Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2001. gada  3. decembris: 20 (228)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


2001. gada balvas
Igoram Kabaškinam
un Edgaram Bervaldam

Latvijas Zinātņu akadēmijas, a/s “Latvijas Gaisa Satiksme” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” balvas 2001. gadā par izcilu veikumu kosmisko informāciju tehnoloģijā, inženieizstrādēs aeronavigācijas sakaru un radiolokācijas tehnikā piešķirtas LZA korespondētājloceklim prof. Igoram Kabaškinam un LZA korespondētājloceklim Edgaram Bervaldam.

zv229-4.jpg (8905 bytes)

Balvu prof. I.Kabškinam pasniedz VU "Latvijas Gaisa satiksme priekšsēdētājs E.Kizenbahs

zv229-3.jpg (14113 bytes)

LZA prezidents J.Stradiņs pasniedz diplomu balvas laureātam prof. E.Bervaldam

 

Igors Kabaškins

LZA korespondētājloceklis profesors Igors Kabaškins vairāk nekā 20 gadus nodarbojas ar zinātniskajiem pētījumiem un pedagoģisko darbību civilās aviācijas aeronavigācijas kompleksu mākslīgo pavadoņu un virszemes sakaru sistēmu drošības un efektivitātes paaugstināšanas jomā. Viņa zinātniskais darbs veltīts virs zemes radiolīdzekļu, kurus ekspluatē gaisa satiksmes daudzkanālu vadības sistēmās, rezervēšanas metožu izstrādei. Izstrādāti matemātiskie modeļi un iegūtas analītiskās izteiksmes radiosakaru kanālu gaisa satiksmes vadības drošības radītāju noteikšanai, ņemot vērā reālos ekspluatācijas noteikumus.

I. Kabaškins no 1993. gada ir habilitētais inženierzinātņu doktors (disertācijas tēma Civilās aviācijas daudzkanālu radiocentru metodes ekspluatāciju optimizācija), aktīvi piedalās profesionālo organizā  ciju darbā minētajā sfērā. Viņš ir daudzu starptautisko biedrību loceklis (World Aerospace Education Organisation, Institute of Electrical and Electronics Engineers, IEEE Aerospace and Electronic Systems Society), kā arī Latvijas Transporta attīstības un izglītības asociācijas loceklis, Baltijas Informatizācijas akadēmijas īstenais loceklis.

I. Kabaškins ir divu zinātnisko žurnālu redaktors transporta un mūsdienu tehnoloģiju jomā (Latvijā), zinātniskā žurnāla redaktora vietnieks aviācijas nozarē (Journal of Air Transportation World Wide, ASV) un darbojas divu zinātnisko žurnālu redkolēģiju sastāvā transporta un aviācijas sfērā (Lietuvā). Viņš ir vairāk nekā 250 zinātnisko publikāciju, t. sk. 3 monogrāfiju, 25 mācību līdzekļu un 67 izgudrojumu un patentu autors.

LZA korespondētājloceklim profesoram Igoram Kabaškinam balva piešķirta par darbu kopu   jauno tehnoloģiju izstrādē Zemes pavadoņu sakaru sistēmas drošības un efektivitātes pilnveidošanā civilās aviācijas aeronavigācijas kompleksos.

Edgars Bervalds

LZA korespondētājloceklis Dr. sc. ing. Edgars Bervalds, strādājot par LZA Radioastrofizikas observatorijas galveno inženieri un Speciālā konstruktoru biroja vadītāju, Radioastrofizikas observa torijas radioteleskopu mehānikas zinātniskās daļas vadītāju un no 1996. gada – par Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra direktoru, visu savu aktīvo un rezultatīvo zinātnisko un konstruktora dar bību veltījis jaunas klases un liela izmēra spoguļantenu aprēķināšanai un pētīšanai, oriģināla algoritma un metodes izstrādāšanai un īstenošanai jaunākās paaudzes radioteleskopu projektos, jauna mākslīgās mehāniskās sintēzes principa formulēšanai, izmantojot enerģētiskos kritērijus, skaitliskas variācijrēķinu metodes izstrādāšanai un īstenošanai liela un superliela izmēra konstrukcijām un citu problēmu risināšanai. Pēdējos gados E. Bervalds ļoti sekmīgi vada VSRC attīstību, iekļaujot to starptautiski nozīmīgu projektu izpildē. Pētījumu rezultātus viņš apkopojis monogrāfijā un daudzās publikācijās, par tiem ziņots starptautiskās konferencēs.

E. Bervalds veic arī liela apjoma zinātniski organizatorisku darbu, aktīvi piedalās vairāku Latvijas un starptautisku zinātnisko biedrību un padomju darbā.

Satura rādītājs


Jauni LZA goda doktori

LZA Senāts š. g. 27. novembrī apstiprināja Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas lēmumu piešķirt LZA goda doktora grādu filoloģijā (Dr. h. c. philol.) Elgai Kagainei un LZA goda doktora grādu arhitektūrā (Dr. h. c. arch.) Ivaram Strautmanim.

 

Elga Kagaine

LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, Dr. habil. philol. Elga Kagaine ir viszinošākā latviešu mūsdienu dialektoloģe, trīssējumu “Ērģemes izloksnes vārdnīcas”, divsējumu “Vainižu izloksnes vārdnīcas”, grāmatas “Semantiskie dialektismi Ziemeļrietumvidzemes izloksnē”, vairāk nekā 110 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autore, vadījusi LU baltu filoloģijas studentu mācību prakses, 40 apvidvārdu vācēju  ekspedīcijas.

E. Kagaine ir piedalījusies un referējusi daudzās starptautiskās zinātniskās konferencēs un kļuvusi par starptautiski atzītu autoritāti latviešu dialektoloģijā. Īpaši liels ir viņas ieguldījums baltu un Baltijas jūras somu valodu un kultūras kontaktu izzināšanā. E. Kagaine ir arī žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas aktīva autore, regulāri publicē zinātniskus rakstus, recenzijas, pārskatus par zinātniskām konferencēm.

Ivars Strautmanis

Habilitētais arhitektūras doktors, RTU profesors Ivars Strautmanis ir Latvijā un arī aiz tās robežām pazīstams speciālists. Viņa profesionālā darbība aptver gan radošo arhitekta praksi, gan arhitektūras teoriju, gan jauno speciālistu apmācību. Viņš dzimis 1932. gadā Rīgā, 1956. gadā beidzis LVU Arhitektūras nodaļu. Strādājis Rīgas pilsētas arhitektūras un Celtniecības nodaļā un Rīgas Ģenerālā plāna birojā. No 1964. līdz 1965. gadam bijis Rīgas pilsētas galvenais mākslinieks, bet kopš 1966. gada pamatdarba vieta ir Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskās universitātes) Arhitektūras fakultāte. 1972. gadā aizstāvējis habilitētā zinātņu doktora disertāciju (tēma – Arhitektūras emocionāli informatīvais potenciāls), kopš 1978. gada – profesors. Ilgus gadus vadījis RTU Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedru. Kopš Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmijas nodibināšanas 1993. gadā ir tās prezidents. Ir vairāku pilsētbūvniecisku projektu, kā arī dzīvojamo un sabiedrisko ēku autors. Pazīstamākais viņa darbs ir Salaspils memoriālais ansamblis (1967. autoru kolektīvā), par ko saņēmis Ļeņina prēmiju (1970). Publicējis ap 250 zinātnisku darbu par aktuāliem mūsdienu arhitektūras jautājumiem, tostarp monogrāfijas “Telpa, kas sākas ar mums” (1967. kopā ar B. Artmani), “Dialogs ar telpu” (1977), “Čķōīšģąņčāķī żģīöčīķąėüķūé ļīņåķöčąė ąšõč ņåźņ óš ū” (1979), “Profesija – visa dzīve” (1981), “Māksla arhitektūrā” (1982), “Pa domju Latvijas memoriālie ansambļi” (1986, kopā ar G. Asari), “Ąšõč ņåźņ ó š ą Ńīāåņńźīé Ėąņāčč” (1987, kopā ar O. Buku, G. Asari un J. Krastiņu) un “Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām” (1998, kopā ar J. Dripi un J. Krastiņu). 2001. gada 18. maijā I. Strautmanis par profesionālajiem nopelniem ievēlēts par Krievijas Arhitektūras un Būvzinātņu Akadēmijas ārzemju locekli.

Satura rādītājs


Latvijas Zinātnieku savienībā

LZLS valdes sēdē 15. novembrī izskatījām 2. PLZK finansu kopsavilkumu (ar to tiks iepazīstināti arī LZS Padomes locekļi), apspriedām Latvijas Dizaineru savienības ierosmi rīkot nākošā gada februārī visu radošo savienību balli. Valde šo priekšlikumu atbalsta, bet to apspriedīsim arī Padomes sēdē un tikai pēc tam sniegsim atbildi (arī tāpēc, ka balles rīkošana prasa finansiālu atbalstu no mūsu organizācijas).

Valde izlēma aicināt uz Padomes sēdi š. g. 13. decembrī, 15.00 LZA sēžu zālē. Plānots apspriests valdes darbu aizejošajā gadā, mūsu organizācijas finansiālo stāvokli, 2. PLZK rezultātus, kā arī uzklausīsim J. Kristapsona kunga informāciju par zinātnes stāvokli Lietuvā un Igaunijā. Protams, būs debates, arī pie kafijas tases.

Jānis Štrauhmanis

Satura rādītājs


LZA Humanitāro
un sociālo zinātņu nodaļas sēde

“Cilvēka mūžizglītība
sociāli pedagoģiskajā
kontekstā”

2001. g. 11. decembrī pl. 15.00

Darba kārtība:

J. Ekmaņa uzruna “Mūžizglītība – Latvijas attīstības priekšnoteikums”
T. Koķe “Mūžizglītības pedagoģiskie pamati”
D. Markus “Skolotāju izglītības programmu saturiska analīze: realitāte un perspektīva”
B. Rivža “Augstskolu līdzdalība tālākizglītības procesos”
I. Žogla “Personības socializācijas pedagoģiskais nodrošinājums mūsdienās”

Debates:

piedalīsies P. Cimdiņš, P. Eglīte u. c.

Satura rādītājs


EK progresa ziņojums
par 2001. g.

Latvijai kā kandidātvalstij zinātnes jomā:

• jāstiprina administratīvā kapacitāte un tehnoloģiskās infrastruktūras, nepieciešama pēc iespējas lielāka uzņēmumu (īpaši mazo) piesaiste;

• lai Latvija integrētos kopīgajā Eiropas zinātnes telpā, svarīgi palielināt IKP izdevumus zinātnei un attīstībai;

• jāattīsta sadarbība starp iesaistītajām organizācijām un jāatbalsta zinātnes aktivitātes industriālai attīstībai.

13.11.2001, EK progresa ziņojums Strasbūrā

Satura rādītājs


Unikāls atradums Staldzenē

Arheoloģija ir nozare, kurā jauni un izteiksmīgi atradumi nav retums. Taču tādi, kurus var saukt par unikāliem, protams, ir īpaši gadījumi. Tāds ir arī novembra sākumā Ventspilī, Staldzenes ciemā atrastais bronzas laikmeta (1500.–500. g. pr. Kr.) depozīts. Pēc novembra sākuma vētrām Staldzenē dzīvojošais J. Girtebāns Baltijas jūras viļņu noskalotā stāv krasta nobrukumā pamanīja vairākus desmitus bronzas priekšmetus. Savāktās lietas nokļuva kādā krāsaino metālu savāktuvē, taču laimīgas apstākļu sakritības dēļ ziņa par atradumu nonāca līdz Ventspils rajona kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoram U. Ābiķim un tālāk līdz Ventspils muzeja direktora vietniekam arheologam Dr. A. Vijupam. Sekoja operatīva rīcība, un atradumi nonāca Ventspils muzejā. Atraduma vieta krasta nobrukumā tika rūpīgi apsekota un pārbaudīta ar metālu detektoru, savācot vēl virkni bronzas priekšmetu. Saliekot visu iegūto vienuviet, atklājās patiesi iespaidīgs skats – pavisam 174 priekšmeti vai to fragmenti 5,6 kg kopsvarā.

Vairums no šiem priekšmetiem bija jau senatnē salauztu bronzas rotu – kaklariņķu, aproču, jostas kārbas un kāda trauka fragmenti, kā arī vairākas veselas, taču nolietotas un remontētas rotas kā briļveida sakta, rotadatas ar diskveida un plakanspirāles galvām, 25 viju spirālaproce. Depozītā bija arī 32 lejamveidnēs atlieti, bet tālāk neapstrādāti apročveida riņķi ar vaļējiem galiem. Starp atradumiem bija miniatūrs bronzas uzmavas cirvītis un īpatnējs lokveida priekšmets ar cauru vidu, ko var uzskatīt par zirga aprīkojuma sastāvdaļu. Atrasts tika arī šķēpa gals, ko, diemžēl, atradējs bija pazaudējis. Saliekot kopā saderīgos priekšmetu fragmentus, izrādījās, ka depozītā pārstāvēti vismaz 80 bronzas priekšmeti. Lai arī veselu rotu bija maz, tomēr to formu specifika liecināja, ka to lielākā daļa ir izgatavota Skandināvijā laikā starp 800. un 600. g. pr. Kr. Tas, ka depozītā bija salauzti un nolietoti priekšmeti, nepārprotami liecināja, ka tie vesti šurp nevis lietošanai, bet kā izejmateriāls pārkausēšanai (šādus depozītus arheoloģijā sauc par “lūžņu” depozītiem). Tā kā priekšmeti bija noslēpti (ierakti) kāpās jūras piekrastē, var domāt, ka šīs kravas vedēju laiva strandējusi. Jūrnieki, nokļuvuši krastā svešā apvidū, vispirms steidzās noslēpt vērtīgo vedumu un, ja paveiksies, kādreiz atgriezties un to atkal izrakt. Laikam nepaveicās…

Kāpēc Staldzenes depozīts ir unikāls? Bronzas laikmetā, kad parādījās pirmie bronzas izstrādājumi, tie nokļuva arī līdz Latvijas teritorijai. Taču tā kā Latvija atradās tālu no metalurģiskajiem centriem (tuvākie bija Karpatu–Alpu reģionā), bronza te bija pieejama ierobežotā daudzumā un tāpēc no tās izgatavotie priekšmeti bija retums. Latvijā līdz šim bija zināmi 165 bronzas priekšmeti un 5 depozīti, Lietuvā 147 priekšmeti un 3 depozīti, bet Igaunijā 80 priekšmeti un tikai 1 depozīts. Latvijai un Lietuvai galvenais “toņa” noteicējs gan bronzas izstrādājumu formās, gan metāla piegādē bija ap gabals starp Vislas un Nemunas lejtecēm, respektīvi bij. Austrumprūsija. Tur pavisam atrasti 986 bronzas priekšmeti un 46 depozīti. Lielākajā no tiem – Litausdorfas depozītā bija 119 priekšmeti ar kopējo svaru ap 12 kg. Citi šīs teritorijas bronzas laikmeta depozīti jau ir ievērojami mazāki – Koščeļņas (Koscielna) depozīts ar 55, Vilkavas depozīts ar 44, Nortikenas depozīts ar 40 priekšmetiem utt. Tātad apjoma ziņā Staldzenes kopatradums ne tikai tālu pārsniedz visus Austrumbaltijas depo zītus (lielākais no tiem bija Latvijā Priekules Kalējos atrastais ar 14 priekšmetiem), bet ir nozīmīgs arī uz “bagātās” Austrumprūsijas atradumu fona.

Otrkārt, kā jau augstāk atzīmēts, Lietuva un Latvija kopā ar bij. Austrumprūsiju kā centru bronzas laikmetā veidoja vienotu metālu kultūras apgabalu, kur lietošanā bija savu specifisku Austrumbaltijas formu priekšmeti. Pavisam maz Latvijā ir skandināviskas izcelsmes darinājumu vai atdarinājumu. Sakarus pāri Baltijas jūrai līdz šim apliecināja vienīgi Ziemeļ kurzemē Valdemārpils tuvumā zināmās “velna laivas” – zemes virspusē no lieliem akmeņiem laivas veidā sakrautas kapenes. Šādi vēlā bronzas laikmeta kapi bija raksturīgi Skandināvijas piekrastes apgabaliem un it īpaši Gotlandei. Par ienācējiem no Skandināvijas uzskatīto Valdemārpils akmens laivu cēlāju vieta un loma Latvijas bronzas laikmetā līdz šim nebija gluži skaidra. Staldzenes depozīts tagad sakarus ar Skandināviju ļauj skatīt jaunā gaismā. Ievērojot tā apjomu, redzams, ka šie sakari bija visai nopietni un aktīvi un ka tajos, jādomā, pie dalījās arī Valdemārpils kolonisti.

Lai pilnībā izvērtētu Staldzenes depozīta nozīmi, vēl ir daudz darāmā.

Andrejs Vasks

Satura rādītājs


Latvijas labklājība un tās konkurētspēja ES
ir augstskolu rokās

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka mūsu iespējas nosaka laika, finansu un cilvēciskie resursi. Taču arvien biežāk sevi piesaka veiksminieki (indivīdi un pat tautas un valstis), kuru sasniegumu pamatā līdzās zināšanām nāk fantāzija un uzdrīkstēšanās rīkoties netradicionāli. Līdzīgi sekmju iespēja ir arī Latvijai ES pirmsiestāšanās gaisotnē, pirmsiestāšanās sadaļu slēgšanas un iespēju mežā.

Kā kļūt par veiksminieku? Kas ir visdrošākā panākumu atslēga gan indivīdam, gan arī sabiedrībai kopumā? Mēs zinām, ka atbilde katram jāmeklē un jāatrod pašam, pašam arī jāizvēlas ejamais ceļš. Taču nereti laika ir pārāk maz, lai ikviens indivīds varētu “izspēlēt” savu uvertīru. Ir vajadzīgas nacionāla mēroga shēmas, kuras nodrošina, ka tautas talanti, mūsu lielākās vērtības, nepazūd ikdienas pelēcībā.

Cilvēku zināšanas, darba spējas, prasmes un, protams, darbs ir sabiedrības labklājības pamats, sākot ar ģimeni un novadu, kurā dzīvojam, un beidzot ar Latviju un Eiropas Savienību, kurā gatavojamies iestāties. Iestāšanās ES nav pašmērķis, bet izšķiršanās par mūsdienās optimālāko veidu, kā nodrošināt ilglaicīgu labklājību un drošību. Savukārt, arī Eiropas Savienība sagaida, ka Latvija darīs visu, lai kļūtu par dalībvalsti, kura dos savu ieguldījumu 2000. gada martā Eiropas Padomē Lisabonā noteikto stratēģisko mērķu sasniegšanai un tādējādi nodrošinās arī saviem iedzīvotājiem labu un pārticīgu dzīvi. Tuvākajā desmitgadē ES gatavojas kļūt par saimnieciski spēcīgāko reģionu pasaulē, balstoties uz zināšanām bagātu sabiedrību, kura veido zināšanās balstītu tautsaimniecību. Visaptveroša analīze Eiropas Savienības visaugstākajā politiskajā līmenī (parlaments un Eiropas Padome) atzīst, ka galvenais nosprausto mērķu sasniegšanai ir cilvēku resursi. To izaugsmei tiek nopietni palielinātas investīcijas un radīti jauni institucionāli instrumenti, piemēram – topošā “Eiropas vienotā pētniecības, inovāciju un augstākās izglītības telpa”.

Piecas Latvijas augstskolas, piesakot un iesniedzot LR Ministru kabinetā trīsgadīgu nacionāla līmeņa projektu IZAICINĀJUMS – “Atbalsts pirmrindas (augstas kvalitātes) cilvēkresursu kodola izaugsmei Latvijā”, kā pirmo soli tuvāko 10 gadu stratēģijā darba spēka kvalitātes izaugsmē apliecina savu apņēmību izmantot nodokļu maksātāju naudu vislabākā veidā, lai Latvijas darba ņēmēji un darba devēji nākotnē būtu konkurētspējīgi Eiropas Savienības vienotā darba tirgū zināšanu tautsaimniecības apstākļos. Šoreiz tā ir ES nodokļu maksātāju nauda. Projektam tiek plānots piesaistīt ap 6 miljoniem eiro gadā, kas ir tikai neliela daļa no aptuveni 100 miljoniem eiro gadā, ko ES ir deleģējusi Latvijai kā pirmsiestāšanās atbalstu.

Projekts ar radošām stipendijām motivē augsta līmeņa zinātniskā darba un profesionālo prasmju treniņam labākos maģistrantūras studentus diplomdarbu izstrādes laikā. Vēsturisku apstākļu un pārejas laika grūtību rezultātā pašreiz tā ir vājākā vieta studiju procesā. Tajā pašā laikā bez adekvāta profesionālo prasmju un zinātniskā darba treniņa augstākā izglītība nav iedomājama. Sociālo zinātņu blokā darbus paredzēts saistīt ar saimnieciskās dzīves un valsts pārvaldes problēmām pašvaldībās un priekšroka būs studentiem, kuri vēlēsies pētīt dzimto novadu realitātes. Projekts aptvers visus Latvijas pagastus un pilsētas. Dabaszinātņu un inženierzinātņu blokā maģistranti saņems stipendijas diplomdarba izstrādei Rietumeiropas universitāšu un zinātnes centru zinātniskajās laboratorijās. Kopumā projekts no Eiropas Savienības saņems daudz lielāku atbalstu, jo tā plānojums paredz ES pētniecības infrastruktūras izmantošanu un Rietumu ekspertu konsultācijas Latvijas studentiem diplomdarba izstrādes laikā. Tas ir iespējams, pateicoties tam, ka Latvija jau tagad zinātnes un izglītības laukā “de facto” tiek uzskatīta par dalībvalsti.

Projekta realizācijas pamatā ir liktas pat Eiropas Savienībā inovatīvas metodes universitāšu un  pašvaldību sadarbībā, kā arī universitāšu un ražošanas mijiedarbībā zināšanu pārnesē. Līdzās tam plānotās kvalitātes vērtēšanas shēmas un konkurences gaisotne, ko radīs šis projekts, veicinās radikālas pārmaiņas augstskolu dzīvē, bet projekta maģistranti būs tie, kuri būs motivēti uz pārmaiņām Latvijas saimnieciskajā dzīvē. Realizējot šo projektu ar akcentu uz ES pirmsiestāšanās resursu iz mantošanu augstas kvalifikācijas darba spēka izaugsmē, Latvijas būs pirmā no ES kandidāt valstīm, kura adekvāti reaģēs uz Eiropas Savienības tuvā kās desmitgades stratēģiskajiem mērķiem.

Projektu labi raksturo tā aprakstā dotais sagaidāmo rezultātu uzskaitījums:

* Projekta realizācija radikāli izmainīs studiju gaisotni un ienesīs nopietnus konkurences elementus studentu un akadēmiskā personāla vidū.

* Projekta 5000 diplomdarbi par pagastu un pilsētu sociāli ekonomiskām problēmām būs nopietns ieguldījums Latvijas reģionālās attīstības problēmu izpētē.

* Projekta 1250 diplomdarbi dabas un inženierzinātņu jomās dos labu priekšstatu par zinātnes un tehnoloģiju attīstības mūsdienu problēmām.

* Projektā iesaistītais akadēmiskais personāls, vairāk nekā 1000 cilvēku, būtiski atjaunos savas zināšanas un varēs dot ievērojamu ieguldījumu zināšanu un inovāciju pārneses procesā.

* Projekta 6250 absolventu būs pamats pirmrindas (augstas kvalitātes) darbaspēka kodolam publiskajā administrācijā, ražošanā un zinātnē. Tas radikāli samazinās mūsdienīgas kvalifikācijas darbaspēka trūkumu un radīs veselīgu konkurenci.

* Universitāšu un pašvaldību partnerība projekta izpildes gaitā veidos vidi, kurā mazināsies “smadzeņu noplūde” no novadiem uz Lielrīgas reģionu, sekmējot Latvijas vienmērīgu attīstību.

* Projekts kopumā, pateicoties rūpīgi plānotām un precīzi izlietotām investīcijām, dos nozīmīgu (izmaksu efektīvu) ieguldījumu zināšanu sabiedrības un uz zināšanām balstītas tautsaimniecības izaugsmē, sekmējot Latvijas virzību uz līdzsvarotu attīstību, tas ir – saimnieciskās dzīves saskaņu ar dabu un kultūrvidi daudzu paaudžu mūžos.

Eiropas un ES vēsture rāda, ka pārejas ekonomikas valstīs ir notikušas visdažādākās prioritāšu izvēles, piemēram, Grieķijā – ceļi un tilti, Īrijā vai Somijā – noteikta profila izglītoti cilvēki. Pat izšķiroties par otro izvēli, mēs vēl nevaram viennozīmīgi nodrošināt saulainu rītdienu valstij un tās iedzīvotājiem. Pirmkārt, jāizvēlas vienīgais pareizais profils, otrkārt, jāatceras, ka diemžēl arī universitātes tituls vai grāds pats par sevi nevienam negarantē veiksmi. Līdzīgi ir ar kopumā klasiski izglītotu sabiedrību. Šādas sabiedrības eksistence faktiski ir tikai potenciāla substance sekmīgas valsts darbības realizācijas iespējai. Lai šo iespēju pārvērstu realitātē, vēl nepie ciešama radoša rīcība. K. A. Nordstrēms un J. Riderštrāls savā grāmatā Talants, kas dancina kapitālu saka: “Šodienas pasaule ir atšķirīga. Aizmirstiet veco pasaules kārtību. Aiz mirstiet, ko jūs zinājāt vakar. Realitāte ir satraucošajā faktā, ka 1,3 kilogramos mūsu galvas smadzeņu ir atslēga visu mūsu nākotnei. Sasniegumi konkurencē rodas no spējas būt atšķirīgiem. Šo atšķirību arvien vairāk nosaka tas, kā cilvēki domā, nevis tas, ko tāda vai citāda organizatoriskā struktūra dara. Šodien kapitālam dancot var likt tikai talants.”

Tātad, mūsdienu pasaulē, kurā zināšanu masa jau pārsniedz ikviena indivīda aptveršanas augstāko robežu, kurā modernie saziņas līdzekļi faktiski iznīcina visas formālās šķirtnes starp dažādām zināšanas izmantojošām sabiedrības daļām, vislielākā vērtība ir spēja rīkoties radoši. Mums jākļūst “kreaktīviem”, “inovatīviem” un vēl nezin cik “…tīviem”, lai atrastu vienīgo pareizo, attīstību garantējošo darbības scenāriju. Latvijas universitātes ir pārliecinātas, ka mūsu rīcību jāsakņo attīstīto valstu pieredzē, tas ir – cilvēces zināšanās.

Šodienas realitāšu analīze savukārt rāda, ka izglītības sistēmas un tās atsevišķo elementu restrukturēšana ir ilglaicīgs resursus patērējošs process. Tāpēc ir jāatrod investīciju atslēgas vieta. Iespējams, ka valsts attīstības scenārija vienu aspektu var salīdzināt ar nepieciešamību uzlabot rezultātu komandas skrējienā. Plānojot šādu uzlabojumu, var pilnveidot taktiku, sadarbību starp komandas biedriem, attīstīt līdera spējas, taču vienmēr jāatceras, ka rezultātu noteiks vājākā komandas dalībnieka sniegums.

Tāpēc mēs piedāvājam ieguldīt MAĢISTRANTOS, un universitātes ir pārliecinātas, ka valdība darīs visu, lai nodrošinātu projekta realizāciju dzīvē, piesaistot tam ES pirmsiestāšanos naudu…

Ivars Lācis,
LU rektors, prof.

Arnolds Ūbelis,
Dr. LU, 5. ES Ietvara programmas Nacionālā kontaktpunkta vadītājs

Satura rādītājs


LZA nodaļās

Par Latvijas Sarkano Grāmatu

Š. g. 23. novembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļas sēde “Latvijas dabas biodaudzveidības izpētes pamatproblēma – retās un apdraudētās sugas”. LZA kor. loc., Dr. biol. Gunārs Andrušaitis informēja par Latvijas Sarkanās grāmatas izdošanas gaitu. Izdoti šādi sējumi: 1 – Sēnes un ķērpji, 4 – Bezmugurkaulnieki un 6 – Putni un zīdītāji. Grāmatas ir dārgas – gan izdevējiem, gan pircējiem, tādēļ diez vai skolas varēs atļauties pirkt tās savām bibliotēkām, bet šiem sējumiem nozīme ir tad, ja tie nonāk “tautā” un tiek lietoti darbībā vai izziņas procesā. Referents ierosināja aicināt ministriju un pašvaldības dāvināt skolām Latvijas Sarkano Grāmatu. Debatēs gan tika izteiktas aizdomas, ka, pat ja skola saņemtu Sarkano Grāmatu dāvanā, tad to turētu direktora kabinetā skapī, lai dārgo mantu nenodriskātu, un labuma atkal nebūtu nekāda, tādēļ jāmeklē vēl arī citi ceļi, kā apgaismot sabiedrību par dabas aizsardzības jautājumiem, ko agrāk veica daudzās tautas universitātes, kas nemaz nebija tik slikts “iestādījums”. Jānis Freimanis aicināja zinātniekus uzrakstīt argumentētu petīciju Rīgas domei pret nodomiem paplašināt ostas teritoriju uz aizsargājamo teritoriju rēķina. To uzdeva sacerēt Bioloģijas institūtam ar Dr. biol. Viesturu Meleci priekšgalā. Iespējams, ka deputāti par Rīgas pilsētas teritorijā esošajām aizsargājamajām teritorijām maz ko ir dzirdējuši, tādēļ varbūt ir vērts viņus ar tām iepazīstināt, tā sakot, aci pret aci. Par savu pieredzi Cēsu un Ventspils “runas vīru” izglītošanā dabas aizsardzības jautājumos stāstīja Andris Zvirgzds.

Sēdē zinātniskos ziņojumus nolasīja Dr.biol. Viesturs Melecis un LZA kor.loc., Dr.biol. Jānis Vīksne. Publicējam to tēzes.

Z. K.

Sarkanā Grāmata
un sugu daudzveidības pētījumi

Viesturs Melecis
LU Bioloģijas institūts

Sugu daudzveidības saglabāšana un ar to saistītie zinātniskie pētījumi ir svarīgi no dažādiem aspektiem: morāli ētiskā, ekonomiskā, politiskā, vides aizsardzības un ekoloģiskā aspekta. Sarkanā Grāmata ir viens no svarīgākajiem sugu daudzveidības saglabāšanu veicinošajiem instrumentiem.

Sarkanās Grāmatas izveidošanas galvenie priekšnoteikumi ir teritorijas faunistiskās un floristiskās izpētes līmenis, kā arī mūsdienīgas zināšanas dažādu dzīvo organismu grupu taksonomijā. Izpētes līmenis šajā jomā Latvijā ir ļoti atšķirīgs dažādās organismu taksonomiskajās grupās. Par labi izpētītiem jāuzskata augi un mugurkaulnieki, kuru sugu sastāvs gandrīz pilnībā zināms. Turpretī, piemēram, sēnēm un bezmugurkaulniekiem daudzas dzimtas Latvijā nav pētītas vispār, bet citas izpētītas nepieteikami vai arī pētījumu dati ir novecojuši. Aktuāls ir jautājums par jaunu sugu noteicēju izdošanu un taksonomijas speciālistu sagatavošanu dažādās organismu grupās.

Lai praktiski un ar likumu nodrošinātu Sarkanajā Grāmatā ietverto sugu aizsardzību, katrai sugai jāizstrādā aizsardzības plāns un jānodrošina sugas populācijas stāvokļa monitorings. To, savukārt, nevar paveikt bez pētījumiem konkrēto sugu izplatībā un ekoloģijā, kā arī uzskaites metožu izstrādāšanā.

Vides un dabas aizsardzība ir viena no ES prioritātēm. To apzinoties, Latvijā nepieciešams radikāli mainīt nostāju pret nacionālajiem dabas pētījumiem, kas līdz šim lielā mērā tikuši uzskatīti par otršķirīgu zinātni.

Sarkanā Grāmata dzīvās dabas vispārējās izpētes kontekstā

Jānis Vīksne
LU Bioloģijas institūts

Sarkanajā Grāmatā (SG) iekļauto dzīvnieku un augu sugu pētījumi ieņem aizvien ievērojamāku vietu savvaļas dzīvās dabas pētījumos, ko nosaka pieprasījums – aizvien lielāka skaita sugu nonākšana uz izmiršanas robežas un starptautisko dabas aizsardzības organizāciju aktivitātes.

Diemžēl SG gandrīz vienmēr sniedz precīzas ziņas par sugas izplatību un populāciju skaitlisko stāvokli, daudz retāk – pietiekošu informāciju par limitējošiem faktoriem un veicamajiem pasākumiem, jo izretinātajās populācijās nopietni ekoloģiski pētījumi nav iespējami. Daudzi Rietumeiropā izzuduši dzīvnieki Latvijā saglabājušies veselīgās populācijās (mazais ērglis – 12% pasaules populācijas, u. c.), kuru izpēte ir būtiska sugu atjaunošanai kādreizējā areālā.

Savvaļas augu un dzīvnieku pētījumos reto, apdraudēto sugu pētījumi ieņem neproporcionāli lielu vietu, salīdzinot ar masveidīgi izplatīto, ekosistēmās būtisku lomu spēlējošo sugu vai sugu grupu izpēti, ko lielā mērā nosaka finansējuma avoti.

Dzīvā daba ap mums ir permanenti darbojošs, dinamisks vides faktors, zināšanas par kura funkcionēšanu un stāvokli konkrētā vietā un laikā ļauj izvairīties no konflikta situācijām dažādās saimniecības nozarēs un nodrošina bioloģisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

Zināšanas par savu zemi, tanī skaitā tās dzīvo dabu, līdzīgi kā zināšanas par vēsturi, valodu, etnogrāfiju, ir tautas kultūras sastāvdaļa, pie tam Latvijas dabu var pētīt tikai Latvijā.

Latvijas dabas aizsardzībai un pētniecībai loģiski būtu jābūt valsts prioritāšu skaitā.

Satura rādītājs


Skats uz Rīgu

Atzīšanās Rīgai

Š. g. 5. decembrī notiks Latvijas Zinātņu akadēmijas sagatavotās MILLENNIUM sērijas trešās grāmatas “Skats uz Rīgu” raudzības. Tas ir jauks vārds “raudzības”, kas pamazām nāk svešādās “prezentācijas” un pompozo “atvēršanas svētku” vietā. Ir piedzimusi jauna grāmata, un mēs tās radītājus sveicam ar ziediem un laba vēlē jumiem.

Stāsta projekta “Rīgai – 800” vadītāja HELĒNA GRĪNBERGA:

– Grāmata “Skats uz Rīgu” ir apjomīga – vairāk ne kā 400 lpp. ar anotāciju angļu valodā. “Skats uz Rīgu” tapis ar sponsoru un Latvijas Zinātnes padomes atbalstu. To izdod apgāds “Pētergailis”. Tas ir kopīgs žurnālistu, akadēmiķu, LZA ārzemju un goda locekļu, kā arī citu rīdzinieku darbs.

Grāmatas sastādītāja ir Helēna Grīnberga, redaktors Andris Sproģis. To ilustrē Gvido Kajona fotogrāfijas – portreti un mākslas foto, kā arī fotogrāfijas no dažādiem arhīviem un krājumiem. Daudzi ir ieguldījuši darbu, lai parādītu savu attieksmi pret Rīgu, tās zinātni, izglītību, kultūru un, protams, tās cilvēkiem. Visus minēt nav iespējams, bet skaidrs ir viens – bez Zinātņu akadēmijas vadības lielā atbalsta tik pilnīgu “skatu uz Rīgu” neizdotos radīt.

Grāmata ir faktiem bagāta, bet tajā pat laikā ļoti intīma, jo tās varoņi pauž savas personiskās, dziļi izjustās un laika ritumā pārbaudītās jūtas, atzīstoties mīlestībā, kas, kā jau mīlestība mēdz būt, nav tikai jūsmīga, bet bieži arī sāpīga. Par to dažos fragmentos.

Satura rādītājs


Rīga kā mana galvas Pilsēta

Pauls Pumpēns, molekulārbiologs

Kā mūžīgajā pretstatu vienībā un cīņā, te ir arī sava līdzība starp divām jubilejām divu varenu gadsimtu sākumos. 20. gs. iesoļoja nebijušā tempā ar nebijušu zinātnes un mākslas uzplaukumu, ko pavadīja fantastiska eiforija cilvēka spēju, spēka un saprāta slavināšanā. Ko atnesa tautām 20. gs., nebūtu vērts atkārtot – to zina visi. 21. gs. ienāk ar vēl lielāku tempu, ar vēl fantastiskākiem zinātnes sasniegumiem. Cilvēka un dzīvnieka genomu atšifrēšana, dzīvo būtņu klonēšana, gēnu terapija. Globālie sakari un datu bāzes, internets. Principiāli jaunas tehnoloģiskās iespējas visās cilvēka darbības sfērās!

Lai cik tas liktos dīvaini, tieši celtnes, māja kā cilvēka miteklis izrādās viskonservatīvākās šajās ātruma spēlēs. Arhitektūra izbauda visumā minimālas kvalitatīvās pārmaiņas. Vairāk kvantitatīvas. Šajā ziņā arhitekti var apskaust biologus, kur pat piecu gadu vecas gudrības jau vairs nav gudrības. Arhitekta jājamzirdziņš ir jaunie materiāli. Bet forma? Vai vispār ir iespējamas pievilcīgas jaunas formas? Tādas, kas atbilstu cilvēka mērogam? Kas varētu radīt to miera sajūtu, ko mēs meklējam vecpilsētās? Varbūt arhitektūra kā māksla vispār izzūd? Tā, kā kādreiz fiziķiem pēkšņi izzuda elektrons. Varbūt paliek tikai arhitektūras vēsture? Vai nav tā, ka arhitektūru nomaina celtniecība un dizains? Kā modernu, ērtu un lētu tehnoloģiju summa?

Vēl trakāk – nav īpaši jābēdājas par arhitektūras nāvi. Līdzīgs liktenis piemeklēs arī bioloģiju. Molekulārā bioloģija kā darbības sfēra jau tagad par 99% sastāv no tehnoloģijas. Genoma struktūras noteikšana, klonēšana, gēnu terapija – tās ir tādas pašas tehnoloģiju summas kā mūsdienu celtniecība. Tās visas balstās uz kādreiz bijušo ideju līķiem.

Tomēr dabas zinātnēm ir sava perspektīva – jo galvenais par dzīvības būtību taču paliek nesaprasts. Un varbūt netiks saprasts nekad. Vai tāda perspektīva ir arhitektūrai? Vai formu skaits nav ierobežots? Vai ir iespējams radīt jaunas, vēl nebijušas formas?

Bet mums vajadzīga vecpilsēta, tur ir silti un mājīgi. Mums vajadzīga utopija, tādi nu esam. Vai to spēs aizvietot antiutopija – visi šie klozetveidīgie “gerkānismi”, kas nekautrējas no tā, ka ir kaili. Tāpēc arī nebaidās no tā, ka kāds uzsauks šo slaveno frāzi par vāji apģērbto karali. Jācer, jo arhitekti, tāpat kā fiziķi un biologi, taču arī ir dažādi. Cerība nomirt nedrīkst, it sevišķi, ja tā ir pēdējā.

Vari man uzticēties, cienījamo lasītāj! Kā jau bija norādīts, es taču esmu ne tikai profesionāls rīdzinieks, bet arī profesionāls pilsētnieks. Kā visnegantāko nelaimi es uztvertu pat domu par dzīvošanu, teiksim, laukos, vai mazpilsētā. Tāpēc es varu būt pietiekami kvalificēts! Pateikt, ka Rīga man bija (ir?) iedvesmas pilsēta, nozīmē nepateikt neko. Rīga man bija un paliek vienīgā mīlestība. Ne aklā, tikai tāpēc, ka neko labāku neesmu redzējis. Ne sliņķa, tāpēc, ka vecā brūte ir pierasta un pie citas ir slinkums aiziet. Ne patriota, tāpēc, ka šeit tu esi piedzimis, te tev arī nomirt būs. Nē, šī Pilsēta ir mana apzināta mīlestība.

Satura rādītājs


“Esmu latvietis, esmu rīdzinieks”

Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, juridisko zinātņu doktors
Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber)

– Rīgas dibināšana nesaraujami saistīta ar bīskapa Alberta vārdu, arī pēc tam cauri laiku lokiem līdz pat 20. gadsimtam pilsētas iedzīvotāju vairums bija vācieši. Savukārt latviešu saknes lielākoties rodamas laukos, daudzi ir tikai trešās, otrās vai pat pirmās paaudzes pilsētnieki. Kuras paaudzes rīdzinieks esat jūs?

– Arī es esmu trešās paaudzes rīdzinieks. Gan tēva, gan mātes vecāki Rīgā ienāca no Kurzemes 19. gadsimta sākumā. Ģimenē biju jaunākais bērns, pastarītis.

– Vai esat pētījis arī dzimtas ciltskoku? Cik tālu pagātnē izdevies uziet kāda sava priekšteča pēdas?

– Tur ir daudz dažādu zaru. Visvecākais ietiecas 16. gadsimtā, citi ir daudz jaunāki. Bet starp maniem senākajiem priekštečiem atrodami arī rīdzinieki. Mani ļoti aizkustina, ka Doma baznīcā ir saglabājusies epitāfija Lielās ģildes vecākajam Dītriham Dreilingam (1625–1686). Viņš ir bijis arī Rīgas birģermeistars. Ja par atskaites punktu pieņemtu šo senci, tad es būtu desmitās paaudzes rīdzinieks. No Dreilingu dzimtas Rīgā laikam gan nav palicis neviens. Daļa pārcēlās uz Krieviju, tur viņus pēc revolūcijas vajāja, visiem klājās ļoti grūti, daļa emigrēja uz Dienvidslāviju. Bet tas jau ir cits stāsts.

Radu saites mani saista arī ar Krišjāni Valdemāru, kura sieva Luīze Johanna nāk no fon Rammu ģimenes. Senču radu rakstos var uziet arī savulaik Rīgā labi pazīstamo Poortenu dzimtu. Taču visvecākais manas dzimtas ciltstēvs 16. gadsimtā te ir ieradies no Saksijas, tātad Vācijas. Bet Dreilingi nāk no Tiroles, no Austrijas. Vēl citu manu priekšteču saknes rodamas Holandē un citās zemēs.

– Mums katram ir sava Rīga, dažam tā saistās ar pilsētas robotajām aprisēm un dievnamu torņiem, raugoties no Pārdaugavas, citam tā ir kāda iela vai nams nomalē, vēl citam – centra celtņu neatkārtojamā daudzveidība. Gan jau arī jums ir sava Rīga, kur biežāk kavējas domas un varbūt pat palikusi daļa sirds. Vai varat atklāt, kurā vietā pilsētā labprāt atgrieztos? Kur ir jūsu Rīga?

– Protams, katrs labprāt atgriežas tur, kur viņš ir dzimis un dzīvojis. Man tāda vieta ir māja Hospitāļu ielā 22, tas ir tēva nams, ko viņš uzcēlis 1912. gadā. Viņu godinot, tagad pie nama sienas uzlikta piemiņas plāksne. Mana jaunība un mana Rīga ir saistīta ar šo rajonu un apkaimi. Vispirms mācījos 10. pamatskolā Strēlnieku ielā, tā atradās ēkā, kur tagad izvietojusies Ekonomikas augstskola. Pēc tam turpināju izglītību Klasiskajā ģimnāzijā Skolas ielā, tajā pašā, kur mācījās arī nākamais fizikas zinātņu pētnieks Jāzeps Eiduss. Pamatskolā mani skolas biedri bija arī nākamais vēsturnieks Pēteris Krupņikovs un vēlākais publicists Mavriks Vulfsons.

Vēl mana Rīga ir Mencendorfa nams Vecrīgā, kur apmetos, kad ierodos Latvijā. Nams savulaik piederēja manai vecaimātei, viņa tur dzīvoja līdz savai nāvei 1937. gadā. Mēs nepretendējam, lai mums atdotu šos namus. Es Mencendorfa namā palīdzēju iekārtot muzeju, un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktore Klāra Radziņa ļoti laipni atļāva man tur augšas istabiņā dzīvot, kad es iebraucu Rīgā.

Galvenais nams mums bija Hospitāļu ielā, ģimenei piederēja arī vasarnīca Ogrē, bet no mammas puses – šis nams Kungu un Grēcinieku ielas stūrī. Vēl tēvs pēdējos dzīves gados Latvijā nopirka zemes gabalu Mežaparkā. Tur viņš bija iecerējis pavadīt savu mūža daļu pēc došanās atpūtā un pat sāka celt namu. Bet tad nāca 1939. gads… Un nams Mežaparkā palika nepabeigts. Mans tēvs Augusts Lēbers bija Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pirmais dekāns. Sākotnēji viņš bija docents, vēlāk kļuva par profesoru un bija augstskolas mācību spēks līdz pat aiziešanai pensijā 1935. gadā. Tomēr tēvs vēl turpināja strādāt par tiesnesi Senātā – tā bija viņa galvenā nodarbošanās, no turienes viņš aizgāja 1938. gadā.

Runājot par senčiem – mans vectēvs no tēva puses ir bijis ārsts Kurzemē, Iecavā. Un viņa kapavieta ir saglabājusies. Kad pirmoreiz ierados Iecavā, es šo kapavietu atradu. Tagad esmu sarunājis cilvēku, kas turpina vectēva kapiņu kopt. No mātes puses mani senči nāk no Durbes, kas atrodas netālu no Liepājas. Mans vectēvs Augusts Mencendorfs dzimis namdara ģimenē. Astoņu gadu vecumā viņš zaudēja tēvu. Mātei ar četriem mazgadīgiem bērniem klājās grūti. Tāpēc vecākajam dēlam drīz nācās doties pasaulē pelnīt iztiku. 1838. gadā mans nākamais vectēvs kājām mēroja ceļu no Durbes līdz Rīgai. Tur viņš atrada darbu, visu mūžu nostrādāja un kļuva turīgs – viņam bija savs veikals. Sākumā ģimene dzīvoja Stabu ielā, vēlāk nopirka namu Kungu ielā. Vectēvs nebija akadēmiski izglītots, tomēr fotoattēlā, kas man ir saglabājies, viņš izskatās ļoti iespaidīgs. Kā jau Rīgas pilsonis savā laikā. Vectēvs bija ļoti godīgs. Un arī ar stingriem principiem, no kuriem savā mūžā nav atkāpies.

– Kad jūsu ģimene dzīvoja Hospitāļu ielā, tas bija kluss un zaļš pilsētas nostūris – blakus Lielie kapi ar simtgadīgiem kokiem un tikpat seniem apbedījumiem, no kuriem tagad vairs maz kas saglabājies. Cik bieži jums iznāca būt šajā zaļajā Rīgā?

– Kaut kas no Lielajiem kapiem vēl ir atlicis, bet ļoti maz. Arī manu senču kapavietu vairs nav – tur apglabāts viens no maniem vectēviem. Lielas bēdas mūsu ģimeni piemeklēja 1927. gadā, kad traģiski 19 gadu vecumā no aklās zarnas iekaisuma nomira mans brālis Franks – nepaguva laikus izoperēt. Jā, bet šo senču apbedījuma vietu Lielajos kapos vairs nav. Vispirms bija vandālisms, daudz kas tika nopostīts. Un vēlāk cauri kapiem izvilka ielu. Bet tolaik mēs, manas māsas un citi bērni, mūsu kaimiņienes pavadībā bieži gājām uz kapiem pastaigāties. Lai rotaļātos vai spēlētu kādas spēles, mums nekur nebija jāiet, jo trīsstūra – Hostitāļu iela, Kazarmu iela, Miera iela – māju bloka vidū atradās dārzs. Tas bija jaunums: Zemesgrāma tā tika ierakstīts, ka visi ēku bloka īpašumi veido vienotu dārzu, kas ir kopīpašums. Ziemās mēs tur slidojām, vasarās spēlējām volejbolu vai ko citu. Tagad šo dārzu sadala žogi, bet vidū ir lepnas savrupmājas.

Ar lielajā dārzā pavadīto jaunību saistās atmiņas. Toreizējiem jauniešiem bija lemti visdažādākie likteņi. Kāda ģimene mūsu mājā z audēja divus savus dēlus Otrajā pasaules karā Vācijas pusē. Karš atnesa dziļas skumjas arī mūsu kaimiņiem, mācītāja Augusta Bīlenšteina pēctečiem – neviens no viņu trim dēliem neatgriezās. Citā ģimenē auga četri bērni. Viņi pārdzīvoja karu un kopā ar tēvu, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, atrada mītni Amerikas Savienotajās Valstīs. Ebreju puisis no kaimiņu mājas, baidos, ir gājis bojā vācu okupācijas laikā. Kaimiņmājā dzīvoja divi vācbaltiešu skolnieki. Pēc kara viens ir izceļojis uz Austrāliju, otrs apmetās Minhenē, Vācijā. Pēdējais bija labs sportists, izpalīdzīgs, populārs, viņu sauca Rolfs Letenēvičs. Cits mūsu rotaļu biedrs bija Rūdolfs Traubergs, kas tika kristīts vācu draudzē tanī paša gadā, kad es. Viņš palika Latvijā un mainīja uzvārdu, kļuva par Taurkalnu. Viena no meitenēm, kas toreiz saistīja mūsu uzmanību, tagad dzīvo Vīnē, ir pensionēta ārste.

Lielais dārzs bija centrs mūsu vaļasbrīžu nodarbībām. Mēs dzīvojām saticīgi līdz tam brīdim, kad visu sajauca liktenīgais 1939. gads.

Satura rādītājs


Rīdzenes upes
gadskārtu līkumā

Mākslas zinātnieks, Melngalvju nama direktors Ojārs SPĀRĪTIS

Lauku zēnam lielpilsēta šķiet ļoti lielu vilinājumu, iespēju un piedāvājumu pilna. Ar tādu aizrautību, ar kādu laucinieks iebrauc Rīgā – kā Atraitnes dēls Pēterburgā vai Pastariņš kādā citā gaismas citadelē un alkaini metas apgūt jauno, – apmēram tā ir veidojusies mana saskarsme ar Rīgu. Tā ir kļuvusi par manu pilsētu jau no studiju sākuma. Kad 70./80. gadu mijā kā filologs nevarēju atrast darbu zinātniskajā vidē, stājos studēt otrreiz – padomju sistēma tādas iespējas nodrošināja. Sešos neklātienes gados apguvu mākslas vēsturi un atradu darbu šajā sfērā. Rīgai manā mākslas vēsturnieka ceļā ir īpaša vieta.

Loģiski, lielpilsēta sniedz savu bagāžu un rūdījumu, tai ir savas kapacitātes – kā pierādās pēdējos desmit gados, kopš atkal dzīvojam kapitālismā – vienalga, kāds tas ir, austrumu vai mazliet rietumnieciskāks. Rīga ir nežēlīgas konkurences, sacensības, intelektuālas un fiziskas izspiešanas vieta. Cilvēks, kas Rīgai piedāvā savas smadzenes, par to maksā visaugstāko cenu – tā bieži vien ir viņa karjera, gods, pašcieņa, sirdsapziņa, materiāli labumi vai kas cits, ko viņš savā dzīvē maina pret tiesībām palikt, uzturēties, strādāt Rīgā. Lielpilsēta izsūc nežēlīgi. Kad Rīgai viņš vairs nav vajadzīgs, var doties pensijā vai atgriezties laukos un pamazām laizīt savas Rīgas cīniņos iegūtās brūces…

Satura rādītājs


Mana Rīga

Gleznotāja Biruta Baumane

Vienīgi koki vēl ir tie, kas palikuši no vecās, labās – īstās Pārdaugavas, tie koki, kuri izglābušies no nāves, kas tik kāri tos pļāva ar nez no kādiem svešumiem nākušu cilvēku rokām, kuru sirdis, laikam, nekad nav bijušas dzīvas.

Ziemā koki ir kaili un vientuļi, un viņu lielās ilgas un izmisums izloka un samezglo viņu zarus, kas stiepjas debesīs. Agros pavasaros viņu zaru melnās mežģīnes izgrezno Pārdaugavu, un kailie stumbri kļūst pavisam zaļi, gribas noglaudīt liegi izlocījušos, zaļganos stumbrus un vērot traģiski sagrieztos un neatrisināmi samezglotos kā cilvēku likteņus.

Un tad nāk lielais, brīnumainais, svinīgais svētbrīdis – pirmais zaļums, līdz kamēr sākas lielie ziedēšanas svētki. Vasarā koki no slēpjas lapās, ir visi kopā un sačukstas. Un lapu žūžas, kas ir kā jūras šalkas, tikai savādākas, tāpat kā jūras šalkas mierina, un glāsta maigais vējiņš, kas nāk caur atvērto logu.

Šie koki ar rievainām it kā senu rūnu rakstu norakstītām mizām liekas kā no zemes iekšienes cauri gadiem un mūžiem virszemē iznākusi dzīvība.

Kad es tā eju caur savu Pārdaugavu, es sev saku – nemaz tā nebēdājies un skaties uz šiem kokiem – katrs ir dzīvs un savādāk skaists. Tie ir kā nedzirdama mūzika. Tā paglābj.

Satura rādītājs


No Dzegužkalna virsotnes

Uz savu pilsētu raugās rakstnieks
Zigmunds Skujiņš

Ir ļaudis, kas ar aizrautīgu nopūtu čukst: ak, kaut es varētu dzīvot Parīzē! Ak, kaut es varētu dzīvot Romā… Londonā… Ņujorkā! Šajās pilsētās esmu bijis un varu apliecināt – skaistas, šarmantas pilsētas. Taču manī ir sajūta, kas stāv pāri visam – pēc tālas prombūtnes es sēžu lidmašīnā, jau tiek izlaisti elevoni un būkšķ riteņu šasijas, vēl tikai mazs loks, pēdējais pagrieziens, apakšā ir Rīgas zaļie torņi, Daugava ar tiltiem, pilsēta, ko es pazīstu kā mīļu seju. Sirds rimst, es aizveru acis un tomēr visu redzu. Man gribas laimīgi smaidīt, es esmu atgriezies mājās. Pasaulē ir daudz skaistu pilsētu, bet tikai Rīgā es esmu mājās.

Satura rādītājs


In memoriam

Ģeologu Viktoru Grāvīti atceroties

Pa mūžības ceļu 21. novembrī aizgāja leģendārs cilvēks. Latvijas Zinātņu akadēmija nebija viņu pagodinājusi ne ar goda doktora, ne goda locekļa titulu. Pelnīti, nepelnīti vai arī neviens nebija vīžojis viņu ieteikt. Viktoram Grāvītim tāda atzinība būtu bijusi ļoti pa prātam, viņam patika uzklausīt uzrunu “profesor”. Bet, neatkarīgi no piederības vai nepiederības akadēmijas saimei mēs šodien runājam par Viktoru Grāvīti kā parādību, bez kuras daudz kā nebūtu vai vismaz būtu citādāk. Viņš dibināja Dabas aizsardzības, vēlāko – Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību (1960). bez viņa pirms četrdesmit gadiem nebūtu tapis un savas tradīcijas iedibinājis Dabas un vēstures kalendārs, kura ilggadīgs sastādītājs (1962–1980) un redkolēģijas loceklis līdz aiziešanai mūžībā viņš bija. Man priekšā ir Dabas un vēstures kalendāra 2000. gadagrāmata, kurā ģeoloģe Angelina Zabele rakstīja par Viktoru Grāvīti – septiņdesmitpiecgadnieku. Rakstīja paša aprakstāmā stingrā uzraudzībā – tikai precīzi fakti, nekādu emociju! Šodien var atļauties emocijas, bet vispirms par faktiem. Citēju: “Lielākais V. Grāvīša devums ģeoloģijā ir brahiopodu (pleckāju) pētījumi – galvenokārt no vidusdevona. No Rēzeknes svītras viņš izpēta un apraksta jaunu ģinti, dodot tai vārdu Laima pēc senās baltu mitoloģiskās dievības, bet Austrumlatvijā izpētītu sugu nosauc par Laima latgalica seno latgaļu apdzīvotā novada vārdā. Hronists Dionīsijs Fabrīcijs ap 1610. gadu un Rihards Zariņš 1924.–1931. gadā seno Latgaļu zemi sauc par Lātavu. Aptuveni tās vidū – Nagļu pagastā – iegūtais brahiopods nosaukts par Cyrtospirifer (Tenticospirifer) latavicus. Sēlijas senam novadam par godu vārdu guvis brahiopods Laima seliana no šī novada Narvas svītas. Narvas slāņos Igaunijā un Latvijā izplatītā brahiopodu suga nosaukumu Bicarinatina sakalan guvusi seno brīvo igauņu novada Sakala piemiņai pēc pirmā atraduma šajā novadā. Savukārt Ugalas novadā, Tērbatas nomalē atrastais brahiopods iemantojis nosaukumu Bicarinatina ugalana. Līvzemē, Slīteres rezervātā izraktais brahiopods no vidusdevona par godu līvu tautai nosaukts par Bicarinatina livica. Dižā Latvijas izrakteņu pētnieka ķīmijas profesora E. Rozenšteina piemiņai vārdu guvis viņa dzimtajā Salacas – Burtnieku novadā urbumā atrastais brahiopods Bicarinatina rozenshteini, bet Eiropā pazīstamajam 18. gadsimta mineralogam grāfam M. J. fon Borham no Varakļāniem par godu nosaukts brahiopods Bicarinatina borchi no urbuma tajā pašā novadā pie Medņiem.”

Brahiopodu vārddošanā jau var nojaust vēl kādu Viktora Grāvīša aizraušanos – ar latviešu tautas folkloru, dievībām, ticējumiem. Dzīve ir paradoksu pilna. V. Grāvīša tēvs, toreizējs Tērbatas universitātes students, pēc 1905. gada revolūcijas bēga uz Parīzi, kur 1925. gada 14. decembrī dienas gaismu ieraudzīja mazais Viktors ar otru vārdu Žerārs. Ar nākamās revolūcijas “mantiniekiem” V. Grāvītis atradās karastāvoklī. Staburaga applūdināšanu V. Grāvīša organizētā sabiedrībā pazīstamu cilvēku vēstule aizvēja tikai uz dažiem gadiem. Bet tomēr...

“Pa to laiku pētnieks drudžaini vācis ģeoloģiskas kolekcijas. Vēl pāris dienas pirms applūdināšanas viņš noorganizējis 6 senu lielgabalu pārvešanu drošībā. Kad speciālistiem nācies dot slēdzienu par kombināta “Māksla” lūgumu atļaut sadalīt un izmantot Staburagu, V. Grāvītis gājis pie tiem un teicis, ka pietiek jau ar noplūdināšanu, toties ieteicis izcelt tos bluķus, kuri gadsimtiem guļ klints pakājē. Gods kam gods, ģeologi arī devuši šādu atbildi, un “Māksla” to respektējusi.”

Staburags applūdināts, Jāņi aizliegti, par Ziemassvētkiem jau vispār nav ko runāt, bet Viktors Grāvītis ar saviem Dabas muzeja jauno ģeoloģu pulciņa dalībniekiem vasaras un ziemas nometnēs mežā dedzina gan eglīti, gan Jāņuguni. Aizliegumi tikai mudina uz pretestību.

“Pēc Jāņu aizliegšanas un Staburaga applūdināšanas 1967. gadā viņš sāk visos Latvijas novados čakli vākt ziņas par Jāņu un citu kalendārisko folkloru, tautas astronomiskiem vērojumiem, tautas senā kalendāra iedalījumu un atsevišķu gada dienu tradīcijām. Apjautājis ap 400 tautas teicēju, kam vēlas pateikties par senā tautas mantojuma saglabāšanu. Rezultāti sniegti publikāciju virknē.”

Daudz šo publikāciju bija Dabas un vēstures kalendārā, kur V. Grāvīša raksti atrodami līdz pat 1999. gadam. Vēl bija interesants uzmetums – karte, kur attēlots, ar kādām zīmēm maizes cepējas svētīja kukulīti pirms šaušanas krāsnī dažādos Latvijas novados. Taču veļu mātes brīdinājuma zvans jau bija noskanējis un nebija vairs spēka novest savu ieceri līdz publikācijai.

– – –

“Celies, tev zvana Bruņuzivs!” atskan pirmajā nomidzī, jo Viktoram Grāvītim bieži pašas interesantākās idejas kalendāram nāca prātā īsi pirms pusnakts. Bruņuzivs – jaunieši palaikam izdomā vecākajai paaudzei trāpīgas iesaukas. Bruņuzivs ir ļoti sena, augumā brangi dūšīga zivs, kas spēj dzīvot gan ūdenī, gan pārciest sausumu, tātad – izdzīvot. Latvijas bruņuzivju fosīlo atlieku atradumi ir pasaules mēroga notikums. Notikums bija arī Viktors Grāvītis. Diemžēl, nu jau jāsaka – bija.

Zaiga Kipere

Satura rādītājs


Žurnāls LETONICA

Kopš 1998. gada LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts divreiz gadā izdod humanitāro zinātņu žurnālu LETONICA. Tajā ap kopoti raksti par literatūru, folkloru un mākslu. Sākumā par žurnāla galveno uzdevumu tika izvirzīta kolēģu un plašākas sabiedrības iepazīstināšana ar tiem jautājumiem, pie kuriem šobrīd strādā institūta zinātnieki.

Tomēr laika gaitā vairāku apstākļu dēļ, no kuriem galvenais bija specializēta izdevuma trūkums jauno zinātnieku pētnieciskām publikācijām Latvijā, autoru loks paplašinājās. Labvēlīgs faktors šādam solim bija starptautiski recenzējama izdevuma statusa piešķiršana. Pierādījums tam, ka izdevums ir pāraudzis vienas pētnieciskās institūcijas robežas, ir žurnāla LETONICA tikko kā iznākušais Nr. 6/7. Līdzās LU LFMI līdzstrādnieku rakstiem tajā pārstāvēta Daugavpils Pedagoģiskā universitāte (M. Burima), LU Latviešu literatūras katedra (M. Grudule), Latvijas Kultūras akadēmija (A. Kubuliņa), Maskavas Etnoloģijas un antropoloģijas institūts (S. Rižakova).

Plašs ir arī aplūkoto jautājumu spektrs, piedāvāti jauni izpētes materiāli. Pieredzējušais folklorists J. Rozenbergs sagatavojis publicēšanai vecpiebaldzēnu Cimdiņu dzimtas dziesmu pūru. Savu roku jaunu mīta un mitoloģijas definīciju radīšanā iemēģinājis A. Pūtelis, nacionālās identitātes meklējumiem latviešu dejā pie vērsusies R. Spalva, bet 19. gs. nogales bīdermeijeriski sentimentālajā pasaulē aizvedusi I. Pujāte, analizējot pirmo latviešu literāro žurnālu ilustrācijas. Kā vienmēr, pilnveidojoties recenziju rakstīšanas kultūras ceļā, bagātīgs ir jaunākās literatūras apskats, bet rosību zinātnes dzīvē atspoguļo pārskati un hronika. Paredzēts šis izdevums vispirms humanitāro zinātņu nozarē strādājošiem – zinātniekiem, augstskolu pasniedzējiem, doktorantiem, studentiem un visiem tiem, kas saskata jēgu savas zemes kultūras mantojuma izzināšanā.

Žurnāla galvenā redaktore
Elita Grosmane

Satura rādītājs


Holokausta izpētes jautājumi Latvijā

Latvijas vēsturnieku komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centrs un muzejs “Ebreji Latvijā” š. g. 29. novembrī rīkoja Rumbulas traģēdijas 60 gadu atcerei veltītu starptautisku semināru “Holokausta izpētes jautājumi Latvijā”. Semināra laikā tika atklāta izstāde “Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana”.

Seminārā tika nolasīti šādi referāti: “Vēsturnieku komisijas darbs holokausta problēmu izpētē” (A. Stranga), “Rumbulas traģēdija” (A. Ezergailis), “Aculiecinieka piezīmes par Latvijā realizētā holokausta atskaņām Rietumeiropā” (G. Civjans), “Vācijas ebreju iznīcināšana Rīgā Otrā pasaules kara laikā” (V. Šeflers), “Ebreju pretestība holokaustam” (M. Vestermanis), “Ebreju dzīve Vācijā pirms 1933. gada: pēdu meklējumi” (E. Oberlenders), “Latviešu un ebreju attiecības Trešā Reiha skatījumā. 1939–1941” (K. Kangeris), “Ventspils ebreju iznīcināšana: izpētes problēmas un rezultāti” (R. Vīksne), “Holokausta norise Krustpilī” (Dz. Ērglis), “Ebreju traģēdija Maltā un Silenē 1941. gadā” (M. Melers), “Holokausta norises pētniecība Bauskas pilsētā un apriņķī” (A. Urtāns), Referātiem sekoja debates.

Satura rādītājs


Konkurss

Latvijas Zinātņu akadēmija, SIA Lattelekom un Latvijas Izglītības fonda mērķprogramma “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” izsludina konkursus: uz divām Gada balvām ievērojamiem zinātniekiem un radošiem praktiķiem telekomunikāciju nozarē un sociāli humanitārajās zinātnēs par izcilu veikumu vai mūža devumu; uz divām Gada balvām topošajiem zinātniekiem par pētījumiem telekomunikāciju nozarē un sociāli humanitārajās zinātnēs.

Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu padomes, SIA Lattelekom, universitāšu Senāti un fakultāšu domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus, ne vēlāk kā 2001. gada 20. decembrī jā iesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

motivēts izvirzītāja iesniegums,
pretendenta Curriculum vitae, norādot darba un mājas adresi, tel., personas kodu, e – pasta adresi,
izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā,
izvirzītā darba (darbu) aprakstošā un grafiskā daļa.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā. Informācija tiks ievietota LZA un SIA Lattelekom mājas lapās.

Materiāli iesniedzami LZA zinātniskajā sekretariātā Akadēmijas lauk. 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524. Tel. uzziņām: 7223931.

Satura rādītājs


Starptautiskā sadarbība

Emblemātikas
pētījumi Londonā

No 2001. gada 1. līdz 29. oktobrim, izmantojot Latvijas Zinātņu akadēmijas un Britu akadēmijas divpusējā sadarbības līguma iespējas, Dr. habil. art. Ojārs Spārītis atradās pētnieciskā vizītē Londonā, kur Britu muzejā un Britu bibliotēkā iepazinās ar renesanses un baroka laika vācu un holandiešu mākslinieku iespiedgrafikas kolekcijām, kuras 16. un 17. gs. baznīcu interjeros izmantoja Baltijas gleznotāji, kā arī pētīja emblemātikas kolekcijas. Dr. Spārītis apmeklēja arī Varburga institūtu, kur atrodas plaša un vērtīga oriģinālo emblēmu paraugu kolekcija. Tieši šeit O. Spārītim izdevās atrast dominikāņu mūku celtas un dekorētas Latvijas katoļu baznīcas emblēmu gleznojumu pilnu kolekciju. Minētais atklājums būs pa matā O. Spārīša referātam 6. starptautiskajā konferencē par emblēmu pētījumiem, kura notiks 2002. gadā Korunā, Spānijā.

Satura rādītājs


Par tīru Daugavu

Lūdzam piedalīties zinātniski praktiskā konferencē “Par tīru Daugavu”, kas notiks 2001. g. 11. decembrī plkst. 10.00 Rīgas Latviešu biedrības namā.

Konferencē tiks apskatītas Daugavas un Daugavas ielejas ekoloģiskās problēmas saistībā ar saimnieciskās darbības attīstību šajā reģionā.

Konference veltīta celulozes ķīmiķa-ekologa
RŪDOLFA REIZIŅA
80. dzimšanas dienas atcerei.

Orgkomiteja:

priekšsēdētājs –

Imants Kaimiņš, ķīm. zin doktors, sabiedriskās organizācijas “Zaļā Zeme” priekšsēdētājs,

locekļi –

Einārs Cilinskis, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks,
Māris Daugavietis, profesors, LV MI “Silava” vadošais pētnieks,
Jānis Grāvītis, profesors, fonda “Zeri Balticum” prezidents,
Jānis Karpovičs, Rīgas domes Komunālās un dzīvokļu jautā jumu komitejas priekšsēdētājs,
Rita Kukaine, akadēmiķe, Valsts emeritēto zinātnieku kluba “Emeriters” prezidente,
Jānis Stradiņš, akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents,
Jānis Streičs, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs,
Arvīds Ulme, Vides aizsardzības kluba prezidents,
Juris Zoldners, ķīm. zin. doktors, Koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks, konferences zinātniskais sekretārs.

Pieteikumus par piedalīšanos konferencē lūdzam adresēt uz

LV Koksnes ķīmijas institūtu, s/o “Zaļā Zeme”, Dzērbenes ielā 27, Rīgā, LV-1006,
telefons/fakss 7 553 182
e-pasts: medicami@edi.lv

Pieteikumā lūdzam norādīt piedalīšanās veidu:

a) piedalīšanās ar ziņojumu (15 min.),
b) piedalīšanās debatēs (5 min.),
c) klausītājs.

Orgkomiteja

Satura rādītājs


II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa sekcijās izteiktie priekšlikumi

Latvijas novadi, vad. J. Kursīte, L. Leikuma

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

LLU Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozares promocijas padomes sēdē 2001. g. 2. novembrī Inguna Gulbe aizstāvēja promocijas darbu “Lauksaimniecības tirgus un cenu informācijas sistēma”.

Balsošanā piedalījās 7 padomes dalībnieki, par zinātniskā grāda piešķiršanu nobalsoja 7, pret nav, atturējušies nav, nederīgu biļetenu nav.

I. Gulbe piešķirts doktores grāds ekonomikas nozarē agrārās ekonomikas apakšnozarē.

Satura rādītājs


Nākamais "Zinātnes Vēstneša" numurs iznāks 17. decembrī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

LZA sākumlapa

Pēdējās izmaiņas: 2001. gada 30. novembris