LZA sākumlapa

IZCILIE LATVIJAS ZINĀTNIEKI, KURU VĀRDĀ
NOSAUKTAS LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS BALVAS

Eižens ĀRIŅŠ Alfrēds IEVIŅŠ Vilis PLŪDONIS Arveds ŠVĀBE
Kārlis BALODIS Ludvigs JANSONS Jānis RAINIS Gustavs VANAGS
Pīrss BOLS Māris  JANSONS Edgars SILIŅŠ Tālivaldis VILCIŅŠ
Fricis BRĪVZEMNIEKS Arvīds KALNIŅŠ Heinrichs SKUJA Alfrēds VĪTOLS
Frīdrihs CANDERS Paulis LEJIŅŠ Marģers SKUJENIEKS
Teodors CELMS Zenta MAURIŅA Pauls STRADIŅŠ
Jānis ENDZELĪNS Kārlis MĪLENBAHS Mārtiņš  E. STRAUMANIS

 

 

Eižens ĀRIŅŠ (1911—1987) — matemātiķis, viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš 50. gados Latvijā pievērsies datortehnikai. Beidzis Latvijas Universitāti (1946). 1959. gadā organizējis Latvijā pirmo Skaitļošanas centru (tagad Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts), līdz 1978. gadam bijis tā direktors. Zinātniskais darbs saistīts ar deskriptīvo funkciju teoriju, vēlāk arī ar daļēji mainīgo funkciju teoriju. 50. gadu otrajā pusē vienlaikus ar vēl neierasto datoru apguvi un to iespēju teorētisku analīzi veicis arī pētījumus pašorganizējošos sistēmu izveidē. Daudz nodarbojies ar dažādu tautsaimniecības nozaru automatizētās vadības sistēmu praktisku izstrādi.
LZA Eižena Āriņa balva datorzinātnēs un to pielietojumos iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

LZA Eižena Āriņa balvas laureāts 2000.gadā ir R.M.Freivalds.

Uz sākumu

 

Kārlis BALODIS (1864–1931) — plaša profila tautsaimniecības speciālists, kurš savos darbos pamatojis daudzas jaunas ekonomiskas teorijas, īpaši akcentējot “valsts kapitālismu” (viņa grāmata “Nākotnes valsts” nākusi klajā daudzos izdevumos un ietekmējusi pasaules ekonomisko domu). Pirmā pasaules kara laikā Vācijā izstrādājis pārtikas produktu racionēšanas (“kartīšu”) sistēmu. Pazīstami arī viņa darbi statistikā un demogrāfijā, piemēram, par mirstības analīzi Krievijas impērijā. Bijis Latvijas Saeimas deputāts, izvirzījis drosmīgas idejas par Latvijas tautsaimniecības nākotni.
LZA Kārļa Baloža balva tautsaimniecībā iedibināta ar LZA Senāta 1993.gada 23.novembra lēmumu.

LZA Kārļa Baloža balvu saņēmuši N. Balabkins (1994), P. Zvidriņš (1996), O.Krastiņš (1998).

Uz sākumu

 

Pīrss BOLS  (1865—1921) — izcilākais matemātiķis, kurš dzīvojis un strādājis Latvijā. Beidzis Tērbatas universitāti (1887). Kopš 1895. gada Rīgas Politehnikuma un Rīgas Politehniskā institūta, bet 1919.—1921. gadā Latvijas Universitātes profesors. Ievērojami darbi diferenciālvienādojumu stabilitātes un invariantu teorijā, kā arī debesu mehānikā. Licis pamatus kvaziperiodisko funkciju teorijai, pierādījis  teorēmu par nekustīgā punkta eksistenci un tagad atzīts par vienu no nekustīgā punkta principa autoriem (Bola—Brauera princips).
LZA Pīrsa Bola balva matemātikā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

Uz sākumu

 

Fricis BRĪVZEMNIEKS (1846–1907) — folklorists, literāts, viens no pirmajiem latviešu etnogrāfijas un folkloras materiālu vācējiem, sakārtotājiem un publicētājiem. Ražīgākie darba gadi literārajā un sabiedriskajā darbībā (1867–1887) pavadīti Maskavā, kur viņš kopā ar K. Valdemāru un K. Baronu bija latviešu kultūras dzīves organizētājs. Bijis Maskavas universitātes Dabaszinību, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības līdzstrādnieks, lasījis referātus par latviešu folkloru, organizējis tās vākšanu, tulkojis un publicējis šos materiālus arī krievu valodā. Biedrības rakstu krājumos publicējis vairāk nekā tūkstoti tautasdziesmu (1873), izdevis sakāmvārdu, mīklu, buramvārdu grāmatu (1881) un pirmos latviešu pasaku krājumus. Publicējis apm. 90 dzejoļu, kuros pausti nacionālās atmodas centieni: tēvzemes mīlestība, ticība latviešu tautas nākotnei, mudinājumi cīnīties par tautas brīvību.
LZA Friča Brīvzemnieka balva folkloristikā iedibināta ar LZA Senāta 1996.gada 15.jūlija lēmumu.

LZA Friča Brīvzemnieka balva piešķirta J. Rozenbergam (1996), M. Vīksnai (1999).

Uz sākumu

 

Frīdrihs CANDERS (1887–1933) — inženieris izgudrotājs, viens no raķešu būves un astronautikas celmlaužiem pasaulē. Dzimis Rīgā, izglītību ieguvis Rīgas Politehniskajā institūtā, kuru beidzis 1914. gadā. Bēgļu gaitās nonācis Krievijā, kur 1930.–1933. gadā projektējis pirmos reaktīvos dzinējus ar šķidro degvielu, vadījis Krievijā pirmās raķetes izgatavošanu un palaišanu 1933. gada 25. novembrī. Viņam pieder idejas par “saules buru”, “kosmisko siltumnīcu”, “spārnoto raķeti”. F. Candera vārdā nosaukts krāteris uz Mēness un mazā planēta.
LZA Frīdriha Candera balva mehānikā, astronomijā turpina 1967. gada 7. decembrī dibinātās F. Candera prēmijas labākās tradīcijas.

Frīdriha Candera balvas laureāti ir:  E. Blūms, J. Mihailovs (1971), G. Teters (1972), J. Uržumcevs,
R.Maksimovs (1976), E. Lavendelis (1978), A. Mālmeisters, V. Tamužs, G. Teters (1981), E. Jakubaitis (1985), A.Bogdanovičs (1989), E. Ščerbiņins, J. Geļfgats (1991), A. Gailītis (1994), P. Prokofjevs, R. Rikards (1996), J. Kotomins (1998), J.Tarnopoļskis (1998), A.Skudra (2000), M.Ābele (2000).

Uz sākumu                Izgudrotājs Fridrihs Canders                 Fridriha Candera memoriālais muzejs Rīgā

 

Teodors CELMS (1893–1989) — izcils filozofs. Studējis tausaimniecību un filozofiju Maskavā, ieguvis filozofijas doktora grādu Freiburgas un Latvijas universitātēs (1936). LU docents, vēlāk profesors, lasījis sistemātiskās filozofijas kursu. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju. Bijis Getingenes universitātes profesors, docents Baltijas universitātē. 1949. gadā izceļojis uz ASV. Augustānas koledžas (Rokailendā, Ilinoisā) profesors. Plaša profila speciālists — lasījis lekcijas kultūrfilozofijā, zinātnes, tehnikas filozofijā un tehnikas vēsturē Aijovas un Illinoisas universitātēs. Četru grāmatu un vairāk nekā 100 rakstu autors. Vislielāko atsaucību guvusi  T. Celma grāmata “Der phänomenologische Idealismus Husserls” (1928, spāņu val. — 1931), kas tiek uzskatīta par labāko Huserla fenomenoloģijas analīzi un kritisku attainojumu.
LZA Teodora Celma balva filozofijā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

Uz sākumu

 

Jānis ENDZELĪNS (1873–1961) — izcils latviešu valodnieks. 1897. gadā beidzis Tērbatas universitāti. Jau studiju laikā izstrādājis nozīmīgus zinātniskus darbus. Viņa zinātniskajiem pētījumiem ir nepārvērtējama nozīme latviešu valodniecības un vispār baltoloģijas izveidošanā; tie parāda latviešu valodu kopskatā, attīstībā un radnieciskos sakaros. Mūsdienās īpaši labi redzami J. Endzelīna nopelni latviešu valodas praksē — rakstības izveidošanā un literārās valodas izkopšanā.
LZA Jāņa Endzelīna balva latviešu valodniecībā, baltoloģijā turpina 1967. gada 7. decembrī dibinātās J. Endzelīna prēmijas labākās tradīcijas.

LZA Jāņa Endzelīna balvu saņēmuši A. Laua (1970), B. Laumane (1974), L. Ceplītis (1976), A. Reķēna (1978), D. Nītiņa (1980), T. Jakubaite (1982), E. Kagaine, S. Raģe (1984), J. Rozenbergs (1986), B. Bušmane (1990), K.Karulis (1994), T. Fennels (1996), V. Rūķe-Draviņa (1998), V.Skujiņa (2001).

Uz sākumu


Ludvigs un Māris JANSONI — Ludvigs Jansons (1909—1958) un viņa dēls Māris Jansons (1936—1997) — Latvijas fiziķi un pedagogi.

Ludvigs JANSONS — beidzis Latvijas Universitāti (1933), kopš 1934. gada līdz mūža beigām strādājis LU Fizikas katedrā, dažādos laika posmos veikdams arī fakultātes dekāna vietnieka un dekāna  pienākumus. Pēc kara izveidojis fizikas katedras Latvijas Universitātē un Pedagoģiskajā institūtā. ZA Fizikas un matemātikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1946—1950). Viņa mācību grāmata studentiem “Fizikas praktikums” (1947) atkārtoti izdota 1954., 1961., 1971. un 1979. gadā.

 

Māris  JANSONS — LZA īstenais loceklis, habilitētais fizikas doktors, profesors. Beidzis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti (1960), pēc studijām tur darbojies līdz mūža pēdējai dienai, 1985. gadā ieguvis zinātņu doktora grādu. Spektroskopijas nodaļas vadītājs (1979—1993) un vienlaikus arī Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs (1989—1993), kopš 1994. gada vadīja Atomfizikas un spektroskopijas institūtu. Atzīts speciālists elementāro procesu (fotoierosmes, fotosabrukšanas, fotodisociācijas u.c.) un enerģijas pārneses pētījumos vielas gāzveida fāzē ar modernās lāzeru spektroskopijas metodēm. Publicējis ap 100 zinātnisku rakstu, arī monogrāfiju par procesiem sārmzemju plazmā (1988).

LZA Ludviga un Māra Jansonu balva jaunajiem zinātniekiem par labāko darbu fizikā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

LZA Ludviga un Māra Jansonu balvas laureāti ir H. Rjabovs (1999), A.Kuļšs (2000), O.Nikolajeva (2001).  

Uz sākumu

 

Arvīds KALNIŅŠ (1894—1981) — ķīmiķis un koksnes pētnieks, mežzinātņu doktors (1930). Latvijas PSR ZA akadēmiķis (1946), koksnes ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas zinātnes pamatlicējs Latvijā.  Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu (1916). Strādājis Latvijas Universitātē (1920—1939), Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1939—1960), profesors (kopš 1931).  LZA Ķīmijas un ģeoloģijas zinātņu nodaļas akadēmiķis sekretārs (1958—1963). Bija izglītības un zemkopības ministrs Latvijas Republikā (1922—1923, 1925). ZA Mežsaimniecības problēmu institūta (vēlāk Koksnes ķīmijas institūta) dibinātājs un direktors (1946—1976). Galvenie zinātniskie pētījumi — atsveķošana un sveķu  ķīmiskā pārstrāde, koksnes konservēšana un ķīmiskā plastifikācija, augu materiālu hidrolīze un termolīze, celulozes modificēšana un jaunu medicīnas preparātu izstrāde. PSRS ZA Koksnes un tās galveno komponentu ķīmijas zinātniskās padomes priekšsēdētājs (1966—1979).
LZA balva  mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

Arvīda Kalniņa balvas laureāts ir P.Eriņš (2000).

Uz sākumu

 

Paulis LEJIŅŠ (1883—1959) — izcils latviešu lauksaimniecības zinātnieks, lopkopības speciālists, 1907. gadā beidzis Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļu, viens no LU un tās Lauksaimniecības fakultātes organizētājiem, kopš 1932. gada lauksaimniecības profesors Latvijas augstākajās mācību iestādēs, LLA Veterinārijas fakultātes dekāns, LLA mācību un pētījumu saimniecības “Rāmava” vadītājs no 1922. līdz 1945. gadam. Zinātniskais darbs — fundamentāli pētījumi par Latvijas ganāmpulku selekciju un to barības bāzes racionālu izveidošanu. Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmais prezidents (1946–1951).
Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas Pauļa Lejiņa  balva lauksaimniecības zinātnēs iedibināta ar LZA Senāta 1992.gada 15.oktobra lēmumu.

Pauļa Lejiņa balvas laureāti ir J. Latvietis (1994), J. Neilands (1996), A. Boruks (1997), C. Šķiņķis (1998), S.Timšāns (1999).

Uz sākumu                    Pauļa Lejiņa krūšutēls LZA

 

Zenta MAURIŅA (1897—1978) — literatūrzinātniece, kultūrfilozofe, rakstniece, iecienīta lektore, viena no spožākajām un traģiskākajām personībām Latvijas kultūrvēsturē. Beigusi Latvijas Universitāti (1927), pirmā sieviete, kas Latvijā aizstāvējusi filoloģijas doktores disertāciju (“Friča Bārdas pasaules uzskats”, 1938). Rakstījusi filozofiskas esejas  un kultūrvēsturiskus apcerējumus par latviešu un citu tautu izcilām personībām — F. Dostojevski, J. Raini, A. Brigaderi, A. Čehovu, R. Rolānu un daudziem citiem. Ievērojamākās Latvijā sarakstītās grāmatas: “Jānis Poruks un romantisms” (1929), “Dostojevskis, viņa personība, mūžs un pasaules uzskats” (1931), eseju krājumi “Pārdomas un ieceres” (1934) un “Saules meklētāji” (1938), romāns “Dzīves vilcienā” u.c. Trimdā Vācijā un Zviedrijā (kopš 1944) turpināja literāro un zinātnisko darbību. Pēdējā grāmata “Manas saknes ir debesīs” iznāca pēc rakstnieces nāves. Bijusi viesdocente Upsalas universitātē, lasījusi lekcijas Rietumvācijas un Šveices universitātēs. Viņai piešķirts profesores nosaukums komparatīvajā literatūrzinātnē (1977). Apbalvota ar K. Adenauera balvu.
LZA Zentas Mauriņas balva jaunajiem zinātniekiem par labāko darbu literatūrzinātnē un filozofijā iedibināta ar LZA Senāta 1999.gada 5.janvāra lēmumu.

LZA Zentas Mauriņas balva 1999. gadā piešķirta Z. Šiliņai (Kultūras akadēmija), 2001.gadā - I.Zepai (LU).

Uz sākumu

 

Kārlis MĪLENBAHS (1853—1916) — izcils latviešu valodnieks. Studējis klasisko filoloģiju Tērbatas universitātē (1876—1880). Pētījis latviešu valodas sintakses, leksikas, ortogrāfijas jautājumus, pirmais Latvijā pievērsies vispārīgās valodniecības problēmām. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas vadītājs (no 1904), tās “Rakstu krājuma” redaktors (13.—17. sēj.). Ap 100 zinātnisku rakstu autors. Monumentālās “Latviešu valodas vārdnīcas” (1.—4. sēj., 1923—1932) sastādītājs, sintakses daļas autors kopā ar J. Endzelīnu sarakstītajai “Latviešu gramatikai” (1907, 1934) un “Latviešu valodas mācībai” (1907, 1937). Latinizētās latviešu ortogrāfijas pamatlicējs (1908).
LZA un Rīgas Latviešu biedrības Kārļa Mīlenbaha balva par praktisku sniegumu latviešu valodniecībā  iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

Kārļa Mīlenbaha balvas laureāts ir J.Kušķis (1999).

Uz sākumu                    Kārļa Mīlenbaha balvas medaļa

 

Vilis PLŪDONIS (1874–1940) — izcils latviešu dzejnieks. Literatūrzinātnieks, dzejas antoloģiju un literatūras hrestomātiju sakārtotājs, publicists, tulkotājs, dramaturgs, skolotājs. Savā daiļradē īpaši izkopis balādes un poēmas žanru. Viens no lieliskākajiem latviešu dabas lirikas un bērnu dzejas meistariem. Guvis panākumus arī patriotiskās dzejas laukā (“Latvju himna”, “Tev mūžam dzīvot, Latvija!” u.c.). Strādājis romantiskā simbolisma un intuitīvā ekspresionisma manierē.
LZA Viļa Plūdoņa balva latviešu literatūrzinātnē iedibināta ar LZA Senāta 1994.gada 22.novembra lēmumu.

LZA Viļa Plūdoņa balvas laureāti ir  V. Hausmanis (1996), J. Kursīte-Pakule (1998), B.Kalnačs (2000).

Uz sākumu

 

Jānis RAINIS (1865—1929) — latviešu dzejnieks, domātājs un sabiedrisks darbinieks. Beidzis Pēterburgas universitāti kā jurists (1888). Jaunstrāvnieks, laikraksta “Dienas Lapa” redaktors. Par cara režīma kritiku izsūtīts uz Pleskavu, vēlāk Slobodsku. Cietumos un trimdā izveidojies par dzejnieku un izcilu tulkotāju (J. V. Gētes “Fausts”). Pirmais 20.gs. noskaņu izteicējs dzejoļu krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903), pacēla latviešu dzeju jaunā kvalitātē (“Gals un sākums”). Aktīvs 1905. gada ideju paudējs (“Vētras sēja”, “Uguns un nakts”). Raiņa monumentālā dramaturģija spēcīgi ietekmēja latviešu skatuves mākslas attīstību (“Pūt, vējiņi”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Spēlēju, dancoju” u.c.). Ar dramatisko poēmu “Daugava” un citiem darbiem Rainis izkopa Latvijas valsts ideju, apliecināja latviešu tautas centienus pēc valstiskuma, sabiedrības ideāla, progresa. Šveices trimda (1905—1920) deva impulsus Raiņa darbībai neatkarīgajā Latvijā — Satversmes sapulcē, trijās Saeimās, Nacionālā teātra direktora, izglītības ministra (1926—1927) darbā. Rainis atbalstīja Zinātņu akadēmijas veidošanas ideju. Plašs filozofisks, humānistisks pasaules skatījums, brīvība no jebkāda šovinisma, nacionālās  norobežotības un visdziļākā cieņa pret savas un citu tautu identitāti — Jāņa Raiņa, dzejnieka un domātāja, lieluma pamats un nezūdamība.
LZA Raiņa balva par izcilu radošu veikumu zinātnē vai kultūrā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu. LZA Senāts uzskata, ka Raiņa balva prestiža ziņā ir nākamā pēc LZA Lielās medaļas.

LZA Raiņa balvas laureāti ir tēlnieks I. Ranka (1998), dzejnieks I.Ziedonis (2001).

Uz sākumu                        Raiņa balvas medaļa

 

Edgars SILIŅŠ (1927—1998) — viens no Latvijas izcilākajiem fiziķiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, LZA Fizikālās enerģētikas institūta Organiskās cietvielu fizikas un molekulārās elektronikas laboratorijas vadītājs, LZA Lielās medaļas laureāts. Kopā ar vadošajiem Rīgas ķīmiķiem izveidojis un attīstījis organiskās cietvielu fizikas skolu. Vairāk nekā 170 zinātnisku darbu, to skaitā 6 Latvijā un ārvalstīs izdotu monogrāfiju autors, no kurām “Organic Molecular Crystals. Their Electronic States”  ir pasaulē visbiežāk citētā Latvijas fiziķu grāmata. Mūža pēdējos 7 gadus veltījis arī pasaules izziņas pamatprincipiem. 1998. gada pavasarī pabeidza fundamentālu monogrāfiju — “Lielo Patiesību Meklējumi — esejas par ideju un paradigmu vēsturi”.
LZA Edgara Siliņa balva fizikā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

LZA Edgara Siliņa balvas laureāti ir I. Muzikante (1999), A.Gailītis (2001), P.Prokofjevs (2001). 

Uz sākumu                 Edgara Siliņa balvas medaļa

 

Heinrichs SKUJA (1892–1972), izcils latviešu biologs — floras pētnieks. Beidzis Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultāti (1929), turpat docētājs (profesors kopš 1943). 1944. g. emigrē uz Zviedriju, strādā Upsalas universitātē (līdz 1960). Upsalas universitātes goda doktors (1958). Plaši pētījis aļģu floru Baltijas jūrā, Latvijas un Zviedrijas ezeros, apstrādājis Ķīnas, Brazīlijas, Mazāzijas, Jaunzēlandes u.c. ekspedīciju materiālus, atklājot un zinātniski aprakstot vairāk nekā 700 jaunas aļģu varietātes, sugas un ģintis. Atzīstot H. Skujas devumu algoloģijā, kolēģi viņam par godu nosaukuši jaunas aļģu ģintis (Skujapelta, Skujaella) un daudzas aļģu sugas. Pētījis arī aļģu attīstības ciklus, ekoloģiju un sistemātiku. Upsalas Karaliskās Zinātņu biedrības biedrs. Lielās Berkjena prēmijas ieguvējs (1961).
LZA Heinricha Skujas balva bioloģijas zinātnēs iedibināta ar LZA Senāta 1993.gada 27.maija lēmumu.

LZA Heinricha Skujas balvu saņēmuši M. Selga (1994), A. Piterāns (1996), M. Beķers (1998), A.Āboliņa (2001).

Uz sākumu

 

Marģers SKUJENIEKS (1886-1941) - zinātnieks un valstsvīrs, Valsts statistikas pārvaldes organizētājs un direktors (1919-1940, ar pārtraukumiem, kad atradās valdības sastāvā); Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedrs, Saeimas deputāts, iekšlietu un finansu ministrs (1926-1928, 1931-1933). Bija Satversmes sapulces un visu Saeimu deputāts, represēts, gājis bojā Krievijā, Lubjankas cietumā 1941.gadā. Galvenie darbi par statistiku - "Latvija. Zeme un iedzīvotāji", 1920, 1926, 1927; "Otrā tautas skaitīšana Latvijā", 1925-1928; "Latvija starp Eiropas valstīm", 1930; "Treša tautas skaitīšana Latvijā", 1930; "Latvieši svešumā un citas tautas Latvijā", 1938; "Latvijas statistikas atlass", 1938, u.c. darbi.
LZA Marģera Skujenieka balva statistikā iedibināta ar LZA Senāta 1999.gada 7.decembra lēmumu.

Uz sākumu

 

Pauls STRADIŅŠ (1896–1958) — izcils latviešu ķirurgs, onkologs un medicīnas vēsturnieks. Beidzis Kara medicīnas akadēmiju Petrogradā (1919). Pēc atgriešanās Latvijā 1923. gadā aktīvi darbojies zinātnē, mācību un praktiskās ārstniecības jomā. No 1934. gada profesors Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1946.g. nodibinājis un vadījis ZA Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūtu. Izveidojis un vadījis P. Stradiņa Valsts klīnisko slimnīcu. Ievērojami pētījumi par perifēro nervu ķirurģiju, vēža agrīno diagnostiku un Latvijas medicīnas vēsturi. Uz P. Stradiņa privāti savāktās medicīnas vēstures kolekcijas bāzes pēc tās atdāvinājuma valstij viņa vadībā Rīgā izveidots Medicīnas vēstures muzejs (1957).
Paula Stradiņa balva turpina Medicīnas vēstures muzeja 1983. gadā nodibinātās Paula Stradiņa balvas tradīcijas. Kopš 1991. gada 14. novembra balvu piešķir kopīgi LZA un Medicīnas vēstures muzejs
.
Medicīnas zinātnē Paula Stradiņa balvu saņēmuši V. Rudzīte un V. Utkins (1992),  K. J. Keggi (1994),  J.O.Ērenpreiss (1996),  K. K. Zariņš un I. Lazovskis (1998),  J.Kļaviņš (2000).
Medicīnas vēsturē Paula Stradiņa balvu saņēmuši V. Kaņeps, J. Stradiņš (1983), P. Gerke, B. Petrovs (1984), V.Derums, A. Georgijevskis (1985), Ņ. Stradiņa, P. Zabludovskis (1986), K. Ārons, J. Ļisicins (1987), K. Vasiļjevs, A.Vīksna (1988), A. Kaikaris, V.Kalnins (1989), H. Millers-Dics, I. un J. Krūmaļi (1990), J. Āboliņš, A. Alksnis (1991), Dz. Alks (1993), A. Dirbe (1995), J. Strupulis (1997), Z.Čerfass un E.Larsens (1999), J.Salaks (2001).

Uz sākumu                          Paula Stradiņa balva (Asklepija statuete)                   Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs         

 

Mārtiņš Eduards STRAUMANIS un Alfrēds IEVIŅŠ — pazīstami latviešu ķīmiķi, kristāliskā režģa parametru rentgenogrāfiskās metodes autori (1935).

Mārtiņš  Eduards STRAUMANIS (1898—1973) — ķīmiķis, Latvijas Universitātes absolvents (1925), LU mācību spēks (1927—1944), Misūri Universitātes (ASV) profesors. Plaši pazīstams metālu korozijas pētnieks, principiāli jaunas un savulaik plaši lietotas kristāliskā režģa parametru noteikšanas rentgenogrāfiskās metodes autors (kopā ar A. Ieviņu Rīgā). Pētījis arī komplekso savienojumu ķīmijas, analītiskās ķīmijas, elektroķīmijas problēmas. Pēc 1944. gada darbojās Vācijā un Amerikā, turpinot Rīgā iesāktos pētījumus metālu korozijā un elektroķīmijā (metālu dezintegrācija), kā arī pētot jaunajās tehnoloģijās lietojamo metālu īpašības, šajā nozarē guvis starptautiski atzītus panākumus.

 

Alfrēds IEVIŅŠ (1897—1975) — ķīmiķis, ķīmijas zinātņu doktors (1938), Latvijas PSR ZA akadēmiķis (1960). Beidzis Latvijas Universitāti (1924), zinātniskais un pedagoģiskais darbs saistīts ar LVU, pēc 1958. gada ar Rīgas Politehnisko institūtu. Zinātniskā darbība ļoti daudzpusīga, strādājis rentgenogrāfijā (1935. gadā kopā ar M. Straumani izstrādājis rentgenogrāfisko (asimetrisko) metodi); analītiskajā ķīmijā, bora savienojumu ķīmijā. Izstrādājis daudzas analītiskas metodes. Daudz strādājis ar jaunajiem ķīmiķiem, deviņpadsmit gadu (1956—1974) vadījis skolēnu ķīmijas olimpiāžu organizēšanu, lasījis lekcijas ķīmijas skolotājiem. Viens no ZA Ķīmijas (Neorganiskās ķīmijas) institūta dibinātājiem, tā pirmais direktors (1946— 1953, 1959—1962).

LZA Mārtiņa Straumaņa — Alfrēda Ieviņa balva  jaunajiem zinātniekiem par labāko darbu ķīmijā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

LZA Mārtiņa Straumaņa — Alfrēda Ieviņa balvas laureāti ir M.Turks  (1999), T.Ivanova (2000), V.Mihailovs (2001).

Uz sākumu

 

Arveds ŠVĀBE (1888–1959) — vēsturnieks, tiesību zinātnieks, rakstnieks. Latvijas Universitātes profesors (1932–1940), Vēstures krātuves direktors (1941–1944). Emigrējis uz Vāciju 1944. gadā, pārbraucis uz Zviedriju 1949. gadā, kur strādājis Stokholmas universitātes arhīvā. Latvijas konversācijas vārdnīcas (1.–21. sēj., 1927—1940) sastādītājs un virsredaktors. Rediģējis Latvju enciklopēdiju (1.–3. sēj., 1950–1955; Papildinājumi, 1962). Pētījis Latvijas vēsturi (“Latvijas vēsture. 1800–1914”, 1958). Rakstījis par folkloru, literatūras kritiku, literatūras vēsturi, gatavojis biogrāfiskus apcerējumus. Arī dzejnieks, prozaiķis, publicists un tulkotājs.
LZA Arveda Švābes balva Latvijas vēsturē iedibināta ar LZA Senāta 1994.gada 22.novembra lēmumu.

LZA Arveda Švābes balvas laureāti ir  T. Zeids (1996), J. Bērziņš (1998), I.Šterns (2000).

Uz sākumu

 

Gustavs VANAGS (1891–1965) — izcils Latvijas ķīmiķis organiķis. Pēc Latvijas Universitātes beigšanas (1921) turpat turpinājis zinātnisko un pedagoģisko darbību — no asistenta līdz profesoram, Ķīmijas fakultātes dekānam. Bijis Organiskās sintēzes institūta dibinātāju skaitā. Izveidojis Latvijas ķīmiķu organiķu skolu ciklisko beta diketonu ķīmijā. G. Vanaga un viņa skolnieku darba rezultātā tapuši vairāki medicīnā, lauksaimniecībā un analītiskajā ķīmijā lietojami preparāti un reaģenti (omefīns, bindons, nitroindandions u.c.).
LZA Gustava Vanaga balva ķīmijas zinātnēs turpina 1967. gada 7. decembrī dibinātās G. Vanaga prēmijas labākās tradīcijas.

Gustava Vanaga balvas laureāti ir   A. Ārens (1971), E. Gudriniece, A. Strakovs (1972), V. Oškāja (1974), J.Freimanis (1976), O. Neilands (1978), J.Bankovskis (1980), R. Valters (1982), G. Duburs, E. Stankeviča (1984), E. Lukevics (1986), B. Puriņš (1988), M. Līdaka (1990), G. Čipēns (1992), J. Stradiņš (1994), F. Avotiņš, M.Šimanska (1996), T. Millers (1998), M.Kalniņš (2000). 

Uz sākumu                     Gustava Vanaga balvas medaļa

 

Tālivaldis VILCIŅŠ (1922—1997) — vēsturnieks un sociologs, habilitētais vēstures doktors (1993), profesors. Beidzis Rīgas Skolotāju institūtu (1942). Pēc leģionāra gaitām un sekojoša izsūtījuma strādājis par skolotāju, neklātienē beidzis LVU Vēstures fakultāti (1953). Kopš 1963. gada strādājis ZA Vēstures institūtā, pirmais Latvijā ieviesis socioloģiskas metodes humanitārajās zinātnēs, kvantitatīvi izvērtējot profesiju prestižu Latvijas jaunatnes vidū (monogrāfija “Profesiju prestižs un profesiju izvēle mūsdienās”, 1968), kā arī zinātnes prestižu un kolhoznieku priekšstatus par toreizējās dzīves realitātēm, par ko kritizēts Kompartijas  plēnumā un partijas presē. Lasījis lekciju kursu “Matemātikas metodes socioloģijā”, publicējis vairāk nekā 60 zinātnisku darbu, to skaitā vairākas grāmatas.
LZA Tālivalža Vilciņa balva socioloģijā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

Uz sākumu

 

Alfrēds VĪTOLS (1878—1945) — hidromehānikas speciālists, Latvijā pirmais inženierzinātņu doktors (1923), beidzis Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtu (1906). 1919.—1944. gadā Latvijas Universitātes docētājs, profesors (kopš 1924)  Inženierzinātņu, vēlāk arī  Dabaszinātņu un matemātikas fakultātē, LU prorektors. Izvirzījis un pamatojis jaunas atziņas hidrodinamikā, mēģinot vispārināt Bernulli principu. Līdzdarbojies Ķeguma un Doles spēkstaciju projektu veidošanā, Rīgas—Liepājas dzelzceļa, kā arī daudzos citos tehniskos projektos, saistot inženierzinātņu (hidraulikas) teorētiskos pamatus ar praksi. Publicējis vairāk nekā 60 zinātnisku rakstu, arī starptautiski pazīstamos žurnālos. Tautu Savienības eksperts valstu robežstrīdu tehnisko problēmu risināšanā, Baltijas valstu hidrologu konferenču iniciators un organizētājs. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju, kur miris 1945. gadā Upsalā.
LZA Alfrēda Vītola balva inženierzinātnēs un enerģētikā iedibināta ar LZA Senāta 1998.gada 22.septembra lēmumu.

Alfrēda Vītola balvas laureāts ir J.Ekmanis (1999).

                        Alfrēda Vītola balva

 

Uz sākumu LZA balvu fotoalbums LZA sākumlapa

© Latvijas Zinātņu akadēmija, 2000

Pēdējās izmaiņas: 02-11-2007 19:01:06

weblza@ac.lza.lv