2014. gada 18. decembris
Augsti godātā izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seiles kundze, augsti
godātais veselības aizsardzības ministr Dr. Gunti Belēviča kungs, Marka Tullija
Cicerona balvas laureāti, nominācijas iniciatori, augstā žūrija, viesi un šī
neparastā mirkļa liecinieki!
Lai veltītu kādam no šeit klāt esošajiem Cicerona (106.-43.g.p.m.ē.) cienīgu novēlējumu, vai arī pieminētu tos, kuri
minēto balvu ieguvuši agrāk, vēlos atgādināt dažas sakarības no šī ievērojamā
romieša dzīves. Pirmajā gadsimtā pirms Kristus dzīvojušais retorikas,
filosofijas, politikas un domas izteiksmes meistars beidza savu dzīvi 43. gadā
pirms mūsu ēras. Par kritiku pret imperatoru viņu nonāvēja Jūlija Cēzara
sabiedrotā - Antonija - aģenti, jo
Cicerons bija pārāk dedzīgi aizstāvējis republikāņu uzskatus. Savu politisko
mērķu sasniegšanai Cicerons neizmantoja nedz indi, nedz dunci, kā to parasti
mēdza ar svešām rokām veikt Romas valdnieki vai sāncenši uz augstiem amatiem.
Cicerona arsenālā bija citi līdzekļi, ar kuriem pārliecināt vai pārsteigt
auditoriju un diskusijas pretinieku. Tie bija prasme zibenīgi analizēt
situāciju, un, strukturēti domājot, rast loģiskus un grūti apšaubāmus
argumentus savas pozīcijas un domu aizstāvībai. Cicerona asais prāts ļāva
saskatīt un atklāt citu acīm nepamanītas cēloņu un seku sakarības, tādējādi
pievēršot savu līdzpilsoņu domas tās patiesības meklējumiem, kura dotajā
situācijā bija aktuāla un kuras aizstāvība šķita pilnīgi neiespējama.
Cicerona politiskās runas, kā arī viņa uzskati par izteiksmīgas un ietekmēt
spējīgas runas uzbūvi, par oratora stāju un argumentācijas meistarību ir bijis
un vēl joprojām ir studiju cienīgs materiāls visu paaudžu politiķiem un
intelektuāļiem, sabiedriskajiem un zinātnes darbiniekiem, kuri savu enerģiju un
kaislību ziedo savas pārliecības un patiesības aizstāvībai. Savukārt, Cicerona
dzīve un traģiskais liktenis lieliski ilustrē oratora panākumus un riskus, kādi
ir iegūstami ar loģikas, siloģismu, analoģiju un pat neloģiskuma izmantojumu.
Viņš prata pārvērst izteikumu par pierādījumu, kuram ir argumenta spēks un
pārliecinoša emocionālā krāsa, kas izcilā formas un satura vienībā kļuva par
sava laika mākslas darbu - tikpat vienreizēju un neatkārtojamu kā Cicerona
radītais priekšstats par oratora meistarību.
Savā sacerējumā „Orator", ko mēs pat netulkojot saprotam tieši tāpat kā tas
ir domāts, Cicerons raksturo ideālo domas spēka meistaru, kurš iecerētā mērķa
sasniegšanai kā instrumentu izmanto valodu, prātu, atmiņu, loģiku, emocijas,
intonācijas un attieksmi, lai savu teikto ar vārda palīdzību pārvērstu par
iedarbīgu ieroci. Tā arī mūsu šodienas laureāti - zinātnieki: akadēmiķi -
Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, Organiskās sintēzes institūta
direktors Ivars Kalviņš - , kā arī leģendārais kinooperators un režisors Ivars
Seleckis un Jaunjelgavas pilsētas galva un Sēlijas novadu apvienības
priekšsēdētājs Guntis Libeks, katrs savā veidā, katrs savā nozarē, amatā un
misijā ar sev raksturīgo degsmi un pārliecību iestājas par šķietami neiespējama
mērķa sasniegšanu, kā ideālu sev priekšā turot zinātniskās un vēsturiskās
patiesības, kā arī tautsaimnieciskās lietderības augstāko mēru, mākslas valodas
izteiksmības skarbo un nesaudzīgo spoguli, un pašvaldības nebeidzamo darbu
klaušās rūdīta censoņa, un tieši tāpēc neiznīcināma optimista dabu.
Katru no manis nosauktajiem Cicerona balvas laureātiem šodien skaļi
raksturos žūrija, ne mazāk kaismīgi un argumentēti pierādot lēmuma nemaldīgumu.
Tāpēc no savas puses vēlot žūrijai asu redzi un skaidru prātu lēmuma
pieņemšanā, kā vienu no objektivitātes kritērijiem atgādinu Marka Tullija
Cicerona tēzi: „Nekas jau nav auglīgāks par cilvēka garu, sevišķi tādu, kas ir
attīstījies un kļuvis pilnīgāks darbā un nebeidzamās studijās".
Runas otra daļa būs īsāka par pirmo. Ar Mērfija vārdu apveltītām
mistificētām personībām, bet grūti izsekojamā 19. gadsimta Amerikāņu Dialekta
pētīšanas biedrības (American Dialect
Society) radošo aktivitāšu pāraugšanā anonīmas kolektīvās domas radošajā
enerģijā dzimušie joki, asprātības, domu graudi un prātulas pieder
visparadoksālāko un absurdāko apgalvojumu kategorijai, kurā ierindojamie
secinājumi, tēzes un antitēzes, vērojumi un atziņas satur visas cilvēces
muļķību mēru un amplitūdu, kas pieaug ģeometriskā progresijā, tāpat kā „Mērfija
likumos" atspoguļoto paradoksu formā ietvertais saturs. „Mērfija likumi" tāpat
kā laba folklora, ir universāli anonīmas daiļrades gara produkti un tiem piemīt
liela variabilitāte. Tie kā labas garšvielas ēdienam ir lietojami visās jomās
un visos gadījumos, sākot ar mākslīgo apputeksnēšanu un nebeidzot pat ar
saprātīgu civilizāciju pēdu meklējumiem melnajos caurumos. „Mērfija likumu" absurdā
daba un to apbrīnojamais cilvēcīgums balstās mūsu sabiedrības spoguļattēlā,
ironiskā pašrefleksijā un prasmē veselīgi pasmieties par savām šodienas kļūdām,
lai rīt atkal pieļautu tās pašas vecās, vai iestigtu jaunu kļūdu neizbēgamībā.
Amerikāņi smejas par Flintstoniem, Donaldu Daku, par Beverlihilzas
policistiem un tādējādi atsvabinās no savas kļūmās vakardienas. Par ko mēs -
latvieši - varētu pasmieties, turot prātā „Mērfija likumu" profilaktiski
atveseļojošo un apziņu dezinficējošo dabu? Par to, ka arī mēs šorīt pamodušies,
esam vēl tie paši, kas vakar, gulēt aizgājušie. Par to, ka mums ir sava unikālā
identitāte ar tikpat unikālu nolemtību - ikreiz no jauna kāpt uz tā paša
grābekļa, ko vakar domājāmies esam rūpīgi nolikuši. Bet raugi - šodien tas atkal tāpat ir gadījies uz mūsu
taciņas, un taisni zem kājām!... Mēģinot tam apiet apkārt vai pārkāpt pāri, mēs
riskējam tam uzkāpt otrreiz, bet paceļot, lai noliktu to it kā īstajā vietā,
tas uzkritīs mums pilnīgi negaidīti no jauna un vēl sāpīgāk, un sabojās mūsu
jauko izejamo uzvalku. Tāpēc - kā māca
„Mērfija likums" - šodien pasmaidīsim, jo rīt var būt vēl sliktāk!