācijas Nacionālās zinātņu akadēmijas Leopoldina ēka Hallē

2. Skats uz Svētku zāli pilnsapulces laikā

3. Referē Tībingenes universitātes profesors Otfrīds Hēfe

4. Diskusijā iesaistījušies Konstances universitātes profesors Jurgens Osterhamels un Vācijas Nacionālās zinātņu akadēmijas prezidentsJorgs Hakers