Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1999. gada  20. decembris: 21 (187)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Lai cik dīvaini neizklausītos, divdesmitais gadsimta, kas radījis brīnumainus zinātnes un tehnikas sasniegumus, pamatjautājumos par cilvēka vietu Visumā, esības jēgu, vēstures dziļākajiem slāņiem un attīstības tālākceļu līdz skaidrībai nav aizvedis. Šajos vaicājumos gēnu inženierijas speciālistus un mākslīgā intelekta konstruktorus apņem tāda pati neskaidrība kā tālos priekštečus, kas zvejoja ar krama āķiem, un zvērādās ģērbtos medniekus Tālavas vai Sēlijas biezājos. Ieiešana jaunā gadu simtā un jaunā gadu tūkstotī joprojām līdzinās ieiešanai tumšā, nepazīstamā telpā, kas jāapgūst taustoties. Neziņa nervozē, tāpēc nav jābrīnās, ka atrodas kāds, kas saviem satramdītajiem sirdspukstiem pamatojumu meklē Nostradama pareģojumos vai Kristus otrreizējās atnākšanas apokalipsē. Naivi, bet cilvēciski. Tas ir psiholoģisks paradokss – pieņēmuši patiesību, ka esam mirstīgi, mēs par personīgo nāvi nemēdzam fantazēt, turpretī doma, ka mirstīga varētu būt arī zemeslode, daudzos rada vēlmi šausmināties par planētas bojāeju grandiozās, par laimi, reti iespējamās katastrofās.

Gadskaitļu maiņa pati par sevi tādam iznākumam nu nekādi nevarētu būtu par cēloni kaut vai tālab, ka šķietami kabalistiskā tūkstoš gadu pārbīde ir nosacīts pieņēmums, kas attiecas uz zemes lodes iedzīvotāju daļu – kristiešiem. Pirms kristiešu kalendāra bijuši un arī mūsdienās tam līdztekus darbojas citi. Musulmaņi, kā zināms, gadu skaitīšanu sāk ar Muhameda bēgšanu no Mekas (622. gada 16. jūlijs p.m.ē.), ebreji ar “pasaules radīšanu” (3761. gada 7. oktobris p.m.ē.) utt. Pat samērā nesenā pagātnē – Lielās revolūcijas laikā – Francijā ieviesa atšķirīgu kalendāru, kas pastāvēja no 1793. līdz 1806. gadam.

Un tomēr jābūt pilnīgi aklam, kurlam un nesaprātīgam, lai ne manītu un nesajustu, ka kaut kas beidzas un jānāk kam jaunam. Vēl vairāk, šis jaunais jau nāk. Katra diena atnes vēstis, kas līdzšinējos priekšstatos “vairs neder iekšā”. To var saukt par krīzi, to var saukt par jauna laikmeta aizmetni. Labāka laikmeta? Sliktāka?

Mūsdienu zinātne cilvēcei piešķīrusi iespējas dzīvot globālā kopībā, lietojot gandrīz vai pasakainus, agrāk pilnīgi neiedomājamus pārvietošanās un saziņas līdzekļus. Pirmoreiz vēsturē cilvēka rokās ir tādas enerģijas jaudas, kas ļauj īstenot gan planētu aptverošus tehniskus projektus, gan apdraudēt dzīvību uz zemeslodes, pašiem radīt pastardienu.

Un tomēr sabiedrībā aizvien vairāk jūtama vilšanās gruzde, sarūgtinājums par augošo plaisu starp iespējamo un neiespējamo. Grandiozie ieguvumi it kā aizslīd garām, dziļāk neskarot cilvēces pamatķibeles. Notiek tāda kā saules zaķīšu tvarstīšana – cepure uzmesta, bet vilinošais spožums nav satverams. Uzmācas domas, ka zinātne darbojas savrupīgā virskārtā, kas maz skar cilvēces vitālo interešu slāņus zemeslodes kopīgajā megaorganismā. Vai zināt nieks pašlaik neatgādina kukaini, kas spēj uztvert seismiskās kustības tūkstoš kilometru attālumā, bet neko nenojauš par gaili, kas stāv turpat netālu un sliecas viņu noknābt? Civilizācijas mantība bagātīgi kraujas uz mūsu mugurām, ar pūlēm satilpdama ceļa somās, taču, steigdamies uz priekšu, mēs joprojām nezinām ne maršrutu, ne ceļojuma mērķi.

Būdams rakstnieks, es uz lietām raugos nevis caur zinātnes cēloņsakarību prizmu, bet literatūras neierobežotās fantāzijas logu. Un varbūt tālab mani neatstāj domas, līdz kurām klasiskam zināt niekam nolaisties laikam neļaus ne metode, ne pašcieņa. Kad es, piemēram, lasu par lielo sprādzienu – Kosma un visa pastāvošā radītāju – manā apziņā lielāko pretestību rada nevis aprobētā teorija, ka pasaules telpa joprojām izplešas, bet muļķīgais jautājums, vai sprādzienā var izkārtoties tik stabilas sistēmas, kādas veido Kosmu?

Ir pagaisušas ilūzijas, ka zinātnieki nezināmo pārvērš zināmajā, ka progress iezīmējas kā nepārtraukta gaita uz priekšu. Zinātnes attīstību gribas salīdzināt ar šaha spēli, kurā galdiņa vienā pusē zināt nieks izdara gājienu, lai drīz vien sekotu pretgājiens – jaunas slimības, jaunas sociālas un ekoloģiskas problēmas, jaunas mutācijas utt. Skaidrais atkal kļūst neskaidrs, nokārtotais – nenokārtots. Kas ir pretspēlētājs galdiņa otrā malā, kurš tik meistarīgi pārvalda figūru virzību un nekad nepaliek gājienu parādā?

Tā vien vedas domāt, ka senais stāsts par Mozu, kas Sinaja kalnā noslēdzis derības ar Dievu un nonesis tautai baušļu galdiņus, nav tikai skaista leģenda, bet gudrs atgādinājums – pārkāpjot augstāko kārtību šajā mājvietā, ko sauc par Zemi, varam kļūt par nevēlamies īrniekiem.

Vieglprātīgs šķiet uzskats, ka skaistā, bagātā, gudri iekārtotā Zeme būtu nejauši radies mājoklis, kas turpinātu Visumā riņķot bez jēgas un uzdevuma, ja jūras šūpulis neizauklētu kaut kādus trilobītus, brahiopodus, amēbas ar cilvēku – saimnieku – attīstības ķēdes galā. Vairāk pārliecina teorija par vienoto kopumu. Tālab itin nekas, ko darām savā labā, nedrīkstētu būt pretrunā ar vienoto veselumu.

Doma nav jauna. Gandrīz vai visu tautu mitoloģijā Zemes māte ir personificēta. Kādreiz zinātā un nez kāpēc aizmirstā apjauta tāpat atrodama visos reliģiju arhetipos. Par to runājis Alberts Einšteins, aiz relativitātes mainībām atzīdams nemainīgo augstākās jēgas principu.

Jācer, ka 21. gadsimtā zinātne, jaunā līmenī pētot kopsakarības, atkal griezīsies atpakaļ pie cilvēka vietas pasaulē un Kosmosā. Pētot to, kas agrāk nav pētīts, proti, brīnumu. Dabas brīnumu, esības brīnumu, Visuma brīnumu, mūsu pašu pastāvēšanas brīnumu.

Zigmunds Skujiņš

Saīsināti no krājuma “Millennium. Skats uz Latviju”

sauli bet viņa atbild ar ēnām ņem

viņas bet ko lai es daru man pašam

ir savas ņem labirintus man savs bet

manējā minotaurs nokauts re žāvējas

āda par pērno kūlu priekš kam

man labirints kurā nav nezvēra dzīva priekš

kam man tu saule ja tevī nav

ēnas priekš kam man šī zemeslode ja

tajā nav magmas un dzīve kā 31.

decembra vakarā sapnī nočūkstējusi

zvaigzne vecmāmiņ ariadne ar savu

kamolu pusaizmigušo ej tu pa

gaisu tā tava vienīgā iespēja

piepildīt mītu paceliet abi glāzi

par mums neapskaudiet un

neraudiet mūsu labirinti nav

nodzēšami

LZA un a/s “Grindeks”

gada balvas

Oļģertam LIELAUSIM – par izcilu veikumu magnētiskās hidrodinamikas attīstībā pasaulē,

Edmundam LUKEVICAM – par mūža ieguldījumu elementorganisko savienojumu pētniecībā un par sadarbības organizēšanu ar publisko a/s “Grindeks”,

Kārlim ARĀJAM par mūža darbu latviešu folkloristikā.

1999. gada LZA un a/s “Grindeks” balvas labākajiem jaunajiem zinātniekiem tiek piešķirtas:

Inesei JAUJAI – par darbu “Sniega kušanas ūdeņu veidoto iespējami maksimālo maksimālo plūdu aprēķina metodika”,

Vilnim LIEPIŅAM – par darbu “Stereoķīmiski homogēnu diribonukleotīdu fosfotioātu un tos saturošo oligonukleotīdu kā ribozīmu aktīvā centra sastāvadaļu sintēze”,

Ilzei KRŪMIŅAI – par pētījumu “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas reforma Latvijā”,

Valsts prezidentei, LR Saeimai, valdībai

Par radošu personību attīstību, tautas kvalitāti

Starptautiskās konferences “Radošas personības attīstība”, kas notika Rīgā 1999. gada 12. novembrī, dalībnieki savos pētījumos pierādījuši, cik neatsverama nozīme pilnvērtīgas, radošas personības attīstībā ir tam, kā veidojušās un attīstās bērnu dažādās spējas kopš dzimšanas, pat pirms tās. Līdzās ģenētiskajiem, ekoloģiskajiem, ekonomiskajiem u.c. faktoriem vislielākā nozīme ir sociāli psiho loģiskajai personības attīstības videi ģimenē, pirmsskolas un izglītības iestādēs. Tieši pirmsskolas un pamatskolas bērnu vecumposmos psihe ir visplastiskākā, un tāpēc tas ir vislabvēlīgākais periods attīstībai. Šo gadu zaudējums ir praktiski neatgūstams. Savlaicīgi nediagnosticējot un neattīstot spējas, tiek sabojāti cilvēku likteņi un sabiedrība cieš milzīgus zaudējumus no neīstenotā intelektuālā, mākslinieciskā, cilvēciskā potenciāla. Ja tādu nevērību vēl var pieciest daudzskaitlīgu tautu un valstu vidū, tad mazskaitlīgajām tā var izvērsties traģēdijā. Zinot jaunākos demogrāfiskos datus par stāvokli Latvijā, īpaši tos, kas skar pamatnāciju – latviešus, kuru skaits sarūk, – līdzās tautas kvantitatīvo rādītāju uzlabošanai ne mazāka nozīme ir katra atsevišķa tās pārstāvja kvalitātes līmenim, pilnvērtīgas attīstības nodrošināšanai, ievērojot, ka talants ir nacionālā vērtība un bagātība. Tieši radošas personības virza progresu, sekmē ekonomisko un kultūras attīstību. Tuvojoties XXI gadsimtam, kreatīva (radoša) personība aizvien vairāk pieprasīta visās cilvēka darbības jomās, tikai tāda ir spējīga izturēt konkurenci pasaules darba tirgū.

Tāpēc sarūgtina, raisa nosodījumu dažādu institūciju bez atbildīgā attieksme pret minēto problēmu, nenovērtējot visneaizsargātāko sabiedrības locekļu apdraudēto situāciju. Valsts līdzekļi daudzkārt tiek tērēti neracionāli, ir valsts algotas personas ar neadekvāti lieliem ienākumiem uz nodokļu maksātāju rēķina, nav sakārtota nodokļu sistēma, t. sk. no superalgām, tai pat laikā ir apdāvināti Latvijas bērni, kas cieš badu, nespēj nopirkt apavus skolas apmeklēšanai, nerunājot nemaz par viņu potenciālo spēju attīstīšanu. Satraukumu rada tas, ka dažādo spēju attīstība aizvien vairāk tiek atstāta uz vecāku, 80% gadījumu plānā, maka rēķina. Trūcīgāko vecāku talantīgie bērni negūst iespēju sevi attīstīt, tādējādi vairo nelaimīgo, dzīves izstumto sabiedrības slāni.

Nevar apgalvot, ka šai virzienā nekas netiktu darīts, tomēr esošais neaptver vēlamo bērnu loku, ļoti daudzi paliek ārpus spēju un personības attīstības institūciju sistēmas. Latvija ir demokrātiska valsts, tātad iespēja attīstīties ir jādod visiem.

Jaundibinātais Kreativitātes centrs, kura mērķi – veikt un koordinēt pētījumus jaunrades psiholoģijā, kā arī rūpēties par to praktisko īstenošanu izglītībā, kultūrā un mākslā,- un kas ir noorganizējis šo konferenci, līdz ar tās dalībniekiem aicina ierosināt un izstrādāt likumprojektus, kas būtu vērsti uz tautas pasargāšanu no kvantitatīvās un kvalitatīvās lejupslīdes un kas nodrošinātu un veicinātu bērnu spēju un personību attīstību un aizsardzību dzīves pirmajos posmos, vismaz pamatskolas vecumu ieskaitot, nodrošinot šais posmos bezmaksas izglītību un valsts nodrošinātu spēju attīstības sistēmu, ievērojot reālo mūsu ģimeņu un sabiedrības stāvokli. ANO konvencija par bērnu tiesībām, kurai Latvija pievienojās 1991. gadā, 29. un 31. p.p. noteikts, ka “Dalībvalstis ir vienisprātis, ka bērna izglītošana ir jāvirza uz to, lai: a) maksimāli attīstītos bērna personība, talanti, garīgās un fiziskās spējas… un sekmēs atbilstošu un vienlīdzīgu iespēju radīšanu darbībai kultūras un mākslas laukā…”

Ierosinām dibināt Kreativitātes (radošuma) fondu, kas finansiāli varētu atbalstīt bērnu dažādo spēju attīstību pulciņos, centros u.c. struktūrās. Tas ne vien vairotu sabiedrībai pilnvērtīgu cilvēku izaugsmi, bet arī varētu mazināt bērnu klaiņošanu, noziedzību, atkarību no alkohola un narkotikām. Šai pašā kontekstā atbalstām valmieriešu iniciatīvas atturīga dzīves veida veicināšanā un aicinām alkohola tirgotājus ierobežot savu apetīti uz jaunatnes- tautas nākotnes- nelaimju rēķina. Vai veicināsim, lai talantīgu bērnu vietā aizvien vairāk dzimst alkoholisma sakropļotu bērnu? Tik liela alkohola pārpilnība un nepārtraukta pieejamība dabiski palielina tā lietotāju skaitu un lietošanas biežumu. Tirgus saimniecības svaru kausos vienā pusē bērns plus pedagogs, otrā kausā alkohola tirgotājs, un aklā Latvijas Temīda nez kāpēc nosveras par labu pēdējam.

Sagaidām, ka psihologu, pedagogu, vecāku, pašvaldību vadītāju balsis nebūs saucēja balss tuksnesī.

1999. gada 12. novembrī

Konferences 118 dalībnieku vārdā – Kreativitātes centra vadītāja Dr. psych., asoc. prof. Rita Bebre

* 6. decembrī Latvijas Zinātņu akadēmiju apmeklēja Francijas vēstniece Latvijā Luize Avona.

* 6. decembrī Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Radošo savienību padome rīkoja atklātu diskusiju “Par latviešu valodas tiesībām”.

* 7. decembrī “Vernisāžā” notika grāmatas “Millennium. Skats uz Latviju” I daļas prezentācija un preses brīfings.

* 7. decembrī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, LU Filoloģijas fakultāte un Latvijas Kultūras akadēmija rīkoja konferenci “Latviešu literatūra – 1999”.

* 7. decembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēde, kurā par Baltijas zinātnieku iesaistīšanos ES paplašināšanās procesos informēja LZA ģenerālsekretārs A. Siliņš, par LZA starptautiskās sadarbības jautājumiem runāja Starptautiskās daļas vadītāja D. Šveica, tika aplūkotas “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” A sērijas iznākšanas problēmas (pie šī jautājuma nolēma atgriezties Senāta janvāra sēdē), kā arī ziņots par “Zinātnes Vēstneša” iespējamo paplašināšanu internetā (interviju ar LZA Datoru centra vadītāju E.Langi lasiet “Zinātnes Vēstneša” janvāra numurā).

* 8. decembrī Medicīnas vēstures muzejā notika LZA īstenās locekles Veras Rudzītes 70. gadskārtai veltīta sēde.

* 10. decembrī akadēmiķim Jānim Stradiņam dzimšanas diena.

* 14. decembrī LZA Augstceltnē diplomus saņēma jaunievēlētie Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenie, goda un korespondētājlocekļi.

* 16. decembrī LZA apmeklēja Lielbritānijas vēstnieks Latvijā S. Nešs.

* 18. decembrī pasniedza LZA un a/s “Grindeks” 1999. gada balvas trim ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un četriem labākajiem jaunajiem zinātniekiem.

* Republikas Ministru kabineta šī gada balvas ieguvējs Gunārs Duburs izsaka pateicību saviem kolēģiem Organiskās sintēzes institūtā, jo jaunu medicīnas preparātu radīšana ir kolektīvs darbs. Viņš izsaka nožēlu, ka OSI nosaukums neparādījās oficiālajā apbalvošanas dokumentā un laikrakstu publikācijās.

Dz. 31.05.1933., LZA kor. loc. (1997), Dr. habil. philol. (1983), LU profesors, Orientālistikas katedras vadītājs. Vienīgais starptautiska mēroga indologs Latvijā, tulkojis daudzus indiešu tradicionālās un mūsdienu kultūras darbus, ilgstoši pētījis indiešu dzejnieka R. Tagores daiļradi, Eiropas un bengāļu literatūras teoriju. Pēdējos gados publicēti krājumi: “Uz kurieni, literatūras teorija?” (1995), “Bhagavadgitā” (1996), “Romantisma revolūcija” (1996), “Ceļā uz literatūras teoriju” (1998), “Rabindranats Tagore” (1999). Lasījis lekcijas 16 ārvalstu universitātēs, kā Fulbraita stipendiāts strādājis Indijā, docējis ASV Madisonas-Viskonsinas universitātē, strādājis zinātnisko darbu Maincas univer sitātē. LU žurnāla “Humanities and Social Sciences. Latvia” redaktors. Kopā publicējis vairāk nekā 200 darbu.

Dz. 05.02.1938., LZA kor. loc. (1992), Dr. habil. agr. (1992), Dr. med. vet. (1992). LLU Veterinārmedicīnas fakultātes profesors, LLMZA viceprezidents, LLU Zinātnes centra “Sigra” direktors. Veic pētījumus veterinārajā ģenētikā, androloģijā, biopreparātu ražošanas teorētiskā pamatojuma un tehnoloģijas izstrādē. Viņa vadībā radītas vakcīnas pret putnu salmonelozi, govju mastītiem, serums pret cūku sarkanguļu u. c. Pētījumu apakšprogrammas “Nepiesārņota un augstvērtīga pārtika: kvalitātes kritēriji un konkurētspēja” vadītājs. Kopā publicēti 166, tai skaitā 85 zinātniski darbi.

Dz. 12.03.1956., LZA kor. loc. (1997), Dr. habil. chem. (1992). LU profesors, LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes dekāns. Veic Latvijas vides kvalitātes izpēti, galvenokārt pētot humusvielu īpašības un to lomu vides piesārņojuma līmeņa veidošanās procesā. Publicējis 188 zinātniskus rakstus, monogrāfijas “Aquatic humic substances”, 1998, un “Humic substances in inland waters of Latvia”, 1998.

Dz. 01.12.1949., LZA kor. loc. (1995), Dr. habil. oec. (1990). LLU profesore, LLMZA prezidente, Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja.

Pēta Latvijas lauku attīstības un augstākās izglītības problēmas, šajā problemātikā vadījusi 7. starptautiskus projektus ar Ziemeļvalstu, Vācijas u. c. valstu zinātnieku līdzdalību. Nacionālās programmas “Latvijas lauksaimniecība un lauku attīstība, integrējoties ES” izstrādes dalībniece.

ES zinātnes un tehnoloģijas attīstības Piektās ietvarprogrammas eksperte, Phares TEMPUS programmas akadēmiskā eksperte, Eiropas Padomes Augstākās izglītības un zinātnes komitejas locekle, LZA un LLU Senāta locekle u. c. Aleksandra Ņikonova prēmija (1998). Publicējusi 4 monogrāfijas un ap 166 zinātnisku rakstu.

Dz. 12.07.1938., LZA kor. loc. (1993), Dr. habil. oec. (1988), LU profesors, Publiskās pārvaldes katedras vadītājs, Latvijas Statistikas institūta direktors. LU Ekonomikas un vadības fakultātes Domes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātnes padomes ekonomikas un juridisko zinātņu nozaru ekspertu komisijas, Amerikas publiskās pārvaldes asociācijas starptautisko attiecību komitejas, Eiropas Padomes Eiropas hartas par vietējām pašvaldībām neatkarīgo ekspertu komisijas loceklis.

Zinātniskās intereses – pašvaldību organizācija un ekonomika; publiskās pārvaldes attīstība; statistiskās informācijas pilnveidošana; teritoriālā statistika.

Publicējis 207 zinātniskus darbus, tai skaitā 38 grāmatas un brošūras.

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa

Dz. 17.04.1942., Ph. D. (1978) Toronto universitātē, asociēts profesors Broka universitātē Ontario (1987). Zinātniskās intereses – Austrumeiropas un bijušo padomju republiku sabiedrība, etniskās grupas, valdību, ekonomiskā un vides politika, politiskā socioloģija. 10 grāmatu, t. sk. grāmatas “Latvia in Transition”, (Cambrigde University Press, 1996) autors. Kanādas politisko zinātņu asociācijas loceklis, ABSS (The Association for the Advancement of Baltic Studies) viceprezidents (1978–1979), prezidents (ar 2000. gadu), u. c. starptautisku organizāciju loceklis.

Dz. 14.05.1937., Ph. D. Toronto universitātē (1968), Dr. h. c. psych. Latvijas Universitātē (1994). LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesore (1997), katedras izveidotāja LU Pedagoģijas fakultātē. Zinātniskā darba virziens – bērnu un jauniešu psiholoģija, pētījumi par bērnu un pusaudžu depresijas cēloņiem un to ietekmi uz sekmēm un adaptāciju skolas dzīvē. Aktīvi darbojas sakaru nostiprināšanā starp Latvijas un Kanādas zinātniekiem, strādājot LZA Ārzemju locekļu nodaļā. 153 publikācijas, no tām 4 monogrāfijas, 25 nodaļas grāmatās, 47 raksti žurnālos, 62 konferenču tēzes.

Dz. 1950. Merilindas universitātes profesors. Dr. habil. sc. comp. (LU, 1993). Starptautiski pazīstams speciālists algoritmiskajā mācīšanās teorijā, grāmatu “A Recursive Introdution to the Theory of Computation” un “An Elementaru Introdution to the Theory of Computation” autors, žurnālu “Theoretical Computer Science”, “Journal of Computer and Systems Sciences”, “International Journal of the Foundations of Computer Science” un “Fundamenta Informaticae” redaktors, Starptautiskās Informācijas Apstrādes Federācijas (IFIP) darba grupas 1.4 vadītājs, ASV galvenās informātiķu organizācijas “Association for Computing Machinery” stratēģiskās plānošanas komitejas vadītājs (1994–1997). Publicējis ap 20 kopīgu darbu ar LU zinātniekiem.

Dz. 06.10.1938. Beidzis augstākos scenāristu kursus Maskavā (1969). Kopš 1966. gada Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Latvijas PEN kluba biedrs.

Publikācijas: stāstu krājumi “Spēles ar nažiem” (1966), “Es pats līdzenumā” (1968), “Sainis” (1980), romāni “Izmeklētājs” (1967), “Bez miegs” (1967), “Būris” (1972), “Saucēja balss” (1973), “Poligons” (1977), “Saknes” (1982), “Sitiens ar teļādu” (1985), “Slēptuve” (1986), “Saulē mērktie” (1995), “Cilvēki laivās” (1987), “Melnā zīme” (1996), “Latviešu labirints” (1998). Saņēmis A. Upīša prēmiju (1977). Bija viens no Latvijas Augstākās Padomes deputātiem, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju.

Dz. 27.02.1947. Izcils vijolnieks, kamerorķestra “KREMERata BALTICA” mākslinieciskais vadītājs. Latviešu mūzikas popularizētājs pasaulē. Beidzis E. Dārziņa mūzikas vidusskolu (1965), Maskavas konservatorijas D. Oistraha vijoles klasi (1970). Baltijas asamblejas balvas (1998) un Latvijas Lielās mūzikas balvas (1998) laureāts. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas devis nepārvērtējamu ieguldījumu Latvijas tēla veidošanā pasaulē – parādot Baltijas reģiona kopību ar Eiropas kultūru un reizē apliecinot visu triju Baltijas valstu kultūridentitāti un patstāvību.

Vēstnieki Latvijas Zinātņu akadēmijā

Š. g. 30. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmiju apmeklēja Uzbekistānas Republikas pilnvarotais pārstāvis Latvijā Haibatulla Sagdullajevs. Viņa vadītā vēstniecība, kas apkalpo visas trīs Baltijas valstis, atrodas izcili skaistā namā Elizabetes ielas sākumā pretī bijušajai kompartijas ēkai. Tā sakot, bagāts rajons, bagāta zeme un atbilstoša pašapziņa.

Ar bijušo Uzbekijas PSR Latvijas zinātniekus saistījusi plaša un auglīga sadarbība, it īpaši Koksnes ķīmijas institūtam, kura izstrādātā furfurola ieguves tehnoloģija bija pielietota piecās furfurola fabrikās, kur par izejvielu kalpoja kokvilnas pārstrādes atkritumi – čaumalas. Pēc ekonomiskās patstāvības iegūšanas Uzbekistāna atgriezās pie mūžvecās tradicionālās “tehnoloģijas” – izbarot šos kokvilnas pārstrādes atlikumus lopiem, jo valstī ir maz lopbarības, un rūpnīcas darbu pārtrauca.

OSI savukārt tika izstrādāti jauni medicīnas preparāti no Uzbekistānā iegūstamajiem dabas produktiem.

Ja Uzbekistānu vairs neinteresētu agrākie sadarbības veidi, akadēmiķis A. Siliņš piedāvāja citu iespēju – kopš Latvijas Zinātņu akadēmija ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībniece un piedalās 5. ietvarprogrammā, tā var uzaicināt kopējos projektos bijušās Padomju savienības republikas, tādējādi veicot tilta funkcijas starp Rietumiem un Austrumiem. Akadēmiķis T. Millers atzīmēja, ka mums pilnīgi pazudusi informācija par to, kas šobrīd notiek Uzbekistānas zinātnē. Viņš pieminēja Čirčikas kombinātu, kur iegūst titānu, volframu, cirkonija savienojumus, un ar ko reiz bijuši labi sakari Neorganiskās ķīmijas institūtam.

Sagdullajeva kungs, kurš bija sagatavojies parastai protokola vizītei nevis sarunai par nopietniem sadarbības jautājumiem, teicās no savas puses veicināt 1998. gadā aizsāktos labos nodomus par zinātniskās sadarbības atjaunošanu, kura jau tika apspriesta, kad LZA ieradās Uzbekistānas Valsts Zinātnes un tehnoloģijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks T. Usmanovs. Nav jūtams, ka Uzbekijas puse kopš 1998. gada šo projektu būtu tālāk kustinājusi. Nu no pilnvarotā pārstāvja tika saņemts solījums sekot tā tālākai virzībai.

H. Sagdullajevs pastāstīja, ka viņu studenti skolojas pasaules labākajās augstskolās, cik plaša sadarbība zinātnē un tehnoloģijā ir ar Dienvidaustrumāzijas “tīģeriem” un citām augstas tehnoloģijas valstīm. Viņš lūdza mūsu akadēmijas atbalstu novembrī Taškentā notikušā starptautiskā starpreliģiju un politikas foruma “Reliģija un demokrātija” rezolūcijai, kura vērsās pie ANO ar aicinājumu pasludināt 2002. gadu par starpreliģiskās solidaritātes gadu cīņā pret starptautisko terorismu un ekstremismu.

6. decembrī Latvijas Zinatņu akadēmijas vadība tikās ar Francijas vēstnieci Latvijā Luizi Avonu un padomnieku sadarbības un kultūras jautājumos Žanu Bodrī. Francijas vēstniecība nu jau tradicionāli, kopš vēstnieces Žannas Debenē kundzes laikiem, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas visuzticamākais partneris starp Latvijā akreditētajām vēstniecībām, par ko liecina arī Latvijas–Francijas zinātniskās informācijas centrs LZA paspārnē. Vēstniece mūsu zemē ir nesen, tādēļ viņa izteica vēlēšanos pēc sarunas apskatīt centru un, kā šķiet, ar redzēto bija apmierināta. Centrā ir laba bibliotēka, to regulāri apmeklē mūsu speciālisti, studenti un skolēni. Vēl labāk būs, kad centru pieslēgs internetam, kas arī nav aiz kalniem – tad tas Latvijas skolām un augstskolām kļūs vēl plašāk pieejams.

Francijas vēstniecības Sadarbības un kultūras dienests veic aptauju par jau esošajiem zinātniskās sadarbības projektiem starp Franciju un Latviju, lai tiem sniegtu atbalstu, sākot ar 2000. gadu. Akadēmija solīja no savas puses veicināt šādas informācijas iegūšanu. Avonas kundzei stāstīja par kopēju disertāciju vadīšanu, kad disertanta zinātnisko darbu vienlaicīgi vada Latvijas un Francijas augstas raudzes zinātnieki. Tieši tikšanās dienās Parīzē šādas disertācijas aizstāvēšanā piedalījās mūsu šīgada Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas ieguvējs Oļģerts Lielausis. Viņa vadītā grupa no Fizikas institūta un Latvijas Universitātes kopš 1969. gada veic kopīgus pētījumus ar Grenobli magnētiskās hidrodinamikas jomā.

Divi izcili Francijas zinātnieki – Žaks Simons no Parīzes Augstākās fizikas un ķīmijas industriālās skolas – nelaiķa Edgara Siliņa zinātniskais partneris, un Renē Moro no Grenobles nacionālās Hidraulikas un mehānikas skolas – akadēmiķa O. Lielauša “cīņu biedrs” – ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļi, lasījuši priekšlasījumus Latvijā 1997. gadā. Pēc Latvijas–Francijas zinātniskās informācijas centra ielūguma šogad Latviju apmeklējuši un ar priekšlasījumiem uzstājušies Parīzes Starptautiskās koledžas profesors Fransuā Zurabišvili un Bordo 1. universitātes profesors Pols Hāgenmillers, kā arī Grenobles Nacionālā Politehniskā institūta profesors Antuāns Alemanī.

Kaut arī 1994. gadā LZA parakstītais sadarbības līgums Francijas Zinātņu akadēmijas specifikas dēļ neparedz apmaiņas kvotas zinātniekiem, tomēr ar Francijas ZA atbalstu Francijā vienu mēnesi ir strādājis OSI zinātnieks A. Mišņevs un šogad 10 dienas – LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta zinātniece M. Rukliša.

Francijā zinātnes “naudas pūķis” ir Nacionālā Zinātniskās pētniecības padome (CNRS), uz kurieni, pēc LZA prezidents J. Stradiņa domām, vajadzētu doties līdzīgas Latvijas institūcijas – Latvijas Zinātnes padomes jaunievēlētajam priekšsēdētājam. Konkrēta sadarbība un līdzdalība projektos gan ir pašu zinātnieku un viņu personisko kontaktu darīšana, bet nav par skādi pazondēt, kādi virzieni šobrīd Francijā vairāk var cerēt uz CNRS grantiem. Tā kā modernas zinātniskās iekārtas ir ļoti dārgas un katrai zinātniskai iestādei, pat katrai valstij nav pa spēkam tās iegādāties, ir lietderīgi tās lietot kopīgi, kā, piemēram, uz Francijas kodoltermiskajām iekārtām strādā mūsu zinātnieki pēc tam, kad tika slēgts Salaspils atomreaktors.

Mūsu materiālzinātnieki ir piedalījušies kosmosa apgūšanas programmās, arī daudz kas no CNRS finansētajiem projektiem  kalpo tādiem mērķiem, kur nepieciešami jauni materiāli ar jaunām īpašībām. Kad Latvija būs kļuvusi par NATO valsti, tās zinātniekiem pavērsies plašākas iespējas arī šajā jomā.

Tikšanās bija lietišķa un optimistiska, neraugoties uz to, ka Bodrī kungs, spēlējot tenisu, bija savainojis kāju un bija spiests klibot. Galvenais, ka neklibo LZA attiecības ar Francijas vēstniecību, un tās nudien neklibo.

Z. Kipere

Latvijas Zinātņu akadēmijas,
Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas,
Latvijas Lauksaimniecības universitātes simpozijs

1999. gada 12. novembrī

Simpozijā tika nolasīti 8 referāti un eksponēti 13 stenda ziņojumi.

Atklājot simpoziju, LZA viceprezidents Tālis Millers un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža uzsvēra enerģijas nozīmi tautsaimniecībā un perspektīvo alternatīvo enerģijas avotu radīšanu Latvijā.

Aleksandrs Ošs raksturoja stāvokli Latvijas enerģētikā. Viņš atzīmēja, ka zinātniekiem pētījumi par enerģētiku cieši jāsaista ar ekonomiku. Alternatīvai enerģijai būs perspektīva tikai tad, kad tā ekonomiski būs izdevīga. Zinātnieku entuziasma vēl ir par maz, lai ieviestu kādu alternatīvu enerģijas veidu.

Mārtiņš Beķers plaši un pamatoti raksturoja valsts nozīmes programmas “Biodegvielas ieguves tehnoloģijas un tās realizācijas iespējas Latvijā” izstrādes gaitu un problēmas.

Laboratorijas un daļēji eksperimentālu iekārtu līmenī pētījumi 1999. gadā veikti šādos galvenajos virzienos:

* bioetanola ieguvē rauga vietā lietota Zymomonas mobili baktērija. Tas deva iespēju bez etanola iegūt ļoti svarīgo levānu;

* izstrādāta biodīzeļdegvielas (REE) iegūšanas metode laboratorijā un doti priekšlikumi tās tehnoloģijas projektam eksperimentālām ražotnēm;

* pārbaudīts vietējos apstākļos iegūto biodegvielu derīgums dzinējos (latols, biodīzelis), koģenerācijas iekārtā (koksne);

* izpētīta iespēja biogāzes ieguvei un izmantošanai, it īpaši, izmantojot pienrūpniecības notekūdeņus;

* LLU izveidotas demonstrēšanas pilotiekārtas biodīzeļa un absolūta etanola iegūšanai;

* RTU izstrādāts projekts biodīzeļa iegūšanai eksperimentālās ražotnēs.

Emīlija Gudriniece pastāstīja par rapšu eļļas ražošanu Latvijā un plašajām iespējām tās lietošanai pārtikā, rūpniecībā un biodīzeļdegvielas ražošanā. Rapsis kā eļļas augs ieņem arvien redzamāku vietu arī Latvijā. Perspektīvā tām būs nozīme arī kā alternatīvam, atražojamam enerģijas avotam.

Iespējams, ka Latvijā radīsies lielāka interese arī par citām eļļas augu (lini, kaņepes, koriandri u. c.), kā arī ēterisko eļļas augu kultūrām.

Arnolds Šķēle savā referātā atzīmēja, ka biogāzi Latvijā iegūst maz. Ārzemēs visplašāk biogāzes tehnoloģiju izmanto notekūdeņu attīrīšanai, lopkopības un sadzīves atkritumu organiskās masas utilizēšanai. Latvijā šīs nozares attīstībai ir plašas iespējas. Te liela nozīme ir ekoloģiskiem aspektiem, kurus ne vienmēr var ekonomiski pamatot.

Vilnis Gulbis atzīmēja, ka nobeigts zināmu pētījumu etaps par latola īpašībām un pielietošanas iespējām. Rapšu eļļu var izmantot dīzeļmotoros ar dalīto degkameru, izveidojot dubultdegvielas sistē mu. Motoros ar tiešo iesmidzināšanu der biodizeļdegviela RME un REE. Veikta eksperimentālas ar kokgāzi darbināmas koģenerācijas motorstacijas testēšana. Rezultāti pozitīvi un var noderēt par pamatu motorstacijas izveidei ražošanas apstākļos kādā lauku uzņēmumā.

Ansis Grundulis iepazīstināja klausītājus ar vēja un saules enerģijas izmantošanas iespējām Latvijā. Viņa pētījumi liecina, ka radoši strādājot ar vēja un saules enerģijas ierīču konstrukcijām, arī sasniegt ievērojamu lietderības koeficientu gan individuālās saimniecībās, gan dažādās ražotnēs.

Aleksejs Daņiļēvičs pieskārās ļoti būtiskam jautājumam par biodegvielas ieguves ekonomiskiem aspektiem. Pagaidām, arī pasaules mērogā, biodegvielas iegūšana ir dārgāka nekā fosīlās motordegvielas. Tomēr, ņemot vērā ienākumus no blakusproduktiem un sevišķi ekoloģisko problēmu sekmīgai risināšanai, biodīzeļdegviela nākotnē var ja ne pilnīgi, tad daļēji aizstāt fosīlo degvielu. Racionāla lauksaimniecības produktu izmantošana biodegvielas ražošanai Latvijā nākotnē ekonomiski var kļūt izdevīga.

Simpozija dalībnieki varēja iepazīties ar demonstrējamo mate riālu stendu ziņojumos. Šeit varējām apskatīt no rapšu eļļas un etil spirta iegūstamās biodīzeļdegvielas (REE) ražošanas tehnoloģijas shēmas, ar kokgāzi darbināmās koģenerācijas motorstacijas iekārtu izvietojumu, absolūtā etanola (degola) ieguves eksperimentālās pilotiekārtas mezglus un kopskatu, etanola un furfurola ieguves shēmu no lignocelulozes, saules enerģijas izmantošanas konstrukciju attēlus, biomasu izmantošanas shēmu ekosistēmā u. c. Jāpiezīmē, ka stendi bija rūpīgi, glīti noformēti un deva izsmeļošu atbildi par veiktajiem pētījumiem. Pie stendiem ritēja raitas sarunas par dažādiem zinātnes un tehnikas jautājumiem.

Kuplais simpozija apmeklētāju skaits liecina, ka alternatīvajiem enerģijas avotiem Latvijā ir lielas perspektīvas, vēl jo sevišķi tāpēc, ka šeit pamatā ir Latvijā atražojamie enerģijas resursi.

E. Gudriniece

****

1999. gada 12. novembrī

Jelgavā

Simpozija “Alternatīvā enerģija Latvijā” 80 dalībnieki, noklausījušies 8 referātus, aplūkojuši 17 stenda referātus un piedalījušies LLU biodegvielas ražošanas un izmēģināšanas eksperimentālo iekārtu demonstrēšanā, konstatē, ka:

1. Alternatīvo enerģijas veidu (biomasas, saules, vēja, celulozi saturošo materiālu u. c.) izpēte un izmantošana Latvijā uzskatāma par aktuālu un perspektīvu tautsaimniecības attīstības un zinātniski tehnisko izstrādņu virzienu.

2. Veidojas uzņēmēju sapratne un apņemšanās uzsākt ražot no vietējām izejvielām (resursiem) biodegvielu – bioetanolu (SIA “Jaunpagasts-Plus”), biodīzeli (z.s. “Zaļkalni”, p.s. “Naukšēni”), vēja enerģiju, saules enerģiju un kopā ar Latvijas zinātniekiem risināt ar to saistītas problēmas.

3. LLU veiktais darbs bioetanola un biodīzeļa ieguves mācību-demonstrācijas iekārtu izveidē un šo energonesēju pārbaudei dzinējos uzskatāms par nozīmīgu panākumu biodegvielas problēmu izpētē un risināšanā.

Simpozija dalībnieki atzīst, ka:

1. Latvijas pārvaldes struktūras ar sapratni pieiet alternatīvās enerģijas ieguves un izmantošanas jautājumu izvērtēšanai un attiecīgu lēmumu pieņemšanai, kas atbilst EK un pasaules tendencēm.

2. Nacionālās programmas “Biodegvielu ražošana un pielietošana Latvijā”, kā arī Valsts nozīmes programma Nr. 7 “Biodegvielas ieguves tehnoloģija un tās izmantošanas iespējas Latvijā” un ar to asociēto pētniecības projektu (grantu) izvirzītie uzdevumi un iegūtie rezultāti uzskatāmi par savlaicīgiem un visai nozīmīgiem.

Simpozija dalībnieki izsaka pārliecību, ka Latvijas Saeima un valdība operatīvi atbalstīs un izlems jautājumus, kas saistīti ar radušos problēmu atrisināšanu, tanī skaitā pieņems likumu par labvēlīgu akcīzes nodokli attiecībā uz bioetanola u. c. alternatīvās enerģijas veidu izmantošanu un nolemj:

1. Aicināt Latvijas Zinātnes padomi, Zemkopības, Ekonomikas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstīt ar alternatīvo enerģijas veidu izpēti saistītās zinātniski tehniskās izstrādes.

2. Aicināt vidējās un augstākās mācību iestādes ietvert savās mācību programmās ar alternatīvo enerģijas veidu ieguves un izmantošanas saistītos jautājumus, ko jau operatīvi dara LU, LLU un RTU.

Simpozija dalībnieku vārdā,

M. Beķers,
V. Gulbis

“Zinātnes Vēstneša” 1999. g. 6. decembra numurā 3. lpp. publicētajā Latvijas zinātņu nozaru un apakšnozaru sarakstā Fizikas nozarē ir arī šāda apakšnozare:

13.14. Šķidrumu un gāzu mehānika.

Millennium beigās dažādas Latvijas izdevniecības citu pēc cita laiž klajā grāmatas un albumus, kuros iemūžināts šis laiks un šie cilvēki. Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu (krājuma sastādītāja ir LZA preses sekretāre Helēna Grīnberga), ar savu artavu piedaloties zinātnes mecenātiem un citiem gaišiem cilvēkiem, pie kam ne katrreiz palīdzība bija naudas izteiksmē (piemēram, Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs palīdzēja ar telpām, datoru un speciālisti), izdevniecībā “Valtera un Rapa” klajā nācis krāšņs sējums. Ar neofīta dedzību to vizuāli izveidojuši Mākslas akadēmijas studenti no dizaina centra “Depo”. Vārdu sakot, katrs pūlējies pēc labākās sirdsapziņas. Tā kā grāmata iespiesta šobrīd prominentākajā tipogrāfijā “Jāņa sēta”, tad tas, ko paņemam rokā, ir patiesi tīkams.

Tagad par saturu. Krājums veidots trīsdaļīgs. Dominējošā daļa atvēlēta piecpadsmit zinātnē un sabiedrībā pazīstamu autoritāšu izjautāšanai, ko veikuši profesionāli žurnālisti. Cits interesantāk, cits – ne tik interesanti. Sastopamies ar tādām personībām kā spožais Imants Lancmanis, atraktīvais Juris Bojārs, ironiskais Pēteris Cimdiņš. Jāņa Stradiņa atbildes, kā parasts, komentārus neprasa. Bet ir arī tautā mazāk pazīstami, bet ne mazāk interesanti cilvēki, tādi kā astronoms Dainis Draviņš no Zviedrijas un ekonomists Juris Vīksniņš no ASV. Katra no piecpadsmit intervēto skats uz Latviju gadu tūkstoša beigās ir gana saistošs un izraisa pārdomas.

Otra, apjomā neliela daļa, ir trīs raksti: J. Stradiņa “Latvija – 20. gadsimta valsts”, P. Zvidriņa “Latvijas iedzīvotāji”, un klasiķes Annas Brigaderes apcerējums “Cīņa par garīgo Latviju”, uzrakstīts 1931. gadā, bet savu aktualitāti nav zaudējis arī pēc teju 70 gadiem.

Trešā daļa iepazīstina ar izciliem zinātniekiem un personībām, kuru vārdā nosauktas Latvijas Zinātņu akadēmijas balvas. Interesanta ir iecere veidot šo nodaļu uz ietonēta, krāsā atšķirīga papīra, ar zīmētiem portretiem, kur gan ne katrreiz sasniegta ideāla atbilstība oriģinālam, bet tā jau tas mākslā mēdz notikt.

Grāmatu noslēdz reklāmas, kuras lasītāju iepazīstina ar šī izdevuma finansiālajiem atbalstītājiem.

Visubeidzot pieminēšu to, ar ko grāmata iesākas – ar rakstnieka, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Zigmunda Skujiņa ievadu “Apziņas augumsvītras trešās tūkstošgades stenderē”, kura saīsinātu variantu ar autora atvēli publicējam 1999. gada pēdējā “Zinātnes Vēstneša” numura pirmajā lappusē.

Cik grāmata maksā? “Valtera un Rapas” grāmatnīcā – Ls 6,59, kā citās – nezinu teikt.

Z. Kipere

God. fiziķi un cien. fiziķes, dāmas

un kungi, kolēģi!

Jums ir dota iespēja būt krājumā “Kas ir kāds Latvijas fizikā”.

Jūsu lietas var iekļūt arī “Latvijas Fizikas vēsturisko liecību krātuvē”.

Lai tas notiktu, Jums tiek lūgti tikai divi darbiņi vai arī kāds no tiem:

l uzrakstīt paplašināto dzīves gājumu, kura paraugs ir dots, un/vai:

l atnest uz topošo Fizikas vēstures krātuvi Jums vairs nevajadzīgās personīgās lietas – dokumentus, fotoattēlus, grāmatas, žurnālus, rakstus, to uzmetumus, dienasgrāmatas, teorētiskā un/vai eksperimentālā darba pierakstus vai ierīces un citas piederīgas lietas, iepriekš saskaņojot to ar krātuves veidotāju Jāni Jansonu.

Ar iepriekšēju pateicību par atsaucību – Jūsu Jānis Jansons.

1999. gada 20. novembrī –

Latvijas Fizikas biedrības atjaunošanas 7. gadskārtā

Jāsniedz izsmeļošas atbildes uz visiem punktiem šādā secībā (ja kaut kas nav, tad atzīmēt):

1. Vārds, uzvārds, dzimtais uzvārds:

1.1. Dzimšanas datums un laiks (ja zināms);

1.2. Vieta;

1.3. Tautība;

1.4. Pilsonība;

1.5. Partijas piederība;

2. Tēva vārds, uzvārds, viņa tēva vārds:

2.1. Dzimšanas datums un laiks (ja zināmi);

2.2. Dzimšanas vieta;

2.3. Tautība;

2.4. Pilsonība;

2.5. Nodarbošanās;

3. Mātes vārds, uzvārds, dzimtais uzvārds:

3.1. Dzimšanas datums un laiks (ja zināmi);

3.2. Dzimšanas vieta;

3.3. Tautība;

3.4. Pilsonība;

3.5. Izglītība;

3.6. Nodarbošanās;

3.7. Miršanas dati (ja ir jau viņsaulē);

4. Skolas gaitas:

4.1. Pamatskolas(u) nosaukums(i);

4.2. Iestāšanās un beigšanas datumi;

4.3. Vidusskolas (u) nosaukums(i);

4.4. Iestāšanās un beigšanas datumi;

4.5. Mīļākie mācību priekšmeti;

4.6. Labākie skolotāji;

4.7. Sasniegumi mācībās, sportā, mākslinieciskajā pašdarbībā;

4.8. Piederība komjaunatnei, skautiem u.c. jaunatnes masu organizācijām;

5. Studijas;

6. Labākie pasniedzēji un personības veidošanas skolotāji;

7. Akadēmiskie un zinātniskie sasniegumi;

8. Publikāciju skaits (grāmatas, raksti žurnālos, publicētās tēzes, patenti), atzīmēt nozīmīgāko rakstu un citu darbu nosaukumus (pielikumā pievienot visu publikāciju – arī populārzinātnisko un metodisko, hronoloģisku sarakstu!);

9. Darba gaitas – laiki, vietas un ieņemamie amati;

10. Sabiedriski politiskās un mākslinieciskās aktivitātes;

11. Fiziskā kultūra un sports dzīves gājumā;

12. Vaļasprieks;

13. Ģimenes stāvoklis: laulātais(ie), bērni, mazbērni, mazmaz bērni, viņu dzimš.–mirš. dati, izglītība, nodarbošanās.

Atļauju minētās ziņas brīvi publicēt …………………. personīgais paraksts, datums, pasta adrese, tālruņa nr., e-pasta adrese.

Lūgums: Ja iespējams, rakstīt arī elektroniskā veidā; pievienot iespējamos fotoattēlus un nodot Jānim Jansonam – Latvijas Fizikas vēstures liecību krātuves veidotājam, adrese: LU CFI Ķengaraga 8, Rīgā, Latvijā, LV-1063; tālrunis – 7187511: fakss: +371 – 7112583; e-pasts: jansonsj@cfi.lu.lv

Augstskolas jubilejai veltīti izdevumi

Pirmais no darbiem ir Dr. habil. oec. profesora Pētera Guļāna “Kuģu virsnieku sagatavošanas ekonomiskā efektivitāte Latvijā”.¹ Izmantojot daudzus avotus (arī ekspertu un LJA absolventu aptaujas materiālus), autors pārliecinoši pierāda, ka kuģu virsnieku sagatavošana mūsu valstij ir visnotaļ ekonomiski izdevīga. Darbā ir arī ieteikumi par LJA finansiālo problēmu iespējamiem risinājumiem. Jāpiebilst, ka šis, Ekonomikas institūtā veiktais pētījums ir vērtīgs no metodikas un metodoloģijas viedokļa.

Otra darba “Jūrniecības izglītība Latvijā no 18. gs. II puses līdz mūs dienām” autors ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja galvenais speciālists Aigars Miklāvs². Veicot ilgstošu, vispusīgu arhīva materiālu izpēti, autors atklājis, ka jūrniecības izglītība Latvijas teritorijā sākusies jau pirms 210 gadiem. Tas ir agrāk nekā līdz šim bija zināms un, varam lepoties, – agrāk nekā daudzās pasaules valstīs, kas saistītas ar kuģošanu. A. Miklāvs pirmoreiz publicējis pārskatu par jūrniecības izglītības vēsturi Latvijā līdz LJA pirmajam izlaidumam 1994. g. 18. jūnijā. Darbu ilustrē oriģināli attēli un dokumentu fotokopijas un, protams, plašs avotu un literatūras saraksts.

Pašreiz izdošanai tiek gatavots izdevums par LJA pirmajiem desmit gadiem. Tikko izveidotā LJA Zinātnes padome sāk veidot augstskolas Zinātnisko rakstu pirmo numuru.

J. Štrauhmanis, Dr. habil., prof.,
LJA Zinātnes padomes priekšsēdētājs

Cik tad ir

Daļēji šādu informāciju var iegūt Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras Statistikas un novērtēšanas daļā. Tiesa, par to labprāt nerunā, tomēr slepenas šīs ziņas nav. 1999. g. 1. septembrī Latvijā bija 3218 pensionāru, kuru pensija pārsniedza Ls 200, jeb 0,5% no visu pensionāru skaita (skat. tabulu).

Vēl statistikai ir zināms, ka 1999. gadā valstī pavisam bija 70,2 tūkst. strādājošo pensionāru jeb 11% no pensionāru kopskaita.

Kā strādājošie pensionāri sadalās pēc pensiju lieluma, tas gan nav zināms, jo, kā raksta minētās daļas vadītāja, “VSAA nevar nodrošināt informāciju par strādājošiem pensionāriem, jo… kopš 1996. gada aģentūras datu bāzē nav aktualizēta informācija par strādājošiem pensionāriem”.

Kas ir tie 36 cilvēki, kuri saņem par 700 latiem lielāku pensiju un kādas nozares tie pārstāv, to nu gan aģentūra neizpaudīs, jo šādu ziņu konfidencialitāti nosaka likums par valsts statistiku.

Tālākie aprēķini jāizdara atbilstoši katra zinātnieka vai statistiķa hipotēzēm.

Latvijas vecuma pensionāru skaits pēc pensijas lieluma 01.09.1999.

O. Krastiņš,
Dr. habil. oec.

Paldies visiem par uzticību un sadarbību!