Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  10. jūlijs: 13 (200)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

ĪSTENIE LOCEKĻI – 4 vakances

Jānis BĒRZIŅŠ – LZA kor.loc. (1998), dz. 1941., Dr.habil.hist. (1997), LU Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks.

Tālavs JUNDZIS – LZA kor.loc. (1998), dz. 1951., Dr.habil.sc.pol. (1999), LZA Baltijas Stratēģisko pētījumu centra direktors.

Ivars LĀCIS – dz. 1949., Dr.habil.phys. (1993), LU profesors, LU rektors.

Dace MARKUS – LZA kor.loc. (1998), dz. 1950., Dr.habil.philol. (1994), LU profesore, LU Baltu filoloģijas nodaļas vadītāja, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas zinātņu prorektore.

Indriķis MUIŽNIEKS – LZA kor.loc. (1998), dz. 1953., Dr.habil.biol. (1997), profesors, LU Bioloģijas fakultātes dekāns, Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras vadītājs.

Uldis RAITUMS – LZA kor.loc. (1995), dz. 1940., Dr.habil.math. (1992), LU profesors, LU Matemātikas un Informātikas institūta vadošais pētnieks un laboratorijas vadītājs.

Rafails ROZENTĀLS – LZA kor.loc. (1997), dz. 1937., profesors, Dr.habil.med. (1972), Latvijas Nieru transplantācijas centra vadītājs.

KORESPONDĒTĀJLOCEKĻI

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa

Fizika – 1 vakance

Ruvins FERBERS – dz. 1946., Dr.habil.phys. (1992), LU Fizikas un matemātikas fakultātes Eksperimentālās fizikas katedras profesors.

Aleksejs KUZMINS – dz. 1968., Dr.phys. (1992), LU Cietvielu fizikas institūta pētnieks.

Enerģētika – 1 vakance

Pēteris ŠIPKOVS – dz. 1944., Dr.habil.sc.ing. (1993), profesors, LZA Fizikālās enerģētikas institūta Enerģijas resursu laboratorijas vadītājs.

Astronomija – 1 vakance

Māris ĀBELE – dz. 1937., Dr.phys. (1964), LU Astronomijas institūta vadošais pētnieks.

Edgars BERVALDS – dz. 1936., Dr.sc.ing. (1979), profesors, Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra direktors.

Informātika / matemātika – 1 vakance

Aivars ZEMĪTIS – dz. 1954., Dr.math. (1986), Kaizerslauternas (Vācija) universitātes zinātniskais līdzstrādnieks.

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa

Ķīmija – 1 vakance

Grigorijs VEINBERGS – dz. 1941., Dr.habil.chem. (1987), Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks.

Ģeoloģija – 1 vakance

Vitālijs ZELČS – dz. 1952., Dr.geol. (1993), LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors.

Materiālzinātnes – 1 vakance

Jānis GRABIS – dz. 1943., Dr.habil.sc.ing. (1999), RTU Neorganiskās ķīmijas institūta direktors, Plazmas procesu laboratorijas vadītājs.

Valdis KAĻĶIS – dz. 1937., Dr.habil.chem. (1998), LU Ķīmijas fakultātes docents.

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa

Arheoloģija – 1 vakance

Andrejs VASKS – dz. 1947., Dr.habil.hist. (1995), LU Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgdisciplīnu katedras vadītājs.

Valodniecība – 1 vakance

Brigita BUŠMANE – dz. 1939., Dr.habil.philol. (1993), LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece.

Filozofija – 1 vakance

Igors ŠUVAJEVS – dz. 1963., Dr.phil. (1995), LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks.

Pedagoģija – 1 vakance

Tatjana KOĶE – dz. 1955., Dr.habil.paed. (1999), LU asociētā profesore, LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta direktore.

ĀRZEMJU LOCEKĻI – 4 vakances

Maikls BRANČS (Michael Branch), Anglija – dz. 1940., profesors, PhD., Slāvu un Austrumeiropas studiju centra direktors (Londonā). Specialitāte – valodniecība un literatūrzinātne.

Georgs Pauls KREIŠMANIS (Kreishman), ASV – dz. 1946., Ph.D., Sinsinati Universitātes un Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes goda doktors. Specialitāte – ķīmija.

Jarls VIKBERGS (Jarl Wikberg), Zviedrija – dz. 1949., Ph.D., Upsalas Universitātes profesors. Specialitāte – medicīna un farmakoloģija.

Regīna ŽUKA, Izraēla – dz. 1936., Dr.habil.chem. (1977), profesore, Bar Ilan Universitātes Ķīmijas fakultātes pētniece. Specialitāte – ķīmija.

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS VĀRDBALVU KONKURSS 2001. GADAM

2001. gada janvārī tiks piešķirtas šādas LZA balvas:

Raiņa balva par izcilu radošu veikumu zinātnē vai kultūrā,

Edgara Siliņa balva fizikā,

Heinricha Skujas balva bioloģijas zinātnēs,

Jāņa Endzelīna balva latviešu valodniecībā, baltoloģijā.

Kandidātus Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu konkursam var izvirzīt LZA īstenie locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, universitāšu vai akadēmiju senāti vai domes. Iesniegtos darbus vērtēs katras balvas ekspertu komisija.

Izvirzot kandidātus balvai, ekspertu komisijai 1 eksemplārā iesniedzami šādi dokumenti:

1) izvirzītāja ieteikums,

2) izvirzītais darbs,

3) ziņas par autoru (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi un tālruni, personas kodu, elektroniskā pasta adresi,

4) autora parakstīta īsa iesniegtā darba anotācija latviešu valodā, darba nosaukums angļu valodā.

Balvas un zinātnisko darbu konkursa pamata piešķir maģistrantiem, doktorantiem vai jauniem pētniekiem ne vēlāk kā vienu gadu pēc maģistra vai doktora darba aizstāvēšanas. Konkursam var iesniegt darbus, kurus veicis viens zinātnieks, ja viņš iesniegšanas brīdī nav vecāks par 30 gadiem.

2001. gadā LZA piešķirs 9 balvas:

• fizikas, matemātikas un inženierzinātnēs – 3, no tām viena ir Ludviga un Māra Jansonu balva par labāko darbu fizikā;
• ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātnēs – 3, no tām viena ir Mārtiņa Straumaņa un Alfrēda Ieviņa balva par labāko darbu ķīmijā;
• humanitārajās un sociālajās zinātnēs – 3, no tām viena ir Zentas Mauriņas balva par labāko darbu literatūrzinātnē un filozofijā.

Balvas minimālais lielums ir Ls 100.-

Konkursā iesniedzamie dokumenti:

• motivēts LZA īstenā locekļa, zinātniskā institūta vai augstākās mācību iestādes senāta vai domes ieteikums, kurā dots īss konkursā iesniedzamā darba vērtējums un jaunā zinātnieka vispārējo zinātnisko aktivitāšu raksturojums;
• konkursa darbs, norādot uz titullapas institūta vai augstskolas nosaukumu, darba nosaukumu latviešu un angļu valodā, autora vārdu, uzvārdu, pilsētu, kur tas veikts, un gadu; uz titullapas jābūt norādei LZA jauno zinātnieku darbu konkursam;
• darba īsa anotācija (līdz 1 lpp.) latviešu valodā, kuru parakstījis autors;
• publicēto darbu saraksts (ja tādi ir);
• uzziņu lapa par darba autoru: vārds, uzvārds, dzimšanas gads un datums, personas kods, darba vieta, doktorantūra, maģistratūra vai to beigšanas gads, mājas un darba pilnas adreses un telefoni, elektroniskā pasta adrese.

Konkursā iesniegtos darbus vērtē LZA Senāta ievēlētās ekspertu komisijas. Godalgotie darbi glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, pārējos izsniedz autoriem atpakaļ.

Konkursa ekspertu komisijas izvirza labākos no iesniegtajiem darbiem reflektēšanai arī uz LZA un “Grindeks” un LZA un “Aldara” jauno zinātnieku konkursu balvām.

Materiāli iesniedzami LZA Zinātniskajā sekretariātā, Akadēmijas laukumā, 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524, vai attiecīgo zinātņu nodaļās (tālruņi uzziņām 7223931, 7223633, 7220725, 7225889) līdz 2000. gada 31. oktobrim.

A. Siliņš,
LZA ģenerālsekretārs

Balvas informātikā

Kopš 1999. gada šis ir kopīgs DATI grupas, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” apbalvojums. Šogad šīs prestižās balvas informāciju tehnoloģijā (IT) pasniegšanas ceremonija notika jau trešo reizi.

1998. gadā Zelta medaļu saņēma Jānis Gobiņš (Vācija), kurš ar savu pieredzi Eiropas programmatūras tirgū deviņdesmito gadu sākumā radīja iespēju latviešu programmētājiem uzsākt darbību Rietumu tirgū, un “Latvijas pasta” ģenerāldirektors Aivars Droiskis.

1999. gadā balvas tika piešķirtas LU profesoram Jānim Bārzdiņam un VID Informātikas pārvaldes direktoram Andrim Anspokam.

Par 2000. gada Zelta medaļas “Par ieguldījumu Latvijas informatizācijas procesā un informatīvās sabiedrības veidošanu” laureātiem kļuvuši: zinātnē – habilitētais tehnisko zinātņu doktors, profesors Jānis Osis un praksē – datorzinātņu doktors, docents Māris Treimanis.

15. jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijā balvu pasniedza Mārim Treimanim, ne tikai cildinot viņu par paveikto, bet vēlot arī sekmes “Unibankas” viceprezidenta krēslā.

Profesors Jānis Osis tobrīd atradās zinātniskā seminārā Francijā. Taču tas nekavēja klātesošos cildināt “informātikas nozares patriarhu” ar vissiltākiem vārdiem.

LZA, a/s “Dati” un LIF mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” 2000. gada balvas laureāti

Jānis Osis – LZA goda loceklis (1998), Dr.habil.sc.ing. (1972), profesors, RTU Lietišķās datorzinātnes profesoru grupas vadošais pētnieks. Nodarbojas ar topoloģisko modelēšanu ar lietojumiem tehniskajā un medicīniskajā diagnostikā, objektorientētu sistēmu analīzi, modelēšanu, projektēšanu. Kopš 1958. gada pedagoģiskā darbība saistīta ar RTU, pēdējos gados lasījis kursus “Objektorientēta sistēmanalīze”, “Topoloģiskā modelēšana”, “Hibrīdu sistēmas”, “Valodas ADA iespējas”. Vada Lietišķo datorzinātņu maģistratūras zinātnisko laboratoriju, maģistrantu darbus. Bijis viesprofesors Kalifornijas (ASV), Paderbornas (Vācija), Linčepingas (Zviedrija), Padovas (Itālija), Klermonferānas (Francija), Varvīkas (Anglija), Jiveskiles (Somija) universitātēs. Publicējis vairāk nekā 160 zinātniskus darbus, tai skaitā 7 monogrāfijas.

Saņem piemiņas medaļu un stipendiju par mūža devumu datorzinātnēs un informātikā.

Māris Treimanis – Dr.sc.comp. (1992), LU Datorikas nodaļas vadītājs, SIA “Datorikas institūts” projektu vadītājs un direktors tehnoloģijas jautājumos, pašreiz – “Unibankas” viceprezidents. Vadījis projektu “Latvijas izglītības informatizācijas sistēma”, bijis sistēmu analītiķis, projektētājs un projekta vadītājs CAS/SE rīks IS Tehnoloģija Latvijas bankai, Valūtas operāciju informatīvai sistēmai Latvijas bankai u.c.

Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Ralfs Ekmanis	Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš (vidū), LZA ārzemlu loceklis Sergej Fjodorovs un LZA īstenā locekle Vera Rudzīte

• 27. jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēdē noklausījās LZA korespondētājlocekļa R. Rozentāla zinātnisko ziņojumu “Nieru transplantācijas problēmas Latvijā”, kā arī akad. J. Stradiņa informāciju par LZA jauno locekļu kandidātiem. Sēde notika Lielupē Zinātnes namā, kura darbība arī bija viens no apspriežamajiem jautājumiem. Senāts nolēma piešķirt Latvijas Zinātņu akadēmijas Atzinības rakstu LZA īstenajai loceklei Emīlijai Gudriniecei par izcilu mūža veikumu organiskajā ķīmijā un kvalificētu ķīmiķu – organiķu sagatavošanā. Apsveicam!

LZA goda doktora diplomu saņem

Andris Saltups

Profesors Andris Saltups ir privātā hospitāļa Kabrini Medicīnas Centrs Melburnā kardiologs-konsultants un kardiologs Invazīvās kardioloģijas centrā Monešas universitātē Melburnā, Austrālijā. Kopš 1998. gada profesora vadībā veiktas vairāk kā 600 angioplastijas.

Augstāko medicīnas izglītību prof. A. Saltups ieguvis Melburnas universitātē, ar izcilību to absolvējot un iegūstot zinātniskos grādus M.B; B.S. bioloģijā, anatomijā, patoloģijā un medicīnā. Turpmāko studiju gaitā iegūti šādi zinātniskie grādi: MRACP (1964), FRACP (1971), FACC (1976).

1986. gadā prof. A. Saltups ievēlēts par Amerikas Sirds asociācijas starptautisko locekli. Profesors ir Austrālijas un Jaunzēlandes Kardiologu biedrības biedrs un Mayo Kardiovaskulārās biedrības biedrs.

Pēc Melnburnas Universitātes beigšanas A. Saltups darba gaitas sācis kā jaunākais rezidents Melburnas Karaliskā hospitālī, vēlāk kā rezidents strādājis Melburnas Karaliskā Bērnu hospitālī. No 1963. gada līdz 1968. gadam darbs Prinča Henrija hospitālī Melburnā. Savas zināšanas A. Saltups padziļinājis, kopš 1968. gada strādājot ASV – Mayo klīnikā Minesotā un Čikāgas universitātes Medicīnas departa mentā.

Pēc atgriešanās Austrālijā 1970. gadā profesors strādā par kardiologu Prinča Henrija hospitālī Melburnā, kļūstot par kardiologu vienības direktoru laikā no 1973. gada līdz 1991. gadam.

No 1980. gada līdz 1991. gadam prof. A. Saltups, strādājot par Sirds kateterizācijas laboratorijas direktoru Prinča Henrija hospitālī, veicis vairāk nekā 12 000 kateterizācijas procedūru (tajā skaitā 9000 koronāro arteriogrammu), 2 500 PTCA un 200 ilgstošas darbības sirds stimulatoru implantācijas.

Profesoram A. Saltupam ir vairāk kā 25 gadu pieredze studentu, doktorantu un medmāsu apmācībā. Kopš 1978. gada profesors ir apmācības vadītājs FRACP grāda iegūšanai kardioloģijā un kopš 1991. gada invazīvās kardioloģijas apmācības vadītājs Monešas universitātes Medicīnas centrā.

Kā lektors starptautiskos simpozijos profesors viesojies daudzās valstīs, to starpā arī Latvijā: 1996. gadā kā instruktors kursos par koronāro stentēšanu Latvijas kardioloģijas centrā AML P. Stradiņa klīniskā slimnīcā un 1998. gadā kā vieslektors 1. Baltijas invazīvās kardioloģijas simpozijā, vadot apmācību par PTCA un stentēšanu.

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns

Par celulozes rūpnīcas projekta
plusiem un mīnusiem

Referāts Latvijas inteliģences 36. konferencē, kas š.g. 16. jūnijā notika Latvijas Zinātņu akadēmijā

Kaut arī mans vērtējums par celulozes rūpnīcas projektu atšķiras no šeit dzirdētā, tomēr saskatu tajā divas pozitīvas iezīmes:

1) tas orientēts uz valstij nepieciešamo ārējo investīciju piesaisti;

2) ārējās investīcijas iecerēts piesaistīt jauna uzņēmuma būvniecībai, tas atšķiras no līdzšinējās prakses – esošo uzņēmumu pārdošanas ārzemniekiem.

Diemžēl vispārējā eiforijā tiek aizmirsts elementārs jautājums: ko (cik daudz) Latvija iegūs un ko tā zaudēs uzņēmuma darbības laikā? Paradoksāli ir tas, ka valdība, sankcionējot gigantiska projekta realizāciju, neprasa veikt tā vispusīgu analīzi atbilstoši pasaulē zināmajai praksei SWOT (Strenghts, Weaknessas, Opportunities, Threats) analysis, tulk. SVID (stiprās un vājās īpašības, ieguvumi un draudi). Tas rada izbrīnu arī tādēļ, ka šāda prasība tiek izvirzīta attiecībā uz citiem sīkiem projektiem.

Konkrētajā gadījumā nepieciešama ekonomiskās lietderības neatkarīga ekspertīze. Paša šī gigantiskā uzņēmuma pienesums iekšzemes kopprodukta pieaugumā ir vairāk nekā pieticīgs (1,9%). Šķiet, tādēļ, lai padarītu to pievilcīgāku, tiek minēti fantastiski skaitļi par objekta radīto multiplikatīvo efektu, kas izpaudīšoties kopprodukta pieaugumā citās tautsaimniecības nozarēs. Atsevišķu ministriju veiktie aprēķini šajā jomā (uz kuriem atsaucas projekta iniciatori) jāvērtē kritiski tādēļ, ka ierēdņi savos secinājumos nevar nerēķināties ar iestādes politiskā vadītāja viedokli, bet pēdējiem ārējo investīciju piesaiste ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem (sk. Ministru kabineta programmatisko deklarāciju). Ekspertīzi nevar aizstāt ābeces patiesību daudzbalsīga atkārtošana, ka eksportēt koksnes dziļas pārstrādes produktu ir izdevīgāk nekā apaļkoksni.

Svarīga ir vērtēšanas kritēriju izvēle. Par tādu bieži vien aplam tiek uzskatīts investīciju apjoms. Tas nekritiski pārņemts no starptautiskajiem salīdzinājumiem, kas raksturo ārējā kapitāla ieplūdi atsevišķās valstīs. Jāteic, ka arī šī informācija, atsevišķi ņemta, nesniedz pietiekami precīzu ainu, jo neparāda ārējā kapitāla lomu kopējā valstī funkcionējošajā pamatkapitālā. No investīcijas importētājas valsts viedokļa lielākas investīcijas nebūt nenozīmē lielāku ieguvumu. Investīcijas, īpaši ārējās, nav un nedrīkst būt pašmērķis. Īstenībā tās ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai radītu materiālos nosacījumus mūsu galvenā resursa – darbaspēka – efektīvai izmantošanai.

Iedzīvotāju labklājības līmenis tieši ir atkarīgs no tā, cik pilnīgi un efektīvi tiek izmantots šis resurss. Citi, arī koksne, lai cik paradoksāli tas liktos, ir tikai līdzekļi, ar kuru palīdzību tiek radīti nosacījumi darba resursu kā pievienotās vērtības galvenā avota efektīvai izmantošanai.

Vispārējā gadījumā investīciju efektivitātes kritērijs ir pievienotā vērtība (PV). Tas tomēr modificējams gadījumā, kad darīšana ir ar ārējām investīcijām. Raugoties no tās importētājas valsts viedokļa, svarīga ir nevis visa PV, bet tikai tā daļa, kas paliek valstī.

PV veido četras faktoru grupas: darba izmaksas (nodarbināto atalgojums un ar to saistītie nodokļi), kapitāla izmaksas (amortizācija), tā sauktie pārējie nodokļi un peļņa (pirms nodokļiem). Ārējo investīciju gadījumā valstī paliek tā pievienotās vērtības daļa, kuru radījis rezidentu darbs un daži sīki nodokļi. Piesaistītā kapitāla radītā daļa nonāk investora īpašumā. Ja viss kapitāls pieder tam, arī peļņa sākotnēji ir tā īpašums.

PV sadale starp valsti un ārējo investoru ir atkarīga galvenokārt no darba izmaksu un kapitāla izmaksu attiecībām jeb, citiem vārdiem, no uzņēmuma kapitāla ietilpības rādītāja. Attiecinot kapitāla izmaksas uz darbaspēka izmaksām, celulozes ražošanā tās būs vismaz 45–50 reizes lielākas nekā, piemēram, biroja tehnikas un datoru vai medicīnas un citu precīzu instrumentu izgatavošanas nozarēs Latvijā. No tā izriet, ka Latvijai nebūt nav vienalga, kādās nozarēs ienāk ārējās investīcijas. Celulozes rūpnīcas gadījumā no visas pievienotās vērtības Latvijā paliks tikai daļa. Tās lielums ir atkarīgs no uzņēmuma īpašuma formas: pilnīgi pieder ārējiem investoriem vai ir jaukta kapitāla uzņēmums, kurā ir arī Latvijas daļa.

Sabiedrības dibināšanas dokumentos paredzēts sākotnēji to veidot kā jaukta kapitāla uzņēmumu, kurā Latvijai pieder 33% akciju kapitāla. Tas teorētiski paver iespēju saņemt daļu peļņas dividenžu veidā. Latvijas ieguldījums akciju kapitālā iecerēts, atdodot rūpnīcas īpašumā 150 tūkst. hektāru tagad valstij piederošo mežu. Iespēju saņemt dividendes aizēno divi būtiski apstākļi.

Pirmais. Dividenžu lielumu noteiks nevis Latvija, bet ārējie partneri, kuriem uzticēta arī celulozes realizācija. Tas paver tiem iespēju produkcijas realizācijas cenu veidot tā, lai uzlabotu savu galveno uzņēmumu darbības efektivitāti. Šāda varianta varbūtību palielina apstāklis, ka akciju sabiedrības lemjošajās institūcijās nospiedošais pārsvars (skaitliski un arī intelektuāli) būs ārējiem investoriem, un tie veidos arī uzņēmuma vadības komandu.

Otrais. Jautājums par to, cik ilgi Latvijas valsts paliks uzņēmuma līdzīpašniece. Īpašuma attiecību pārveides virzība Latvijā, un ne tikai te, neapstrīdami pierāda, ka piedāvātais risinājums uzlūkojams tikai kā pārejas, pagaidu modelis. Pēc kāda laika, tāpat kā citu, arī šī objekta valstij piederošās daļas tiks pārdotas (privatizētas). Ir loģiski, ka pārējie akcionāri, izmantojot pirmpirkuma tiesības, kļūs par objekta vienīgajiem īpašniekiem. Visdrīzāk tas notiks tad, kad būs dzēsts kredīts un radīsies reāla iespēja akciju īpašniekiem saņemt dividendes. Kredīta atdošanas periods varētu būt 5–6 gadi pēc normālas darbības sākuma. Reaģējot uz šādu sabiedrībai nepievilcīgu prognozi, projekta virzītāji iesaka minēto valsts daļu nodot akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži”. Tas būtu pieņemams risinājums, gan ar nosacījumu, ka pati šī akciju sabiedrība nākotnē netiks privatizēta. Diemžēl tādas garantijas nav.

Tādēļ jāapsver arī mazāk pievilcīga, bet reāli vairāk iespējama situācija, ka uzņēmums pilnīgi pieder ārējiem investoriem. Latvijā reāli paliks tā daļa, ko veidos strādājošo darba samaksa un ar to saistītie nodokļi, kā arī tā sauktie pārējie nodokļi.

Viens no ieguvumiem varētu būt uzņēmuma ienākuma nodoklis. Diemžēl iegūt to no kapitālietilpīgiem uzņēmumiem var tikai ārkārtīgi augstas rentabilitātes gadījumos, jo, aprēķinot apliekamo ienākumu, tiek piemērota pamatlīdzekļu nolietojuma likme divkāršā apmērā. Tas nozīmē, ka no peļņas pirms ienākuma nodokļa jāatskaita, bez tās, kas jau iekļauta ražošanas izmaksās, vēl viena pamatlīdzekļu nolietojuma summa (130–140 milj. ASV dolāru). Tikai ļoti labvēlīga celulozes tirgus apstākļos Latvijai rodas iespēja saņemt uzņēmuma ienākuma nodokli un nedaudz palielināt tās daļu.

Aprēķini rāda, ka no ārējās tirdzniecības ieguvuma, kas veidosies, papīrmalkas vietā eksportējot celulozi, Latvijā varētu palikt mazāk par 10 procentiem. Ja uzņēmumam piešķirs brīvās ekonomiskās zonas statusu, Latvijas daļa samazināsies līdz 6,2 procentiem. Jāpiebilst, ka šīs attiecības veidojas, aprēķinos izmantojot pirmsprojekta pētījumā paredzēto nesamērīgi augsto darba samaksas līmeni. Reāli tas daudz neatšķirsies no tā, kāds veidosies citās līdzīgās nozarēs, tādēļ būs daudz zemāks un Latvijas ieguvums – attiecīgi ievērojami mazāks.

Tā kā visu ražoto celulozi eksportēs, Latvija nevar cerēt uz ieguvumu no pievienotās vērtības nodokļa. Rezultātā Latvijas tiešo finansiālo ieguvumu veidos uzņēmumā strādājošo darba samaksai izlietotās summas un sīkie nodokļi.

Attiecībā uz mežu īpašnieku cerībām palielināt ienākumus jāsaprot, ka celulozes rūpnīca nebūs labdaris. Izejvielas tā iepirks nevis saskaņā ar projekta sagatavošanas laikā dotajiem solījumiem, bet tikai par pieejamo minimālo cenu izejvielu tirgū. Rūpnīcas novietojums Latvijas austrumu daļā veicinās papīrmalkas importu no kaimiņvalstīm, palielinot konkurenci, uzturēs zemas cenas.

Arī koksnes pārstrādes uzņēmumu atkritumu izmantošanas reālo daudzumu veidos nevis projektā ierakstītie solījumi, bet šī resursa pircēja un pārdevēja ekonomiskā izdevīguma sakritība. Ja celulozes rūpnīca būs vienīgais šo atkritumu pārstrādātājs, cena būs zema.

Mums vajadzīgas nevis jebkuras investīcijas, bet tādas, kas rada relatīvi daudz jaunu darba vietu un rezultātā lielāku to pievienotās vērtības daļu, kas paliek valstī. Celulozes rūpnīca tāda nav. Latvijas problēma ir mērķtiecīgas stratēģijas trūkums tautsaimniecības attīstībā, īpaši ārējo investīciju piesaistes jautājumu risināšanā. Nevar sasniegt Latvijai izdevīgu risinājumu, balstoties uz iluzoriskām cerībām, turklāt padevīgi izdabājot investoru prasībām.

* P. Guļāna referāts publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 2000. g. 23. jūnijā. Šo jautājumu prof. P. Guļāns iztirzāja arī Latvijas Zinātnieku savienības kongresā š. g. 5. maijā.

Latvijas Zinātnieku savienībā

Divās Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēdēs galvenā uzmanība bija pievērsta mūsu organizācijas darbības aktivizēšanai, lai LZS atkal pazītu, bet, protams, necerot uz tādu atbalstu kā 90. gadu sākumā. Bet lai organizācija darbotos, pirmkārt, jāstrādā tās vadībai. Otrkārt, mūsu organizācijai jābūt pievilcīgai jaunajiem zināt niekiem un, protams, vajadzīgai mūsu valsts visu paaudžu zinātniekiem.

Tāpēc pirmajā sēdē 31. maijā viens no pamatjautājumiem bija katra valdes locekļa “rūpju” loka (jeb zināmu pienākumu) noteikšana. Pateicoties visu valdes locekļu patiesai atsaucībai, šis jautājums atrisinājās ātri (tas gan negarantē aktīvu darbību, jo esam sabiedriska organizācija ar ļoti mazu naudas maciņu).

Un, tātad, LZS valdes locekļu rūpju lokā būs šādi uzdevumi:

Jānis Štrauhmanis – LZS un valdes darba vadība, kā arī atbildība par “Zinātnes Vēstnesi”,

Uldis Raitums – valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa (2001.g. augustā) organizēšanu,

Aina Blinkena – saistība ar Radošo savienību padomi, zinātnes popularizēšana, par šo problēmu rūpēsies arī Emīlija Gudriniece,

Imants Gronskis un Aivars Āboltiņš rūpēsies par LZS sadarbību ar jaunajiem zinātniekiem, semināru un konferenču organizēšanu mūsu zinātnes jaunajai paaudzei,

Uldis Grāvītis – saistība ar Augstākās izglītības padomi un Latvijas augstskolu profesoru asociāciju, kā arī kopā ar Juri Robertu Kalniņu īpaša rūpe par zinātnes problēmām augstskolās,

Jānis Kristapsons – saistība ar LZA vadību, LZS aktualitāšu ievietošana internetā.

Valde pieņēma lēmumu par LZS iestāšanos Nevalstisko organizāciju centrā, tas dos papildus iespējas paplašināt mūsu pazīstamību, bet, galvenais, jaunas iespējas darbības paplašināšanai.

LZS kongresā izskanēja priekšlikums ap spriest īpašā konferencē celulozes rūpnīcas būves pamatotību, bet valdes locekļu domas par šo ierosinājumu dalījās. Tika nolemts minēto priekšlikumu skatīt LZS padomē septembrī.

Pēc U. Grāvīša priekšlikuma novembrī notiks LZS un Latvijas augstskolu profesoru asociācijas valžu kopīga sēde.

Valde ieteica II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa orgkomitejas sastāvam U. Raitumu, R. Bebri, J. Štrauhmani, kongresa programmas komitejā – I. Gronski un R. Bebri, bet rīcības grupā – U. Raitumu un A. Āboltiņu. Kongresa organizācijas komiteju jāapstiprina LZA vadībai.

14. jūnijā notika otrā valdes sēde, kurā no valdes sekretāres-grāmatvedes pienākumiem pēc pašas vēlēšanās tika atbrīvota Inese Kupča. Vēlreiz gribu pateikt lielu paldies par lielo veikumu LZS darbības organizēšanā.

No 19. jūnija grāmatvedes pienākumus veic Anita Draveniece (viņas pamatdarbs ir turpat akadēmijas augstceltnē, 328. istabā, tālr. 7 227391), bet sekretāres pienākumus tagad veic Linda Draveniece (pirmdienās no 14 līdz 17 LZS telpā 611.a. istabā). LZS biedru naudas var kārtot jebkurā darba dienā, iepriekš sazinoties pa tālruni.

Š.g. oktobrī LZS un Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola organizēs semināru “Zinātne privātajās augstskolās”.

Nākošā LZS valdes sēde notiks augusta otrajā pusē un atgādinu, ka visas sēdes ir atklātas.

Jānis Štrauhmanis,
LZS valdes priekšsēdētājs

Šefīldas Universitātē:
akadēmiskās apmaiņas vizītes rezultāti

Šogad kārtējo reizi strādāju profesora Roberta Pūla (Robert K. Poole) vadītajā laboratorijā Šefīldas Universitātē, kur pētīju fakultatīvi aerobās etanolsintezējošās baktērijas Zymo monas mobilis elpošanas ķēdi. Darbs pie šīs baktērijas respiratorā (elpošanas) metabolisma un enerģētikas mūsu laboratorijā LU MBI turpinās jau vairāk nekā desmit gadus, ietverot sevī gan sadarbību ar Julihas Pētījumu Centra Biotehnoloģijas institūtu Vācijā, gan arī vairākas manas darba vizītes Šefīldā. Mūsu noturīgās intereses pamatā ir Zymomonas elpošanas mīklainā loma šīs baktērijas dzīvē: visas baktērijas, kurām ir elpošanas ķēde, gaisa skābekļa klātbūtnē aug labāk, jo spēj no barības vielām iegūt vairāk enerģijas, taču mūsu pētījumu objekts uzvedas gluži pretēji – tas aug sliktāk. Skaidrs, ka lai izprastu Zymomonas elpošanas ķēdes fizioloģisko lomu un paradoksālās regulācijas īpatnības, vispirms obligāti nepieciešams izpētīt tās struktūru. Tieši ar to, izmantojot galvenokārt spektroskopiskās metodes, nodarbojos gan šīs, gan savu iepriekšējo vizīšu laikā.

Mūsu sadarbībai piemīt abpusēji izdevīgas simbiozes raksturs. Es ārkārtīgi daudz gūstu metodiski. Profesors Pūls ir pasaules mēroga autoritāte baktēriju rspiratorā metabolisma un elpošanas ķēdes komponentu pētījumos, bioenerģētikas klasiķa Britona Čānsa (Britton Chance) skolnieks. Viņa laboratorijā ir pieejama pirmklasīga, moderna, specializēta spektroskopiskā aparatūra, kas domāta tieši elpošanas ķēdes komponentu (citohromu) studijām. Protams, biofizikālās metodes šeit tiek efektīvi apvienotas ar molekulāri ģenētiskajām. Taču ne jau molekulārā bioloģija padara šo laboratoriju unikālu – molekulārās klonēšanas metožu “džentlmeņa komplekts” patlaban pieejams burtiski katrā normālā vidusmēra mikrobioloģiskā laboratorijā. Tā ir veiksmīgā ģenētikas un bioķīmijas metodiskā arsenāla sasaiste ar elpošanas ķēdes spektroskopiju un, protams, atbilstošā pieredze, “know-how”. Tas padara prof. Pūla laboratoriju par “svētceļojumu” objektu citohromu pētniekiem no visas pasaules: Meksikas, Krievijas, Francijas, Ķīnas, Dānijas, Jaunzēlandes, Dienvidkorejas, Brazīlijas, utt., protams, arī no daudzām Apvienotās Karalistes universitātēm. Ieguldījums no mūsu puses – intriģējoša problēmsituācija un interesants objekts, ar kuru profesors agrāk nav saskāries. Līdz šim mūsu sadarbības rezultātā radušās divas publikācijas, bet pēdējā vizīte deva materiālu trešajai, pie kuras patlaban strādājam. Nešaubos, ka mūsu zinātniskā sadarbība nākotnē turpināsies.

Gribu sirsnīgi pateikties gan Londonas Karaliskajai biedrībai, gan Latvijas Zinātņu akadēmijai par radīto iespēju strādāt Šefīldas Universitātē. Pašreizējās Latvijas zinātnes (ne)finansēšanas politikas apstākļos šādas vizītes ir vienīgā iespēja pilnvērtīgi turpināt pētījumus.

Uldis Kalnenieks, Dr. biol.,
Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents,
Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta
Mikroorganismu bioeneģētikas laboratorijas vadītājs

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas
komisijas vadītājs

Femme fatale

Sauksim viņu par Vilhelmīni, tajā no četriem kristītajiem vārdiem, kādā Kurzemes pēdēja hercoga Pētera Bīrona vecākā meita šeit, Latvijā, ir labāk pazīstāma. Čehijā viņu pazīst kā Sagānas hercogieni Katrīnu. Galu galā, vai nav viena alga, kur kā viņu sauc, ja viņa ir un paliek tā brīnišķā, apjūsmotā, neskaitāmiem cildinājumiem un mīlestības apliecinājumiem apveltītā femme fa tale – liktenīgā sieviete. Vīnē, Berlīnē, Prāgā, Parīzē, Romā, nemaz nerunājot par Sagānu, Nāhodu, Ratiboržici. Savā vasaras mītnē Ratiboržices pilī viņa cienāja ar pusdienām Krievijas caru Aleksandru I, kurš bija iegriezies pa ceļam uz tikšanos ar Austrijas kancleru Meternihu, starp citu – vēlāko Vilhelmīnes mīļāko, lai vienotos par kopējiem plāniem pret Napoleonu. Skaistākā, bagātākā, gudrākā sieviete Viduseiropā. Vai šiem epitetiem nevajadzētu pievienot arī – nelaimīgākā? Skaidra galva, nemaldīga intuīcija un politiska tālredzība, kuras dēļ viņas padoms Meterniham nepieciešams arī tad, kad kvēlās mīlas jūtas jau sen klāj auksti pelni. Un… divas nepārdomātas, pārsteidzīgas laulības, no kurām jāatpērkas ar prāvu naudas summu, noliegts vienīgais (ārlaulības!) bērns, kuru nekad vairs neizdodas atgūt, pēdējā laulība, kur vīram lemta viņas piļu pārvaldnieka loma, jo, pārejot Romā katoļu ticībā, baznīcas priekšā spēkā ir tikai pati pirmā laulība. Kaislīgas mīlestības (ne uz vīriem), spoži saloni, lomas amatieru teātros un arī lielajā politiskajā teātrī, kur daiļas un gudras sievietes talantīgi spēlē kaklus, kas groza valsts vareno galvas. Tas viss piederas pie 18. gadsimta beigām un 19. gadsimta pirmās puses, kad pie Eiropas debesīm spoži spīdēja pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona brīnišķīgās sievietes – sieva Doroteja un meitas Vilhelmīne, Paulīne, Johanna un pastarīte Doroteja, gan dzimusi ne no Pētera, bet poļu grāfa Batovska, taču Pētera pieņemta un mīlēta. Viņas visas, ieskaitot Vilhelmīnes tanti, hercogienes Dorotejas pusmāsu Elīzu fon der Reki, kura,aizmukusi no robustā Jaunpils Reķa, dzīvoja Eiropā kā pazīstama rakstniece, savā ziņā bija femme fatale. Vecākās meitas bijušais vīrs kļūst par pēc kartas nākamās meitas ārlaulības bērna tēvu, bet mātes pēdējā lielā mīlestība Taleirāns savu karjeras un mūža izskaņu pavada kopā ar jaunāko meitu. Cik viss saprotams pēc divsimt gadiem!

Autore lasītāju pārdomām iemet arī tādu odziņu, kā pāris reizes itin kā nevilšus piemin, ka Pētera Bīrona māte varbūt nemaz nav bijusi Benigna, bet gan pati Kurzemes hercogiene Anna Ivanovna, vēlākā. Krievijas cariene Anna I, kura favorītam Ernstam Bīronam bija izprecinājusi savu galmadāmu. Aiz ko tad mazā Pēterīša krusttēvs bija pats krievu cars Pēteris Lielais un hercoga Pētera pēdējā miteklī Sagānas pilī pie sienas karājās Annas Ivanovnas portrets? Uzzinot par toreizējām asprātīgajām ārlaulības bērnu maskēšanas metodēm, tik tiešām varētu arī tam noticēt. Pie tam to autore nav izdomājusi pati, bet atsaucas uz Bīronu biogrāfu.

Atmiņas, dienasgrāmatas, vēstules, tostarp arī daudzi desmiti mīlestības vēstuļu – uz šī dokumentālā pamata būvēta aizraujošā “Sagānas Katrīnas” ēka, ar kuru derētu iepazīties katram, kas šovasar nodomājis apmeklēt hercogam Pēterim Bīronam vēltīto izstādi Rundāles pilī.

Vēl tikai jāpiebilst, ka grāmatu ir rakstījusi sieviete par sievieti. Apbrīnodama, izprazdama, līdzi juzdama, kā to spēj tikai sieviete.

Latvijas Universitātes Bioloģijas zinātņu nozares 1. promocijas padome 2000. g. 14. jūnija sēdē piešķīra bioloģijas doktora (Dr. biol.) zinātnisko grādu Latvijas valsts mežu dienesta vecākajam referentam medību jautājumos Jānim Ozoliņam bioloģijas nozares zooloģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Ūdrs Lutra lutra (L., 1758) saldūdeņu un to piekrastes ekosistēmās Latvijā”.